Sāga.

11038- 44464.

Pirms izšķirošās cīņas, ļaudīm šķita, ka nekas nekad nemainīsies. Un ja kāds būtu uzdrošinājies apgalvot, ka baltās mantijās ģērbti atbraucēji ir nāves vēstneši, par viņu smietos, lādzīgi uzsitot pa plecu. Vairākas ziemas tie tika izguldīti, ar tiem veikta mantu apmaiņa, kaut arī runas vārdos saprasties bija grūti. Neskaitāmi medalus kausi pie ugunskura kopā tukšoti. Bet Nornas bija lēmušas citādāk – kārtējo vasaru pie krastiem parādoties svešinieku kuģiem, gaisā vērās jaušama nāves dvaka. Laipno tirgoņu sejas nomainītas, no milzīgo kuģu malām uz ciematu krastā nolūkojās piecdesmit akmenī kalti purni. Virs kuģu sniegbaltajām burām lidinājās tumšzils pūķis, varonīgi vēzējot savu spārnu pletumu. Aukstie asmeņi rokās nežēloja ne dvēseles, kad vīri izkāpa krastos, cērtot kaujai nesagatavotos nobijušos iedzīvotājus. Zilās, ķirzakveidīgās radības uguns elpa no zemes noslaucīja pilnīgi visu. Uz izmisīgajām žēlastības lūgšanām neviens atbildi nesaņēma, kā arī uz jautājumiem, ko iebrucēji vēlas. Plūda asinis.
Necik ilgi, pār miesnieku galvām savilkās draudīgi negaisa mākoņi.
Sākās smags lietus. Piekraste pārvērtās dūņainā klajumā, svešinieku smagās metāla kājas stiga asiņainajā, pludojošajā zemē, kas apraudāja savu bērnu likteni. Vairākas zibens liesmas triecās pret dzelzī tērpto bruņnešu stāviem; aizdegās kuģi. Atbraucēji krita panikā, cenšoties izbēgt sava likteņa. Lāsti bira pār to lūpām kā lietuslāsēs, kas krita no debesīm. Dzīvs nepalika neviens no atnācējiem, tik vien pūķa masīvais stāvs šķēla trakojošo debesu jumu. Noskatījies postažā, tas skaļi un dobji ierēcās; it kā dusmās, it kā smieklos, un pasaules miers uz mirkli ļodzījās kā zemestrīcē. Drakons piezemējās un apostīja vienīgo kareivi, kam krūtis rotāja asinssārts krusts. Vīrs bija miris. Drakona mute izviebās groteskā smaidā, un, sabradājis sava saimnieka galvaskausu, tas aizlidoja tumšzilajās tālēs.
Ikvienam bija skaidrs, ka krustotu vīru vadībā atgriezīsies vēl lielāki spēki. Šajos krastos jebkurš pārzināja iekarošanas stratēģijas. Un, ja svešiniekiem pieejamam tik spēcīgas dabas būtnes kā tie demonstrēja, bija pienācis laiks uztraukties. Vai tuvojās priekšredzētā ragnaroka?
Bet dievi pagaidām bija runājuši.

Tuvākos ciemus ātri vien apceļoja stāsts par krastmalas ciema likteni. Tika sasaukta padome, kurai bija jāpieņem smagāko lēmumu zemes pastāvēšanas vēsturē. Divas Volvas tika sūtītas uz pasaules koka galotni lūgt dieviem padomu rīcībai. Dievietes Freijas pavadībā, šamanes stājās aci pret aci ar Asgardas un Vanaheimas varenajiem. Lielākā daļa no dievu sapulcē teiktā Volvu ausīm palika mūžīgs noslēpums, bet zīmīgākos padomus Freija pārtulkoja. Cilvēkiem bija ļauts izvēlēties – gaidīt Nornu nolemto likteni savā zemē, vai izvēlēties karotāju grupu, ko sūtīt prom no leduszemēm nākamības meklējumos. Lēmums izšķirtu ne tikai cilvēces, bet arī dievu eksistences likteni – ko tādu, kas ikvienam liktu bijībā pārskriet tirpām pār muguru.
Pēc ilgām sarunām, strīdiem un galvassāpēm, tā krasta gudrie pieņēma otro dievu padomu. Un labākie cīnītāji no malu malām tika lūgti stāties izredzētajā uzdevumā, kuru Midgardas iedzīvotājiem uzticējuši valdošie dabas spēki.
Trīspadsmit skumjās Nornas asarām acīs noskatījās neizbēgamajā, pašu vītajā likteņu tīkla teātrī.



Odins. Debesu simbols, Asgardas karalis, Valhallas valdnieks. Kara, nāves un gudrības dievs, viņš ir kareivis, klejotājs un burvis. Odins ir gudrības meklētājs, veicis ceļojumus caur deviņām valstībām zināšanu un dzīvesziņas meklējumos. Spējīgs ziedoties savu mērķu vārdā. Odins savas dzīves gaitā ļoti paļaujas uz sievietēm.
Odina totēmiskie dzīvnieki ir divi kraukļi un divi vilki.
Frigga. Debesu karaliene, mākoņu audēja. Zina visu dzīvo būtņu likteņus, bet klusē par tiem. Frigga ir cēlā un skaistā lēdija, cieņpilnā sieva un gādīgā māte, viņa aizsargā mājokli, sievas un bērnus.
Friggas dzīvnieki ir piekūns un zirneklis.
Tors. Tors ir ļaužu, sabiedrības, zemnieku un zemes dievs. Viņam raksturīgs ir brutāls vīrišķais spēks; liels augums un maza pašsavaldība, bet laba sirds. Tors ir arī pērkona dievs. Viens no Tora simboliem ir viņa āmurs, ar kura palīdzību dievs cīnās pret ļaunajiem spēkiem, un aizstāv cilvēkus no tiem.
Viņa dzīvnieki: kaza un lācis.
Balders. Spožais saules, gaismas un dienas dievs, Odina un Friggas dēls. Simbolizē labsirdību, mieru un mīlestību, estētismu un godīgumu.
Dzīvnieks: Briedis.
Tyrs. Kara, drosmes, godīguma, taisnīguma, kārtības un uzvaras dievība. Viņš ir īsts karotājs, simbolizējot drosmi un spēju ziedot sevi sabiedrībai. Dažādus darījumus veicot. vienmēr tika piesaukts tieši Tyrs. Viņš, gluži kā Odins, ir dievs, kas upurē sevi kāda mērķa vārdā.
Radības: Vilks un suns.
Skadi. Skadi ir ziemas un medību dieve, kura dzīvo augstu sniegotajos kalnos, mēdījot ar loku un bultām. Viņas tēvs ir milzis Tjazs. Skadi simbolizē spēcīgo sievieti, kas cīnās par sevi un savu taisnību, bet ir arī jūtīga, kaislīga un ilgojas pēc romantikas.
Sabiedrotais dzīvnieks: Vilks.
Loki. Loki ir blēdību, nedarbu, krāpšanas un negodīguma simbols. Viņš bieži apkrāpj un apmuļķo pārējos dievus un sagādā tiem nepatikšanas. Loki ir mainīgais un nenoteiktais dzīves un dabas norisēs, spēks, kas ir pēkšņs un atrisina problēmas caur negaidītām pārmaiņām. Šis dievs ir dzīvā, kustīgā enerģija dabas būtnēs.
Hela. Nāves dieviete, kas pārvalda zemāko no deviņām pasaulēm, dēvētu dievietes vārdā. Viņa ir arī zemes, dabas stihiju dieviete, bērnu aizstāve. Mirušās dvēseles nonāk viņas valstībā.


Freijs un Freija. Freijs – skaistais vīriešu dievs – ataino auglību, iekāri, kaislības, kā arī mieru, pārticību, nodošanos kādam mērķim. Freijs ir atbildīgs par spēlēm, svētkiem, precībām un jautrību. Viņa pārvaldībā ir Alfheima – elfu valstība. Elfi ir atbildīgi par augiem, kokiem un meža dzīvniekiem.
Mežacūka un ērzelis ir Freija totēma dzīvnieki.
Tiek uzskatīts, ka Freija ir Odina sievišķā puse. Pamatā viņa tiek uzskatīta par mīlestības, auglības, juteklīguma dievi, tomēr Freija ir arī kara, nāves un raganību dieviete. Viņa ir gan dzīvības, gan nāves būtne. Viņa valda pār Volvu – šamanisko, viedo Seidra burvestību praktizētāju – zinībām un maģiju.
Kaķis un piekūns ir Freijas dzīvnieki.
Njords. Njords reprezentē jūras auglīgumu un visu to, kas tajā mīt. Viņš ir jūrnieku, zvejnieku un ceļotāju aizbildnis. Arī atjaunošanās, atdzimšanas un jauna sākuma dievs.
Visi jūras dzīvnieki ir Njorda, bet starp tiem viņš īpaši izceļ gulbi un roni.
Rana. Ja Njords ir jūras auglība, tad Rana simbolizē postošos un trakojošos ūdeņus. Ranas vārds nozīmē „zādzība” Šī jūras dieve ir nežēlīga, alkatīga, ķerot savus upurus ar milzīgu tīklu un novelkot tos dzelmē. Jūrasbraucēji uz kuģa parasti ņēma līdzi kādu zelta gabalu, jo uzskata, ka Ranai tas ir ļoti svēts, un tādēļ viņa mierā nesīs kuģi uz iecerēto galamērķi.

Citas dievības un nozīmīgas būtnes.

Nornas. Urda, Verdani un Skulda ir trīs māsas likteņdieves. Viņas ir pagātnes, tagadnes un nākotnes iemiesotājas. Urda simbolizē vecuma gudrību, tai ir izcila pagātnes atmiņa, Verdani ir tagadnes pieaugusī sieviete, viss zināmais pasaulē, un arī māte. Skulda, jaunava, ir viss nākamībā. Viņas seju klāj plīvurs, simbolizējot nedrošību. Tā ir Skulda, kas pārgriež dzīvības pavedienu.
Nornas ir būtnes, kas vij likteņa tīklu visām dzīvajām būtnēm, ieskaitot dievus. Nornas nerada likteni – tās tikai veidoto to pēc visuma nebeidzamā likuma. Kopā ir trīspadsmit Nornas.
Filgijas. Sievišķie sargājošie gari, kas seko cilvēkam viņa dzīves laikā. Tiek uzskatīts, ka Flīgijas ir aizsaulē aizgājušo senču gari, kas gaida, lai parādītos, kad viņu aizbilstamais ir uz nāves gultas.
Volvas. Tās ir Seidra maģiju praktizējošās priesteres. Volvas vienmēr tur augstā cieņā, tās var sazināties ar dieviem un mirušajiem, un zināšanas nest uz cilvēku pasauli. Viņas ir Freijas vietnieces Midgardā. Kaujās šīs priesteres sūtīja savus garīgos totēma dzīvniekus uzbrukumā pretiniekam, novājināt to spēku un mazinot izturību, spēja iebiedēt un paralizēt pretinieka intuīciju, loģisko domāšanu.
Valkīras. Valkīras ir mazāknozīmīgas dieves, kas kalpoja Odinam un Freijas, kaujās kritušos vedot uz mirušo hallēm Valhallu un Folksvangu. Arī pati Freija ir valkīra. Arī norna Skulda, viena no likteņdievēm, ir valkīra, un, gluži kā nornas vij dzīvo būtņu liktens tīklu, valkīras vij kaujas gaitu un iznākumu.

Deviņas pasaules

Asgarda. Aesiras dievu mājvieta. Tajā mājo arī tie Vaniras dievi, kas no Vanaheimas pārcēlušies uz to – Freija, Freijs un Njords. Cīņā kritušie karotāji dodas uz Asgardu, lai pievienotos Freijai un Odinam to hallēs Folksvangā un Valhallā. Uzticīgie vīri un sievas tika atkalapvienoti Friggas hallē Fensalirā.
Vanaheima. Vaniras – auglības, bagātības un ražas dievu – mītne. Tā ir patīkama, mierīga vieta. Vaniras dievi ir senāki par Aesiras dieviem.
Alfheima. Elfu, augu un dzīvnieku pasaule, kuru pārvalda dievs Freijs. Alfheimas elfi sargā mežus, un dažkārt ieiet arī cilvēku pasaulē, lai dejotu nakts mēnessgaismas staros.
Muspelheima. Uguns un uguns milžu karaļvalsts. Radoša un destruktīva. Muspelheimu pārvalda milzis vārdā Surts.
Midgarda. Viduszeme, tā ir cilvēku rases pasaule, un tā zeme, ko mēs pazīstam. Cilvēki nevar pārvietoties starp pasaulēm, tikai astrālo vai šamanisko ceļojumu palīdzību.
Jotunheima. Tā ir augsto kalnu zeme, kuri ir klāti sniegā un ledū, jo šī ir ledus milžu mājvieta. Milži ir bīstamas būtnes, un Aesiras lielākie ienaidnieki.
Svartalfheima. Šeit mājo tumšie elfi un troļļi, dziļi pazemē un iekš kalniem. Šīs būtnes sargā zemes apslēptos dārgumus – zeltu, sudrabu, dārgakmeņus. Savu laiku viņi pavada izpētot pazemi un meklējot tos, un ir arī lieliski amatnieki. Svartalfheimieši ir ļoti viltīgi, alkatīgi un nodevīgi.
Nidavellir. Rūķu valstība, saukta arī par tumšajiem laukiem. Arī rūķi meklē un pēta zemes dzīļu bagātības. Pēc uzbūves tā ir ļoti līdzīga Svartalfheimai.
Niflheima. Šī ir aukstā ledus un miglas pasaule. Niflheimā ir dievietes Helas halle.Uz Helu dodas dvēseles, kuras mirušas no vecuma vai slimībām. Šamaņi savos astrālajos ceļojumos dodas uz Niflheimu, lai lūgtu mirušajiem padomus. Šis ir pretpols Muspelheimai.

Mazliet par spēles gaitu:
NOTA BENE! Šo stāstu neveido vēsture, bet gan mēs paši, un mūsu fantāzija

Vārds, realitātes saglabāšanas nolūkā, drīkst būt tikai senskandināvu izcelsmes. Tā var būt arī iesauka, piemēram, „Rudbārdis”, „Vilkausis” u.c.
Vecums – neierobežots. Tikai atcerieties, ka jums būtu jābūt „elitei”. Izlasei, tātad, no labākajiem (protams, ja kāds nāks klajā ar kādu ārkārtīgi lielisku ideju kā, piemēram, desmitgadīgs, neveikls zēns, kas vienmēr iekuļas nepatikšanās, ir ārkārtīgs veiksminieks vai ar neaizstājamu intuīciju...) Jūsu izdoma vienmēr tiks novērtēta! Arī dzimumam nav nozīmes.
Izskatā var būt tikai apraksts, bet vēlams arī attēls. NB! Netiks pieļauti nekādi japāņu komiksi, lūdzu, fotogrāfijas, vai vismaz fotoreālistiskas bildes.
Par īpašajām spējām un karamākslu. Katram (izņēmums ir volva - neobligāti) ir jābūt vismaz divām īpašām spējām. Pavisam noteikti ir nepieciešamas šīs:
*Vadīšanas māksla (leadership) – uzmundrināt, iedrošināt, pārliecināt, piekukuļot, izvilkt informāciju, spēja krīzes situācijā nākt klajā ar spīdošām idejām u.c.
*Kuģošana – vadīt to, pēc dažādām pazīmēm noteikt debespuses.
*Kalējs – salabot zobenus un citas lietas, izkalt kaut ko, vispārībā – viena no nepieciešamākajām un biežāk sastopamajām spējām.
*Volva – iespējams tikai vienam tēlam! Nomācošais vairākums volvu bija sievietes, jo lai veiktu seidra maģiju ir jābūt harmonijā ar sievišķo pusi. Volvai ierocis ir metāla zizlis – bet nav izslēgta spēja cīnīties ar citiem ieročiem. Viņai arī būs jāuztur saziņa ar dieviem un mirušajiem. Jautājumus par to – man lūdzu.
*Īpašā veiksme – arī pieejams tikai vienam spēlētājam, bet ar nosacījumu, ka to var skaisti izspēlēt.
*Muzikālais talants – bieži sastopams. Bungas, balss, dažādi ritma un sitaminstrumenti.
*Zaglis – lavīšanās, kabatzagšana, noklausīšanās.

Un jūsu idejas papildinājumā šīm. Jo vairāk ieliksiet no sevis, jo labāk. Tādēļ arī apspriedes ATD pavedienā par starp spēlētājiem par tēliem ir pat ļoti vēlamas.
Kā pamatspējas tiek pieņemta rīkošanās ar ieročiem – visiem un ar jebko. „Ieroči pēc izvēles” nozīmē tos divus, ar kuriem cīnīties protat vislabāk.

Anketais gaidu savā privāto ziņu kastītē.

Vārds | Fritjofs (friðþjófr tulkojumā no senās norvēģu valodas - miera zaglis)
Vecums | 31 gads
Izskats |

Lai arī augumā noteikti nav tas raženākais vīrs, var lepoties ar ātrām kājām un veiklu roku (kaut, šķiet, vēl ātrāka par tiem ir viņa mēle). Pēc sejas vien var pateikt, ka ir īsts delveris un nemieru cēlājs - vēja aprautajās lūpās vienmēr rotājās pašpārliecināts, taču ne ļaunīgsnējs vīpsns, dzidri pelēkajās acīs nekad neapdziest rotaļīga liesma. Savus matus viņš vienmēr atstāj, kā pats saka, - lai vēji var spēlēties, un tie viņam ir nedaudz sārti zeltainā lāceņogu krāsā; pinkaino bārdu retu reizi apcērpj, lai tā pārāk netraucē, steigā ieturot vakariņas.
Īsa biogrāfija | Fritjofa tēvs bija kā jau visi vikingi - nelabprāt apņēma Fritjofa māti tikai tādēļ, ka tas bija izdevīgi abu lielģimenēm, taču visas savas dzīves laikā turpināja pīties ar citām sievietēm (reiz pat mājās no sirojuma atvedot dienvidu verdzeni, kas gan ātri vien atdeva galus). Mira tālu prom no dzimtenes, kā viņa līdzgaitnieki saka - varenā cīņā pret vairākiem vīriem, kaut Fritjofs ir visai pārliecināts, ka tā nav taisnība.
Fritjofa māte bija ģimenes stiprā klints, kas ar sakostiem zobiem pacieta visus Fritjofa tēva izgājienus, jo teicās viņu mīlam, kaut daudz stiprāks par mīlestību bija viņas ģimenes gods un lepnums. Viņa dzemdēja trīs bērnus, no kuriem Fritjofs bija vecākais. Pēc tēva nāves viņam nācās uzmanīt savu jaunāko māsu un brāli.
Cik nu viņš sevi atcerās, Fritjofs vienmēr bijis abu vecāku mīlulis. Tēvs viņam mācījis kā zobenu celt un pretiniekā triekt, un uzskatījis jauno puisi par brangu dzimtas turpinājumi, māte savukārt viņam devusi gudru dzīves padomu, kaut vienmēr matījusi, ka ne tas labumā iet, ne viņa prātā aizķeras. Kaut māte gribēja viņā ieaudzināt skaidru prātu un dziļu mieru, puisis vienmēr ir gājis tēva pēdās, izrādot, ka mēle viņam ir daudz ašāka par roku. Un kaut Fritjofs vienmēr bija runājis muļķības, ievirzīts pa pareizo ceļu, viņš itin ātri apguva skalda mākslas un kļuva par sava nama valdnieka vismīļāko dziesminieku, īpaši izceldamies ar savām netiklajām mansongrām*, kuru dēļ bieži vien ir iekūlies nepatikšanās, aptraipot jaunu meitu tikumību.
Uzdevumā tika pieaicināts tādēļ, ka daudzi bija pārliecināti - tēvs, par kura cīņassparu jau daudzas vārsmas savārsmotas, noteikti dēlu bija lieliski apmācījis, kā arī tādēļ, ka pašam Fritjofam labpatika sacerēt par sevi dziesmas, kurām visi akli ticēja.
Neliels ieskats rakstura īpašībās | Fritjofu itin viegli var raksturot vienā vārdā - balamute. Skaļš, trokšņains un lielīgs bezkauņa, nekad neapdomā to, ko dara vai runā. Vienmēr un visur atrod nepatikšanas, taču allaž dzīvē vadās pēc cēliem, labiem mērķiem. Reizēm (un parasti ne īpaši priecīgā manierē) tiek saukts par Loki atvasi savas blēdīgās un mūžīgi mainīgās dabas dēļ. Mīl blēņoties kā mazs bērns, dzīves prieku rod kustībā - pat skandējot vārsmas viņš nestāv uz vietas, par savu lielāko iedvesmu uz zemes sauc sievietes. Taču, par spīti visam, nav muļķis un, kad kaut ko vēlās, tad to noteikti panākt, tikai, protams, savā īpašajā veidā.
Īpašā spēja | skalda talants - no pirksta var izzīst vispārsteidzošākās, pasakainākās vārsmas, kas nekad neizklausās neticamas (tātad, to var saukt gan par muldēšanas, gan pārliecināšanas māku). Un, loģiski, ja jau var veiksmīgi skandēt mākslas, tad jāmāk arī kāds instruments spēlēt - māk gan ragu, gan stabuli pūst, un labskanīga balss arī ir. Tēvs, vikings būdams, ir iemācījis arī kuģošanas prasmi - vadīt laivas, kuģus un noteikt debespuses, taču šī māka, tā kā ilgi neizmantota, ir mazliet ierūsējusi.
Divi ieroči pēc izvēles | tēva dāvāts zobens - Svartreidi (tulk. - melnas dusmas), līdz ar to, protams, vairogs, kā arī kaujas cirvis.

________________
*mansongra (mansöngr) - erotiska rakstura vārsmas, kuru aizstāve bija dieviete Freija, bieži vien tika uzskatītas par kauna traipu sievietes reputācijai un necieņu pret visu viņas ģimeni, taču reizēm tika uzskatītas par mīlas dziesmām.

Vārds: Sigrūna (Sigrún - uzvaras rūna)/Svāfa (Sváfa - vienam piederošā/mājoklis uz upes);
Vecums: 25;
Izskats: Zilas acis, zeltaini brūni mati garumā līdz pusmugurai, gaiša ādas krāsa, 176 cm gara, slaids un spēcīgs augums; Valkā rupja lina kleitu gaiši pelēkā krāsā, ap kuras vidu apjozta ādas josta ar īsā zobena maksti, zeltainas krāsas mēteli ar kapuci un noņemamu vilkādas oderi, tumši sarkanu, zeltainiem un sudraba zimboliem izrakstītu lakatu ap kaklu vai galvu, divu kārtu rupja lina, kuru starpā ir aitas kuņģa āda, lai tā nekļūst mitra, mugursoma, kurā ir viss nepieciešamais.

Īsa biogrāfija: Viņas vārds dots par godu vienai no valkīrām Svāfai un viņas nākamās dzīves reinkarnācijai Sigrūnai, vecākiem ticot, ka viņi ir parādā šai valkīrai un abi vārdi doti, ticot tam ka šāda vārdu savienošana nodrošinās meitenei ilgu un veiksmīgu dzīvi.
Līdz sešu gadu vecumam Sigrūna bija vienīgais bērns ģimenē, tajā pašā nelaimīgajā ciemā, kurā notika postaža. Viņa tik izstrādināta un paverdzināta visos iespējamajos veidos un pirmos savus apzinīgās dzīves gadus no četru gadu vecuma netika dabūjusi apskatīt pasauli vairāk kā sava ciemata un tā apkārtnes ietvaros. Viņas rokas mūžam bija nostrādātas, domas allaž tukšas un spēka tieši tik daudz, lai godam nostrādātu dienu un nespēkā atkristu gultā. Meitenīte bija izvārgusi, kaulaina, maz ēda, jo ārkārtīgais nogurums bieži vien dzina tādā apātijā, ka savos atpūtas brīžos, kas bija ēdienreizes, viņa vien spēja sēdēt sakņupušiem pleciem un neko vairāk. Gadā kad Sigrūnai palika seši, ciemā notika divi ievērības cienīgi notikumi. Viņas mātei piedzima trīņi, kas nozīmēja darbu līdz pat naktij vai sākot jau no agra rīta un tikai sešas vai četras stundas miega un vēl pilnīgāku sava "es" un domu neapzināšanos. Otrs notikums - ciemā ieradās Volva Mistilteina ar saviem mācekļiem un piedāvāja savus pakalpojumus. Kā jau ietekmīgai un vecai sievietei, cieminieki viņai palūdza iztulkot zīmi, par ko tā tika uzskatīta, proti trīņu piedzimšanu. Vecā Volva bija labsirdīga veča un ar savu laipnību, kuru viņa ienesa Sigrūnas mājā līdz ar pirmo soli pār slieksni, pievilka mazās meitenes sirdi kā magnēts, jo tāda izturēšanās meiteni gan biedēja, gan sajūsmināja. Tās dienas laikā kamēr Volva ciemojās viņu mājās, Sigrūna uzmanīgi novēroja katru tās darbību, macekļu rīcību un klausījās to sarunās. Jūs nespējat iedomāties kāds izmisums meiteni pārņēma brīdī, kad viņa saprata, ka šī labsirdīgā veča dosies prom uz ilgu neatgriešanos, ka viņai būs jāpaliek te un jāpavada dienas, kas līdzinās viena otrai, gadi, kas nemainās savā ritumā. Tobrīd viņas galvā pavīdēja viena no retajām un tomēr kristālskaidra doma: Tikt prom, sekot.
Kopš tā laika Sigrūna ir bijusi večas mācekle, turklāt visizturīgākā, talantīgākā no visām un visiem, kas spietoja večai apkārt. Kad Svāfai bija deviņpadsmit slavenā Mistilteina nomira skaidrā, zvaigžņotā naktī pie ugunskura, veicot šamanisko rituālu. Viņa bija sajutusi, ka ir pienācis viņas laiks aiziet, atstāja Svāfai mantojumā viņas zizli un zobenu, kā arī visu pārējo mantību un ar Svāfas muzikālā talanta palīdzību ieslīdēja savā pēdējā ceļojumā uz mirušo valstību. Svāfa viņu pienācīgi izvadīja, viņas pelnus izskaisot no večas mīļākā kalna virs jūras, saujiņu, kā noteikts, atstājot sev.
Līdz savai 25 dzimšanas dienai Svāfa klejoja pa pasauli un guva dzīves pieredzi, pilnveidoja savas spējas, piedāvāja pakalpojumus, mācījās pie dažādiem citiem gudrajiem un ieguva sev labas Volvas slavu, par spīti nelielajam vecumam.
Trīskāršas radu dzīves Tev 25 vasarā atņems, trīskārši Tev tās būs jāatmaksā. Trīs brāļi, lai arī Sigrūnai nesvarīgi, bija viņas pienākums šajā dzīvē. To viņa uzzināja par vēlu, lai paspētu atgriezties un viņus glābt no postošās nāves, tāpēc tas viņai bija jāatmaksā dodoties Midgardai uzticētajā uzdevumā.
Neliels ieskats rakstura īpašībās: Dzīvespriecīga, novērtē to, kas viņa ir un kas viņa bija, apzinās savus pienākumus, ir labsirdīga, nemelo bez vajadzības un neliekuļo. Vairāk balstās uz intuīciju kā savām domām, bet, ja balstās uz domām, tad skaidri, noteikti un bez atkāpšanās. Mīl palīdzēt citiem un nesmādē labu fizisku slodzi
Īpašā spēja: Völva, Muzikālais talants; Priekšmetu un to dabas izprašanas talants (ja Sigrūna, piemēram, paņem rokās zobenu un, ja grib, tad viņa var sajust tā vēsturi, raksturu, dabu un saprast kā tas jālieto. Tajā pašā laikā zobens viņai ir (īstenībā nav, bet nu labi) par smagu un lietot to tik perfekti kā viņa varētu, nevar. Zināšanas un dotības neiet rokrokā ar ķermeņa iespējām vai iespējām kā tādām. Bieži vien viņa var pateikt visu par pašu priekšmetu, zināt kā to lietot, bet vienkārši to nevarēt. Neļauj vai nu dvēsele vai ķermenis.);
Divi ieroči pēc izvēles: Apsudrabots meteorīta metāla zizlis (apmēram tāds kā šai burvīgajai būtnei), ar kuru māk rīkoties kā ar profesionālu ieroci; Īsais divasmeņu zobens (tikai, protams, perfektākā stāvoklī), –//– .

Manu druku neskatieties, esmu pusaizmigusi.

Vārds: Alda
Vecums: 23
Izskats: Nedaudz pāri pleciem, maigi sarkani mati, zaļas acis, ap 1,70m gara. Kā jau ierasts sievietei, nēsā kleitas, aukstā laikā pa virsu uzmet apmetni. Zilā prievīte matos ir kā azpīmējums, ka viņa ir aizņemta, tieši tāda pati prievīte ap roku atradās Drekanam.

Īsa biogrāfija: [man nesanāca īsa ] ir ciema vadoņa meita. Jau no mazām dienām ir gatavota tam, ka pēc precībām viņas vīrs ieņems tēva vietu, bet viņa stāvēs savam mīļotajam [ja paveiksies un viņa tajā iemīlēsies] blakus kā vadoņa sieva, padomdevēja un nevainīgo un ciema aizstāve, kamēr vīrs ar citiem ciema vīriem ir aizbraukuši sirojumos, medībās vai tirgoņu lietās.
Savu bērnību ir pavadījusi gan mātes maigajā paspārnē, kura bijusi ciema dziedniece/ārste, iemācoties no tās visu tās amatu, gan arī pavadījusi laiku ar ciema puišeļiem, iemācoties šaut ar lingu, vēlāk ar loku, kā arī iespēju pārvaldīt zobenu, kas gan viņai nekad nav gājis pie sirds un arī padevies īpaši labi. Aldai sasniedzot piecpadsmit gadus, nomira viņas māte, un meitenei nācās ieņemt viņas dziednieces/ārstes amatu ciemā, protams, tas nebija pārlieku neiespējami, tā kā viņa jau no mazām dienām bija palīdzējusi mātei un pēdējā gada laikā, mātei sirgstot, izdarījusi gandrīz lielāko daļu dziedēšanas/ārstēšanas, mātei tikai nedaudz ko koriģējot, bet tomēr smagi bija.
Ja neskaita pienākumu gūzmu, kas neatļāva vairs pavadīt laiku kopā ar zēniem/draugiem, ar kuriem joprojām bija lieliskas draugu attiecībās, viņa palika sievišķīgāka un daiļāka, daudziem draugiem sākot ieraudzīt viņā ne tikai draugu, labu sarunu biedreni un dziednieci, bet arī sievieti, kuras izredzētais ieņems vadoņa vietu. Bet vienīgais, kurš piesaistīja viņas pašas skatienu bija viens no ciema klusākajiem, bet spēcīgākajiem puišiem, kurš savos uzskatos bija ciets kā tērauds [tērauds ir pietiekoši ciets?], pareizāk teikt viņš bija kluss un nerunīgs atrodoties tikai Aldas klātbūtnē, citā gadījumā atrodoties ar draugiem, viņš bija tas, kurš neļāva nevienam pārlieku palaist muti un visus saliedēja. Tikai pēc piecu gadu jūtu slēpšanas un tēva nepārtraukto kladzināšanu par to, ka pēdējais laiks iziet pie vīra, jo viņš ir vecs un vajag maiņu, tēvs pats nolēma salaulāt Aldu ar šo puisi – Drekanu, jo viņš bija ieņēmis sava tēva vietu pie vadoņa sāniem, kā neformāls vīru vadonis, kad Aldas tēvs paliek ciemā, un padomnieks. Par spīti tēlotajam spītam, Alda bija priecīga un kā izrādījās arī Drekans bija apmierināts. Aldai bija divdesmit viens gada, kad viņas tēvs paziņoja par abu saderināšanos, nākamā gada laikā viņi bija tēva spiesti pavadīt kopā daudz laika. Kaut abi tēloja, ka neciešs viens otru, drīz vien atklājās, ka abiem nevien ir daudzas lietas kopīgas, bet arī sen jau viens otram patīk, tikai Drekans baidījies to izrādīt, jo nevēlējies, lai meitene uzskata, ka viņš vēlas ieņemt tikai viņas tēva vietu. No patikšanas drīz vien uzplauka maiga, bet spēcīga mīlestība. Alda bija kā zilā uguns Drekana tēraudcietajai gribai un uzskatiem, pavēršot un vedot vīrieti pa pareizo taku. Kaut jau nolemti viens otram, kāzas tika atliktas uz nenoteiktu laiku dēļ Aldas tēva slimošanas, bet kad reiz viņas tēvs kaut cik izveseļojās, Drekanam nācās steigties uz kādu ciemu, kur viņu tirgotāji iepinušies nelaimē. Protams, abus mīlniekus tas skumdināja, bet doma, ka Drekanam atgriežoties viņi beidzot būs tikai viens otram arī cilvēku priekšā, lika neskumt, kā arī dēļ Aldas tēva slimošanas, ciema pārvaldīšanu bija jau ņēmis rokās Drekans un Alda pie tā sāniem, priekš visiem kāzas bija tikai formalitāte visiem jau zināmajā faktā. Bet Drekans neatgriezās no ciema, kāds vēstnesis tikai atveda vēsti, ka ciems, uz kuru kā reiz Drekans bija aizjājis ir ienaidnieku iznīcināts un nav neviena izdzīvojušā. Pirmajās dienas sieviete cerēja, ka Drekans ar vīriem būs pametuši ciemu pirms uzbrukuma un iemetuši loki caur tuvākajiem ciemiem vēl patirgojoties, bet tās bija tikai tukšas cerības. Izdzirdot piedāvājumu doties un uzvarēt mīļotā slepkavas, pat par spīti savai nepatikai pret cīnīšanos un asiņu izliešanu, nevajadzēja domāt divas reizes, lai Alda jau būtu zirga mugurā un dotos uz noteikti tikšanās vietu.
Neliels ieskats rakstura īpašībās: starp savas dzimtas pārstāvēm biežāk viņa ir klusa, ļaujot gvelzt muļķības citām sievietēm, tās tikai uzklausot, bet starp puišiem viņa atdzīvojas, jokojas, ņem tos uz zoba un kacina, pat izaicina tos dažkārt uz divkaujām, protams, joku. Viņa mēdz būt vienlaicīgi spītīga, neatzīstot savu vainu vai nepareizumu, un saprotoša, spējīga pieņemt aizrādījumus, rīkojoties pēc dotā padoma, ja tas patiesi ir noderīgs vai pieņemto otra viedokli. Viņai ir spēcīga griba un ja kāds viņu ir patiesi aizskāris vai atņēmis, ko svarīgu, viņa šo cilvēku necietīs no sirds, kaut gan tādi, izņemot šie visu zemju ienaidnieki, nav bijuši. Tai pašā laikā jautrajam garam, viņa ir arī mierīga, dod priekšroku klusumam kādā laukā, nekā muļķīgām sieviešu klačām, necieš baumas un asiņu izliešanu, ir pat visu saglabāšanu un līdzsvaru, bet kā jau iepriekš minēju, ja kāds ir nodarījis pāri viņai vai kādam viņas mīļajam, tam viņa pati ar plikām rokām pārgriezīs sprandu.
Īpašā spēja: dziedniecība [visādu augu atpazīšana un spēja tos likt lietā, kā arī parasto brūču, drudžu un citu lietu ārstēšana], mikstūru gatavošana [dziru, uzlējumu un smēru veidošana]
Divi ieroči pēc izvēles: neliels duncis/nazis, kurš tiek vairāk izmantots augu vākšanai un loks ar bultām [15 bultas]

Gaidām anketu vēl no Hworanga. Man jau ir gatavs ievadposts spēles pavedienam. Kā jūs domājat, ir vērts pagaidīt vēl kādu brīdi, cerībā, ka kāds pieteiksies? Jo aktivitāte tiešām ir neliela.
Jebkurā gadījumā, ja kāds vēlēsies pievienoties vēlāk - tas būs pavisam reāli. Tātad, ko teiksiet?

Es izveidošu anketu kaut kad šodien. Bet varat mani arī negaidīt un sākt spēli.

Domāju, ka varam sākt. It īpaši, ja pārējie var pievienoties un neko nezaudēs.

Arī domāju, ka var sākt

Ja Elony iesūtīs anketu šodien, visticamāk nebūsi nokavējis pilnīgi neko. Tātad veidoju pavedienu, un varam sākt.

Ja kāds vēl vēlas pievienoties, ziņojiet.

Vārds: Lotars
Vecums: 29 gadi
Izskats:

Pagarš, plecīgs vīrietis spēka pilnbriedā. Sejā kā dārgakmeņi spīd divas auksti zilas acis, kurās gluži kā ledū žēlastību naidniekiem neieraudzīt. Baltie mati ir saistīti ar ģimenes gēniem, jo tādi ir visiem vīriešiem viņa dzimtā. Pāri labajai acij ir rēta, kas iegūta cīņā par godu. Neskatoties uz rētas tuvumu acij, spēju saredzēt dienasgaismu ar abām acīm vīrietis nav zaudējis. Ja kādam ir sagadījis redzēt vīrieti bez krekla, tad var pamanīt, daudzas jo daudzas rētas ķermeņa priekšpusē un tikai dažas mugurpusē. Kaut vai pēc tā vien var spriest, ka viņš galvenokārt cīnās ar visiem pretiniekiem aci pret aci. Pāri visam kreisajam plecam ir tetovējumi ar skandināvu tradicionāliem motīviem.
Īsa biogrāfija: Lotara dzimtā cienījamākā profesija ir karotāji. Jau sensenis viņa dzimtā dzimst vismaz 5 zēni un, ja paveicās, tad arī viena vienīga meita. Dzimta pati par sevi izvirza striktus nosacījumus audzināšanā un tikai divi zēni var kļūt par karotājiem. Pārējiem ir jāpieņem cita profesija, vai arī viņi kļūst par izraidītajiem (viņi tiek izraidīti arī no ciema, jo ģimenei ciemā ir ļoti liela ietekme). Lotara tēvs un viens viņa brālis bija vieni no labākajiem karotājiem visā ciemā, tādēļ arī Lotars pats ir audzināts, kā labākais no labākajiem. Līdzās mātes pienam vienmēr bija medalus un citas apreibinošas vielas, lai karotāju cīņas laukā netraucētu kādas raganas izkaisītās burvju zālītes. Zobenu un cirvi puisis bija spiests nēsāt jau kopš tās dienas, kad viņš iemācījās staigāt. Smags fizisks darbs bija ikdienišķa parādība, kad viņam bija vēl tikai 5 gadi. Sasniedzot 14 gadu vecumu zēnam atļāva doties līdzi vikingā un viņš savu ģimenes uzvārdu neapkaunoja. Labas atsaugsmes par puisi kā drosmīgu, ļoti spējīgu un paklausīgu karotāju nebija reta parādība. 21 gada vecumā nomira jaunā vīrieša tēvs, protams, kara laukā. Viņš viens pats centās apturēt baru pretinieku, lai spētu pasargāt kādus mazus dvīņubrāļus, kas nebija izdzirdējuši brīdinājuma taures skaņas. Redzēdams kā viņa tēvs mirst, Lotarā iezvēlās niknums, un viens pats viņš nobeidza palikušos uzbrucējus, izglābdams abus zēnus. Turpmākos gadus vīrieša cīņas prasmes ir tikai uzlabojušās. Nelaimīgs ir tas uzbrucējs, kurš nonāk viņa redzeslokā, jo gandrīz droši ir zināms, ka drīz nāve to turēs savos apskāvienos.
Neliels ieskats rakstura īpašībās: Citi viņu raksturo kā taisnīgu un aukstasinīgu karotāju (viņa gadījumā vārds karotājs arī ir īpašība, jo viņš nekad nepadodās un piešķir ārkārtīgi lielu nozīmi godam) Pašam viņam patīk sevi raksturot kā miermīlīgu dabas mākslinieku, jo viņš māk ieklausīties vējā un saredzēt iespēju izbrist pat necaurejamākos mežus. Bet patiesībā viņš ir atklāts, nekad nepārdomā par kādu savu lēmumu, parasti ir tiešs un laipns.
Īpašā spēja: Izteikts vadīšanas mākslas meistars kaujas laukā: kara saukļi skan gandrīz tik pat tālu kā tauru skaņas un pretinieki vairās no zilo acu skata vien. Bersersks: ieejot īpašā stāvoklī, niknums pārņem karotāju un viņš kļūst ātrāks, spēcīgāks un mazāk uzņēmīgs pret uzbrukumiem. Viena no speciālajām īpašībām, ko manto viņa dzimtas pārstāvji. (bersersks reāli nozīmē to, ka sirdij lēnāk pieplūst asinis tādējādi ceļot adrenalīna līmeni. Sekas ir viegli trīcošas rokas pēc cīņas un pieaug agresija arī pret savējiem, kļūst vieglāk aizkaitināms...)
Divi ieroči pēc izvēles: Zobens un cirvis vienai rokai (abi attēlā). Nevienam nav nosaukuma, jo tas liecinātu par muļķīgu pieķeršanos māņticībai, bet, kara laukā neko nelīdz tas, ka arī tavam zobenam ir vārds.

Sakarā ar to, ka pieteikušies divi cilvēki, no kuriem gaidām anketas, sākums nebūs tik raits kā iecerēts. Pagaidīsim līdz rītdienai.

Vārds: Torolfs Ulfsons
Vecums: 28
Izskats: Gari, skandināviem netipiski (bet dzimtai raksturīgi) melni, taisni mati, tēraudzilas acis, vidēja auguma, slaids. Vidēji spēcīgs (līdz ar to, iespējams, ne tik stiprs, kā citi grupas biedri), toties ārkārtīgi veikls. Visai pievilcīgs. Gadījumos, kad jāvelk bruņas, iztiek ar ādas bruņām un tumšu kapuci — lai nekavē kustēties. Parasti velk tumšu apmetni ar kapuci, kas palīdz maskēties, jo, kaut arī Torolfs, gluži kā pārējie, ciena godīgu cīņu, viņš arī pieprot slēpšanās māku un ir labs izlūks.


Torolfs

Īsa biogrāfija: Jau kopš mazotnes Torolfam bija ķēriens uz zagšanu un lavīšanos — viņam sagādāja prieku pārsteigt pieaugušos un nepamanītam tikt klāt vietām, kuras tika rūpīgi uzmanītas. Tiesa, ja viņu tomēr pamanīja, bija jālaižas lapās, tādēļ Torolfs arī ciena mobilitāti kaujas laikā — viņš pats ir labs skrējējs.
Kad Torolfs paaugās un kļuva nopietnāks, viņš sāka savas prasmes mērķtiecīgi pilveidot un devās dažos karagājienos kā izlūks un lokšāvējs. Tiesa, viņam nācās cīnīties arī sānu pie sāna ar citiem biedriem tuvcīņā, tad viņš arī saprata, ka parastais cirvis ir pārāk neērts pretinieka cirtienu atvairīšanai. Tomēr, kad reiz nejaušības dēļ izdevās aplaupīt tālu zemju tirgoni, Torolfs ieguva skaistu, apsudrabotu dunci un vieglu, ērtu, asu un lieliski balansētu zobenu no Damaskas tērauda.
Neliels ieskats rakstura īpašībās: Kaujā piešķir lielu nozīmi manevrētspējai un taktikai. Torolfs nav gļēvulis — viņš ir gatavs cīnīties un mirt, ja nepieciešams, tomēr viņš uzskata, ka arī tas, tāpat kā viss pārējais, jādara ar apdomu. Viņam piemīt savdabīga humora izjūta, kurā gan viņš nemēdz dalīties ar citiem, jo pieradis savas domas paturēt pie sevis. Torolfs ir izteikts vienpatis, viņš slikti pacieš, kad kāds viņu mēģina komandēt, un arī pats citiem neuzmetas par vadītāju. Kuģa vadītājs viņam ir autoritāte, kamēr vien viņš ir kuģī, bet jaunībā uz sauszemes bija gadījies pāris reizes nokļūt vieglās nepatikšanās nepaklausības dēļ. Tomēr šiem gadījumiem Torolfs, pateicoties savām prasmēm, veiksmīgi izgāja cauri.
Īpašās spējas: Spēj klusu nogalināt ar nazi un snaiperēt ar loku (ar bultu trāpīt jebkurā ķiveres nepiesegtā galvas laukumā, ar vienu šāvienu nogalinot, ja vien viņam ir dažas sekundes, kuru laikā mierīgi notēmēt; tuvas kaujas gadījumā tā vietā viņš spēj šaut ļoti ātri, kā arī izvairīties (atkāpjoties) un šaut).

• Īpaša veiksme
• Zaglis

Ieroči pēc izvēles: Zobens un duncis, loks

Vārds: Īsazs Raidomanazs
Vecums: 36 gadi
Izskats:




Rūdīts, spēcīgs karotājs, kas tā arī izskatās, nopietni un skarbu seju. Tumšiem matiem un bārdu. Viņam ir vairāks rētas, kas redzamas uz rokām, kakla un viena arī uz pieres. Acis ir savādi gaiši zilas, liekas ļoti aukstas. Ja viņš cieši skatās virsū, var atstāt biedējoš iespaidu.
Īsa biogrāfija: Raidomanazi (Ceļojošais cilvēks) tā tiek saukti tāpēc, ka dzimtas locekļi bija raksturīgs kašķīgs un karstasinīgs raksturs, kas noveda parasti pie slepkavībām. Bet viņi turēja svētu asinsatriebību, tāpēc, kad kāds ģimenes loceklis saņēma sodu par slpekavību, parējie atriebās tai dzimtai, kas sodīja slepkavu... Rezultātā dzimtas locekļiem bija parasti jābēg prom no apmešanās vietas, lai arī nesaņemtu asinsatriebību. Īsaza tēvs bija viens no šīs dzimtas un jau no bērnības Īsazs bija spiests daudzkārt pārceļot, kad tēvs kārtējo reizi devās trimdā. Bet reiz tēvs dabūja galu no tā vīra brālā rokas, kuru tēvs bija noslepkavojis. Īsazs, 14 gadus vecs, ar māti devās prom no ciemata, kur tas notika.
Pēc gada Īsazs atgriezās pavasara svētkos, pārģerbās par meiteni un tika namā, kur daudzi no naidīgās dzimtas dzēra un svinēja. Īsazs pamanījās ieliet tēva slepkavam saindētu dzērienu. Viņš protams, nomira. Tikai Īsazs bija šim aušī iečukstējis, kas viņš ir. Citi to nedzirdēja, bet tas likās aizdomīgi, tāpēc, kad atklājās nāve, sāka kaut ko nojaust. Īsazs devās prom uz tālu apvidu, kur sāka mācīties pie kalēja, reizē arī apguva karotāja amatu pie vietējiem vīriem, kas tobrīd nebija devušies karā. Bet tad tika nogalināta viņa māte.
Īsazs slepeni atgriezās apvidū, kur bija pastrādājis slepkavību pats. Atkal jau tika svinēti pavasara svētki tai pašai dzimtai. Tā uzmanījās, lai netiek iekšā sveši, tāpēc svinēja nostāk no ciemta lauku mājā. Īsazs pret rīta pusi, kad lielākā daļa jau gulēja, aizbultēja nama durvis un aizdedzināja namu, izmantojot darvu un piķi.
Tad nogalināja tos, kas tika ārā.
Pēc tam Īsazs devās tālu prom, iestājās vikingos, lai sirotu tālu prom no apvidus, kur pastrādāja šos noziegumus. Viņš nebija karstgalvīgs, tāpēc netika uskatīts par drosmīgu, tomēr pamanījās izdzīvot tur, kur citi gāja bojā. Spēja dot labus padomus un pavēles, kur labāk piestāt krastā un kā labāk uzbrukt ciematiem. Viņa spējas neatklājās tieši cīņā pret pretiniekiem, bet gan stratēģijā, īpaši kad bija vairāki kuģi. Tomēr savas apdomības dēļ viņš nekad nekļuva par lielu vadoni, bet nodzīvoja ilgāk par daudziem brašajiem vadoņiem. Tāpēc tie vikingi, kas pamanījās arī ilgāk izdzīvot, cienīja Īsazu un nedaudz baidījās no viņa. Tā Īsazs vadīja savu dzīvi, bija vikings, jeb pastāvīgi karā.
Neliels ieskats rakstura īpašībās: Gudrs, apdomīgs, viltīgs. Viņš nav karstasinīgs, spēj piedot sīkas lietas un pāri darījumus, bet nekad nepiedot un neaizmirst to, ja kāds viņam nopietni nodara pāri un obligāti atriebsies, kaut vai pēc gadiem 10. Pacietīgs un arī pārliecināts par savām prāta spējām, nicina karstasinīgos un nav diez cik padevīgs dieviem. Neciena alu un medalu, bet ciena sieviešu sabiedrību. Zina, kādu iespaidu atstāj viņa aukstās acis, tāpēc to labprā tizmanto.
Īpašā spēja: Vadīšanas spējas. Spēj izplānot lietas vairākus gājienus uz priekšu. Paredzēt citu rīcību. Iedrošināt un uzmundrināt gan pārāk nespēj, bet uzskatoties acīs, var pārliecināt, atstājot biedējošu iespadaidu.
Kalēja amtas. Apguvis šo amatu tā lai varētu darboties kā neliela ciemta kalējs, spēj izkalt zobenus un citus ieročus, kā šķēpu uzgaļi, kara cirvji un vairogi, lauksaimniecības rīkus arī, bet tos sliktāk, jo tie viņu nepiesaistīja, māk labot ieročus un veikt citus darbus, saistītus ar metālapstrādi. Tiesa, pēdējos gados viņš ar to nodarbojas retāk.
Divi ieroči pēc izvēles: Zobens Sovilblads un cirvis. Līdzi ir vairogs, kuru lieto kopā ar to ieroci, kurš tobrīd ir piemērotāks.

Kāpēc mēs apstājāmies?

Iepostošu, kad man būs laiks apsēsties un uzrakstīt turpinājumu. Šovakar vēlu naktī vai otrdienas vakarā. Es ceru. Piedodiet. :/

Paklau, bet kurš aptuveni gads iraid pēc mūsu vēsturītes?
Mans vikings tak ir sirojis britu zemēs. Un būtu aptuveni jāzin, ko drīkst muldēt par to, kas nu tur attiecīgajā gadā ir - spēcīgs karalis Britānijā, vai arī tādi haosa laiki, kad var droši sirot.

Nu principā es speciāli neesmu minējusi nekādus gadsimtus. Sirojumi notiek, tomēr kartes zīmētas nav. Haosa laiki. Individuālas provincītes pārvalda atsevišķi vecākie - savā starpā cīnās par ietekmi utt.

Brīdinājums. Mans dators šobrīd ir vīrusu nokosts, un, kā pamanījāt, pie interneta pastāvīgas pieejas nav.
I fail.