Pāri Latvijai lidojošas lidmašīnas vestās kodoldegvielas iedarbības rezultātā ir radušies visai kareivīgi mikroorganismi. Tos ar vecu BMW Z3 modeli nogādā īpaši slepenā laboratorijā, kur ar tiem paredzēts veikt dažādus eksperimentus. Laboratorija ir vidēja lieluma istaba puspagrabā, tajā ir dažādas ierīces mikroorganismu pētīšanai, uz galda stāv viens pētījumu trauciņš, tajā nezināmu iemeslu dēļ visi organismi atrodas vienkopus. Blakus trauciņam atrodas dažādi laboratorijā ne visai iederīgi priekšmeti: sviestmaize, žurnāls "ilustrētā zinātne", krūze ar atšallējušos kokakolu. Labaratorijā izņemot mikroorganismus neviena cita nav.
Pēkšņi ieslēdzas kondicionieris, kas pamodina vienšūņus no anabiozes stāvokļa.

Mmm... Kāda vienšūna mierīgi gulēja, sapņojot par krēma kūkām. Kondicionieris traucēja miegu. Mmm... Negribu celties. Šūna bubināja, līdz "pavēra acis."

Jop tvai... Stafijs iesaucās, redzot, kādā raibā publikā nonācis. Parasti viņš bija radis redzēt tikai stafilokokus. Zeltainos, bet nu te netrūka visādu labumu. Tā pat arī riebīga kola un svietmaizes. Pusdienas? Bet tas ir tik tālu...

Man tā patika savās krēma kūkās, bet kur, fruktozes vārdā, es esmu? Stafijs neapmierināti iesaucās.

Tādus laikus Zī sen nebija piedzīvojis. Nu, ja ne viņš, tad viņa ģenētiskie Zī senči gan. Informāciju nodevuši visai spilgtu. Vairāki bēgšanas mēģinājumi.

Pamodies šoreiz, Zī, aktivizējis uztveres receptorus izpētīja apkārtni. Refleksam atnākot atpakaļ viņš saņēma ziņu no pārsteidzoša eksemplāsa, Zeltainais Stafilokoks Zarnu nūjiņu trauciņā? Izsūtījis ziņu apkārt esošajiem ar sekojošu infu,

- Esmu Zī, E. coli baktērija, un piekrītu, kas pie fruktozes te notiek? - gaidīdams atpakaļ atbildi. "Izpētījis" vēl trauciņā esošos un arī ārpus trauciņa stāvošās lietas un priekšmetus, sakustināja kodolu un iesvilpās, ja vien kas tāds ir iespējams baktērijai.

Nomanījis ka blakus trauciņam ir sviestmaize, viņš to ļoti iekāroja. Taču savs ķermenis likās dīvains. Pamekējis ģenētisko informāciju, viņš pamanīja izmaiņas kodā. Šķiet, ka mutagēns bija padarbojies. Tādēļ Zī nolēma pamēģināt paspēlēties ar izmainītajām šūnām, lai redzētu kas iznāks.

Sviestmaize blakus trauciņam nedaudz iespīdējās. Hmm. Interesanti. Pārbaudījis izsūtīto informāciju, viņš "iesvilpās" vēlreiz. Tad sāka "ķiķināt". - Tas kurš ēdīs sviestmaizi, dabūs daudz daudz manus sugas brāļus zarnās. - Tiešām interesanti, attālā dalīšanās. viņš nodomāja "ieķiķinoties" vēlreiz.

Sveiks Zī. Esmu Zeltainais stafilokoks, jeb vienkāršāk - Stafijs. Vienšūnis iepriecināti iesaucās, manot, ka arī šīs vienšūnas organisms beidzot ir pamodies. Tik sabiedriskai šūnai, kā Stafijs, tas nāca par labu un bija pa prātam.

Stafijs nolūkojās, ko biedrs vienšūnis dara ar svietmaizi. Ja es sāktu to ēst, tad vai manī arī saperinātos zarnu nūjiņas? Tikai fakts... man nav zarnu. Safijs sāka smieties, aprinķojot pāris reizes ap savu asi, aptaustot trauciņa pamatni. Kaut gan nē. Krēma kūkas ir daudz, daudz, daudz, daudz, daudz labākas. Krēmīgākas, saldākas un pufīgākas. Viņš secināja, appeldot gabalu apkārt citām šūnām un izkustinot visas savas "ķermeņa daļas."

Zī izstiepa viciņu un piebkastījis Stafijam sasveicinājās.

- Nu, nezinu vai tu varētu sabūt E. coli sevī iekšā. Lai gan ... - viņš padomāja, - varētu ieperināties. Tevi apēstu no iekšpuses. ... Cool. - Zī "noteica".

Zī ar viciņu pielīda pie trauciņa malas un pieskārās stiklam. - Sveikas stikla molekulas. -

Sveiki, radagabali! - iesaucās Hoļa, sajutusi pārējo vienšūņu šiverēšanos, - ko jūs te runājat par ieperināšanos?

Apstarotais E.colis, jeb Zē kaut ko izdarīja ar to maizīti, kas te stāv blakām (nav ne jausmas, kādā sakarā, vai tad viņi nezin, kā tas var draudēt?) un tagad tajā it kā sāks veidoties zarnu nūjiņas. Stafijs viedi paziņoja, nopētot, kā zarnu nūjiņa mēģina sarunāties ar stikla molekulām. Viņš ir jocīgs. Man tas patīk!

Es esmu Stafijs, Zeltainais stafilokoks. Vienšūnis sabužinājās, stādoties priekša, vēl nopētot savu oranžo šūnapvalku.

Es esmu vienkārši Hoļa, - Hoļa paziņoja, - kāpēc šeit ir tik briesmīgi auksts? - viņa sāka drebināties, vicinot vicu uz visām pusēm.

Nu tad sveiks Hoļa. Stafijs sasveicinājās. Viņš nolūkojās, kā vienvicainais vicainis vicina savu vicu. Ak, ja man tāda būtu.... Viņš skaudīgi sadrūma, bet drīs atkal atplauka.

Kāpēc auksts, īsti nezinu. Tāpēc varbūt vajadzētu padarīt šeit visu siltāku? Stafijs ieminējās.

Stikla molekulas Zī neatbildēja, bet no pieskāriena tās kādu brīdi strinkšķēja, tad pārstāja.

Tuvumā uz galda esošais pulkstenis rādīja 6:43 un varēja dzirdēt, kā augšstāvā viens apsargs sasveicinās ar otru, kuram sākusies maiņa. Viens no viņiem sūdzējās, ka netiks noskatīties raidījumu "900 sekundes", jo pilsētā notikti būs izveidojies sastrēgums. Viņi arī pārrunāja, ka šodien zinātnieki varētu sākt darbu, jo ir atgriezusies elektrība, kuru vakar bija pārrāvis stiprais vējš.
OOC: šūnas mutāciju iespaidā saprot arī cilvēku valodu.

Nobēdājies, ka stikla molekulas neatbild, Zī pievērsās pārējiem vienšūņiem un pamanīja, ka vēl kāds ir pamodies. Interesants eksemplārs, Vibrio Cholerae.

- Sveiks Hoļa, esmu Zī, E. coli baktērija. Prieks iepazīties, - viņš pastiepa holēras virzienā savu viciņu.

- Gan jau sasilsim, - Zī viedi paziņoja. - Kamēr saldētavas un ledusskapji ir pietiekamā attālumā, tad ar mums viss būs kārtībā, - bija redzams ka aukstums Zī nemaz neiepriecina. Pat nedaudz biedē. Lai izkliedētu noskaņojumu iesmējās - proti notrīcēja un sakustināja kodolu.

Dzin, dzin, dzin. Dzin, dzin, dzin.
- Cik smalka skaņa! - atskanēja sīka sajūsmināta balstiņa.
dzin, dzin, dzin!

Garām Hoļam, Zī un Stafijam, griežoties un ik pa brīdim piesitot petri trauciņa sienām aizvirpuļoja balta un ļoti cakaina būtne ar divām vicām.
Pamanījusi, ka te bez viņas atrodas vēl kāds, būtne sāka spīdēt maigi rozā, apstājās un lēni pieripinājās pie pārējiem.

- Kas jūs tādi būtu? - viņa, jo tā nepārprotami bija "viņa", būtne ievaicājās.
- Vai jūs esat ēdami? Vai jūs esat draudzīgi? Vai jūs esat tie, kas sauli nomainījāt pret šo muļķīgi nespodro gaismu, no kuras man nerodas pareizas pusdienas iekšpusē? Un galvenais! Vai jūs protat dejot?

Zī nopriecājies, ka kāds cits arī interesējas par stikla molekulām un to radīto skaņu uzmanīgi vēroja dubultvicaini, kas "skraidīja" garām.

- Mēs esam vienšūņi, - viņš paziņoja, tad klusākā balsī turpināja, - Un daži vēl guļ. Diezgan dīvaini vienā trauciņā sastapt tik daudz dažādus vienšūņus... Stafilokoks, E. coli, holēra ... - viņš nosauca dažus.

- Neēd mūs, - Zī teica, - Dejot? - viņš uzmanīgi pajautāja. - Neesmu mēģinājis. Esmu Zī. - viņš pateica sakustinājis vicu.

- Nu, tas ir šitā! - cakainā būtne pavirpuļoja ap savu asi, sākdama spīdēt vēl spožāk.
Tad viņa apstājās.
- Nē, man vēl negribas ēst, bet, ja te ilgi būs tikai šī gaisma, es negalvoju, cik ilgi izturēšu, - Katenella paskaidroja.
- Es esmu aļģe no lielas dzimtas, no Dinoflagellate, un mani sauc par Katenellu, īsumā Katī, - izskatījās, ka aļģe izdara elegantu reveransu, nomirkšķinādama savu gaismiņu.
- Kā jūs te visi tikāt? Nekad nevienu no jums neesmu iepriekš redzējusi.
- Zī! Cik jauks vārds! - viņa pēkšņi iespiedzās (ne pārāk skaļi), - tev ir skaista vica, tiešām skaista, tu varētu jauki dejot!

Hoļa uz brīdi apjuka no aļģes daudzajiem jautājumiem.

Personīgi es esmu Hoļa, - viņa atbildēja, - ēdama es pilnīgi noteikti esmu, bet par manis apēšanu parasti neviens nepriecājas. Dejot nemāku. Un, - Hoļa pavicināja ar vicu uz augšu, - Sauli es notiekti neesmu izslēgusi.

- Paldies, - Zī pateicās par uzslavu un pakustināja vicu it kā arī plānotu dejot. Tā vietā viņš sakustināja kodolu "iesmejoties". - Interesanti... Deja. -

- Būs jāpamēģina. - Zī teica, - Kapēc gaisma tevi uztrauc? - viņš nebija tik zinošs aļģu ģenētikā.

- Sveiks, Hoļa! - Katī draudzīgi pavicināja abas vicas.
- Ak, saule! Saule, saule, saule! Viņa spīd, un tad man iekšā pašai top garšīgas pusdienas (viņa neprata paskaidrot, kā augi paši veic savu barības vielu veidošanu saules gaismā) un no tā, kas nav garšīgs, nu, ciets (ar to viņa domāja kaļķi), es piebūvēju savai kleitai.
- Redziet, cik noderīgi. Bet jums patīk saule?

KiKo pamodās un viņam biija sajūta, itkā viscaur viņam būtu metilspirts. Maņu organoīdi konstatēja, ka aukstums dod ganglijā.
Tad KiKo pamanīja pārējās šūnas
Pat eskimosa zarnu traktā nebija tik īpatnēji sugas indivīdi. Nu, ok es arī esmu nepopulārs izņēmums.
Čau, esmu KiKo!
Tad viņš pamanīja radniecīgas ģints pārstāv Zē un aizdreifēja līdz tai.
Tev nu gan ir vica! un nedaudz nosarka.

Krī pamodās no vēja pūsmas. Saviebusies, viņa pakustināja mānkājiņu un centās žūžot tālāk, bet diez ko labi tas nesanāca, jo apkārt valdīja kņada.
Nīgri palūkojusies visapkārt, Krī noprata, ka neatrodas tur, kur iepriekš.
-Emm.. kas, pie visām vētrām, te notiek?-viņa noprasīja.

- Interesanti. - Zī teica pēc Katī paskaidrojuma. Tad paskatījās apkārt - vēl daži vienšūņi gulēja.

- Ū, radinieks, - Zī pamanīja KiKo un at vicu šo pabakstīja. - Mūsu gan te ir daudz. - viņš konstatēja.

Mēs visi esam radinieki, - piezīmēja Hoļa, - lai arī ne gluži brāļi un māsas. Bet tiešām, ko mēs te vispār daram?

Dzin, dzin, dzin!
Katī izklaidējoties nodancoja vienu riņķi gar apaļā trauciņa malām.
- Radinieki? - viņa apstājās un atkal sāka spīdēt maigi rozā.
- Nezinu! Nezinu! Bet lai būtu!

- Te ir šauri! - viņa pēkšņi kaprīzi ieteicās.
- Saules nav, ēst nav ko, pat savairoties nevar, jo vietas maz, nav vērts sākt. Nezinu, kur mēs esam, bet te ir slikti!
Pēdējais teikums jau bija raudulīgā tonī, un bioluminiscence arī pamazām sāka dzist.

Krī nožagojās, kad kaut kas tika runāts par radniecību.
-Ko jūs ar to domājta - radinieki? Es nedomāju, ka mēs būtu radinieki,-žagošanās turpinājās.
-Bet tomēr tas būtu tiiiiiik jauki!-tajā pašā laikā drūmumu nomainīja svētlaimīga izteiksme un balstiņa kļuva smalkāka.

Stafijs nolūkojās, kā Katanella aizvirpuļo garām Smuki... Esmu Stafijs. zeltainais stafilokoks. Neskatieties uz maniem DNS radu rakstiem. Esmu jauka rakstura. Viņš iepazīstinājās ar Kiko un arī ar Krī.

Ja tev nav vicu, tad vai tu arī vari dejot? Stafijs interesējās, jo smuki apaļais, oranžais šūnapvalks nekad nebija mēģināts dejošanai. Ja nu tikai vingrošanai un kūleņošanai.

Apdomājot cilvēku teikto, Stafijs sarūma. Jūs dzirdējāt? Viņiem elektrība pēc vētras ir atpakaļ. Neesmu daudzšūņu ekperts, bet man neliekas, ka tā ir īsti laba lieta. Saule ir ļoti laba lieta, bet... elektrība nē. Derētu tikt ārā no šejienes, ne?

- Piekrītu. - Zī teica, - Mums IR jātiek laukā. - viņš atkal pielīda pie trauciņa malas un ar viciņu pieķērās stiklam un lēni rāpās uz augšu reizē mēģinot kontaktēties ar stikla molekulām.

- Molekulas, kustaties! - viņš iesaucās stikla virzienā.

-Nedomāju, ka viņas būs īpaši atsaucīgas,-Krī sacīja, vērojot Zī centienus sadarboties ar stikla molekulām.
-Galu galā, viņām taču nav pašām savas domāšanas,-Krī būtībā atkal runāja nihilistes puse.

Stikls no kondicioniera radītā aukstuma, kā arī iekšējās vienšūņu iedarbības sāka plaisāt, un pārplīsa. Visam šķidrumam appludinot ilustrēto zinātni un sviestmaizi. Tobrīd arī no ilustrētās zinātnes puses parādījās kāda cita šūna.

Šūna pārsteidzoši izskatās pēc botas. Šūna ir modificējusies tupelīte, kurai ļoti garšo cukurs un sāls. Tā bieži piestrādā par gidu citām laboratorijā ieklīdušām šūnām. Tās mīļākā nodarbošanās ir dažādu lietu izskaidrošana.

"Sveiki mani sauc Mīnī!", iesaucās tikko parādījusies šūna, "vai jums parādīt tuvāko apkārtni?"

- Šķiet, ka stikla molekulas vēlas sadarboties. Vai arī viņām vienkārši ir bail no mums. - Zī atbildēja Krī un ar viciņu stūmās ārā no trauciņa. Aizlīdis līdz papīram, viņš pamanīja citu šūnu.

- Ō, ekskursija! - Zī iesaucās pamanījis tupelīti. - Esmu Zī. -

Piekrītu. Jātiek ārā. Un piekrītu. Stikla molekulas nebūs tās izpalīdzīgākāaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaas! Stafijs bija iesācis runāšanu, kad trauciņš saplīsa un stafilokoks aizpeldēja līdz ar straumi, nosēžoties uz žurnāla.

S nozīmē Stafijs. Viņš pie sevis nodomāja, nostājoties uz maza "S" burtiņa, kas bija uz žurnāla.

Vēl vienas šūnas parādīšanās viņu nepārsteidza. Jau tā bija nācies redzēt vairak citu šūnu, nekā pa visu savu dzīvīti. Parādīt apkārtni? Tas būtu ļoooti jauki. Stafijs paziņoja.

Vai tas būtu manas dejas dēļ? Katī mazliet nobijās, kad stikls saplīsa, un viņa tika izskalota laukā no trauciņa.

- Jūs taču neteiksiet, ka es to saplēsu! - balstiņa atkal bija mazliet raudulīga, bet tad aļģei aizmirsās raudulīgais noskaņojums, jo nupat parādījās tupelīte.

- Es esmu Katī! - viņa paziņoja.
- Kas tas ir - ekskursija?

-Apkārtnes parādīšana!-Krī iespiedzās un metās pie Mīnī-Kur? Kas? Kā?-aktivitātes un poztīvisma iemiesojums ar daudzām māņkājiņām persiku krāsā likās pagalam nenopietns, tomēr Krī pozitīvsma būtība pilnībā spiedās uz āru kopā ar viņas Goldži kompleksu.

Neuztraucies, Katī. Mēs tak esam vienšūņi, bet trauciņš sastāv no ļooooooti daudz molekulām. Tā nekādā veidā nevarētu būt tava vaina. Stafijs piepeldinājās tuvāk aļģei, ja vien tas bija iespējams, uzliekot roku uz pleca.

Un jā. Ekskursija ir apkārtnes apskatīšana. Es reiz esot kāda parza ezerā, dzirdēju tā. Viņš klāstīja, atstājot Mīnī izjautāšanu citu rokās.

Esmu Stafijs. Prieks iepazīties. Viņš vēl piemetināja.

Paramecija pa tam šaudījās uz visām pusēm. Viņai gribējās būt visur un sarunāties ar visiem vienlaicīgi. Parameciju nemaz nemulsināja apkārt notiekošais, jo viņa, savā ātrajā skrējienā, to nemaz nepamanīja.

Uztriekusies virsū gandrīz savam spoguļattēlam, viņa pēkšņi piebremzēja. Sveicināti, mīlīši! Esmu Paramecija no Tupelītēm. Kā nu izdevās, viņa centās arī neapzināti pakniksēt, kas gan, ņemot vērā šūnas uzbūvi, īpaši viegli nepadevās. Pārējie redzēja vien viņas skropstiņu uzvilnījumu.

Spēcīgais trieciens, trauciņa saturam ižšļācoties pār Ilustrēto Zinātni, atmodināja arī Keru. Nožāvājusies un izstaipījusi skropstiņas, viņa konstatēja, ka nav viena. Abi kodoli pārsteigumā ietrīsējās un viņas prātu pāršalca doma Kas par izvēli! Es laikam esmu nonākusi kādā Sevišķi Smalkā Ēstuvē, bet tad ierunājās viņas sirdsapziņa: Nu kā tā var! Visus vienmēr apēst! Var taču maigāk, draudzīgāk... nevis slaktēt visriņķi un aprkārt
Pašas sirdsapziņas nokaunināta, Kera peldēja draudzēties virzienā, kurā bija samanāma rosība.

Weeee!
Varbūt nonākšu taukeim piesātinākā vietā?
KiKo pamanīja jaunu seju (fui, kodolu) un pārvietojās pie tās.
Sveikiņi, vai tu nezinātu vietu, kur būtu kaut necik tauku? Varbūt gaļas? Baigi gribas uztaisīt koloniju.

Stafijs pievērsās kurrpītei. Ik pa laikam nopētot arī hiperaktīvo lurpīti, kas bizināja visu laiku apkārt. Interesanti... Tā pat viņš ievēroja Keru un notricinājās. Zinot, kas tā par šūnu, viņš saprata, ka jāuzmana aizmugure. Varbūt viņš ir veģetārietis?

Tauku... Nezinu gan. Krēma kuciņas, lūk tā būtu īsta bauda.. Krēmīgas, gaisīgas un burvīgas. Ar dažādiem pildījumiem un... gaļa arī nav slikta. Zivis, bet tomēr, krēm kūkas ir labākās, kur ieperināties. iesaku jums. Stafijs dalījās informācijā.

- Brrr... - blakus krēma kūku kārotājiem sīki drebinājās Katī.
- Dzirdēju kaut ko par sviestmaizēm, bet tajās jau iemitinājies jekolis.

Viņa īsti neatcerējās, kā sauca E. colis, un izmantoja kaut kad un nezin kur dzirdētu šīs baktērijas laboratorijas nosaukumu.

- Kur ir tā ekskursija? - aļģe sāka palikt mazliet nepacietīga. Būtu vēl papēdīti piesitusi, bet tāda viņai nebija, tā vietā graciozi un kaprīzi novicinājās abas vicas.

"Tātad!", Mīnī iesaucās, "Šeit mēs varam redzēt ilustrēto zinātni, tajā var sastapt daudz dažādu rakstu, šobrīd atvērtajā, izmirkušajā lapā var izlasīt par komētu, kas bīstami pietuvosies zemei un iznīcinās visu cilvēci. Hi hi!", šūna ieķiķinājās, "Ja cilvēcei draudošās briesmas vienmēr piepildītos, tad viņu vairs sen nebūtu. Jocīgi daudzšūņi vispār viņi ir."

Aizpeldējusi pie sviestmaizes viņa turpināja: " Šī ir sviestmaize, mūsu vienšūņu galvenais barošanās avots. Ausma vienmēr atstāj mums nedaudz ēdamā, viņa ir tik apdomīga zinātniece, tik žēl, ka daudzšūņi nespēj saklausīt mūsu paldies saucienus. Parasti sviestmaizē uzturas daudz amēbu, brīžiem viņas mēdz būt skopas un nedalās ar barības vielu daļiņām. Mēs parasti tādos brīžos viņām iekožam, vai pat apēdam."

Tobrīd peļķīte bija gandrīz aizsniegusi krūzi ar atšallējušos kokakolu. Mīnī piepeldēja cik tuvu varēja malai un norādīja uz krūzes augšdaļu. "Šī ir cukurpilnā enerģijas dzira, ja kāda šūna tajā nonāk, tad viņai praktiski vairs nav jāuztraucas par barības trūkumu, jo vai nu viņai visas dzīves garumā būs krūzē ko dzert, vai nu agri vai vēlu Ausma to izdzers un nodrošinās šūnas barošanu sava organisma iekšpusē. Neviens gan nav atgriezies, lai pastāstītu, laikam gan tādēļ, ka tur ir tīīīk labi...", šūna vēl kādu brīdi stāstīja cik labi ir šajā labaratorijā, bet tiklīdz bija beigusi viņa atrada šokolādes daļiņu, uzņēma to sevī un, sajutusi tās garšu kļuva sārta.

Tātat te ir žurnāli, kad domāti daudzšūņiem, tā pat sviestmaizes, kuras, lai izbaudītu, ir jācīnās ar ar amēbām un liels cukura avots, no kura visi nezināmā kārtā neatgreižas? Stafijs pārjautāja, tikai savā stāstījumā ietverot vairāk sarkasma, šaubu un arī nedaudz baiļu. Mēs esam daudzšūņu, amēbu un cukura ielenkumā! Mēs visi mirsim!

Ja jūs pazīstu Stafiju, tad uzskatītu to par visai ierastu lietu. Viņš sāka vicināt māņkājiņas pagaisu, bezjēgā skraidot visiem apkārt un savā klusajā balstiņā bļaujot, ik pa laikam atkārtojot. Cukurs, amēbas, daudzšūņi, un nu arī komētas! Āāaā! Tā turpinot, drīz Stafijs "paklupa" un pielsējies māņkājiņās, notīrīja sevi no mazām netīrumu daļiņām un beidzot teica. Paldies. Tagad jūtos daudz labāk. Kas vēl ir šeit laborotorijā?

- Negribu sbiestmaizi! - Katī protestā kļuva koši rozā, kā maza lampiņa. Ja kāds tobrīd pienāktu pie galda, viņš to spētu ieraudzīt, tik koši tas bija.
- Šausmas! Netīrs ūdens! Ar ogļ... goļ... ogļskābo gāzi, kas šķīdina kaļķi. Es negribu palikt bez kleitas!
- Gribu sauli un, ja nav saules, tad varētu arī kādu svešu amēbu.

Viņa plēsīgā noskaņojumā uzmanīgi pietuvojās sviestmaizei. Noskatīja vienu amēbu un šviukš! tā jau bija iesūkta aļģes iekšpusē. Katī kļuva mazāk spoža. Enerģija bija jātērē gremošanai.

KiKo pārvietojās pie sviestmaizes un ienira vistuvāk esošajā margarīna piciņā. Ieguvis jaunus spēkus tas nokļuva pie desas gabaliņa un svētlaimē sāka dalīties. Drīz vien KiKo bija tik daudz cik koristi korī. Drīz skanēja jaunā himna Biezpiens Dod Desmaizi.

Kokakola? - iesaucās Hoļa, - Tu ko, gribi lai mēs nomirtu šausmīgās mokās, skābei pārdedzinot šūnapvalku? Paldies par kūkām. Es labāk palieku tepat. Te ir ūdens un gana silts, man vairāk neko nevajag! - viņa sabozās un izdalīja nelielu daudzumu toksīna.

Krī gluži kā sajūsmināta karsējmeitene dzenājās riņķī Mīnī.
-Es domāju, ka mums vajadzētu izpētīt to komētu, kura uzbrūk daudzšūņiem. Varbūt tā mums ir kāds palīgs vai kas tāds,-viņa noteica.

Jā. Tikt ārā no laborotorijas varētu. Tad visi varētu atrast gan taukus, gan sauli, gan gaļu, gan zivis, gan... krēma kūkas!!!! Stafija panisko skraidīšanu apkārt nu nomainīja sajūsmas skraidīšana apkārt, bet šīs abas lietas bija viņam raksturīgas.

Viņš aizpeldinājās līdz ūdens robožai un domāja, cik ilgi viņam vajadzētu laiku, lai nokļūtu līdz galda malai. Jācer, ka audzšūņi mūs nepieķers.

Zī klusi vēroja visu notiekošo. Vienšūņiem nekad ilgi neļāva tā atslābināties. Daudzšūņi drīz ieradās un visus salādēja saldētavā. Noklausīdamies lekciju un pielīdis ar vicu pie sviestmaizes, Zī pārbaudīja, kā tajā dalās un dzīvojas viņa sugas brāļi. Uzņēmis nedaudz barības vielas, Zī pievērsās pārējiem,

- Piekrītu, daudzšūņos ir labi iekšā nevis blakus. Tas nozīmē ka būtu jātiek nost no galda. Ārā pa durvīm, - viņš ar vicu norādīja ļoti bezgalīgā attālumā uz laboratorijas durvīm. - Vai vismas prom no daudzšūņiem. Varbūt pa to laiku komēta jau būs šos iznīcinājusi. Nav labi tik tālu attīstīties. Mani senči bija nosacīti labos draugos ar pāris tardigradiem. Lūk tie bija šūņi, kas mācēja dzīvot. Ne aukstums, ne karstums, ne radiācija tos neietekmēja. -

Piepeldējusi tuvāk Kera ievēroja skaistu, labi barotu stafilokoku, kuru šķiet neapmierināja apkārtnē pieejamā organisko vielu izvēle Nu, ja domāja Kera Paēdušai pelei milti rūgti. Vārdu "pele" un "milti" nozīmi viņa nojauta tikai aptuveni, toties doma par ēšanu lika viņas gremošanas vakolai sarauties čokurā. No dzirdētā nopratusi, ka amēbas te nav cieņā, ko ar savu rīcību tūlīt apstiprināja aļģe, kura acīmredzami piederēja pie "ekskursantu" grupiņas, ar kuru viņa plānoja dradzēties, Kera nenovaldījās un ļaudama vaļu instinktiem, atplēta muti un slaikā lokā metās sviestmaizes virzienā, lai apmierinātu izsalkumu, notiesājot pāris amēbas.

Apkārt valdošā kņada lika arī Riō pamosties.
Tā, tā tā.. as te notiek?
Viņa palūkojās apkārt un amēba sāka plūst tai virzienā, kur atradās pārējās šūnas.
Tikusi pie pārējiem, Riō ziņkāres vadīta stādījās priekšā Sveiki visapkārt, esmu Riō, vai es kaut ko svarīgu palaidu garām? Amēba jautāja draudzīgā tonī, kustinādama savas māņkājiņas.

Riō nopētīja apkārt esošos, interesanti kāpēc tik dažādas šūnas bija savāktas vienkopus?
Tas vedināja uz veselu gūzmu pārdomām, bet šobrīd tam nebija laika, bija jānoskaido, kur viņa atrodas un kas šeit notiek.

Stafijs ar aizdomām nopētīja Keru, kas, viņaprāt, bija piepeldējusi tuvāk, bet tā tomēr metās virsū maizītei. Fuf...

Sveika Riō. Esmu Stafijs un teikšu, esi nokavējusi tikai tupelītes jūsmoto runāšanu par kolu, svešām amēbām sviestmaizē un komētu, kas tuvojas. Kā arī dažu neapmierinātību ar šo laborotoriju. Stafilokoks stādījās priekšā jaunpamodušajās šūnai.

Katī bija beigusi pusdienot un atkal iemirdzējās maigi rozā krāsā.
Viņa palūkojās, ar ko tad sarunājas Stafijs, un atklāja ka tā ir brīnum apetītelīgi apaļīga amēba.

Aļģe aši savicināja savas vicas un pieripinājās tuvāk. Ātri jāiepazīstas! Kamēr nav uznācis izsalkums. Paziņas ēst nav labi, to viņai bija mācījusi viņas sirmā vecuma cilmes šūna, kas bija jau tik veca, ka pati bez palīdzības nejaudāja dalīties.

- Sveika! Es esmu Katī, aļģe, un tevi sauc Riō, pareizi sadzirdēju? Vai tu proti dejot?

Tobrīd varēja dzirdēt pa grants ceļu piebraucam automašīnu, noskanēja durvis. Ieradusies bija Ausma, viņa brīdi aprunājās ar apsargu, tad nonāca lejā laboratorijā. Nolikusi mēteli viņa piegāja pie pretējā galda brīdi šķendēdamās, ka nav paspējusi mājās paēst brokastis, ka jānodod tās muļķīgās atskaites un ka vēl kādi neredzēti vienšūņi jāizpēta.

Mīnī parādīja uz tikko ienākušo sievieti: "Lūk tā ir Ausma!" Tad viņa savilkās pusaplī, tas nozīmēja, ka viņa smaida.