Tikšanās ar jahtas kapteini jums ir sarunāts tieši divpadsmitos un bez liekas kavēšanas.


Kens noņēma balto cepuri un paberzēja pieri. Nu gan karstumiņš. Labi ka paņēmu pretapdeguma krēmu, jo uz ūdens saule karsēs ne pajokam. Uzlicis atpakaļ galvā cepuri, viņš paskatījās rokas pulstenī. Bez piedspadsmitām divpadsmit. Ceru, ka viņi ievēros to ko vakar viņiem piekodināju. Nekavēt. Savādak tas, kurš kavēs paliks uz sauszemes. Piekārtojis savas drēbes, vīrietis sāka staigāt no vienas puses uz otru, dungodams kādu jūrnieku dziesmiņu ko nesen dzirdēja pa rādio, kad zvejoja.



Nu tad sākam spēli.

Dženeta sparīgi grauza burkānus un lēnā solī devās uz norunāto tikšanās vietu. Tumšzilās auduma bikses plandīja gar viņas kājām un arī matos rotaļājās vējš, padarot izspūrušo ērkuli vēl izspūrušāku.
Burkāni tika grauzti gana enerģiski un meitene nesteidzīgi čāpoja uz jahtas pusi. Brāli viņa bija vēl atstājusi mājās un lepni stiepa savu mugursomu.
-Labsrīts!-meitene sveicināja kuģa kapteini un piesita roku pie iedomātas cepurītes. Viņas glītajā sejā rotājās smaids un prātā urdīja cerības par labi pavadītām nākamajām dienām.

Kens noskatījās kā uz viņa pusi nāk kāda meitene. Kad viņa pienāca pietiekoši tuvu viņš noņēma balto cepuri. Pagaidām rīts vēl ir labs. Vīrietis atteica un vēlreiz ieskatījās rokaspulkstenī. Bez desmit divpadsmit. Ceru, ka esat pietiekoši nodrošinājusies pret saules apdegumiem, jo šodien būs karsta dieniņa. Viņš pasmaidīja un ar plaukstu logludināja krekla krokas.

Melānija pamāja ar roku draugam kurš viņu atveda līdz ostai. -Tiksimies, atā!- viņa uzsauca Maiklam. Meitene raitā solī aizstaigāja līdz stāvošajiem cilvēkiem. -Čau,- viņa noteica blakus stāvošajiem cilvēkiem. -Kur tad pārējie?- jautājoš skatiens tika uzmests jahtas virzienā.

Dženeta, košļādama jau nākamo burkānu, apsēdās turpat uz asfalta un domīgi palūkojās uz jahtu.
-Man ar sauli ir īpašas attiecības,-viņa pasmīnēja, kad kapteinis pieminēja apdegšanas iespējas.
-Kāda kravnesība ir šai jahtai?-meitene ievaicājās.

Gar piestātni diezgan ātri skrēja Džo, ar roku pieturot savu jūrnieka cepuri. Jaukā māsiņa bija aiztinusies viena un viņš bija steidzies, lai viņu panāktu, bet tas neizdevās.
Par laimi, jahta gan bija uz vietas.
Pieskrējis pie māsas, Džo nometa somu zemē un brīdi atelsās. Tad iebakstīja ar pirkstu Dženetai sānos.
"Grūti pagaidī savu brālīti, ko? " viņš ierunājās.
"Nav labi, par to varu atņemt arī alu. Ko tad darīsi?"

Dženeta pasmīnēja, kad ieradās Džo, tomēr vēl aizvien turpināja grauzt savu burkānu.
-Tu pārāk ilgi gozējies pie spoguļa un man ļoti nepatīk gaidīt, kā droši vien esi pamanījis,-viņa piezīmēja un nelikās ne zinis par bakstīšanu. Kutēt viņai nekutēja.
-Turklāt mans alus ir tikai mans, jo es esmu vecākā. Tāpēc turi muti, sīkais,-Dženeta pasmīnēja.

Džo iepleta muti.
"Vīīī! Sīkais! Un tikai tāpēc, ka piedzimi divas minūtes pirms manis." viņš tēloti satraucās.
Tad nostājās viņai tuvāk līdzās un norādīja uz savu cepuri.
"Bet tagad es esmu garāks, tātad lielāks un tātad sīkā esi tu, māsiņ. Tādēļ pstāv iespēja, ka es varētu nacionalizēt tavu alutiņu tautas labā, respektīvi - manā labā."
Varen apmierināts ar sevi, Džo pamāja ar roku Kenam.
"Ahoi, kaptein!"
Tad pagriezās pret Melāniju.
"Lūk, šeit ir arī īsta meitene! Tas vien jau garantē pasākuma izdošanos."

Īsi pirms norunātā laika tikšanās vietā pieturēja neliels, melns limuzīns, no tā izkāpa tikpat naktsmelnā formā tērpts špferis un atdarīja durvis pajaunai dāmai, kas, klusi pateikusies šoferim, devās uz cilvēku bariņa pusi. Jaunā sieviete izskatījās trausla, augumā samērā maziņa, tomēr gaita viņai bija gracioza, elkonī bija iekarināta paliela, tomēr eleganta soma, galvā balta cepure ar platām malām, kas apēnoja seju.
Nokļuvusi pie sava mērķa, viņa ar tikko jaušamu, neizdibināmu smaidu sejā nomērīja katru krastmalā stāvošo.
Sveiki. Zema, samtaina balss vērsās pie klātesošajiem. Vai vēl daudzus gaidām?

Pie laivu piestātnes piebrauca neliels melns džips.
-Tēt, neuztraucies, esmu pieaudzis cilvēks un galu galā ne pirmo reizi esmu kaut kur viena...
Meitene atbildēja kādam, kas bija mašīnā. Noklausījās atbildi un paņēmusi rokās mugursomu sagaidīja kamēr mašīna aizbrauc. Tad paņēmusi no paciņas vienu cigareti aizsmēķēja un piegāja pie tiem, kas piestātnē jau bijas savākušies.

Par to vari neuzstraukties. Viss ir normās. Kens atbildēja uz Dženetas jautājumu. Saule karsēja ne pajokam un vējš nebija gandrīz vispār jūtams, tādēļ jūra izskatījās mierīga, tieši laikā, lai kārtīgi atpūstos. Jūs abi apmēram tāpat kā mani bērni. Plēšas vienā laidā. Viņš pasmējās par Dženetas un Džo mazo kašķi. Cilvēki lēnā garā sāka sarasties uz drīz vien varēs laist jūriņā. Katram atnācējam vīrietis kā sveicienu pamāja ar galvu. Vēl pāris cilvēki jāsagaida un tad varēsim doties.

Pēc brāļa komentāra par normālām meitenēm, Dženeta nobolīja acis kā īsts sejas izteiksmju meistars.Viņa vēl aizvien košļāja burkānus, kurus izvilka no bikšu kabatām un novēroja atnācējus kā jau jebkurš cilvēku pētnieks.
-Tas neko nenozīmē. Mani interesē īstā kravnesība,-viņa sacīja, lūkojoties uz kapteni.-Redziet, es domāju mācīties kaut ko par jūrniecības tēmu un tas mani šobrīd interesē. Tādas jahtas kravnesība nevis tas, ka viss ir normā. Protams, tas, ka viss ir kārtībā, arī ir svarīgi, tomēr kravnesības cipari mani pašlaik interesē vairāk,-Dženeta pasmaidīja, vēl aizvien sēžot uz asfalta. Šķita, ka meiteni karstums vispār neietekmē.

"Vēl vairāk meiteņu! Man ceļojums jau patīk!" Džo priecīgi teica, novērtējot pienākošo kompāniju.
Džo brīdi klausījas māsas pļāpās, tad nobolīja acis ar boooring izteiksmi.
Pasmīnējis, viņš uz acīm uzbīdīja saulesbrilles un pievērsās Kenam.
"Hei, kaptein! Varbūt varam gaidīt uz kuģa, nevis krastā? Tā jau nav nekāds autobuss."

Labi tad es jūs aizvedīšu uz jahtu visu parādīšu un tad nākšu atpakaļ sagaidīt pārējos. Viņš sāka lēnām iet pa koka laipu uz baltas motorjahtas pusi. Šīs mazulītes kravnesība ir 2000 kg. Viņš piegāja pie jahtas ( http://www.forayachting.lv/userfiles/boats/foto-10.jpg ) un noglāstīja to. Uz tās sāniem varēja redzēt ar melniem burtiem rakstītu vārdu "Leila". Droši kāpiet uz klāja. Kens pa dēli uzkāpa uz motorjahtas klāja. Nu tā. Noejot lejā pa šīm trepītēm. Vīrietis norādīja uz mazām trepītēm, kuras veda dziļāk jahtā. Jūs atradīsiet četras kajītes, kur varēsiet nolikt savas mantas. Tur ir arī maza virtuvīte. Leduskapī jābūt aukstiem dzērieniem. Neaizstieciet nekādas pogas vai kloķus, kuru nozīmi jūs nezinat. Es tagad došos sagaidīt pārējos. Kens gaiši pasmaidīja un uzkāpa atpakaļ uz laipas un devās uz topašu vietu, kur pirms brīža bija stāvējis.

Melānija sirsnīgi pasmaidīja Džo virzienā par tām īstajām meitenēm. Uzlikusi palielo brūno somu plecos, viņa sāka iet uz baltās lapas pusi. -Burvīga laiva,- viņa noteica un uzkāpa uz tās klāja. -Ēmm, mums ir četras kajītes, bet vairāk cilvēku! Uz mums visiem četras kajītes?- tika uzmests jautājošs skatiens kapteinim.

Džo sekoja cieši aiz kapteiņa. Braši un gandrīz militāri.
Jahta bija forša, nav vārdam vietas. Nevarēja viņš sagaidīt, kad varēs ar to pabraukāt.
Kapteiņa vārdi par to, lai neaiztiek drusku lika saviebt seju, bet nekas, viss vēl priekšā.
Puisis pētija kajītes un kad ierunājās Melānija, viņš plati pasmaidīja.
"Skaidrs, ka dalīsim! Šī taču ir jakta, nevis okeāna laineris. Un tātad - kura no dāmām dalīs savu istabiņu ar mani?"

-Sasodītais seksu nogribējušais puišelis,-Dženeta sacīja un, iegrūdusi brālim sākons pamatīgu dunku, pagāja viņam garām un nometa savu mugursomu vienā tukšā kajītē, pirms tam īsi nopētījusi tās iekārtojumu.
Tad meitene atkal atgriezās uz klāja, vēl aizvien graužot savu trušu barību.
-E sgan biju domājusi, ka šai te būs arī buras,-viņa piezīmēja.-Lielākai jautrībai.

"Feministšu karaliene!" Džo nobļāvās māsai pakaļ.
Pēc tam paskatījās uz kajīti, kurā viņa bija iemetusi somu. Un nopietnāk paradzījās uz meitenēm, kas arī bija nokāpušās lejā.
"Nopietni, es neizturētu Dženiju savā kajītē. Tāpat laikam kā neviens. Tāpēc..."
Savu somu Džo iemeta citā kajītē.
"Ja citur pietrūks vietas - esat laipni aicinātas."
Pasmīnējis, viņš iegāja kajītē un sāka izkrāmēties.

Melānija nokāpa lejā pa kāpnēm, uzmetusi skatienu jahtai no iekšpuses viņa noņēma saulesbrilles. Īss smiekliņš paspruka pār lūpām, kā Dženeta izteicās par Džo. -Ja vēlies, tad varu sastādīt kompāniju tavā kajītē.- viņa sacīja un apstājās pie zēna kajītes durvju sliekšņa.

Laiks tecēja uz beigām, bet ādas soma vēl tikai pildījās. Patiesībā bija iestājusies panika, jo Esemirs nezināja, ko vilkt un ko ņemt līdzi. Viņš nezināja arī to, kāpēc piekritis šādām avantūrām, lai to vietā laiku veltītu tikai sev.
Laiks skrēja, grozoties pie spoguļa, un lika arī viņam skriet, lai nenokavētu satikšanos ostā. Aizlikdams matu šķipsnu aiz auss, Esemirs tuvojās kapteinim, skanīgi to sveicinādams:
Saule spīd, ceru, ka tā neietekmē jūsu garastāvokli negatīvi, lai vēl pieskaitītu mani šim braucienam. Sveicināti! Esemirs smaidīja.

Visas kajītes bija vienādas. Gar vienu sienu divstāvu gulta, gar otru, skapis, kur ielikt mantas un varēja atrast spilvenus, segas, un palagus. Divi mazi plauktiņi sīkām lietām. Kaut šī bija jahta, kajīšu grīdu sedza mīksts, sarkans paklājs. Aiz kajītēm sekoja maza virtuvīte, kur varēja ieiet viens cilvēks, un tolete ar dušu.


Kapteinis atspiedās pret baļķi un gaidīja pārējios ar cerībam, ka atstātie jaunieši neko nesabojās vai nesalauzīs. Nepagāja ne minūte, kad viņam piebiedrojās kāds jaunekis. Sveicināts. Esmu pie saules pieradis un gan jau pie tevis arī pieradīšu. Kens pasmaidīja. Vari droši doties uz jahtu, kur jau atrodas daži tavi biedri. Jahtas nosaukums ir "Leila". Garām nepaiesi. Vīrietis norādīja us savu laivu.

"Brīnišķīgi!" Džo bija sajūsmā.
"Tad lūdzu iekšā." viņš ar roku galanti mudānaja meiteni ieiet, pakāpies malā no durvīm.
"Patiesībā būšu tik laipns un ļaušu tev izvēlēties, gulēt augšā vai apkašā."
Tik tiešām, Džo prieks par istabas biedru, kas nav dargā māsiņa bija neviltots. Un tas, ka šis biedrs ir smuka meitene, prieku dubultoja.

Viņa pasmaidīja.- Paldies,- viņa sacīja un iegāja kajītē. Pēc tam meitene Džo uzspieda uz vaiga buču pateicībā par to, kad viņš ļāva sev piebiedroties. -Ja var es izvēlēšos gultu apakšā.- viņa noteica un uzlika savu somu uz apakšējās gultas. -Forša laiva!- Un foršs kajītes biedrs. meitene nemaz nekravājās, jo zināja, ka to var arī darīt velāk.

Pie manis pierast ir grūtāk kā pie saules, Esemirs uz atvadām sacīja un devās norādītās jahtas virzienā. Viņš kāpa uz klāja un vēroja, vai kādu nemanīs. Nokā```` lejā, tas manīja vienaudžus, kas ieņēma kajītes. Smieklīgi, bet viņš negrasījās ar kādu dalīt savējo. Nesasveicinājies, Esemirs nometās uz gultas brīvā kajītē.

Smaids Emīlijas sejā bija pieņēmis mazliet ironisku izteiksmi, kad viņa devās jahtas dziļumā. Paglābusies no karstajiem saules stariem, viņa noņēma no galvas platmali un mazliet piekārtoja matus, vērodama kā pārējie sanākušie jaunieši ieņem kajītes. Tomēr lieki nekavēdamās, viņa atvēra pēdējās brīvās kajītes durvis un nozuda jaunatklātajos apartamentos. Viņa netaisījās nevienam pievienoties. Ja kāds īpaši vēlējās dalīt pajumti ar viņu, tad lai pats arī uz šo godu piesakās.
Emīlija iekarināja savu somu skapī, pie reizes izvilkdama no tā paris spilvenus, ko uzmeta uz apakšējās gultas. Nekāda atlēte viņa nebija, tāpēc to prieku rāpties uz gultu otrajā stāvā viņa atstāja tam nelaimīgajam, kas vēlāk iemeldīsies šajā kajītē.

Džo bija drusciņ pārsteigts par bučiņu, bet visnotaļ priecīgs.
Savu somu viņš tagad uzlika uz augšējās gultas.
"Laiva forša, tiešām." viņš piekrita.
"Kāpsim augšā, lai varam redzēt, kas vēl atnāks. Un brīdi, kad laiva sāks ceļojumu, obligāti jābūt uz klāja, nevis zem tā. Sena jūrnieku tradīcija, zini."
To teicis, Džo pagrāba meiteni pie rokas un veda uz augšu. Protams, ja viņa to ļauj.
pa ceļam viņš sveicina un pamāj Emīlijai un Esemiram, kas šobrīd okupēja pēdējās brīvās dzīvestelpas. Tad kāpa augšā uz klāja.

Dženeta ar saviem burkāniem aizceļoja uz savu izvēlēto kajīti un uzmeta mugursomu uz augšējā plaukta, sak, viņa gulēs tur un punkts.
Veltījusi īsu, mazliet izsmējīgu smaidu brālim, kurš jau kārtējo reizi piekopa savu nožēlojamo donžuānismu, viņa apsēdās jahtas priekšgalā un vērā jūras viļņos, kuri bija tik jauki un nomierinoši.

Esemirs uzmeta somu uz otrā stāva gultas, ja nu gadījumā jahtu apciemo žurkas vai nelaimes nesēji.
Arī viņš atbildēja sveicienam Džo un meitenei, kas viņu pavadīja (vai otrādi).
Redzēdams, ka visi dodas augšup, gozēties zem saules stariem, arī Esemirs atstāja kajīti.
Ne ar kādu patiku.
Tikai, lai novērtētu sanākušos un lai sagaidītu tos, kas vēl nebija ieradušies.
Viņš nosēdās jahtas malā, ēnas pusē, pārkarinādams kājas pār bortu, un vēroja. Bez veldzes šeit nomirt.

-Labi,-Melānija saņēma zēnu aiz rokas un devās uz klāja. Pamājusi pirmstam ar roku Emīlijai un Esemiram viņa devās pie jahtas borta un zēnu vilka līdzi. -Burvīgs skats, varu derēt vakarā būs vēl labāks. Cerams mēs drīz izbrauksim. - viņa noteica.

Uz klāja Džo nostājās netālu no pakaļgala, lai redzētu un varētu sveicināt visus, kas nāk. Un jā, pagaidām būt patālāk no māšeles, kurai bija tāds nepārāk jauks garastāvoklis.
"Tagad vēl nekas, vēl jau esam ostā. Bet kad izbrauksim aklātos ūdeņos, kad apkārt ir vienīgi jūra... nu, vai tālāk kāda skaista sala... tad gan tas būs ko vērts."
Džo priecīgi stāstīja. Viņš nolūkoja Melāniju no galvas līdz kājām.
"Smuka jau tu esi, bet domā, ka šīs drēbes būs piemērots ceļojumam uz jūras? Redz, es gan esmu gatavs!" viņš norādīja uz savu "kapteiņa" cepuri.

Melānija iesmējās. -Itkā nē, bet, kad izbrauksim no ostas, tad gan uzvilkšu kaut ko citu.- viņa sacīja un pavilka zēna cepuri zemāk. -Tava māsa šodien neizskatās diezko labā omā,- meitene šķībi pasmaidīja. -Pie laipas kuras mēs satikāmies jūs visu laiku strīdējāties, tas izklausījās smieklīgi!- viņa noteica.

Džo noņēma saulesbrilles un ar to kājiņu paberzēja zodu.
"Nu jā, omā laikam drusku viņai nav. Varbūt mēnešreizes? Ko var zināt."
Paraustījis plecus, Džo atkal uzvilka saulesbrilles un sakārtoja cepuri. Pēc tam sabāza rokas džinu kabatās un notājās nedaudz ieslīpi pret Melāniju, lai viņu varētu neuzkrītoši vērot.
"Es paņēmu līdzi seklās niršanas piederumus. Ja būsim pie kādas salas ieniršu meklēt omārus, krabjus, pērles un citas jautras lietas. Tā teikt, ne vien sauļoties uz klāja domāju, bet arī aktīvi atpūsties. Tev pašai ir jau kāda doma, ko darīsi?"

-Es domāju, kad viņai nav mēnešreižu.- viņa iesmējās un uzvilka saulesbrilles, jo acīs iespīdēja saule. -Esi kārtīgi ieplānojis ko darīsi. Es? Es nezinu ko darīšu, gan jau zvelnēšu saulē un peldēšos, ja to ļaus. Jūras pērles ir ļoti, ļoti skaistas, tā pat kā gliemežvāki.- meitene noteica, viņas skatiens novērsās no Džo un aizceļoja pie nomierinošās jūras.

"Nu, tu vari mēģināt pajautāt manai māsai, vai viņai ir mēnešreizes. Lai noskaidrotu galīgi..." ar smīnu teica Džo.
"Zini, mēs tā kā būtu dvīņi, bet neviens nekad to nepateiks. Tā ja."
Viņš arī raudzījās jūrā. Džo bija patīkami satraukts par ceļojumu un nevarēja vien sagaidīt, kad tas sāksies.
"Es jau arī pazvilnēšu saulītē, uzraušu kādu ballīti ar skaļu mūziku un ālēšanos. Piedzirdīšu kapteini... tādā garā. UN ja man pērle gadīsies, gan jau tev atnesīšu. Sliktākajā gadījumā - īstu autentisku krabi."

-Labāk neprasīšu,- viņa nomurmināja un turpināja vērot pagaidām mierīgo jūru.
-Kapteini piedzirdīt nebūtu prāta darbs, bet būs jau labi. Kur tad es to krabi bāzīšu?- viņa jautāja un pagrieza galvu pret zēnu.

"Es nezinu. Tik tālu nebiju aizdomājies. Varēsi audzēt kā mājdzīvnieku. Būs kas atver alus pudeļu korķus."
Džo teica un ar rokām parādija, cik ērti krabim ar spīlēm atkorķēt pudeles.
"Ļoti noderīgs un prakstisks mājdzīvnieks. Un jebkurā brīdī var pagatavot no tā eksotisku maltīti."

Pieņemsim, ka visi ir ieradušies, lai varētu turpināt spēli.


Kapteinis sagaidīja abus pārējos jauniešus un aizvadījis uz motorjahtu. Iekārtojieties. Kad visi bija uz jahtas, Kens atsēja tauvas un pats arī uzleca un tās. Nu tā. Mazais ceļojums var sākties. Ejot garām Džo un Melānijai viņš pasmīnēja. Skaties, ka nepiedzeries un pāri bortam nepārkrīti. Vīrietis piesēdās pie jahtas stūres un to iedarbināja. Motorjahta klusām sāka virzīties ārā no ostas. Kad viņi tika āra no ostas kapteinis uzņēma ātrumu. Atšķirībā no pārējām jahtām šī peldēja diezgan klusi. Vispirms aizbrauksim uz vienu salu. Kens uzsauca pārējiem.

Beidzot. -Daudz jau nedzeršu, bet kas zina kā būs.- viņa noteica, kad garām gāja kapteinis.
-Un par tiem krabjiem es šaubos, ka mājās turēšu tāda veida dzīvniekus!- Melānija pagāja tuvāk bortam lai var izjust silto vasaras vējiņu. Viņa atslābinājās.
-Kas tā ir pa salu?- jautājošs skatiens tika uzmests laivas kapteinim.

Tā ir maza, bet ļoti skaista sala. Tai nosaukuma nav. Es viņu saucu par "Mazo paradīzi" Kapteinis atbildēja Melanijai un pārslēdza ātrumu. Jahta viegli slīdēja pa ūdeni. Jūrā nebija redzami neviena vilnīša. Kad viņi bija nobraukuši apmēram desmit minūtes viņiem pievienojās delfīnu pāris. Un es jau domāju, kur viņi palikuši. Šie abi delfīni, mani vienmēr pavada, kad braucu ar jahtu. Kens iesaucās, kad viņus pamanīja.

Bija pagājis jau labs laiks, kopš Deimians šofera pavadībā bija ieradies pie jahtas un nu puisis zvilnēja saulītē vienos bokseršortos, acis stingri vērās iepretim dažām meitenēm, tomēr runājis puisis vēl nebija. Un kurš gan varētu likt viņam runāt, pagaidām nekas nebija sniedzis kādu iemeslu fon Veidenu atvasei atvērt savu aristokrātisko muti. Izstaipījies kā augstprātīgs sugas kaķis, viņš pievēra zilos redzokļus.
Neskatoties uz iedomības un augstprātības kalngalu, kādu radīja šī Deimiana uzvedība, viņš tomēr bija draudzīgs un šarmants augstākās sabiedrības vīrietis, protams ja viņu varēja saukt par vīrieti.

Emīlija krietnu brīdi uzkavējās savā kajītē, lai pārģērbtos un nodrošinātos pret sauli. Vispirms krietni noklājusi savu marmorbalto ādu ar pretapdegumu krēmu, viņa uzvilka vieglu kleitiņu, kas pēc meitenes cerībām, paglābs viņu no neciešamā karstuma, saulesbrilles un to pašu lielo, balto platmali, kas viņai bija atbraukšanas brīdī. Velti šajā telpā izmeklējusies spoguli, kas ļautu ar kritisku aci novērtēt savu izskatu, viņa pasita padusē grāmatu un devās uz jahtas tā saucamo klāju. Uzmetusi tikai paviršu skatienu Melānijai un Džo, mazliet vērīgāku mirkli veltījusi Demianam, Emīlija iekārtojās ēnas pusē un, atvērusi grāmatu, sāka lasīt, tomēr saglabājot spēju neuzkrītoši novērot to, kas notiek apkārt.

Dženeta žagojās. Burkāni bija beigušies un diafragmas muskuļi konvulsīvi sarāvās, liekot meitenei kļūt piktākai nekā parasti un žagoties arī.
Tieši tāpēc viņa, vēl aizvien žagojoties, devās lejā, lai atrastu glāzi ar ūdeni un mēģinātu atbrīvoties no nelāgajām žagām.

"Mēs braucam uz paradīzi!" Džo iesaucās un smējās, pārliecis pāri margām un vērodams delfīnus. Ar vienu roku viņš pieturēja cepuri.
"Un ar mums ir delfīni!"
Tas bija lieliski! Delfīnus brīvā dabā viņš redzējis nebija.
Atkal izslējies, viņš uzsmaidīja Melānijai. Tāpat vien, jo bija priecīgs.

Pēc dažām minūtēm būsim klāt. Viņš uzsauca jauniešiem. Tālumā varēja redzēt saliņu. Pagaidām tā bija tikai saskatāma ļoti minimāli. Lielākas no delfīniem papeldēja uz priekšu un uzleca gaisā mazliet apsšļakstot tos, kas atradās pie jahtas malas. Jūs gan esat pirmie, kas tik godīgi uzvedās uz manas jahtas. Parasti te notiek neticamas lietas. Kapteinis pāregulēja ātrumus.

Esemirs pasmaidīja par kapteiņa sacīto un piecēlās. Tiesa, viņš bija viens no tiem, kas saņēmuši delfīna veltītus šļakstus - viens neuzmanīgs solis un garantēta nonākšana ūdenī. Esemirs bija izvēlējies stāvēt ēnā, no šīs puses sala nebija saskatāma, tāpēc viņš panācās tuvāk cilvēkiem saulē, lai to novērtētu.
''Kā sauc šo salu un kas mums paredzēts uz tās?'' viņš skaļi vaicāja kapteinim.

-Āāā,- viņa iekliedzās un pasmaidīja, jo delfīni, kas lēkāja pa ūdeni bija apšļakstījuši viņus. Viņa novērtēja savas drēbes un ieteicās
-Es laikam tagad iešu pārģērbties!- viņa noteica un nogāja lejā uz kajīti, kur bija viņas mantas.

"Un tāpēc nevaru pārģerbties..." pakaļ Melānijai noteica Džo. Pieredze mācija, ka ja meitene pārgērbjas, tas ir uz laiku.
Nekas, bija silts, drēbes izžūs.
"Nekas, kaptein, mēs tik tikko esam uzkāpuši uz klāja. Gan vēl jautrība sāksies... vēlāk." Džo ar smaidu apsolīja kapteinim.
Kad snobiņš Esemris vai kā viņu tur jautāja kapteinim, Džo pasmīnēja, bet nekā neteica. Ja jau nedzirdēja iepriekš, tad tā nav viņa problēma.

Melānija iegāja kajītē un piegāja pie savas somas. Viņa parakņājās pa somu un atraa divas kleitas. -Es nevaru izdomāt kuru vilkt.- viņa nomurmināja.
Pagāja pusstunda kamēr viņa izdomāja ko vilkt.
-Labi, vilkšu šo.- kleita izskatījās šādi. - http://www.k-mode.lv/images/5.jpg
Viņa atkal uzgāja uz klāja un piegāja pie Džo. -Sveiks.-

Kapteinis iemējās par delfīna izdarībām. Kā jau teicu iepriekš, šai salai nav nosaukuma, bet es viņu saucu par "Mazo paradīzi". Varēsiet pa to paklaiņotņot, papeldēties. Ta nav apdzīvota. Esmu dzirdējis nostāstus, ka tur var atrast pērles, bet pagaidām neesmu nevienu tādu redzējis. Kenam stāstot par salu, jahta turpināja traukties uz priekšu, nu jau sala ( http://www.geonet.org.nz/images/volcano/ou...ayor_Island.jpg ) bija skaidrāk saskatāma. Pie pašas pludmales nevarēšu jūs pievest. Tādēļ velciet nu savus peldkostīmus un visu pārējo, ja gribēsiet tur nokļūt. Vīrietis samazināja jahtas ātrumu. Līdz beidzot apstājās. Līdz salas krastam nebija diezko tālu. Varēja redzēt smilšu krastu un palmas. Izdzirdot jahtas kluso rūkšanu daži putni pacēlās spārnos.

Esemirs apmierināti pamāja par dzirdēto un līksmi iesvilpās, izdzirdot aicinājumu ģērbties un gatavoties laisties jūras dzelmē. Noskaņojums, šķiet, bija uzsists tik augstu, ka pa ceļam, līdz kajītei, viņš uzsita gan kapteinim, gan brunču medniekam Džo pa plecu.
Vēlāk, uzvilcis tumši zilas peldbikses, Esemirs devās augšā un nostājās līdzās kapteinim, nepacietīgi gaidīdams pavēli lekt pār bortu.