ummm, varbūt mazliet pacietības?Liels paldies meistariem un visiem viņu palīgiem, ka saņēmās spēli uztaisīt un nenobijās no laikapstākļiem!
Man spēle ļoti patika. Patiesībā man patīk spēles, kurās man nav nekādi kvesti un es varu darīt to, uz ko man dotajā brīdī ir iekāriens. Un arī šoreiz mana komanda (es un Maksi) principā spēli sākām tikai sestdienas rītā, jo piektdien vakars jau bija par tumšu, lai nodarbotos ar to, kāds vispār bija mūsu mērķis. Plašākai publikai mēs bijām ceļotāji, kas vienkārši iemaldījušies tajā apkārtnē, kad noklīduši no upes ceļa. Bet patiesībā bijām speciāli uz turieni sūtīti no Briežu ciema, kuru galvenais šamanis pats gribēja taisīt lielo mega rituālu, bet neplānotu sievas priekšlacīgu dzemdību dēļ nevarēja ierasties. Tāpēc viņš uzpirka divus sliņķus, lai tie lietotu jebkādus līdzekļus patraucēt citām komandām. Sliņķiem, protams, sava dzīvība dārgāka, tāpēc nekādās tiešās cīņās vai kaitējumos viņi neijaucās, bet nodarbojās ar mazām nelietībām un prāta jaukšanu.
Mūsu zīmītes laikam atrada gandrīz visas, kurām patiesībā nebija nekāda sakara, lai arī pēc tam izrādījās, ka tās ir pat palīdzējušas Žagatu cilts šamanēm. Kā Uldis izteicās, svētvietas gan mēs netaisījām, tomēr nekautrējāmies apgānīt vietas, kas mums šķita zīmīgas. Akatano kaps? Apgānam? Apgānam! Sēžam GMiem zem deguna? Nekas, tur arī var kaut ko atstāt. Ejot no rīta meklēt krūmus, atrodam lūtu - nosperam, atstājam nelielu norādi, norakstam un aizstiepjam citur. Ejam uz pļavas stūri, a tur ieraugam lielu koku, pie kā noteikti jāaaiziet, un arī tur jāatstāj savas "pēdas". Ja spēle būtu vēl turpinājusies, varbūt kaut ko arī notirgotu - senu zīmi ar norādi uz kaut ko apslēptu vai vismaz informāciju, bet ir labi arī tāpat, jo tas nebūt nebija mūsu mērķis. Pirmajā dienas pusē apstaigātais un apgānītais bija gana, lai otrā pusē vairāk pievērstos " Ej no augšējā stumbra galotnes 70 pēdas augsts cems" meklēšanai, kā rezultātā tika apskatīts teju katrs nokritušais koks un augstais celms, tā arī neko neatrodot, bet tāpat nebija prātīgi vairs nodarboties ar apgānīšanu, jo tas varēja kļūt pārāk bīstami.
Mērķis nodarboties ar mazām nelietībām tika vaiksmīgi sasniegts un nav nepabeigtības sajūtas, neskatoties uz to, ka spēle beidzās ātrāk. Laikam arī turpmāk jāorientējas uz lomām, kur nav īpašu kvestu, nekā norakstīt, ka LARPi nav priekš manis! Vēlreiz liels paldies visiem, kas organizēja un piedalījās! Cepuri nost jums par izturību!
Kaut kādas bildes
Axa Night
13.07.2009 12:36
Paldies visiem GM, NPC un arī PC - šis bija viens no jaukākajiem LARPiem, ko man nācies piedzīvot.
Dalībnieku skaits manuprāt bija ļoti optimāls, komandas interesanti nokomplektējušās un radīta iespēja katram noķert savu fīlingu.
Liekas, tur patiesībā bija tik daudz slāņu, ka katrs no mums neuztvēra ne pat pusi un tagad tikai pēc spēles sāku saprast, kas tad notikās ārpus manas šaurās pasaules (tents-taka gar mežiņu-ozols-taka gar mežiņu-tents).
Atzīšos, ka man pēdējā laikā nav bijis LARPos azarts uz munchkinismu, level-upošanos vai kombatu, gribējies vairāk tādu mierīgu tēlu saspēli - un ar šo mērķi arī devos uz spēli.
Manas vēlmes pilnībā tika attaisnotas ar mūsu komandas superīgo iedzīves vietu un patīkamo saspēli. Mūsu rituāli bija lieliski sagatavoti un ļoti sabiedriski - varbūt kādam traucēja mūsu komandas brīžiem iereibušais stāvoklis, taču atzīšos, ka es personīgi tā arī nevienā brīdī nebiju apreibusi un arī komandas biedru reibums iederējās manā spēles pasaulē
Neskatoties uz to kaut kur Sestdienas pēcpusdienā manī beidzot dzima arī sen piemirstais azarts, sagribējās tomēr kļūt par to pesteli vai vismaz sasniegt kādu neredzētu pirms tam augstieni savam tēlam. Diemžēl līdz ar manu dzimušo vēlmi sākt bīdīt mainquest'u gandrīz visi pārējie komandas biedri jau bija nolēmuši doties vakarā prom...eh...
Tā pat mans tēls palika ļoti gandarīts, jo
Svētās Uguns Augstākā Tempļa Kaisles Liesmu Dzedzinātāja - Ahksa Ibn Sikha Ibn Malika -
ieguva spēju uzburt uguns bumbas!!!
Mana vēlme piepildījās, pat ja mūsu Svētās Uguns Džins netika mājās...
P.S. Lieliskas bildes Etasi! Es pat nenojautu pusi no laika, ka tu kaut kur fonā slēpies un bildēji
P.P.S. GMiem - noteikti neatsakaties rīkot vēl spēles, saglabājiet mazo dalībnieku formātu un padomājiet par iespējamām lokācijām ar telpām (gadījumā ja ir sūdīgi laikapstākļi), bet protams no pressure
Tātad pēc ilgāka pārtraukuma pamēģināšu uzrakstīt kaut kādu atskatu uz spēli. Sākšu ar tradicionālo "Kas tur notika", un tad pievērsīšos kaut kādam izvērtējumam.
Atstāsts no Hoeti-Kai ninzju - bomžu klana dalībnieka - Desu Roberta 10. dana.
Klana izcelsmē neiedziļināšos, tā ir aprakstīta citā manuskriptā. Tā vietā pavēstīšu, kā ieradāmies Kannureģa ozola apvidū, sīknaudas, jaunu kartona kārbu, ceptu kurmju un 11. dana meklējumos.
Tātad biju izlasījis uz vienas kolēģa mājas sienas, ka tajā reģionā esot ne tikai cilvēki, kas gatavi dalīties ar sīknaudu ar godīgiem ļautiņiem, bet arī brīnumainas lietas, kas ļautu iegūt 11. dana statusu. Tāpēc novācāmies pārliecināta bomžu komanda, kas devā ceļā:
Desu Roberts 10. dans (es)
Biezpienkūciņa 10. dans (Silva)
Aladins Krēsls 10. dans (Džaladins)
Bendžamins Bundža 10. dans (Silvestrs)
Krāms (kura pirmo vārdu neatceros) (Kikis)
Izveidojām nometni, izvietojām kartona kārbas, noķērām pāris kurmjus un nolēmām doties jau vēlajā vakarā painteresēties, vai tuvumā nav kādi godīgi ļautiņi, kuriem būtu lieka sīknauda. Tajā mirklī pie mums ieklīda, kāds pēc alkohola dvakojošs indivīds, kurš sevi dēvēja par Bunduliņu, un bija gatavs dalīties ar sīknaudu. Viņa prasība bija sacerēt nepieklājīgu dzejoli par "resno un stulbo Dzirkstiņu" un ar "garo snuķi un stulbo Miedziņu". Mēs aktīvi metāmies šajā uzdevumā un kaut ko sadzejojām:
Par Miedziņu
Vai tur iet večuks ar savu kruķi?
Nē! Tas ir Miedziņš ar savu garo snuķi!
Viņa rumpi klāj baltas putas.
Tās ir viņa stulbuma strutas!
Vai kāds viņa snuķi ņemtu mutē?
Tikai m@uka, kuru vesela armija stutē!
Par Dzirkstiņu
Diemžēl neatminos no galvas, bet kaut kas par kalnu kura vietā tagad lauki, jo tos nominuši smagie Dzirkstiņa tauki.
Devāmies padalīties ar šiem dzejoļiem nakts tumsā ar tiem, kuriem tas adresēts, bet Miedziņš nezkādēļ nebija par to tādā sajūsmā un spārdījās. Devāmies uz uguns templi, kurš izrādās te tikko arī parādījies. Tā sargs atteicās dalīties ar sīknaudu, apgalvojot, ka viņam nav. Vēl tur ciemojās kaut kāds Arnolds, kurš solījās iedot mums sīknaudu, ko viņam iedos tempļa iemītnieki, ja viņš mūs aizdzīs projām. Priecīgi bijām par šādu darījumu, un aizgājām uz neilgu laiku projām, tad atgriezāmies un dabūjām kaut kādu nesaprotamas izcelsmes monētu. Templī mūs uzņemt negribēja, lai arī kaut kādā mirklī nokāvām tur apkārt brienošo sumpurni/vilkaci. (tiesa Biezpienkūciņa šajā procesā atstiepās, taču aši aizjoza līdz ozolam atdzimt).
Vēl šajā naktī pakomunicējām ar lecīgu ugunsgaru un vēlāk īsto ugunsgaru, kurš mums deva mīklu, kuru atminējām, uzzinājām īsto blēža vārdu, un dabūjām no viņa uguns amuletu (gadījās gan sākumā sajaukt neīsto ugunsgaru ar apsargu Fredi). Vēl nočiepām Miedziņam spilvenu priekš Dzirkstiņa un saskrējāmies ar kaut kādu baru izsitēju (vai arī tas bija no rīta), kurus uzveicām, bet viens no tiem novāca mani.
Paveikušies šos ļoti daudzos varoņdarbus, kā arī uzņēmuši nometnē Žagatu ciema pārstāves, galu galā likāmies pie miera, taču dažādu apsvērumu labad tas nevilkās ilgi. Kāds bija nočiepis manu sačurāto segu un ilgi nevarēju pagulēt, bet Krāms vispār negāja gulēt, bet nolēma vārīt kafiju. Kad viņš tomēr nobrieda likties slīpi, es agrā rītā (ap septiņiem/astoņiem) devos apstaigāt visu teritoriju pa lietu un slapjumu. Rezultātā sanāca sabristies gandrīz līdz padusēm, bet pēc tam mūsu nometnē pažāvējāmies, pamazām pamodinājām citus, un ap kaut kādiem vienpadsmitiem/divpadsmitiem devāmies veikt vēl varoņdarbus.
Paveicām visu ko. Sapazināmies vairāk ar mazliet atžirgušajiem uguns tempļa dalībniekiem. Duelējās Bens Bundža ar lecīgu lielkungu un tikām pie jaunām drēbēm Krāmam un gaisa amuleta koda. Ar to ļoti ilgi noņēmāmies, bet paralēli satikāmies ar Telbrunas torņa burvi, kuram godīgi samaksājām par trokšņošanu nodevu (mūsu rituāli ir diezgan ekspresīvi). Kad pēc ilgas ķēpāšanās tā arī nespējām atkost kodu, nopirkām ā atrisinājumu par iekrātās sīknaudas mazumiņu, un nomedījām gaisa garu, tiekot pie gaisa amuleta.
Es pats biju diezgan saguris un pārāk vairāk apkārt neklīdu, taču pārējā komanda pamanījās atrisināt slīkoņa problēmu, kā rezultātā beigās tikām pie ūdens amuleta un arī ar zemes garu, kurš bija nolādēts, izdevās sadarīt lietas un tikt pie zemes amuleta. Pa vidu vēl ne pilnīgi atrisinājām kādas gaisīgas un dziesmas mīlošas būtnes mīklu, kā rezultātā jau kuro reizi atbrīvojām Krāmu no kurkstēšanas lāsta, bet iedzīvojām Menstreļa lāstā - proti, visiem mums bija jākomunicē tikai dziedot (par laimi to kādu stundu vēlāk mums noņēma ieskābusī Ragana, kurai vajadzēja mūsu pakalpojumus slīkoņa lietā).
Dienas otrā pusē, kamēr Krāms, Krēsls un Kūciņa kārtoja lietas ar zemes garu, pie mums ar Benu ienesās trīs briesmoņi vai izsitēji, kurus knapi atvairījām (jau nezin kuro reizi mani izglāba mans "Es atradu šodien zivi" či paņēmiens, kas deva katram komandas biedram pa papildus veselības punktam). Viņiem bija līdzi melnais nakts amulets, kā rezultātā bijām savākuši visu komplektu, mani komandas biedri bija arī uzzinājuši visu par rituālu un tā vietu, un vajadzēja tikai atšūties no tobrīd ļoti draudzīgās uguns tempļa komandas, kura gribēja ar mums kopā risināt lietas.
Kaut kā to paveicām, uzmanīgi aiznesāmies līdz ozolam, aizdevāmies pakaļ amuletiem. Veicām rituālu, kurā Desu Roberts kļuva par 11. danu jeb Teh Pesteli. Tajā bija nepieciešams ziedot kaut ko, ko nebiju pirms tam nekad ziedojis un es izvēlējos Uguns tempļa komandu. Viņi tika attaicināti un tā vietā tika izpildīts sens pareģojums par to, kā katram mūsu komandas biedram esot vienreiz nogalina viņu komandas līderis.
Ar to arī spēle beidzās ar lielām dzīrēm, kurās tika patērēti daudz žurkas, kurmji un ēdnīcu pārpalikumi.
Par pašu spēli spriedelējums
Kopumā spēle, manuprāt, bija ļoti veiksmīga. Tā bija tieši tāda, kādu to sagaidīju - nepretenciozi neliela ar daudz mīklām, random NPC kautiņiem, nesodošu atdzimšanas sistēmu un vispār tādu light-hearted attieksmi. Lai arī daži no rīkotājiem (kā tas viņiem ir raksturīgi) nav pārāk apmierināti ar to, kā spēle saorganizējusies, mēs spēlētāji visus caurumus, nenotikušo pareizi un citas lietas neredzējām un nejutām. Man ne mirkli nebija sajūta, ka "te kaut kas neštimmē" vai ka spēles vadītāji šobrīd izmisīgi pūlas saglābt pa vīlēm pajukušo spēli, lai kaut kā piešķirtu jēgu tur notiekošajam. Te bija skaidrs mērķis, kurš bija zināms, kad noslēgsies, un galvenais bija paspēt sadarīt pēc iespējas vairāk lietas, lai tam pietuvotos.
NPC bija dažādi, kas ir jauki, un ar maskām. Žēl pat, ka neizdevās visus tos iepazīt un uzzināt viņu baskstoriju (piemēram, kas bija putnucilvēks). Rezultātā tā kā GMi un NPC bija kopumā daudzi uz cilvēku apjomu, nebija jāuztraucās par to, ka kādā mirklī spēlē nebūs ko darīt. Tā spēja piedāvāt pamatīgu un intensīvu kvestošanu, kā tas visdrīzākais bija domāts.
Taču bija arī problēmas. Un kā zināms, es esmu tā riebeklīgā būtne, kura brauc uz visiem larpiem pēc kārtas (pat uz tiem, uz kuriem negrib, lai gan tā nav tiesa, es pašlaik mēģinu laboties), un pēc tam mēģinu kapitalizēt uz tajās atrastajiem trūkumiem garos spriedelējumos un žēlabās.
Šai spēlei šajā ziņā ir laba pozīcija - tai nav daudz trūkumu, taču tik un tā atļaušos tos paaiztikt:
Maģijas un nāves sistēma - lai arī tēmēta vairāk uz to, "ka mums pašiem sevi jāizklaidē un jājautrojas taisot rituālus", kaut kā īsti līdz galam nenostrādāja. Lai arī priecīgi rituālojāmies pēc sirds patikas, bija tā sajūta, ka kaut kas te nav īsti līdz galam izdomāts (piemēram, bezjēdzīgās barankas, kas beigās izvērsās tikai par naudai alternatīvu resursu). Man vismaz nebija tā sajūta, kuru Evija bija iecerējusi, ka cilvēki rausies pēc totēmiem un jaunām maģijām, bet mēs nemaz neizjutām vēlmi pēc tām. Iespējams tāpēc, ka tās nebija tik iespaidīgas, un to lietojums bija pilnīgi nelimitēts, piedevām apziņa, ka nāve, kas te ir viegla un parocīga, noņem lāstus, radīja mazliet tādu sistēmas cauruma sajūtu (lai arī zinājām, ka te viss ir balstīts uz godīgumu un sistēmas neabjūzošanu).
Pietrūka mein-kvesta ekspozīcijas. Tā kā saņēmām ļoti maz informācijas par to, ko un kāpēc darām lietas, mazliet pārāk uzmācās tāda tehniska sajūta "pašlaik izpildam main kvesta lietas, kvestu nr3. lai iegūtu nepieciešamo mantiņu). Bez kaut kāda backstorija pietrūka atmosfēras un izpratnes par to, kas visi šie ērmi, kas te apkārt tusējas, tādi ir. Tiesa paši kvesti bija labi pārdomāti un interesanti, piemēram, zemes amuleta kvests.
Kaut kad spēles vidū, pārņēma kaut kāda tāda diezgan negatīva sajūta, ka šis ir "tīstoklis all over again" tikai mentālajā plaknē, kad pēc stundām ilgas ķēpāšanās ar gaisa kodu (kura nespēju atrisināt pēc tam, kad tajā tik daudz darba ieguldīts, sākām jau uztvert personīgi), sastapāmies vēl ar kaut kādu mīklu (kura izrādās nemaz nebija mīkla) un neko nespējām saprast. Tā kā man bija galvā metainformācija, ka spēlē ir gatavotas daudz un dažādas asprātības mīklas, tajā mirklī pārņēma kaut kāda tīstoklim analoģiska pazemojoša sajūta, ka šajā spēlē būs iespēja atkal un atkal sevi mentāli pazemot. Tiesa pūlējos to pārvarēt, domājot in-geimiski, ka iespējams vienkārši visu nezinām, un ka, pat ja zinām, loģiski ir meklēt risinājumus citur. Tā arī norijām lepnumu un nopirkām atminējumu gaisa kodam. Vēlāk šī neapmierinātība mazinājās, kad iebraucies skaitļu rindu koda principu, pamanījos atkost anglisko mīklu, arī nezinot par to, ka visi šie dokumenti sākas ar akatano vārdu, kas būtu ļoti palīdzējis).
Kopumā man spēle patika, iespējams gan šīs sajūtas pastiprina tas, ka mūsu komanda "uzvarēja" un ka man bija lieliska, aktīva komanda (mēs bijām kaut kāds tāds poligona overpowers, lai arī ne mirkli nešaubos, ka beigās Inxa komanda mierīgi varētu mūs nokaut ar saviem 2 vai 3 mazpesteļiem/raganām). Bet tomēr tā pirmā Ceļa jūsma pietrūkst. Man liekas, ka es pat zinu, kāpēc.
Iemesls ir tāds, kas ir neatkarīgs no GMiem. Proti, šī ir jau "funkcionālā" larpa spēle pēc kārtas, kurā piedalos (pirms tam bija "Tīstoklis" un "Versus", kurā gan biju GM), un man laikam ļoti pietrūkst kaut kāda tāda uz atmosfēru un cilvēku savstarpējām attiecībām orientēta geimpleja. Tā kā "Ceļā" bija visiem savas sabiedrības kārtas, uzvedības modelis un atpazīstams izskats, kas uzreiz redzot kādu tēlu spēlē, dod gana daudz informācijas un materiālu, lai varētu ar to saspēlēties, pat tad, kad par to neko nezini. (teorētiski šāda rakstura spēlei vajadzēja būt Telsai, bet tā kā man tā galīgi negāja pie sirds, tā nespēja man to piedāvāt). Šobrīd, kad spēlē pārsvarā piedalījās tikai savstarpējie paziņas un viss pasākums bija tāds izteikti lokāls (kas zināmā mērā ir diezgan forši, jo rada man bieži vien tik ļoti nepieciešamo drošības sajūtu), neizbēgami tu uztver visus pārējos spēlētājus, kā tos spēlētājus, nevis tēlus. Tur, protams, neko fundamentāli nevar mainīt, jo šobrīd patiešām larpu komūnā ir jaunu cilvēku parādīšanās krīze. Nonetheless noteikti ir vērts turpināt to, kas jau kādu laiku tiek darīts no GMu puses, proti, ar visādiem līdzekļiem distancēt spēlētāja atpazīstamību (maskas, dažādi tērpi, atspēle).
Ak, jā spēlē bija laba ekomomika. Iespējams mazliet deflācija, taču kopumā bija jūtama naudiņas vērtība, lai iepirktu risinājumus vai ko tamlīdzīgu. Tiesa nespēju saprast, kā Inx beigās tika pie 56 dukātiem/dālderiem/ripiņām.
Paldies spēles veidotājiem, manuprāt, spēle bija veiksmīga, un, ja nemaldos, tā domā vairums spēlētāju. Zinot, cik liels drāziens ir gatavot spēli, noteikti ir vērts pārdomāt to, kā šo procesu padarīt patīkamāku un izbaudāmāku arī tās rīkotājiem. Jo laikam nezinu vēl nevienu GMu, kurš būtu īpaši apmierināts ar spēles rīkošanas procesu un iznākumu tās beigās. Lai gan varbūt kļūdos. Anyway, par to laikam paspriedelēšu citā pavedienā.
)
