"Makjavelli darbs ierauga dienasgaismu laikā, kad politiska gudrība mūsu zemei ir nepieciešama vairāk nekā jebkad." /I.Ījabs/

“Kad Mihaila Bulgakova romāna varonis teica savus spārnotos vārdus “manuskripti nedeg”, viņam neapšaubāmi bija taisnība. Tomēr Volands aizmirsa precizēt: tas attiecas ne tikai uz oriģināliem darbiem, bet arī uz tulkojumiem. Kā gan lai citādi mūs pēc vairāk kā sešdesmit gadiem būtu sasniedzis pazīstamās dzejnieces, publicistes un izdevējas Veronikas Strēlertes (1912–1995) veiktais Nikolo Makjavelli traktāta “Valdnieks” tulkojums, kurš ir kalpojis par pamatu šā darba pirmizdevumam latviešu valodā?

Visdrīzāk ne jau nejaušības dēļ dzejnieces jau Otrā pasaules kara laikā veiktais tulkojums ir vairākkārt pārdzīvojis laikmetu griežus. Makjavelli 1513. gadā sarakstītais darbs ir kaut kas vairāk par nozīmīgu Renesanses politiskās domas dokumentu. Darbs un tā sarakstītājs jau sen ir kļuvuši par nozīmīgām rietumu kultūras ikonām, kas nu jau vairāk kā četrsimt gadu tiek pakļautas nepārtrauktai interpretācijai un pārinterpretācijai, sausām diskusijām un kaislīgiem strīdiem. “Makjavellisms” ir kļuvis arī par ikdienas politiskās leksikas sastāvdaļu, kuru labprāt daudzina mūsdienu politiķi un publicisti.
Tiesa, populārajam makjavellismam – kā ciniskas varas politikas sinonīmam – ir visai maz kopīga ar paša Makjavelli politisko domu. Tomēr pati florenciešu domātāja klātbūtne mūsu politiskajā leksikā jau apliecina šā vārda paliekošo vietu rietumu kultūrā. ..” (No Ivara Ījaba Pēcvārda “Valdnieka” jaunajam izdevumam.)

http://etext.library.adelaide.edu.au/m/mac.../niccolo/m149p/
Darba pilns teksts angļu valodā. Oriģinālā grāmatu sauc - "Princis" (Il Principe).
Skatieties arī šeit: http://en.wikipedia.org/wiki/The_Prince

Šodien viena avīzē izlasīju Platona citātu par demokratiju. Citēju pēc atmiņas. Demokrātijā pie varas tikušie nodarbojas ar to, ka atņem mantu tiem, kam tā ir, un sadala visiem, visvairak neaizmirstot sevi.
Baigi mūsdienīgi izklausās. Vai ne?
Kā tomēr radīt sabiedrību, kurā ideāli apvienotos cilvēku dabiskā īpašība, vairāk domāt par sevi, nekā par citiem, un sabiedrības gluži pretējās vēlēšanās. Visi jau nevar būt svētie, kas domā tikai par citiem, bet visi nevar būt tikai egoisti. Jo tad tā būs dzīvnieku pasaule, kur vājākais un nepiemērotākais vienmēr iet bojā un izdzīvo tikai tas, kas prot labāk piemēroties apkārtējai pasaulei. Pat spēkam nav nozīmes (lai atceramies dinozaurus).
Nebūsim dinozauri, ko lai citu saka!

Jau sen vēlējos izlasīt, tagad lasu to angliski. Apburošs darbs, es izbaudu tā konstruktīvo un loģisko izklāstījumu - kā Sun Tzu "The Art of War".

Katram, kurš vēlas patiešām dzīvē sasniegt kaut ko ievērojamu, vienkārši jāizlasa šī grāmata, ja nu vienīgi cilvēks nevēlas uz savas ādas izbaudīt to, kas ar viņu notiks pateicoties tiem cilvēkiem, kuri būs izlasījuši ,,Princi,,