Juliette
08.10.2008 14:12
Rietumu un austrumu vēji nebēdnīgi spēlējās gaisā, glāstot lekni zaļās zāles paklāju.
Skatam pavērās elpu aizraujoša ainava. Likās, ka no zaļo augu dzidri vibrējošā starojuma gaisā atstarojas smaragda tonis. Zeme bija nosēta ar pamīšu dzelteniem un violetiem ziediņiem, un cauri ceriņu alejai veda vientulīgs zemes celiņš. Pat smiltāja nabadzībā stūrgalvīgi sarkanas magones bija pamanījušās pacelt savas lepnās cepures. Smagais gaiss likās biezs un salds kā medus, griežams ar nazi, tomēr tik atsvaidzinošs kā avota saldais ūdens, vienīgi šo neparasto garšu nepiepildīja neviena pati skaņa – šādos mierpilnos nostūros tas bija jokaini. Zeltīto smilšu taciņa pakāpeniski pārvērtā arvien platākā un varenākā ceļā, un biezais ceriņkrūmu mūris kļuva arvien skrajāks, atklājot tālumā manāmu biezu, tumšzaļu mežu novilktu kontūru, līdz atdūrās pret apzeltītiem vārtiem gluži kā nekurienes vidū.
Astoņas būtnes sēdēja ap apaļu galdu. Tā vidu atradās kristāla lode, kurā jaucās tūkstošiem attēlu no pasaules notikumiem. Sejas bija drūmas, apjukums jaucās ar draudīgām priekšnojautām. Klusums gulēja uz nomales pleciem kā milzīgs akmens, bet to pārtrauca dunoša, nopietna vīra balss.
Muspelheimas radības Midgardā. Cilvēki paverdzinājuši uguns būtni. Tas...
Vienacainais vīrs pārlaida skatienu pār saviem kompanjoniem. Tie visi bija pievērsuši savas acis viņam, gaidot, kas tam būs sakāms.
Tas nozīmē, ka pienācis gala sākums. Vīrs, cieši sagrābis milzīga āmura rokturi, pabeidza sakāmo.
Mēs, dievi, neko nedrīkstam darīt. Tas ir pret likumu. Bet cilvēki, viņi sūtīja šamanes...
Freija strauji ievilka elpu un piecirta plaukstu priekšā mutei. Viņas sejā atspoguļojās uztraukums un bailes.
Odin, nē! Viņa čukstēja, maigi purinot galvu. Mēs nedrīkstam viņiem uzlikt šo slogu, mēs nedrīkstam, nē, nē, nē! Tor! Skaistā dieviete uzmeta aci vīram ar āmuru. Tu taču esi cilvēku aizstāvis, tu nevari to pieļaut.
Abi vīrieši skumji saskatījās, un nolaida acis. Freija iešņukstējās, un viņas dvīņubrālis aplika roku ap tās sievišķīgo plecu.
_______
Sagatavots ceļam, krastā stāvēja kuģis. Uz tā rosījās vairāki desmiti vīru, gatavi uzvilkt mastos buras, un, vajadzības gadījumā, ķerties pie airiem. Krastā stāvēja četri spēcīgi vīri sirmām bārdām tērpušies linā un kažokādās – tie bija ciemu vecākie, gaidot drosmīgos varoņus. Viņiem blakus stalta kā priede stāvēja veca veča, lepni atspiedusies pret metāla zizli, kura galā bija smalki izstrādāta kraukļa atveids. Viņas krunku izvagotajā sejā viesās visas pasaules skumjas, tomēr acīs nebija ne mazākās nožēlas dzirkstelītes. Sieviete apzinājās sevi kā varenu, ietekmīgu būtni, un nekautrējās to izrādīt. Rokā viņa turēja auklās sakārtus akmeņus, kuri izskatījās slacīti asinīm.
Pūķēns Sāra
08.10.2008 15:41
Pa ceļu klusējot jāja divi stāvi. Viens no tiem bija smalkāks, apmetņa kapuce bija nolaista, ļaujot sarkanajiem matiem plīvot nelielajā vējā. Otrs stāvs bija spēcīgs vīrietis, kura gaišie mati un bārda bija sapīti paspūrušās bizēs. Jau spējot pilnībā saskatīt sagaidītājus, abi jātnieki apstājās. Vīrietis palūkojās uz sievieti, kura turpināja lūkoties taisni uz priekšu, kad, apgriezis zirgu, viņš uzlika roku uz sievietes pleca. Sarkanmate nemanāmi pamāja ar galvu un vīrietis nopūties devās atpakaļ pa ceļu, pa kuru nedaudz uz priekšu gaidīja pārējie pavadoņi.
Sieviete stingrāk satvēra zirga pavadu, dzirdot kā vīrieša zirgs attālinās, kad arī pati savu zirgu pamudināja steigties uz priekšu. -Lai Filgojas jūs sargā,- Alda, nonākot pie vecās sievietes un vīriem gados, sveicināja, nokāpjot no zirga.
Massacre
08.10.2008 16:00
ooc: Piedodiet par tik garu postu. Nespēju atturēties. Svāfa bija aizvērusi acis, apsēdusies uz baļķa, kuru pati bija nolikusi pie ugunskura un klausījās naktī. Vējš spēlējās ar zvaniņiem, kurus viņa turēja savā rokā un veidoja it kā saraustītu, taču labu ritmu. Ritmu, kuram bija kaut kāda jēga, bet ne šoreiz. Viņa negribēja ieslīgt transā, negribēja atrast, zināt un gatavoties. Rīt Svāfa ieradīsies tur, kur norādīts un rīt domās par nākamo, šodien, drīzāk, šonakt - daba un miers. Viņa necentās saskatīt zīmes vai briesmas, klejotājus un domas. Viņa vienkārši ļāva sev būt un vairāk neko.
Taču šādus brīžus vienmēr kāds iztraucē un vienmēr sajauc. Sigrūna ienīda to trauksmi, kas viņu piemeklēja, kad kāds cilvēks centās viņu izsaukt. Viņas pienākums bija sakārtoties, nodzēst liesmas, nostāties blakus savām mantām un ļauties. Diemžēl šādiem saucieniem neatbildēt viņa nevarēja. Sigrūna attapās pie vecas, taču koptas mājas durvīm. Šados pārceļojumos arī viņas mantas vienmēr palika drošībā un nokļuva kaut kur, kur cilvēkam vai nelabvēlim tās nedabūt. Šādos pārceļojumos viņas drēbes mainījās pašas, pat, ja viņai tādu nekad nav bijis. Šobrīd Svāfa stāvēja mirdzoši baltā linu kleitā ar melnu mēteli pār pleciem, viņas kājās bija teļādas zābaki, josta ar sudraba sprādzi, piepes kastīte pie jostas, krūka un rokā zizlis. Viss. Viņai nepatika apkarināties ar visu ko līdz ārprātam, ka to mēdza darīt citas Volvas, jo viņa mācīja sevi iztikt ar mazumu un tad, kad tas iemācīts sākt saprast vairumu.
Suns nerēja viņas klātbūtnē, tomēr sakustējās no sliekšņa, uz kura gulēja un nepacietīgi skrubināja durvju rokturi, kurš bija veidots tā, lai dzīvnieks nevarētu iekļūt mājā bez atļaujas. Atskanēja smagas gaitas soļi un durvis atvērās, atklājot neapmierinātas bubināšanas skaņas. Tiklīdz kā pavecākais kungs Sigrūnu pamanīja, atskanēja griezs svilpiens un mājā sākās ārprātīga rosība. Laikam ģimene bija sarunājusi kopēju zīmi šim gadījumam.
"Sveicināti." viņš tā kā aprāvās, manot stāvu tumšajā pagalmā, saprotot, kas tā ir, bet neredzot kā īsti uzrunāt, jo viņas seju slēpa kapuce un ēnas.
"Negatavojieties." skarbi un vēsi vārdi atbalsojās pagalmā līdz ar vēja šalkoņu un iestājās miers. "Man nav zīmju, ko jums atnest un pareģojumu, ko jums vēstīt."
"Kā tā? Tas nevar būt!" vīrieša balss bija sašutusi un neticīga, aizdomīgi pētot Sigrūnas stāvu.
"Jūs nedzirdējāt par notikumiem? Nebijāt viens no tiem, kas pats traucās pārliecināties, ka stāsti par daudzajiem mirušajiem ir taisnība? Tagad es neuzdrošinos sniegt nekādus pakalpjumus, jo man, ziniet, jūs izsaucāt pavisam nepieredzējušu Volvu," viņas acis nodzirkdtīja pārmetumā vīrieša virzienā, jo bija skaidrs, ka viņš izaucis tieši viņu un tikai tāpēc, ka dzirdējis baumas, ne patiesību "Man pavisam noteikti viss ir neskaidrs. Jebura zīme var būt meli vai mainīties stundu, pat ne dienu laikā."
"Es jums neticu." vīrietis bija tirgotājs, Svāfa to zināja, jau mirklī, kad ieraudzīja. Slikts tirgotājs spriežot pēc mājas stāvokļa, vai arī tik labs, ka neuzdrošinājās savu bagātību izrādīt. Šobrīd gan viņš parādīja savu slikto pusi.
Svāfa pagājās tuvāk durvīm un nostājās pie gaiša lieveņa, kas bija veidots no pelēka un liela akmens."Jūs gribējāt zināt, kur doties ar savu ģimeni," tas nebija jautājums, bet vienkāršs konstatējums "Tad skatieties." Mirklis un viņas rokā nozibsnīja nazis, kurš pārgrieza viņas rādītājpirksta ādu diezgan dziļi. Vīrietis neizpratnē uz viņu skatījās, kad viņa norādīja uz lieveni. Viņa skatiens nolaidās un pelēko virsmu, kamēr Sigrūna sakrāja sev plaukstā pietiekami daudz asiņu, lai tās nopilētu mazā peļķītē uz akmens. Sākumā tās nedarīja neko un ne pēc kā, kā pēc asinīm, kas pilējušas no ievainojuma, neizskatījās. Tiklīdz kā Svāfa viegli piesita zižļa galu pret zemi, peļķīte sakustējās un no centra uz dažādām pusēm aizvirzījās asiņu tērcītes, kurām parastā gadījumā būtu jānorāda, kur labāk doties, taču tagad tās neveidoja nekādu jēgu, jo bija ap divdesmit. Varēja nomanīt, ka vīrietis saprot, ka tas nav uz labu, ka tas nav normāli. "Atraisiet mezglu tam sikspārņa spārna gabalam un atdodiet to man. Viss, ko es jums varu iedot ir svētība ceļam." viņa ienīda, kad cilvēki ķēra sikspārņus un galēja tos nost, lai izsauktu viņu. Lai izsauktu kādu vispār. Bija tik daudz citu veidu, bet lielākā daļa izvēlējās šo. Vīrietis zināja, ka mezgla neatraisīšana, kas nozīmēja izsauktās palaišanu, izraisīs lāstu pār viņu māju un galvām, tāpēc ātri vien pazuda mājās, lai atgrieztos ar melni dzīslotas ādas strēbeli, kura vairs nebija sasieta mezglā un pasniegtu to Sigrūnai. Viņa to paņēma un noglabāja piepē. "Pieskarieties lūdzu manam zizlim trīs reizes ar vaigu." Vīrietis to izdarīja un pēc trešās reizes, pat nepaguvis iztaisnoties attapās stāvam ārā viens ar savu suni, kas to visu vēroja. Viņš īsti neatcerējās, kas tikko noticis, pat asinis, kas varētu atgādināt par notikušo tur vairs nebija.
Sigrūna izmantoja šī izsaukuma priekšrocības, lai nokļūtu atpakaļ tur, kur viņa vēlējās, tāpēc kuģi un varoņu gaidītājus viņa sasniedza no agri rīta, naktī parādoties uz kāda no nosacītajiem ceļiem, kas veda uz turieni. Sieviete gāja lēnām un vēroja visu notiekošo un galvenokārt reakciju. Viņai mugurā bija tipiskais ietērps pelēkas linu kleitas izskatā un zeltītais mētelis, ar sarkano lakatu ap kaklu. Kājās viņai joprojām bija teļādas zābaki un pār plecu bija pārmesta viņas mugursoma ar vēl kādu lina maisu, kurā jaudās kaut kas liels un no koka. Kreisā roka turēja sudraba zizli, garāku kā viņa pati.
Hworang666
08.10.2008 16:02
Lotars nesteidzīgi ar kājām gāja pa ceļu. Garais apmetnis šķita velkamies gar pašu zemi, bet, tuvāk ielūkojoties varēja pamanīt, ka tas gluži kā nomērīts turās savus trīs centimetrus virs tās. Lētticīgie teiktu, ka tā ir maģija, bet vikings pats zināja, ka tas ir veids kā atšķirt meistaru no iesācēja. Brāļa šūtais apmetnis viņam derēja kā uzliets. Tādā nebūtu pat kauns nomirt... Vīrietis pie sevis nodomāja. Ceļš bija diezgan vienmuļš un mierīgs. Ceļā netika satikti nedz draugi, nedz paziņas, tādēļ, pašam nemanot skandināvs bija sācis svilpot kādu lustīgu dziesmiņu. Ar acīm viņš jau varēja pamanīt aptuveno galamērķa atrašanās vietu, kad viņam garām pajāja pavadoņu svīta. Acīmredzot, kāds no citiem drosminiekiem ir kāda augstdzimusi persona. Pietuvojies ciemu vecākajiem un abām sievietēm, vīrietis viegli ielieca galvu: sveicināti! viņš savā dobjajā balsī sasveicinājās.
novemberunge
08.10.2008 17:08
Sēnes, sēnes, sēnītes... piepes, baravikas, bekas un mušmires. nemaz ar ne tālu skanēja jestra, dzirkstoša vīrieša balss, kas pamazām tuvojās līdz ar pašu skandētāju, itin viegliem, ašiem soļiem pieaugot skaļumā līdz ar dziesmu. Fritjofs, pārmetis pār plecu auduma maisu, ātrā gaitā tuvojās krastmalai, un viņa lūpās kā vienmēr rotājās bezbēdīgs, zobgalīgs smīns.
Vijīgajam stāvam apstājoties rima arī jautrā dziesma, un pāris pelēku acu ar sajūsmu noskatīja kuģi, uz kura kā bites spietoja desmitiem cilvēku, gatavi uzvilkt buras un doties ūdeņos. Lūpu kaktiņi noraustījās un mute pavērās, kamēr sārti zeltaino matu krēpju rotātā galva tika atgāzta atpakaļ, lai nopētītu debesis. Sasper mani divi deviņi pērkoni! viņš skaļi novaidējās, sapurināja galvu un tad novērsās, lai tūlīt salēktos un pamanītu turpat netālu stāvošos cilvēkus.
Tūlīt pat kaut kur starp nesen apcirpto bārdu atkal parādījās viltīgs smaids.
Āreče! Topiet sveikti, viedie un diženie! viņš veiklā mēlē sasveicinājās, piecērtot kāju pie kājas un nedaudz amizanti paklanoties, kamēr skatiens nenolaidās no ciemu vecajiem un večas. Nu es kā reizi jūtos varonīgs, ja mani sagaida tāda svētku svīta!
Fritjofs nometa zemē savu nastu, kas bija daudz smagāka nekā izskatījās un dobji nobūkšķēja, un nošķindēja. Klau, klau! viņš sprigani iesaucās, iepsiezdams rokas sānos - vienu virs sava zobena, vienu virs kara cirvja. Klau, kā bruņukrekls mundri skan! Tā mana tēva dāvana! Simtiem svešas asinis lijušas pār tā metāla gredzeniem, simtiem zemju tas redzējis, un simtiem reižu no drošas nāves manu tēvu paglābis. Tas kalpos man labi, esmu drošs. vīrietis to teica it kā sev, it kā maisā dusošajam apbruņojumam, un tad piepeši atkal pacirta skatienu atpakaļ uz klātesošajiem. Mans vārds ir Fritjofs, Hakona dēls, un esmu Arnes nama vislabākais skalds.
Hworang666
08.10.2008 19:42
Lotars sirsnīgi iesmējās. Joki vai ne, bet priekšā nu bija tīri jestrs ceļabiedrs. Hakona dēls un Arnes nama vislabākais skalds? Hakons nekad manā mājā nav uzņemts kā svešinieks, lai gan pats viņu vaigā redzējis esmu vien kad biju vēl bērna prātā... Skandināvs pasmaidīja. Bija ģimenes, kurām slava pati iet pa priekšu. Tad, sākotnēji kā joku, bet nobeidzot kā dzīves atziņu, viņš izmeta: pēc sejas gan pēc miera bērziņa neizskaties, bet šķiet, ka ja vēl arvien esi pats starp dzīvajiem, tad varētu būt ja ne labākais, tad vismaz kārtīgs skalds... Pielicis dūri pie lūpām un noklepojies viņš turpināja: bet es Lotars, Honiga dēls... Frāze bija veltīta visiem un nevienam. Vīrietis negaidīja, ka tagad kāds viņa priekšā kritīs uz ceļiem. Gluži vienkārši, bija labi iepazīt ceļabiedrus jau ceļojuma sākumā, lai karalaukā kādu nenāktos saukt par vikingu, vīrieti vai puisieti...
Juliette
08.10.2008 20:21
Aldai:
Vecajo acis smaidīja pretī atnācējiem, kaut lūpu kaktiņi palika drūmi. Sagaidot Aldu, vecā Volva aizvēra acis un sāka dungot pie sevis ritmisku dziesmu. Viņa spēra soli uz priekšu, un piedūra savas izkaltušās lūpas jaunās sievietes pierei. Neizsakot ne vārdu, viņas acīs viesās līdzjūtība, kuras spēcīgums lika notrīcēt kādai iekšējai stīgai. Pat ciemu vadoņi noskurinājās, bet siltas un dziļas mīlestības emocija atkausēja to sirdis, un mirklīgs miers iegūlās to seju pantos, uz brīdi liekot vīriem izskatīties kā maziem, iemigušiem bērniem. Volva izvēlējas vienu no plakanajiem akmeņiem, un uzkāra to sievietei kaklā. Tā bija rūna Uruz.
Sigrūnai:
Tuvojoties jaunajai Volvai, veča graciozi paklanījās. Viņa juta, ka šajā meitenē ir kas īpašs, nemaz neminot acīmredzamo - tikai Volvas augstajam statusam raksturīgo zizli. Krunkainā, izkaltusī roka atgūlās Svāfai uz pleca, kad viņu acis sastapās. Šamanei kaklā tika pakārta Thurisaz rūnakmens.
Lotāram:
Lotāra varenais stāvs iedvesa cieņu esot vēl gabalā. Vīrišķais spēks likās iemiesojam ikkatru viņa būtības kripatiņu, un ne mazākās šaubas nevarēja rasties par viņa varonību kaujas laukā. Katrs no vecajiem sagaidīja vīrieti ar pateicīgas sirsnības pilnu rokasspiedienu. Cik labi, ka šie jaunie cīnītāji zināja, kad zemei tiešām nepieciešama palīdzība. Volva steidzās uzlikt vīrietim kaklā rūnu Teiwaz.
Fritjolfam:
Fritjolfa lustīgās dziesmas ritmam dejoja līdzi gan akmeņi, gan egles, gan ceļmalas sēnes. Pat vecajiem vadoņiem nācās pasmaidīt, redzot svētlaimīgā dzīvesprieka pārņemto vīrieti. Bet, kad viņš atvēra muti, blakusstāvošie apjukumā saskatījās. Pat krunkainās, dzīvesgudrās Volvas acīs iemirdzējās uzjautrināta pārsteiguma atblāzma. Sagatavoto akmeni aukliņā, viņa nolika atpakaļ pie pārējiem, un tā vietā apzīmogoja skalda krūtis ar Kenaz.
Pūķēns Sāra
08.10.2008 22:29
Volvas rīcība bija savāda, bet Alda nebija par to spējīga spriest un šobrīd tā šķita pat ļoti normāla. Vecās sievas ritmiskā dziesma lika iesmelgties sirdij, bet tās maigais un gadīgais skūpsts uz pieres, acīs sariesties asarām. Pirms neieradās pārējie, meitene pat skaidri nesaprata, ko Volva tai aplikusi ap kaklu.
Ierodoties vēl kādai sievietei un spēcīgam vīrietim, Alda aizvēra acis pagriežot galvu pret jūru, pamājot par sveicienu tikai ar galvu. Sirds smeldza - kādēļ gan to visiem to vajadzēja atgādināt? Bet viņa bija spēcīga un būs, nevienam izņemot tumsu nebūs tiesības redzēt pretējo. Alda, Grinda meita,- abiem puišiem stādoties priekšā, arī sarkanmate iesaidtījās sarunā, iepazīstinot ar sevi.
Massacre
09.10.2008 10:32
Svāfa lūkojās vecajā sievietē ar pētošu skatienu, it ka būtu ieraudzījusi kaut ko pazīstamu, varbūt pat mīļu un tuvu. Viņas abas bija viena aroda, dzīves pārliecības māsas, kaut arī pati Sigrūna bija jaunāka. Pieredzējusī Volva atgādināja viņai mīļo skolotāju, kura bija viņu izmācījusi kā neviens nekad nespētu.
Pirksti viegli apkļāvās no noglāstīja akmens rūnu kā kaut ko pazīstamu. Tieši šī izvēla gan nedaudz satrauca, jo tieši šai rūnai bija pretrunīgas nozīmes, bet no otras puses, Svāfas pēdējās dienas bija pretrunu pilnas un mazliet nesaprotami biedējošas. Taču atrodoties te, pie kuģa, gribējās smaidīt un viss šķita īsti pareizi un viegli. Vienalga kas gaidītu tālāk.
"Paldies." Sigrūna pateicās sirsnīgi smaidot un gandrīz vai gaišai gaismai spīdot no viņas un no viņas prieka. Ir labi justies tā, kā tu būtu nonācis vietā, kur piederies.
Ieradās biedri, sauca savus vārdus, tēva vārdus un tamlīdzīgas Sigrūnai nepazīstamas formalitātes, bet viņa stādījās priekšā vienkārši un kā bija pieradusi, kaut reti kurš saprata šos vārdus:
"Sigrūna, Svāfas reinkarnācija." pati sieviete sevī iekšēji pasmīnēja, viņai patika pavilkt tautu uz zoba.
Juliette
09.10.2008 23:56
Diena lēnām ausa, tomēr vairāk varoņi netika sagaidīti. Ar smagu nopūtu vecajiem nācās atzīt vilšanos - viņi bija cerējuši uz lielāku atsaucību, kaut arī visas cerības vēl nebija zaudētas. Vīru vecajos kaulos iegūlās stīvums, un viņiem šķita, ka ir pienācis laiks informēt četrus ceļotājus par plānu. Un uzticēto uzdevumu. Kaut viņiem bija smagi atzīt šīm jaunajām, spēkpilnajām sirdīm, ka uzdevums bija līdzīgs kā pasakā, kur bija jāiet nezin kur, un jāatnes nezin ko. Balto talāru miesnieki bija nākuši no dienvidiem, tātad apmēram tas arī būtu virziens, kurā jādodas ceļotājiem.
Nāciet, bērni, iestiprināsimies ar medalu vēl reizi šo, pirms jūs nododat sevi vareno dievu rokās.
Ar aicinošu rokas kustību sirmgalvis aicināja Fritjolfu, Lotāru, Sigrūnu un Aldu uz netālu guļbūves tipa ēku. Tā ieejas priekšā bija aizklāta teļāda, un iekšā atklājās kuram omulīgs pavards, ap kuru uz klona grīdas bija sasēdušies vīri ar dzeramajiem ragiem rokās. Acumirklī viņiem piesteidzās klāt jauna, skaista sieviete, izrādot cieņu izsmalcināti pieliecot galvu - klanīšanās šajā sabiedrībā bija reti sastopama goda izrādīšana, jo tad tika atklāta visvārīgākā vieta: sprands. Tā bija padevības vai dziļas uzticības zīme.
Ikvienam no īpašajiem viesiem tika piedāvāts rags ar medalu un ierādītas siltākās vietas pie pavarda uz aitādām.
_____
Zem vientuļi augoša koka sēdēja vienacainas dievs un domīgi košļāja kādu smilgas stiebru. Pie viņa kājām nolaidās divi melni kraukļi, kuru spalvas mirdzēja kraukļu melnumā.
Hugin. Mugin. Odins pastiepa roku un noglāstīja putnu zīžainās muguras. Ja es atcerētos, kas notiks tālāk! Viņš skumji izsaucās.
Dodieties pie cilvēkiem, ziņojiet, ka mēs palīdzēsim kā varēsim.
Kraukļiem aizlidojot, no zila gaisa, blakus dievam, uzradās Tors. Vienacainas vīrs pat nepapūlējās pacelt galvu pret sarunu biedru.
Tor. Tas nebija jautājums. Ko tu domā par to, kas šobrīd notiek?
Otrs vīrietis apsēdās blakus Odinam, ar savu lielo ķetnu vairākas reizes nobraucot pār savu bārdu.
Es domāju, ka es... Es domāju, ka ES PAŅEMŠU MJOLLNIRU, UN MĒS DOSIMIES UZ MUSPELHEIMU UN VISIEM TĀS NEŠĶĪSTEŅIEM UZREIZ AIZVĒRSIM MUTES, LAI TĀ NOLĀPĪTĀ RAGNORAKA NEMŪŽAM NEATNĀK!
Tātad tomēr ragnaroka. Nopūzdamies sacīja Odins.
Palsa zirga pakavi mina zemi. Zirgs gāja cītīgi, bet nesteidzās, jo jātnieks viņu nesteidzināja.
Zirgs arī nevēlējās steigties, jo tas juta, ka laikam drīz no jātnieka šķirsies un tad nevarēja zināt, kas tālāk būs.
Bet jātniekam bija citas rūpes, slēptas zem augstās pieres, aizslēgtas aiz augstajām acīm. Kluss un domīgs viņš devās tuvāk norādītajam krastam.
Viņš juta vēju savos matos un bārdā, sejas āda gan to pārāk nejuta, jo bija pieradusi pie asā jūras vēja.
Krāstā vīriets apstājās netālu no kuģa un vecās sievietes. Viņš nojauta, kas viņa varētu būt.
Palocījies vecens priekšā viņš klusā, vēsā balsī nosauca savu vārdu.
"Īsazs Raidomanazs. Es sveicu tevi, Freijas kalpone."
Massacre
10.10.2008 10:42
Volva sekoja sirmgalvim bez liekas kavēšanās. Viņa šita nopietna un mazliet robusta šobrīd, taču soļu grāciju, lai arī slēptu varēja samanīt. Šķiet, ka sieviete savu raksturu, gaitu un izturēšanos pagaidām bija nodomājusi slēpt. Ja ieskatījās un neļāva sevi apmānīt, viņas slaidums un kustību vieglums lauzās cauri katrai šūnai un skarbums bija tikai maska.
Svāfu bija grūti pārsteigt ar meitenes pazemīgo izturēšanos, tāpēc viegli smaidot viņai pamājusi, Sigrūna ieņēma vietu pie pavarda uz vienas no teļādam un baudīja pasniegto medalu tā it kā šajā telpā būtu tikai viņa un neviens cits. Kaut gan smaids no lūpām nebija pazudis un vērtējošais acu skatiens arīdzen.
Hworang666
10.10.2008 22:05
Lotars pieklājīgi paspieda roku ikvienam no gados pavecākajiem vīriem. Arī rūnu viņš pieņēma pieklājīgi, lai gan, kā jau karotājs, neticēja, ka akmens gabals spētu paveikt ko ievērības cienīgu kaujas laukā. Nedz Tora āmuri, nedz krusti bija līdzējuši viņa pretiniekiem, kad tie satikās cīņas laukā. Miklī, kad bija jāseko sirmgalvim, vīrietis uzreiz apgriezās un devās viņam pa pēdām, noslēdzot gājienu. Krogā viņš atļāvās izdzert vairāk medalus kā ierasts, bet uz viņu tas neatstāja gandrīz nekādu efektu. Bija patīkami vienkārši atdzerties no dziras, no kuras citi piedzeras.
Mattiass
11.10.2008 11:24
Torolfs, kurš bija tur ieradies mazliet agrāk, nemaz nesteidzās nākt klāt. Tā vietā viņš rīkojās kā parasti mazliet aizkavējās un pavēroja attiecīgo vietu, piecus sagaidītājus un kuģi. Viņu interesēja arī zirgi, ar kuriem bija ieradušies divi no atnācējiem.
Tā novērodams viņš sākotnēji nemaz nerādījās citiem acīs, tomēr tad, gribēdams aplūkot no mazāka attāluma visu šo ainu un nospriedis, ka viņam nav lielu iebildumu tapt ieraudzītam, pastaigas solī devās tuvāk.
Juliette
12.10.2008 14:27
Palikusi viena, senā Volva ilgpilni lūkojās uz jūras tālēm, kurās būtu vēlējusies doties līdzi jauniešiem, liekot arī pati savu likteni uz naža asmens, pasargājot jauno daiļavu, kurai lemts bija turpināt seno, dievišķo amatu. Tikai uz mirkli viņa bija zaudējusi modrību, kad no divām dažādām pusēm sievietei tuvojās. Pirmais pienāca vīrietis ar zirgu, kura purnu viņi ar saviem kalsnajiem pirkstiem tā noglāstīja. Pašu Īsazu viņa sveica ar galvas mājienu, bet kaklā tam uzkāra Isa rūnu.
Acumirklī blakus nostājās vēl kāds vīrs, neiepazīstinot ar sevi. Nekas, večai pietika ieskatīties tā labi noslēptajās acīs, lai zinātu, ko alkst šis nakts krauklis. Viņa cerēja, ka rūna Dagaz spēs būt dienasgaisma caur Torolfa naktij.
Joprojām nebilstot ne vārda, volva pagriezās, vienlaicīgi ar galvas mājienu liekot vīriešiem noprast, ka tā vēlas, lai viņai seko. Nonākusi līdz krogam, viņa norādīja, uz tā durvīm. Kad abi vīrieši bija novērsuši skatienu, sieva izčibēja kā zilā gaisā, uzlēkusi mugurā garām skrienošajam vēja zirgam.
No ēkas iekšpuses atskanēja klusināti smiekli, un vilināja ceptas gaļas smarža.
Pūķēns Sāra
12.10.2008 14:33
Nelielā mājiņa bija omulīga un sievietei, kas iedeva viņiem medalu, tika veltīts neliels smaids. Kas šāds Aldai patika, tas lika nedaudz novērst domas no tā, ko Volva atgrieza prātā.
-Labu atpūtu, vīru,- Alda, pirms ieņēma norādīto vietu, sveicināja jau esošos vīriešus pie pavarda. -Saki, ka sfāras reikarnācija?- ieņemot vietu, sarkanmate uzrunāja Sigrūnu, nemaz neapmulstot par ko šādu, -Tad man tev jājūt līdzi, ka esi iesprostota.- Sievietes seju klāja viegls smaids, nebija īpaši saprotams vai Alda to domā nopietni vai jokojas. Viņas skatiens aizklejoja līdz Lotaram, kurš ņipri dzēra medalu, -Nepiesūcies pie tā raga, nest tevi līdz atskurbsti nebūtu tas patīkamākais ceļojuma sākums,- šoreiz nepārpotami Alda sakāmo nedomāja nopietni, zinot, ka viņu tautieši nekļūst dulli no pāris kausiem medalus. Viņa pasniedza savu kausu uz Lotara pusi, no tā nebija dzerts ne malks, bet pieņemts iepriekš tika tikai piekājības dēļ.
Īsazars klusējot pieņēma rūnu un pasmīnēja, saskatot ironiju.
Tagad viņš nēsāja uz kakla pats savu vārdu. Sievietes pazušana viņu iespaidoja - maģiskās izpausmes viņš reti redzēja dzīvē. Pēc tam devās iekšā namā.
Ienācis, viņš noskatīja sanākušos ļaudis. Tad balsī, kas pieradusi pavēlēt, ierunājās: "Es esmu Īsazs Raidomanazs, viens no tiem, kas dosies Asgardas dievu uzdevumā."
Mattiass
12.10.2008 14:58
Torolfs iegāja tūlīt aiz Īsaza, bet, kamēr minētais stādījās visiem priekšā, Torolfs pamanījās gar Īsaza muguru aizslīdēt prom no pārējo uzmanības uz kādu tukšāku un tumšāku vietiņu. Viņam nepatika skaļas sapazīstināšanās, un viņš bija pieradis, ka viņam netiek pievērsts pārāk daudz uzmanības un vēlējās turpināt tādā pašā garā arī turpmāk.
Massacre
12.10.2008 15:05
Izdzirdējusi Aldas jautājumu, Svāfa dzīvespriecīgi iesmējās, ka sšķita nesavienojami ar viņas amatu un tam piedienošo nopietnību. Novietojusi zizli, abas somas sev blakām, viņa plati smaidot atbildēja
"Ak, es jau tikai ākstos. Man ir divi vārdi. Sigrūna un Svāfa. Un pirmā tiešām bija otrās reinkarnācija." viņa pasmaidīja par sievietes piezīmi, bet neatbildēja, vienkārši pasmīnot.
Pūķēns Sāra
12.10.2008 15:16
Alda veltīja otrai sievietei draudzīgu skatienu, -Kas tāds man jau likās, bet pārliecināta nebiju,- smaids rotāja lūpas, šķita, ka sarkanmate vēlas vēl ko bilst, bet telpā pompozi ieradās viens no viņu jaunajiem biedriem, liekot sievietei klusu iespurgties, pareizāk vienkārši iespurgties, jo visi dzirdējas viņas vieglos smieklus.
-Esi sveicināts Īsazs, te atrodas dievu mīluļi un to izredzētie,- Alda uzjautrināti teica, -Tādēļ beidz stāvēt kā āzis pie jauniem vārtiem un sēdies.- Viņa manīja vēl kādu vīru, kas ienāca telpā pēc Īsaza, veltot tam nelielu smaidu un nemanāmu mājienu ar galvu - šķita, ka tāpat kā Īsazs, tas arī dosies tajā pašā ceļojumā, kur viņa.
Juliette
13.10.2008 19:06
Trīs no četriem sirmgalvjiem bija atstājuši krasta ciematu, dodoties tālēs zilajās - ar cerību par jaunu dienu. Tomēr laimīgās priekšnojautas par spēcīgo karotāju komandu - cik pamatotas tās bija? Vai viņi spēs sadzīt pēdas vienīgajam ugunspūķim Midgardā? Vai tas neizceps mazos cilvēķeļus kā brieža pēcpuses gardās miesas?
Ievilcis vairākas elpas savās vecajās krūtīs, vīrs, kas viņus sagaidīja, uzskatīja, ka pienācis laiks tikt galā ar oficiālām lietām, un laist jauniešus savās darīšanās. Šeit nu jaunības avantūrismam būs lielāki augļi kā rāmajām vecuma zinībām.
Paldies, ka esat atsaukušies uz mūsu aicinājumu. Uz mūsu dievu aicinājumu. Tomēr es ticu, ka jūs apzināties šim ceļa priekšā stāvošos draudus jūsu trauslajām dzīvībām.
Sirmgalvis apklusa, atpūtinot balss saites. Lepnie sejas vaibsti atspoguļoja apņēmību un skumjas.
Maz ir zināms mums par nākamības noslēpumiem, tomēr ir kāds, kurš jums šajā ziņā var palīdzēt. Bet tas, ko es sacīšu, varētu neviest ticību mūsu plānam.
Ieelpa. Nopūta.
Ikviens ir dzirdējis tirgoņu ciema traģēdiju. Šajā slaktiņā nav vainojami tikai cilvēki, bet arī kāda būtne - arī tas jums visticamāk bija zināms. Tomēr tas, ko jūs nezinājāt, ka šis pūķis nav no mūsu pasaules. Tas ir Muspellheimas ugunspūķis. Un viedie pareģi ir runājuši par brīdi, kad no Muspellheimas izkļūs tās nezvēri...
Sirmgalvis pieķēra ar labo roku pie sirds, un turpināja skaļākā, noteiktākā izteiksmē.
Ja ir kāds, kas zina par notiekošo, tad tas būs viņš. Jums ir jāuzmeklē šis pūķis, nav citu variantu, un jāpiespiež vai jālūdz viņu runāt. Ja jums ir citi varianti - tie tagad ir jūsu rokās.
Vecis uzmeta skatienu Sigrūnai.
Burve jums ir. Sūtiet viņu uz mirušo valstību - varbūt tie atcerēsies ko vairāk par nākotni. Kuģis ir gatavs izbraukt šodien, bet jūs varat palikt līdz rītam - siltas guļvietas un krietnas vakariņas jums būs pieejamas bez sarežģījumiem. Es jūs atstāju.
Ar šiem vārdiem vecākais atstāja savus izredzētos vienus pašus, uzkāpušus dunča asmens smailē. Nu viss bija viņu pašu rokās.
Massacre
13.10.2008 20:31
Svāfa uzmanīgi klausījās sirmgalvja runātajā, pamādama pie pēdējiem vārdiem. Ja mirušo valstība, tad mirušo valstība. Bija jāatrod kāda klusāka vietiņa ārpus šīm telpām un kāds, kurš spēj uzturēt nemainīgu ritmu. Viņai nākotne prasīja lielāku koncentrēšanos nekā viss pārējais. Varbūt pat vajadzēja nespelēt neko un ļauties dabai. Pūķis un nākotne. Daudzsološi.
Īsazs nekautrējās un apsēdās pārējo vidū, saņēma arī kausu ar medalu un bez problēmām dzēra, uzzināja, kuri tad ir tie, kas pieteicās šim uzdevumam, kā viņus sauc.
Sirmgalva uzruna bija neparasta, bet ne pārsteidzoša. Kaut ko tādu jau varēja gaidīt. Tomēr norādījums par pūķi bija derīgs.
Kad runāšana beidzās, viņš pievērsās biedriem.
"Es domāju, ka tik un tā būtu vēlams pēc iespējas ātrāk doties uz dienvidzemēm, jau šodien." viņš ierunājās. "Bet ja burvei nepieciešama sauszeme, lai garu sūtītu uz vitu vietu, varbūt ir vērts pagaidīt."
Viņš uzreiz ķērās pie lietas.
Massacre
13.10.2008 21:00
"Man labāka būtu sauszeme šim ceļojumam. Kuģī būs pārāk daudz skaļuma un lieku skaņu." Sigrūna pievērsās puisim, kurš tikko bija apsēdies pārējo vidū. "Ja viss izdosies labi un kāds muzikants man palīdzēs, mēs varēsim doties prom jau šodien."
Juliette
13.10.2008 21:44
Aizelsies, pa galvu, pa kaklu, krogā iemetās kāds zēns. Pēc skata viņš varēja būt nodzīvojis deviņas ziemas. Tā rudi blondie mati krita pār nošmulēto seju, atklājot vasaras raibumiem nosētu degunu. Apskatījies visapkārt, viņš ieraudzīja uz aitādām sēdošos varoņus, nodomājot, ka tie pavisam noteikti būs tie, kurus sūta tālajā ceļā. Viņš pieskrēja tiem klāt un nokrita uz ceļiem, ieplestām acīm, steigā veļot vārdus pāri lūpām.
Cienītais, cienītā! Es noklausījos jūsu sarunu! Es zinu kurp jums jādodas, sekojiet man! Es jums parādīšu virzienu, es redzēju kurp tas lido!
Massacre
13.10.2008 22:03
Sieviete palūkojās uz rudo zēnu un ātri vien piecēlās kājās, sniegdama viņam roku: "Tad nāc un ved mūs, parādi."
Īsazs piecēlās atkal kājās un paskatījās uz puiku.
"Noklausītes nav labi, zēn." viņš pateica. Paskatījies uz burvi, kura jau bija gatava sekot zēnam.
"Labi, parādi virzienu. Un kā un kad tu redzēji to? "
Vīrietis arī bija gatavs iet un skatīties virzienu, tikai gribēja saprast, kas tad ir šis zēns un no kurienes uzradās.
novemberunge
14.10.2008 12:28
Fritjofs nekādi nevarēja nostāvēt mierā un platiem lāča soļiem slāja no vienas telpa malas uz otru, neņemdams pierē nevienu, kas aicināja viņu piesēst - protams, no raga ar medalu viņš neatteicās, un kaut kur starp savu domīgo soļošanu paspēja gan apslapināt muti, gan pakasīt sārti zeltaino bārdu. Par spīti vētrainajai izteiksmei viņa vīrišķajos vaibstos, vikinga dēls uzmanīgi klausījās, kas vecajam sakāms un saspringti domāja, līdz beidzot, kad sirmgalvis bija aizgājis, apstājās kā zemē iemiets un pagriezās pret saviem jaunajiem ceļabiedriem, veltot viņiem plašu žestu. Visi taču zina vārsmas par Nidhogu? nesagaidījis tūlītēju atbildi, viņš pārcēla savu medalus ragu no vienas rokas otrā, atkal strauji žestikulēja, nokrekšķinājās un nostādīja balsi, un uzsāka labskanīgi skandēt tikko gaisā paķertas, bezjēdzīgas vārsmas -
Uz ziemeļiem vērsti vārti... uz saviem spārniem viņš nesa vīru līķus...
Tad, it kā kaut ko sapratis, viņš pārlaida krekla piedurkni pār seju un tikpat atpmātni turpināja. Pūķis nāk pirms Ragnoraka. Tas ir brīdinājums! taču, lai arī cik bezcerīgi skanēja viņa vārdi, lūpās atkal parādījās dzīvelīgs smaids. Ai, mani brāļi un māsas, es jūtu - mūs gaida piedzīvojums, par ko skaldi dziedās vēl daudzas, daudzas paaudzes!
Zēnu, kas tikko bija pa galvu pa kaklu iespēries krogā, Fritjofs nomērīja ar neko nevēstošu skatienu, tad ar pāris lieliem soļiem pienāca viņam klāt un uzlika plaukstu uz pleca, neļaujot celties kājās kaut Svāfa piedāvāja viņam savu roku. Ar dzirksteļojošu skatienu apveltījis gan sievieti, gan Īsazu, viņš uzlika arī otru plaukstu uz otra jaunuļa pleca.
Ūja, ūja! Lēnāk brauksi, tālāk tiksi, puis! Vispirms stāsti mums, tad rādi. Vai pūķis aizlidoja uz ziemeļiem vai dienvidiem?
Juliette
14.10.2008 14:33
Puisis apjuka un apveltīja apkārt esošos ar izmisīgi lūdzošu skatienu.
Es, es, es... Tepat biju! Jau vairākas dienas slēpjos, nobijies, ka lielie, ļaunie nāks man pakaļ... Viņi nogalināja visus, ikvienu! Pat kaķus un zīdainīšus, mazajām roķelēm. Biju paslēpies akā, viņi visi nomira, visus novāca, pat mazāko, mazāko! Tad sākās milzīgs negaiss un apvāca arī visus ļaunos, bet pūķim neko nevarēja izdarīt. Tad tas aizlidoja. Uz, uz... Uz to pusi, kur dienvidū saule ir, man maz zināms par gudrajiem vārdiem, ko jūs lietojat, piedodiet!
Viņš apmulsis sāka knaibīt savus pirkstus.
Ja mēs tiksim uz kuģa, es norādīšu virzienu. Es biju paslēpies un gaidīju, lai pieteiktos palīgā jūsu komandai, ik malu malā ir zināms, ka mūsu zeme meklē savus varoņus.
Mattiass
14.10.2008 15:35
Tā kā visi acīmredzot klausījās vecī un pēc tam Īsazā, Torolfs arī piesēdās pia galda un paņēma ragu ar medalu parasti pirms svarīgām lietām viņš to nedarītu, bet šodien vēl varēja atļauties. Aizraujoši, Torolfs nodomāja. Mūs sūta tikt vaļā no Muspelheimas pūķa ar viņu parunājoties. Būs jāatrod kāds veids kā panākt, lai mēs procesā netiktu izcepināti.
Kad mājā ieskrēja puisis, Torolfs vispirms nenoticēja viņa teiktajam, nodomājis, ka katrs grib kaut kā izcelties, tomēr pēc kaujas apraksta viņš sāka ieklausīties. Cita lieta, ka viņam prasījās pajautāt kā tad tu tiki ārā no akas, un kā tu to visu no turienes tik labi redzēji? tomēr to Torolfs atstāja uz mazliet vēlāku laiku.
Hworang666
14.10.2008 16:49
Lotārs krogā bija nosēdies mazliet nostāk no pārējiem. Ar acs kaktiņu viņš bija pamanījis pāris pazīstamu cilvēku, tādēļ, vēlējās mazliet pamēļot. Bet, kad ierunājās pavecākais vīrietis, visa karotāja uzmanība bija pievērsta tikai viņam. Pūķis... Ragnakroka... Izklausās, ka pārāk garlaicīgi nebūs... Vēl reizi visus nopētijis, viņš dzirdēja kā pie draudzīgākā bara pieskrēja mazs zēns. Uzticību tik viegli nevajadzētu iegūt. Pietiek vien atnākt kādam, kas izskatās nevainīgs un visi ir gatavi tam noticēt... viņš pie sevis nomurmināja. Bet - tas bija vairāk kā nekas, tādēļ viņš bija gatavs ceļam. Paķēris sev blakām nomesto apmetni un uzrāvis to mugurā, viņš piebiedrojās pārējiem un pavaicāja: tātad, pa nakti šeit nepaliksim, bet gan ātrāk taisīsimies ceļā? Bija skaidrs, ka viņi vēl iztaujā puiku, bet - kuģis jau bija gatavs un izgulēties varēs arī Zemes klēpī.
Pūķēns Sāra
14.10.2008 17:19
Šis bariņš bija patīkams, ja pa ceļam kāds viņiem neparādīs ceļu pie mirušajiem gariem vai pūķis no viņiem nesataisīs cepešus ar rozmarīnu, tad pēc šīs avantūras būtu patīkami vēl ar kādu no šiem vīriem un meitu sastapties. Nebija grūti pateikt, ka visiem šeit sanākušajiem bija labas sirdis, kuram vairāk, kuram mazāk, bet tomēr labas.
-Nav kur steigties,- Alda bija piesteigusies pie Sigrūdas un Fritjofa, abiem veltot nelielu smaidu, kad viņa nometās iepretim zēnam, tā acu līmenī, un pasniedza tam ragu ar tīru ūdeni, kuru tik tikko bija palūgusi jaukajai meitenei, kas rūpējās, lai nevienam nepietrūktu medalus.
-Te tu esi drošībā,- sarkanmate silti un labsirdīgi smaidīja zēnam, sakot vārdus pārliecinoši un bez nekādiem šaubu aizmetņiem, acīm maigi lūkojoties zēna acīs. -Vai esi izsalcis?-
Massacre
14.10.2008 17:39
Sigrūna nopūtās un arī apsēdās tuvumā pie zēna. Vai tad viņi neredzēja, ka viņš var parādīt, nevis pastāstīt? tomēr sieviete neko neteica un gaidīja, kad visi pajautās savus jautājumus un tad dienas beigās viņa varēs pievērsties rituālam. Ja vispār viņai ļaus.
Juliette
14.10.2008 20:34
Laikam. Kaunīgi zēns nomurmināja. Kopš izlīdu ārā no akas, pārtieku tikai no ogām un augļiem, ko varu atrast ceļmalēs. Viņš nolaida acis, pārdomādams pēdējās dienās piedzīvoto.
Nabaga māmuķa. Nabaga tētis. Viņš uz īsu brīdi iešņukstējās. Jūs neesat izsalkuši?
Kā pēc sauciena "galdiņ, klājies" jaukā apkalpotāja pienesa klāt kārdinoša paskata ceptu gaļa, kuras smarža lika mutē sariesties siekalām visam krogam. Uz atsevišķa trauka bija salikti redīsi un citi dārzeņi, kā arī rupja maluma maize. Krietnā mielasta parādīšanās lika atlikt steigu tikt uz kuģa, tomēr pat tagad zēns ar kautrību apskatījās visapkārt, lai viņam netiek sadots pa pirkstiem, kad tas stiepsies pēc gardā gaļas gabala.
Pūķēns Sāra
14.10.2008 21:01
Alda pasmaidīja platāk par puisīša apstiprinājumu ēšanai, kad viņa maigi noglāstīja tā vaigu, notraušot asaras. -Nevajag teikt nabaga. Tu esi izglābies un tas priekš viņiem ir galvenais, lai kur tie tagad būtu.-
Galds bija krāšņš kā uz svētkiem vai kaušanu.
Sarkanmate sēdēja blakus puisītim un redzot tā baiļošanos, ielika tā šķīvī gaļas gabalu, pēc kura burtiski viņam spīdēja acis. -Mans vārds būtu Alda, kā lai tevi sauc?-
Juliette
14.10.2008 21:12
Puišeļa acis iemirdzējās kā divi milzu akmeņi.
Paldies! Viņš jau gribēja mesties klāt savam ēdienam, tomēr par pieklājīgu uzskatīja atbildēt uz jautājumu. Mani sauc... Leifs.. Ar spārnotu izteiksmi sejā, mazie zobeļi iecirtās sulīgajā ēdienā. Viņš ar interesi vēroja burvi, kaut ko perinot savā pakausī.
Pārējiem joprojām bija jāpieņem lēmums - vai izkuģot šodien, vai palikt ciemā un sрirdzināties vēl pēdējo reizi pirms ceļojuma.
Īsazs klusēdamies visā nolūkojās.
"Jūs tātad gribat kavēties vēl vienu dienu? Pagaidām nav īpašs iemesls steigties, bet domāju, ka saprotat, ka arī velti kavēties nevaram."
Viņš uzlūkoja jaunos biedrus.
Zēnu pētīja uzmanīgi un piesardzīgi.
Massacre
14.10.2008 21:44
Svāfa nopūtās, lūkojoties uz zēnu un Aldu. Viņa parasti palīdzēja cilvekie, nevis aprūpēja viņus.
Īsaza jautājums volvu mazliet sadusmoja:
"Ja mēs tiksim galā ar šo zēnu un viņa informāciju, es varētu ķerties pie rituāla un nekas mūs pēc tā veikšanas šeit vairs nekavētu. Ja vien, protams, mums nav vēl kādi īpašāki plāni." viņas balss bija mierīga, saprātīga un nepielūdzama. Cilvēkiem tomēr jāiemācās klausīties. Tad arī volvu palīdzība viņiem sen nebūtu vajadzīga.
Hworang666
15.10.2008 20:58
Šķiet lieki šeit atpūsties vēl kādu laiku, ja mēs paši varētu gulēt pat tad, ja jūrā kuģi mētātu no vienas puses uz otru. Mazliet pārspīlēts, bet galvenā doma bija skaidra. Viņi visi bija īpaši kādā ziņā un neviens no viņiem nebija nekāds vārgulis, kuram ajadzētu trīs dienas atpūsties un tad vienu dienu ceļot. Bet, ierunājoties Svāfai, vīrietis apklusa. Sievietei bija taisnība. Būtu jāieklausās tajā ko saka augstākas būtnes. Labi, tad nosklausamies visu, kas puisim sakāms, tad sagaidam Svāfu un dodamies ceļā. Vidusceļš starp visām izvēles iespējām...
Juliette
15.10.2008 21:44
Leifs sastinga kā zemē iemiets, tad atslābinājās.
Bet es gribu jums doties līdzi! Mans tēvs bija vikings, viņš šo to man ir iemācījis un iedevis ko tādu, bez kā jums jūrā būs ļoti grūti.
Puika cerēja, ka saņems apstiprinošu atbildi. Viņa hipnotizējošie acu dimanti mirdzēja pat kroga blāvajā apgaismojumā.
Ja mēs tagad izbraucam, ir cerības vakarā apmesties uz sauszemes.
Mattiass
15.10.2008 23:10
Torolfam nepatika Leifa skatiens. Nepavisam. Kazi, varbūt tajā pat kaut kas bija? Viņš, varbūt mazliet māņticīgi, nolēma neskatīties Leifam acīs. Vismaz, pirms pārējie izlemj, kas ar sīko darāms.
Dažs labs sāka izteikties par vētru mētāto kuģi. Nu, nu, es paskatītos uz tevi, kā tu gulētu, kad jau būtu pārmests pār bortu, Torolfs pie sevis nosmīnēja. Zivīm laba barība sanāktu. Būtu tak ļāvuši Svāfai rīkoties.
Massacre
16.10.2008 04:30
"To, kad mums jādodas ceļā, lems gari. Es nevaru galvot, ka mans ceļojums būs īss vai ilgs un nevaru galvot par informāciju ko tajā saņemšu. Ieteiktu īpaši nesacerēties." Sigrūna tikpat mierīgi kā iepriekš, paskaidroja un palūkojās uz airautīgo zēnu ar neko neizsakošu skatienu.
"Lai arī gadu viņam ir mazāk kā mums, viņam ir tādas pašas tiesībās kā mums, doties ceļā. Drošības pēc es pajautāšu gariem, jo pašlaik viņam nav rūnas un bez tās doties ceļā nebūtu gudri." viņa novērsās, zēna skatiena neietekmēta. Galu galā Volvas rūnas viņiem netika dotas tāpat vien.
Pūķēns Sāra
16.10.2008 15:14
Alda ar patiku nolūkojās kā puisītis ēd, pati sev ieliekot tikai nedaudz no lielā klāsta un ēdot nesteidzīgi. Šis mazais puisītis, Leifs... nevarētu teikt, ka viņš dēstītu cerības, tādas nebija. Toties iekšēji viņa esamība lika līksmot par to, ka vismaz kāds ir izdzīvojis pēc uzbrukuma ciemam, ka to cilvēku nāve, kuri centās aizsargātas ciemu, nebija veltīga un viņa bija pārliecināta, viņa zināja, ka bija kaut neliela saujiņu vīru, kas aizstāvēja ciemata iedzīvotājus līdz pēdējai elpai.
Par izkuģošanas laiku sarkanmate neko neteica, ļaujot to izlemt pārējiem, toties mazajam Leifam viņa pievērsās gan. -Un ko tev iedeva tēvs?- jautājums izskanēja spontāni bez nekādiem slēptiem mērķiem un karstas vēlēšanās zināt, kas zēnam pieder. Jautājums bija tīrā pieklājība un vēlme, lai zēns atslābst un iegrimstot stāstījumā, aizmirst tās šausmas, kuras piedzīvojis, kaut gan neizskatījās, ka tās viņu pārlieku mocītu. Tas bija ļoti labi.
Juliette
22.10.2008 21:49
Puisēns piesardzīgi no savām linu drēbēm izvilka kādu nodzeltējušu tīstokli - tas izskatījās vietām nošļakstīts asinīm.
Āre-če! Viņš atritināja to un nolika uz zemes. Kāds neveikls kartogrāfs vai jūrasbraucējs bija tapinājis Midgardas attēlojumu. Ko tādu ikviens no klāt esošajiem redzēja pirmo reizi.
Te tētiņš atzīmējis mūsu apmetni, kur dzīvojām. Bet rekur es ar akmeni iezīmēju ceļu, kurp plivinājās jūsu putniņš.Leifs pastiepās pēc vēl pāris dārzeņiem.
Massacre
23.10.2008 03:28
Sigrūna domīgi plaūkojās uz zēnu, kurš bija pirmkārt, parādījis kaut ko tik unikālu un, otrkārt, mācēja to lietot, tikai tāpēc, ka redzējis virzienu. Volva pieskārās kartei, it kā izlikdamās, ka grib saskatīt uz tās uzzīmeto labāk. Stāsti man, kādu informāciju Tu glabā?
Hworang666
23.10.2008 17:36
Lotārs uz mirkli apklusa, ļaudams acīm aplūkot ko pilnībā neredzētu. Laikam vien pagaidīsim, kamēr Svāfa izdarīs visu pēc sava prāta... Kaut kas tāds bija grūti aptverams. Kā gan puiša tēvam varēja būt tik plašas zināšanas par to, kas atrodas tik... tālu ārpus visa zināmā. Kas bija tavs tēvs pēc profesijas? pēkšņi skandināvs ieinteresēts apjautājās. Nevar jau arī visu uzreiz pieņemt kā patiesību...
Juliette
23.10.2008 19:22
Lotars:
Sirotājs. Leifs atbildēja. Stāstīja man, kā nocirtis pirkstus kādam tirgonim un savācis šo te papīru. Likās, viņš tiksminās par šo nežēlības izpausmi.
Sigrūna:
Caur tavu domu sāka plūst domas un attēli nenoteiktā secībā, pārklājoties un izšķīstot viens otrā.
...zeme pasaules spēle daļa asinis dievi nežēlība iznīcība meli patiesība nodevība Loki jūra panākumi zelts gudrība kuģis spārni zāles cirvis sapņi...
Kāds smagāks solis kroga tālākajā nostūrī izjauca Sigrūnas apziņas plūdumu.
Īsazs ieskatījās kartē.
"Ja tās salas kreisajā malā ir Ledus zeme un Zaļā zeme, tad tad laikam tas virziens ved uz lielajām salām, kurās esmu sirojis. Tur ir daudzas valstis un pilsētas un parasti arī labs laupījums. Tautas, kas tur mīt, nav piederīgas mūsu tautām ne paražas, ne ticībā."
Viņš noteica.
Tad skatījās uz Volvu. Gaidot, kad viņa darīs savas burvju un raganu lietas.
Pūķēns Sāra
23.10.2008 21:11
Alda uzlūkoja papīreli, uz kura bija līkas līnijas. Sievietei tā neko neizteica, ja pat šī lapele bija pati svarīgākā pasaulē.
-Es būšu ārā,- viņa piecēlās, pabrīdinot pārējos. Leifam tika veltīts uzmundrinošs smaids, lai nesakautrējas, kad viņa pameta galdu un nelielo telpu. Ēdiens uz viņas šķīvja bija gandrīz neaiztikts.
Izejot laukā, jūras gaiss iesitās sejā, liekot nodrebināties. Tur pat pie izejas bija piesaitēts viņas zirgs, kurš rāmi stāvēja, gaidot saimnieci. Zirgs bija salīdzinoši jauns, bet nenoliedzami gudrs, neskaitāmas reizes vedot savu saimnieku uz svešām vietām un ciematiem. Aldas plauksta maigi noglāstīja zirga purnu, zirgs ko nomurmināja un maigi piebakstīja saimniecei ar savu degungalu, liekot tai klusi iesmieties. Zirgs nevarēja zināt un saprast, kas noticis, bet tas spēja sajust izmaiņas.
Iepriekš sarkanmate bija tik bezatbildīgi atstājusi gandrīz visas savas mantas pie zirga segliem, uzticoties šai vietai un cilvēkiem, bet to nenācās šobrīd nožēlot. Visas mantas atradās savā vietā, kaut zagt tur nebija ko. Vispār viņa nebija padomājusi par kādu lietu: kur liks zirgu dodoties ceļā? Viņa patiesi bija aizmirsusi, ka vajadzēs doties jūrā? Vai viņa to nezināja? Visticamāk vienkārši to palaida gar ausīm, ja tas tika teikts, bet ko tagad darīt ar šo stalto dzīvnieku? Pārdot sirds neļāva un pamest tāpat, varēja uzticēties, ka zirgs pats atradīs ceļu, bet tas bija bezcerīgi. Vienkārši vajadzēja iedot zirgu Midu, kad viņš sievieti pavadīja, bet domas tobrīd vispār nebija no tām loģiskākajām, tieši tāpat kā tagad. Varbūt samaksāt kādam un palūgt aizvest zirgu? Protams, risks bija, ka savāc zirgu un naudu, bet šobrīd prātā nenāca nekas sakarīgāks.
Alda attālinājās no zirga un nelielā namiņa, lēnām soļojot ūdens virzienā. Pūta vējš un ausīs skanēja ūdens šalkoņa, sieviete ciešāk ietinās apmetnī, kas noteikti bija viņai pa lielu, bet tam nebija nozīmes. Pa rokai atradās nazis ne tik daudz aizsardzībai, bet lai nogrieztu kādu augu, jo viņas lūgtie augi netika atvesti un bija jūtams iztrūkums zālīšu somā, kas varēja beigties letāli. Bet skatiens neklīda apkārt, meklējot vajadzīgo zaļumu, bet gan tika pievērsts ūdenim, jūrai. Par spīti visam, Alda piekrastē bija bijusi tikai vēl vienu reizi četru gadu vecumā kopā ar māti, kurai neatliekami kāda slimā ārstēšanai vajadzēja ūdens zāli. Tādēļ šobrīd viņa uzlūkoja ūdeni ar bijību, sajūsmu un bailēm, bet galvenokārt ar skumjām, ausīs skanot solījumam, kurš nekad netiks izpildīts un ne tādēļ, ka sacītājs to nevēlētos pildīt, bet tādēļ, ka sacītājs vairs nebija.
Hworang666
24.10.2008 21:41
Nez kādēļ kaut kas tajā visā šķita nepievilcīgs. Puiša pirmītējais skatiens un patreizējā tīksmināšanās par, iespējams, lieku vardarbību. Prātā atausa kāda varena vārdotāja apraksts: "viņš bija tik varens, cik nežēlīgs... Bet viņa darbi bija neatkārtojami un, visticamāk tādi paliks līdz pat Ragnarokam". Kā tad viņš iepazinās ar tavu māti? Patiesi šim jautājumam nebija nekādas īpašas nozīmes, bet bija sajūta, ka iespējamo ceļabiedru vajag iepazīt tuvāk.