Viss sākās kādā neparastā dienā. Saules stari nesasniedza zemi, tie pat neparādījās aiz apvāršņa, tā itkā tādas Saules vispār nebūtu existējis. Debesis pārņēma tumsa un negaiss. Vienīgā gaisma, kas apgaismoja zemi bija zibens uzliesmojums. Nebija dzirdams nekas. Putni bija kā izmiruši. Vienīgi debesīs lidoja vienmuļi melni kraukļi, kas ar savu ķērkšanu izraisīja baiļu sajūtu. Upes bija kļuvušas melnas un dziļas un savos atvaros rāva visu, kas bija nelaimīgi gadījies ceļā. Viss dzīvais iznīka. Tikai izdzīvot spējīgākie savācās ciemos un mēģināja izdzīvot. Tagad katrs bija par sevi un par savu ciemu.
Bija sākusies Apokalipse!........
To bija sapratusi ikviena saprātīga būtne, kas vēl bija izdzīvojusi.

(Vispār notikumi notiek pasaulē, kurā mīt burvji, elfi, drakoni utt. Tātad viss ko var iedomāties.)

Ciemi sāka izdzīvot daudz labāk, lai gan daba bija kļuvusi vēl briesmīgāka un nežēlīgāka. Ar katru dienu visi iemācījās kaut ko jaunu, lai izdzīvotu.
To bija ievērojis arī Apokalipses Radītājs. Viņs vēlējās iznīcināt visu dzīvo, lai radītu jaunu un paklausīgāku pasauli. Neviens nekad nebija viņu pielūdzis, un tas traucēja Radītājam valdīt. Bet tomēr bija kāda cilts, kas pielūdza Radītāju. Tā bija Vikaču cilts.

Arī šai ciltij neklājās viegli, bet viņi bija izcili un nežēlīgi mednieki tāpēc izdzīvotāji viņi bija lieli jau kopš bērnības. Šajā ciltī pirms vairāk kā 3000 gadiem tika nogalināta ar sudraba bultu nežēlīgākā un kareivīgākā vilkaču vadone Saligo (No latīņu val. caligo - tumsa). Ar viņas palīdzību vilkači bija kļuvuši par briesmīgāko murgu visam dzīvajam. Tie iekaroja vai lielāko daļu rietumu puslodes zemju un taisījās jau doties uz austrumiem, bet... To zemju vampīru cilts vecākais vampīrs paziņoja savas cilts vadonei: "Tu izdzīvosi, ja būsi gudra, tev pretinieku iepazīt, bet nojauta, ka tuvu nāve, neļaut tai sev piespiesties, jo pazudinās bailes tevi... Sudrabs - pretinieka nāve, bet ne tava lielākā, tai māte nāves enģelis un asinas ar klusumu, ātrums tava iespēja pazudināt velnu"... Vampīru vadone Aselera (no latīņu val. accelerare - ātrums) savam karaspēkam izveidoja ieročus no sudraba, bet vecākais vampīrs Aselerai iedeva īpašas bultas... Viņi sastapās Pasaules malā (Gibraltārā) un sākās asiņainākā kauja pasaules vēsturē... Kad katrā karaspēkā palika tikai daži desmiti karavīru, tad aci pret aci nostājās Saligo un Aselera, kas bija iznīcinājušas vai pusi viena otras karaspēkus, tagad naida pilnas un spēka pārņemtas sainskāri un nežēlīgi uzsāka cīņu... Visu diennakti viņas viena otru plosīja, bet tad Aselera izvilka savas vecākā vampīra dāvātās bultas un izšāva uz Saligo... Viņa smagi nogāzās zemē. Tad nezin no kā Aseleru pārņēma tādas bailes, kādas nekad viņa nebija piedzīvojusi... Viņa taču varēja nomirt... Viņa notupās uz zemes un klusi sāka raudāt... Un tā bija viņas lielākā kļūda par kuru viņu brīdināja vecais vampīrs... Raudot viņa nepamanīja, ka Saligo ar saviem pēdējiem spēkiem pielien Aselerai no mugurpuses un paceļot savu roku ar asmens asajiem dzelzs nagiem izrauj Aselerai sirdi un saspiež to tā kā ogu... Aselera nesaprašanā ķēra elpu, bet nespēja un nokrita līdzās mirstošajai Saligo... Tā abas nomirušās vadones tika aizvestas uz savām ciltīm un apglabātas goda vietās ar uzraxtiem - "Saligo - mūsu nāves princese, kas izcīnīja mūsu nozīmi pasaulē, kas pierādīja, ka vilkači ir Radītāja cienīgi un asinskāras nežēlības dēļ izdzīvos pat Apokalipses sekās......" un "Aselera - glābdama mūsu godu un zemes viņa atdeva savu dzīvību, sirdi un dvēseli un mēs atdodam savu godu viņai par drosmīgāko vadoni, kas uzdrošinājās stāties pretī pašam Velnam... "

Tā Radītājs devās pie savas padotās cilts un uzrunāja to... Vilkači nesaprašanā, kas uzdrošinājies runāt ar šo cilti, izgāja no savām mājām un atstāja savus darbus, lai klausītos tajā... Šī balss viņiem teica: "Uzklausiet mani, mana padotā un godājamā vilkaču cilts!... Es vēlos jūs vest savā mesijas pēdējajā kaujā... Tā jūs pierādīsiet, ka esat mana uzticamā cilts un es jums apsolu, ka Jaunās Pasaules sākumā jūs jau būsiet svētākā cilts no visām........Bet vai jūs piekrītat manai mesijai?" Kāds jaunāks vilkacis pēkšņi pajautāja: "Bet mēs sen jau neejam kaujās, jo mums nav kauju cienīgu vadoņu... Kas mūs vadīs?" Tad notika kautkas apbrīnojams... No debesīm parādījās spirāle un iešāvās tieši zemē... No tās kā pa trubiņu sāka tecēt melnas asinis... Tās tecēja tieši uz Saligo kapa vietu!!! Tad no kapa izšāvās melna gaisma un no turienes piecēlās Saligo jau daudz spēcīgāka un nežēlīgāka kā iepriekš... Balss turpināja: "Lūk, jūsu vadonis Svētā Vilkača Sanktusa (No latīņu val. sanctus - svēts) un nāves enģeļa Letumas (no latīņu val. letum - nāve) meita Saligo..." Visi ieraudzījuši Saligo nokrita ceļos un sāka pielūgt to... Balss uzrunāja Saligo: "Klausies, Saligo nežēlīgā nāves vadone, tu esi izredzēta būt par vilkaču vadoni manā svētajā Apokalipses mesijas kaujā, tāpēc tavs uzdevums būs vest kaujā savus karavīrus un iznīcināt visu atlikušo dzīvību un tagad tevi un tavu karaspēku sauks par Apokalipses vilkiem un šo nosaukumu atcerēsies visi Jaunajā Pasaulē... Tagad gatavojies un dodies... Tev līdzi būs mani uzticamie vilki, kas pasargās tevi no nāves un būs tev uzticīgi jebkur... Ej, un pēc katras kaujas atstāj tur mūsu kaujas zīmi, lai visi zin, ka šeit pabijusi nāve..."

Saligo sagatavojusi visu devās prom un iznīcināja visu, kas gadījās ceļā... Viņa nesaudzēja nevienu...Bet viņa zina, ka viņai būs daudz ienaidnieku, kas būs līdzvērtīgi viņai un nāvi viņa var sagaidīt no jebkura...


Tātad, ja vēlaties piedalīties šajā LS tad jums būs jāpiesaka savs tēls:

• Vārds
• Vecums
• Rase (burvis, drakons, elfs utt.)
• Ieroči
• Spējas (ne pārāk lielas, lūdzu)
• Dzimums
• Dzīvesvieta
• Ģimene
• Dzīvnieki
• Izskats (Var būt arī bilde)
• Raxturs
• Pagātne
• Tavs simbols

Apokalipse

Tātad es būšu:
Vārds:Saligo
Vecums:17
Rase: Vilkacis/Nāves enģelis
Ieroči: Uguns zobens un asmens nagi

Spējas: Spēja izsaukt garus
Dzimums: Sieviete
Dzīvesvieta: Līdz mesijas sākumam dzīvoja vilkaču apmetnē, bet tagad klejo ar savu karaspēku
Ģimene: Tēvs Svētais vilkacis Sanktus, kuru nežēlīgi noplosīja drakoni, un māte Nāves enģelis Letuma, visskaistākais un visbīstamākais enģelis, kas paņēma pie sevīm Saligo tēvu..... Bija arī dvīņubrālis, bet to arī pie sevīm paņēma māte......
Dzīvnieki: 2 vilki - Aers (no latīņu val. aer - gaiss) - aizsargātājs un Inferno - iznīcinātājs
http://elfwood.lysator.liu.se/art/r/e/rehc...detail.jpg.html
Izskats: Izskatā Atsitusies vairāk uz mātes pusi, bet raxturā uz tēva....
http://elfwood.lysator.liu.se/art/l/a/laur...rsmall.jpg.html
Raxturs: Nežēlīga, asinskāra slepkava.............. Nopietna, nekad savā mūžā nav smaidījusi.......... Gudra un viltīga....... Patstāvīga un noslēgta..........
Pagātne: Viss itkā ir aprakstīts jau, bet neskatoties uz viņas nežēlīgo raxturu viņai bija dzīvesbiedrs Morbus (no latīņu val. morbus - slimība), bet Morbusu gribēja upurēt un viņam nācās bēgt uz ziemeļiem, kur viņu neviens nemeklēs.... Kopš tās reizes Saligo ienīda svētos upurētājus un tad kad viņa kļuva par vadoni, Saligo izrāva visiem upurētājiem zarnas un aptina tās ap savu māju...........
Tavs simbols: Saligo simbols raxturo krustceles kurās stāv pasaule un vienā pusē stāv Dievs, otrā Velns, trešajā enģeļi, ceturtajā dēmoni, bet šis krusts nekādā ziņā nenozīmē Dievu, jo vilkači nicina to, bet pielūdz Radītāju - īsto...........
http://ew2.lysator.liu.se/pic/art/c/a/cari...lcross.gif.html

Tā lūk tagad jūsu kārta...
Enjoy!!!

GM - esi tik labs un daudzpunktes (un citas pieturzīmes) lieto pareizi... Uztver šo kā brīdinājumu... Spēle gan laba solās būt. Galvenais noturi to tādu pašu. Iespējams, vēlāk pieteikšos /hehe/... Tiešām - liekas, ka ir pārdomāta, bet tavas daudzpunktes krietni apgrūtina lasīšanu - labāk lieto atstarpes vai pat poziņu Enter. Arī Elfwood serverim nepatīk hyperlinkošana uz viņu bildēm - ieliec labk linkus uz bilžu lapām.

Mastero

Pirmajā lapā man bija pazudis simbols, tātad vēlos to tagad parādīt - šis ir
Saligo simbols
To jau es biju apraxtījusi tātad šī simbola nozīme jums jau ir zināma...
Jauki, man jau ir pirmais brīdinājums man tas patīk ! Tad tu saki, ka ir labi ? Forši!!!

Vārds - Atenikte (Nikte no griek. mit. - panikas, bailu sejēja)
Vecums - pec izskata ap 20
Rase - mitologiska butne, kas lidzigs dievibai
Ieroči - kad tika nosutita uz zemes, nācās apgut zemiesu aizsardzibas metodes - zobencinju un dazas tuvcinjas
Spējas - uz zemes gandriz nekadas, vienīgais, kas ir pielietojams ir speja uznemt energiju no nogalinātā upura
Dzimums - sieviesu
Dzīvesvieta - ka jau dieviba, ir saistita ar Olimpa kalnu, bet ka tumsas parstave dzivo sava mazaja pasaulite (man vienkarsi pazuda miotlogijas gramata)
Ģimene - radu sazarojums ir neaptverams, bralsji māsas, pat vairaki berni
Dzīvnieki - tas pieklida kad tiku nosutita uz zemi
Izskats -
Raxturs - neiecietīga, apmierinata ar postu apkart, darot ierasto darbu nezeliga un ljauna, patmiliga un nedaudz egoistiska, baidas tikt pieveikta vai sakauta, tapec parasti censas uzbrukt pirma. Nespej samierināties ar zaudejumiem, ja tadi gadās un tad laiz valjaa dusmu pludus. Nevienam neuzticas, vismaz ne jau lidz galam.
Pagātne - parak sarezgita lidz mirklim kad nokluva uz zemes. Tika nosutita, gan pec pasas iniciativas, lai iegutu kadu labumu dievibām un protams pati sev. Apguva cinjas makslu Ķīnā un daudz ko aizguva no tās kulturas. Tapec pienjema ar tur dominejoso simbolu, kas iepatikās vairaku iemeslu delj...
Tavs simbols - ieprieks paskaidrots kapec

Diezgan foršs raxturojums man patīk, bet šis ir tikai sākums vai ne?
P.S. --> Piedodiet, ka stāsts ir tik garš un ilgi lasāms, bet es gribēju visu izskaidrot kārtīgi - visus notikumus, laiku utt.
Laikam būs jāpagaida vēl kāds, bet mēs varam sākt jau tagad! Vispār tas paliek jūsu ziņā...

Vārds: Todesnots(todesnot - vācu val. nāves briesmas)

Vecums: 25

Rase: vilkacis/dēmons

Ieroči: nāves zobens, un tumsas vairogs

Spējas: redzēt tumsā

Dzimums: vīriešu

Dzīvesvieta: meža biezoknis, purvājs

Ģimene: vecāki miruši, nav brāļu, māsu, vai bērnu

Dzīvnieki: Sikspārnis

Izskats: melni mati līdz pleciem, pār labo aci rēta, pagarāki ilkņi

Raxturs: neiecietīgs, nepazīst žēlestības, nekad nevienu nav mīlējis pat savus vecākus ne, drosmīgs, nabaidās sāpju vai nāves

Pagātne: par pagātni, nekad nerunā

Simbols: ar pretinieka asinīm uzvilkta velna zīme

Calipso, no tevis kaut ko tādu varēja gaidīt, bet neko tiiiiiiiiiiiiiiiik kolosālu sen te neesmu redzējusi!!!

Vārds: Nolindia
Vecums: izskatās kā ap 17 (ir stipri vairāk)
Rase: kaut kāds elfa, apokalipses eņģeļa un vilkača krustojums.
Ieroči: Rūnu duncis
Spējas: Kā jau vilkatim, pārvērsties par vilku, kā jau apikalipses eņģelim, lidot.
Dzimums: sieviete
Dzīvesvieta: starp debesīm, elli un nāvi.
Ģimene: apokalipses eņģelis un ģimene?
Dzīvnieki: melna, indīga čūska
Izskats: It kā pēc cilvēka, tikai pilnīgi balti mati un mazlietiņ neparastas drēbes.
Raksturs: tad jau redzēsiet, nav gluži tāda kā izskatās. Bet tieša un droša, tas nu gan.
Pagātne: sapiņķerēta un nu jau aizmirsta.
Tavs simbols: Trīs spirālveidīgi apļi it kā kopā veido trijstūri.

Apsveicami Ice esi iejuties tēlā... Baigi interesantais simbola apraxts... Tātad vēl kāds vilkacis ... Man patīk, man patīk! Cerams, ka pievienosies vēl kāds! Ā, es gribēju pajautāt vai nav apgrūtinoši lasīt visu garo textu? Bet es centos ...
Paldies par komplimentu Earnella, tev tiešām patīk? Man nu ļooooti patīk tavs apraxts! Jūsu visu apraxts! Man priex, ka arī tu Earnella mums piebiedrojies...... Ja ir kādi jautājumi droši raxtiet un es mēģināšu jums atbildēt!!!1 Un, ja gribat kaut ko papildināt nekautrējieties un aiziet! Ar lielāko prieku gaidīšu jūsu priekšlikumus!!!

Vārds: Menedra
Vecums: 700 gadi
Rase (burvis, drakons, elfs utt.): elfs
Ieroči: Elfu darināts loks un bultas. Elfu duncis ar senām rūnām.
Spējas (ne pārāk lielas, lūdzu):Spēja lidot baltiem spārniem, kas izaug no muguras.
Dzimums:sieviete
Dzīvesvieta:klejo no viena ciema uz otru
Ģimene:Tēvs elfs Meners un māte enģelis Mendrū jau sen pazuduši
Dzīvnieki:zirgs Draigo, melns zirgs ar baltu plankumiņu uz pieres, un vilks Balto, kas ir viscaur pelēks
Izskats (Var būt arī bilde): Es iepostošu kādu piemērotu bildi vēlāk, labi?
Raxturs:Sākoties Apokalipsei viņa ir palikusi noslēgta, bet kad atrod kādu uzticamu draugu, viņa tam uzticās kā savam draugam, nevis kā ienaidniekam.
Pagātne:tēvs un māte pazuda Apokalipses sākumā, un tad Menedrai bija pašai jātiek galā. Tas bija grūti, bet viņa daudz ko iemācījās. Vēlāk jau palika viegāk.
Tavs simbols:

Izskatās, ka mūsu jau ir daudz vairāk tikai man būs interesanti, kā tas viss izvērsīsies... Kad būsiet nolēmuši sākt, tad pabrīdiniet mani.... Paldies Tinuviel par piebiedrošanos.... Es atgādināšu, ka bildes var arī nebūt, jo grūti ir atrast tēlu, kas tevi interisētu.... Pietiks ar īsu raxturojumu, jo galvenais ir raxturs ...

Es tik tikko atradu bildi!!! beidzot...


Man bildīte ļoti patīk. Tas ir tad, kad viņa ir ar spārniem, protams Tie spārni ir tik smukiņi...Nu labi, es beigšu. Vispār, Calipso, es jau esmu gatava spēlēt...

Baigi smukā bilde... Nu man ļoti patīk... Tātad tu esi gatava? Vispār es arī biju jau no paša sākuma, bet vai citi ir gatavi?.... Tinuviel vai vēl varēsim mazliet pagaidīt apstiprinājumu no citiem?... Man ir svarīgas jūsu visu domas!! Un, ja vairāk neviens tuvākajā laikā nepieteiksies, mēs būsim sagaidījuši apstiprinājumu no citiem, priekšlikumu un jautājumu vairs nebūs tad AIZIET!!!

paldies, es googlē ilgi un dikti meklēju. Es jau vakar gribēju no rīta pieteikties, bet nevarēju atrast bildi, un tikai to atradu! Es jau esmu gatava! A bet kur mēs to visu sāksim? Kādā noteiktā ciemā? Vai katrs savā vietā, un tad mēs visi satiksimies? Bet apstiprinājumus noteikti pagaidīsim.

Vārds: Oscurita
Vecums: ap 22
Rase: vampīrs/elfs
Ieroči: nazis, ar kuru paralizeejas taa kjermenja dalja, kuraa tas iedurts, mazs dunciitis, kas staav aizbaazts aiz vinjas kakla

Spējas: paarvietot priekshmetus, lidot, paarveersties par sixspaarni
Dzimums: sieviete
Dzīvesvieta: nezinaama, bet biezhi vien redzama tumshaas un pamestaas vietaas
Ģimene: teevs (vampiirs) sen jau nav receets, nekaa cita nav, jo vinjai viereiz gribeejaas paeest...
Dzīvnieki: nav
Izskats (Var būt arī bilde):

Raxturs: iedomiiga, pashpaarliecinaata, ljaunatminiiga, neapturama
Pagātne: piedzima gjimenee, kur teevs bijis vampiirs, bet maate elfs. savu maati nekad nav miileejusi, taapat kaa mazaako maasu, kads bija tikai elfu izcelsmes.
Tavs simbols:

Un ko par to domā citi? Vispār Ice ir taisnība pievienoties spēles vidū tiešām ir grūti... Ja ir runa par Tinuviel jautājumu, kur mēs sāksim, tad es vēlētos pateikt, ka jūs varat sarunāt, varbūt kāds būs ar mani, varbūt kāds Apokalipses piekritējs ceļos ar kādu citu, bet loģiskāk būtu arī tas --> ja Apokalipsei ir pretinieki, tad tie ir pretinieki arī Apokalipses piekritējiem un tad dabīgi, ka ienaidnieki neies kopā... Bet tagad paveras tāds jautājums - kuri tad ir Apokalipses ienaidnieki? Varbūt kāds ir pilnīgi neitrāls, jo tā arī var būt!!!

Sveiciens Prue priex, ka esi ar mums!!!

eu calipso, driixt es buuchu ar tevi?
jo laikam es peec baiki lapas neistos
un man viens jautaajums - kursh gac apmeeram tas i domaac?
jo es iisti nesapratu vnk gripaas zinaat...

Protams, ka var, kā jau teicu viss ir jūsu ziņā, jo man ļoti patīk radoši cilvēki ... Nu tas tā... Runājot par to gadu tas jau varētu būt kautkur uz 19. gs, bet ar gotisku noskaņu, bet, ja kādam ir labāka ideja, tad sakiet un tad jau izdomāsim!!!

Jautājums Calipso: Vai paredzēts spēlēt tikai Saligo armiju, vai drīkst arī pamēģināt spēlēt Aseleru?

Katrā ziņā, solās būt visnotaļ interesanti, tā kā mēģināšu izdomāt kādu tēlu arī tad, ja Aselera kā spēlētāja tēls tomēr nebūtu vēlama, vienkārši man te dažas labas idejas tieši kā spēlēt šo tēlu radās...

Katrā ziņā, tas atkarīgs no tā, kāda spēle ieplānota.

Beidzot kāds man to pajautāja --> protams, protams, ka var tēlot arī Aseleru, tikai jāatrod iemesls, kā viņu atdzīvināt, jo no plika gaisa jau viņa neradīsies... Ja kāds vēlas tad var piedalīties kopā ar Aseleru (tas ir --> pie vampīriem), bet, jebkurā gadījumā es jūs neiespaidošu, jo esmu apmierināta ar visām radošajām idejām...

chavinj, Nimue, es laikam būšu tavā armijā

Vārds: Adriana
Vecums: ne īpaši dauc... 17
Rase (burvis, drakons, elfs utt.): vampīrēns
Ieroči: tumsas un nodevības zobens (eu, kas tas tāc? ) kā arī saindēts duncis :ninja:
Spējas (ne pārāk lielas, lūdzu): spēj pārvērsties par sikspārni (es tak vampīrs ) kā arī izgaist...
Dzimums: sieviete
Dzīvesvieta: bija mirusi, taču uzcēlās reizē ar Aseleru (Nimue, paļaujos uz tavu fantāziju )
Ģimene: nju.... nau!
Dzīvnieki: melns tumsas un nāves zirgs ar spārniem. viš var spļaut melnu uguni un tie kas viņam pieskarās mirst(izņemot Adrianu )
Izskats (Var būt arī bilde): biudīte (maybe) būs vēlāk. nu viņa ir gara, tumši brūni&viļņaini mati, sūnzaļas acis. neizskatās pēc vampa, nju bet...
Raxturs:nežēlīga, nekad no viņas nesagaidīs līdzjūtības izpausmes :ninja: nekad viņa nevienam nepalīdz, viņa ir tikai pati par sevi
Pagātne: viņa mira sadursmē ar vilkačiem, taču līdz ko no miroņiem uzcēlās Aselera, arī Adriana guva spēkus lai dzīvotu.
Tavs simbols: mans simbols ir melnā krāsā, uz tā ir attēlots Tumsas un Nāves zirgs, kas pacēlies pakaļkājās, uz tā ir cilvēks (apbrīnojami līdzīgs Adrianai ) kas ar šķēpu iedur cilvēka sirdī. šis simbols ir arī uz viņas muguras, uz kreisās lāpstiņas. tas ir pavisam mazs. šis simbols viņai ir uz amuleta, kuru viņa vienmēr nēsā ap kaklu - ap šo simbolu bieži parādās viegla, tumša migliņa.

Calipso, cerams ir lappi...

Vēlējos vēl piebilst, ka var arī izmantot tēlus no stāsta... Jūs variet piemēram būt Radītājs, kāds vilkacis, Morbus, kāds vampīrs kaut vai vecais vampīrs kurš pēkšņi izlīdis no kapa... Man vienalga, jo tā ir jūsu izvēle... Paldies Nimue, ka man viņa to atgādināja...

Nimue, es jau ta laikam lapaak buushu ar tevi, jo kaa nekaa vampiirc jau esu...
pienjemsism, ka es kaukur buushu dzirdeejusi, ka tu esi atmodusies & ta es nolemtu ar tevi sadarboties... vai kaukaa taa
& calipso... cik daudzus apmeeram speeleetaajus mums veeu vaik?

Oki

Pēc tikko iznīcinātā rūķu ciema Saligo patīkamā labsajūta noskatījās, kā tiek nogalināts pēdējais rūķis... Varētu domāt, ka viņa tūlīt, tūlīt izspiedīs sejā ļaunu smīnu, bet tad viņa pagriezās uz rietumiem un sāka ostīt gaisu, kas tik patīkami smaržoja pēc asinīm.... Uz dienvidu ceļa pēkšņi parādījās Inferno - Saligo uzticamais vilks - iznīcinātājs...Viņš skrēja ļoti ātri un viņa mute jau sāka pildīties ar melnām putām. Vilks pieskrēja klāt Saligo un cieši ielūkojās tai acī. Varēja saprast, ka vilks kautko grib teikt. Saligo nemanāmi piemiedza aci savam vilkam, noņēma no sejas vējā plīvojošos matus un pagriezās pret savu karaspēku uzrunāja to: "Vai jūtat svaigas asinis? Es jūtu!!! Tās nāk no dienvidiem, kur pabija mans vilks! Tur mīt Solas elfi...Šie bezdievīgie radījumi ir uzdrīkstējušies apgānīt mūsu zemes ar savu vieglprātību un nicinošo uzvedību... Es pieprasu nāvi viņiem!!!!" Saligo varenīgi paceļot roku un skaļi iekliedzoties sagaidīja neredzētas ovācijas.... Visi vilkači, kā negudri kliedza un pieprasīja nāvi... Saligo apmierināti turpināja:"Tad mums ir jādodas uz dienvidiem pēc nāves... Radītājs mums uzticās un mēs nedrīkstam pievilt viņa cerības..."skaļi izkliedzot šos vārdus tā lai viss vilkachu tūkstotis to dzirdētu, viņa nevaldāmi iegaudojās un pagriezās uz dienvidiem... Turp veda plats ceļš uz kura stāvēja stabs ar uzraxtu "Sola".... Un visas knapi izdīgušās puķes tika iemīdītas atpakaļ zemē, kad pār tām nogāja Saligo baisais karaspēks...

Peekshnji karaspeeka priekshaa aptuveni triisdesmit metru attaaluma paraadiijaas balts vilks. Tas neizskatiijaas ne peec drauga, ne peec ienaidnieka. Vinjsh tikai skatiijaas uz shop karaspeeku, un juta ljoti speeciigas shaubas, un patiesiibaa taadu kaa zjeelumu, iespeejams, pat liidzjuutiibu. Jo vinjsh nezinaaja, kuraa pusee nostaaties, ko vispaar dariit. Pareizaak, vinja iisti nezinaaja.

(ai-ai-ai, Nimue, es negibu gaidīt kamēr tu uzcelsies! es pamodīšos agrāk, jo jutīšu ''nākam lielo cīņu''! )

visa kapsēta piepildījās ar klusiem enģeļu kliedzieniem. tie tumsā izskanēja tik baisi, tik neierasti.... melns zirgs ar tikpat melniem spārniem pārlaidās pār debesīm, mirkli aizsedzot mēnesi. kad viņš aizlidoja tālāk, mēness vairs nebija.
zirgs nolaidās mazliet zemāk, kur gar tumšo kapsētu gāja kādi cilvēki... tie droši pienāca zirgam klāt un tikpat droši to noglaudīja... bet tūlīt pat viņu plaukstas, kas glaudīja zirga spalvu, sačervelējās kā vecas, rudens laikā vītušas lapas... tāpat tūlīt sačokurojās viss viņu ķermenis un viņu sejās vēl palika tās pieglaimīgais smaids, ar kuru viņi bija nākuši zirgu glāstīt...
bet zirgs sērīgi iesoļoja kapsētā. viņa krēpēs bija ieķērušās trīs mazas, caurspīdīgas laumiņas, iespējams, tās bija to mirušo cilvēku dvēseles.
zirgs lepni soļoja tālāk un apstājās pie tumša un nekopta kapakmeņa, uz kura plāksnes jautās uzraksts: Adriana de Porthilthona.
zirgs pacēlās pakaļkājās un trieca savus pakavus pret kapakmeni, tas tūlīt izšķīda sīksīkās drumslās. no kapa lēni uzvirmoja tumša migla, kas apņēma arvien skaidrāku apveidu. līdz beidzot Nāves un Tumsas zirga priekšā stāvēja Adriana, ar Tumsas un Nodevības zobenu vienā, bet ar melnu amuletu un vēl melnāku simbolu uz tā otrā rokā. Adriana pacēla galvu augstāk un ar lēcienu bija Nāves zirga mugurā, un izgaiņāja mazās dvēseļu laumiņas no zirga krēpēm.

(nu kā? )

Todesnots piegāja pie Saligo, Zemu paklanījies, viņš to uzrunāja Manu, pavēlniec, ko lai dara ar to, viņš norādija uz vilku, kas joprojām skatījās uz viņiem, Sakiet, tikai vienu vārdu un viņš tur vairs nestāvēs, viņš vēlreiz paklanījās un paskatījās Saligo acīs gaidīdams atbildi.

Vilks nogroziija galvu. Lai vinja pasaka to vienu vaardu, un Nolindia te vairaak patieshaam nestaavees - bet ne jau taadeelj, ka buus pagalam. Vienkaarshi ar vinju nebija tik viegli tikt galaa. Vilks ienjurdeejaas un paspeera dazjus soljus uz priekshu. Tajaa pashaa briidii no koka vinjai blakus nosliideeja melna chuuska un apsliideeja vienu apli ap vinjas kaajaam.

(Baigi labi es jums teikšu )

Saligo apstājās... Aizmugurējo ierindu vilkači nesaprašanā strauji nobremzēja... Kas bija noticis? Neviens nevarēja saprast. Saligo mierīgākais vilks Aers - sargātājs piesoļoja klāt baltajam nekad neredzētajam vilkam.. Tas mierīgi ielūkojās tā acīs.. Saligo noprata - tas nav vilks... Bet, kas liedza Saligo uzbrukt tam? Bet tad, ja tas nav vilks, kas tad tas bija?... Inferno saprasdams Saligo šaubas sāka nelāgi rūkt un jau sagatavojies uzbrukumam gatavojās baltajam vilkam uzbrukt... Bet par brīnumu Saligo to apstādināja... Vilkaču armija nesaprašanā nolūkojās savā vadonē... Saligo uzrunāja balto vilku:"Stāsti, kas tu esi un no kurienes nāc, bet uzmanies mūsu ir daudz un katra lieka kustība tev var maxāt dzīvību"... Saligo mazliet aizkaitināta nolūkojās uz sniegbalto radību...

Todesnots draudīgi satvēra zobena spalu,bet neizvilka to ārā. Tikmēr uz viņa pleca uzlaidās viņa sikspārnis Rohts. Viņš paskatījās uz balto vilku, viņa seja neizpauda, neko, ne sāpes, ne ciešanas, nelaimi, neprieku. Tā bija kā pārakmeņojusies, tikai dzeltenās acis raudzijās vilkā ar izteiktu naidu un nepatiku.

Nolindia leenaam pienjeema savu cilveecisko izskatu, un, kad bija paarveertusies, vinja izskatiijaas kaa cilveeks, tikai ar ljoti baalu aadu, ljoti baltiem matiem un nedaudz spicaam ausiim. Vinja seedeeja vecajaas lapaas un tad, chuuskai apvijoties ap meitenes roku, piesleejaas kaajaas un mieriigi uzluukoja Saligo. "Tavs vilks ir ljoti jauks." vinja teica un tad briidi kluseeja. "Mans vaards ir Nolindia, es naaku un eju uz nekurieni. Es esmu uz zemi suutiits apokalipses enjgjelis, manaas dziislaas pashlaik rit arii elfa asinis, tomeer piederu arii juusu sugai, jo mani ir sakodis viens no taviem vilkachiem."

"Pagaidi Todesnot, tas nav vilks, bet, ja, kas došu zīmi... ", Saligo uzticami pavērās savā sabiedrotajā... Viņa ievēroja melno čūsku un tagad vēl niknāk blļāva tam virsū: "Klausies, vai neredzi, kas mēs esam, atbildi vai mirsti!" Viņas niknais skats bija ledus auksts...
Saligo neuzticīgi pavērās meitenē... "Enģelis tu saki, ka esi ja? Bet vai Radītājs tevi sūtījis vai ļaunprātīga nelaime?" Saligo nesaprazdama notiekošo pavērās uz savu karaspēku: "Vai tu Nolindia esi nākusi iznīcināt mūs?" Saligo apzinādama savu mērķi pavērās savos vilkos un itkā ligdama tiem gatavoties uzbrukumam atkal iesāka: "Ja ļauns tavs nodoms tad gatavojies atgriezties tur no kurienes esi nākusi..."Saligo ar asinīm pielijušām acīm iegaudojās...

"Ljauns...?" Nolindia klusi paarvaicaaja. "Nee, ljauns mans nodoms nav... Es pat nezinu, vai man ir nodoms. Redzi, es esmu apokalipses engjelis. Tu tachu zini, kas jaanaak apokalipsei, vai ne? Jo pasaulee vairs nav daudz pirmdzimto, dizjaako no dizjaakajiem beernu.Visi tie peec apokalipses saaks valdiit... Kaa jau ir bijis tuukstoshiem reizju... Un tas naak atkal... un atkal... un atkal..." Meitenes pirkstos sabirza sausa lapa.

Nāves zirgs bez jebkāda brīdinājuma sāka auļot līdz pacēlās spārnos un lidoja. zeme, kurai viņa ēna pārslīdēja pāri, kļuva neauglīga un izkalta kā tuksnesis, cilvēki, kuriem pārslīdēja šī ēna pāri saslima un pēc pāris nedēļām nomira ar nekur neredzētu slimību.
Nāves zirgs lēni vicināja spārnus, un vējš, kas radās no viņa spārniem, nolaidās uz zemes un izpūta cilvēku dvēseles ar ļaunām domām un darbiem.
Nāves un Tumsas zirgs lēni laidās pāri, kad Adrianai visi instinkti lika palūkoties lejup. tas ko viņa tur ieraudzīja bija vēl šausmīgāks nekā daudzo gadu nogulētais miegs kapsētā, tas bija karaspēks vampīru vadones Aseleras ienaidnieces Saligo vadībā. zirgs lēni nolaidās nelielā piekalnītē, Adriana noslīdēja no tā muguras un matiem plīvojot nostājās vilkaču bara priekšā.

Saligo sašutusi iesaucās:"Es tevi pazīstu!!! Kā tu šeit nokļuvi!!! Es taču liku Forsunam tevi iznīcināt!" Saligo nežēlīgi iekaucās un izvilkusi savu uguns zobenu, ar atņirgtiem zobiem uzbruka vampīram... Viņas domas šaudījās kā negudras un asinis viņas acīs kļuva melnas... Viņa skrienot bļāva un iekšā sagrozījās domas:"Ja tu netiki nogalināta tad tagad tu tāda būsi, bet tagad jau kā pelnu čupa!!"Viņa neredzēja vairs neko...

Menedra jāja uz sava melnā zirga. drusciņ uz priekšu viņa ar savām skaidrajām acīm samanīja vilkačus. "Draigo, paliec te," viņa teica zirgam, bet pati izpleta baltos spārnus un pacēlās gaisā. Pēc brītiņa viņa bija virs vilkaču pūļa, bet nolaidās blakus Nolindiai. Viņa sakļāva spārnus, bet pilnībā tos neievilka. Viņa uzmanīgi skatījās, kā Saligo uzbrūk kādam vampīram.

Oscurita izliida no kaadas alas, kas atradaas mezha biezoknii. Vinja ieelpoja veeso nakts gaisu. Tuuliit pat uz vinjas seja paraadiijaas kaadas nesaprotamas ziimes, baltie zobi kljuva smaili un asi. "Asinis..." Vinja nochuksteeja un sejaa iezagaas tikko jaushams smiins.

Vinja paarveertaas par sixspaarni un paceelaas gaisaa. Luukodamaas zemee, vinja juta saldo asins smarzhu. Pamaniijusi zemee kustiibu, Oscurita nolaidaas zemaak. Vinja pamaniija vilkachus un smaidu sejaa nomainiija niknums. Ieraudziijusi arii kaadu no saveejiem, vinja tomeer noleema doties uz zemi...

Nolaidusies jau pavisma zzemu, Oscurita saprata, ka vampiirs grasaas ciiniities ar... Saligo. "Jau sen esmu gaidiijusi sho briidi, kad kaads sacelsies pret Saligo... Un varbuut tas beidzot ir klaat..." Vinja klusi chuksteeja un nemanaami nolaidaas uz kaada koka zara. Tikliidz vinjas kaajas skaara koka zaru, Oscurita atkal paartapa par vampiiru. Aciis bija redzams patiess naids, tachu sejaa atkal bija redzams viltiigais smiininjsh...

Nolindia lēni, lēni, tāpat kā parasti, pagrieza galvu uz Menedras pusi. "Sveika, radiniece. Tā taču ir, vai ne?" Meitene tikpat klusi, cik lēni bija pagriezusies, vaicāja viņai. Tas bija domāts eņģeliskuma sakarā. Melnā čūska snaikstījās uz Saligo un Adrianas pusi, bet Nolindia viņu nelaida. Nelikās, ka meitenei pārlieku rūpētu, kas tur notika. Kamēr viņas cīnījās divas vien, nekas neliecināja, ka kāda varētu uzvarēt. Nolindia zināja, ka liktenis ir lēmis abām vienādus spēkus, un vēl viņa zināja, ka nāk kaut kas, kurā abām ienaidnieku armijām būs jāapvienojas vai jāmirst.

*Vārds: Note Amarante Kadavera (Cadaver (no latīņu val.) līķis (nu ja jau visi te latīņi, kāpēc lai es ne ? )
*Vecums: 19
*Rase: ļoti interesants krustojums - ceturtdaļ drova, ceturtdaļ nāves eņģelis un pusvampīrs
*Ieroči: saindēts zobens (melns ar tumši pelēcīgu spalu, rokturis izgreznots ar senām drovu rūnām no meitenes māsas asinīm), airbalets (nu es vnk nezinu kā pareizi raxtās >_<) ar garām sudraba bultām (kopumā 10) un parastām, vnk metāla bultām, kas nav pārāk garas - 30...
*Spējas: ielaužas cilvēku prātos un uzsūc lielākās bailes, pārdzīvojumus (effekts - cilvēks sajūk prāta, jo viņam vairs nav nekādu atmiņu) vai tādā pašā veidā izraisa paniskas bailes ar prāta palīdzību šantažējot upuri.
*Dzimums: sieviešu
*Dzīvesvieta: nav pastāvīga - meitene nemitīgi pārklejo
*Ģimene: Tēvs(drovs) Ankārs(R.I.P), Māte(nāves eņģelis) Arkete(R.I.P), bija arī māsa, ko viņa aukstasinīgi nogalināja cīnoties par tiesībām palikt drovu kapteinei. Māsu sauca Nī Ardāna un viņa bija pusdrova un puseņģelis. Tagad ģimenes vairs nav, bet meitene necenšas arī tādu veidot.
*Dzīvnieki: Sikspārnis noktārs un spārnots zirgs vārdā Fallen (HP tādi bija izkāmējuši.. es tikai nu NEKĀDI nevaru atcerēties kā viņus sauca )
*Izskats: Skaista, nedabiski bāla un diezgan tieva meitene ar dīvainu acu skatienu, kas izraisa paniskas bailes. Diezgan auksta un iedomīga (ja par īpašībām var maz spriest pēc izskata )... Ģērbjas parasti melnās, apspīlētās drēbēs un pa virsu vienmēr mugurā ir melns , viegli plīvojošs mētelis no dīvaina,ugunsizturīga un aukstumdroša matereāla.
*Raxturs: meitene bez emocijām, ļoti tieša un konkrēta. neuztraucas par citiem un tikpat maz - arī par sevi.
*Pagātne: kad meitenei bija 15 viņai bija jāiet izšķirošajā cīņā pret jaunāko māsu Nī, lai izšķirtos kura iegūs varu pār drovu slepeno karaspēku. Note māsu nogalināja un no viņas melnajām asinīm tika izliets viņas zobens, bet no asinīm, kas retās vietās bija sarkanas, viņa izveidoja zobena rotājumu, lai paziņotu citiem, ka viņa ir gatava iet pāri līķiem lai sasniegtu savu. 17 gadu vecumā viņa devās ar drovu karaspēku pret kādu vampīru armiju, bet tie drovus sakāva un vadonis, lai apliecinātu savu spēku, viņu sakoda un padarīja par vampīru. 18 gadu vecumā Note nogalināja savus vecākus, jo kad bija atgriezusies mājās, vecāki meitu gribēja iznīcināt par pazemojumu un to, cik viegli viņa padevusies vampīriem. Tā nu Note aizbēga un kļuva par brīvo klejotāju, kas bija arī atlīdzības meklētāja - viņas galvenais mērķis bija citiem parādīt, ko viņa spēj un to viņa dara visur atstājot uz līķiem savu varenības simbolu.
*Tavs simbols: (es pacentīšos arī uzzīmēt un ieskanēt vai arī pa taisno uz kompja taisīt, jo vnk shito naff tik viegli noraxturot) Meitenei uz labās rokas plaukstas locītavas ir ar uguni iededzināts antikrusts, kam apkārt stiepjas viegls aplītis, kam pa vidu ar žileti ir iegriezta sātana zvaigzne un pie katra krusta gala pievilkts pa vienam sešiniekam. , kā arī pie katra zvaigznes stūrīša vel viens sešinieks. Zvaigznei vidū ir ar asinīm uzzīmēts cipars 8, jo tas ir mūžības skaitlis. Tā viņa cenšas pateikt - "Dievs tevi neglābs no sātana (manis), ko tu katru dienu nemanāmi piesauc mūžības garumā...". Vairākās pasaules vietās ir arī atrodami lieli antikrusti ar šo zīmi, pie kuriem ar naglām ir piesisti dzīvi cilvēki, kuri ir noslānīti līdz asinīm. Upuriem viņa šo zīmi parasti iededzina pierē vai uz labās rokas delnas locītavas.

ar pickiem neeedaudz vēlāk. Pagāja diezgan ilgs laiks kamēr bildes atradu....

Menedra pagrieza galvu un paskatījās uz Nolindiu. "Protams, ka esam radniecīgas. Vispār, sveiki arī tev," menedra klusi teica, un lēnām, mierīgi ievilka spārnus. Tas bija normāli. Tad viņa klusītiņām nosvilpās. Pēc neilga laiciņa viņai blakus stāvēja pelēks vilks.

Saligo aizelsusies nodomāja, ka vairs nav jēgas kautko iesākt... Viņa saprata, ka viņas ar Adrianu ir vienlīdzspēcīgas... Saligo izvairījās no pēdējā zobens cirtiena un nostājās Adrianai pretī... Viņa sāka to pētīt, kā vilks, kas uzmana savu medījumu un tad viltīgi ierūcoties viņa teica:"Pietiks man gar tevi rokas smērēt... Man ir pārāk maz laika, lai es varētu nodarboties ar sīkumiem... Vēl tik daudz ciemu jāiznīcina un tik daudz asiņu jāizlej", viņa labsajūtā noskurinājās un turpināja:"Atļaušu to prieku tevi iznīcināt saviem labākajiem karavīriem un vilkiem...", Viņa pārlaimē nopurinājās, pagriezās pret saviem labākajiem vīriem un ar mājienu norādīja uz Adrianu... Tie lēnā, kaujinieciskā garā devās viņai virsū un Saligo smagi ieelpojot sāka vērot apkārtni un ievēroja piemirstos enģeļus...."Izskatās mums ir vēl kāds ciemiņš", Saligo izsmejoši pavērās uz Menedru un noluncināja savu asti..."Divi enģeļi, vai nav jauki...", Saligo nespēja apstāties:"varbūt jūs ar savu dievišķo klātbūtni varētu mūs aplaimot visu garo ceļu, kas liekas tik nogurdinošs... Ha-ha-ha!!!", viņa nenormālā izsmieklā ierūcās, bet viņas lūpās pat vismazākā smaida pazīmes nebija... Viņa klusi ar galvu pamāja savam vilkam Aersam - aizsargātājam un viņš lēnā riksī pieskrēja pie Saligo... Viņa ielūkojās Aersam acīs tā itkā sarunātos ar to. Vilks sapratis mājienu nostājās priekšā enģeļiem, tā lai tie nespētu tikt prom... Pēc brīža Saligo vadībā no lielā pūļa iznira vēl divi melni zirgi... Saligo pienākusi klāt enģeļiem lika Aersam uzmanīt enģuļus un likt tiem kāpt zirgos... Tikmēr atskrēja Saligo vilks Inferno un nikni rūkdams pieskatīja pelēko vilku, lai tas neizdomātu aizstāvēt savu saimnieku....

Pelēkais vilks ierūcās, bet neuzbruka. "man ir pašai savs zirgs," menedra bez bailēm teica Saligo un pasauca savu zirgu. Kad tas pierikšoja, Menedra aši uzlēca tā mugurā. Tikmēr pelēkais vilks paklausīgi stāvēja blakus Menedras zirgam un gaidīja. Menedra tikmēr atkal izlaida savus baltos spārnus.

"Man šķiet es tev pavēlēju kāpt melnajā zirgā vai skaidrs", Saligo acis niknumā kļuva vēl tumšākas: "Vai vēlies, lai ar tevi notiek, kas vēl briesmīgāks par nāvi?"jau uzjautrinošāk ieņurdējās Saligo... Inferno nepacietīgi gaidīja Saligo zīmi uzbrukumam, jo viņš necieta citus dzīvniekus, bet Aers mierīgi notupās pie iekarsušā Inferno un sāka ar interesi pētīt pelēko vilku... Saligo nevēlējās pieļaut tādu nepaklausību un sāka draudēt: "Vai redzi to vilkaci? Tas ir mans labākais sabiedrotais. Viņa vārds ir Todesnots un viņš ir spējīgs tev nodarīt tādus bojājumus, ka tev nāksies labot sevi vai pusdesmit gadsimtus..."Saligo draudi jau sāka izklausīties pēc maza bērna draudiem: "Es te nesmērēšu savas rokas gar tevi, varbūt arī viņš nevēlēsies, varbūt neviens to nevēlēsies un vispār..."Saligo jau saprata, ka sāk runāt muļķības un neteikusi vairs ne vārda izvilka savu zobenu un Inferno ar niknuma laimīgām acīm un atņirgtiem zobiem jau gatavojās uzbrukumam....

Es protams visudzilli atvainojos par speeles piespamssanu.... ...bet ssits ir kaut kas REECIIGS!!!!!!!
Vai te ir kaads, kurss reaali var kaut ko taadu iedomaaties izskataa?


Apmeeram taa - skaists elfs, ar gaissiem, gariem matiem, skaists augums, kurss ir sameeraa izeests, kaa jau apokalipses ennggelim, kuram reegojas cauri ribas, zarnas un paareejie jaukumi (jo kaa jau elfam, kuriem ir sameeraa liela nemirstiiba, tie visi ir labi saglabaajussies) un viss paareejais ir noklaats ar smukiem sarainiem, melniem matiem (jo pasakiet man kaads, kurss ir redzeejis blondu vilku? )
Tas ir vismaz kaa es to iedomaajos

Todesnots izdzirdējis savu vārdu paskatījās uz Saligo pusi, viņa dzeltenās acis iegailējās. Ja Saligo kādu no saviem vilkačiem sauca vārdā, tas varēja nozīmēt tikai to, ka kāds mirs un nejaunu vārdā nosauktais. todesnots devās pie Saligo, pa ceļam viņš izvilka savu zobenu, ap tā asmeni vīdēja melna gaisma, kaut vai mazākā skarambiņa ar šo zobenu un tu jau esi līķis. Pienācis pie Saligo viņš to uzrunāja Vai kas noticis, manu pavēlniec, saligo zobena gaismā uzmirdzēja Todesnota rēta, kas viņu izskatā padarīja vēl briesmīgāku.

Viņa niknā acu skatienā pavērās Todesnotā un teica:"Šis enģelis ir uzdrīkstējies nepildīt manas pavēles un es nolēmu vairs daudz nerunāt un parādīt viņam kur ir tā īstā vieta!!!", viņa strauji pagrieza galvu uz nepaklausīgā enģeļa pusi un ierūcās. Viņa klusi nočukstēja Todesnotam:"Pieskati otru enģeli, jo es jūtu, ka nekas labs no viņa nav sagaidāms, bet uzmanies no viņas melnās čūskas, tā var izrādīties bīstama...". Saligo acis iemirdzējās un viņa piegāja pie enģeļa ļoti tuvu un gribēja to novilkt no zirga....

"nevēlos gan," Menedra bez mazākajām bailēm atbildēja un nolēca no sava zirga. Viņas vilks mierīgi aizgāja priekšā Menedrai, itkā sargādams. Baltie Menedras spārni jebkurā mirklī bija gatavi pacelt Menedru gaisā. Tad viņa piegāja pie melnā zirga, bet tā mugurā kāpt vilcinājās. Kāpt vai ne? Beigās viņa uzmanīgi uzkāpa.

Pēkšņi Saligo sajuta kādu smaku... Viņa aizmirsa par enģeli... Viņa ar acs kaktiņu pavērās uz koka zara un iesaucās:"Todesnot panāc pie manis! Man tev kautkas būtu jāparāda! Man būs nepieciešama tava palīdzība!". Viņa paskatījās uz Todesnotu un itkā deva zīmi, ka kautkas sēž kokā un tas nav nekas labs...

Viņa ievēroja, ka enģelis beidzot ir paklausījis, bet viņu tagad uztrauca būtne, kas atradās kokā... Un, ja nu viņa ir nodomājusi kautko pasākt, bet vienalga vai tā ir labdabīga vai nē, viņa tiks sagūstīta...Saligo tiešām juta, ka viņai būs nepieciešama palīdzība un Todesnots varētu vienīgais tikt galā ar būtni kokā, kamēr Saligo tiek galā ar enģeļiem... Patiesībā viņa uzticējās tikai saviem vilkiem - Aersam un Inferno, Radītājam un Todesnotam...

Menedra paskatījās uz Saligo un redzēja, ka viņa neskatās uz meiteni. Menedra apdomāja ko darīt. Ja viņa bēgs, tad mirs viņas vienīgie draugi - Balto un Draigo. Viņa tomēr to nedarīja. Tā vietā viņa sāka mierīgi glaudīt melnā zirga kaklu. Viņas vilks saprasdams, ko saimniece domā, uzmanīgi panāca uz viņas pusi.

Todesnots paraudzijās uz koka zaru. Viņa acis pēkšņi iegailējās, tas ir vampīrs, pareizāk sakot bija vampīrs, todesnots metās pie koka un atri vien tika uz tā paša zara uz kura sēdēja svešinieks. Nemaz nedomā pasākt ko muļķigu viņš teica pavērsdams zobenu uz vampīra pusi, tad ar strauju kustību nogrūda vampīru no zara un ar vienu lēcienu arī pats atradās zemē, satvēris vampīru aiz krāgas, viņš to burtiski aizlidināja uz Saligo pusi. Pats pienācis klāt viņš vēlreiz ar naidpilnu skatienu nopētija vampīru, bet vairāk to neaistika pārējo atstādams Saligo ziņā...