Kāda ir jūsu reliģiskā pārliecība, un kādas nestandarta RP jūs zināt.

Man ir pat tā kā divas,
1) Variācija par negrozāmo, iepriekš noteikto likteni.
Tu domā, ka tev ir izvēle? Ka tu kontrolē savu dzīvi? Protams, taču tavu rīcību nosaka ķīmiskas reakcijas tavā galvā, kuras savukārt nosaka elementārdaļiņu fizikas (ir arī gudrāks nosaukums, bet kaukā piemirsies) likumi. Līdz ar to viss tomēr ir iepriekš noteikts, vienkārši atvasināts no augšminētajiem likumiem.

2) Pirmā manu dzīvi praktiski neitekmē, jo tur tāpat es neko grozīt nevaru, taču pirmā ir noteikusi to, ka man ir arī otrā, un pirmā man liek vadīt savu dzīvi saskaņā ar otro.

Es esmu visuma centrs, viss ir pakārtots man, ja kaukas nav tā kā man vajag, tam ir jāmainās, un man ir jadara viss, lai tas mainītos. Tik vienkārši, taču tas dod lielisku attaisnojumu ar ko izvairīties no nepatīkama darba - "tas ir pret manu reliģisko pārliecību"

Ceru, ka nesanāca pārlieku liels sviesc

Skaitos luteraane ,bet arii tur visam ko dzirdu ,nepiekriitu.
ticu ?
ticu tam ka katram shai dzivee ir nolikts savs meerkis ,vieta un laiks.
... bet taadas dzilas ticiibas (vienalga kam) man nekad nav bijis un diezvai arii kaadrez buus.

Es vairs nekam neticu... zinu tikai to ka pasaule ir pilna nodevības, bet kautkur ir vēlviena - arī ar nodevību, bet arī ar pūķiem, elfiem, anime un visiem citiem....

Hmmm.... Laikam jau esmu ateiste, jo Dievam neticu (un visaam taam bazniicas padariishanaam netik. Varbuut tieshi bazniica atgruuzh mani no ticiibas?... ).
Shkjiet, ka man ir liidziigi kaa Zanetei - manii arii nav kaadas dziljas ticiibas (liktenim vai veel kaadam)... Un es arii neesmu meegjinaajusi to iipashi saskatiit. Ja nu vieniigi es censhos buut paarliecinaataaka par sevi un vairaak ticeet sev. Katrs pats ir savas laimes kaleejs.

Ir ir sviesc

Bet jaasaka jau, ka manas domas ir nedaudz liidziigas...

Viss ir manis izraisiitu darbiibu rezultaats, tachu bezgaliigi sarezhgjiitaa veidaa.. Lietas, kuras neietekmee muusu dziivi (dieva, peecnaaves dziives, paraleelo pasaulju, utt eksistence vai ne-eksistencei) nav nepiecieshamiibas censties izprast, jo tas neko nemainiis - ja to buutu nepiecieshams izprast, mees to vareetu. Mees shai izpratnei neesam pietuvojushies tuvaak itin nemaz - taatad taa izprashana muusu eksistencei nav buutiska.
Arii - nav lietderiigi censties izprast lietas, kuru ietekme uz dziivi ir visnotalj attaalinaata, ja vien svariigs nav pats domaashanas process, kuraa kaa blakusprodukts var rasties citas veertiigas izpratnes par dziives norisi.

Vairaakas izpratnes par dziivi nav iespeejams ieguut taas izlasot, vai dzirdot - vienalga cik reizhu, ja vien nav nepiecieshamaas dziives pieredzes...

Religjija noteiktai sabiedriibas daljai ir noderiiga un veelama, ticiibas iedragaashana var novest pie neveelamaam sekaam - taadeelj labaak neapgruutinaat vinjus ar saviem personiigajiem uzskatiem (nerunaajot nemaz par to, ka diskusijas parasti gan neviena ticiibu neietekmee bet noved pie neaugliigiem striidiem)

Varbūt šim pavedienam vajadzēja mazliet citu nosaukumu....tipa "pasaules uzskats", jo "reliģija" uzreiz ieliek rāmītī....? Nu katram mums ir sava "peierdze" vai tās trūkums... man ir sava, jums ir sava...vienīgais, nevarētu būt, ka patiesības ar būtu dažādas....nu, ilgstošu pārdomu un novērojumu rezultātā esmu nonācis pie domas, ka dzīves jēga ir pati dzīvošana kā tāda un kaut kas līdzīgs kā pieredzes smelšanās...izbaudot pašu procesu...dzīvošana TE un TAGAD...nevis prāta uzburtās ilūzijās, ka labi būs tad, kad būs daudz piķa, kruts dzīvoklis, nezin kas vēl (es domāju materiālās lietas).....nu apmēram tā....

Nu bāc, nu kā man tas pasaules uzskats neienāca prātā?
Apsvēru variantu dzīves filozofija, bet tad to varētu sajaukt ar moto...

Nu, tas jau būtu bijis krietni tuvāk patiesībai Bet nu galvenais ka mēs saprotam viens otru

Mjā, tēma nav no vienkāršākajām...
Man arī nav reliģiskās pārliecīnas, bet ir "pasaules uzskats", kurš visdrīzāk velk uz to, ka vienkārši jādzīvo un viss.

Vispār daudz esmu domājis par dažiem eksistenciālisma jautājumiem- kāda šai dzīvei ir jēga, ko man vajadzētu tajā mēģināt sasniegt; kā es varu zināt vai tas ko "vajadzētu" to pa tiešām vajag.

Sveisc, ne?
Arī esmu nosecinājis, ka baigi biezā māja, mašīna u.c. sīkumi, ko katra reklāma cenšas ieborēt, nav vissvarīgākā dzīves puse, bet galīgi bez tā materiālā arī nevar iztikt- ar to nodarbojās gandrīz visi, pie tam lielāko dienas daļū un tā katru dienu.

Vispār vēl esmu nosecinājis acīmredzamās lietas: tā kā pilnīgi visiem vajag ēst, ģērbties utt., tad kamēr šīs apnīcīgās lietas nevarēs -Turn off- tikmēr nāksies vien domāt arī par dzīves materiālo pusi.

par to ak nu kurs tic vai netic

es visvairaak ticu sev. saviem speekiem. un ziniet, tas ir viegli pasai un padara vieglaaku arii dziivi.

un ja atgriezamies pie raamiisa religija, tad tur vareetu ierakstiit muusu pasu mitologiju. tikai ne brastinismu, bet to tiiro, kas vismaz mani sasniedz caurs sajuutaam nevis konkreetiem vaardiem vai darbiem

es neticu sev, ja man netic citi, ja buus kaut viens kas maniem speekiem ticees, tad arii es ticeessu...

Religgija?......nav man taada....ir teemu variaacija, bet Kaut Kas tur augssaa noteikti ira, un tur neko nevar groziit....

varu gandriiz vai apgalvot -
tev neviens iisti nespees noticeet (nav runa par variantu meli vai patiesiiba)
ja tu pati sev netici.
tas ir taapat kaa paardot piemeeram aabolus un meeginaat paarliecinaat otru cik tie garsiigi, lai gan peec tavas sejas izteiksmes ir redzams, cik tie zali skaabi un neeedami...

ir cilveeki kas man tic veel vairaak nekaa es pati sev...taa ira....kameer ir vinni, tikmeer esmu es...tikmeer dziivot vieglaak...es nesaku ka uzreiz nolaidiissu kkepinnas ja neviens nebuus...samekleessu citus vnk.
skaabi/saldi aaboli?...nu gan....
back to religgiskaa paarlieciiba - veel es padomaaju, padomaaju un secinaaju ka taada preciiza defineejuma kam es ticu, man nekad muuzzaa nav bijis...es ticu Dievam, bet arii Luciferam...

paga, es jau neteicu, ka citi tev nevar ticeet vairaak nekaa tu patui sev. no malas jau labaak redzems cik daudz tevii ir, ka ticeet.
mees ar klasesbiedru vien ootram ticeedami aizticeejaamies liidz riigas ekonom. augstskiolas intervijaam, kur nav viegli tikt. un tagad kopaa gaidaam rezultaatus. protams, ka saadi cilveeki ir paildus speeks un energija tavai dziivei.
bet ja cilveeks nespeej noticeet pats, sev arii cit kas to censas dariit, aatri vien paarstaas puuleeties.

tas ka cilveekam ir iekssaas un ka vinnss pats sev tic, nenoziimee to ka tad ja vinnss to neizraada tad vinnss sev netic. citi ir vajadziigi un ja godiigi tad vieniigais nesabiedriskais cilveeks kuru var analizeet, kam nevajag nevienu kas tic vinna speekem manaa apkaartnee ir mana garderobes tantinna...

un neteicu es tacu, ka IR uz aaru jaaizraada.
to, ka cilveeks sev iekseeji tic, to tacu juut! un kaa veel...
tu jusanu es domaaju taa, ka ir aciimredzama taa tskiriiba kas pastaav starp cilveeku ar ticiibu sev un paarlieciibu par sevi un cilveeku kam nekaa taada nav

A es ticu Dievam.
Tā ir mana reliģiskā pārliecība

Un ticēšana sev nav nekāda reliģiskā pārliecība.
Es ticu sev, saviem spēkiem, spēju sasniegt mērķus un tas ir tikai saistībā ar manas dzīves komfortablitāti, bet ne ar reliģiju.

Tiesa, es ticu, ka Dievs vada manu dzīvi.

Tev nedrīkst prasīt vājums
Cik netic tev cik tic.
Šis gājums ir tavs gājums -
To nevar noiet cits.

O.Vācietis.

es pieturos pie domas, ka liktens mums jav ir izlemts labu laiku pirms piedzimshanas (un to izdomaaja, neviens cits kaa Dievs) un vinju ir diezgan pagruuti apchakareet, bet ja izdodas, tad ir izjaukta visa kaartiiba un tad tas cilveeks ir diez gan liels outsaiders, vinju vairs neviens taa iisti nesargaa un nu vinsh uz veksmi var necereet (ja pienjem, ka veiksme ir izspeeleets Dieva triks, pimeeram, ka autoavaarijaa dzeks salauz visas iespeejamaas vietas, bet taalaak dziivo normaali)

nu aptuveni taa

Skaitos luterānis pēc kristīšanas procedūras, bet uzskatos esmu pārliecināts ateists, kurš neatzīst baznīcas un to pielūgsmes objektus.

Man nav reliģiskās pārliecības. Nav ticības. Nezinu, vai tas manī rada kaut kādu tukšumu, taču tā jūtos labāk, nekā paļauties uz ko tādu, kas nemaz varbūt neeksistē. Tad labāk paļauties uz sevi un viss būs manu darbību rezultāts.. Ja pat eksistē kāds augstāks spēks, kas ir teicis, ka tam nav vājības?
Man patīk Nīčes citāts

Es ticu Dievam (kristiešu) neticu nekādiem māņticības murgojumiem...mitoloģijai neticu, bet viņa mani sajūsmina... daudz interesanta var izlasīt

Viens aizmirsts, iespējams, interesants pavediens atdzīvojies. Vēl reizi pamēģināt atbildēt uz jautājumu "kāds es esmu?"

Viena no reliģijas definīcijām -

reliģija [lat. religio] - uz nojēgumiem par visa pastāvošā kārtību balstīta un ar simbolu sistēmām no paaudzes paaudzē nodota un tālāk izplatīta cilvēku pasaulizjūta un uzskati, izpratne par svēto, tā pielūgsme, bijība pret to; ticība pārdabiskajam, viena vai vairāku dievu eksistencei, ar šo ticību saistītie kulta rituāli, organizācijas, cilvēka uzvedības normas.

(Svešvārdu vārdnīca, Rīga, "Jumava", 1999)

Man gribētos domāt, ka ticība jebkāda veida pārdabiskajam man nav raksturīga. Tāpat gribētos domāt, ka mans priekšstats par visa pastāvošā kārtību ir balstīts uz cilvēku atklātām (un arī netklātām, bet potenciāli izznāmām) dabas likumībām. Sekojoši, es neesmu reliģiozs. Tas nebūs tikai ateisms (dieva noliegumums) vien. Tā ir pārliecība par cilvēka spējām izzināt un izprast pasauli paša spēkiem. Par to, ka tā sauktais "pārdabiskais" ir vēl neizpētīts un neizprasts dabiskais. Par to, ka mēs, cilvēki varam paļauties viens uz otru un paši uz sevi. Ne vairāk. Un ne mazāk.

Teikšu, ka koncentrējoties uz domu, ka pasaule (un arī es pats, cilvēks) ir izzināma un izprotama, man prātā rodas patīkami tīra sajūta. Sajūta, ka es (mēs) neesam rotaļlietas. Sajūta, ka nekas nav iepriekš noteikts, viss ir iespējams. Ticība, ka es spēju mainīt savu likteni. (Un arī sirdsapziņas pārmetumi, ka to daru ne tik veiksmīgi, kā gribētos )

Jau atkal es lienu tur kur nevajadzētu, bet to es maskējošos nolūkos varētu nodēvēt par redzes loka paplašināšanu mācoties no savām un citu kļūdām. Vismaz cenšoties to darīt...

Tātad neskaitot to, ka vispārpasludinātais Dievs ir eyedam un pielūgsmes objekts ir arbūzs, ir šis tas, ko es vēl gribētu piemetināt klāt arī no savas puses.Reizēm es sāku domāt, kāpēc cilvēki ik uz vārda piesauc Dievu, ja jau turpat tālāk sludina, ka viņam netic. Tādas ikdienā lietotas frāzes, kā "ak Dievs", "Dievs palīdzi man" un pat "Dievs tevi sodīs" laikam ir tikai tukšas skaņas. Jāatzīstas gan, ka arī es pati bieži mēdzu lietot šo "ak Dievs" un iemetināt to visnepiemērotākajās vietās, bet šis teiciens vārdu krājumā bezmaz vai stājas līdzās lamuvārdiem. Zaimošana? Tikai tad, ja esi pārliecināts kristietis un baidies Dieva dusmu. Es esmu kristīta luterāņu baznīcā un tātad arī esmu luterāniete, bet amizanti man liekas tas, ka tā arī ir pirmā un pēdēja reize, kad esmu bijusi īstā luterāņu baznīcā. Bet no tā vien nevar secināt - esi vai nēesi ticīgais.

Vai esmu lasījusi Bībeli? Jā protams. Daudzus jo daudzus gadus senā pagātnē ziņkārības dzīta izlasīju, tiesa gan tā bija bērnu Bībele. Jau tad man savādi likās tas, kas tajā bija rakstīts. Dīvaini priekš tā laika bērna uztveres likās arī tas, ka Dieva dēlam nebija draudzenes. Varbūt tas ir smieklīgi, bet skatoties filmas, kur katram galvenajam varonim ir sava draudzene likās dīvaini, ka šim te, grāmatas varonim, pat visā pasaulē pazīstamam cilvēkam (nu tai laikā man Jēzus likās kā cilvēks) nebija savas draudzenes. Un tā atbildi nesaņēmusi es sāku pārdomāt, ka Dievs mūs visur kur apdala. Nu jau aizrunājos ne pa tēmu...

Tā arī nezinu vai esmu ticīga vai nē. Žēl, ka to nevar pārbaudīt ar kādu nebūt iekārtu. Vai varbūt neticēšana tagad ir modes kliedziens? Savādi liekas, ka var ar cilvēkiem manipulēt ar tādām lietām. Bet tas jau protams ir no katra paša atkarīgs - cik stipra ir pārliecība par vienu vai otru. Tici - nu labi, tev būs paradīze. Netici - arī labi, tev būs daudz kas cits. Ir labi domāt, ka jātic tikai saviem spēkiem un ka cilvēks ir noteicējs, bet bieži, pārāk bieži ar to vien nepietiek. Bet protams, ka ja neticēsi saviem spēkiem tu aiziesi postā, un tāpēc beiži arī nākas paļauties tikai uz sevi. Var jau iesēsties ērtajā vienvietīgajā dzīves laiviņā un ļauties, lai straume tikai nes uz priekšu. Bet ai cik grūti ir pašam vēlāk sākt vadīt savu dzīvi, ja sācis esi ar plūšanu pa straumi. Akal ne pa tēmu ...

Un ja godīgi es nezinu kam es ticu. Dievam - droši vairs ka ne, pārāk bieži manas lūgšanas bērnībā netika uzklausītas, kad vēl ticēju. Sev - arī diezvai, jo man liekas, ka esmu par vāju lai visu savu ticību veltītu vienīgi sev, tā nododot likteni savās rokās, Dies'pas kas no tā varētu iznākt. Tad kam es ticu? Vai es vispār ticuŠeit ar to zelta vidus ceļu ir tā pagrūti, jo lielākoties ir vai nu "jā" vai nu "nē". Jauki būtu ticēt Laikam, bet tas ir pārāk izstiepts jēdziens, tā ka laikam jau nākas ticēt rītdienai. Laiks rādīs, ko rītdiena man nesīs. Apvienojas trīs elementi - Laiks, Nākotne un pa vidu iemaldos arī Es. Bet Dievs neparādās nekur. Savādi.



putra

Un pēc ēšanas vēl uzdrošinās teikt "paldies", kas, (ja vien es ļoti nebraucu auzās) ir tas pats saīsinātais "lai dievs palīdz". Vēl viena pieklājības frāze, kas gan vismaz tajā sabiedrībā, kur ikdienā uzturos, kļuvusi reta - "Ardievu!" ("ardievas" raksta kopā, tā kā pieņemu, ka "Ardievu!" arī).

Angliski runājošajās zemēs ir vēl viens brīnišķīgs arguments - ja jau jūs neticat kristiešu Dievam, tad kādēļ lietojat to pašu gadu skaitīšanas sistēmu - Before Christ un Anno Domini?

Jā, šur un tur dieva vārda piesaukšana tiešām tiek pieskaitīta pie maigākajiem lamuvārdiem.. Ja nekļūdos - bija kaut kas par "tev nebūs tā kunga vārdu nelietīgi valkāt" - laikam jau saistīts kā reiz ar to...

Secinājums - kā reiz tas, kurš Dievam (kristiešu Dievam) netic, drīzāk lietos "Ak dievs" piemērotos un nepiemērotos brīžos - tieši dēļ daļēji kristīgās sabiedrības ieaudzinātajām asociācijām par šo vārdu kā spēcīgu emociju izteicēju (un tie reti ir literāras valodas vārdi)

Ko pilnīgi pretēju reiz sanāca dzirdēt kāda Latvijā visnotaļ labi zināma luterāņu mācītāja sprediķī - par to, ka cilvēks bieži vien savā ticībā ir vājš: it kā apgalvo, ka ir kristietis, regulāri iet uz baznīcu, pārmet citiem citu grēkus; un tik un tā - tad kad kaut kas patiešām notiek, kad vajadzētu paļauties uz Kristu kā glābēju, piesauc nevis viņu, bet gan velnu ("pie velna") - tātad dod spēlu velnam un patiesībā šāds cilvēks nemaz tā īsti neesot kristietis šī vārda patiesajā nozīmē; ka kristietis, kas patiešām tic pestīšanai šādā brīdī piesaukšot Kristu... Tāds visnotaļ interesants sprediķis bija, par vārda enerģētisko spēku (no tik augsti stāvoša luterāņu mācītāja ko tamlīdzīgu tiešām negaidīju) - bet nju, jā... Jelkādu vēlēšanos ticēt man tas pilnīgi noteikti neizraisīja.

Es skaitos luterāne, bet, ja godgi, tad daudz par baznīcas Dievu nezinu. Es ticu, ka cilvēki paši nosaka savu likteni. Es ticu arī, ka Dievs pastāv...

Pastāv kauč kas kas neļau visam noiet uz grunti un pasaule vienmēr ir vairāk vai mazāk kārtībā, bet tas kauč kas pats sevi neapzinās.

Es ticu, ka pastāv Dievs un cenšo sekot viņa likumiem, taču es neatbalstu to, ka viena reliģija ir pret otru. Es uzskatu, ka vajadzētu cilvēkam pašam ļaut izvēlēties pareizo novirzienu. Piemēram, mani sajūsmina bahāieši, bet citi saka, ka es eso prātu zaudējusi...

Tas, ko tu mineeji,driizaaak ir paarlieciiba par to, kaada hierarhija valda Visumaa. Religijai ir cita definiicija(no galvas gan nenosaukshu). Un luteraanisms, katolicisms-taas ir konfesijas. Es esmu luteraane un es tIcu Dievam kaa augastaakam speekam. Tachu es ticu arii daudzkam citam!

Nez, Kristietību es uzskat par smadzeņu skalošanu, cuz vairumā gadījumu Dievs iet pretrunā pats ar sevi. Es gan kjipa ta kā esmu kristīta baznīcā, bet man tas neko nemaina. Dievam vnk neticu. Ja jau viņ'sbūtu tik labs un tik visužēlīgs tad diez vai vis sbūtu tā kā ir. Es jau nerunāju par sevi un savu dzīvi, bet par .. visu vispār. Jā, kjipa visma vaig būt līdzsvarā un bez ļaunā nebūs prieka par labo .. un tā tālāk, bet ta kādā sakārā Āfrikā mirst bērni no bada?! Man krustvecāki ir ļoti dievticīgi ... nu nez, es uzskatu, ka tikai vāji cilvlēki pievēršas Dievam (nu tā ar visu sirdi un dvēseli) , jo pieņemot to ticību tā līdz galam, viņi liek Dievam sevi vadīt.. nu cmon.. katrs pats var sevi vadīt. Tas ir vnk.. nu nez, laiakm jau man te pārāk liels sviests padevās. Es ticu.. nez, ticu pati sev un tam, ka pati varu kaut ko darīt lietas labā. Un ticu, ka nav tāda, kurš mani vada un zin, kas ar mani notiks un ir spējigs to mainīt. Varbūt mazliet ticu liktenim, bet ar jau ne. ticu sev i vsjo.

hmm..peec ticiibas esmu luteraane..tieshaam naz ko taz maina..bazniicu neapmekleeju jo neuzskatu k i wajadziiga konkreeeta wieta kur ticeet diewam..wai es ticu diewam?..es neticu k taz i kaac wiirinjsh kaz seezh uz maakonja un wisus weero..bet es ticu..laikam..tikai es iisti naz kam..saka tach k diews i zheeliigs,labs utt..bet tad tach winjsh nepieljautu to kaz notiek wizapkaart..winjsh neliktu taa ciest cilweekiem..taz man arii laupa ticiibu..un tomeer-es ticu..k_kam..

Agraak ticeeju visuvarenajam DIEVAM, tagad saprotu, ka beidzot ir jaadziivo, taa kaa var un jaadziivo sava dziive, ne viss DIEVA .

Es esmu pieveersusies BUDISMAM , jo ticu, reinkarnaacijai un tam, ka viss , kas notiek jau sen ir nolemts. Taa man skiet.........

Mans Dievs ir Daba, Māte Daba un tās likumi.

es ticu dievam un esmu nepaarliecinaama kristiete kaut gan intereseejos par budismu un citaam religijaam!
es neatbalstu ateismu jo uzskatu ka cilveekam ir jaatic kaut kam.

Es neticu dievam, man nav iistas paarlieciibas par vinju , es neticu dievam taapeec, ka taada nav......dieva kaa taada vispaar nav.....
es neticu arii Biibelai!!! Kaapeec? Taapeec,ka ja panemam piem Krievu, Latvieshu , Anglu , Biibeli tad tekstam ir savaadaaka noziime, izmainaas visa teikuma buutiiba.....
ES NETICU DIEVAM, BAZNIICAI, BIIBELEI....
Es ticu pati sev....man liekas, ka es dziivoju tik daudzu cilveeku deel, ka pati esmu kaa liela dieviiba, es sajuutos kaa dieve, kad kaut ko varu .....
Bet vispaar mana religiska paarlieciiba ir Budisms.....es ticu reinkarnaacijai, jo taada patieshaam pastaav..... es ticu daudz kam, tikai ne dievam.....

es vasaraa nokristiijos mormonju bazniicaa mammai nezinot. pirms paaris nedeeljaam vinja to uzzinaaja, jo uz galda meetaajaas viena bilde no manaam kristiibaam un veel blakus vinja atrada prezervatiiva pacinju. vai var veel vairaak noshokeet savus vecaakus???

es skaitos luterāne, bet man ir vienailga vai luterāne, vai katoliete. tas vispār manu dzīvi nekā neietekmē. un par dievu. nu it kā jau ticu viņam, bet ir tā ka lielāko tiesu ticu tikait tam ko rsdzu pati. nu bet dievam laikam ticu.

Es laikam esu viena no nedaudzajiem šajā forumā, kas tic Dievam (kāds pārsteigums, ne?).

Jūs jau droši vien gaidījāt, ne? He he he...

Man izskatās, ka atsākas pa-aizmirstais pavediens... Ja? Sorry, ka esmu bijusi tik ilgi projām

Dazhiem veerojamas solipsisma ieziiimes ['es esmu pasaules centrs! Visi paareejie ir mana fantaazija.'].. Patiikami

Mani uzskati (pamataa veidojushies peec daudzu jo daudzu ar mistiku & okultismu saistiitu graamatu izlasiishanas) ~

Dievs. Ir. Iespeejams, radiija pasauli un pirmos cilveekus, tomeer tagad nav speejiigs [ticamaak] vai nav ieintereseets [kas ir ne visai ticami] k-cik manaami ietekmeet muus. Dievs nedod to, ko tu luudz, jo nevar to izdariit; veel jo vairaak - katram cilveekam jau piedzimstot ir iedoti visi nepiecieshamie[tas nenoziimee "visi resursi"] resursi vinja meerkju sasniegshanai un, protams, izdziivoshanai. Ja k-kaa pietruuxt, tad tu vari to sasniegt pats. Ja nevari [meegjinaaji?], tad varbuut tiecies peec iluuzijas vai taa, kas tev nemaz iisti nav vajadziigs [vasarniica Floridaa ].

Liktenis. = karma. Ietekmee, padara vienu celju vieglaaku, citu gruutaaku, tachu nekaadaa gadiijumaa nav 'peedeejaa instance'. Ja liktenis [vai Dievs] buutu visspeeciigs, tas padariitu dziivi bezjeedziigu, jo nepastaaveetu izveeles iespeeja.

Cilveex. (Potenciaali) augstaakaa buutne, kas reiz kljuus speejaas lidziiga Dievam, veel speeciigaaka. Cilveex var [varees] visu
BTW, par extrasensu var kljuut katrs, nedaudz pamaacoties... [/me nikni luur uz Jauno Psihologjiju Centra pusi; shitie nekrietnelji nevar sataisiities Silvas metodes kursus noorganizeet ]
Ticu reinkarnaacijai.

Dziives jeega. Noshaujiet mani :blink: Ir paaris versijas man par cilveeci kopumaa un cilveeku kaa taadu, aber par sevi - nevaru pateikt. Ooops

Alles.

Nu ar mani ir tā, ka es nevaru ignorēt 3 miljonu garās cilvēka evolūcijas liecības... viņas vienkārši IR. Un tur lieliski var redzēt, kā mazie australopiteki kļūst arvien slaidāki, garāki, kā viņiem attīstās rociņas, paliek lielāks smadzeņu apjoms, ļidz nonākam līdz homo sapiens.

Tagad man laikam vajadzētu paziņot, ka esmu ateists, darvinists un sazin kas vēl ne. Tomēr īsti tā jau nav un ka es nolieku kreacionistus.

Katra cilvēka uzskati (ja tādi vispār ir )par kādu jomu nerodas vienā dienā. Te nu nonākam pie tā, ka īstenībā tā kasīšanās starp radīšanas teorijas piekritējiem un evolucionistiem tāds pārpratums vien ir.

Es gribētu piedāvāt fundamentālajiem radīšanas piekritējiem kompromisu - kāpēc mēs nevarētu uzskatīt ka Tas Kungs (Visuma Saprāts utt., utjpr.) ir tikai RADĪJIS dzīvību, kuras formas sākumā bijušas visai vienkāršas, bet kas laika gaitā viena no otras smuki evolucionējušas, nonākot līdz cilvēkam mūsdienu izskatā?

Ja uz to paskataas filozofiski, tad evoluuciju tikpat labi var apluukot kaa radiishanu. Es nedomaaju, ka Radiitaajs cilveeku taa vienkaarshi njeema un uztaisiija "kuraa-tur radiishanas dienaa". Buutnei, kas var radiit dziiviibu, var buut visai atshkjiriigi uzskati par laiku. Taadeejaadi var uzskatiit,ka visa shitaa evoluucija ir viens jloooooti laikaa izstiepts "radiishanas akts"
Visiem labi

Hmm. Manuprāt nav nekādi pierādāms, ka evolūcijas gaita ir bijusi vai joprojām tiek virzīta kaut kādā noteiktā veidā vai virzienā. Evolūcija, dabiskā atlase ir veids, kā no vienkāršāka veidojas sarežģītāks, veids kā no vienveidības izceļas dažādība. Evolūcija nav virzība uz kaut ko noteiktu. Evolūcijas ceļā radījumi piemērojas mainīgajiem vides apstākļiem. Kartu reizi, kad apstākļi mainās, mainās arī dzīvās būtnes. Vai arī nemainās un iznīkst, dodot vietu mainīties spējīgākām būtnēm. Tomēr iepriekš nav nosakāms, kas tieši iznāks evolūcijas rezultatā - ļoti daudz ko nosaka nejaušība. Bez tam, ja uzskatītu radīšanu par laikā izstieptu darbību, tad kāpēc uzskatīt to par pabeigtu? Tad tā joprojām turpinās un cik mēs zinām, turpināsies bezgalīgi.

Man domāt, kreacionisms nav veiksmīgi apvienojams ar evolucionismu. "Visiem labi" nekādi nesanāks.

Īsti laba tā apvienošana nav. Tas variants strādātu, ja aprobežotos ar manu versiju. Ka TAS spēks radīja un tālāk aiziet kā nu sanāk. Bet tur jau tā lieta, ka to nejaušību ir tik daudz! Cilvēks sevi pieradis savā lepnumā uzskatīt par radības kroni, savā stulbumā var vienā rāvienā iznīcināt visu, kas veidojies miljoniem gadu.

Un ja nu austrolapitex bija iisteniibaa degradeejies pirmatneejais cilveex? Ja pirms tam cilveeki bija attiistiitaaki? Varbuut vareeja pastaaveet paraleeli gan '-piteki', gan msd cilveekiem liidziigas buutnes? Idejas vien.

[Mans pasaules uzskats ir pretrunu pilns un nebut ne stabils. Viedoklis cilveeka izcelshanos pamatojas vairaak uz "es ticu!", nevis uz faktiem, jo to nav [pietiekami].]

Doma par degradējušos cilvēku ir visnotaļ interesanta...

Mani vairāk gan interesē neizskaidrojamā vēsture - civilizāciju un pilsētu drupas, pierādījumi par stipri vien augstāku attīstības līmeni senlaikos, nekā to varētu gaidīt.

Visticamāk, ka to, vai cilvēks ir vai nav radīts vienā dienā, mēs tā arī neatklāsim un nepierādīsim. Es domāju, ka ir, un man ir pamats tā domāt. Kedriks domā, ka nav, un arī viņam ir savi iemesli. Bet to, kas notika samērā nesenā pagātnē - to gan būtu vērtīgāk - un arī interesantāk uzzināt!

Vai ne?

Nu cilvēks no klejotāja-mednieka-vācēja par zemkopi kļūst nieka 10 000 - 5000 g. pmē. Viss tas garais laiks pirms tam ir ērkšķiem pilna cīņa par izdzīvošanu. Nu ir skaidrs, ka gatavā veidā cilvēks nerodas. Mums ir tie paši brālēni australopiteki, kas ir savdabīgs evolūcijas strupceļš, (raži tadi masīvi radījumi ar lieliem žokļiem un mazu pierīti) un kopīgais sencis - ramapiteks, kas ir tāds maziņs bet jau uz divām kājām mežonīgi skraidošs primātiņš.

Kādreiz jau domāja, ka cilvēces vēsture ir 3000 gadu, sākot ar Vecās Derības patriarhiem utt. un viss. Tomēr pamazām arī baznīca ir bijusi spiesta no savas stingrum stingrās pozīcijas atkāpties.

nesen kaa notika briinums, peec kaa es kluvu par paarliecinaataaku kristiete!!
manam teetim bija jaabuut mirusham, aarsti pasi nesaprot kaa vins ir palicis dziivs, jo vinjam jaabuut bija DESMIT infarkitiem9sirdij jaabuut bija pilniigi atmirushai)
bet es paluudzu dievinjam lai tas paliidz un re kaa!!!!

Kedrik, parādās taču aizvien vairāk dažādu faktu, kas liek brīnīties par to, cik gan senajiem cilvēki bija augsti attīstītas tehnoloģijas un zinātne. Vai tad nē? Vienviet cilvēki vēl dzīvojuši alās, kamēr citviet būvējuši sarežģītas konstrukcijas apūdeņošanas sistēmas, pētījuši Saturnu un Jupiteru, kā arī iespieduši grāmatas un taisījuši pulvera raķetes, kas varējušas lidot pat vairākus kilometrus...

Cīņa par izdzīvošanu... Piedod, ja vari, vēsturniek, bet es tiešām nedomāju, ka pat tie, kurus tik labprāt uzskata par pirmatnējiem un neattīstītiem cilvēkiem, bija tik primitīvi, kā to varētu gaidīt. To, kāda bija viņu sadzīve, nevar droši pateikt. Un dažādo "cilvēka sugu" nosaukumi manās acīs nav pierādījums. Tikai tiek uzskatīts, ka tās ir evolūcijas pakāpes. Bet ja nu nav? Ja nav slinkums - pastāsti, kāpēc tomēr tā būtu evolūcija!


emily: Dievs ir varens Dievs, un spēj darīt lielas lietas! Tas ir lieliski, ka Tavs tētis ir dzīvs un Tev līdzās! Izmantojiet labi šo iespēju, kas Jums dota!

Starp "sens" antropologu un "sens" vēsturnieku izpratnē ir liela atšķirība. Kur nu vēl runāt par "sens" ģeologu saprašanā. "senajiem cilvēki bija augsti attīstītas tehnoloģijas un zinātne" - te "sens" ir vēsturiskā nozīmē. Bet, ja runā par austrolopitekiem, tad tas vairs nav laiks, kuru apskata vēsture, bet gan antropoloģija. Tas ir daudz senāks laiks. Un tik sens, ka arī par cilvēkiem vēl nav ne runas. Australopiteki nav cilvēki, kur nu vēl ramapiteki.
Tehniskais progress nu nekādi nav saistāms ar evoluciju - laika mērogi ir citi! Viss tehniskais progress laika skalā ir tik niecīgs sprīdis, ka, teiksim, ģeologi, to mierīgi var nepamanīt - to var norakstīt uz "mērījumu kļūdu"
Tehniskais progress - tas ir vēstures laika skalā. Antropologu laika skalā tas ir tikai īsiņš brīsniņš.

Tām būtnēm, kurus jau var saukt par cilvēkiem antropoloģiskā nozīmē, vēl nebija ne tehnoloģiju, ne šaujampulvera, ne raķešu. Nekas tamlīdzīgs. Primitīvi darbarīki, jā. Par viņu sadzīvi nekas nav zināms. Tur var spriedelēt krustu un šķērsu - visi viedokļi būs vienlīdz pareizi vai nepareizi.

Lūdzu nejaukt laika skalas - uz ģeoloģiskās skalas (Zemes rašanās - mūsdienas), visa civilizācija tāds spļāviens vien ir; uz antropoloģiskās (dzīvas būtnes - mūsdienas) - jau civilizācija izskatās cienījamāk, bet, vienalga, gauži īss un sīks laiciņš; vēsture skala (civilizācija - mūsdienas) - tikai to vien apskata. Mērogi ir pilnīgi dažādi. Evolūciju var apskatīt uz ģeoloģiskās skalas - tad tā ir neliela jaunākā daļa, vai antropoloģiskās - te tā jau ir saskatāma . Uz vēsture skalas to velti neklēt - vēsture aizņem tikai mazmazītiņu gabaliņu no evolūcijas laika.

Es nebrīnos par seno cilvēku attīstītām tehnoloģijām un zinātni. Tikai vārds "senie" cilvēki te nav vietā. Tie ir mūsdienu cilvēki - tā pati suga. Kāpēc lai viņi būtu savādāki? Vienkārši citas tehniskās iespējas, cita kopējā zināšanu bagāža. Neredzu te nekādas pretrunas.

Manai pārliecībai gluži labi pietiek ar to, kas dabiski te uz tās Zemītes ir noticis - man neprasās nekādi brīnumi, nekāda iejaukšanās no ārienes.

Ja godiigi tad man tiiri pienjemama skjiet "HAOSA" teorija, par to, ka visumaa valda Lielais NEKAS.....
Un tas, ka viss notiek saskanjaa ar kaut ko- ja piemeeram taurinjsh Amerikaa plivina spaarnus tad kaut kur Indijaa notiek baigais tornaado(Taa saucamais Butterfly effect).....