Kādam tā bija diena, kādam tā bija nakts, bet visi kā viens pamodās ovālā un tumšā telpā ar skatu pret sievieti, kas stāvēja zem vienīgā gaismas avota.
Sievietes seju nevarēja redzēt, tikai viņas aprises. Viņa gaidīja līdz pamodīsies visi, kas bija šajā telpā nonākuši.
Lai vai cik tas dīvaini nebūtu, bet visi, kas modās, stāvēja kājās un viņi bija ietērpti tumšos apmetņos ar milzīgām kapucēm, kas ļāva lūkoties tikai uz priekšu. Un tikai nojaust citu klātieni, kas arīdzan modās. Apmetņi bija vienīgais apģērba gabals, kas bija visiem mugurā. Izņemot sievietei, kas stāvēja visiem priekšā.
Neviens nespēja kustēties, jo bija tāda sajūta, ka kāda neredzama, milzīga roka viņus bija apņēmusi un turēja cieši, jo cieši, bet tajā pašā laikā arī nekas neturēja viņus un sajūtas bija tādas, ka viņi varētu darboties brīvi.
- Laiks celties, mani mīlīši!
Ierunājās sieviete un viņas balss bija maiga, nomierinoša, bet arīdzan stingra, kas lika visu uzmanību pievērst viņai.

Dženeta atvēra acis un nedaudz samulsusi palūkojās uz vietu, kur nonākusi. Jauniete nespēja saprast, kur un kādēļ atrodas, tomēr kaut kur prāta dzīlēs kāds viņai pačukstēja, ka paniku gluži celt nevajadzētu un vajadzētu paklausīties, ko būtne, kura viņa un pārējos klātesošos nosauca par mīlīšiem, nu sacīs.
Dženeta melnajā paltrakā jutās savādi. Pietrūka ierasto armijas zābaku un ādas jakas, tomēr viņa centās pielāgoties arī kapučotajam ģērbam, kurš viņai bija uzmaukts.
Celties... bet kam? Un kamdēļ.
Dženeta pastiepa roku, lai izberzētu miegu no acīm. Lai arī kas par brīnumu nu tas būtu, viņa bija gatava uzklausīt to, kādā trakonamā nonākusi.

Andžela pamodās ar milzīgām galvas sāpēm. Viņa juta ka mugurā ir melns apģērbs, kas nepatīkami grauza ādu. Sieviete stāvēja priekšā... Un vai viņa teica "Mani mīlīši?" Dieva dēļ, kur es atrodos? Nelikās, ka pārējie cilvēki kas bija viņai blakus to arī īpaši nojaustu. Un visiem bija tie paši melnie tērpi...

Andžela centās pakustināt roku, bet kāds neredzams spēks to neļāva. Ak mūžš! Kādēļ tieši es? Viņa juta, ka sāksies stress. Ieelpo, izelpo, ieelpo, izelpo... Vēl pirms kādas stundas...Stundas? Varbūt dienas! Andžela atradās centrā, un mierīgi kārtoja savus ikdienišķās lietas.

Viņa centās spiegt, bet balss likās dīvaini aizsmakusi. Ak mūžs... Kur. Es. ATRODOS?

Dženetas centiens izberzēt miegu no acīm bija neveiksmīgs, jo viņas roku kāds satvēra un turēja cieši pie sāniem, bet nebija sajūtas, ka kāds būtu pat satvēris viņas roku.
Sieviete, kas lūkojās no telpas otras puses uz visiem klātesošajiem, izkustināja savu galvu, it kā viņai būtu palicis stīvs kakls. Ar divu soļu palīdzību viņa pagriezās ar muguru pret visiem klātesošajiem.

Asiēls atvēra acis, dīvaini, jo nakts maiņā viņš neatļautos gulēt. Puisis °pakasīja pakausi, tomēr turējās mierīgi un nosvērti, kas ta viņam kā ārstam uztraukties. Viņš tikai apsvēra, vai nu viņu ir piemeklējusi klīniskā nāve, sirdstrieka vai kas tāds. Aplūkojis apģērba gabalu, kas viņam bija mugurā, Åsiēls tikai noskurinājās un palūkojās uz sievieti, gaidīdams jel kādus paskaidrojumus.

Cenšoties pakustināt roku, Džena sajuta pretestību. Tas bija savādi. Negribēti. It kā viņa būtu saistīta neredzamiem valgiem unh kāds nevēlētos laist viņu vaļā.
Izdvesusi klusu nopūtu, Dženeta centās pakustināt smalkos, bālos pirkstus, lai pārliecinātos, ka nav galīgi zaudējusi kustību spēju.

Atvēris acis Džeroms uzmeta vienu skatienu apkārtnei un acis atkal aizvēra. Hvad? What the ..? Sapnis, sapnis, sapnis...

Atvēris acis vēlreiz, viņš apskatīja apkārtni uzmanīgāk - ok, dīvaini, kapēc es stāvu kājās? - un kas ir tie visi cilvēki? - kapuces? - kas pie velna? - domas bija saraustītas.

- Vēl tikko sēdēju bibliotēkā, lasīju, viss bija kārtībā. Laikam aizsnaudos. Ceru ka šī nav kaut kāda bibliotekāru sazvērestība. Ja tā ir, tad ir smagi sūdi. Tiešām. Ar bibliotekāriem nevar jokot. Nekad. Nē, nopietni, NEKAD. -

Pirmais ko Džeroms gribēja darīt, bija tikt vaļā no kapuces un mantijas - nedaudz par daudz nāvīguma visā pasākumā.

- Ē, kas jūs esat? Un ko vēlaties no mums? - viņš jautāja balsī, kura bija iecerēta mierīga un līdzena. Ne kripatiņas draudu - tas šitādās situācijās nepalīdz. Itin nemaz.

Andžela izdzirdēja vīrieša balsi. Paldies dievam - pārējie nebija beigti. Vīrietis bija jautājis - Kas Jūs esat, - Andžela arī labprāt būtu to pajautājusi, ja vien sirdi nebūtu sagrābušas bailes pret iespējamo atbildi. Viņa gaidīja atbildi, nemierīgi vēlreiz apskatot telpu. Pilnība tumsa un sievietes siluets pavērsts pret viņiem. Tikai mieru, galvenais mieru...

Viens no stāviem telpā arī pamodās. Tā bija Miranda, jeb Mia. Viņa atvēra acis. Huh? Viņa brīdi blenza uz sievieti sev priekšā. Kas tā tāda?

Blondā sieviete centās atcerēties, kas nupat bija noticis. Kustēties viņa nevarēja, lai noskaidrotu, kur ir, bet kur viņa bija iepriekš, gan varēja.

Ūdens? Es biju pludmalē. Vai dēlis man pārāk stipri pa galvu ieblieza? Viņa centās izkustēties. Tad iekliegties. Ak dievs, kur es esmu!!!???

Asiēla mēģinājums pakasīt pakausi bija neveiksmīgs, jo roku nebija iespējams pacelt. To turēja kāds nezināms spēks.
-Cik Jauki, ka jūs visi esat pamodušies.
Viņa vērsās ar acīm griestos, protams, to neviens neredzēja. Un pagriezusi galvu uz labo sānu viņa ar acs kaktiņu nolūkojās visos stāvos.
-Lūdzams, neceliet paniku, jo tas šajā mirklī būtu ļoti nepatīkami. Jums.
Ieturējusi pauzi, sieviete ar diviem soļiem pagriezās ar seju pret visiem, un nostājās tieši zem gaismas avota. Viņas seja bija nedaudz iegarena, bet simpātiska, ar milzīgu rētu pār labo aci un liesmu pēdām uz kreisā. Viņai bija īsi mati, acīmredzami tikko atauguši. Visu ķermeni sedza ādas tērps.
Ignorēdama Džeroma jautājumus viņa turpināja savu sakāmo.
-Es esmu un būšu jūsu gide un padomdevēja visu turpmāko laiku, ko jūs šeit pavadīsiet. Vārdā Sīre.
Pēkšņi visiem pacēlās labās rokas acu augstumā un uz tām parādījās aproces, katram pa vienai.
-Ar šīm es būšu pieejama visiem, kas vēlēsies uzzināt informāciju vai padomu ko darīt attiecīgajā situācija.
Rokas visiem nolaidās pie sāniem un sieviete turpināja!
-Un Jūs esat visi izvēlēti, kā galvenie dalībnieki aktrakcijai, kurā jūs tiksiet pārbaudīti un pieredzēsiet to, ko neviens agrāk nav pieredzējis! Jums tiks doti vairāki uzdevumi, kas jums būs jāizpilda pēc iespējas sekmīgāk. Kļūdas netiks piedotas. Par katru sekmīgi izpildītu uzdevumu jūs tiksiet atalgoti, kā vien jūs vēlēsieties.
Viņas acu skatiens bija vēss un biedējoš, un tāds tika katram veltīts!
-Jautājumi?
Un Sīre sakrustoja rokas uz krūtīm!

Tas, kā viss šis izklausījās, Mirandai it nemaz nepatika. Atrakcija, ko? Ja man būtu iespēja, es jums tādu atrakciju parādītu. Viņa ļoti pūlējās un vēlējās šai Sīrei parādīt vidējo pirkstu, bet (nojaušu) viņai tas neizdevās.

Jautājumi ir tādi: kā pēc iespējas nokļūt tur, kur biju, pēc iespējams tālāk no nepazīstamas rētainas sievietes, tā skaitā vēl kaut kādiem cilvēkiem. Kā arī, par kādiem s**a apbalvojumiem un sodiem jūs runājat? Kā jums liekas, vai es esmu uz kaut ko tādu parakstījusuies?! Manuprāt nē! Mia jau burtiski kliedza. Vēlme izkustēties un iekraut šai personai pa seju, bija nejauki liela. Ar ko viņa mūs ir sazāļojusi, lai mēs, paralizēti, nevarētu ne pirkstiņu pakustināt, bet toties spējam stāvēt kājās?

- Atrakcija? Kļūdas? Uzdevumi? - šie vārdi skanēja Džeromam galvā. - Nē, noteikti Bibliotekāru sazvērestība. Noteikti, - viņš pie sevis domāja sajūtot aproces parādīšanos ap roku.

Viņš ļāva runātīgajai meitenei pabeigt sakāmo pirms piebilda, - Ja šī nav nolaupīšana, tad mums vajadzēja šeit ierasties ar savu piekrišanu, un cik atceros, neesmu es, vai, visticamāk arī pārējie, piekrituši uz šādu pasākumu. - tad gaidīja Sīres atbildi. Sieviete bija baisa, un visai ekspresīva - stāstījuma teikumi ar izsaukuma zīmēm. Tikpat labi viņa varēja būt ģērbta violetā. -

Sīre pacēla roku un Miranda strauji pacēlās gaisā, vina apmeta pāris ātrus kūleņus un tika nolaista lejā. Savikusi pirkstus dūrē, Mirandai krūtīs iedūra asas sāpes, kas neļāva pārāk skaļi "runāt".
-Lūdzams, nepaceliet balsis.
Viņas bals bija laipna, tad viņa pievēsa savu acu skatienu nākamajam, kas bija ierunājies.
-Kad Jūs visi šeit tikāt nogādāti, jūs no sākuma izvēlējās, jeb kā jūs sakāt, Jūs piekritāt. Tie bija jūsu radi vai tuvi cilvēki.
Perfekti meli.
-Par apbavojumiem, par katru sekmīgi izpildītu uzdevumu, jums būs iespēja nopelnīt pāris liekus dolārus. Aptuveni 100 000 000 apmērā. Ja vairs nav jautājumu, tad mēs varam sākt.
Sieviete nopietni pateica savu sakāmo un nolaida savu roku gar sāniem, un Mirandas sāpes rimās.

Mia nezināja, kas ar viņu notiek, bet vēlme cīnīties pretī tikai auga. Izjūtas bija nepatīkamas, bet, kad tās tika pārtrauktas, viņa ar riebuma un naida pilnu sejas izteiksmi nopētīja Sīri.

Radi, tuvinieki? Nevar būt. Viņa pie sevis domāja. Vai tas būtu veids, kā mans tēvs vēlas pārbaudīt, kā es reaģēju uz neparastām situācijām? Tas varētu būt viņa stilā, bet ne jau nu tik nopietni. Kā nekā, es te neesmu vienīgā. Ne, tas nevar būt. Kas bija tas, kas mani pacēla? Un sāpes?...

Kas jūs esat? Viņa klusi jautāja, baidoties, ka iepriekš notikušais varētu atkārtoties. Es neļaušu, lai kāds mani te izrīko, lai risinātu savas spēlītes, sacensības. Un man jūsu naudu nevajag! Tikai viņa pati nezināja, kāpēc to nepateica skaļi. Vēlme bija liela, bet bailes - lielākas.

- Uzmanīgāk! - Džeroms gribēja iesaukties kad Sīre uzāka manipulācijas ar cilvēkiem. - Tie nav parezdēti mētāšanai! -

Noklausījies Sīres atbildē Džeroms aizdomājās - tas smagi atgādināja kādu filmu. Spēle ar Duglasu. Laba filma, un visā galveno čali iesaistīja viņa brālis. "Radi, tuvinieki" -

- Nekas nav tā kā izskatās. - viņš nodomāja uzmanīgi vērojot Sīri un gaigot tālākās darbības.

Visu šo laiku Asiēls spītīgi stāvēja un nekustējās, tomēr, kad sieviete sāka neprātīgi izrīkoties ar jauno sievieti puisis aizsvilās.
Es protams atvainojos, ja man tas maz ir jādara, bet man jums, madam, ir lūgums, lai cik slima būtu jūsu fantāzija, vai vēlme atriebties cilvēkiem, par to ko liesmas un vēl kas ir nodarījis jūsu sejai, nevajag tomēr pret citiem izturēties kā pamesliem.
Vīrieša balss bija mierīga,savaldīta, un samtaina, jā, šķietami diplomtiskā, mazliet ņurdošā balss bija vienīgais, kas Mortiljeri jaunskungam sevī patika. Pats nesaprasdams kāda iemesla dēļ, Asiēls spēja turēties mierīgi brīdī, kad kas specifisks notika ar netālu atrodošos meiteni, šķiet ārsta ietrenētie, tērauda nervi ļāva viņam, pievērt acis uz anomālijām un kaut uz mirkli to uztvert normāli. Brīdī, kad likās, meitene cieš sāpes puisis iesaucās.
Ko jūs darāt, viņa taču cieš sāpes. un man jums ir viens jautājums, es gan saprotu, ka mūsu "radi" piekrita kaut kādai, šizofrēniskai avantūrai, pieņemsim, ka es pieveru acis uz faktu, ka jums ausis plivinās no meliem, bet pirms manipulācijām ar mūsu pārvietošanu uz šo ūķi, man bija svarīga operācija, cilvēks varēja iet bojā, vismaz kas tur notika, jūs paskaidrosiet?
Asiēla acis bija stingas, jāpiemin arī fakts, ka puisis runāja tikai franciski, vismaz uz doto mometu.
Vai mēs šo situāciju nevarētu mazliet normalizēt un nelikt mums justies, neērti, varbūt to varētu pārvērst par mierīgu sarunu, nevis piespiedu stāvēšanu ar nekustīgu ķermeni.

Dženeta šobrīd ieņēma novērotājas lomu. Kašķīgi cilvēki bija un palika kašķīgi cilvēki. Kādreiz jau jābeidz brīnīties. Tiesa gan, pamosties no dīvainiem sapņiem ir tikpat labi. Dženeta bija cieši pārlieicnāta, ka sapņo. Dīvaini naktsmiera traucētāji viņai bija bijuši jau labu laiciņu, tādēļ viņa nolēma, ka šis ir viens no tiem.
-Un kas tad no veicamā būtu tāds, kam mums vajadzētu konsultāciju?-viņa visbeidzot apvaicājās.

Artūrs bija viens no pirmajiem, kas uzmodās, viņš juta, ka ir bezspēcīgs un tāpat neatcerējās, ko viņš iepriekš bija darījis. Pa vidu stāvēja kāda sieviete, kas visus terorizēja un paziņoja to, ka klātesošie ir pieteikti spēlei, kas izklausās, ka būs uz dzīvību un nāvi.
-Lai jau..
Puisis pie sevis noprātoja, varbūt viņš spēs izdarīt kaut ko jēdzīgu savā dzīvē beidzot.

Andžela mazliet iespiedzās. Viņai nekad nav patikuši šāda veida pārbaudījumi. Ja vien tur būs kaut kas saisstīts ar matemātiku, tad gan jau viņa arbūt spētu tos iziet... Iziet?! Es NEKO netaisos darīt. MAN te neviens nepavēlēs! - viņa domās sev uzsmaidīja.

Kriss atvēra acis un pirmā doma, kas viņam iešāvās prātā - tā droši vien ir atreibība no tās sātanistu sektas, kuras locekļu arestā savulaik esmu piedalījies un smagi piekāvis viņu līderi, droši vien mani sazāļojuši un tūlīt veiks kādu šaušalīgu rituālu, tikai...kas ir tie visi pārējie?
Viņš nolēma klusēt un mirt ar godu, nelūgt pēc žēlastības, lai viņiem netiek gandarījums. Tam, ko pārējie runāja, viņš nepievērsa īpašu uzmanību

Kad dīvainā sieviete iesāka runāt vēl dīvainākas lietas, Kriss pilnīgi apjuka, visā viņa raibajā pieredzē šitāds sviestains murgs bij pirmo reizi.

Kad sieviete ar rētu sāka ar telekinēzi mētāt vienu no pārējiem, tad gan Krisa policista sirds dusmās ietrīsējās, taču viņš atminējās, ka nevar pakustēties, turklāt tagad viņam šķita, ka nokļuvis kādā sirreālā pasaulē vai nu dēļ sazāļošanas vai arī kut kas ar augstākajām tehnoloģijām saistīts, taču visgrūtāk bij pieņemt domu, ka patiešām tā ir telekinēze. Visvairāk Krisu tracināja tas, ka viņš neko nevar izdarīt, bet pie sevis nodomāja - pie pirmās izdevības es tevi nolikšu pie vietas...````

Vērdamās Mirandā viņa vēsi noteica:
-Jūsu vienīgā uzticības persona! Un laika gaitā - Jūs visi to uzzināsiet, kam Jums būs vajadzīga mana konsultācija!-
Šī sieviete nolaida galvu un aizvēra acis, lai apdomātos. Pēc dažām sekundēm viņa atvēra acis un ar labo roku nožestikulējot, tajā parādījās
sfēra.
-Un, mīļo dakterīt, neuztraucies tava operācija noritēja izcili-
Pārējo viņa izlikās nedzirdam. Sīre pameta gaisā sfēru, kas bija parādījusies viņai rokās un tā apstājās tieši telpas vidū, aptuveni 1,5 metru virs zemes.
-Ja vēlaties izkļūt no šīs telpas, tad pieskarieties šai sfērai! Un jūs varēsiet uzsākt savu ceļu uz izeju no šejienes un naudas balvu.-
Visi sajuta atvieglojumu un vairs nebija saistīti neredzamām važām. Visi varēja mierīgi un brīvi kustēties. Sīre pacēla galvu un mierīgi novēroja, ko visi uzsāks!

Gribējās skaļi iesmieties, iepspļaut šajai iedomīgajai personai sejā, bet... viņa nevarēja kustēties, pluss, bija lielas bailes, ka šī sieviete atkal neizdarīs kaut ko tādu, ko varētu nosaukt par pārdabisku, lai tikai Miu traumētu. Iekšā persinājās bailes, bet tāds naids reizē. Uzticības persona? Kā šai var uzticēties? Un konsultēties ar viņu? par ko? Ko tieši viņa vēlas? Kaut kādas riebīgas spēles. Dziļi iekšā Mia vēl jo projām paļāvās uz cerību, ka šis ir tikai sapnis. Ieblieza viņai smagi pa galvu dēlis vai arī uzkāpa eža zivij. Tagad kaut kur atslēgusies guļ. Bet viss to noliedza. pārāk patiesi un īsti. Lai ko viņa darītu, Miranda nespēja piecelties no šī murga. Un diez vai tuvākajā laikā tas izdosies.

Nākošais, Sīre uzbur kaut kādu lodi. Sfēru. Kam tā? Tādas lietas nav loģiskas. Un iespējamas! Un važas atbrīvojās. Brīdi Miranda tā stāvēja, ķermeni sasprindzinājusi, bet neiedrošinoties kustēties. Vēl minstinoties, baidoties, ka pakustoties, tiks ierauta vēl dziļākā murgā un nepatikšanās. Bet pārāk skaisti tā sfēra lidinājās gaisā. Sīre piesolīja visādas bagātības un ko vēl ne. Ne jau naudas dēļ, bet gan ziņkāres dēļ. Varbūt, ka pārāk neapdomīgi un ātri Mia rīkojās, bet viens mirklis, viņa jau bija pieskrējsipie svēras, pieskaroties tai ar plaukstu. Nezinot, kas nu būs. Varbūt šis ātri beigsies? Vēl prātā ieskanējās pēdējā doma.

Artūrs sāka pievērst tagad lielāku uzmanību situācijai. Viņam šitais viss nepatika, bet izvēles nebija un pretoties tagad galīgi nenāca prātā. Redzēdams sfēru, kas parādījās visiem priekšā, puisis paskatījies uz pārējiem, tad uz svēru, teica.
-Ja tas ir vienīgais veids kā tikt prom...-
To pateicis, puisis mēģināja aizsniegt sfēru.

Sīre izskatījās domīga, kad vēroja pirmo divu pretendentu uzvedību, kad viņi tika atbrīvoti. Un acīmredzami tā bija iepriecinoša, vai vismaz apmierinoša. Viņi pieskārās sfērai. Īss moments un abu cilvēku ķermeņi izgaismojās un pazuda ar dobju skaņu, it kā šampānieša korķis būtu izsprādzis no pudeles kakliņa. Bet šo cilvēku sajūtas, kas pieskārās sfērai, bija savādākas, viss šķita palēnināmies - palikt gausāks. Un tad viss satumsa. Nākamais mirklis bija tāds, ka abi parādījās pļavā, kur tālumā bija saskatāms priežu un egļu mežš. Bet to abi cilvēki nespēja ieraudzīt, jo no šāda ceļojuma reiba galva, bija nelaba dūša un bija tāda sajūta, ka būtu bijusi trīs dienas ilga un mežonīga ballīte.
Tur pat netālu arī atradās, šajā ainavā neiederīgs, metāla galds uz kura bija apģērbs, divām personām - pelēcīgi melns. Ko varētu nosaukt arī par hidro-tērpu ūdens līdējiem, bet acīm redzami tā bija kāda forma, vai... vai arī kaut kas cits.
Un tad pēkšņi parādījās Sīre tur pat pie galda.
-Uzvelciet šos tērpus un savas mantijas varat atstāt mugurā.-

Un tajā pašā laikā telpā pie pārējiem!
Sīre turpināja vērot pārējo pretendentu uzvedību. Vai viņi sekos iepriekšējo divu pēdās, vai arī darīs kādas muļķības. Viņiem bija dota izvēle.

Dženeta mēroja pāris soļus pa savādo telpu. Nu, kad varēja kustēties, viņa sajuta dīvainu atvieglojumu, kas rodas jebkuram, kurš ir uzzinājis, ka tomēr kustību iespēja nav atņemta.
Atglaudusi matu šķipsnu, kura bija izsprukusi no kapuces apakšas, meitene palūkojās uz sfēru. Un tad, ar pašiem pirkstu galiņiem pieskārās tai, lai pārbaudītu, no kāda materiāla tā ir veidotu un lai, kas zina, dotos jaunajā ceļojumā.

Tas pats notika ar Dženetu, bet viņa parādījās kalnos, jo bija redzami kalni un jūtams retināts gaiss , kas paildzināja visas nepatīkamās izjūtas! Un vēl papildus tam drēgns un ledains vējš.
Un arī Dženetai priekšā bija metālisks galds ar tādu pašu ietērpu.
-Lūdzu apģērbies, tas tevi pasargās no šī aukstuma!-
Sīre parādoties vienaldzīgi nomurmināja!

Tajā pasā laikā pie parējiem tumsajā telpā
Sīres acīs pavīdēja maza dzirksts, kas liecināja, ka viss pagaidām notiek, kā plānots.

Dženeta nodrebinājās ledainajā vējā un sākumā sajuta vieglu sagrīļošanos, jo nebija gaidījusi nonākšanu šādā vietā. Visdrīzāk viņa bija domājusi, ka nonāks blakus telpā, no kuras tad notiks kaut kāda darbība, nevis pārlēkšana uz pavisam citu zemeslodes vietu.
Tiesa gan, kur tad es pirms tam vispār biju?-meitene pie sevis nodomāja un, paraustijusi plecus sev par atbildi, pēc iespējas ātrāk centās uzvilkt pagādāto apģērbu. Noģērbties aukstajā vējā nebija patīkami, tomēr audums skāra miesu un tas jau sāka kļūt maķenīt labāk.
-Un kas tālāk? Nekādas instrukcijas vai kas tāds nebūs?-meitene nedaudz pasmīnēja. Ņemot drēbes, meitene bija piesargājusies, lai metāliskajam galdam nepieskartos. Aukstumā, viņas siltie pirksti noteikti būtu pielipuši pie tā un viņa nezināja, vai būtu izdevies tos dabūt nost no metāla galda un vazāties apkārt ar kaut ko tādu rokās viņa jau nu pavisam noteikti nevēlējās.

Artūrs jutās ļoti dīvaini... šausmīgi dīvaini, pat netālu sprāgusi granāta nestāvētu blakām. Attapies kaut kāda pļavā, puisis ar reibinošu galvu mēģināja apskatīties, kas notiek apkārt, bet manīja tikai meža siluetu un pļavu, neko citu, vēl uzmanīgāk paskatoties, galdu ar kaut ko virsū un vēl divas personas. Nometies uz ceļiem, puisis izbrauca ar pirkstiem caur matiem un pamasējis nedaudz pieri, pieslējās kājās atkal. Pašsajūta bija jau uzlabojusies. Noģērbies, Artūrs atstāja mugurā apakšveļu un kreklu, bet pēc tam uzvilka tērpu un pa virsu mantiju, katram gadījumam. Sapratis, ka diezgan ilgi viņš šajā tērpā uzturēsies, puisis bez liekām ceremonijām aizlidināja savu apģērbu, pirms tam atstādams cigaretes un uguni pie sevīm. Sakārtojis apģērbu, puisis aizpīpēja cigareti un neko neteikdams piedāvāja citiem cigareti, vienkārši pasniedzot paciņu, ja neviens negribēja, tad Artūrs ielika cigaretes ar uguni kabatā, ja bija tādas, ja nē, tad turēja rokā.

Viņa cerēja, ka pieskaroties sfērai viss beigsies. Tāda vilšanās. Piepildīja ausis ar nepatīkamu skaņu, bet pēc tam, galva dunēja, kā dulla. Es taču teicu, ka iemaucu sev ar dēli pa galvu. Viņa skaļi teica, paverot acis. Pļava, kaut kur kalni. Nav nekādas pludmales, un, acīmredzot, nav arī vecā labā Maiami. Nu kas atkal? Viņa centās piecelties, bet galva sareiba, bet ar laiku sāka sajusties labāk. Un atkal parādījās tā nolāpitā Sīre Tā gribējās no kaut kāda stūra izrakt akmeni un triekt to pret šīs sievietes alvu, bet riskēt negribējās. Jo ātrāk darīs, ko liek, jo ātrāk tiks no šī murga, kas jau ir ievilcies.

Tērps, kas līdzinājās hidrotērpam, pēc skata likās tik pazīstams un mīļš. Ja viņiem būs jāvalkā šādi, tad viņai visa šī būšana varētu pat sākt iepatikties. Drīz tas bija uzvilkts mugurā un Mia nopētīja pārējos blakām. Un tagad? Viņa nepacietīgi jautāja.

Kalnos pie Dženetas!

Sīre klusēja un pārlaidusi roku pāri metāliskajam galdam uz tā parādījās sešas dažādas lietas. Šļirce ar pelēcīgu šķidrumu tajā; aproce, kas izskatījās, kā papildinājums jau esošajai aprocei, kura tika uzlikta , kad visi pamodās telpā; balta maska ar sievišķīgiem vaibstiem; pelēks granīta gredzens ar visādiem simboliem ap to; zirneklis, kura ķermenis izskatījās kustamies, it kā tajā būtu vēl kaut kas iekšā; un pēdējā lieta bija maza sfēra, kurā iekšā lidinājās uguntiņas un mazas dzirkstelītes.
-Izvēlies vienu priekšmetu, ar kuru Tu sāksi savu ceļojumu!-
Viņa pagriezusies tieši lūkojās Dženetai acīs.

Pļavā pie Artūra un Mias!

Sīre aplūkoja Artūra piedāvātās cigaretes un bija redzams, ka kaut kas viņai lika aizdomāties, bet tas bija tikai īss mirklis un viņa piegājusi pie galda pārbrauca pār to ar roku un uz tā parādījās astoņas lietas. Pelēks granīta gredzens ar visādiem simboliem ap to; Šļirce ar pelēcīgu šķidrumu tajā; aproce, kas izskatījās, kā papildinājums jau esošajai aprocei, kura tika uzlikta , kad visi pamodās telpā; spēļu zaldātiņa figūra, kuram rokas bija lielākas par viņa galvu, un viņš ar saviebtu seju kādam draudēja; Kaķa veidola dūmu mākonis, kas brīnumainā kārtā arī tādā formā turējās; Mazs, spoži sarkans dimants; zirneklis, kura ķermenis izskatījās kustamies, it kā tajā būtu vēl kaut kas iekšā; un sfēra kurā iekšā bija redzams mazs tornado.
-Katrs no jums izvēlas vienu priekšmetu, ar kuru Jūs turpināsiet savu ceļojumu.-
Sīre cieši lūkojās abos kandidātos. Gaidīdama ko izvēlēsies.




o.o.c - Jā tērpiem ir kabatas, sānos un aizmugurē, kā visām biksēm un viena krūšu kabata(kreisajā pusē)! Kā arī apģērbs ir kā tieši jūsu augumam, un neskatoties uz to , ka ir līdzīgs hidro-tērpam, spēj izturēt ļoti augstu un ļoti zemu temperatūru!

Papildinājumi un visādas citas brīnumainas lietas. Tas jau izklausījās labāk. Meitene kādu brīdi bija samulsusi. Ja mantas ir vairāk par divām, vienmēr ir grūti izvēlēties, turklāt uzdevumu sarežģīja arī tas, ka viņa nezināja, kas viņu sagaida. Tomēr būdama bioloģe, viņa svērās uz zirneklīša pusi.
-Es ņemšu to,-viņa noteica, norādīdama uz astoņkājaino radījumu. Būs vismaz kaut kas, kas sirdij tuvāks.

Artūrs nesteidzās, viņš domīgi stāvēja un nopētīja katru figūriņu, vilkdams dziļus dūmus no savas cigaretes. Nebija skaidrs, ko katrs simbolizēja, zaldātiņš bija aptuveni skaidrs, bet puisim nāca divas domas par to figūriņu. Nodzēsis cigareti pret zemi, puisis piegājis pie galda, teica.
-Izvēle ir grūta.. tāpēc izmantošu visbanālāko lietu, lai atrisinātu savas domas....... Oliņ, boliņ, čimpiņ, rimpiņ, kājiņ, vējiņ, ārā - bums!-
Puiša pirksts apstājās virs gredzena un viņš to satvēra savā rokā.

Tas viss bija pārāk dīvaini. pārāk savādi un nepareizi. Un tomēr tas notika, laikam, arī nedomājot apstāties. Miranda bija neignorējusi Artūra cigaretes. Tas bija pretīgs ieradums, tāpēc labāk uzreiz pievērsās priekšmetiem. Katrs no tiem savādāks un dīvaināks. Tie bija ieroči, jebšu kaut kādi rīki,ar kuriem aizbēgt no pretiniekiem? Sīre bija pieminējusi spēles un vēl nez ko. Tātad būs arī kāda savāda cīņa. Jācer, ka šāda izdarība nedraudētu ar nāvi, vai kaut ko tik pat šausminošu. Bet nebija neviens, kas pateiktu, kā būs. pat nolāpītā Sīre noteikti neko neteiks.

Artūrs paņēma gredzenu. Tikmēr Mia atglauda gaišos matus no pieres, pārlaižot roku pāri priekšmetiem, it kā cerētu, ka kāds no tiem pats ielēktu rokās, lai paglābtu amerikānieti no izvēles. Likteni ir vieglāk vainot, nekā pašam sevi. Varbūt sievietēm daudz vairāk acīs kristu sarkanais dimants, tomēr Mia rokās paņēma rokassprādzi. Tā likās ērtāka un praktiskāka, ērtāka, ka nekā, līdzīga jau esošajai. Varbūt tādejādi šo pirmo verķīti varētu uzlabot? Bija teikts, ka aproces palīdzēs, lai sazinātos, un uzzinātu, ko iesākt tālāk. Un šobrīd Miranda nejutās visai pārliecinoša un zinoša, ko iesākt.

Kalnos pie Dženetas!


Visas mantas pazuda un palika tikai astoņkājainais radījums, kurš pacēlās gaisā. Galds pazuda. Zirneklis sadalījās divos un ar milzīgu ātrumu ietriecās meitenei abās rokās un tās palika smagas un stīvas kā akmens. zirnekļi piezīdās pie meitenes plaukstām un tajās iesūcās, kā šķidrums.
Plaukstu virspusē palika mazs melns punktiņš no kura pa abām rokām izpletās melnas līnijas, kas veidoja zirnekļa tīkla zīmējumu. Bija jūtams, ka tas iziet caur visu ķermeni, un bija jūtams, kā un pa kurieni katra līnija devās. Vissmagāk bija kājām, jo tās uz mirkli, it kā pazuda no meitenes maņu jutekļiem un palika pavisam ļenganas. Nostāvēt būtu bijis pavisam grūti.
Sīre to vēroja ar vienaldzību.
-Tu sev esi ieguvusi savā rīcībā pāris jauku prasmju! Kā, piemēram, kā jau tavai izvēlētajai radībai, prasmi staigāt pa jebkuru virsmu, straujākas un veiklākas kustības, kā arī tev nebūs nekādu problēmu ar kājām gaisā nostāvēt vairākas dienas. Tavs ķermenis pie tā tagad pielāgojas. Un tev būs iespēja radīt tīklus. Tie mazie melnie punktiņi tev uz plaukstu virspuses ir dziedzeri, kas rada specifisku šķidrumu, kas saskaroties ar gaisu rada zirnekļa pavedienam līdzīgu materiālu, bet tas ir izturīgāks, nekā titāna sakausējumi. Bet viegli uzliesomojošs.
Un maza piebilde, tu vari radīt šo zirnekļu tīklu no visiem saviem pirkstu galiem, jeb precīzāk, atveres ir zem nagiem.-
sīre salika savus rokas pirkstus kopā, visus sakļautus un tad tos izplešot, bija redzams zirnekļu tīkls. strauji kustinot pirkstus viņa uzvērpa dūres lieluma bumbu, kuru saņēmusi plaukstā ietrieca zemē. šī bumbiņa salauza akmeni, kas bija pie Sīres kājām.
-Vēl jautājumi?-


Pļavā pie Mias un Artūra!

Visas mantas izzuda tiklīdz Mia izvēlējās savējo. Artūram rokās gredzens sakustējās un gluži, kā kaut kas glumi-ciets, tas aizslīdēja līdz viņa rādītājpirkstam un ap to cieši aptinās ieņemot īpašnieka pirksta aprises formu. Gredzena simboli lēnām parādījās ap puiša roka, bija tāda sajūta, ka kāds tos tur iededzina, bet nekādu čūlu, vai strutu nebija. izskatījās, ka āda pati izveido šos simbolus.
Mias izvēlētā aproce pacēlās gaisā un strauji pieglaudās pie esošās aproces, kas bija uz labās rokas, tā tikai pagarinājās. Tiklīdz aproce skāra ādu, jeb otru aproci, meitene sajuta dzēlošas sāpes labajā rokā, kur tikko pieglaudās aproces papildinājums. Caur visu roku izskrēja sāpes, kādas bija pielīdzināmas adatas dūrieniem.
-Labas izvēles!-
Sīre pacēlusi roku noteica un viņas rokā parādījās akmenis, dūres lielumā.
-Artūr, tev tagad ir iespēja uzsūkt akmens, granīta, metāla īpašības. Tavs ķermenis viss pārklāsies ar šo matēriju, kurai tu būsi pieskāries.-
Sīre ar otro roku pieskārās akmenim un rokas plauksta ieguva tā nokrāsu un acīmredzami tā īpašības, jo tūdaļ viņa to ietrieca akmenī, kuru turēja. akmenis sabira.
-Bet tev būs nepieciešams lielāks daudzums tā meteriāla, kuru tu uzsūksi, lai pārklātu savu ķermeni, ar to, jo kā tikko redzēji, dūres lieluma akmenis, pārklās tikai tavu dūri. Kā arī tu kļūsi spēcīgāks un izturīgāks pret bojājumiem, bet tik tālu, cik tavs uzsūktais materiāls spēs izturēt. ja uzsūksi metālu, tad tu varēsi izturēt ilgāk, nekā, kad akmeni.-
Sieviete sasita plaukstas kopā un uz viņas labās rokas parādījās tāda pati aproce, kā Miai.
-Šī aproce projekcē aizsargvairogu, vai nu priekšā tā īpašniekam, jeb ap to, iekļaujot to, tādā, kā tērpā.-
Ap sievietes ķermeni uzzibsnēja sarkanīga gaisma un viņa pietupjoties pacēla akmeni un to pametusi gaisā, tas atsitās centimetru no viņas un viss viņas stāvs nozibsnēja sarkans. Tad viņa pacēla roku, uz kuras bija aproce un to salieca sev priekšā, it kā tur turētu vairogu, un viņai priekšā parādījās sarkana siena, kas bija aptuveni metru plata un divus metrus augsta.
-Bet vairogs darbojas no tā īpašnieka enerģijas, tāpēc, tas ātri tevi nogurdinās, ja tu to būsi aktivizējusi uz ilgāku laiku, nekā tu to spēj izturēt. Un vēl viens padoms, vairoga pretestība ir atkrīga no objekta, cik ātri tas nāk pret tevi, bet tad tas attiecīgi patērē arī vairāk tavas bioloģiskās enerģijas. Vēl jautājumi?-
Sīre vēroja abus kandidātus, kamēr nolaida roku gar sāniem.

Sākumā Dženetai nelikās, ka zirneklītis tomēr ir bijis laba izvēle, jo visur kņudināja un meitene kādu mirkli nokrita uz ceļiem, atspiedusies pret zemi ar rokām, jo kājas bija kļuvušas pavisam gurdens. Dziļie ieelpojusi, kad visas pārvērtības šķita garām, viņa lēnām piecēlās, lai pēc tā visa nesareibtu galva.
Kad Sīre visu tik vēsi paziņoja, meitene aizdomīgi pakasīja degunu.
-Tam ir kāds noilgums vai termiņš? Teiksim, desmit pavedieni vai kas tāds?-viņa jautāja, apsvērusi visas iespējas.-Turklāt, kāds īsti tad ir tas uzdevums?

Kalnos pie Dženetas!

Sīre pacēla vienu uzaci.
-Tu nevari lidināties, kā zirnekļ-cilvēks un tu nevari šos tīklus izšaut, kā lodes. Pārējais ir kā tu to visu spēsi izmantot. Un, jo vairāk izmantosi tīklus, jo ātrāk pati nogursi. Tas būtu viss! -
Sīre noteica un tad uzgriezusi muguru sievietei norādīja uz taku, kas bija knapi saredzama.
-tavs uzdevums ir uz šejieni atgādāt statuju, kas glabājas dievību templī - Šīharaja. Tas ir dievietes - audējas templis, kurš ir pilns ar tās pielūdzējiem un Sava elka dēļ darīs visu, lai tas tiktu nosargāts.-

-Ahā,-Dženeta novilka un palūkojās lejup no kalniem. -Vēl kas? Un uz kuru pusi es varu čāpot, lai šo templi atrastu? Un kur pēc tam statuja jānogādā, ja viss notir veiksmīgi?-meitene vēl taujāja. Ja jau bija iespēja, tā bija jāizmanto.

Mia nopētīja aproci, bet pirms pamanīja, ka gredzens pats uzmetās uz Artūra pirksta, bet drīz arī aproce apvijās ap viņas roku, savienojoties ar iepriekšējo aproci. Un tad sekoja durošās sāpes. Instinktīvi Miranda centās aproci nokratīt nost, bet tā nost nekrita un drīz tā pat tā pārgāja. Viņa pārsteigti lūkojās uz Sīres paraugdemonstrējumu. Kur gan ir radītas šādas tehnikas? Nekad iepriekš neredzētas. tas viņai nebija skaidrs, bet papildus paskaidrojumi lika rasties tikai vienam jautājumam. Šī aproce, tiekot lietota pārāk daudz, varētu mani nogalināt? Šāda doma likās pārāk baisa, bet tomēr amerikāne vēlējās to noskaidrot.

Kalnos pie Dženetas!

-Tev jādodas rietumu virzienā!-
Sīre noteica norādot ar roku Uz mazu kraujas malu.
-Tur ir taka, kā redzams, ļoti minimāli saredzama, bet ar tavām jauniegūtajām prasmēm, tev tā nebūs problēma. Un statuju lūdzams nogādāt uz šo vietu. Es tevi te gaidīšu.-
Viņa nopētīja Dženetu un nolaida roku gar sāniem.

Pļavā pie Mias un Artūra!

-Jā, bet tu to jutīsi. Būs tāda pati sajūta, kā tev nemanot nolej asinis.-
Viņa vēsi atbildēja mierīgi stāvot un pētot šos abus kandidātus.
-Un jūsu uzdevums būs sekojošs: Iziet cauri šim mežam un nokļūt otrā pusē pie okeāna, kur jūs gaidīs kuģis. Pa ceļam jāatrodot Tornis, kurā jums jāatrod un pēc tam jānogādā uz kuģa divas koka lādītes. Lādītes būs viegli atpazīstamas, jo uz tām virsū būs zelta grifs ar rubīna acīm. Jautājumi?-

-Jautājumu nav.-
Artūrs mierīgā, vienaldzīgā balsī atbildēja un apskatījis savu roku, pievērsās mežam. Tikko izbaudītās izjūtas bija visnotaļ interesantas, bet par laimi beidzās mierīgi. Sakārtojis savas mantas, puisis paskatījies uz Mias, brīvā angļu valodā, teica.
-Dodamies.-
To pateicis, puisis sāka iet brīvā solī uz meža pusi.

Ha. Smieties gribās. Sīre ar saviem paskaidrojumiem nu gan spēja labi viņu nomierināt. Nolaiž asinis, saki? Jauki, kas gan var būt labāks par to! Viņa pie sevis skeptiski purpināja. Neko skaļi gan neteica. Tā tomēr bija viņas izvēle. Tāpēc jālieto šī mantiņa ar apdomu un tikai tad, kad to patiesi vajadzēs.

Jebkurā gadījumā, viņiem tika uzdots uzdevums. Izklausījās vienkārši, doties cauri mežam, atrast lādītes, tad doties uz kuģi, bet skaidrs bija viens. nekas nebūs tik vienkārši, kā izklausās. Labi, ka vismaz šis vīrišķis ir blakām. Jā, dodamies. Mia īsi atkārtoja, sekojot Artūram, vēl pametot skatu atpkaļ, kur bija bijis galds ar pārējiem priekšmetiem.

Artūrs iedams uz meža pusi, ar acīm brauca pāri pļavai, skatīdamies vai apkārt neviens nekur neblandās. Pievērsies Mia, puisis īsi noteica.
-Darīsim tā - kad būsim pie meža, es uzrāpšos augšā kokā, varbūt no turienes varēšu kaut ko saskatīt, tev būs jauzmana vai neviens nekur nav un katram gadījumam turi to vairogu gatavībā, es sen neesmu kāpis augšā pa kokiem.-
Puisis atcerējās, ka viņš tomēr nav kara laukā un viņa pavēles var arī neuzklausīt.

Mia gāja uz priekšu, pagaidām diži neiespringstot. Artūra izteiktais plāns likās tīri loģisks, tāpēc viņa pamāja ar galvu, bet tas, ka viņš sen neesot kāpis kokos, lika rasties jautājumam. Turēt gatavībā, jo tu varētu nokrist no koka, virsū man? Labi, šis jautājums droši vien bija nevietā, bet tagad jau vārdus atpakaļ paņemt nevar. Labi, nav svarīgi. Viņa noteica, bet pret plānu neiebilda.

Dženeta pamāja un palūkojās ietumu virzienā. Ejot ar kājām un nedaudz piepalīdzot arī jaunajām prasmēm, kuras meitene tikai izmēģināja, Džena devās uz priekšu, arvien tālāk sniegotajos kalnos uz kraujas malu.
Nonākusi pie kraujas, viņa palūkojās lejup un domīgi iekoda apakšlūpā, lai visu nesasteigtu un izdarītu vispareizāko lēmumu kā tikt lejā vai otrā pusē.

Artūrs pagrieza galvu pret Mia tā, ka varēja redzēt tikai daļu no sejas un varēja manīt izmocītu smaidu.
-Tāda bija ideja.-
Puisis noteica un devās tālāk. Ja abi tiek līdz kokam bez nekādiem starpgadījumiem, tad Artūrs ar rokām ieķērās gredzenā un ļāvās, lai viņa ķermenis paliek pa koku arī.
-Tam vajadzētu palīdzēt.-
Viņš noteica zem deguna un sāka rāpties augšā kokā.

Jau Pie meža, Mia un Artūrs!

Abi divi nonāca pie meža ļoti sekmīgi bez nekādiem starpgadījumiem. Tika mežs likās dīvaini kluss, bet tā nekā aizdomīga.
Artūra ķermeni pārklāja cieta koka kārta, kas ieņēma pat apģērba formu, jeb tas arī pārklājās par apģērbu. Bija tāda sajūta, ka šis koks, kas pārklāja Artūra ķermeni bija kļuvis par viņa otro ādu, un tā arī tas bija. Tagad viņš izskatījās pēc kokā izgrebtas, ļoti reālistiskas statujas. Ja viņš apstātos un aizvērtu acis, tā tik tiešām izskatītos.
Kad vīrietis bija sasniedzis koka galotni, cik augstu, protams, viņš atļāvās uzrāpties, tālumā bija redzama sarkanu dakstiņu jumtu galotne. Tur bija viņiem jādodas, pārējo nosedza Priežu un egļu galotnes.

Pie aizas malas, Dženeta!

Lejā bija redzami daudzi sanesti ledus gabali, acīmredzami tur ir bijusi, vai ir upe, bet līdz lejai bija pietiekami tālu, lai nemēģinātu to pārbaudīt neko nesavainojot. Labākajā gadījumā!
Kaut kur tālumā bija dzirdama bungu rīboņa, kas lika meitenei turpināt ceļu pa to pašu šauro klinšu malu. Neskatoties uz bīstamo, pagaidām esošo taku, aiz milzīga akmens, kur šī "taka" beidzās, bija ala, no kuras nāca patīkams siltums, kas vilināja iekšā. Kā arī tālāk nebija iespējas tikt, jo taka bija beigusies. Ieejot alā, gar sienām bija daudzi hieroglifi un zīmējumi, kur bija atainoti kroplīgi cilvēki un šī ala stiepās klintī iekšā un riņķoja un riņķoja aizvien dziļāk un zemāk. Uz sienām tikai mainījās šo zīmējumu un rakstu krāsas. Lai arī cik tas dīvaini neliktos ala bija gaiša, kaut arī nebija redzama ne viena lampa, vai lāpa, kas to būtu izgaismojusi.

OOC: Lūgums GM atstāt spēlētājam izvēles iespējas, nevis aprakstīt tālāk esošas lietas un vietas pirms spēlētājs ir izlēmis kaut kur doties. Tas tomēr ir jāatstāj paša spēlētāja ziņā, iet kaut kur vai tomēr neiet. To savā ziņā pat varētu saukt par noteikumu pārkāpumu, jo piekasoties, tas ir cita tēla vadīšanas mēģinājums. Teiksim, var aprakstīt aizu un pieminēt bungu rīboņu, bet jau ceļu uz kaut kādu citu vietu vairs nevajadzētu pieminēt, kur nu vēl galamērķi aprakstīt. Šoreiz neņemšu vērā, bet tas tā, priekšdienām.

Dženeta kādu laiku nolūkojās lejup aizā un prātoja, vai tikai neizmēģināt apbrīnojamo līdzsvara izjūtu, kura bija nākusi reizē ar zirneklīšiem. Kādu brīdi tā prātojusi, Džena izdzirdēja bungu skaņas un palūkojās to virzienā. Nekas īpaši nebija redzams, tāpēc meitene uzgāja šauro taku un devās pa to uz priekšu. Nonākusi pie alas, meitene kādu brīdi lūkojās tajā iekšā. Neizskatījās, ka tās priekškambaros kāds būtu. Nopētījusi zīmējumus, viņa pievērsās alas griestiem, lai pārbaudītu, vai gaisma nāk no tiem, jo nekādus īpaši redzamus gaismas avotus meitene nemanīja. Kāds viltīgs triks tas laikam bija, tomēr glīti nostrādāts, lai radītu gaismu. Varbūt kaut kas luminiscējošs? Ņemts no kādiem jūras dzīvniekiem, kuri mīt dziļi okeānā, kur gaisma nekad neiespīd un viss grimst mūžīgajā naktī? Dženeta pasmīnēja. Bioloģes sajūta nelika vilties, te nu tā bija.
Meitene nopūtās un devās alā iekšā, arvien dziļāk un dziļāk tajā, tai pašā laikā piesargādamās, lai kāds tomēr viņu nepamana un pārvilkusi apmetņa kapuci dziļi pāri acīm.

Mia atbildēja ar tik pat nedrošu un neveiklu smaidu, kādu bija veltījis Artūrs un vienkārši nolūkojās, kā partneris, ja tā viņu var saukt, lēnāk kļūst par dīvainu Pinokio, kas rāpjas kokā. Tas izskatījās pārāk dīvaini un amizanti, ka brīdi Miranda apsvēra iespēju iesmieties vai vismaz skaļi iespurgties, bet tomēr valdījās. Un nebija jau arī zināms, vai Pinok... Artūrs maz dzirdēs, jo viņš kāpa ar vien augstāk un augstāk.

Kaut ko arī redzi? Viņa pēc mirkļa jautāja, nopētot koka augšpusi, kur vajadzēja atrasties Artūram. Pēc tam skatiens pārslīdēja pāri apkārtnei. Ka tik kāds nesadomātu ierasties.

Pamanījis, dakstiņa jumtu, Artūrs veiksmīgi nolaidās lejā pa koku un atbildēja uz Mia jautājumu.
-Jā, tālāk ir dakstiņu jumts, dosimies pa to virzienu un pēc kāda neilga gājiena būsim klāt... Tāks, kā tagad, lai palieku normāls..-
To pateicis, puisis mēģināja palikt ''normāls'', koncentrēdamies uz gredzenu un gaidot kādu brīnumu, ja nekas nemainījās, tad viņš pamājis Miai ar galvu, sāka doties uz torņa pusi.
-Kā tev sanāca šeit nokļūt?-

Dakstiņu jumts. Tas jau ir kaut kas. Jācer, ka tas "kaut kas" ir arī uz labu. Mia nopētīja, kā Artūrs rāpjas atkal nost no koka, vēl pārmetot skatienu pāri apkārtnei, vai kaut kas patiesi neiedomātos tuvoties. Šāds variants viņai it nemaz neiepatiktos. Neliels gājiens, jācer, ka tā tas patiesi arī bus. Kā nokļuvu? Vēl pirms mirkļa biju Maiami pludmalē, sērfoju, bet nākošajā, jau atrados tajā telpā. Es patiesi īsti nesapratu, kas notika. Sākumā likās, ka smagi atdauzīju galvu, bet nu drīzāk liekas, ka esmu uzkāpusi indīgam jūras ezim, bet, līdz šim, liekas, ka arī tas nav tiesa, un šī vieta nav tikai halucinācija. Viņa minstinoties teica. Un kā pats? Viņa palūkojās uz Artūru.