Es vel neesmu šeit redzējusi.

Tātad, kopumā par Z.Mauriņas darbiem.
Esmu Lasijusi :
Mīlas pāri Zentas Mauriņas redzejumā.
Dante.
Apnicība un steiga.
Kā arī Iedrīkstēšanās *īsti neesmu pārliecināta par nosaukumu*, šī grāmata ir autorbiogrāfija.

Varu tik apliecināt savu apbrīni par šīs raksnieces rakstīšanas veidu.
Veljovairāk lielu izbrīni rada fakts, cik mitoloģijas un citu cilvēku dzīves ir ietvertas viņas grāmatās.

Man patīk Zenta Mauriņa. Parasti ir tā, ka no grāmatas var izrakstīt kādas atziņas, citātus, bet ar viņas esajām... Ar zīmuli varēja ķeksēt malā un pat veselas esejas atzīmēt. Par citātu izrakstīšanu pat nevarēja būt runa - par daudz. Labi, ka tā bija mana personīgā grāmata, ko lasīju.

Man mīļākais ir stāsts par meiteni Rūsu un to, kā viņa kļuva par rūsu. Par viņas mīlestību. "Viņa gaidīja savu draugu, bet apburtās lūpas nespēja to saukt, un viņai likās, nav arī vajadzīgs saukt: draugs ir tas, kas dzird bezvārdu valodu. Kas nāk saukts un aicināts, lūgts un pielūgts, tas burvju varu nekad vēl nav salauzis." Nu nespēju turēties pretī kārdinājumam izrakstīt...

Un kā personība viņa ir apbrīnojama. Bieži atceros, viņas tēva teicienu, ko viņš mazajai Zentai mēdza teikt: "Cilvēka griba ir viņa debesis".

Zentu Mauriņu var lasīt... bet tad jāsagatavojas smagnējam humānismam (kas tik ļoti raksturīgs viņas "ģēnijam" Dostojevskim - garīgi sadomazohisti un sāpīga savas "grēcības" apziņa) un melnbaltam pasaules redzējumam, kas [labākajā gadījumā] kalpos kā katarse.

Es apbrīnoju viņu kā rakstnieci un kā personību, bet pie viņas darbiem atgriežos samērā reti.