Nikas Bathenas raksts no žurnāla FANтастика 2007. decembra - 2008. janvāra numura.

Paskatieties uz šīs sievietes seju - parasta, kautrīga amerikāņu lēdija no Vidējiem Rietumiem.
Tērpusies ar stilu, taču stingri, mati eleganti apgriezti, vērīgs, it kā putna - pūces - skatiens
lielo apaļo briļļu stiklu dēļ. Bibliotekāre, skolotāja, antikvāra veikaliņa īpašniece - atpazīt
vecākā gadagājuma, izskatīgajā dāmā Amērikas fantastikas Grand-dāmu ir visai grūti.
Tomēr Endrū Nortone, viņa arī Mērija Alise Nortone septiņdesmit trīs gadus no deviņdesmit
četriem nodzīvotajiem ir atdevusi literatūrai, sarakstījusi pāri par simts grāmatu un ir kļuvusi
par pašu atzītāko Amērikas sievieti-fantasti. Runāt par sevi viņa nemīlēja - pat angļu valodas
Interneta sektorā tikpat kā nav stāstu par viņas personīgo dzīvi, viņas sīkas biogrāfijas.

Tātad, ko mēs zinām? Mērija Alise ir dzimusi 1912. gaa 17. februārī Klīvlendā, Ohaio štatā,
paklāju izgatavošanas firmas īpašnieka Adalberta Nortona un Betas Stemas ģimenē. Nortonu
ģimenes raduraksti sniedzas no 1632. gada, ģimenes vīrieši krita kaujās par neatkarību un
Getisbergas kaujā, lai gan neko vairāk kā skanīgu vārdu viņi vēsturē nav atstājuši. Mērija
Alise bija otrais bērns ģimenē, taču vecākā māsa bija dzimusi 17 gadus iepriekš un par jaunāko
māsu īpaši neinteresējās. Viņas vecāki mīlēja lasīt un katru nedēļu apmeklēja publisko bibliotēku
(arī savdabīgs marķieris - Hainlainis un Laukrafts arī izauga, lasot grāmatas, ko bija savākušas
iepriekšējās paaudzes). Māte deklamēja mazajai Mērijai dzejoļus un stāstīja pasakas, neaizmirstot
arī paveikt mājas darbus. Pat par sekmēm mācībās meiteni apbalvoja ar grāmatām - stāstiem
par Oza zemi un tās brīnumainajiem iemītniekiem. Klinvudas vidusskola "Kolinvuda" deva Mērijai
Alisei pirmo literārā darba praksi. Mis Silvija, viņas skolotāja ievēroja apdāvināto meiteni un
palīdzēja viņai dabūt sleju skolas avīzē "Kolinvudas prožektors". Mērija Alise izdomāja klases
biedriem "stāstiņus iz dzīves", tā saucamos "short story" - tieši tādā pat veidā rakstīja O'Henrijs.
Taču jau tad viņai gribējās rakstīt fantastiku - Lī Breketa, Abrahams Merits un Edmunds Hamiltons
kļuva par meitenes mīļāko lasāmvielu. Viens no spilgtākiem bērnības iespaidiem - Ziemassvētku
laikā, izpārdošanā viņa pilsētas lielākajā grāmatu veikalā ierauga Laukrafta sējumiņu "The Outsider
and Others", ar etiķeti 1,50 dolāru. Šo mazo sējumiņu viņa saglabā līdz mūža beigām. Kolinvudā
Mērija Alise saraksta savu pirmo romānu "Ralstona veiksme" un pēc pāris gadiem to pat publicē -
nav slikti amerikāņu skolniecei.
Pēc skolas Mērija mēģina kļūt par vēstures skolotāju, gadu mācijās koledžā, taču tad Amērikai
brāzās pāri Lielā Depresija un sapņus par mācībām nākas atstāt. Arī žurnālistikas kursi vakaros
Klīvlendas universitātē nebija ilgi. 1934. gadā viņa oficiāli nomaina vārdu no "Mērijas Alises" uz
"Endrū Alisi". Oficiālais viedoklis šim, atklāti sakot, neordinārajam solim bija vēlēšanās publicēties
zem vīrieša vārda, lai grāmatas labāk pirktu. Pirms Endrū Nortones tā problēmu risināja Žorža Sanda
un māsas Brontē - Viktorijas laikos sieviete - rakstniece bija kaut kas līdzīgs runājošam zirgam. Pat
demokrātiskā Amērika negribēja redzēt grāmatu plauktos "sieviešu" fantastiku - tikai XX gadsimta
60-to gadu beigās dāmas oficiāli ieņēma savu vietu "sainsfikseru" vidū. Endrū Nortones pirmā
grāmata "The Prince Commands" iznāca 1934. gadā - rakstniecei tad bija 21 gads. Līdz pirmajam
panākumam - romānam "Zvaigžņu cilvēka dēls" - astoņpadsmit gadu. Vecums, kurā pēc vairākuma
viedokļa, sievietes karjēra arī beidzas... bet grand-dāmas dzīvē uzplaukst pirmais zieds - no 37 līdz
94 gadiem Endrū Nortone saraksta gandrīz 100 grāmatas.
Ko mēs varam iedomāties par viņas bērnību un jaunību? Lauksaimniecības štats Ohaio divdesmitajos -
trīsdesmitajos gados bija ne jau tā jautrākā vieta Amērikā. Konservatīva, vietām puritāniska sabiedrība,
neskaitāmi ganāmpulki un bezgalīgi kukurūzas lauki, gaišmataini, iedeguši fermeri un viņu sārtvaidzes
- sievas, precīzi zinošas, kas ir labi un, kas - nē. Universālveikali, mazi sinematogrāfi, lielas rūpnīcas
un mēmā kino zvaigžnu portreti uz sienām mēbelētajās istabās par trim dolāriem deviņdesmit pieciem
centiem nedēļā. Tā nav kā katls ar īru ragū mutuļojošā Ņujorka, ne arī Čikāga ar pieklājīgiem, jauniem
cilvēkiem ar mīkstām cepurēm un gariem mēteļiem, ne svingojošā Jaunorleāna, ne klīrīgā Čārlstona
ar dienvidu lēdijām, trauslām kā magnolijas ziedi, pat ne mazā, klusā, zaļā Grīntauna, Illinoisas štatā.
Pieklājība, garlaicība, bet mazliet vēlāk - visas nabadzības drāmas uz mokoša trūkuma robežas -
Lielā Depresija, kā jebkura cita ekonomiskā krīze, smagi skāra Amēriku. Neordināram un vientuļam
cilvēkam (rakstniece agri atstāj vecāku mājas), dzīve Ohaio bija visai grūta. Valdošo tikumu stingrību
un klīrību Klīvlendā labi raksturo šāda epizode - bibliotēkā atteicās pasūtīt Džona Kempbela romānu,
jo tā nosaukumā "Mēness ir elle" bija šis vārds - "elle".
Endrū Nortonei bija ne visai omulīgi mazajā dzimtenē, taču izglītotai sievietei - humanitāro zinātņu
speciālistei bada laikā darba iekārtošanās variantu nebija daudz. 18 gadus viņa strādā dzimtās
Klīvlendas Notingemas bibliotēkas bērnu nodaļā. Viņai patika darbs ar grāmatām - tas deva iespēju
pašizglītoties, izlasīt visus jaunumus un darīt labu citiem. Turklāt darbs ar pusaudžiem dod viņai
iespēju iepazīt savus nākamos lasītājus. Pēc Endrū Nortones vārdiem, pilsētā 30-40-tos gados
valdīja īsta Bābele - nāciju un tautību sajaukuma ziņā - krievi, poļi, ebreji, ķīnieši, ukraiņi, čehi un
itāļi, viņi visi gribēja lasīt jaunās dzimtenes valodā. 1941. gadā Endrū Nortone uz neilgu laiku
pārceļas uz Merilendu - Kongresa bibliotēkas paspārnē viņa strādā ar adaptētām grāmatām cilvēkiem,
kas sāk mācīties angļu valodu, taču iesākas karš un federālo projektu slēdz.

Turpinājums sekos.

1951. gadā viņai izdevās pāriet strādāt pie Mārtina Grīnberga izdevniecībā "Gnom Press".
Trīs gadus rakstniece izskata "pašteci", izvēloties publikācijai piemērotos rokrakstus un
nodarbojas ar rediģēšanu. Pašas vārdiem sakot, tas neienesa daudz naudas, bet bija ļoti
noderīga nodarbe. Reizēm atsūtītās makulatūras vidū atradās arī pa kādai vērtīgai lietai,
piemēram, Leinstera "Aizmirstā planēta". Drīz Andrē smagi saslimst un var skatīt rokrakstus
tikai guļot gultā, ar ienākumiem kļūst pavisam grūti. Mārtins reiz ieminas, ka meklē interesantas,
asa sižeta grāmatas, lai veidotu sēriju vecāko klašu skolniekiem... un Nortone saraksta
"Sargasus kosmosā", pirmo "Saules karalienes" cikla grāmatu. Izdevējam liekas nepareizi,
ka Andrē grib publicēties ar to pašu vārdu, ar kuru viņa ir pazīstama kā izdevniecības redaktore.
Andrē pārvērtās par Endrū (no šejienes arī dažādie tulkojumi).
[Kārtējais sajukums ar rakstnieces vārdu. Man jāatvainojas, ka iepriekš rūpīgi nepārbaudīju
tekstu un tagad iznāk, ka kļūdījos, pirmajā daļā saucot rakstnieci par Endrū. Diemžēl, nevienā
iepriekš lasītā recenzijā par rakstnieci nebiju ar šiem faktiem saskāries. Krievu izdevumos
patiešām autore ir minēta, gan ar vienu, gan otru vārdu - ila piez.]
"Zvaigžņu cilvēka dēls" tūlīt pat iznāca atkārtotā izdevumā, tikai ar "pārdodamāku" nosaukumu
"Rītausma - 2225." - un atnesa pirmo panākumu. Iedvesmota, varētu pat teikt, pacēlusies
spārnos, Andrē sāk rakstīt daudz un produktīvi - 1958. gadā, kad viņa nolemj atstāt redaktores
darvu, viņas spalvai jau pieder deviņi romāni. galvenokārt tās ir kosmiskās operas, drošsirdīgu
apkalpju piedzīvojumi uz dažādām planētām, ko apdzīvo visneparastākie zvērveida briesmoņi
un noslēpumainie Priekšteči, kas grūti pieejamās Visuma vietās ir atstājuši neparastus artefaktus.
Kas raksturīgi, tajos pat gados, tieši tādā pat stilā pusaudžu ZF raksta Hainlains. Un kurš no kura
ir nošpikojis "zvaigžņu reindžerus", "zvaigžņu vārtus" un "zvaigžņu tirgoņus", to laikam zina tikai
ļoti veci amerikāņu fantastikas fani. Visdrīzāk idejas lidinājās gaisā un satvert tās spēja ikkatrs
daudzmaz vērīgs rakstnieks. Pēcapokalipse, kodolziema, par kuru Nortone raksta "Zvaigžņu
cilvēka dēlā", 50-to gadu amerikāņiem bija visai reāli murgi. Kosmosa ēras tuvums, pirmie
pavadoņi un pirmie astronauti atmodināja rakstniekos fantāziju. Eiforijā jau likās, ka līdz Marsa
kolonizācijai un Mēness pilsētām ir palikuši tikai daži gadi. Fantasti it kā sacentās, lai precīzāk
uzminētu gaidāmo nākotni... Neizdevās nevienam, bet runa jau nav par futuristiku.
60-tie gadi kļūst rakstniecei par talanta pilnbrieda laiku. Andrē Nortone izmēģina sevi fantāzijā -
šis žanrs ir ideāli piemērots viņai, kā piemērots tērps uzsver nama saimnieces skaistumu.
"Burvestību pasaule" [arī - "Raganu pasaule" vai kas līdzīgs - ila piez.], lepnās Estkarpas burves,
nevaldāmie falkonēri - jātnieki un piekūnu audzētāji, baigie kolderi ar savu pusmaģiju - pustehniku,
varoņi un kaujas, vīrieši un sievietes. Nortonei it kā sagādā baudu psiholoģiski precīzi attēlot
varoņu dvēseles un miesas nepilnības, padarot viņus ticamus, dzīvus, taču tajā pat laikā varonības
un burvestības aura tiek saglabāta. Dželita nav skaista, ir tieva un bāla, Koriss - gandrīz vai kropls,
Saimons Tregarts pēc skata ir gandrīz Supermens, taču kā visi mirstīgie ir svārstīgs un viņu moca
šaubas. Lūk, ko par "Burvestību pasauli" saka pati Nortone: "Grāmatas man izveidojās it kā pašas
no sevis, sākumā es nedomāju radīt kaut kādu ciklu. Pirmajam romānam es izmantoju sen rakstītus
fragmentus un tā nemaz nebija fantastika, bet krusta karu laiku vēsturiskās hronikas. Tāpēc fons,
uz kura risinās fantastisko romānu darbība ir Zemes, vēsturiskais..."
Vēl viena interesanta sērijas grāmatu īpašība ir tā, ka tās atceries - pretstatā vairums mūsdienu
fantāzijas darbiem - no sākuma līdz galam. Pieticīgais raksta autors bija ļoti pārsteigts, kad nolēma
pārlasīt "Burvestību pasauli". Desmit gadus pēc tam, kad šīs grāmatas pirmo reizi nonāca manās
rokās, pārlasot tās, atmiņās atausa notikumi veselām ainām un notikumiem. Kā dedzināja pazemes
ejas, lai neļautu aplenkuma spēkiem ienākt Salkarkipā, cik nepatīkama ir lorda Falka uzspēlētā
drošsirdība, kā Gunolds ar šausmām skatās uz savām rokām, kas ceļ arbaletu pašam pie rīkles,
cik asi iekliedzas piekūns, kas, nedaudz noliecis galvu, sēž uz rokas jātniekam ar spārnoto
bruņucepuri... Iespējams, tas ir Nortones noslīpētā rakstīšanas stila nopelns. Viņa raksta, ka
romāns pusaudžiem, "spriedzes romāns", nedrīkst būt garāks par simts tūkstošiem vārdu, bet
savus romānus viņa parasti iespiež piecdesmit tūkstošos vārdu, precīzi zinot, cik tiem jābūt katrā
nodaļā un katrā daļā. Iespējams, ka iemesls ir tas, ka galvenā varone šajā grāmatu sērijā ir pati
Burvestību pasaule, rakstniece ir ielikusi tajā daļu no savas dvēseles un atdzīvinājusi to, nevis
uzsitusi uz rakstāmmašīnas vajadzīgo vārdu skaitu.
1966. gadā Andrē Nortones veselības stāvoklis strauji pasliktinās, ārsti iesaka pārcelties uz siltāku
klimatu - un viņa pārceļas uz Floridu, uz pilsētiņu ar apburošu nosaukumu - Ziemeļparks. Gandrīz
trāisdesmit gadus viņa dzīvo un strādā Floridā - viena un ar līdzautoriem. Viņa apmāca jaunos
rakstniekus, būt par līdzautoru ir laba skola, ne jau velti Andrē savā laikā gribēja kļūt par skolotāju.
Vismaz viena no viņas līdzautorēm - Mersedesa Lekija - kļūst par pazīstamu un visai patstāvīgu
rakstnieci. Nortone atkal izmēģina sevi kosmooperā, turpina darbu pie "Burvestību pasaules" un
"Saules karalienes" sērijām, iesāk "Zvaigžņu ka'aķus" un "Trilliriumu". Grūti izcelt kādu romānu
viņas simts darbu vidū, sacīt, ka tas ir labāks un nozīmīgāks par citiem. Nortone raksta vienā
līmenī, aizraujoši un profesionāli. Kritiķi pārmet Andrē, ka ar 70-to gadu sākumu viņas grāmatas
kļūst pesimistiskākas. No vienas puses jau tas nav nekāds brīnums - grūti gaidīt no pilnīgi vientuļas,
vairs ne jaunas un smagi slimas sievietes starojošu optimismu. No otras puses, darbi ir skumji un
visai cietsirdīgi, bet - salīdzinot ar daudzajiem neogotiskās nekrofilijas šausmu šedevriem, Nortones
šausmas var saukt par šausmenēm svētdienas skolas meitenēm. Neskatoties uz grūtībām viņa
saglabā dzīvesprieku, humora izjūtu. Kad pazīstamais fantastikas mīļotājs Boriss Zavgorodnijs
sāka sarakstīties ar "vecmāmiņu Nortoni" sakarā ar viņas romānu viltojumiem un aizsūtīja viņai
lapaspusi no itkā viņas sarakstīta romāna, Nortone atbildēja: "Nē, es to neesmu rakstījusi, bet
labprāt palasītu." Interesanti vai Boriss paspēja izpildīt Andrē lūgumu?

Nobeigums sekos.

Vēl viena raksturīga Nortones daiļrades iezīme ir tā, ka viņa saprot dzīvnieku pasauli.
Daudzi viņas varoņi ir saprātīgi zvēri: dzīvnieki-simbionti, krupji, ērgļi, piekūni, bet
visbiežāk - cienījami un apburoši kaķveidīgo dzimtas pārstāvji. Pati Andrē ļoti mīlēja
kaķus, pēc viņas draugu teiktā, nebija tāda gada, kad viņas mājās nedzīvotu vismaz
seši šo pūkaino zvēriņu pārstāvji. Zinot savu mīluļu raksturus un tikumus, autore ar
lielu ticamību radīja savus zvaigžņu ka'aķus un Zvēru pavēlniekus, kaut arī līdz Hainlainam
ar viņa neatkarīgajiem un lepnajiem kaķiem, kas meklēja Durvis uz vasaru, viņa
tomēr neaizsniedzās.
Andrē Nortones popularitāte auga un 1984. gadā viņa kā pirmā no sievietēm ieguva
titulu "Grand Dame of Science Fiction and Fantasy". Līdz 90-to gadu beigām rakstniece
dzīvoja Floridā, bet pēc tam pārcēlās uz Tennesī, uz Mērfisboro pilsētu. Iemeslu tik
pēkšņai dzīves maiņai tādā vecumā noskaidrot neizdevās. Var jau būt, ka viņa meklēja
lielāku mieru, taču darbs pie grāmatām turpinājās. Pēdējam Nortones romānam
"Skorpiona trīs rokas" bija jāiznāk 2005. gada aprīlī. Rakstniece gandrīz līdz deviņdesmit
gadu vecumam turpināja braukt uz konventiem, dzīvoja pilnvērtīgu un krāsainu dzīvi. Taču
slimība izrādījās stiprāka. Vēzis dienu no dienas grāva Andrē organismu. Viņa mēģināja
ārstēties, taču zāles nepalīdzēja. Pēdējos dzīves mēnešus viņa pavadīja hospisā, bet
pāris nedēļu pirms nāves nolēma atgriezties mājās, lai mierīgi nomirtu pašas mājā, blakus
saviem rokrakstiem, mīļākajām grāmatām un dārgajiem kaķiem. Tas arī notika 2005. gada
14. martā. Nesteidzīga un apjausta nāve mūža novakarē pēc šīszemes darbu pabeigšanas
- samuraji ne velti kādreiz teica - ir pati svarīgākā rīcība cilvēka mūžā. Andrē Nortone
aizgāja tikpat cēli un cienījami kā dzīvoja. Viņa lūdza, lai zārkā ieliek arī pa eksemplāram
no viņas pirmās un pēdējās grāmatas.
Negribas beigt stāstu uz skumjas nots - tāpēc arī nebeigsim to tā. Tieši rakstot šo rakstu,
kļuva skaidrs, cik svarīgu lomu Andrē Nortone nospēlēja krievu fantastikā. 1962. gadā
romānu "Sargasi kosmosā" pārtulkoja Arkādijs Natanovičs Strugackis. Pēc Azimova un
Bredberija dziļas filosofijas pilnajiem darbiem sižetiskā un dinamiskā kosmoopera izrādījās
visvērtīgākā lasāmviela. Daudzus gadus fantastikas darbi "no turienes" praktiski netika
cauri dzelzs aizkaram, krievu fantastika attīstījās pati par sevi, kā Mauglis vilku midzenī, -
nezināms zvērs socreālisma pasaulē. Un te, mazs, taču dzīvinoši svaigs jauna stila malks,
jaunas idejas un jauni paņēmieni ar tekstu. Blasteri un frahti, priekšteči un kosmotirgoņi,
noslēpumi un piedzīvojumi. Un nekādas uzbāzīgas ideoloģijas - cik es saprotu, līdz sešdesmito
gadu vidum valstī vispār nebija "bezideju un asociālas" fantastikas. Arkādijs Natanovičs, kā
man liekas, ļoti labi saprata, ka ir svarīgi iztulkot tieši tādu, vienkāršu un no pirmā skata
nekaitīgu lietu. Interesanti būtu pajautāt krievu fantastiem, kas sāka rakstīt 70-tajos-80-tajos
gados, kādu iespaidu uz viņiem atstāja "Sargasi".
80-to gadu vidū "Burvestību pasaule" un cita Nortones fantāzija jau pilnā sparā izpletās pa
samizdata plašumiem. Autori, kuru bija tulkojis pats Strugackis, bija vērts lasīt. Un, kad ar
brīvās grāmatiespiešanas pirmo vilni uz pārdevēju plauktiem un grāmatu veikalos parādās
"Raganu pasaules", "Raganas pasaules", "Burvestību pasaules" un citādu tulkojumu
variācijas - sākumā tās izķēra tikai pēc autores vārda un tikai tad sāka pirkt rakstītā vārda
dēļ. Krievu lasītājs, izbadējies pēc vienkāršas un nesamākslotas fantāzijas, metās uz Nortones
grāmatām tieši tāpat kā kādreiz uz "Trīs musketieru" un "Favorīta" sējumiem. Pilnīgi dabiski,
ka izdevēji centās iedzīvoties uz tā rēķina. Un tā kā ar steigu var ķert tikai blusas, reizēm
radās ne visai skaistas situācijas. Agrāk jau rakstīju par Borisa Zavgorodņeva vēstulēm
Andrē Nortonei. Notikuma būtība ir gandrīz anekdotiska: 70-to gadu sākumā kāds jauns
cilvēks no Odesas sarakstīja fanfiku pēc "Sargasiem" un izdeva to tālāk ar parakstu "Nortone".
Pīpli sakampa. Bet neveiklība atklājās tikai tad, kad pakaļdarinājums parādījās kontrafakta
krājumā , ko izdeva negodīgs grāmatizdevējs. Ja nebūtu atsevišķu fantastikas mīļotāju
uzmanība un akurātums, tā arī dzīvotu vecmāmiņa Nortone ar svešu romānu savā portfolio.
Lūk, ko par šo gadījumu rakstīja žurnāls "Fen Giļ Don": "Mēra planēta", A. Nortones romāns,
ko savulaik izgatavoja Odesā un par kuru "Grāmatu apskatā" rakstīja A. Ščerbaks-Žukovs,
kuru nodrukāja Sajapina kungs pārbūves sākuma gados, atkal ir izdots. Šoreiz Jaroslavļā,
krājumā "Sargasi kosmosā". Varbūt autoram jāsāk izsist honorārs? Bet "Grāmatu apskatu"
Jaroslavļā laikam nemaz nelasa."
Lūk, laikam tas arī viss. Atlicis pārskatīt pašus nozīmīgākos romānus un seriālus un cerēt, ka,
ieraugot veikalā Andrē Nortones sējumiņu, jums radīsies vēlme paskatīties, kas tajā ir iekšā?

Bibliogrāfija.

Saules karaliene.

1955. Sargasso of Space.
1956. Plague Ship.
1959. Voodoo Planet.
1969. Postmarked the Stars.
1993. Redline the Stars. (Līdzaut. P.M.Griffin)
1997. Derelict for Trade. (Līdzaut. Sherwood Smith)
- A Mind for Trade. (Līdzaut. Sherwood Smith)

Karš laikā.

1958. The Time Traders.
1959. Galactic Derelict.
1962. The defiant Agents.
1963. Key Out of Time.
1994. Firehand. (Līdzaut. P.M.Griffin)
1999. Echoes in Time. (Līdzaut. Sherwood Smith)
2002. Atlantis Endgame. (Līdzaut. Sherwood Smith)

Brīvie tirgoņi.

1966. Moon of 3 Rings.
1971. Exiles of the Stars.
1986. Flight in Yiktor.
1989. Dare to Go A-Hunting.
1993. Brother to Shadows.

Zvēru pavēlnieks.

1959. The Beast Master.
1962. Lord of Thunder.
2002. Beast Master's Ark. (Līdzaut. Lyn McConchie)
2004. Beast Master's Circus. (Līdzaut. Lyn McConchie)
2006. Beast Master's Quest. (Līdzaut. Lyn McConchie)

Raganu pasaule.

1963. Witch World.
1964. Web of the Witch World.
1965. Three Against the Witch World.
1967. Warlock of the Witch World.
1968. Sorceress of the Witch World.
1977. Trey of Swords.
1983. Ware Hawk.
1987. The Gate of the Cat.
1998. Ciara's Song. (Līdzaut. Lyn McConchie)
2005. The Dukes Ballad. (Līdzaut. Lyn McConchie)
2005. Silver May Tarnish. (Līdzaut. Lyn McConchie)

Trilliums.

[Sērija - trīs autoru kopējs darbs. Pirmais romāns sarakstīts kopā, pārējie atsevišķi.]

1990. Black Trillium. (Līdzaut. Marion Zimmer Bradley & Julian May)
1993. Blood Trillium. (Aut. Julian May)
1993. Golden Trillium. (Aut. Andrē Nortone.)
1995. Lady of Trillium. (Aut. Marion Zimmer Bradley & Elisabeth Waters)
1997. Sky Trillium. (Aut. Julian May)

Jauktasiņu hronikas.

1991. The Elvenbane. (Līdzaut. Mercedes Lackey)
1995. Elvenblood. (Līdzaut. Mercedes Lackey)
2002. Elvenborn. (Līdzaut. Mercedes Lackey)
- Elvenbred. Nepabeigts. (Līdzaut. Mercedes Lackey)

Zvaigžņu ka'aķis.

1976. Star Ka'at. Noveļu krājums. (Līdzaut. Dorothy Madlee)
1978. Star Ka'at World. Noveļu krājums. (Līdzaut. Dorothy Madlee)
1979. Star Ka'at and the Plant People. Noveļu krājums. (Līdzaut. Dorothy Madlee)
1981. Star Ka'at's and the Winged Warriors. Noveļu krājums. (Līdzaut. Dorothy Madlee)