Kā jūs izskaidrotu fantasy būtību cilvēkam, kam par to nav nojausmas vai arī diezgan juceklīgs priekšstats?

Droši vien pirms skaidrošanas izlasītu, kas vārdnīcās, piemēram, Wikipedia rakstīts.
Tur ir puslīdz jauki izklāstīts, ko ar to saprot literatūrā Un, ja es tā labi padomāju, tad tas, ko es no galvas varētu par fantasy pateikt, ir kaut kas ļoti līdzīgs.

Es neskaidrotu..Es iedotu palasiit graamatas, lai arii tas cilveeks ar sho zhanru saslimst tikpat ljoti cik es

Reiki: cik saprotu no iepriekšējiem pavedieniem, problēma ir tā, ka šis cilvēks ir gana lasījis arī fantasy žanra grāmatas, bet nezin, tieši kuras no lasītajām šim žanram pieder, bet kuras ne...

Ja es mēģinātu to definēt:
1) Daiļdarba laiks, pasaules tehniskā attīstība -vai nu atbilstoša mūsdienām, vai iepriekšējiem gadsimtiem. Nekad tehnoloģiski par darba rakstīšanas brīdi augstāk attīstīta sabiedrība.
2) Norises vieta - vai nu cita pasaule (tur - viduszeme, jūrzeme) vai arī tepat mums līdzās, tikai mēs to nepamanām (tas pats Poters)
3)No ikdienas atšķirīgi noteikumi - parasti maģija, bet iespējami arī citi varianti. Var būt vai nebūt dažādi fantastiski radījumi.

Ja Sci-Fi parasti ir stāsts par to, kas tagad notikt nevar, bet varbūt kaut kad tuvākā vai tālākā nākotnē būs iespējams, Fantasy stāsta par to, kas nekad nav bijis un nekad nebūs, bet var pastāvēt tikai iztēlē.

Paldies par ieskatu! Bet pēc šādas definīcijas arī, piemēram, Korāns pieder fantasy žanram.

Man šķita, ka šeit tiek runāts par daiļliteratūru - ne Korāns, ne Bībele pie daiļliteratūras tomēr parasti pieskaitīta netiek.

Vēl jau varētu piebilst, ka arī tieši bērnu literatūra parasti pie fantasy pieskaitīta netiek - bez īpašiem sīkākiem paskaidrojumiem. Ir izņēmumi, bet to nav daudz...

Kāpēc ne?
Nu labi, tas par Korānu, protams, bija domāts kā kidding. Bet kopumā ņemot, viduslaiku apraksti, maģija un citpasaule - te jau var pieskaitit gan mūsu pašu Lāčplēsi, gan Raiņa un Aspazijas lugas, gan spoku stāstus, Drakulu...

Lāčplēsis ir eposs
Raiņa/Aspazijas lugas ir drāma
spoku stāsti un Drākula ir "horror" žanrs.

tas atkal sākas no tā paša gala.
kur redzēji gaismu, aizvien tumša ala.

es nesaprotu, vai šeit mēģina noskaidrot literāro žanru veidus un to sastāvdaļas, vai atšķirības starp "fantasy" žanra grāmatām??

literatūra ir māksla! tur nav striktu robežu, kurās jāiekļaujās!

Nē, šeit mēģina uzzināt, kādas īpatnības nošķir fantasy no citiem žanriem, kuros parādās pārdabiskais.

Nimue es tev daļēji nepiekrītu un daļējie arī piekrītu.......
Kad mācījos 10. klasaē bij tur sadaļa par seno litereatūru unntur tika minēta Vecā derība.........

Man kā cilvēkam, kas to ir izlasījis no vāciņa līdz vāciņam ir jāsaka,ka dažās grāmatas var skaitīt pie daiļliteratūras..........5 Mozus grāmatas galu galā ir epos..............

Rupji runājot, ja kādam rodas fantasy lasām vielas trūkums palasiet VD tā ir fantasy māte tāpa kā tautas pasakas.......[ceru, ka neviens manu teikto neņems nopietnā un nenomētas ar akmeņeim kā ķeceri]...........

Nu tas ir diskutabli, bet tam vajadzētu atsevišķu tēmu...
Kas interesē mani, ir - kas nosaka, ka darbs ir fantasy? Un ar ko fantasy ir atšķirīga, lai to nejauktu ar zinātnisko fantastiku, pasaku, magic realism, alegoriju, fabulu un vēl veselu kaudzi citu žanru?

Tas vai darbs ir fantasy ir jājūt ar iekšieni........to var pateikt tIkai pats lasītājs.........ja tā ir lēta lubenīte, tas nav cienīgs saukties par fantasy..........
Zinātniskā fntastika ir metāliska un aukstāka........personīgi manī tā neraisa lielas emocijas........

Fantasy ir kaut kas maigs, trausls...........kā migla no rīta...........kā rasas pielījis zirnekļtīkls, ja to aizskarsi tas sabruks..........

fantasy ir tepat..........tiaki tu varbūt neesi iemācijies redzēt..........es dzīvoju iekš fsntasy, jo tas ir visapkārt..............paskaties uz savu dzimteni un labāku fantasy tu neatradīsi.............tāpēc jau es dievinu LOTR................ :blink:

Bet tās ir tikai emocijas, nevar taču žanru definēt "tas ir tad, kad mani rodas tādas sajūtas kā rasa kurtur zirnekļa tīklā... tad ir fantasy."

Ar sveetajiem rakstiem ir sarezhgjiiti - tiiri dogmatiski manupraat tiek uzskatiits, ka to autors ir nevis cilveeks, bet Dievs (cilveeks tikai pieraksta) - liidz ar to diskusija par koraana vai biibeles piederiibu vai nepiederiibu dailjliteratuurai laikam nav viennoziimiigi atbildama.

Nepiekriitu Hisie - arii leeta lubeniite var buut fantasy - tiiri kvantitatiivi lielaakaa dalja fantasy tieshaam sastaav no leetaam lubeniiteem.


Tomeer, jaatziist, ka Hisie visai preciizi ir aprakstiijis shiis diskusijas neveiksmes iemeslus - lai arii mees zinaam, kas ir fantasy, taa nav preciizi nododama definiicija - jo preciizaak meegjinaasi to noteikt, jo taalaak no patiesiibas buusi - zirneklja tiikls, kuram nevar pieskarties....

Rosie - literatuura nav matemaatika. Rakstnieks parasti nepaseezhas pie galda ar domu "tagad es uzrakstiishu 200 lappuses garu fantasy zhanra noveli" (labi, ir arii taadi eksemplaari, bet ieveerojamaa mazaakumaa) - aptuveni pa zhanriem darbus meegjina sadaliit veelaak, starp citu, pashi autori ne vienmeer piekriit tam, kaados zhanros tiek iedaliiti vinju darbi.

Mees varam tev pateikt (lai gan tas prasiis daudz klaika un daudzas lappuses teksta) ar ko fantasy zhanrs atshkjiras no citiem konkreetiem, ko tu piesauksi (ja vispaar atshkjiras, nevis viens otru pilniibaa vai daljeeji iekljauj), bet neviens tev nedos zhanra neapstriidamu definiicju, peec kuras buus viennoziimigi nosakaama pilniigi jebkura darba piederiiba vai nepiederiiba fantasy. Var dot aptuvenu skaidrojumu, bet tas arii viss. Arii piedziivojumu literatuuru nevar preciizi un neapstriidami nodefineet, vai, piemeeram, veesturisko romaanu - nerunaasim nemaz par tik iisu laiku pastaaveejushu zhanru (sheit iet runa par konkreetaa termina lietoshanu NEVIS literatuuru, kas pie taa pieskaitaama)

Tev, protams, taisnība, bet es tikai gribēju noskaidrot kaut jel kādas pamatlietas., kas ir raksturīgas fantasy, ar to nedomājot, ka tās nevar būt raksturīgas nevienam citam darbam.. vārdu sakot, nevis to kas neietilpst fantasy, bet gan , kas noteikti vai pārsvarā ietilpst...

Veeru valjaa savu Websters Unabridged Dictionary un meegjinaaju rast skaidriibu.
Apvienojot vairaakas definiicijas (fantasy, fantastic, fantasyland) iznaaca apmeeram shaadi:
Fantasy (literatuuraa lietots arii termins fantasia) ir darbs, kas ir iedomaats un nebalstaas uz realitaati, iespeejams tas pat ir iracionaals, kuraa ir saistiiba ar nedabiskiem notikumiem un paardabiskaam radiibaam; darbiiba shaadaa darbaa risinaas iedomaataa un/vai hipoteetiskaa pasaulee.

Shkjiet, ka no ieprieksh mineetaa var secinaat, kam buutu jaabuut dailjdarbaa, lai tam vareetu piedeeveet fantasy.

Protams, defineejumaa ir saskataamas "vaajaas" vietas, kas veido apburto loku no kura nav iespeejams izkljuut, repsektiivi, pie vienota un korekta defineejuma nokljuut nav iespeejams.

Es domaaju, ka cilveeks pats izveelas zhanru, kuraa lasiitais darbs buutu ievietojams. Pragmatiski luukojoties to nav un nebuus iespeejams izdariit, jo nepastaav a priori definiiciju shajaa jautaajumaa, kaa jau Nimue to mineeja. Liidz ar to, mees pashi nosakaam vai tas ir vai nav fantasy. Shis pasha cilveeka veidotais iedaliijums protams balstaas uz vispaar izlasiito darbu baazes - jo vairaak esi lasiijis dazhaada veida literatuuru, jo kvalitatiivaaks buus shis iedaliijums.

Nu paldies par pūliņiem. Ir jau dzirdēti arī visādi mistiski apakšiedalījumi, kā comic fantasy, sword and sorcery, un kas tik vēl ne, bet tas laikam vis siet zem lelā termina fantasy..

Nezinu, vai vērts veidot jaunu pavedienu ar šo jautājumu... Kā jūs definētu starpību starp ScF un fantasy?

Atšķirība ir ļoti liela........ScF vairākumā ir nenormāli materiālistisk un pilns ar aukstiem zinātnes murgiem.......ir protams izņēmumi, bet tie izņēmumi ir fantasy un ScF hibrīdi...........

........es drusku padomāsu un tad pateikšu, ko vairāk........

es nezinu, bet man liekas, ka fantasy ir emocionaalaaks un taads organiskaaks. palaujies uz sevi, savaam speejaam un iespeejaam un saskanu ar apkaarteejo vidi.

NU fantāzija ir tas ko cilvēks grib redzēt, vai tas ko viņš redz...esot zināmā kondīcijā... īstenība ir katram sava...

Gražina Lasone. Pasakas un fantāzijas maģiskie spoguļi.

Kaut arī pēdējos gados tiek apšaubīta ZF literatūras radniecība ar pasaku, sasaistot tās ar pilnīgi atšķirīgām funkcijām, grūti nepamanīt saistību starp pasaku un fantāziju, tās mūsdienīgo, literāro paveidu. Lai mēs izbēgtu no nesaprašanām, par kurām Staņislavs Lems raksta „Burvja no Arhipelāga” poļu izdevuma pēcvārdā [runa ir par Le Gvinas „Jūraszemes burvi”], pārmetot amerikāņu kritikai žanru dalījuma problēmas nonivelēšanu. Vislabāk būs, ja mēs salīdzināsim pasaku un fantāziju, konfrontējot tēloto pasauļu atsevišķos elementus un to funkcijas.
Šo žanru galveno radniecību nosaka fakts, ka tie abi pieder fantastikai – abos gadījumos tēloto notikumu un parādību veids atrodas opozīcijā esošās realitātes vispārpieņemtajai sapratnei.
Elementārdaļiņas, kas abos gadījumos konstruē iztēlotās pasaules ir motīvi. Pasakai, kā folkloras žanram, ir daudz tā saukto vēstījuma, ceļojuma motīvu, kas atkārtojas daudzos, dažādos pārstāstos un dažreiz pat dažādās kultūrās. Pēc tiem nāk noteikti notikumi, situācijas vai priekšmeti. Daudzās pasakās priekšmetiem ir īpaša nozīme, tie ir visa notikuma centrā kā kurpīte „Pelnrušķītē” vai vārpstiņa „Apburtajā princesē”. Tieši pateicoties šiem priekšmetiem stāstījumā parādās kulminācijas momenti vai notikumu pagriezieni – princis atrod kurpīti, kas izmaina Pelnrušķītes dzīvi, Vārpstiņa izsauc princeses 100 gadu miegu, dodot iespēju viņas atburšanai. Rekvizītiem ir milzīga loma un iespaids uz galveno varoņu likteni un nevis otrādi.
Fantāzijā lietas izskatās savādākas. Kā lielisks paraugs var kalpot viens no šī žanra dižākajiem paraugiem Dž. Tolkina triloģija „Gredzenu pavēlnieks”. Nosaukumā minētā gredzena liktenis ir atkarīgs no varoņu izturēšanās un lēmumiem šajā romānā. Tas var tikt iznīcināts, vai arī to var izmantot personīgi kāds no varoņiem. Gadījums ir vēl komplicētāks, jo maģiskais gredzens padara savu īpašnieku neredzamu kā burvju cepure un vispār vairs nav nekāds rekvizīts – bet ir ļaunuma simbols, dzīvo it kā pats savu dzīvi un cenšas pats savām vajadzībām paverdzināt varoņus. Priekšmeti fantāzijā nenosaka darbību, kaut arī bieži atrodas tās degpunktā: kā minētā piemērā, vai tā paša autora „”Hobitā jeb Turp un atpakaļ”, kur vadmotīvs ir manta, ko nozadzis pūķis un, kuras meklējumos dodas galvenie varoņi.
Abos žanros sākuma motīviem ir īpaša nozīme un tie saistās ar kādu brīnumu. Visbiežāk ir sastopama izskata maiņa, kāda priekšmeta, kas apveltīts ar maģiskām īpašībām, dāvināšana, brīnumspoguļa lietošana. Izskata maiņa sastopama visdažādākās brīnumu pasakās un visbiežāk cilvēks to neveic labprātīgi, bet tas ir sods. Cilvēka dzīve cilvēka izskatā tiek uzskatīta par vislabāko. Ar spējām pārvērsties citās būtnēs parasti ir apgādāti burvji un raganas, kuras to parasti veic ļaunos nolūkos.
Tas ir viens no tiem pasaku motīviem, kuram ir jāizraisa lasītājos bailes, īpaši bailes bērnos, kuros tās var slēpties zemapziņā. Pārveidošanās motīvi folklorā vienmēr izsauc nemiera trīsas – piemēram, slāvu vilkači.
Fantāzijā izskata maiņai nav īpašas nozīmes, kaut arī ne katrs to spēj izdarīt. U. Le Gvinas „Jūraszemes burvis” varonis Geds mācās šo spēju vairākus gadus un, kad beidzot to apgūst, tā nekļūst no tā mazāk riskanta. Pārāk ilga atrašanās citā izskatā draud ar cilvēcības zaudēšanu – nevar bez sekām pārvērsties citā būtnē, kaut ko nezaudējot no sevis.
Apdāvināšana ar brīnumlietām vienlīdz sastopama, gan senās, gan mūsdienu pasakās, kaut arī šīs lietas funkcionē dažādi. Pirmajā gadījumā apburta galdauta, lidojoša kuģa vai vistas, kas dēj zelta olas, iegūšana kalpo varoņa personīgo vajadzību un vēlmju apmierināšanai. Otrā gadījumā šie priekšmeti kalpo tikai kā palīglīdzeklis tad, kad cilvēks ir nonācis bezizejā, kā Galadrielas brīnumflakoniņš Tolkina stāstā, vai rags, kuru var visur dzirdēt S. Lūisa „Lauvā, burvī un vecajā skapī”. Apburtā spoguļa lietošana ir klasisks motīvs, kuru mēs zinām kaut vai no kanonizētās brāļu Grimu „Sniegbaltītes”. Pamātes narcisisima pilnā skatīšanās spogulī nerada pozitīvas emocijas lasītājā, jo pamātē briest tikai skaudība uz pameitu. Tāpat arī visāda veida stikla lodes, kuras lieto raganas, parasti kalpo ļauniem spēkiem. Droši vien, tas ir tāpēc, ka noskatīšanās pati par sevi tiek atzīta kā kaut kas slikts.
Brīnuma spoguļa lietošana tajā pašā, pieminētajā Tolkina triloģijā gūst nedaudz savādāku jēgu. Varoņi saskata nākotnes variantus, nezinot, kurš no tiem piepildīsies, spogulis rāda arī to, kas varbūt nepiepildīsies, ja tas, kas skatās, pacentīsies no tā izvairīties. Nākotnes vērošana šeit ir pat derīga – tā palīdz nodrošināties, atgādina par problēmām, dzīves ceļu izvēloties.
Svarīgs attēlotās pasaules elements literārajā darbā ir varonis. Pasakas raksturo dziļi tipizēti varoņi, katrs ar noteiktu funkciju. Pasakā ir jābūt konkrēti labiem un konkrēti ļauniem tēliem, starp viņiem noteikti jānotiek cīņai un galu galā labajam ir jāuzvar. Abās pusēs karo, gan reāli, gan pasaku tēli. Starp tiem pēdējiem ir noteikta stingra kārtība, pūķis un milži vienmēr ir badīgi un dumji, rūķīši – izturīgi un strādīgi. Fantastiskie tēli vienmēr ir apveltīti ar neparastām spējām, šīs spējas var būt, tiklab fiziskas, kā , piemēram, liels vai mazs augums, pārcilvēcīgs spēks un ātrums, vai arī psihiskas – spēja burties. Viss šo spēju arsenāls pasakās ir pilnīgi drošs, tāpat kā taisnīguma princips. Burvji un zintnieces izpilda jebkuru vēlēšanos, bruņinieki vienmēr uzveic pūķus, vai kā Staņislavs Lems ir ievērojis savā „Fantastikā un futuroloģijā”, nav iedomājams, ka „džins aizkavētos, burvestība nenostrādātu vai, ka beigās pūķis apēstu bruņinieku, jo nejauši gadītos, ka bruņinieks paslīd uz banāna mizas un apgāžas”.
Fantāzijā parādās varoņi, kas ir labi, bet bezspēcīgi pret ļaunumu, varoņi, kuri nspēj visu, lai kādas burvju spējas tiem piemistu. Labs piemērs tam ir U. Le Gvinas stāsts „Maģiskais vārds”, kurā cīnās divi burvji un, kur viens no tiem, lai gan ir pozitīvais tēls, zaudē. Pat Gendalfs un elfi no „Gredzenu pavēlnieka” nav visvareni – baidās no pašu vājuma, nav ar mieru paši nogādāt un iznīcināt varas gredzenu.
Katrā pasakā maģisko tēlu pārdabiskās īpašības kalpo reālā varoņa atbalstīšanai vai apstādīšanai. Nav pasaku, kurās cīnītos savā starpā divas raganas un turklāt vēl, kārtojot personīgās lietas. Fantāzijā, iedodot pasaku būtnēm cilvēciskas īpašības, šāda konfrontācija ir pilnīgi iespējama. Geds – burvis no Arhipelāga – apvieno sevī reālistiskā varoņa un fantastiskā tēla īpašības, mēs kļūstam par lieciniekiem viņa grūtajām izglītības gaitām un smagajiem lēmumiem, dzīves gaitu izvēloties.
Zīmīgs ir fakts, ka seno un mūsdienu pasaku tēli parasti ir bērni vai jauni cilvēki, vienmēr darbībā un ļoti bieži cīņā. To nosaka galvenais postulāts abos žanros – Labā cīņa ar Ļauno, gan ārpasaulē, gan arī pašos varoņos. Tieši tāpēc tie ir cilvēki, kas vēl nav ieguvuši visu dzīvē, vai ir tikai uz brieduma sliekšņa, nav līdz galam izveidojušies, tātad pakļāvīgi abu šo spēku iedarbībai.
Pasaku varoņu dzīve nekad nav norādīta kaut kādā konkrētā realitātē, mēs nesastopam ainavu aprakstus, vai ikdienas eksistences sīkumus, tādus kā tualete, ēdamais utt.; turpretī fantāzijas varoņi, ne vien cīnās par taisno lietu, bet arī uztraucas par to, ko šodien ēdīs, vai būs kur gulēt nākošajā naktī. Brīnumu pasakās, kā pareizi norādījis Bruno Bettelheims, mēs neskatām jauno varoni no iekšpuses, nesekojam viņa psihes stāvoklim, bet saskaramies tikai ar tā visa efektu. Pelnrušķīte RAUD uz mātes kapa, bet NEILGOJAS pēc tās. Ansītis un Grietiņa PIEVEIC raganu, bet NEIENĪST to. Turklāt, neviens no šiem tēliem nav atriebīgs, jebkurš aizmirst sava pāridarītāja darbus, kaut arī iepriekš tas bija pat vēlējies nogalināt viņu. Konflikts ilgst tikai tik ilgi, kamēr netiek atrisināts un ļaunums nekad neatstāj pēdas varoņa psihiskajā pašsajūtā.
Fantāzijā, gan reālie personāži, gan pasaku būtnes ir daudzšķautņainas, ne vienmēr vērsti tikai uz ļauno vai uz labo. Mēs redzam tos darbībā, kas ļauj iepazīt to iekšējo pasauli. Mēs redzam viņus pacēluma un neveiksmju brīžos. Elfi, fauni un burvji no fantāzijas jūt skumjas, prieku, skaudību un citas cilvēkiem raksturīgas jūtas.
Ne mazāk nozīmīga loma attēlojamā pasaulē ir literārā darbā tēlotajam laikam un vietai. Laiks pasakā ir tāla kategorija, kuru precīzāk nenoskaidro. Lielākā daļa no tām sākas ar vārdiem „sensenos laikos”, „kādreiz”, vai arī „pirms vairākiem gadiem”, kas pārliecina klausītāju, ka notikumi risinās pasakainajā nekurienē. Viens no skaistākajiem sākumiem ir pasakai „”Varžu ķēniņš” no brāļu Grimu krājuma: „sensenos laikos, kad vēlēšanās vēl piepildījās”. Notikumi tiek atbīdīti pasakainā laikā, saskaņā ar bērnišķīgo pasaules uztveri, kad visi vēl ticam, ka vēlēšanās piepildās, nosakot mūsu dzīvi. Bruno Bettelheims apgalvo, ka stāstījums nenotiek vis vietā un laikā kaut kur ārā, bet gan jaunās personības iekšējā pasaulē.
Pasakās laiks rit ātri un ir pakļauts varoņa darbībai. Ļoti bieži stāsta darbība risinās dažas dienas un pat, ja Apburtā princese ir aizmigusi 100 gadus ilgā miegā, viņa nogulēs tikai tik ilgi, lai pagūtu ierasties princis, kas noņems lāstu. Mums netiek skaidrots, kas pa šiem gadiem ir noticis. Laiku pasakās traktē simboliski, nosacīti.
Turpretim, fantāzijā laiks ir konkrēta, sajūtama kategorija. Stāsts parasti norisinās pagātnē, kaut arī tas var notikt kādos citos, mums zināmos kalendāros. Tieši tā notiek Tolkina daiļradē; pasaulē, kuru rada autors, notikumi norisinās konkrētā laikā; kaut arī tiem nav vēsturiska datējuma [mūsu pasaulē]. Minētajā triloģijā fabulas laiks ir daudz lielāks par vēstījuma laiku. Tas iziet ārpus aprakstīto notikumu rāmjiem; izplešoties līdz vēlāk radītajam „Silmarilionam” – grāmatai, kas aizved mūs tūkstošgadu tālā pagātnē. Lai konkretizētu savu stāstu, autors triloģijai pievieno vairākus pielikumus ar laika tabulām, kur tomēr laiks virzās dažādi dažādām ciltīm, jo tiek skaitīts ar dažādu kalendāru palīdzību. Tas padara miglaināku vēstījuma laiku, tomēr suģestējot, ka notikumi nenotiek „nekur”, bet gan var norisināties „vienmēr”.
Laika problēma fantāzijā tiek atrisināta savādākā veidā, tas var tecēt līdzīgi mūsējam kādā alternatīvā pasaulē, kurā nokļūst mūsu varoņi. Tas notiek garstāstu ciklā „Narnijas stāsti” (autors S. Lūiss) un „Raganu pasaulē” (E. Nortone). Lūisa darbu varoņi ceļo no Anglijas uz Narniju, atgriežoties atpakaļ savā realitātē tajā pat mirklī, kad viņi to atstāja. Laiks Narnijā – fantastiskajā zemē, kur māk runāt zvēri un pa pilnam ir drosmīgi prinči – virzas nevienādi; te palēnina, te paātrina savu gaitu. Pārtraukumā starp apmeklējumiem tur paiet gadi, vai tikai viens mirklis.
Pasaku darbības vieta biežāk ir nenoteikta, vai nu „aiz septiņām jūrām, aiz septiņiem kalniem”, vai arī „tālu - tālu”, kas nozīmē to pašu – „nekur”.
Fantāzijā darbības vietas mijas nepārtraukti, lasītāja acu priekšā pavīd stāvas takas pāri kalniem un lejām, tek upes, arhipelāgi pazib jūru plašumos, un viss tas var atrasties vienkārši „visur”. Lai stāstījumu padarītu patiesāku, autori piešķir akcijas vietām nosaukumus, kas biežāk ir pilnīgi izdomāti, kaut arī netrūkst fiktīvu karšu un citas, īpašas ģeogrāfiskas informācijas, kā tas ir pie Lūisa un Tolkina.
Elfu, hobitu un rūķu pasaule atrodas tepat uz Zemes, taču uz citas Zemes, ne tās, kuru mēs pazīstam. Narnijas pasaules telpa robežojas ar mūsējo, bet ieeja ir slēgta un parādās tikai tiem, kas spēj tur nokļūt. Par ieeju var kalpot glezna, kas karājas pie sienas, vecs skapis vai durvis skolas sienā.
Pasaku varonis cīnās ar apburtiem šķēršļiem, bet viņam nekad nav jāpūlas, lai veiktu savu trasi ceļojumā pēc kaut kā, pat tad, ja mērķis atrodas tālu. Bieži viņam palīgā nāk lidojoši dīvāni vai citi rekvizīti, bet, ja viņš ceļo kājām, tad nekad kalni, meži un jūras nav bijušas viņam par šķērsli. Fantāzijas tēli cīnās , ne tikai ar melno maģiju, bet arī ar dabisko, ģeogrāfisko minētās pasaules iekārtojumu. Tolkina hobiti un Lūisa stāstu varoņi – bērni ceļojot krīt gar zemi bez spēka, rāpjas kalnos, kuļas cauri purviem un nevienu reizi vien viņiem nākas griezties atpakaļ.
Telpa fantāzijā kļūst par patstāvīgu daiļdarba konstruktīvo elementu, kas veido tā fabulu, iegūstot simbolisku nozīmi, jo, kas gan cits ir varoņu ceļojums, ja ne dzīves mērķa meklēšana, pašizaugsmes tieksme. Viktors Vorošilskis kādreiz ir rakstījis, ka Tolkina stāsts traktē to, „kas ir patiesība – ka pasaule ir plaša un noslēpumu pilna, ka pa to nāksies iziet, tiklab ceļus, kā arī neceļus”.
Pasaku tēmu un paņēmienu analīze kritiķus interesē jau sen. Pretstatā fantāzijai, pasakas domātas galvenokārt bērniem. Katrs lasītājs – bērns, intuitīvi, un katrs lasītājs – pieaugušais, apzināti, atpazīst to daiļrades veidu, kurā, vienkārši sakot, raksta par kaut ko, gribot pateikt daudz vairāk.
Pasaka ne vienmēr ir traktēta, kā kaut kas labs, daži pārmet tai pārlieki lielu vardarbību, citi saredz to, ka tā ar savu fantāziju radot destruktīvu ietekmi uz jaunās paaudzes psihi. Tomēr, pēdējos gados, īpaši, kad literatūrā ir atgriezusies tās mūsdienu, literārā versija – fantāzija [sociālisma laikos fantasy skaitīja gandrīz par aizliegtu žanru], interese par pasaku ir kļuvusi milzīga.
Poļu kritikas lauciņā revolūciju izsauca jau minētā Bruno Bettelheima grāmata „Brīnumainais un derīgais. Par pasakas nozīmi un vērtībām”. Darba autors, amerikāņu psihoanalītiķis noliedz līdz šim valdošo priekšstatu par pasaku kā par bēgšanu no īstenības, paplašinot tās funkcijas ar apmācību, izglītošanu un, galvenais, ar psihoterapiju. Katra pasaka, viņaprāt, ir iekšēja konflikta apraksts, kurš tiek atrisināts ar laimīgām beigām. Protams, šīs pasakas funkcijas ir apslēptas un bērns tās uztver tikai zemapziņā. Grūti šādu laomu piedēvēt fantāzijai, ko radījuši Tolkins, Lūiss vai Le Gvina.
Šeit slēpjas pirmā un galvenā atšķirība saņēmējam – brīnumu pasakas iespiežas daudz dziļāk saņēmēja psihē, iespējams tādēļ, ka esot kopējās nezināšanas izteiksme, tās satur sevī daudzas eksistences pamatproblēmas. Tās ir iekodētas jau minētajos ceļojuma motīvos un dziļi slēptajā simbolismā. Tieši ar simbolu, tēlu valodu, bet ne īstenību, lasītāju uzrunā brīnumu pasaka.
Fantāziju nav iespējams interpretēt psihoanalītiski – tā tikai pieskaras zemapziņai, par tik, cik izmanto pasaku arhetipus. Kā šāda tipa simbolikas piemērus varētu minēt daudzas lietas, te būs tādu priekšmetu un parādību apslēpta nozīme, kā: ābols, asinis, mežs, zvēri, sniegs utt. Fantāzijā visas nosacītās formulas tiek aizvietotas ar realitāti, kaut arī tur tā ir pilna ar burvestību un maģiju. Tā kā brīnumu pasakas adresāts ir bērns, stāstījums tiek būvēts saskaņā ar viņa psihiskajām nosliecēm, no turienes īsi, vienkārši spriedumi un saspiesta, viennozīmīga fabula. Animistiskā pasaules vīzija, no turienes visādi saprātīgi dzīvnieki un parādības, kā Saule vai Mēness, ir tieši bērna domāšanas veida atspoguļojums. Lasot, viņš noliek sevi galvenā varoņa vietā un domās kopā ar viņu pārdzīvo visus piedzīvojumus. Lai panāktu pilnīgu identifikāciju, katra stāsta sākumā varonis nonāk kādā pilnīgi reālā situācijā, vēlāk viņš ieiet fantastiskā pasaulē, lai beigu beigās atkal atgrieztos realitātē.
Fantāzijai nav didaktiski-audzinošas funkcijas, sākums jau uzreiz pārnes mūs fantastiskā zemē, kur papilnam ir noslēpumainu parādību, labo un slikto spēku. Tomēr, abos gadījumos attēlotā pasaule nav objektīva, tikai tā tiek rādīta no pozitīvas personas redzes punkta. Ļaunums vienmēr ir noslēgta figūra un tikpat viennozīmīga, par to zinām tikai to, ka tā eksistē, nekad netiek analizēts tā avots un iemesli. Daudzas brīnumu pasakas māca tā atpazīšanu un pieveikšanu, rādot dažādus cīņas paņēmienus, nevienam nedodot priekšroku.
Fantāzijā mēs neatradīsim jūtamas moralizējošas tendences, kas ir jūtamas „Sarkangalvītē” un citos stāstos. Didaktisms tur aprobežojas līdz V. Vorošilska apgalvojumam, „ka dzīvē ir dažādi mērķi un gala punkti, dažāda determinācija un brīvība, ka dzīve ir sevis meklēšana (sevī un ārpus sevis), cīņa ar svešu spēku un savu vājumu, …ka eksistē lielais dalījums, bet ne vienmēr ir viegli noteikt puses, nekrist kaunā vai nepieļaut lielāku kļūdu”. Šis citāts attiecas uz „Gredzenu pavēlnieku”, taču tikpat labi to varētu attiecināt uz jebkuru vērtīgu fantāziju, kura nav tikai lasītāja izklaidei un relaksācijai domāts darbs. Pametot nomaļus morāli, saņēmēja aktivizēšanu, tā liek tam domāt un, ne tikai par emocionālām, bet arī par intelektuālām lietām.
Kopīgi abas fantastiskās daiļrades formas, bez šaubām, veido lasītāju garīgo pasauli.
Tā vienas no pasaules visvecākās pasakas „Tūkstotis un vienas nakts pasakas” sarunu daļa, kurā Šeherezades stāstu ietekmē notiek valdnieka metamorfoze, joprojām ir aktuāla.
[Tulkoju no poļu mēnešraksta „Fantastyka” 1990. gada 2. numura.]

Fantasy tas ir tas kaa nav!

Taas ir lietas izdomaatas, nemtas no miitiem vai kaut kaadaa citaa veida sadomaatas, jebkuraa gadiijumaa tas ir tas kaa nav!

Paldies, Il, par lielisko raksta tulkojumu! Garšīgi!
Pievienoju sevis tulkotā Sapkovska darba fragmentu par fantāzijas definīciju un arhetipiem, kas ir rakstīta nedaudz vienkāršotākā manierē:

DEFINĪCIJA ĶIRBJA KARIETĒ

Kāda ir fantāzija - tā jums teiks katrs īstens fans -, to redz katrs. Fantāzija ir cēlusies no pasakas. Jau Lems rakstīja - tā jums teiks katrs īstens fans -, ka fantāzija ir pasaka, kurai atņemts determinētā likteņa optimisms, tas ir stāsts, kurā likteņa determinisms ir pakļauts gadījumu sholastikai.
Ha! Tik gudri vārdi, pat zobi sāk sāpēt, bet tas vēl nav viss! Turpinot studēt klasiķi, mēs uzzinām, ka, no vienas puses, fantāzija principāli atšķiras no pasakas, jo fantāzija ir spēle ar nevienlīdzīgu iznākumu, bet, no otras puses, saproties, no pasakas nemaz neatšķiras, jo ir vienlīdz antiveristiska attiecībā uz sadzīvisko pieredzi. Zobi sāp tā, ka rāpies vai pa sienu augšā, bet ko lai dara, Lema "Fantastika un futuroloģija" nav domāta tādiem dundukiem kā man, kuriem visu vajag ieliet ar karoti mutē un piedevām vēl ilustrēt ar triviālu piemēru, nu apmēram tādā garā:
Pasaka un fantāzija ir tāpatīgas, jo ir neticamas. Teiksim, gan pasakā, gan fantāzijā Pelnrušķīte brauc uz balli ar ķirbi, ko velk peles. Grūti būtu iedomāties kaut ko vēl neticamāku, vai ne? Notikumu determinisms, pasakas uzbūves principi prasa, lai, ieraugot Pelnrušķīti, balli rīkojošo princi ķertu smaga iemīlēšanās lēkme, kas robežojas ar māniju, bet "vienlīdzīgais spēles iznākums" prasa, lai viņi apprecētos un dzīvotu ilgi un laimīgi, pirms tam vēl sodot ļauno pamāti un pusmāsas. Savukārt fantāzijā var nostrādāt "gadījuma sholastika" - iedomāsimies, ka princis, veikli simulējot kvēlās mīlas jūtas, iemāna meiteni kādā tumšā galerijā un deflorē, bet pēc tam pavēl haidukiem izsviest viņu pa durvīm. Atriebību alkstošā Pelnrušķīte paslēpjas Pelēkajos Kalnos, kur, kā zināms, zelta nevaid. Tur viņa organizē partizāņu kustību, lai gāztu varmāku no troņa. Pateicoties senajam pareģojumam drīzumā kļūst zināms, ka patiesībā visas tiesības uz troni pieder Pelnrušķītei, bet riebīgais princis ir ārlaulībā dzimis uzurpators, piedevām vēl tikai marionete ļaunā burvja rokās. Es saprotami izteicos? Viss skaidrs?
Atgriezīsimies pie tās pašas neticamības (antiverisma), kas ir fantāzijas raksturīga pazīme, vai, kā uzskata citi, visbiežāk žanra nelabvēļi - tās stils. Un atkal pievērsīsimies stāstam par Pelnrušķīti. Iedomāsimies, ka mūsu stāsts sākas jau nedaudz sholastikas izmainītā realitātē - teiksim, ballē. Ko mēs te redzam? Mēs redzam pili, galerijas, princi un galminiekus, atlasā un mežģīnēs tērptas dāmas, sulaiņus livrejās, kandelabrus - viss ir tik ļoti veristiski, ka vemt gribas. Un ja vēl piedevām nolasīsim dialoga fragmentu, kurā viesi komentē Konstantinopoles katedrāles sanāksmju rezultātus, verisms būs absolūts. Un te, pēkšņi, ne no šā ne no tā parādās feja un ķirbja kariete, ko velk lauka peles! Nu draņķīgi! Pilnīgs antiverisms! Neticamība! Atliek vienīgi cerēt, ka varbūt darbība notiek uz citas planētas, kur peles vēsā mierā velk karietes. Varbūt labā feja izrādīsies NASA astronaute vai pārģērbies misters Spoks. Varbūt darbība tomēr norisinās uz mūsu pašu Zemes, bet tikai pēc briesmīgas kataklizmas, kas atsviedusi cilvēci atpakaļ viduslaikos pie pilīm un galerijām, bet bagātinājusi to ar pelēm mutantiem. Lūk šāds notikumu pavērsiens būtu zinātnisks, nopietns un - ha-ha! - pilnīgi ticams! Bet maģija? Fejas? Nu nē. Izslēgts! Infantilas muļķības! Izmest - citēju Lemu - miskastē un miers!
Ak vai, mani labie, sitiet mani nost, bet es neredzu īpašas atšķirības starp burvju ķirbja neticamību un tālu galaktiku vai Lielā Sprādziena neticamību. Bet diskusija par to, ka, lūk, burvju ķirbju nav un nebūs, bet Lielais Sprādziens ir bijis vai kaut kad būs, man liekas neauglīga un smieklīga, to varētu salīdzināt ar cekas kultūras darbinieku pozīciju, kuri Teofilam Očepkim prasīja, lai tas pārstājot zīmēt rūķus un pievērstos komunistisko sasniegumu attēlošanai, jo rūķu nav un nebūs, bet komunisms, lūk, ir. Norunāsim reizi par visām reizēm: no antiverisma viedokļa fantāzija nav ne labāka, ne sliktāka, kā tā saucamā zinātniskā fantastika. Bet mūsu stāsts par Pelnrušķīti, lai nu būtu pilnīgi ticams, pēdējā rindkopā izrādīsies Belo-Beļskas projektēšanas biroja sekretāres sapnis, kad viņa Jaungada naktī pārķērusi vermutu.

STARP VĒSTURI UN PASAKU

Atgriezīsimies pie fantāzijas un tās it kā pasaku saknēm. Fakti, diemžēl, stāsta pavisam ko citu. Ir ļoti maz klasisku šī žanra darbu, kuri ekspluatē pasaku sižetus, aizrokas līdz simbolikai, postmodernistiski interpretē vēstījumu; darbu, kas bagātina pasakas sižetu ar fonu, izstrādātu formu un apspēlē jau pieminēto faktu determinisma pārveidi, mēģinot sastādīt ticamu matemātisku vienādojumu ar jau agrāk minēto "spēli ar nevienādo summu". Tādu grāmatu vai nu nav, vai arī ir ārkārtīgi maz. Iemesls ir ļoti vienkāršs. Fantāzijā dominējošo un pašu žanru radījušo anglosakšu rīcībā ir daudz labāks materiāls - ķeltu mitoloģija. Leģenda par Artūru, īru, bretoņu vai vallu sāgas un teikas, Mabinogiona kā fantāzijas izejmateriāls der simtreiz labāk, nekā infantilā un primitīvi konstruētā pasaka.
Anglosakšiem mīts par Artūru ir mūžam dzīvs, ar savu arhetipu tas ir dziļi ieaudzis viņu kultūrā. Tieši tāpēc leģenda par karali Artūru un Apaļā Galda bruņiniekiem ir kļuvusi par visu fantāzijas žanra darbu prototipu, par fantāzijas arhetipu.
Ja kāds vēlas, lai aizver acis un uz labu laimi izvelk no grāmatu plaukta jebkuru fantāzijas romānu. Lai pārbauda. Grāmatā tiek aprakstītas divas karaļvalstis (valstis, impērijas) - viena ir Labā valsts, otra - gluži pretēji. Ir Labais Karalis, kam atņemts tronis un mantojums, kurus tas cenšas atgūt, pret viņu cīnās Ļaunuma un Haosa spēki. Labo Karali atbalsta Labā Maģija un Labais Burvis, kā arī ap taisno valdnieku sapulcējusies Brašo Spēkavīru Karadraudze. Tomēr pilnīgai uzvarai pār Tumsas Spēkiem nepieciešams Burvju Artefakts, neticami spēcīgas maģijas priekšmets. Labā un Kārtības rokās šim priekšmetam piemīt integrācijas un miera veicināšanas īpašības, savukārt Ļaunuma rokās tas kļūst par destruktīvu spēku. No tā izriet, ka Maģiskais Artefakts ir jāatrod un jāiegūst, pirms vēl tas ir nokļuvis Tumsas Spēku rokās...
No kurienes gan mēs to visu zinām? Mēs to visu zinām no sera Tomasa Melorija, no viņa La morte, Arthur. Tiesa, mums tā ir tikai mūsu kultūrai sveša leģenda, viena no daudzām, tik pat sveša, kā eskimosu pasakas vai Sešu Cilšu Savienības sarkanādaiņu teikas. Toties anglosakšu kultūrai mīts par Artūru ir ārkārtīgi tuvs, tajā pilnībā integrējies. Turklāt jāatzīst, ka šis mīts nav tikai izdomājums. Tas ir kvazivēsturisks. Līdz šai baltai dienai Anglijā tiek nopietni diskutēts par tēmu, vai tiešām Kamelota atradusies tagadējās Vinčesteras vietā, šķiet, pat tiek veikti attiecīgi izrakumi. Līdz šim brīdim Tintagela vai, teiksim, Glastonberija ir dažādu maniaku, postdruīdu un psihomediatīvistu pulcēšanās vieta.
Protams, pārāk vienkāršota būtu "Gredzenu pavēlnieka" un "Artūra nāves" paralēla lasīšana, pārāk vienkāršots būtu novatoriskais pieņēmums, ka, lūk, Artūrs ir Aragons, Andrils - Ekskaliburs, ka Gredzens ir Svētais Grāls, Frodo - Galaheds, Merlins ir Gendalfs, bet Saurons - Fejas Morganas un mežonīgo sakšu kombinācija, kuri tika uzvarēti pie Badonas kalna (Pelenoras laukos). Taču nevar neredzēt līdzības abu darbu dziļākajos līmeņos un faktu, ka viss fantāzijas žanrs izmanto Artūra mītu kā bāzes kanonu - vadmotīvu par cīņu starp Labā un Progresa spēkiem, kurus pārstāv Artūrs, Merlins, Ekskaliburs un Apaļais Galds, un Tumsas un Iznīcības spēkiem, kuru iemiesojums ir Morgana, Mordreds un aiz viņiem stāvošie spēki.
Leģenda par Artūru kļuva ne tikai par fantāzijas arhetipu, prototipu, tā bija arī iespēja parādīt savu prasmi tiem autoriem, kas vēlējās radoši izmantot pašu mītu tā vietā, lai uz tā bāzes izvērstu savas ieceres. Pirmām kārtām te būtu jāmin T.H.Vaits un viņa "Bijušā un nākošā karalis", pazīstamais "kamelotas" fantāzijas labā flanga darbs. Nākošais notikums bija Marionas Zimmeras Bredlijas brīnišķīgā un pelnīti ar dažādām balvām un prēmijām apbalvotā darba "Avalonas miglas" publikācija. No citiem dotā virziena pārstāvjiem, krietni klusāk, kā divus iepriekšējos vārdus, var nosaukt Džilanu Bredšovu, Pīteru Hanreti un Stīvenu Lovhedu. Pavisam nesen viņiem pievienojās Diāna L. Paksone ar interesanto, bet ārkārtīgi "Avalonas miglas" atgādinošo romānu "Baltais krauklis".
(..)
AICINĀTAIS UN VAJĀTAIS

Tieši šo lirisko melanholiju, aizejošā laika un paejošās ēras skumjas, kuras pieklusina optimisms un cerība, savā "Gredzenu pavēlniekā" brīnišķīgi izmantojis Tolkīns. Šo rindu autoram acīs sariesās asaras, kad Pelēkais kuģis uzņēma Frodo Pelēkajā ostā, viņš pat gauži, ai, cik gauži apraudājās, kad Sems Skrambijs Rozai Kotonai vēstīja par savu atgriešanos. Jā, jā. No pelēkās ostas. Uz rietumiem. Uz Avalonu. Tieši tā. Metrs Tolkīns izdrasēja pa Artūra arhetipu kā Donas kazaks pa stepi, bet viņš tomēr bija Pirmais un Dižais. Ikviens, kurš pēc tam devās tā paša arhetipa pēdās, tūliņ pat nopelnīja epigoņa etiķeti. Kā gan lai nenopelnītu? Arhetips taču bija tas pats. Un tas pats paliek arī šobaldien.
Metra Tolkīna labā gan jāsaka, ka viņš augšminēto arhetipu izmantojis tik lieliski, ielicis tik daudz pamatīga darba arhetipa pārveidē par romānu, ko uztvertu mūsu laikabiedrs, ka ... radījis pats savu, Tolkīna arhetipu.
Atkārtosim eksperimentu, atkal paņemsim no plaukta jebkuru fantāzijas grāmatu un paskatīsimies, kas tur īsti notiek.
Mūsu varonis mīt vairāk vai mazāk apdzīvotā vietā un jūtas tīri labi. Pēkšņi parādās noslēpumainais Kāds, visbiežāk tas ir burvis, un pavēsta mūsu protagonistam, ka tam uz līdzenas vietas jādodas garā ceļojumā, jo no viņa, tobiš protagoniskā varoņa, ir atkarīgs visas pasaules liktenis. Izrādās, Ļaunais gatavojas uzbrukt Labajam, un vienīgais, kas var šo Ļauno apturēt, ir burvju Kaut Kas. Burvju Kaut Kas ir noslēpts Kaut Kur, velnsviņuzinkur, visticamāk, Pelēkajos kalnos, kur, kā visiem zināms, zelta nevaid.
Aicināmais dziļi brīnās, jo pat visdrosmīgākajos sapņos nav spējis iedomāties, ka no viņa būs atkarīga pasaules nākotne. Viņš pat nedaudz šaubās par burvja vārdu patiesumu, bet te pēkšņi viņam pavisam noteikti negaidīti uzbrūk Melnie Ļaunuma Vēstneši, un viņam neatliek nekas cits, kā laisties lapās. Viņš aizlaižas uz Labo Vietu, kur nedaudz atpūšas un pie viena uzzina par Leģendu un Misiju. Nu jā, neko darīt, kur liksies. Mūsu varonim jāveic Lielais Ceļojums - Quest, sekojot kartei, kuru autors tālredzīgi ievietojis grāmatas sākumā. Šajā kartē mudžēt mudž Kalni, Meži, Purvi un Tuksneši ar Briesmīgiem Nosaukumiem. Nav nekādas nozīmes tam, vai Ienaidnieka Galvenā Mītne, kur varonim jānokļūst, atrodas kartes ziemeļu vai austrumu stūrī. Varat būt pārliecināti, ka mūsu protagonists ceļos zigzagiem, jo viņam jāapmeklē visas Briesmīgās Vietas. Fantāzijā ir kategoriski aizliegts iet īsāko ceļu.
Varonis, protams, nevar ceļot viens, tādēļ viņam ātri savāc Karadraudzi - harizmātisku un gleznainu tipu grupu. Sākas Quest's, turpinās, protams, zigzagveidā, bet piedzīvojumi Briesmīgajās Vietās, no kuriem asinis sastingst dzīslās, mijas ar s````zinošu atpūtu Labajās Vietās. Beidzot pienāk final shut-down** Ļaunā Mītnē. Vienu no Karadraudzes noteikti noklapēs, bet pārējie paliks vairāk vai mazāk dzīvi. Uzvara būs viņu pusē. Ļaunais tiks izsmērēts pa sienām, vismaz līdz tam brīdim, kad autoram sagribēsies rakstīt turpinājumu, jo tad Ļaunais atdzims un būs jāsāk da capo al fine*** .
(..)
LE GVINA PRET TOLKĪNU

Mūsdienu fantāzijā var pamanīt kādu novirzienu, vēlmi atbrīvoties no Artūra-Tolkīna shēmas, alkas starp fantāzijas rekvizītiem it kā kontrabandas ceļā ieviest vispārīgas un nopietnas domas un patiesības. Galvenā tendence (lai neteiktu, "mutācija"), ko var novērot mūsdienu fantāzijā, izceļas ar kādu visai interesantu iezīmi - tā gandrīz pilnībā ir autoru sieviešu rokās.
Revolūcija sākās tieši ar Ursulu Le Gvinu, kura savā nepavisam ne trūcīgajā radošajā darbībā ir uzrakstījusi tikai vienu darbu klasiskās fantāzijas stilā, toties tādu, pateicoties kuram nostājusies uz pjedestāla blakus Metram Tolkīnam. Te es domāju Jūrzemes triloģiju, Earthsea. Ar biedējošu vieglumu Ursulas kundze neiekļāvās Tolkīna likumu rāmjos un atteicās no Artūra arhetipa simbolikas un alegorijas labā. Kādas alegorijas? Ieskatīsimies vērīgāk.
Jūrzemes arhipelāgs jau pats par sevi ir dziļa alegorija - jūrā izkaisītās salas var salīdzināt ar vientuļiem, atsvešinātiem cilvēkiem. Jūrzemes iedzīvotāji ir izolēti cits no cita, vientuļi, sevī noslēgušies. Tādi viņi ir tāpēc, ka ir zaudējuši Kaut Ko: pilnai laimei un psihiskajai veselībai viņiem pietrūkst zaudētās Karaļu Rūnas no pārlūzušā Erret Akbe Gredzena.
Jūrzemes iedzīvotāju vientulība un atsvešinātība ir redzama faktā, ka viņi slēpj savus īstos vārdus - slēpj savas patiesās jūtas. Jūtu izrādīšana, tāpat, kā vārda atklāšana, dara cilvēku neaizsargātu, atdodot viņu svešinieka žēlastības varā. Jūrzemes elite - Rokas burvji pārvar ļoti grūtas, gandrīz masoniskas iniciācijas etapus, tiecoties pēc pilnības, kas parādās, teiksim, faktā, ka labs burvis bez grūtībām var atšifrēt cilvēka vai lietas apslēpto, īsto vārdu, ar to iegūstot varu pār savu tuvāko vai matēriju. Taču Ļaunums, kas grāmatā pieņem gebeta formu, bez pūlēm atšifrē Geda īsto vārdu. Vai tiešām burvji daudzos mācību gadus veltījuši vienīgi tam, lai sasniegtu Ļaunā līmeni?
Pirmajā triloģijas daļā mums ir klasiskā Labā - Ļaunā problēma, ir arī varoņa ceļojums - quest's. Tikai Geda quest's atšķiras no parastajiem ceļojumiem uz Pelēkajiem kalniem. Geda quest's ir alegorija, tās ir mūžīgas atvadas un šķiršanās, mūžīga vientulība. Geds cīnās par pilnību mūžīgā cīņā pats ar sevi, ar sevi izcīna arī pēdējo, simbolisko kauju - viņš uzvar, apvienojoties ar Ļaunā elementu, it kā atzīstot un pieņemot cilvēka dabas duālismu. Viņš sasniedz pilnību, apzinoties faktu, ka absolūtā pilnība nav sasniedzama. Mēs jau sākam šaubīties par šo Geda sasniegto pilnību, un pareizi vien darām. Pēc "Jūrzemes burvja" pienāk kārta "Atuānas kapenēm".
Šī grāmata mūs ieved vēl dziļāk psihes līkločos, aizvedot mūs tieši turp, kur mūs grib redzēt autore. Raugi, Atuānas labirints ir tiešā veidā ņemts no arhetipa - no Krētas Mīnotaura arhetipa. Tāpat kā Krētā, arī Atuānas labirintā ir savs Mīnotaurs, tikai tas nav klasiskais sword and sorcery stila briesmonis, kurš rūc, spļaudās, kaš zemi un baismi ķiķinot sadod visiem pa ausīm. Ursulas kundze ir pietiekami inteliģenta. Atuānas labirinta Mīnotaurs ir Ļaunums, tīrs un koncentrēts Ļaunums, kas sagrauj psihi - vēl jo vairāk nenobriedušu, nepilnīgu, šādai sadursmei nesagatavotu psihi.
Šādā labirintā pašpārliecināti dodas iekšā Geds - varonis, Tēsejs. Un, tāpat, kā Tēsejs, arī Geds ir atkarīgs no Ariadnes. Par viņa Ariadni kļūst Tenara. Jo Tenara ir tas, kā trūkst varonim, bez kā viņš ir nepilnīgs, bezpalīdzīgs, pazudis simboliskajā gaiteņu jūklī, bez kā viņš iet bojā no slāpēm. Geda slāpes ir alegoriskas - te nav domāts H2O, bet gan anima, sievišķais elements, bez kura psihe ir nepilnīga un nepabeigta, nevarīga satiksmē ar Ļaunumu. Geds, slavenais pūķu pavēlnieks, varenais mags, pēkšņi pārvēršas izbiedētā bērnā - labirinta dārgumu krātuvē, Ļaunuma elpas piesātinātajā tumsā viņu glābj Tenaras rokas pieskāriens. Geds seko savai animai, jo tā tam jānotiek. Jo viņš nupat ir atradis pazaudēto Erret-Akbes rūnu. Simbolu. Grālu. Sievieti!
Atkal darbojas arhetips - tāpat kā Tēsejs, Geds pamet Ariadni. Tagad Tenara pāraug varenā simbolā - tā ir ļoti mūsdienīga un ļoti feministiska alegorija. Sievišķības alegorija. Kultam rūpīgi sargātā nevainība un pirmais vīrietis, kas ierasto pasauli apgriež ar kājām gaisā. Tenara izved Gedu no labirinta sevis dēļ, tieši tāpat, kā to izdarīja Ariadne ar Tēseju. Bet pats Geds, tāpat, kā Tēsejs, to nemāk novērtēt. Gedam nav laika sievietēm, viņam vispirms ir jāsasniedz the Farthest Shore, "Vistālākais krasts". Viņam nav vajadzīga sievišķā anima. Geds arī atsakās no viņas, kaut gan labprāt mierina sevi ar domu, ka Gaitas salā kāds viņu gaida, domā un skumst pēc viņa. Tas viņu priecē. Cik tas pretīgi izskatās pēc vīrieša!
Pēc astoņpadsmit gadu ilga pārtraukuma Ursulas kundze raksta "Tehanu", triloģijas turpinājumu, savas sievišķības alegorijas turpinājumu, sievišķības, kas šoreiz triumfē. Ursulas kundze vienmēr ir bijusi karojoša feministe. Ja kāds tam netic (ir tādi dīvaiņi), lai izlasa viņas eseju krājumu The Languige of the Night. Ursulas kundze nekad nepiedeva saviem izdevējiem, kuri viņas karjeras sākumā pieprasīja, lai viņa parakstītos ar noslēpumainajiem iniciāļiem U.K.Le Guin. Viņa nepiedeva Andrē Nortonei un Džulianai Mejai slēpšanos aiz vīriešu pseidonīmiem.
"Tehanu", kā jau bija sagaidāms, salauztais un pazemotais Geds uz ceļiem atrāpo pie savas animas, bet tā šoreiz jau zina, kā viņu noturēt, kādu lomu viņam atvēlēt, lai kļūtu par viņa dzīves galveno jēgu un mērķi, lai šis bijušais Arhimags un Pūķu pavēlnieks paliktu pie viņas līdz mūža galam, piedevām vēl apmierinājumā rukšķot kā sivēns. Bet pašapmierinātos Rokas burvjus gaida grūtas dienas - darbs firmā, kur direktore ir sieviete. Ai-ai-ai-ai-ai!
(..)

http://www.worldfantasy.org/2005/
http://www.worldfantasy.org/awards/
Nupat notikušajā Pasaules fantāzijas konventā ir pasniegtas ikgadējās balvas. Minētajās saitēs var iepazīties ar laureātiem un konventa gaitu tuvāk. No pirmā acu uzmetiena liekas, ka Poters tur nav pieminēts. Nu ja, tas jau ir pieaugušo pasākums.

Kas taads, kas ir absoluuti nereaals, neiespeejams un fantastisks. Žandrs kura galvenaa darbiiba notiek pasaulee kuraa viss ir kaads koshs sapnis, vai kur teeli ir kaa no sapniem.
FANTASY- TAA IR FANTAAZIJA BEZ RAAMJIEM UN ROBEZAAM.