"If our Guardian Angels are supposte to LOOK after us,
why we feel pain?
Maybe it's because we do things that makes them CLOSE their EYES."

Ko juus domaajat...vai taa ir....un vai juus ticat taadiem sargengjeljiem....? manupraat taa arii ir kaa tur ir teikts....

Ja runa iet par sargeņģeļiem... es nesen redzēju tādu izrādi, tā viņu arī sauca "Sargenģelis" nu un pēc tā visa varēja saprast, ka sargeņģelis ir katram cilvēkam, bet ne katrs to var sadzirdēt... tas ir domāts tā, ja sargenģelis tev kautko saka, tu dzirdi to kā savu sirdsbalsi, vai citi to sauc arī par intuīciju... bet kā jau teici, daudzi savā sirdī neiklausās un tādēļ sanāk, ka viņš neieklausās arī savā Sargenģelī, kurš cenšas tev vienmēr palīdzēt... Nu kaut kā tā... tāda bija tā galvenā doma...

jā man arī liekas ka ir tā kā tur teikts.
vispār es nezinu vai es ticu sargeņģeļiem
un man arī liekas ka manējais (ja tāds vispār ir) tagad ir drusku pievēris savas actiņas un aizmirsis par mani

bat tajaa pantinjaa jau arii ir teikts, ka vinji meedz aiztaisiit acis, tad, kad mees kauko taadu daraam..

nu gan jav ir kaads engeliitis!!

Nu sargengeli... kas zin, es neko nenoliedhu.. bet man uzreiz naak praataa viens staasts, kursh man ljoti patiik. Tieshaam var teikt miilaakaa legenda. Es vinju saiisinaashu un raxtiishu tikai buutiskako, centiishos bez tieshaas runas, jo savaadaak sanaaks paaraak gara.

"Kaads cilveeks aizmieg un sapnii satiek savu sargengeli. Tas piedaavaa savam aibilstamajam paraadiit taa dziives celu.
Cilveeks to ierauga kaa divus peedu nospiedumu paarus tiiraas juuras smiltiis. Bet laiku pa laikam smiltiis ir redzai tikai viena gaajeeja peedas. Un cilveeks izmisuma un nesapratnee jautaa savam sargengelim:
"Kaapeec tu mani atstaji, briizhos kad man gaaja vis gruutaak?" Bet sargengelis mieriigaa un maigaa balsii vinjam atbild:
" Mulkiite, es tevi neatstaaju, es nesu tevi uz rokaam."

Yume> taa legjenda... vienkaarshi skaisti!
Piekriitu, ka katram cilveekam ir savs sargenjgjelis. Tie, kas saka, ka vinjiem taada nav, ir veeriigaak jaaieskataas vai jaaieklausaas sev apkaart.

Skaista legjenda yume....tieshaaam skaisti...

Ir gan katram savs eņģelītis...
Padomājiet par tām reizēm, kad ir tādas nepatikšanas un vispār viss ir galīgi sviestā sagājis, bet jūs no tā visa izejiet "sausā".... kāds jūs sargā... kāds ar spārniņiem...

un vispār es esmu pati sev sargeņģelītis...

es vispār Dievam neticu, un eņģeļiem arī nee... bet man pēc plaukstas līnijām izzīlēja, ka man esot sargeņģelis. reku, šite esot redzams (jā, jūs jau redzat..) anyway... tāds eņģelītis... a kāpēc ne? vienmēr taču ir patīkami apzināties, ka kāds par tevi rūpējas - un sargeņģelīti vajaga

Nezinu... Es paļaujos pati uz sevi...

Bet miiljei cilveeki, vai pati doma par to ka tu nekad neesi viens, un kaads tevi sargaa neprasot neko pretii nav skaista?
Es nesaku ta tagad visiem jaasaka "jaa, man aiz muguras visu laiku ir sargengelis" , bet vienkaarshi gribu noraadiit uz pashas idejas skaistumu..

Zināma taisnība tev ir... Mjā... Es par saviem sargeņģeļiem uzskatu cilvēkus, kam es kaut ko nozīmēju...

jā ticēt es ticu bet tas var būt gan cilvēks, gan pārdabiska būtne

Sargeņģeļi nepiever actiņas un par mums neaizmirst... mēs vienkārši paši viņos neieklausāmies, jo īsti nesaprotam, kad runā viņi un kad runājam mēs... nu tas tā... man tā liekas...

Domāju, ka ir kāds, kas par mums ik dienu rūpējas. Kaut kas augstāks par cilvēku, kas spēj garīgi mūs ietekmēt.
Jā, varbūt tiešām, ka mēs to saucam par savu sirdsbalsi, bet tas patiesībā ir sargenģelis?? Vēl nesen man ienāca prātā jautājums-ar ko cilvēks mīl? Saka jau, ka ar sirdi, bet... Tas taču ir vienkārši asinssūknēšanas orgāns. Visloģiskāk būtu mīlēt ar galvu, tā teikt, vienīgo orgānu, pār kuru mums ir vislielākā vara! Bet arī tā nav, jo, piemēram, gadās, ka mīl kādu, lai gan ar prātu aptver, ka tas ir bezjēdzīgi?! Tad varbūt mēs arī mīlam caur kādu citu, piemēram, sargenģeli vai vienkārši caur kādu citu domensiju, pār kuru mums nav it nkeādas varas...

Piekriitu, Yume, ka doma par sargenggeli ir lloti jauka un nomierinossa. Un arii tavs staastinnss par peedaam smiltiis ir skaists. Zzeel, protams, ka iistu sargu nav. Gribeetos, lai ir. Bet tas noziimeetu, ka ir arii visaadi citaadi mazaak jauki paardabiski radiijumi

es negribu zaimot, bet es apjautu ka man taads ir....
reiz es skreeju sacensiibaas ...man bija jaaskrien paar purvam...es neredzeeju akaci un iekritu.... nezinu kaa...bet kautaks mani paraawa uz augshu un es tiku laukaa...lai gan neviena blakus nebija.....ir veel bijushas reizes.kad jutu ka paliidz kaads...
warbuut skjiet muljkjiigi...but....

Ideja jau smuka, bet es domaaju, ka katrs pats ir atbildiigs par savu dziivi, tikai briizhiem cilveeki ir nogurushi no visa un taada ideja dod vinjiem speeku kaut ko turpinaat. Kaut kaadu apzinju, ka ir kaads, kas par tevi ruupeejaas..

kad ieraudziiju sho teemu ,tad man praataa ieshaavaas tieshi tas pats staast ko uzrakstiijua yume ,protams es vinu esmu dzirdeejusi un lasiijusi nedaudz savaadaak

... bet pie lietas atgriezoties ,man taa skiet ,ka sargengelis ir kautkas taads ,ko iisti just nemaz nevar ,jeb preciizaak citaats no "mazaa princha"
"... iisti mees juutam tikai ar sirdi. buutiskais nav acim saredzams."

iespeejams ka sargengelis arii ir pieskaitams pie taadiem kaa briinumiem , sargengelis ir kautkas vairaak par balsi galvaa vai vienkaarshu glaabeeju. tas ir kautkas taads kas tev dod speeku pat briizos kad gribas padoties ,ir vienkaarshi kopaa ar tevi pat tad ,kad itka nemaz nav vajadziigs un vienkaarshi sargaa tevi pat tad gad shkiet ka launaak vairs nevar buut. ved tevi cauri dziivei un kad pakluupi ir pirmais ,kas dot tev paliidziigu roku

She_Elf ,es nedomaaju ka taa ir zaimoshana ,bet gan vienkaarsha un patikama apzina ka katram no mums ir savs sargengelis.

Nu sargenggelliem es itkaa ticu taa pa pusei....

Kāpēc gan?

Viņi vienkārši ir mazohisti


Katrā ziņā, paļauties uz sargeņģeļiem laikam nevajadzētu.

nav jaapalaijas uz briinumu...
tas notiek tikai tad kad to negaida.
sargengelis? ... vinsh muus tikai sargaa briizos kad domaajam ka launaak vairs nevar buut..
ja shads sargengelis pastav tad nav jaauztraucas par to ,ka vinsh vareetu tevi pamest ,bet gan par to ,ka tu vareetu iekrist paaraak lielaa paarlieciibaa uz saviem speekiem vai vina noteiktu palidziibu tikliidz tu domaasi ka tev taa ir nepiecieshama.

es uzskatu, ka sargeņģeļi pastāv jo,manuprāt, man tāds ir un viņš mani uzklausa visos brīžos.. varētu teikt, ka esmu veiksminiece, jo pēdējā laikā viss, nu labi, gandrīz viss, ko vēlos, piepildas. domāju, ka sava loma tur ir ticībai... manai... ja tic, tad var pastāvēt viss. es ticu sargeņģeļiem...

dzirdot šo vārdu atmiņā uzpeld Kvazimodo tēls pie Esmeraldas... "...pasailē šai sāpes valda..."... taisnība ir gan tiem kas saka ka sargenģeļu nav, gan tiem kas saka ka ir... tie kas tics ir vienkārši laimīgi cilvēki... bet tie kas netic tomer vairak paļaujas uz sevi... un viņiem nepatīk izskaidrot savu veiksmi ar kautko pārdabisku, vieglak tiem liekas visur izcelt sevi - gan ka savu glabeju, gan sargataju... bet tie laimīgie kas tics sargenģeļiem tie nebaidas atzīt ka kāds viņus sargā un aiztur pārāk ātru bojā eju... ir jau skaisti te sedet un fantazeet par to vai sargenģeļi ir vai nav, kaut tajā pašā laikā kāds mazs enģelīts ar sidrabotiem matiem, kuros iepītas vīnogulāju stīgas, tur rokās mazu zelta arfu, kuras stīgas pašas spēlē pārpasaulīgu melodiju, bet baltie spārni liegi sedz seju, no kuras var redzēt tikai mazas priekā dzirksteļojošas acis... tadu es iedomājos savu enģeli... un tatad es tiem ticu... lai cik divaini ari tas nebutu, man ir jātic vismaz kaut kam un es esmu izvēlējusies sargenģeļus par tiem kam ticēt...

Of course es ticu, man pašai ir gadījies, kad es eju pāri ceļam un pēkšni man sāk galvā skanēt balss - Apstājies, apstājies, pagaidi). Of course, kad es pagaidīju&ja es būtu gājusi mani būtu nobraukusi smagā mašīna.

Es pats esu sev sargengelis. GUARDIAN ANGEL. :ninja:

Es ticu, ka ir kāds kam par mani nav nospļauties un viņš arī cenšas man palīdzēt, un jā , es šos dažus cilvēkus arī saucu par sargenģeļiem, jo viņi man ir tiešām tādi - radījumi, kas apslēpj savus spārnus, jo staigā starp mums.... bet es neticu bezjēdzīgai cerībai, ka man ir kāds kam ir augstāka vara... kāds kas nosvilpsies un viss būs kārtībā.. tā nenotiek.. viss ir tikai mūsu pašu rokās - mūsu spēkos ir to labot... nevar uzticēties domai, ka kāds mūs izvilks, jo tā NEBŪS...

Es ticu, ka ir sargeņģelis, katram ir, tikai jāmēģina viņu saklausīt. Sargeņģelis nevar izlemt tavā vieta, viņš tikai var censties tevi uzvirzīt uz pareizā ceļa.

Es esmu no tiem, kas tic tikai tam kas zinātniski izskaidrots, tādēļ par sargenģeļiem atbildēšu ar citātu no vienas jaukas melnā humora caurvītas un manis iemīļotas filmas.

"Guardian Angels? I have one - and his name is Colt 1911."

Sargenngelli pastaav un miit. Vini seez mums uz labaa pleca...Reizeem,kad es sezzu un kaut ko rakstu,man ir sajuuta,ka kaads man luukojas paar plecu. Tas ir mans sargenngelis,kurs mani paziist vislabaak ka jebkurs cits uz ssiis pasaules....

Nekas man , dzeki, atminjaa nepeld... ka jums tur vis kaut kas, kaut kur visu laiku pluust ak,es dzejniece...LOL sorry... being bored

Par kuraam saapeem tur iet runa?

Jaa, es ticu, ka aiz manis ir kaads... kas visu laiku mani pieskata...Dod vaardus mutee...Sargaa mani...uzmana,ruupeejas par mani!

Par taam saapeem... ja es padomaaju, es nemaz nekaadas saapes dizhaas nejuutu...

Ja tu tici, tam kas tu esi..., ka tu visu vari...tad saapes nemaz nejuuti....

Tas ir taapat, kaa viirs iekausta sievu... Sieva jau ar otro sitienu, neko nejuut vairs.. tik nozheelu, par to, ka taa var...nu bet,es atkal spamu taisu

Es noteikti ticu, ka ir kāds aukstāks spēks, kas mani piesdkata un sargā!!!
Es ticu, ka ir sargeņģeļi. Gribētu kādreiz savējo redzēt...

Es neizteikshos ljoti gari, jo esmu filozofisks cilveeks un varu runaat, un runaat, es aatri ziteikshos ko omaaju par sho tematu -

galvenais ir tas ka ticu taadiem engeliem, tachu manupraat cik daudz engelis paliidzees ir atkariigs arii no pasha cilveeka gribas, ticiibas un lebestiibas...

Sargeņģelis - pēc manām domām, ir tikai apzīmējums kaut kam vai kādam, kuram mēs ticam. Jā,es uzskatu, ka sargeņģeļi pastāv, taču tās ne vienmēr ir pārdabiskas būtnes. Citem tas tiešām var būt enģelis ar spārniem, bet citam tas ir kāds tuvs cilvēks!!!!

Mūsu sargeņģelis ir tāds kādu mēs viņu ztēlojamies!!

uhuu. spriezjot peec manas dziives,arii manam sargengjelim ir pubertitaates vecums

Nu es jau laikam nedaudz ticu...bet pilnībā diezin vai... kaut kā nevaru iedomājies, ka man blakus visulaiku kāds atrodas nu bet kas zin?

Es ticu, ka man noteikti tāds ir. Mos pat esmu sajutusi viņa pieskārienu. Bija viens gadījums. Bet nevaru apgalvot, ka tas nebija Viņa pieskāriens, nevaru. Tomēr es ticu, ka katram cilvēkam noteikti ir sargeņģelis, vienīgi, par viņu būt ir grūti, jo citreiz Dievs nosaka, ka cilvēkam jamirst un eņģelim nu ir japakļaujas, jo tāda ir augsrtākā griba.

May be, but I think, it's because our lifes are lessons for our souls, and we must learn ... from joy people learn less than from pain ... thats by default ...

Ticu, ka tādi varētu pastāvēt, tomēr...tomēr, neuzskatu, ka viņi savu darub veiktu labi...

Tā ideja ir skaista un reizēm viņa palīdz, iedvesmo un liek cilvēkam izdarīt to, ko neviens no viņa negaida. Es gan par to īpaši nedomāju. Mani reizēm nosauc par sargeņģeli - tad es gan nobīstos. Uz vienu mirkli saprotu, kādu atbildību cilvēki uzveļ uz saviem sargātājiem. Bet es gribu piebilst, ka es neesmu nekāds eņģelis, man tikai ir gadījies iekrist pareizajā vietā un laikā, kad citiem vajag palīdzību.
Sargeņģeļiem uzticas. Man gan patīk kontrolēt situāciju visā pilnībā un arī mirkļos, kad ir gājis greizi un nepareizi, ne reizes man nav ienācis prātā kaut kas par sargeņģeļiem. Njā, es lakam uzticos vienīgi sev.

Par sargeņģeļiem:
Piedzēries šoferis milzīgā ātrumā pa ielām vadā divus draugus. Pēc kāda brīža pasažieriem neiztur nervi, un viņi palūdz apstādinat auto, lai varētu izkāpt. Auto apstājas, abi izkāpj un šoferis kliedz:
- Zaķpastalas! Mani sargeņģeļi neļaus man nosisties! - un aizbrauc tālāk.
Pēc pāris minūtēm viņš jūt, ka kāds uzsit pa plecu. Pagriežas, nevienu neredz, bet dzird:
- Tie esam mēs, tavi sargeņģeļi. Apstājies, mēs arī gribam izkāpt!

Es ticu sargeņģeļiem..nezinu,bet es 'jūtos drošāk apzinoties,ka kāds mani sargā..kāds teiks ,ka tā ir ilūzija,tukši maldi...bet ja tā padoma vai tiešām jums nav gadījsies kāda situācija,kurā patiesi,notika kaut kas divains???
Man bija tā es gāju 'pāri ielai biju ļoti aizdomājusies un neskatījos apkārt,un te man kaut ka kluva slikti un es apstajos ,tad redzu man milzihga atruma pabrauc garam mašīna..un tas bija ziema nedomaju ka vina varetu nobremzeet ja es butu gajusi talak..

nu... ar mani ir taapat... es ticu ka man ir sargenjgjelis un juutos droshaak... k-kur emsu to dzirdeejusi vai lasiijusi, ka tad ja cilveex tic Dievam, enjgjeljiem u.tml. buutneem, tad taas arii existee... un ceru ka taa ir! nezinu vai ir, bet ticu.... taa es atbildu ja man uzdod tml. jaut.

nu es sargeņģeļiem ticu. Vienu laiku(līdz pagāšai vasarai) es neticēju dievam. NU es teicu: Kāda jēga viņam tur sēdēt aukšā, ka pats neko nedara. Izdarījis pirms cik tur tūkstošiem gadu brīnumu un tagad tiek godāts un ucēts. Nu labi es nogāju no tēmas, bet visā visumā, es neticēju dievam, bet sargeņģeļiem ticēju.Man vienmēr ir tāda sajūta it kā kāds man būtu blakus, kad man ir labi, gan slikti. Tādēļ ļoti reti man ir tā pa īstam vientuļi, jo vienmēr man ir kam uzticēties. Savam sargātājam un draugam-sargeņģelim.
Tagad biju mazliet piemirsusi par tādiem, bet ieraugot šo pavedienu viss attausa atmiņā. Un tas vien nozīmē, cik ātri mēs aizmirstam to, kas mums ir dārgs.

Man liekas, ka mēs paši tās sāpes sev radām. Sargenģeļi ir mums līdzās lai mums paldzētu, bet kad mēs to lūdzam. Ir brīvā griba cilvēkam, un, lai cik tas absurdu neliktos, lūgdami palīdzību mēs to tajā pašā laikā noraidam.

ja gan jau ir kaads kas tevi slepus sargaa...

Ziniet...dažreiz cilvēki saka- Tam gan ir laimējies, laikam viņam ir sargenģelis uz pleca...un dažreiz arī ir tā, ka mums palaimējas tā, ka pašiem neticas...es visām šīm ''muļķībām'' ticu, un iesaku arī par to padomāt pārējiem...

Esmu domājusi :"kā man tā veicās? Vai tā tiešām ir tikai nejaušība? Vai varētu būt,ka mani kāds sargā?" Uz šiem jatājumiem lielākoties atbild mana fantāzija,tāpēc neesmu vēl līdz galam izdomājusi atbildi uz šo jautājumu.

man patīk domāt, ka man ir sargeņģeļi. ka sargeņģelis kaut kur nobāž manu atslēgu, ka es to meklēju kādas 5 minūtes un tikai tad izeju no mājas. un iespējams viņš šādi mani izglāba. no kādas nelaimes. jauki jau tā iztēloties. un šad tad padomājot, kādēļ gan es pakritu? varbūt es izdarīju kādu kļūdu un sargeņģelis šādi man aizrāda. vai arī viņš vienkārši par mani pasmejas, tāpat kā es par viņu...

es domāju, ka ir stulbi cerēt visu laiku uz sargeņģeļiem. tā var salaist visu vēl lielākā grīstē. jādomā pašam ar galvu. un tad arī sargeņģeļi palīdzēs.

esticu ka tādi ir, bet lai tos dzirdētu ir jātic arī sev un savai sirdsbalsij...