Gribēju rakstīt savu viedokli, bet tad ieraudzīju, ka manas domas ~ 90% gadījumā sakrīt ar Rovielas domām.
Kas tavuprāt ir gudrība? Prasme
pielietot zināšanas īstā vietā un brīdī. Un šeit es tieši gribu uzsvērt, ka gudrība NAV zināšanas.
Ko tā māca? Gudrība neko nemāca, to pašu mācās.
Vai tā tiek lietota? Vienmēr! Cik nu kuram tā ir.
Kādu vietu tā ieņem tavā dzīvē? Ļoti būtisku. Jo tas mūsdienās ir galvenais, ar ko cilvēki pelna sev iztiku.
Turklāt salīdzinoši proporcionāli "Cik nu kuram tā ir."
Kā krāt, dalīties ar gudrību? Krāt to ir grūti, drīzāk krāt gudrību nozīmē to pašu, ko krāt pieredzi - jo vairāk dažādas sakarības uzzini, atklāj, iemācies, jo labāk māki savas zināšanas izmantot dzīvē, tā kā krāt gudrību - tas pilnīgi noteikti ir laika un praktizēšanās jautājums, jo ar plikām zināšanām vien nepietiek, ir jābūt arī praksei. Dalīties ar gudrību - mācīt kādam citam kādas lietas, kas palīdz viņam kaut ko saprast, izmantot, pielietot.
Vai tā palīdz cilvēkam kļūt-būt laimīgam, brīvam, pilnīgam? Šis, manuprāt, ir pilnīgi individuāli katram cilvēkam. Mani, piemēram, dara nelaimīgu ikviens brīdis, kad es saprotu, ka es kaut ko nesaprotu/nemāku, tāpēc varētu teikt, ka mani apmierina brīži, kad es kaut ko izcīnu, uzvaru, paveicu, tāpēc manā gadījumā gudrība man palīdz kļūt laimīgākai un noteikti pilnīgākai. Taču varu vēl tikai atkārtot to pašu Rovielas piemēru par laimīgo muļķi.
Tā kā viss ir tikai un vienīgi atkarīgs no mūsu dzīves mērķa.