Vienas no labākajām atmiņām kopā ar ōmīti. Atceros, kad biju maziņa viņa vienmēr prata radīt to īsto svētku sajūtu, ko esmu mantojusi no viņas. Piešķirt dienai īpašu nozīmi un rosīties. Iet ārā vākt pirmos zaļumus, kas lien laukā no zemītes un sniega. Laukos, uz malkas krāsns lika vārīties sīpolu mizu nolējumu, kas smaržoja pa visu māju. Tad lielais brīnums - skatīties kādi skaisti un raibi raksti sanāk no dāžādiem labumiem, kas satīti ap oliņām. Iet šūpoties, lai vasarā odi nekož, kas tāpat vienmēr sakož, bet vienalga, tā bija tradīcija. Ripināt olas un meklēt paslēptos našķus ap māju, dabā. Sacensties, kuram būs stiprākā ola. Tas ir īpaši un ja man kādreiz būs sava ģimene un bērni, es viņiem uzdāvināšu šo dāvanu - radīt pareizo svētku sajūtu.
Pagājušās Lieldienās biju Norvēģijā un viņiem tur nav šādu Lieldienu, viņi tikai ēd daudz šokolādes olas un šokolādi in general. Viņi ļoti brīnījās par manām sakrāsotajām olām (dabīgiem materiāliem). Austrieši gan izteicās, ka viņiem esot līdzīgas tradīcijas.
Patiesībā mēs reizēm neapzināmies cik mums ir bagāta kultūra, tradīcijas un cik ļoti forši tas ir, cik unikāli. Mēs esam tik bagāti!