Borisa Ņevska raksts no "Mir fantastiki" decembra numura.

Liktens vēji man ir bijuši labvēlīgi vienmēr. Kas gan var būt labāka zīme par piedzimšanu
viesuļvētras laikā? (Ketrīna Kurtca.)

Šodien vēsturiskā fantāzija ir rakstnieku un lasītāju ļoti pieprasīts žanrs. Taču tā nebija vienmēr.
Ilgu laiku vēsture kā iedvesmas avots fantāzijas grāmatām stabili zaudēja mītam. Spēku
balansu palīdzēja mainīt vairāku autoru daiļrade, to skaitā - arī Ketrīna Kurtca...

Viesuļa meita.

1944. gada 18. oktobrī diena Floridas pilsētiņa Koralgeiblsā bija nemierīga - spēcīgas viesuļvētras
dēļ, tā gāza kokus un aizpūta pa gaisu ceļa zīmes. Kamēr pilsētnieki cīnījās ar stihiju, pasaulē
nāca Ketrīna Irēna Kurtca.Vēlāk Ketrīna uzskatīs sevi par Viesuļa Meitu, kas atnesa viņas dvēseli
mūsu pasaulē no nezināmām zemēm.
Kurtcu laulātais pāris piederēja pie vidējās klases. Pēc mūsu mērauklas viņu varētu pieskaitīt
darba inteliģencei: tēvs strādāja par radiolokācijas speciālistu aviācijas kompānijā, māte bija
sekretāre juridiskā firmā. Un abi ļoti mīlēja lasīt, nododot arī meitai tieksmi pēc grāmatām.

Mana mīļākā nodarbošanās ir lasīšana. Es vienkārši nevaru iedomāties to laiku, kad nesēdēju
ar grāmatu rokās.
(Ketrīna Kurtca.)

Ketrīna jau no agras bērnības kļūst par īstu "grāmatu tārpu". Jau sākuma klasēs viņa pārsteidza
skolas bibliotekāru, kad devās sirojumos uz viņa pārvaldīto teritoriju. Meitenīte ļoti ātri pārvarēja
tradicionālās bērnu grāmatiņas un pārgāja uz literatūru vecākajām klasēm. Turklāt, lasīja ne tikai
beletristiku: īpaši viņu interesēja grāmatas par vēsturi un ķīmiju. Vecākajās klasēs Ketrīna kļuva
par vietējo slavenību, iekļūstot kompānijas "Westinghouse" jauno pētnieku konkursa pusfinālā.
Sekmes atnesa Ketai speciālu stipendiju, pateicoties kurai, viņa pabeidza Maiami universitātes
Ķīmijas fakultāti. Pēc tam meitene sāka nodarboties ar medicīnu, bet... Burtiski pēc pāris mēnešiem
viņa pieņem vēsturisku lēmumu kļūt par rakstnieci. Lai realizētu sapni, bija vajadzīgas speciālas
zināšanas. Tāpēc Ketrīna aizbrauc uz Losanželosu un iestājas Kalifornijas universitātē, kur
aizstāv disertāciju Anglijas viduslaiku vēsturē. Līdztekus viņa raksta divus pirmos romānus, liekot
pamatus savas dzīves galvenajam darbam - seriālam par Derini. kaut gan līdz profesionāla literāta
karjerai vēl bija tālu...
Tā nu iznāca, ka pēc universitātes pabeigšanas Ketrīna sastāda dažas metodiskas instrukcijas
par vēsturi Losanželosas Policijas akadēmijai. Vietējai priekšniecībai viņas studijas iepatīkas
un meitenei piedāvā pastāvīgu darbu - mācīt nākošos likuma sargus. Nākošos desmit gadus
Ketrīna Kurtca ne tikai raksta grāmatas, bet arī piebāž topošo Kalifornijas kopu galvas ar vēsturiskām
zinībām.
Ar fantāziju Ketrīna aizrāvās jau skolā, izlasot "Gredzena pavēlnieku" un Endrū Nortones grāmatas.
Bet 1964. gada 16. oktobrī meitene nosapņo pasakainu sapni, kuru tūlīt pat izliek uz papīra. Pamazām
piezīmes vairojas un - rodas debijas romāns "Derini atdzimšana".
Kurtcas rakstnieces karjera sākas sekmīgi. Savu debiju viņa jau ar pirmo mēģinājumu pārdod
izdevniecībai "Ballantine Books". Reta veiksme, jo daudzas fantastikas superzvaigznes radošā
darba sākumā klīda apkārt pa izdevniecībām, saņemot tikai atteikumus. "Derini atdzimšana" ierauga
dienas gaismu 1970. gadā, nedaudz vēlāk parādās arī divi sikveli. Tā rodas cikls, kura veidošana
turpinās vēl līdz šim.
Rakstnieces aizraušanās ar vēsturi pārvēršas īstā kaislē. "Kurtca iestājas "Kreatīvā anahronisma
biedrībā" - kaut kas līdzīgs lomu spēlēm, kur dalībnieki modelē Viduslaikus. Līdzīgās organizācijās
ir darbojušies arī citi pazīstami fantasti, piemēram, Pols Andersons un Gordons Diksons. Tieši
"kreatīvo anahronistu" vidū Ketrīna atrod Skotu Makmilanu, ar kuru apprecas 1983. gadā. Pēc trīs
gadiem pāris piepilda katra īsta Viduslaiku vēstures fana sapni - nopērk īstu pili. Tā nu pēdējos gadus
Ketrīna dzīvo Īrijā, Holibrukholas pilī ar vīru un dēlu programmistu Kameronu, daudziem suņiem un
kaķiem. Kompāniju viņiem sastāda divi seni spoki, kas, kā runā, labi sadzīvo ar jaunajiem saimniekiem...

Kurtcai bija arī piezemētāks iemesls, lai brauktu uz Īriju: šajā valstī rakstnieku honorāri netiek aplikti
ar nodokli. Pēc dažu avotu ziņām, nesen Ketrīna ir atgriezusies ASV, kaut arī oficiālais rakstnieces saits
neapstiprina šo informāciju.

Turpinājums sekos. Ceru, ka iepazīstināšana ar izcilākajiem rakstniekiem-fantastiem kādam noteikti
noderēs.

Sāga par Derini.

Sīkāk par Derini Visumu jūs varat uzzināt, izlasot rakstu rubrikā "Pasauļu vārti" [Varbūt
iztulkošu, ja būs kādam interese par to. Ja nopietni, tad nevar uzskatīt sevi par lielu
fantāzijas pazinēju, ja nav lasīts kaut viens Derini sāgas romāns. Bet nu jau interesanti
materiāli krājas rindā - tulk. piez.]
Šeit mēs parunāsim par sērijas grāmatām, sērijas sastāv no vairākiem cikliem un aptver
vairākus izdomātās pasaules vēstures gadsimtus. Sāga par Derini ir ne tikai dažādu
mitoloģisku sistēmu sakausējums. Ņemot par pamatu britu agrīno Viduslaiku pasauli,
Kurtca ir radījusi sekundāru pseidovēsturiskas fantāzijas realitāti ar īpašu maģisku sistēmu,
kas vairāk līdzīga ekstrasensorikai. Tādas maģijas galvenie nesēji ir derini, īpaša cilvēku
rase, kuriem piemīt iedzimtas paranormālas spējas.
Sāgas starta triloģijai "Derini hronikas" piemīt jūtamas Artūra mīta iezīmes. Vispirms, galveno
varoņu attiecības - hercogs, pa pusei derini, Alariks Morgans (it kā Merlins), kas lēnām
modina maģiskās spējas un cilvēciskas īpašības jaunajā karalī Kelsonā Haldeinā (Artūrs).
Triloģijas centrā - kautri mēģinājumi samierināt cilvēkus un derini pēc ilgiem naida gadiem.
Turpinājumā - tetraloģijā "Karaļa Kelsona hronikas" rādīts, kā pamazām rodas jauna tipa valsts,
kur cilvēki un derini varēs dzīvot mierā un saskaņā. Taču "citādo" pieņemšana visiem nepatīk,
gan cilvēku, gan derini vidū atrodas daudzi, kas vēlas tikai vienu - neseno nedraugu asinis.
Pavisam nesen Kurtca sāka laist klajā sen apsolīto ciklu par sava apburošākā varoņa Morgana
bērnību. Šis cikls būs ievads epopejai par Kelsonu.
Cits Derini sāgas bloks ir romāni, kas rāda sirmo senatni. Triloģija par Kuldas Kamberu vēsta
par cilvēku Haldeinu dinastijas restaurāciju Gvinedas tronī un īso miera periodu starp cilvēkiem
un derini. Sekojošie asiņainie laiki, kad īpaši nežēlīgi tika burtiski medīti derini, parādīti
triloģijā "Svētā Kambera pēcteči". Īpašu vietu sāgā ieņem "Derini maģija" - interesants
pseidozinātnisks pētījums, kas balstās uz derini maģijas būtības pētījumiem, kas izdarīti,
balstoties uz pašas Kurtcas romāniem kā vēsturiskiem avotiem.
Ketrīna Kurtca Derini pasaulē iemiesoja pašas aizraušanos ar Viduslaikiem: rūpīgi, līdz
detaļām izstrādātajam ciklam gandrīz nav analogu fantāzijas epopeju vidū. Turklāt, Kurtca lika
pamatus virzienam, kuram pagaidām ir tikai neoficiāls nosaukums - "intrigu" fantāzija. Politiskas
un galma intrigas spēlē šeit ļoti lielu lomu, bieži pat centrālo. Kaut arī Kurtcas romānos atrodas
vieta arī visdažādākām, citām Vienpadsmit karalistu iemītnieku dzīves pusēm. Īpašu uzmanību
autore pievērš savu varoņu iekšējai pasaulei, viņu dvēseles mokām un pārdzīvojumiem.
Interesanti, ka pēc stilistikas sāgas sējumi visai atšķiras viens no otra. Agrīnās grāmatas par
Derini ir sarakstītas visai tradicionāli, vēlākās mēģināts padarīt par Viduslaiku hroniku stilizācijām
vai klasiskiem bruņinieku romāniem, tāpēc nesagatavots lasītājs var noturēt tos par diezgan
smagiem un neveikliem. īstenībā Kurtca tos tieši tādus arī bija iedomājusies.

Interlūdija. Interesanti fakti.

# Ketrīnas Kurtcas zināšanas un prasmes aptver visdažādākās nozares: viņa ir beigusi
hipnotizētāju skolu, mācījusies reliģijas vēsturi, lieliski pārzin heraldiku, ļoti labi izšuj ar
krustdūrieniem.

# "Kreatīvā anahronisma biedrībā" [Starp citu, tajā ir ap 20 karalistēm, katrai sava mājas
lapa. Viduslaiku mīļotāji pie mums tās noteikti zinās - tulk. piez.] Ketrīna Kurtca ar vārdu Bivena
Freizere no Stirlingas ir "uzdienējusi" līdz hercogienei, Rietumu karalistes valdniecei [Kingdom
of West].

# 1980-to gadu vidū Ketrīna Kurca kļuva par mūsdienu Tempļa bruņinieku ordeņa biedru
(Skotijas priorāts).

# Kurtcas līdzautore Debora Tērnere ir studējusi Viduslaiku angļu literatūru Floridas universitātē.
Praksē Skotijā viņa iepazinās ar nākošo pazīstamo rakstnieku Robertu Harisu, kuru drīz pēc tam
apprecēja. Debora Harisa ir radījusi arī divus solo fantāzijas ciklus, taču lielāku slavu ieguva,
strādājot kopā ar Kurtcu. Harisa dzīvo Skotijas pilsētā Sentendrū ar vīru un trīs dēliem.

# Kurtcas vīrs un līdzautors Skots Makmilans rakstīja kinoscenārijus un romānus, bija grāmatu -
vesternu redaktors un strādāja policijā. Viņš ir antīko laiku ieroču eksperts, aizraujas ar Skotijas
bruņniecības un heraldikas vēsturi. Pašreiz strādā Īrijas Heraldikas palātā. Draugi kādreiz viņu
sauc par "misteru Ketrīnu Kurtcu".

# Derini cikls tikai angļu valodā ir izdots ar tirāžu trīs miljoni eksemplāru.

# Cikla fani nereti nosauc savus bērnus iemīļoto varoņu vārdos. Pats populārākais vārds ir Kelsons:
apmēram 30 zēniem ir šis karaliskais vārds. Kāda fane ir nosaukusi savu zirgu par "Derini
Princesi".

Turpinājums sekos.

http://www.sca.org/
The Society for Creative Anachronism, Inc.
Pašreiz apvieno 19 karalistes un ap 30 000 biedru visā pasaulē. Galvenās intereses – pirms 17. gadsimta Eiropa: māksla, kultūra, politika. Sabiedrības dalībnieki, tērpti Viduslaiku un Renesanses tērpos rīko vakarus ar turnīriem, mākslas izstādēm, mācību klasēm, darbnīcām, dejām, svētkiem utt.

Mūžīgie karotāji.

Derini cikls ir vispopulārākais Ketrīnas Kurtcas darbs. Taču viņas spalvai pieder arī citi darbi,
kas parasti gan sarakstīti kopā ar līdzautoriem. Kopā ar Deboru Tērneri Harisu Kurtca sarakstīja
ciklu "Adepts" par tādu kā mistikas pasaules Džeimsu Bondu. Galvenais varonis, skotu
aristokrāts un pazīstams ārsts - sērs Adams Sentklērs ir viens no pārdzimušajiem Medību
Meistariem. Tas ir savdabīgs gaišo magu ordenis, kuri dzīvi no dzīves cīnās ar Tumsas
pakalpiņiem. Ar palīgiem: mākslinieku Peregrinu Lovetu un policijas inspektoru Noelu Makleodu
sērs Adams cīnās ar baismīgo Lūša ložu, atrod pazudušo Zālamana gredzenu, izmeklē sava kolēģa
slepkavību.
Romāni par Adeptiem - nav ātra lasīšana. Cikls ir pārblīvēts ar sīkumiem, kas vairums gadījumos
liekas lieki. Toties, lasot romānus, var gandrīz kā īstenībā pastaigāties pa Skotijas pilsētu ielām,
uzmest aci to ievērojamākajām vietām, ieskatīties bagāto veikalu vitrīnās. Un vēl - var uzzināt
modernās britu aristokrātijas un radošās inteliģences sadzīves sīkumus, pielaikot dārga meistara
šūtu kostīmu, nobaudīt īstu angļu tēju - vispār pāri galvai ienirt dzīvē, ko vairums no mums zina
tikai no baumām. Bez tam romāni ir pilni ar vēsturiskiem faktiem: īsta dārgumu krātuve izziņu
literatūras cienītājiem.
Vēl Kurtcai pieder arī "vampīru midzenis". Kopā ar vīru Skotu Makmilanu viņa ir radījusi ciklu
"Asins bruņinieki" - vampīru detektīvs, kura darbība notiek uz plaša vēsturiska fona. Galvenais
varonis ir policists no Losanželosas Džeks Dramonds, kas izmeklē asiņainu slepkavību sēriju,
kas ir iedzinusi stūrī Amērikas un Eiropas specdienestus. Slepkavību upuri ir bez asinīm, it kā
tās izsūcis vampīrs. Bet vampīri taču ir izdomājums! Tikai Dramondam izdodas uzzināt patiesību:
vēl no Krusta karu laikiem eksistē vampīru rase, kas vairojas ar īpaša vīrusa palīdzību. Tikai
veicot ceļojumu pagātnē, Džeks varēs apturēt asiņainās šausmas... Modernā krustneša Dramonda
stāsts tā arī nav pabeigts, lai gan Kurtca laiku pa laikam sola, ka uzrakstīs trešo, noslēdzošo cikla
romānu.

Pa templiešu pēdām.

Ketrīna Kurtca ir atstājusi savas pēdas arī kriptovēsturē. Tās elementi atrodami seriālā par Adeptiem, taču Ketrīna kopā ar to pašu līdzautori Deboru Harisu ir sarakstījusi arī pilnvērtīgu kriptovēsturi – ciklu „Templieši”. Par templiešiem Kurtca interesējās jau sen, izmantojot viņus kā galvenos prototipus Derini bruņinieku ordenim.

Kad es rakstīju „Kuldas Kamberu”, savu ceturto grāmatu par Derini, tad es aizrāvos ar templiešiem. Tieši templiešus, nedaudz papildinātus ar jezuītiem, es izmantoju kā prototipu Derini Svētā Maikla ordenim... Laikā, kad strādāju pie „Adepta”, manas zināšanas par templiešiem jau bija daudz lielākas. Tādēļ es apzināti padarīju Adamu Sentklēru par templiešu „mantinieku”.
(Ketrīna Kurtca.)

Dabiski, ka Ketrīna nolēma savu simpātiju pret varonīgajiem krista karotājiem atsevišķā sērijā. Par sava darba vēsturisko bāzi Kurtca izmantoja hipotēzi par to, ka daudzi templieši, glābjoties no vajāšanām ordeņa iznīcināšanas laikā, pārcēlās uz Skotiju, kur izrādīja jūtamu palīdzību karalim Robertam Brūsam cīņā pret angļiem. Šim notikumam veltīti romāni „Templis un Akmens” un „Templis un Kronis”.
Drosmīgais templietis Arno de Sentklērs savu līdzbiedru vienību dodas uz Skotiju, kur lepnie skoti daudzus gadus cīnās par savas zemes atbrīvošanu no angļu karaļa Eduarda I varas, kas iesēdinājis vietējā tronī savu marioneti – valdnieku Džonu Balliolu. Gaišās maģijas adepta Senklēra uzdevums ir izglābt Liktens Akmeni, ar kura palīdzību varētu atmodināt dižā skotu varoņa Viljama Vollesa dvēseli. Tajā pat laikā pret templiešiem intrigas pin Melnā Gulbja ordenis – alķīmiķu-sātanistu organizācija. To mērķis, sagrābt svētās relikvijas, kas ilgus gadus glabājas Tempļa bruņinieku dārgumu krātuvēs. Ja šīs relikvijas iegūs Tumsa, šausmīgs lāsts kritīs pār cilvēci. Franču un angļu monarhi, nokļuvuši alķīmiķu varā, atklāj medību sezonu uz templiešiem. Taču visu izšķirs aukstais metāls un karstās asinis, kad 1314. gada 24. jūnijā uz Bannokbernas lauka templieši kopā ar Roberta Brūsa skotiem dosies cīņā pret Ļaunuma karapūļiem...

Es uzskatu par neticamu to, ka templieši nav piedalījušies šajā kaujā. Ja vēsturiskos dokumentos par to nekas nav minēts, absolūts pierādījums tas nav... Roberts Brūss ne visai pakļāvās pāvestam, viņu pašu atšķīra no baznīcas, kad viņš svētajā zemē nogalināja Džonu Komīnu. Tāpēc Brūss droši vien labprāt pieņemtu savos pulkos vajātos templiešus, viņi taču bija izslavēti karotāji. Un es esmu pārliecināta, ka templieši cīnījās par Skotijas neatkarību.
(Ketrīna Kurtca.)

Strādājot pie tēmas, Kurtca sastādīja un izrediģēja trīs antoloģijas, kurā bez viņas, Harisas un Makmillana dalību ņēma daudzi slaveni rakstnieki: Endrū Nortone, Pols Andersons, Sūzena Švarca, Diāna Dveina, Elizabete Mūna. Templieši šajos stāstos ir visur: karaļa Artūra galmā, Šervudas mežā, mūsdienu pasaulē, tālā nākotnē... Izrādās, ka tieši templieši ir atklājuši Amēriku! Arī kosmosā templieši nespēlē otrās lomas,,, Dažos stāstos Ketrīna Kurtca templiešu tēmu piesaista cikla „Adepts” galvenajam varonim Adamam Sentklēram, kura reinkarnācijās varonīgs templietis ir gandrīz vai katrs otrais.


Kādā no intervijām Ketrīnai Kurtcai jautāja, ko viņa ieteiktu cilvēkiem kas vēlas kļūt par rakstniekiem. Viņa atbildēja:

Lasiet pēc iespējas vairāk – taču neticiet pilnīgi visam, kas uzrakstīts. Kritisks skats un veselīga skepticisma deva – ir vienīgais ceļš kā kaut ko sasniegt šajā pasaulē. Jūs varat žonglēt ar faktiem, kā jums tīk, tikai neiedomājieties, ka tie ir kaut kas absolūts. Fakti un viedokļi satur patiesības drumslas, taču neviens no tiem nav visa patiesība.

Nu ko, Kurtca visā pilnībā ir ņēmusi vērā šo ieteikumu. Varbūt tieši tādēļ viņas grāmatas ir tik interesanti lasīt?

Turpinājums sekos, ja būs interese.

Vara, maģija un zobens.

Borisa Ņevska raksts no "Mir fantastiki" decembra numura.

Gadās, ka es nesaprotu, no kurienes nāk materiāls - es tikai zinu, ka jābūt tieši tā un ne savādāk.
(Ketrīna Kurtca.)

Ketrīnas Kurtcas izdomāto Derini pasauli var salīdzināt vienīgi ar Viduszemi. Autore nav slinkojusi,
ir sarūpēts milzīgs papildus materiālu klāsts - no detalizēta grimuāra maģiskajās zinībās līdz
hronoloģiskām un ģenealoģiskām tabulām. Bet pats galvenais, Kurtca ir iemitinājusi savā pasaulē
ļoti reālistiskas personas, kas cieš, mīl, cīnās un mirst lasītāju acu priekšā...

Vienpadsmit karalistes.

Derini Visuma vēsturiskā bāze ir Eiropa 10.-12. gadsimtā pēc Kristus dzimšanas. Zinātnes attīstība,
mākslas un amati, ikdiena un sadzīve - viss Ketrīnas Kurtcas grāmatās ir rūpīgi rekonstruēts saskaņā
ar mūsu zināšanām par Eiropas Viduslaikiem.
Nosaukumu "Vienpadsmit karalistes" to iemītnieki lieto visai nosacīti. Kādreiz kontinentā patiešām
bija vienpadsmit valstis, taču gadsimtu gaitā daudz kas ir mainījies. Turklāt, dzīve mutuļo arī aiz
Karalistu robežām - tomēr šīs zemes paliek stāstījuma perifērijā un tiek pieminētas garāmejot.

Gvinneda [Gwynedd].

Lielākā un bagātākā valsts - Gvinneda, kur notiek galvenie cikla notikumi. Attāla līdzība Britānijai,
Gvinneda atrodas pašā kontinenta vidū, gadu no gada palašinot savas teritorijas. Vasaras šeit ir
mēreni siltas, ziemas ir visai aukstas. Karalistes dienviddaļu apskalo jūra. Galvaspilsēta Remuta
atrodas valsts rietumdaļā, Eirianas upes krastos. Pilsētu dibinājuši bizantieši trešajā gadsimtā, taču
655. gadā tā nonāk vietējo ķeltu karaļu Haldeinu varā. Iekarotāji-derini Festili pilsētu nav mīlējuši, tās
vietā apmetoties Valoretā. Savas pozīcijas Remuta atgūst tikai pēc Restaurācijas.
Valoreta ir arhibīskapa rezidence, šeit arī atrodas valstī lielākais dievnams - Visu Svēto katedrāle.
Pilsēta ir Haldeinu dzimtas īpašums, no turienes viņi arī sāk savu augšupeju. Pēc Restaurācijas
Valoreta zaudē savu politisko nozīmi, taču saglabā baznīcas galvaspilsētas statusu.Pierobežas
pilsēta Grekota ir Gvinnedas zinātnes centrs, kur atrodas visā kristīgajā pasaulē slavenā Universitāte.
Brīvā pilsēta Dhassa - īstas ticības citadele. Dhassas bīskapi un to draudze tiecas uz īstenu
dievbijību. Vietējo Dhassas valdnieku taisnīgās nostājas dēļ pilsēta bieži kļūst par Kūrijas sanāksmju
vietu. Kūrija ir augstākā Gvinnedas baznīcas vadība, kas izvēlas Primasu, amatu apvienošanas
kārtībā - Valoretas arhibīskapu.
Kūrija sastāv no bīskapiem - atsevišķo apgabalu pārvaldniekiem, tajā ietilpst arī klejojošie bīskapi,
kuriem nav savas draudzes. Līdz 647. gadam Kūrija pakļāvās Bremagnas Patriarhiem, taču Haldeinu
dinastijas dibinātājs, karalis Augarins panāca savas baznīcas neatkarību.
Kristīgajai ticībai un baznīcai Gvinedas un citu karalistu dzīvē ir liela loma. Tāpat kā agrīno Viduslaiku
Eiropas vēsturē, baznīcas gani aktīvi iesaistās politikā. Karalistu reliģija ir gandrīdz pilnīgs katolicisma
analogs, iekaitot latīņu valodu, kā baznīcas valodu, daudzu svēto vārdus, svētku dienas, rituālus un
parašas.
Gvinnedas galva - monarhs ar pārmantojamu statusu. Vara tiek nodota pa vīriešu līniju un augstākstāvošam.
Valsts struktūra - feodāla: vairākas hercogistes sadalītas mazākos domenos. Feodi tiek mantoti, taču
karalis var izmainīt mantošanas tiesības (tas gan notiek reti) vai pat atņemt lordam viņa valdījumus -
piemēram, nodevības gadījumā. Monarham ir gandrīz absolūta vara, taču tikai viņam noteikto pilnvaru
robežās. Analoģiska situācija ir arī ar citiem sinjoriem un viņu vasaļiem.
Valdīt pār valsti karalim palīdz Padome, kuras loma dažādu monarhu laikā ir mainījusies. Spēcīgi
valdnieki tikai uzklausa padomus, vājie - bieži kļūst par bandiniekiem varaskāro augstmaņu rokās.
Dažus padomniekus var iecelt karalis, taču lielākais vietu daudzums jau iepriekš ir sadalīts starp
ievērojamākajiemvalsts feodāļiem, ieskaitot Arhibīskapu.
Katrs Gvinnedas pērs komandē savu karadraudzi, kuru vajadzības gadījumā viņam ir jānodod karaļa
rīcībā. Formāli monarhs ir augstākais virspavēlnieks visiem bruņotajiem spēkiem, taču garantēti viņam
pakļauta tikai karaļa armija, kas kā garnizons izvietota ap Remutu.

Torenta [Torenth].

Gvinnedas Austrumu kaimiņš un galvenais sāncensis ir Torentas karaliste. Galvaspilsēta - Beldoras
pilsēta, kas atrodas pie upes ar tādu pašu nosaukumu vietā, kur tajā ietek Ardžentas upe.
Torenta ir absolūta monarhija, kuras sastāvā ietilpst 10 hercogistes un 8 zemes. Mantošanas
noteikumi ir tādi paši kā Gvinnedai. Torentas tronī ilgus gadus valda deriniešu Furstanu dinastija.
Lielākā daļa no valdošās aristokrātijas arī ir derini. Ja neskaita strīdus par zemi, tad tieši derini vara
kalpo par galveno iemeslu Torentas biežajiem kariem ar karalistēm, kurās valda cilvēki.
Visi Torentas karaļi ir vareni magi, taču tas netraucē viņiem oficiāli turēties pie kristietības. Atšķirībā
no Gvinnedas un lielākās daļas no citām karalistēm, Torentas baznīcas dogmas ir tuvākas pareizticībai.
Kaut gan, pēc uzbūves Torentas baznīca maz atšķiras no Gvinnedas baznīcaas, tie paši abati un bīskapi,
kurus vada Beldoras Patriarhs, ko ievēl Sinode. Torentā ir arī reliģiska minoritāte, kas sludina kādu
islama variāciju.
Sākumā Torenta bija Bizantijas impērijas sastāvdaļa, taču 545. gadā Beldoras hercogs Furstans III
pasludināja sevi par neatkarīgu valdnieku. Pirmo reizi torentieši mēģināja iebrukt Gvinnedā 7. gadsimta
vidū, taču tika smagi sakauti, krita viņu karalis Ištvans Žolts. Pēc tam valstī piecus gadus plosījās
pilsoņu karš, kurā uzvarēja liels feodālis Tamašs Temods, kas nodibina Otro Furstanu dinastiju.

Citas sākotnējās karalistes.

Bez Gvinnedas un Torentas kontinentā ir vēl citas valstis, daļa no tām pamazām ir zaudējušas neatkarību.
Bremagnas [Bremagne] karaliste atrodas kontinenta dienvidos. Vairākus gadsimtus Bremagna bija
Vienpadsmitkaralistu garīgā galvaspilsēta, jo tur atradās kristīgā Patriarha rezidence. Taču pēc
Gvinnedas baznīcas atrdalīšanās patriarhāts jūtami zaudē savu iespaidu. Bregmana ir miermīlīga valsts,
cenšas ar kaimiņiem nekarot, neskatoties uz to, ka tās valdnieki un aristokrātija pa lielākai daļai ir derini.
Klimats tur ir ļoti maigs, Var teikt, paradīzes dārzs, ļoti līdzīgs Itālijai.
Apvienotā Hovisas [Hovicce] un Llannedas [Llannedd] karaliste atrodas uz rietumiem no Gvinnedas,
pa ceļam uz Atlantijas okeānu. Pēc neatkarīgiem 400 gadiem Hovisas karalis Kolmans apprecēja
Llannedas valdnieci Gvinaelu un valstis tika apvienotas. Neskatoties uz kopēju monarhu, katrai valsts
daļai ir plaša autonomija ūnijas sastāvā: atsevišķa valdība, armija un aristokrātija.
Konnaita atšķiras no citām valstīm ar to, ka nav monarhija. Tā sastāv no 8 lieliem apgabaliem, starp tiem:
hercogistes, republikas, eparhijas, un dažiem desmitiem maziem valdījumiem. Valsts ir diezgan bagāta,
tauta - lepna, neatkarīga. Konnaitieši ir lieliski karavīri un tiek uzskatīti par labākajiem algotņiem kontinentā.
Ziemeļos atrodas kalnainā Keldora [Kheldour], kas ir kļuvusi par Gvinnedas sastāvdaļu. Lai gan, izmantojot jukas pēc
Restaurācijas, to pievāca Īstmarkas grāfs. Taču vēlāk viņš zvērēja uzticību karalim Sinhilam Haldeinam un
Keldora kļuva par Gvinnedas vasali kā Kleibornas hercogiste.
Atlantijas piekrastē, pašā kontinenta rietumu galā atrodas Mearas hercogiste. Meara radās 7. gadsimtā
kā neatkarīga hercogiste, taču bezgalīgās iekšējās ķildas neļāva tai kļūt par neatkarīgu karalisti. Rezultāts
ir likumsakarīgs, 877. gadā Meara kļūst par Gvinnedas protektorātu. Pēdējo mēģinājumu atgūt neatkarību
apspieda 1124. gadā Kelsons Haldeins. Drīz pēc tam Mearu sadalīja un tā pilnībā kļuva par Gvinnedas
sastāvdaļu kā Laasas un Ratarkinas hercogistes.
Gvinnedas dienvidos atrodas senā Murinas [Mooryn] zeme, kas kļuva par neatkarīgu karalisti 6. gadsimtā. Pēc 250
gadiem pēdējā, vietējā valdnieka meita apprecēja Festilu II un pēc tam Murina kā Korvinas un Kartmuras
hercogistes iekļāvās Gvinnedas sastāvā.
Salu karaliste Orsala atrodas Dienvidjūrā. Pēc vairākiem sarežģītu atiecību gadsimtiem ar tuvāko kaimiņu
Traliju abas valstis apvienojas un, pateicoties izdevīgam ģeogrāfiskam stāvoklim, kļūst par Karalistu
tirdzniecības centru.

Cerams, turpmāk vēl.

P.S. Oficiālā Derini saite: http://www.deryni.net/

Cilvēki pret magiem.

Galvenais Vienpadsmit Karalistu pasaules konflikts ir saistīts ar Gvinnedas cilvēku un deriniattiecībām. Sākumā derini minoritāte dzīvoja šajā valstī diezgan mierīgi. To bruņinieki pat palīdzēja karalim Bērendam Haldeinam atsist mauru iebrukumu, par ko viņš atļāva Gvinnedādibināt derini Svētā Maikla ordeni. Gvinnedas derini būvēja skolas, patversmes, klosterus, dalījās ar cilvēkiem medicīnas zinībās. Gadījās arī ekscesi, bet - kā nu bez tiem?Taču 822. gadā Torentas karaļa jaunākais dēls princis Festils ar Torentas augstmaņu dēliem,kuriem nepiederēja zemes īpašumi, iebruka Gvinnedas galvaspilsētā un izkāva Haldeinudzimtu gandrīz pa tīro. Uzticīgie kalpi burtiski brīnumainā kārtā paglāba tikai divus gadus vecoprinci Eidanu, kuru uzaudzināja amatnieku ģimene.Festils pasludināja sevi par Gvinnedas karali un Torentas vasali. Pēc bagātās valsts iekarošanassīkie Torentas bruņinieki metās virsū laupījumam kā izbadējies vilku bars. Tajos gados daudzi feodimainīja īpašniekus: vietējo aristokrātiju burtiski nožņaudza. Ņemot vērā to, ka Festils pats un gandrīzvisi viņa tuvākie līdzgaitnieki bija derini, gvinnediešu attieksme pret viņiem kardināl mainās. Turklāt jaunā aristokrātija aktīvi izmantoja maģisko varu savtīgiem mērķiem. Pret parastajiem cilvēkiemFestili un viņa pakalpiņi kā likums izturējās ar nicību, uzskatot sevi par augstāku rasi.

Haldeinu restaurācija.

Festili valdīja pār Gvinnedu diezgan sekmīgi, ar aktīvu ārpolitiku ievērojami paplašinot tās robežas. Iespējams, vēl kāda viena-divas paaudzes un torentieši būtu pilnīgi asimilējušies Gvinnedā, kā tasnotika ar normāņiem Anglijā pēc tās iekarošanas.Taču visu sabojāja pēc skaita piektais dinastijas karalis - Imre I Ištvans Ingvars Furstans-Festils.Viņš bija absolūts psihs, kas, piemēram, paveda paša māsu - kaut kas par traku pat pie derini.Bet, kad viņa draugs Katans Makrorijs atļāvās viņu par to pakritizēt, Imre nokāva viņu kā sivēnu.Tā bija karaļa liktenīgā kļūda, jo Katans bija visietekmīgākā valsts augstmaņa, Kuldas grāfa Kambera Kairila Makrorija dēls un mantinieks. Kamberam bija nopietna karotāja un diplomāta, izcila zinātnieka un maga reputācija. Karaļaparadumi sen jau kaitināja Kamberu, taču galvenokārt dēla dēļ, viņš pacieta nejaucības, ko veicaImre. Taču visam ir sava robeža!Kuldas grāfs nolemj gāzt, ne tikai karali, bet arī visu Festilu dinastiju. Kamberam izdodas atrastSinhilu - pēdējo Haldeinu dzimtas pārstāvi. Viņš īpaši negribēja sēsties tronī, taču, kuru taduztrauc tādi sīkumi? Kambera un viņa sabiedroto sazvērestības rezultātā Imre tiek nogalināts,Festilu dinastija gāzta un 904. gadā Gvinnedas tronī no jauna atgriežas Haldeini.

Derini vajāšana.

Kuldas Kambers sapņoja par valsti, kurā cilvēki un derini dzīvo blakus mierā un saticībā. Taču viņš gaži kļūdījās. Sinhila, kurš cienīja un baidījās no Kambera, dzīves laikā situācijavēl bija kontrolējama. Bet, kad 917. gadā karalis nomirst, neatstājis pilngadīgus mantiniekus,Gvinnedā varu iegūst Reģentu padome. Padomē ietilpst tikai vecās aristokrātijas pārstāvji.Un viņi uz pilnu klapi atriebjas par vecajām pārestībām! Derini apvaino visos nāves grēkos,no tiem par galveno kļūst "Dievam pretīgā" maģija. Cīnītāju avangardā pret ''ķecerību", protams,nostājas baznīca, kuras augstākie pārstāvji pamatīgi iedzīvojas uz derini rēķina.Tiek vajāti visi - gan augstmaņi, gan vienkāršie ļaudis. derini izsludina ārpus likuma. Viņusaplaupa, moka, izvaro, kar un dedzina. Bez šķirošanas - gan pieaugušos, gan bērnus. Visasderiniešu organizācijas tiek izdzenātas un aizliegtas. Rezultātā, vairums Gvinnedas derini, vainu iet bojā, vai arī bēg uz kaimiņu valstīm. Tikai dažiem izdodas noiet pagrīdē, noslēpjot savu izcelšanos. Tieši tāpēc parastiem cilvēkiem dažreiz piemita maģiskas spējas: parādījāssenču - derini asinis.

Derini atdzimšana.

Vairāk nekā 200 gadus maģiskās rases pārstāvjiem Gvinnedā nebija pat ne vismazāko tiesību. Kaut gan ar laiku situācija sāk normalizēties. Formāli, derini joprojām bija ārpuslikuma, taču daži no aristokrātiem vairs neslēpa izcelšanos no derini. Pats pazīstamākaisno viņiem ir Korvinas hercogs Alariks Morgans, kura aizbildnis bija karalis Brions Haldeins.1120. gadā Brionu nodevīgi noindē medību laikā. Šī visai neikdienišķā monarha gals bija sazarotas sazvērestības rezultāts, ar mērķi atjaunot Festilu dinastiju. Tās pārstāvji nepārtraukti mēģināja atgriezties pie varas, taču cieta sakāvi. Kārtējā pretendente izrādījās Karisa no Tolanas – visai pieredzējusi un varena burve. Jaunais karalis Kelsons Sinhils Raiss Entonijs Haldeins, četrpadsmit gadus vecs zēns, izrādījās visai gudrs. Ar Alarika Morgana un dažu derini palīdzību KelsonsApgūst maģiju un spēj aizstāvēt troni no Karisas centieniem. Ar jauno monarhu apspiestais mazākums iegūst aizstāvi. Izrādījās, ka Kelsons pats pa pusei ir derini! Jaunais Gvinnedas karalis nolemj realizēt Kuldas Kambera sapni dzīvē. Kelsona mērķis – ne tikai nostiprināt savu varu valstī, kurai draud neskaitāmi ārējie un iekšējie ienaidnieki. Galvenais, radīt tādu jauna tipa sabiedrību, kur cilvēki un derini varētu mierīgi dzīvot, baudot vienādas tiesības.

Maģiskās viltības.

Vienpadsmit karalistu pasaulē būtisku lomu ieņem maģija, kuras galvenie nesēji ir derini.No kurienes ir radusies šī rase - tas ir sarežģīts jautājums. Pēc vienas versijas, derini ir atnācēji no Kerissas salas, kura ir gājusi bojā kataklizmas rezultātā (radzamas paralēlesar Atlantīdu). Pāri palikušie salinieki pārceļas uz kontinentu, kur pamazām sajaucas arparastiem cilvēkiem. Kaut kur Derini sagrābj varu, citur kļūst par ietekmīgu mazākumu. Izdzīvot un iegūt pārsvaru viņiem palīdz īpašas spējas.

Derini maģija.

Ketrīna Kurtca ir veltījusi Derini maģijai veselu traktātu. Saskaņā ar šo darbu, derini maģijuvar iedalīt trīs grupās: iedzimtu, iegūtu un materiālu.Iedzimtā maģija tiek nodota no paaudzes uz paaudzi.. Īstenībā jau šīs spējas dēvēt par maģiju var tikai neizglītoti Viduslaiku ļaudis. Mūsu priekšā ir vienīgi īsta ekstrasensorika.Telepātijas paveidi: domu lasīšana, cilvēka vadīšana no attāluma, īpaši spēcīga hipnoze,noguruma un sāpju noņemšana, reizēm pareģošanas spējas. Telekinēze - priekšmetu kustināšana ar domu spēku. Pirokinēze - spēja ar domu spēku iedegt uguni un valdīt pār to.Teleportācija - acumirklīga pārvietošanās telpā (gan izmantojot speciāli izveidotus portālus).Daži derini spēja pārņemt citu cilvēku izskatu vai pārveidot citus. Vēl viņiem ir dziednieka spējas, ievainojumu un sakropļojumu izārstēšana. Ar slimībām ir grūtāk, šeit vēl vajagmedicīnas zināšanas, ar kurām Viduslaiku cilvēkiem kā nu bija, tā nu bija - nekas spīdošs.Iedzimtās maģijas spēka stiprumu noteica tas, cik daudz derini asinis ir dotajā burvī. Tačune mazāka nozīme bija spējai koncentrēties. Ar to derini līdzinās džedajiem: nepietiek ar to,ka tevī ir Spēks, vēl jāiemācās ar to rīkoties! Tāpēc zinātnieki-derini izdomāja dažādasformulas "buramvārdu" veidā, kas ļāva iedzimto maģiju pārvērst tīri mehāniskā procesā.Sakoncentrējies, domās noskaitīji buramvārdus-vēlējumu un veici mentālās enerģijas izsviešanu!Neskaitot iedzimtās spējas, derini piemīt arī iegūtā maģija. Tā nu patiešām ir īsta burvestība!Ar īpašiem rituāliem un īpašiem buramvārdiem daži derini spēja pieslēgties nezināma spēkaavotam, maksa par to bija cilvēka dvēsele. Vai jūtiet? Gaisā ir sēra smaka... Šie sātaniskierituāli - viens no iemesliem, kāpēc baznīca tik rūpīgi seko derini maģijai. Jo pretīgās pesteļošanasir tiešs izaicinājums Dieva gribai. Un tātad - ķecerība, ķecerība, ķecerība! Bet, kur ir ķeceri,tur ir arī inkvizīcija. Pie iegūtās maģijas var pieskaitīt arī spēju izsaukt no citām dimensijām fantastiskas radības,dažreiz tīri demoniskas. Kā arī simpātiskās maģijas izpausmes - piemēram, vētras izraisīšanu,izšļakstot no glāzes ūdeni virs konkrēta rajona kartes. Trešais derini maģijas veids ir materiālā, kas eksistē artefaktu veidā. Īpaši vareni derini spējdaļu no sava Spēka ielikt priekšmetos, ko tad var izmantot citi - dažreiz pat pēc gadsimtiem!Tie ir tādi fantāzijai tradicionāli priekšmeti: apvārdoti zobeni, kinžali, gredzeni un citas rotas,Spēku akumulējošie širala (dzintara paveids) kristāli, pat auduma gabali.Nav nekāds brīnums, ka derini spējas parastos cilvēkos izsauc asu skaudību, kas sajauktaar bailēm. Bet, kur ir skaudība ar bailēm, tur tālu nav jāmeklē arī naidu... Vispār jau cilvēki vararī ar kaut ko palepoties!

Cilvēku maģija.

Gvinnedas karaļu Haldeinu dinastija, bez šaubām, ir cilvēki, kaut arī dažos tās pārstāvjos tekderini asinis. Tomēr Haldeiniem piemīt īpaša maģija, kas raksturīga tikai viņiem. Dzimtaspirmais atzītais mags bija karalis Sinhils, kura Spēks bija līdzīgs derini spējām, neskatotiesuz to, ka viņa asinīs nebija ne pilītes no derini asinīm! Izmantojot Sinhila iedzimtās dotības,viņa piekritēji Kuldas Kambera vadībā nodeva nākošajam monarham daļu no sava Spēka.No tā laika tikai Haldeinu dzimtas galva varēja iegūt maģiskās spējas. Turklāt šo spējuiegūšana bija visai sāpīgs process. Savās spējās Haldeins ir līdzīgs gandrīz katram derini.Taču arī daži vienkāršie cilvēki varēja iegūt derini varenību. Tāda maģijas pārņemšanalīdzinās vampīra "putnēna" iniciācijai: īstais derini nodod Spēka daļu cilvēkam, faktiskipadarot viņu par savu kalpu. Tāpēc tādu praksi izmantoja, kā likums, tikai "sliktie puiši", piemēram, Tolanas Karissa un Vencita Furstana. "Mākslīgie" derini bija Jans Hovels,Arjenolas Lionels un Mahaels, Brens Koriss - arī nesimpatiski tēli.Daži cilvēki, kas strādāja ciešā kontaktā ar derini, arī spēja izmantot kaut kādu maģiju.Piemēram, Šons Simuss O'Flins, lords Derrijs, tuvs varenā jaukteņa Alarika Morganapalīgs, vai arī uzticīgais Makroriju derini dzimtas kalpotājs Revans.Beigās vēl ir Varina de Greja fenomens, kurš spēja dziedināt ar roku uzlikšanu. Šajācilvēkā nebija derini asiņu, derini viņš neieredzēja fanātiski, iznīcinot, kur vien var. Protams,ka neviens derini nekad nebija iniciējis viņā šīs spējas. Vienkārši Varins pa īstam ticēja, uniespējams, ka viņa spējas bija Dieva mīlestības dāvana? Daži kristīgie svētie jau arī darījaīstus brīnumus.Beigās mēs atgrižamies pie tā arī līdz galam nenoskaidrotā jautājuma, kas tad ir derini?Varbūt runa nav tikai par izcelšanos un asinīm? Varbūt katrā cilvēkā slēpjas daļiņa no Dieva?Tikai vieni spēj to izmantot, bet citi diemžēl, nē...

***

Vienpadsmit karalistu hronikas nav pabeigtas. Ketrīna Kurtca plāno sarakstīt vēl pārisgrāmatu [pašlaik tādu ir 19 - ila piez.], kas turpinātu Svētā Kambera un karaļa Kelsona pēctečustāstus. Cerēsim, ka kādreiz visas šī cikla grāmatas iznāks Krievijā. [Un - kaut viena arī Latvijā,jo Kurtcas Derini seriāls pieder pie fantāzijas literatūras Zelta fonda - ila piez.]