Vieta -
Tumšs mežs, nomale. Te neieklīst parasti ļaudis, šo mežu redz tikai ar īpašām spējām apveltīti ļaudis. Sākumā redzama zelta zelta arka - ikvienas svešajam nācējam. "Ziņkārība postu dara", tā iegravēts zelta arkas aukšmalā. Bet to daudzi neievēro un sper soli iekšā, ja nepaveicas - savas dzīves pēdējo soli. Patiesībā neviens tā īsti nezina, kur nokļūst iekritušie, bet lielākā daļa vienkārši pazūd. Tikai daži nonāk skaistā, tomēr drūmā mežā - tas ir kā nesen dedzis. Augstie koku stumbri sniedzas līdz mākoņiem, bet zemi klāj vecas lapas un sakaltušas sūnas. Mežā valda klusums - ja ne pūces, kuras mēdz nolaisties teju līdz zemei un ieūjināties, citas dzīvas dvēseles nemēdz mist Mežā.

Posts -
Marlīna nemēdza celties agri, tik agri, ka par saule nav uzlēkusi. Parastā dienā meitene bija atrodama, gulēdama mīkstos pēļos un sapņodama savus raibos sapņus, tomēr šoreiz Marlīna miegaini šļuca uz virtuvi, lai iedzertu malku kafijas. Mamma, izrādās, pat nebija aizmigusi. Kā jau visas rakstnieces, māmulīte drukāja dienu un nakti, lai gan tam nebija nekādas jēgas. Paldies Dievam, Marlīna bija pārāk saprotoša un jauka, lai neteiktu mammai taisnību - stāsti bija galīgi garām. Tas pārāk aizvainoto mammu, kura pat bez gulēšanas bija spirgta un žirgta. Nezinādams nevarētu pateikt, ka jaunā sieviete nav gulējusi kādas desmit naktis.
Sveika, mīļā. Nezināju, ka tik agri būsi aukšā. mammas balsī skanēja tāds kā apjukums. Marlīna atkal centās būt saudzīga un tikai silti pasmaidīja, uzsēstdamās uz nedaudz ļodzīgā krēsla. Mamma jau slējās kājās, lai pagatavotu brokastis, ka bet Marlīna iebilda : - Nē, nē, mammu. Es pati pagatavošu, tu pa to laiku atpūties. Lai gan miegs nāca tā, it kā Marlīna nebūtu gulējusi mēnesi, meitene piecēlās un aizšļūca līdz tosterim, pirms tam no maizes plaukta izķērusi baltmaizes riku. Rūpīgi ielikusi pāris šķeles tosterī, Marlīna ieslēdza to un devās pie kafijas automāta.
Pēc 20 minūtēm Marlīna galdā lika bļodu ar grauzdiņiem, kuri apsmērēti ar sviestu, un divas baltas krūzītes ar melnu kafiju. Atkal atsēdusies uz tā paša ļodzīgā krēsla, meitene pievilka vienu no glāzēm sev tuvāk un paņēma grauzdiņu. Mamma darīja tāpar. Vairākas minūtes istabā valdīja klusums, ka neskaita krūzu šķiņdoņu, un arī skaņu, kāda rodas ēdot grauzdiņus. Māte neteica neko, tikai paēda un piecēlās, lai turpinātu rakstīt savu grāmatu. Merlīna piecēlās un devās āra, jo šoreiz bija nolēmusi rītu pavadīt zaļā pļavā - klausoties putnu balsīs un smaržojot puķes. Nepagāja ne 20 minūtes, kad meitene jau atradās pļavā, kur pamanīja ko tādu, ko nebija redzējusi.
Pļavā dižojās zelta arka, kura mirdzēja. Nekāvējoties Marlīna bija gatava doties, nedomājot iegāja arkā. Tas bija šausmīgi. Marlīnai likās, ka tūlīt pārplīsīs galva, jo viņa tika grūstīta un stumdīta, bet nezināja, kas tas ir. Pēkšņi parādījās vēlme atkal būt pļavā, tomēr bija pa vēlu. Arka meiteni bija izmetusi kādā drūmā mežā. Marlīna tikai apsēdās uz vecajām lapās un klusi šņukstēja.