Ok, nu varbuut visi sho ciitiigi lasa, bet ir paaraak kautriigi, lai izteiktos..
Es atradu linku, kur viss ir nedaudz konspektiivaak
Sheit

manas domas, skaidrs ka viss ir liidziigs, mes tachu esam kaiminju tautas, ari domaashana lidziga, bet katram ir kada individualitaate! piemeram, eposa lachplesis piemineeti ari igaunji un tas milzis, bet tas jau nenozime, ka mes "shpikojam", ir jau daudz tadu lietinju, kas ir kopigas... bet piem., lai ka lietuvieshi meginatu iegalvot ka dainas kaa tadas ir ari vinjiem, manuprat, tadas ir tikai latvieshiem.
a un vel - ar igauniju daudz kas kopigs, jo igaunija+latvija-agraak livonija. un tad vel karu u.c. deelj cilveeki jau samaisiijaas, ari kultuuras

Ļoti interesants raksts. Uzreiz sakārojās atkal Kursīti palasīt...
Piekrītu domai, ka mūsos tas pagānisms vēl sēž iekšā, vienos mazāk, citos vairāk, bet kopsummā vairāk, kā visusmēra eiropietī. Jāņi būtu komerciālākais pasākums (bet, ja noņem nost šašliku un riepas, pāri tomēr paliek ugunskurs un dziedāšana līdz rītam), bet Lieldienu olu krāsošana un šūpošanās, Svecīšu vakars, ķekatas, gan jau vēl varētu sameklēt daudz ko, ko zina ikviens vidusmēra Latvijas tīnis (labi, varbūt nepiekopj, bet vismaz kaut reizi ir piedalījies un saprot, kam šīs izdarības ir domātas), bet ko droši vien nezina vidusmēra šveicietis vai spānis...

manii tas viss kops vendenes 2003 ir pamodies taaaadaa meeraa?

Tu vēlies teikt ka agrāk nebija pamodies? Tikai pēc Vendenes kļuvi par to kas esi tagad??? :blink: :blink:

Vispaar jau nosaukums Livonija izveidojaas no liibieshiem,(liivu zeme) jo vinji bija pirmie, ko satika rietumu tirgotaaji un misionaari

Un valstu nosaukumus parasti raksta ar lielo burtu!

Man gan skjiet, ka dainas mums ir taas pashas folksongs, un, man protams, prieks par tavu patriotismu, bet nu vinjas noteikti nav tikai latvieshiem..
Par latvieshu folk songs

Baigi labā vieta (krātuve) ir te -----> http://www.dainuskapis.lv

Šie sabliezuši baiso datu bāzi iekšā. Tagad tik spied un meklē kādu motīvu vien vajag! Labais.

he, taa vis nafff...
daudz jau ko tur tiesaam var atrast, bet kad es savas meeljaas villaines mekleeju, tur maz kas bija, naacaas rakt aaraa lielos dainu seejumus un mekleet tradicionalajaa mabnieree - paskir, paskir, pieraxti

Nekaaa! Ir gan! vismaz to kas man bij vaidziigs, es atradu ka vai nu!

Un kaads sakars dainuskapim ar villainju motiiviem? :blink:

a zini kaada es esmu - pirms kaut ko saaku, salasos visaadus info.

un kas gan veel jaukaaks par dainaam vareetu buut???
taapeec arii mekleeju..

Tā arī nesapratu...kāds sakars dainu datubāzei ar villaiņu motīvu meklēšanu..... :blink:

nu baac!!!!
(tam vajadzeeja lieliem burtiem raxtiitam buut...)
motiivs - tas nav tikai ornaments. arii literatuuraa sis vaards tiek lietots!!!

Bet kaada sakariiba ir villaineem ar latviessu mitologgiju? :blink:

runa ir par loti senajaam villaineem, ne jau taam baltajaam, klasiskajaam no 19. gs.
taas jau izskataas vien tik mistiskas, ka gan ornamentu gan kompoziiciju gan kraasas gan sajuutas naakas saistiit ar mitologiju,
turklaat tika daleeji ar to, ko saraxtiijusi gudrie viiri, vairaak ar kaut kaadaam tiiri individulaalaam sajuutaam.
tacu lai taas saliktu pa plauktiem, jaalasa gudru viiru runas un citi avoti, kas paliidz vismaz apjaust to sajuutu noziimi un ceeloni

eh, sviesc, bet taas ir taadas lietas, ko logiskaak pateikt nemaaku

AH PAR TIEM motīviem!!! Aha!!!

Skaic!! Nu labsi, un kādas tad paralēles ir izdevies atrast? MAn pašam visa tā ornamenta spēltā nozīme baigi interesē, tāpēc labprāt uzklzusīšu vēl citu cilvēku domas šais jautājumos. Ja nu uzvedina uz kādu labu versiju...

tu tac atkal nesaproti
nu nav man nekaa bezmaz zinaatniska, ko tev tagad kaa atklaajumu celt prieksaa.
taas ir loti individuaalaas, vaardos nepasakaamaas izjuutas.
vinas vienkaarsi ir, un galu galaa ietekmee taalaako darbiibu sajaa virzienaa.
tu tacu zini - taa ir un viss, taac kliskis un viss mainaas

Nu par mitologiju runaajot, ornaments ir viena jautra teema...tajaa var saskatiit baigi daudz ko...iipashi, ja drusku iestiprinaas ar kaadu ugunsuudens devu

nu kaut tie pasi mani gredzeni... atceries, kedrik, toreiz staastiiju.
nu darbijas, miiliit, tiesaam darbojas....
un peedeejaa laikaa vinjiem ir dazaadas spozuma pakaapes.
ne no sa ne no taa vienu dienu ir tikko kaa no skatloga buutu iznemti.
un tad atkal naakamaa dienaa - liekas divas dienas buutu jaaspodrina, lai peec kaut kaa izskatiitos.
un parasti taas ir jaukaas dienas, ka spiid...

Jā, manējam arī tādi niķi daķārt uznāk...vienu dienu nekas, bet otrajā dienā - hopā - skatos - šis tā kā tiko izkalts mirdzinās.....un bez viņa es tāds pusapģērbts mazliet jūtos..... Ir viņos kaut kas..Extrasenss jau neesu, bet ir IR tur kaut kas!

Ui! Es te nesen dabūju Valda Celma ražojumu "Seno zīmju jaunā dzīve". Lielisks gabals, cilveekam tieshaam galva straadaa - speejis savienot liekas liidz šim nesavietojamas lietas - zinātnisko, māksliniecisko un pat izvairīties no tik populārā misticisma! Viņš apskata latviešu "ornamentālās" zīmes kā rakstu ar savām noteiktām likumsakarībām, principiem. Vispār ķer baigi dziļi. Visiem iesaku.

Cienījamie, vai jūs esat dzirdējuši par tādu lietu kā PZ? Tiešām domājat, ka citiem ir interesanti lasīt jūsu personīgās sarunas? Saprotu, ka forumā ērtāk, bet tas ir tīrais spams. Lūdzu to pārtraukt.

Man latviešu mitoloģija reizēm neliekas piemērota man. Reizēm.

Lai arī kā negribētos mēs patiesību neuzzināsim

Jā, protams. Visiem un netikai baltiem ir bijušas raganas, velni, lietuvēni, visi pielūguši Sauli, Mēnesi un galveno Dievu.

Bet ir jau arī daudz atšķirību. Piem. vilkača dzimtene ir tieši Latvija. Tāpat citās mitaloģijās nav Vdātāja (pat nekas līdzīgs), un izteikti sadzīvisku dievību (Mēris, Drudzis u.c.)

Sorī, ka es tā par ļaunajiem tēliem, vnk pašlaik Literatūrā rakstu referātu ( ha ha ha ZPD) "Ļaunie tēli latviešu mitoloģijā".

Nu te dažs labs tā kā šauj pār strīpu... :blink: Baltocentrisma idejas propogandējam? Gribētos jau vaiii kā gribētos būt izredzētajai tautai, bet šādi apgalvojumi gan nav īsti korekti (maigi sakot)

man isteniba ir liels kauns, jo es par latvju mitologiju zinu diezgan maz (vai ari lk\oti maz ) zinu to ka bija dievietes Laima un Mara, dazhus svetkus, bet taa iisti neko nezinu... laikam bija kaut kadi mezha garinji... nu jaa mauprat ka mees esma ietekmejushies mazliet no somugriem, bet taa. nemaku teikt

Lol, jā. Baigi sviestaini izklausās, bet mani ar to tik ilgi mocīja, ka beigu beigās izdomāju, ka jātic vien ir.
Katrā ziņā visvecākie pieraksti par šitādu ērmu ir atrasti Latvijā (Latgalē), nu, kas arī ir tiesa, latviešiem vilkacis ir tāds.... hm. diezgan citādāks, nekā citiem.

Nesen izlasīju, ka pirms kristietības ieviešanas, latvieši vilkačus uztvēruši kā Dieva suņus (un man labāk patīk latviešu visumā miermīlīgais vilkatis).

Man liekas, ka daudzu valstu mitoloģijas pašos pamatos ir līdzīgas, pateicoties tikai kopējai izcelsmei. Bet arī ietekmi no citām tautām nevar noliegt, sevišķi, kad ienāk kristietība. Taču cik esmu ievērojusi - latviešu dievības un citi mitoloģiskie tēli ir miermīlīgāki nekā citām tautām.

Vilkacis kā tāds ir pazīstams visā Eiropā. Droši vien, ka ne tikai. Viņa pazīmes ir visai kopīgas - kā par vilkaci kļūt, ko darīt, esot vilkača ādā. Lielais vairums tautu uzsver milzīgo izsalkumu, kas pārņem vilkaci. Un daudziem, lai kļūtu par vilkaci (arī lībiešiem un igauņiem) ir kailam jāizlien caur koka sakni. Es arī sšo to par vilkačiem esmu pētījusi. Tiesa gan, latviešu vilkacis ir tāds mīlīgāks padevies - plēš tikai lopus, kamēr lībiešu un igauņu, kā arī krievu vilkači arī cilvēkus nesmādē.
Un personificēti mēris un drudzis arī nav tikai latviešu prerogatīva - tāds ir (un pat vēl vairāk) lībiešiem un igauņiem. B.D., ja neesi vēl nodevis savu darbu, palabo lūdzu, citādi var sanākt iebraukt auzās, gadījumā, ja vērtētājiem ir pieejamas grāmatas "Lībiešu mitoloģija" un "Igauņu tautas pasakas un teikas", kur gan par vilkačiem, gan par Drudzi un Mēri var lasīt.

Kur tu to lasīji? Cik man zināms, par Dieva suņiem tika saukti vilki...
Ak jā, un par miermīlīgajiem latviešu gariem - nūū, es, teiksim, ne miroņus, ne ūdensmeitas, ne laumes, ne jodus, ne sumpurņus par diez ko miermīlīgiem vis nesauktu

es domaaju ka mees esam daudz ko aizguvushi no citaaam valstii!!! CITAS VALSTIS ARII IR KAUT KO AIZGUVUSHAS!!!!! bet taa jau nemaz nav ka meerees kaut ko pashi neesam izdomaajushi!!!! :B

Laikam jau tev neliksies vērā ņemama internetā iegūtā info . Diemžēl, adresi tev uz sitienu nevarēšu parādīt...
Upss, es tā padomāju, laikam būšu mazliet pārlasījsies, un tur minēti vilki, kā Dieva suņi, bet tā kā tēma bija vilkači, tad mans prāts ir to visu sapludinājis kopā. Tāpēc noteikti atradīšu un izlasīšu vēlreiz...

mmm mitoloģiskie tēli!
Mjā, man arī kaut kad vēl pamatskolā bija jāapkopo info par ļaunajiem tēliem latviešu mitoloģijā un galviņa tika sajaukta ... Tātad, runa iet par pūķiem...sakiet, lūdzum, ka mums takš tādi nebija! Es varu more or less iedomāties visus tos mošķus, bet pūķis, takš, manuprāt, ir kaut kas pilnīgi cits...paskaidrojiet lūdzu, jo pašlaik vienīgais, ko varu, mierināt sevi ar svešu kultūru ieplūšanu un sajaukšanos...

Nē! Tādu lielu ķirzakveidīgu radījumu, kas pūš uguni, nē tādu nava.
Par pūķi latviešu mitoloģijā sauc garu, kas nes mantu. Vēl viņu sauc par vilci vai velci. Nu, mantu velk mājā. Senākajos ticējumos tādu garu var iegādāties jebkurš, kas vien prot tādu "pagatavot" - vai nu izperēt, ir dažādas metodes, vai uztaisīt, kur tāpat ir dažādas metodes. Pūķi var arī mantot. Šāds pūķis nav ļauns, viņš pret godīgu ēst došanu nes saimniekam to mantu, kuru saimnieks ir prasījis, kad pūķi taisīja. Tāds kā līgums. Tas, ka pūķis tāpēc rakājas pa svešām klētīm, ir jau cits jautājums. Mūsu senči nav ticējuši, ka mantu var dabūt no zila gaisa.
Jaunākos laikos pūķim jau piedēvē ļaunā gara īpašības - esot dvēsele velnam jāpārdod, lai dabūtu pūķi. Tāpat tos var nopirkt Rīgā vai Jelgavā no vācu tirgotājiem - jau tas vien norāda, ka tie ir jauni ticējumi.

Pasakās ir sastopams arī klasiskais pūķis. Tie ir aizguvumi ar starptautiski ļoti populāriem sižetiem.

nuu jā, tagad es arī atradu, ka pienimēts arī vienkārši svētības patrons, gars, kur dēvē arī par pūku, viļķi un kauki. Mana vaina laikam tā, ka visur meklēju asociācijas un ja runa iet par pūķi, tad "noteikti" par krāsaino, daudzgalvaino. Stulbi.

Paldies

kaadas muljkjiibas-protams, ka ir latvieshu mitologjija un veel jo vairaak latvieshi! senaak jau tautas taa nevareeja "noshpikot" mitologjiju no citas tautas. vnk katrai tautai bija sava mitologjija un kas tur traks, ja kaut kas sakriit ari citu tautu mitologjiskajaam nianseem? kuram gan ienaaca praataa apgalvot, ka latvieshu nav? kas tad mees esam? tad jau visa pasaule ir aafrikaanji, jo visi cilveeki jau naaca no Aafrikas! mulkjiibas.

Palasi krievu delfos un tamlīdzīgās lapās komentārus un tad tev viss taps skaidrs, tajā skaitā arī par latviešu mitoloģiju ieskaitot! Diemžēl tāds uzskats ir tur zināmās aprindās diezgan populārs un tiek kopts joprojām...

Izlabot gan neko vairs nevaru.



Arī senajos laikos jau cilvēki kontaktējās viens ar otru, aizbrauca pie kamiņiem, ceļoja utt. Varbūt ne tik aktīvi kā mūsdienās, bet tomērt. Un šādu saskarsmju rezultātā apmainījās gan ar mitoloģijas niansēm, gan daudz kocitu.



No mana referāta:

Lai gan mūsdienās pūķa vārds asociējas ar pasaku pūķi- divgalvainu vai trīsgalvainu nezvēru, no gaisa skrējēja pūķa ļaudis nemaz nebaidījās, jo cilvēkus viņš neaiztiek. Tas ir mantas rausējs. Par cilvēku, kura mantība apkārtējiem šķita aizdomīgi nākusi – ne paša pelnīta, domāja, ka to sanesis pūķis. Izšķīra pat divas- labības un naudas pūķu sugas.

Pāri muižas rijas jumtu
Zila liesma lidināja.
Vai tas bija kunga pūķis,
Vai vagares dvēselīte?

Tādam, kas pats čakli strādā, pūķis nav vajadzīgs- čaklais dara pats ar dievpalīgu. Bet slinkajam vai mantrausim gan tāds mantas pienesējs varēja būt noderīgs. Un tad nu bija jāgudro, kā pie pūķa tikt. Te nu bija vairāki ceļi. Pirmais no tiem- gaili septiņus (dažkārt 3; 5; 9) gadus turēt, tad septītajā gadā gailis izdēšot olu. Šī ola vel trīs gadus jānēsājot padusē, lai no tās izšķiltos pūķis.
Varot arī pats par pūķi pārvērsties. Tikai jāapēd trejdeviņi zirņi, kas trīs dienas brieduši čūskas miesā.
Bet ja nu arī tas par grūtu, tad vislabāk pūķi nopirkt Rīgas tirgū. Tas Rīgas pūķis gan nebūs īsti latvisks, jo ar tādiem Velns (šajā gadījumā- smalkais vācu kundziņš) tirgojies arī citās pilsētās visā Eiropā, pretī prasot ne vairāk, ne mazāk kā pircēja dvēseli. Tad arī Velns laipni pamācot, kā ar pūķi jāapietas un kā tas pareizi ēdināms. Par pūķu barību stāsta daudz tautas pasaku.

„Vienam saimniekam bija divi pūķi. Viņi uzturējās ēkas augšienē. Un saimniekam bija puisis. Tas mana vienreiz, otrreiz: tiklīdz mājā ko labāku cepsi, vai vārīsi - saimnieks to labāko gabaliņu nes pūķiem ēkas augšienē. Nu viņam ietīkas arī redzēt, kādi tie pūķi ir, ko saimnieks tik sirsnīgi kop. Nogaidījis tādu pastarpu, kad saimnieka nav mājā, šis līdīs augšā skatīties, kas taču tur labs ir. Ierauga: pilns skutulis nolikts ar nule vārītu biezputru un pūķu pašu laiku nava mājā. Nu šis domā, domā, ko darīt. Beidzot ņems skutuli, izēdīs un piegānīs. Pēc tāda laika pārskrien pūķi, pieiet pie skutuļa, apošņā - viens saka: «Netīrumi!» otrs: «Biezputra!» Ilgi, ilgi tā abi tiepās. Beidzot viens paņēma pasmeķēt. Bet tiklīdz pasmeķēja, tūliņ iekliedzās: «Netīrumi!» Un abi tūliņ aizdedzināja mājas un aizlaidās.”

Kā pret pūķi aizsargāties? Latgalē labības laikā ļaudis iesprauduši slieksnī nazi, lai viņu labību pūķis neaizvelk kaimiņiem. Bet, kad labība jau klētī, tad, lai pūķis klāt netiktu, klēts lodziņā jāiekarina veca ratu rumba, kas no abiem galiem aizbāsta ar sērmūkšļa tapām.
Kad redz pūķi skrejam, tad jau pēc krāsas varot pateikt, vai tas skrienot no darba, vai uz darbu. Gaiši sārtajam ķeša esot tukša, bet zili melnajam- pilna. Pilno pūķi redzot, vajag mudīgi bikses vai brunčus noraut un saukt: „Pūķim bikses nokrita!”. Tad pūķim viss nesamais izšļūkot. Ja nu pūķis vēl nav apturams, jārauj nost arī krekls pār galvu un jāsauc: „Tprū, Stoi, garā ķēve!”. Bet vispār latvieši nav daudz ar tādām lietām pinušies, jo „Labāk ar Dievu nabags, nekā ar Velnu bagāts!”.

Es te lasīju teikas, kas kā lasāmviela ir diezgan garlaicīgas - sižets lielā daļā teiku ir ļoti līdzīgs, tomēr garlaicība veicina domāšanu un tā nu man ienāca prātā lūk kas - ja jau velns latviešu teikās mīcīdams akmeņus atstājot tajos pēdu un plaukstu nospiedumus utml. parādās ievērojami vairāk nekā Dievs, Laima vai Māra un citas latviešu dievības tad varbūt viņa atstātajām pēdām latviešu mitoloģijā ir arī lielāka nozīme. Vecu vīriņu, kuri saviem labvēļiem atmaksā par labestību ar bagātību un tamlīdzīgu tēlu, kas personificē likteni, laimi, slimības utml. netrūkst arī citu tautu folklorā tamdēļ varbūt daļa no šīm dievībām ir parādījušās tikai ienākot kristietībai - agrākais kults tiek aizliegts, bet kristietības izpratne ir atkarīga no tā kā to izskaidro kristieši - viņu stāsti par trīsvienību un viņu pasakas var radīt nepareizu iespaidu par to kam viņi tic un tā nu pagāni mīļā miera labad pieņēma svešzemnieku ticību (vai vismaz izlikās, ka to dara), taču nepareizās izpratnes dēļ izveidojās politeisms.

Es dotajā momentā rakstu pētniecisko darbu par Latviešu motploģiju, tāpēc visiem paskaidrošu:
ĪSS IESKATS LATVIEŠU MITOLOĢIJĀ
Diemžēl šī tēma Latvijas vēsturē vēl nav līdz galam izpētīta (un diez vai arī tiks) un glabā ļoti daudzus noslēpumus. Pirmās brīvvalsts laikā latviešu mitoloģija tika interpretēta lielā romantisma un patriotisma iespaidā, kā arī balstoties uz visai trūcīgām zināšanām šai jomā. Daudzi dievi un mitoloģiski tēli tika pašizdomāti un ierakstīti seno latviešu dievu panteonā. Jāņem vērā arī ļoti lielā „balto latviešu” kulta ietekme šī jautājuma izpētē (arī mūsdienās šis kults vēl stipri turas un caur tā prizmu tiek pētīti daudzi vēstures notikumi). Tā, piemēram, „slavenai” Dievturu kustībai savā būtībā nav nekā kopīga ar seno latviešu pagānisko ticību, šo kustību izveidoja Ernests Brastiņš balstoties uz latviešu mitoloģiju un dainām, bet ieskatoties dziļāk var redzēt, ka šai Brastiņa „reliģijai” par pamatu ņemta vien tā pati vecā kristiešu Bībele.
Padomju režīma laikā no vēsturnieku un citu pētnieku puses tika kultivēta pilnīgi pretēja doma, ka latviešiem nav bijis nekāda izteikta pagāniska reliģija, kulta, priesteru vai svētvietu.
Mūsdienās sāk parādīties jau kaut kas konkrētāks šai jomā, bet līdz pilnīgam jautājuma atrisinājumam vēl ir tālu un diezin vai mēs vispār līdz tam jel kad nonāksim. Tas skaidrojams ar to, ka lielākā daļa vēstures materiālu un pieminekļu ir laika gaitā no kristiešu vai padomju aktīvistu puses iznīcināti, bet tas kas ir saglabājies sniedz mums ļoti skopas ziņas.
Pētot latviešu mitoloģiju, zinātnieki pamatā balstās uz latvju dainām un to sniegtajām ziņām, pēdējā laikā daudz atklājumu ir radies salīdzinot mūsu mitoloģiju ar citu indoeiropiešu tautu (it sevišķi mūsu tuvāko kaimiņu) mitoloģijām, jo latvieši tomēr nebija tauta, kas dzīvoja norobežoti no citām tautām, tāpēc daudz kas ir aizgūts no mūsu kaimiņiem (lietuviešiem, slāviem, skandināviem), tāpat kā viņi daudz ko aizguva no mums, tieši tāpat kā tas notiek mūsdienās. Tāds arī ir mans uzskats, tāpēc rakstot šeit par senajiem dieviem esmu ielicis arī savas domas, kā es to visu redzu.
Vēl jāpiebilst, ka daudzu latviešu dievību saknes iesniedzas ļoti dziļā senatnē, kad cilvēks personificēja dabas objektus un norises.
DIEVS, DIEVIŅŠ
Vārds, kas senāk it kā apzīmēja pašas debesis. Viņš ir dievs - radītājs, kas radījis visumu, zemi, cilvēkus un citas dzīvās radības, devis tiem likumus pēc kādiem dzīvot, pēc tam sirma tēva izskatā pārstaigā pasauli vērodams kā viņa radības dzīvo, palīdzēdams labiem un sodīdams ļaunos. Tiek attēlots kā sirms jātnieks, pelēku apmetni un zobenu pie sāniem.
SAULE
Tā, kas dod gaismu, siltumu, nosaka cilvēkiem laika ritējumu. Saule ir debesu saimniece. Attēlota kā sieviete – māte, viscaur krāšņi tērpusies zeltā, brauc pār debesīm divu dzeltenu kumeļu vilktos ratos.
MĒNESS
Nakts dievība, senākos laikos bijis arī kara dievs. Tāpat kā Saule nosaka cilvēkiem laika ritējumu, ir gaismas devējs nakts tumsā, Saules precinieks, kurš nekad tā arī netiek tuvāk pie savas izredzētās. Mēness attēlots kā mirdzošs karavīrs, baltā zirgā, zvaigžņotu apmetni un zobenu pie sāniem, tāds viņš jāj pār naksnīgajām debesīm.
PĒRKONS
Taisnības, auglības un kara dievs, liels Velna ienaidnieks. Kā bargs dārdinātājs un zibeņu metējs, viņš soda ļaunumu, dod lietu zemnieku laukiem un palīdz karavīriem kara laukā. Attēlots kā bargs bārdains vīrs, jājot uz melna zirga ar kara cirvi vai zobenu rokā.
Bieži Pērkons tiek personificēts arī kā DEBESU KALĒJS, kas kaļ Debesu smēdē, no kā pār pasauli lec zibeņi un dārd pērkons. Viņš ir tas, kas savulaik ir nokalis Sauli, vēlāk kaļ Dieva dēliem zobenu vai vainagu Saules meitām. Vēl Pērkons tiek minēts kā panāksnieks (tas, kurš dzenās pēc nolaupītās līgavas) debesu kāzu norisēs.
VELS, VELLS, VELNS, VELINS
Tumsas, pazemes un mirušo (veļu) dievība. Vēlākos laikos, kristīgās reliģijas ietekmē, pārtapis par ļaunuma dievu, t.i. kristiešu Sātanu. Ir zināms arī kā mājlopu aizgādnis, bet pateicoties kristiešu darbībai, ziņas par arhaisko pagānu Velnu ir ļoti niecīgas. Varētu būt attēlots kā melns jātnieks.
LAIMA
Likteņa dievība, bieži sastopama kopā ar divām citām likteņa dievietēm – KĀRTU un DĒKLU, tā kopā veidojot trīs likteņa dievības. Laima nosaka cilvēku likteni, piedalās pie dzemdībām un citām dzīves norisēm. Bieži tiek attēlota pārī ar Dievu, kā grezni tērpta sieviete, kas sēž pie vērpjamā ratiņa un vērpj cilvēku likteņus.
DIEVA DĒLI un SAULES MEITAS
Visbiežāk minēti dažādu debesu norišu saistībā, it sevišķi debesu kāzās, dažreiz iesaistās arī cilvēku dzīvē. Ir doma, ka tie ir zvaigznāju personificējumi. Parasti tiek minēti divi Dieva dēli. Tiek attēloti kā grezni tērpti jātnieki, Saules meitas kā zeltā un sudrabā tērptas jaunas meitenes.
JĀNIS
Ļoti sarežģīta dievība, it sevišķi vārda dēļ, kas liek domāt, ka šis vārds dievam pārmainīts kristietības ietekmē, bet tāpat arī iespējams, ka tas ir sens latviešu vārds. Jānis personificē vasaras saulgriežus, tas ir tas laiks, kad Jānis ierodas pie cilvēkiem. Iespējams, ka viņš ir Saules vīrišķā izpausme. Bieži saukts arī par Dieva dēlu. Attēlots kā jauns jātnieks, bruņots ar zobenu.
ŪSIŅŠ
Ūsiņa senākā nozīme ir gaismas dievs, tas kurš vēsta par pavasara iestāšanos un ved cilvēkiem sauli. Ūsiņš personificē pavasara saulgriežus. Vēlākos laikos viņš kļūst par zirgu aizgādni. Attēlots kā bārdains vīrs, protams jāšus uz zirga, zirgs arī ir Ūsiņa simbols.
MĀRA, MĪĻĀ MĀRA
Arī Māras vārds daudziem jauc galvas, liekot domāt, ka tas ir svētās Marijas latviskots nosaukums. Tomēr ieskatoties dainās mēs ļoti bieži sastopam Māru, kuras funkcijas nesaskan ar Mariju, tāpēc es domāju, ka Māra ir izteikta pagāniska dievība.
Māra ir zināma kā zemes māte, sieviešu aizgādne, bieži šai jomā viņas funkcijas mijas ar Laimu, piemēram piedalīšanās dzemdībās. Viņa rūpējas arī par mājlopiem. Daudzreiz attēlota kā melna čūska vai vienkārši ģērbta sieviete.
AUSEKLIS
Rīta zvaigznes personifikācija, piedalās dažādās debesu norisēs, attēlots kā jauns puisis.
AUSTRA
Austra personificē rīta blāzmu, Saules vēstnese, attēlota kā jauna sieviete.
JUMIS
Auglības dievība, kas pārsvarā saistīta ar labības laukiem. Jumis personificē dubultvārpu, tā viņu arī attēlo. Jumja atrašana nozīmē laimi, pārticību. Jumis ir galvenā persona labības novākšanas rituālā.
Tie tad arī ir galvenie, mums patreiz zināmie, pagāniskie latviešu dievi. Bez šiem latviešu mitoloģija ietver arī daudzus mazākus dieviņus, garus, dēmonus un svētku personificējumus.
Ļoti izplatītas ir dažādas mātes, kas pārstāv konkrētas dabas objektu vai parādību norises: Vēja māte, Meža māte, Jūras māte, Lauku māte, Ceļa māte, Piena māte un daudzas citas. Visdrīzāk šis mātes tika radītas pēc konkrētiem apstākļiem un vajadzības. Tas parāda, ka latviešiem bija ļoti spēcīgi saglabājies mātes un matriarhāta kults, kas nāk no aizvēsturiskiem laikiem.
Tāpat izteikts bija mājas garu kults ar Mājas kungu kā centrālo dievību. Katrai mājai bija savs aizgādnieks, kas rūpējās par saimes un mājas labklājību.
Daudz ziņu ir par Veļu (mirušo) kultu, par veļu barošanu veļu laikā ( no Oktobra līdz Novembrim – kā kurā vietā) un vispār, kā jau tas pagāniskā sabiedrībā bija pieņemts, senču kultu. Veļu dzīves vieta bija Aizsaule, no kurienes tie vienreiz gadā atgriezās Šajā saulē apciemot savus tuvākos.
Godāti un pielūgti kā svēti tika daudz dažādi objekti – akmeņi, koki (it sevišķi ozoli), upes, ezeri, avoti, meži, uguns, zalkši, krupji, putni un zvēri.
Cilvēku dzīvi ietekmēja arī ļaunie gari: Jodi, Laumas, Spoki, Vadātāji, Sumpurņi, Vilkači, Raganas, Lietuvēni, Pūķi un citi, kas visādi centās apgrūtināt tā jau grūto dzīvi.
Latvieši personificēja kā dievības arī dažādus svētkus, it sevišķi saulgriežus. Tā mums zināmi ir Metenis, Ziemassvētki, jau nosauktie Jānis, Ūsiņš, vēl Mārtiņš, Miķelis u.c., pēdējie jau gan ir kristietības ieviesti svētku latviskoti nosaukumi, ko latvieši savā pagāniskajā domāšanā ir pārvērtuši par dievībām.
Kā jau es iepriekš teicu, daudz kas vēl mums ir neizzināts un noslēpumainā miglā tīts, jo atšķirībā no citām tautām, mums ir saglabājies ļoti niecīgs daudzums rakstisku avotu, kas stāsta par latviešu mitoloģiju, varbūt nākotnē mēs atklāsim daudz ko jaunu, kas varētu krasi pārmainīt dažus mūsu uzskatus par senajām latviešu dievībām, katrā ziņā te vēl ir plašs darba lauks priekš pētniekiem.

Senlatviji bija baznīcas varā.Paliek žēl īstenībā...
Viņiem nebija nekādas iespējas izpausties...kā jau vienmeŗ aprobežotā baznīca uzspieda Senlatvijiem savu gribu un savu pasaules uztveri..

Kas attiecās uz mitoloģiskajiem tēliem, tīri iespaidīgs raxts

Gribēju gan piebilst, ka ragana nav nekāds ļaunais gars, bet gluži reāls sievišķis, kas nodarbojas ar buršanu ( vīriešu dzimtē ar to nodarbojās burvis) . Kā labos, tā ļaunos nolūkos, bet galvenokārt ļaunos (vismaz jaunākajos folkloras slāņos). Ir viedoklis, ka vārds "ragana" ir radies no vārda 'redzēt', 'reģis', tātad - ragana ir tā, kura redz, viedā. Nemaz nebrīnītos, ja par raganām būtu dēvētas priesterienes, pareģes, bet, ienākot kristietībai, šis vārds kopā ar tās nēsātāju ieguva ļaunu nokrāsu.

Āāāā....tagad atceros vienu Vēstures stundu, kad učene stāstīja, ka Letiņiem esot bijusši baigās cilvēku apglabāšanas paražas un tradīcijas...
Un tad viņa vēl mēģināja iestāstīt, ka agrāk mēs bija viena no dažajām balstīm ,kur šādas lietas ir...un, ka pie mums kapi ir ļoti sakopti, un viss tiek augstu vērtēts
Amerikā vēl skaistāk...tur prosta ir k-kāds 60 ha liels laukums...un ar ļoti lielām atstarpēm ir šie kapi..
Un kas pie mums notiek...?k-kādi apdzērušies nožēlojami vandālisti posta kapus

Senatnē, pagānisma laikos, savdabīgas, bet tomēr pamatos līdzīgas apglabāšanas tradīcijas bija visām tautām. Pamatā bija doma, ka cilvēks pēc nāves pāriet uz dzīvi viņsaulē, kur dzīvo labāk vai sliktāk, atkarīgi no tā, kā dzīvojis šai saulē. Viņam kapā tiek doti līdzi instrumenti un sadzīves priekšmeti, lai tos varētu lietot tai saulē. tā darīja visas tautas (sākot ar Ēģipti un beidzot ar Ameriku, un, protams, Eiropā arī).
Ieviešoties kristietībai, kapu inventārs "noīsinājās" līdz Bībelei, un ļoti būtiski bija apglabāt cilvēku svētītā zemē, uzskatīja, ka savādāk pār viņa dvēseli nāks liela nelaime, aiz kapsētas žoga glabāja pašnāvniekus un noziedzniekus. Lai gan tam nav nekādu pamatojumu Bībelē (nu vismaz es par to neko nezinu). Šeit arī ir vērojama pagānisma ietekme - arī tur bija svarīgi cilvēku pareizi apglabāt, lai viņš dusētu mierā un nenāktu pie palicējiem prasīt, lai šo apglabā, kā nākas.
latviešu pagānisma tradīcijas neko daudz neatšķirās no citu Eiropas tautu tradīcijām - kapā dod līdzi tai saulei nepieciešamo, glabā goda drānās, jo nomiršana ir pāriešana viņā saulē, Veļu mātes gādībā.
Šai saulē, šai zemē
ciemiem vien padzīvoju;
viņa saule, viņa zeme -
tā visam mūžiņam.
Manuprāt, ļoti īss un koncentrēts viņsaules uztveres apraksts.

Vovo...lasīju, ka viņiem visādus štruntus tur deva..
Nu gan...senie Letiņi gan bija māņticīgi un ticēja visām šitajām parašām...

Nu nu - štruntus! Vismaz līdz krustnešu atnākšanai mūsu senču kapi vietām ir burtiski piebāzti ar rotām, ieročiem un grezniem tērpiem, biezākajiem ir sudrablietas, importa visādi tai laikā nenormāli dārgi pribambasi utt. Aizej kādreiz uz vēstures muzeju kādreiz un apskaties pats! Kaut gan - kas nu kuram ir štrunts.

piekrītu kedrikam, nu ja jums sudrabs ir štrunts, nu tad atvainojiet, kas jums skaitās dārgs, kas jums nav štrunts.
Starpcitu latvju senči un igauņu senči ir bijuši visai bagāti ar sudrabu

Ta kad 19. gs. stulbie zemnieki Zemgalē un Sēlijā piefiksēja ka tais dīvainajos uzkalniņos var izrakņājot atrast ne tikai galīgi zaļus bronzas "štruntus" bet arī tādas jaukas lietas kā piemēram, sudraba kaklariņķus - kāds kapu laupīšanas bums sākās! pārdot veduši uz Jelgavu, kur strauji kritās sudraba cena, jo visi mežonīgi rakās. Diemžēl lielu daļu no tā visa brutāli pārkausēja.

šo man ir bēdīgi klausīties, jo iznīcanāt pašu tautas vēstures liecības , manuprāt, ir brutāli stulbi, pirms ktustnešu laika vēsturei vajadzētu celt mūsu pašapziņu, nevis materiālo stāvokli