Strups, šis drūmais un nepatīkamais tipiņš, kurš vienmēr maisiijās Harija dzīvē. Cik bieži gribējās, lai Harijs pieceļas un beidzot nolād Strupu par visām mokām, ko tas viņam nodaīijis!

Bet tagad? Ko var teikt par Serverusu Strupu pēc viņa nāves un patiesības atklāšanas? Man vairs nav vēlēšanās, lai Harijs dara pāri Strupam. Pat ja es lasītu par jaunu visas sešas iepriekšējās grāmatas, es vairs neienīstu Strupu.
Es jutu, ka viņs nav Voldemorta pusē, zināju, ka viņam ir noslēpums. Uz īsu brīdi pieļāvu, ka viņam bija jūtas pret Liliju, bet ka tādā mērā? Es to tiešām negaidīju. Tas mani dziļi ietekmēja.

Harijs ir traģisks varonis, viņam bija grūta bērnība, viņam daudz nācās ciest savos gados. Bet Strups - tikai tagad es saprotu cik ļoti viņš cieta un bija nelaimīgs.

Tēvs vientiesis, kas pastāvīgi stīdējās ar māti. Nožēlojama apkārtne, kur nav neviena cita burvju bērna. Vientuļš un nelaimīgs viņš bija jau tad.
Tad parādijās Lilija - dzīvespriecīga un jautra. Viņa kļuva par mazā Serverusa vienīgo prieku, ja neskaita cerību tikt Cūkkārpā.

Viņš bija tik priecīgs, kad abi devās uz Cūkkārpu! Bet jau tad parādijās Poters un Bleks. Un Lilija nonāca Grifindorā. Cik vīlies gan jutās Strups! Taču viņu draudzība turpinājās, Strupa jūtas kļuva spēcīgākas.
Taču tagad Lilija vairs nebija viņa vienīgā dzīves jēga. Viņam patika arī Slīdenī sētās domas par tīrasiņiem un jaudīga maģija... galu galā Lilija vienmēr nebija klāt, kaut ko jau Strupam bija jādara, kamēr viņi netikās.
Strupā noteikti bija kas ļauns, kas vilka viņu tuvāk Voldemortam. Taču jūtas pret Liliju bija stiprākas. Vai viņš būtu pievienojies nāvēžiem, ja Lilija būtu līdzās? Es tam neticu.
Tad izmisuma brīdī, kad Poters un Bleks viņu mocīja Strups nolamāja Liliju - aiz kauna un izmisuma, ka viņa viņu redzēja tik nožēlojamu un bezpalīdzīgu. Tad viņa viņu pameta.

Neteikšu kādas sajūtas tobrīd plosīja Strupu, to es iedomāties nespēju, bet redzot, ka Lilija pazūd no viņa dzīves un pievēršas Poteram, kas daļēji bija vainīgs pie notikušā, apprec viņu un dzemdē dēlu, Strups spēja tikai iegrimt otrā galējībā - viņš kļuva par nāvēdi un Voldemorta kalpu. Līdz brīdim, kad atklājās, ka Voldemorts draud nogalināt Liliju. Strupam bija sava dzīve, viņš bija diezgan spēcīgs burvis, kas kalpoja Voldemortam, kurš bija ceļā uz uzvaru. Cik muļķīgi bija nostāties pret viņu!
Bet Strups to izdarīja. Viņš lūdzās Dumidoram glābt Liliju, par spīt tam, ka viņa bija Strupu nodevusi, par spīti tam, ka bija apprecējusi citu, to, kuru Strups ienīda. Viņš vienalga devās glābt Liliju, nostātos pret Voldemortu.

Bet Lilija nomira. Cik ļoti Strupu mocīja doma, ka viņš bija pateicis Voldemortam par pareģojumu! Viņš varēja sevi mierināt, ka nezināja, ka Voldemorts medīs Liliju, ka Voldemorts vienalga uzzinaatu par pareģojumu. Bet vai tas mainītu patiesību? Viņš bija pateicis Voldemortam par pareģojumu. Tāpēc Lilija nomira. Bija zudusi Strupa dziīves jēga.

Un tad Strups kļuva par Harijs sargu. Cik gan mokoši tas bija! Harijs Poters, Lilijas un Džeimsa Potera dēls! Tik līdzīgs savam tēvam, bet ar mātes acīm... Ko gan juta Strups, uzlūkojot Hariju, ko viņš zēnā redzēja vairāk - Liliju, vai Džeimsu?
Viņam nebija dota iespēja aizmirst savu mīlu, redzot šo zēnu, viņam nebija dots aizmirst arī savu ienaidu. Šis zēns bija dzīvs atgadinšjums, ka Lilija bija tikusi citam, ka bija mīlējusi citu...

Strups nekad nespētu pateikt Harija patiesību aci pret aci. Vai kāds cits viņa vietā spētu? Viņš mīlēja sievieti, kuras sirds piederēja viņa ienaidniekam, kura dēlu viņš bija spiests sargāt, jo bija vainīgs mātes nāvē. Viņš nemīlēja citu, viņam nebija nekādu cerību. Tikai atmiņas un pienākums, ko grūtāku darīja Dumidora nāve. Bet viņš to paveica. Zem Slēpprātības maskas Strups dzīvoja, pasargāja skolniekus no īstu nāvēžu draudiem, akli sekoja Dumidora norādījumiem, pat kad zināja, ka Harijs mirs. Ko Strups juta, kad uzzinaāja, ka Harijam ir jāmirst? Ka viņa vienīgā palikusī dzīves jēga, nosargāt Lilijas dēlu, bija bezjēdzīga, jo zēnam jāmirst?
Līdz pat pēdējam brīdim Strups domāja par zēnu, ko nekad nemīlēja, ko iespējams, ienīda, bet kura māti dievināja. Viņš mira mokās, veltīgi, nezinot, ka Dumidors šo nāvi bija paredzējis.
Strups atklāja Harijam patiesību, kaut viņam pašam bija jamirst un zēnam arī. Viņš darīja visu, lai uzveiktu burvi, kas nogalināja Liliju. Vai viņš nožēloja, ka nespēs izglābt Lilijas dēlu? Vai viņš mira nožēlodams savu nāvi, vai sagaidīdams to ar atvieglojumu?
To mēs nezinām, bet tas nav svarīgi.
Serveruss Strups dzīvoja un mira dēļ mīlestības. Mīlestības, kas bija nelaimīga, bet daudz deva, lai sakautu Voldemortu.
Pieminēsim Serverusu Strupu!

Jā, pieminēsim Strupu. Viņš bija un būs mans mīļākais varonis, kuram nevajadzēja mirt. Tā bija nāve, kuru HP7 pārdzīvoju visvairāk.

ļoti skaists nekrologs, es domāju, ka Strupam patiktu Protams, viņš ārēji par to pasmīkņātu vai arī uztaisītu akmens cietu ģīmi, kas viņam tik labi padevās, bet sirdī viņš priecātos, ka kāds viņu saprot Man Strups vienmēr ļoti paticis, lielākoties laikam Alana Rikmana dēļ, kurš iemieso Strupu vienkārši ideāli. Ko viņš vairāk redzēja Harijā? Es domāju, ka Džeimsu, bet pieļauju, ka ikrreiz paskatoties uz Hariju, Strupu plosīja pretējas jūtas - ienaids pret Džeimsu un vēlme biežāk ielūkoties Lilijas acīs. Nabadziņš, viņa dzīve nebija nekāda saldā Tagad, kad par viņu zinu visu, pret viņu tēlu izjūtu vēl vairāk cieņas un respekta. Man žēl, ka viņi ar Hariju neizlīga. Tas gan nebūtu viegli. Biju iedomājusies, ka Strups apmācīs viņu kādās īpašās zintīs, varbūt to pašu slēpprātību un līdz ar to viņiem abiem nāktos nolikt kara cirvi un iemācīties vienam otru uzklausīt un respektēt. Tā būtu laba dzīves mācība viņiem abiem un lielisks vēstījums lasītājiem. Bet, es arī saprotu, kāpēc tas nebija iespējams. Strups nevarēja atklāties Harijam, jo Voldis varētu no Harija šo Strupa nodevību ātri vien izsūknēt. Naids, protams arī, un šķietamā slepkavība... to būtu grūti paskaidrot.

Paldies elesarelam par skaisto runu! Arī es esmu viena no tiem, kura Strupu mīlēja un birdināja asaras uz grāmatas lapām. Neraugoties uz viņa smago raksturu, viņš bija, manuprāt, harizmātiskākā personība visā HP sērijā. Severus, mēs Tevi nekad neaizmirsīsim!!!

Piekrītu visiem jums, Severuss Strups jau no paša sākuma bija mans mīļākais varonis. Zināju taču, ka pastāv iespēja, ka autore viņu nogalinās, bet vienalg ticēju un cerēju par pretējo... tajā brīdī, kad aizlasīju pēdējos vārdu grāmatā biju tiešām, tiešām dusmīga uz JKR par to ka viņa viņu nogalināja. nu tiešām dusmīga. man pa rokai pagadījās dators un es uz viņu izgāzu dusmas... kautkur datorā ir worda fails pilns ar lamām un stingrākiem vārdiem uz autores pusi.

Ar visu šo Severusa afēru ir saistīts viens tiešām foršs fakts: tas brīdis, kas Harijs saka savam dēlam, ka viņš ir nosaukts divu Cūkkārpas direktoru vārdos, : "... un viens no viņiem bija slīdenis un drosmīgākais cilvēks, ko jebkad biju pazinis."

kā jau man laiciņu atpakaļ bija rakstīts parakstā: FOR SEVERUS

Protams, ka mani Strups kaitināja un kur nu vēl pēc sestās grāmatas, taču es tomēr cerēju, ka viņš kaut kādā veidā beigās varētu izrādīsies ārkārtīgi svarīgs. Un tikai izlasot Strupa atmiņas es izpratu, cik patiesībā svarīgs bija tas fakts, ka Harijam bija mātes- Lilijas acis.
Pieminēsim drosmīgo Strupu ar klusuma brīdi.

ak... lasot šo pavedienu es gandrīz apraudājos. lai nu kas, bet strups bija pēdējais, kas būtu pelnījis. nelietis dummijs!!! poters domā, ka viņam dzīve draņķiga, tad padomā par strupu. vienīgi nesaprotu k\ap\ec bija tik ļoti jāčakarē poteru, bet tieši tas bij tas, kas padarīja viņu īpašu...
...par strupu...

nu man patiik, ka varu teikt -es tachu teicu.

teicu, ka strups ir labais. nezinu vai dziivee taa maaceetu noteikt un uzmineet, bet peec graamatas teksta visu laiku likaas, ka strups ir kaut kas vairaak par skolotaaju, kas ir uzeedies uz hariju.

strupu vareetu njemt par piemeeru, ka dziivee visu ir kaartiigi jaaapdomaa un jaapaardomaa kurai pusei piesleegties, citaadaak var "sachakareet" savu dziivi kaa strups. buutu vinjsh vienmeer bijis labo pusee, buutu preceejies ar liliju un dziivotu laimiigi veel ilgus gadus.

Jā, nekrologs labs.

Vēl gribas piemetināt - Strups bija apsolījis nosargāt gan Drako, gan Hariju, esot gatavībā atdot par viņiem savu dzīvību. Un tas ir/bija totāli sarežģīti.

Tas, ka Strups jau no paša sākuma ir tik ieturēts un tik ģeniāls slēpprātis, tas viss liecināja, ka Rowlingai attiecībā uz viņu ir kāds plāns, ideja, par ko sīkāk uzzināsim tikai HP7.

Lai arī viņa raksturs bija samērā smags, daudzas īpašības viņā mani fascinēja - katrā ziņā daudzšķautņains. ... un dzīve - cik tā bija piepildīta? Sanāk - totāls darbaholiķis, zinātnieks, sava amata pratējs un atbildīgs pienākumu veicējs.

Pieminēsim Severusu Strupu!

Man viņš paticis ir visu laiku, it īpaši viņa attieksme pirmajās grāmatās. Smieklīgi.
Tāpat mani aizrāva arī tas, ka viņš izrādījās labais, tā tam vajadzēja būt!

Man Strups mazliet iepaticies tikai pēc 7.grāmatas.. laikam nespēju izprast viņa personību. Spēju viņu saskatīt tikai kā ļauno tēlu. Nemaz nedomāju, ka viuss beigās izvērtīsies tā..
ārprāc, cik Strupam klājies grūti.. cik viņam bija jābūt izcilam slēpprātim!! apbrīvojami!
ļoti žēl..
žēl, ka Harijs patiesību uzzināja tikai pēc Strupa nāves.

žeel gan... man arii likaas ka Strups ir ļauns, divkosiigs nodeveejs. Bet tas ko Harijs teica savam deelam peedeejaa nodaļaa, visu atsver. tas bija tik miiļi

Es esmu liela Severusa mīļotāja jau kopš pirmās grāmatas un pirmā grāmata bija vienīgā, kad es tiešām domāju, ka viņš ir ļaunais. Bet vēlāk es zināju, ka Dumidors nekļūdās, uzticēdamies Strupam un pēc sestās grāmatas nojautu par kaut kādu īpašu plānu.
Atzīšu, ka Severusa nāve man šķiet visskumjākā nāve visā Potera septītniekā. Es nojautu, ka viņu varētu nogalināt, bet tomēr cerēju.
Cik lieliski viņam izdevās darboties divās pusēs, kur abas nenojauš par Severusa īsto būtību! Lielisks burvis ir bijis Severuss. Un iekšēji viņam vajadzēja tik ļoti cīnīties pašam ar sevi.
Un ļoti žēl, ka tas atklājās tik vēlu, bet tomēr, tā arī vajadzēja. Kaut kāda sentimentāla saruna ar Hariju būtu pagalam nevietā, viņam vajadzēja nomirt tik strupam, kāds ir Strups.

Nu tad es pieminu viņu no sirds! *paceļ ugunsviskija glāzi, nē, pudeli*

Jā, Strups bija īstais varonis - cietējs, kas Dumidora plāna ietvaros, beigās apzinoties, ka būs jāmirst, tomēr nevis glāba savu dzīvību, bet turpināja'darīt visu, lai pasargātu HP. Manuprāt viņš būtu pelnījis lielāku uzmanību grāmats noslēguma, vismaz HP sirdsapziņa smokas par to, ka visu laiku ienīdis cilvēku, kas īstenībā bija viņa sargenģelis.
Vēl - šķiet Strupu vispirms salauza Lilijas vārdi, ka viņa nepiedos viņam to, ka nosaukta par dranķasini un es domāju, ka visa Strupa dzīve varēja iegriezties savādāk, ja uz vārdiem: "Piedod man Lilij", viņš būtu saņēmis apstiprinošu atbildi. Domāju, ka tieši nepiedošana no Lilija spuses noveda viņu pie Voldemorta, kur viņš arī neguva dvēseles mieru. Tieši tādēļ viņš bija tik skarbs, jo necerēja vairs, ka kāds viņam piedos, mīlēs, kaut sirdī visu mūžu glabāja mīlestību.

Lasot nodaļu par Strupa nāvi un atmiņām vienkārši raudāju. Laikam jau, ka viena no visaizkustinošākajām vienām grāmatā, viena no tām nāvēm, kuras bija nevis nejaušas vai tīšas, bet lai ļautu dzīvot kādam citam, bet lai glābtu vienu noteiktu personu. Beigu beigās izrādās, ka Severuss gāja bojā tāpat kā Lilija - glābjot Harija dzīvību. Pietam tik ilgi slēpt savus patiesos mērķus... Sanāk arī, ka Severuss slēpprātību pārtrauca ne jau dusmu vai personīgā naida dēļ, bet gan tāpēc, lai Harijs neredzētu pārāk daudz tā, ko pēctam varētu izvilināt Voldemorts. Atdot pusi sava mūža un dzīvību par mīļotās sievietes un ienaidnieka dēlu...
Kaut visiem pietiktu drosmes tā rīkoties

Es jūtos kā bērēs [Un tā nav patīkama sajūta].

Nekrologs gana labs.
Biju domājusi, ka Severuss tiks aizmirsts kā daudzi citi grāmatu varoņi, tomēr liels bija mans pārsteigums uzrokot ko tādu kā šis.

Jau no sākta gala šis tēls aizrāva ar savu personību, ne mirkli nešaubījos, ka beigās viņam jābūt labam. Pēc, šķiet, 5tās grāmatas man pirmo reizi kļuva žēl kādu no Potergrāmatas varoņiem. Es negribu atkārtoties, jo Elony ir ļoti labi uzrakstījusi tēla aprakstu, iesaistot tajā savas pārdomas un uzddot jautājumus, uz kuriem vien Roulinga spēj atbildēt..

Ja man rokās būtu glāze ar sarkanvīnu, es to noteikti paceltu par Strupu [es vēl aizvien jūtos kā bērēs], bet tā kā glāzes man nav, tad..
Huh, vnk Neaizmirsīsim viņu!

Strupam šis nekrologs pilnīgi noteikti nepatiktu Viņš bija pārāk drūms un nomākts tips, lai spētu pieņemt sev veltītus labus vārdus. Un tomēr viņš daudzu lasītāju sirdīs paliek kā pats mīļākais varonis atstādams tālu aiz sevis Dumidoru un Zelta trio. Viņam tomēr bija lemts nospēlēt gandrīz vai galveno lomu visā grāmatā un beigu beigās tikt attaisnotam par visiem noziegumiem. Atšķirībā no citiem tēliem viņš vienmēr paliks visu lasītāju atmiņā kā bezjēdzīgi nogalinātais.
Lai vieglas smilts negatīvi pozitīvajam varonim

Ziniet, kas ir visinteresantākais. Ja grāmatas galvenais tēls būtu Strups, tā nevienam nepatiktu, jo cilvēki to uzskatītu par salkanu, pārmērīgu, neinteresantu un neorģinālu. Taču izveidojot šādu blakustēlu ir notrāpīts tieši īstajās skaņās ^^. Kad pārlasīšu vecās grāmatas, uz Strupu skatīšos citām acīm ^^

a vai tiešām jums vairumam likās ka Strups ir sliktais?
ikviena piezīme un teksts par viņu taču BRĒCA ka tas ir tikai acu apmāns, Roulingas uzmests melnais apmetnis.
tāpat kā par citām lietām kas grāmatās mēdza "atklāties"

Roulingai nāktos pamācīties no Agatas Kristi, ja viņa tiešām profesionāli vēlētos apslēpt acīmredzamo un ne tik redzamo. tiesa, arī palasījies Kristi, tu sāc viņu atkost- bet ne jau VISU. vairumu lietu tu tiešām nepamani, pat zinot ka tur tās ir un meklējot.

Nu kā tad bez Strupa! Bez Strupa arī Harija nebūtu.

Par Strupa raksturu, pilnīgi visu, Roulinga ir uzrakstījusi jau 'Fēniksa ordenī', pēdējās divas grāmatas pievieno tikai hronoloģiskus biogrāfijas faktus.

Strups bija mans mīlulis jau no pirmās grāmatas. Lielisks tipāžs ar izteiktu raksturu. Nezinu, man nekad Strups nebija ļaunītis. He, lielisks učuks ar krietnu melnā humora devu. Patiešām labs pasniedzējs. Nu jā, kā bērnudārza audzinātājs viņš nederētu, bet lecīgu tīņu baram ( kādi arī mācās Cūkkārpā), kā radīts. Enerģisks, neatlaidīgs, gudrs, drosmīgs... varētu turpināt; nesabiedrisks, kašķīgs, valdonīgs, spītīgs...arī var turpināt. Reāla un dzīva, spēcīga personība ar traģiski neveiksmīgu likteni, un ... arī Dumidora pelēkais kardināls un Voldemorta iznīcības atslēga.
Strups iedarbina pareģojumu, Strupa lūgums Voldemortam, saudzēt Liliju, izglābj Harija dzīvību. Lilija var izmantot seno mīlestības maģiju Harija aizsardzībai - to pašu, kuru beigās pret Voldemortu izmanto Harijs, labprātīgi uzupurējoties. Bez Strupa tas nebūtu noticis. Viņi abi, Harijs un Strups, ir vienādi izredzētie - Voldemorta bojāejas sākums un gals.

Labi liels kausiņš Tev par godu, ar vislabāko ugunsviskiju.

Vai esmu vienīgā, kuru nesajūsmina Strupa tēls?
Jā, viss jau ir ļoti jauki, bet Strups taču pats bija vainīgs pie tā, kā viņa dzīve izvērtās.
Un nē, es viņu nekad tā īsti neredzēju kā "ļauno tēlu". Nedaudz gan kaitināja viņa uzvedība daudzās vietās grāmatā.

Man tiešām nobira vairākas asaras..
Viņš tiešām bija uzupurējies...
Un palika nedaudz neerti..jo galu galā vairākus gadus esmu uzskatījusi viņu par neglābjamu maitas gabalu

Nekad nav patikusi nāve.
Pat slikto varoņu.
Vienkārši stāsts vairs nav tik īpašs, ja kāds iemīļots varonis mirst. Un grāmatā svarīgi ir visi varoņi, pat nīstie.
Notikums - nozīmīgs, bet stāsts paliek tāds.. -dīvains?!

Man arii liekas ka Strupu vajadzeeja piemineet, kaa arii priecaajos par Strupa atmiņaam kuraas bija arii Lilija.
Es Priecājos ka Strups nomira, jo ja visi labie kas bijushi sleepti nenomirtu buutu taa...

Citējot elesarelu, Serveruss Strups, njā.

Man Strups nekad nav paticis, un joprojām nav no man mīļākajiem personāžiem (lai būtu godīgāk, uzreiz atzīmēšu, ka arī Harijs man ne visai). Viņš mēdza uzvesties patiešām riebīgi. Tomēr tāda nāve bija izcili nejēdzīga, un, par to lasot, atstāja dīvainu absurda sajūtu.

Jāatzīst, ka Džeimss pret Severusu izturējās patiešām pretīgi (es arī ko tādu neaizmirstu).

Visu cieņu Severusam, kurš beigās centās darīt arī ko labu, arī ar rezultātiem. Patika tas, kā viņš apstulba, kad viņam teica, ka Harijs ies bojā. Žēl tikai, ka viņš tā arī nekad ar savām jūtām netika galā.

Pieminēsim viņu gan (kaut arī tas ir izdomāts personāžs).

Jā, šausmīgi žēl Strupa.
Vienmēr viņš ir bijis mans mīļākais čarakters. Es pat apraudājos kad viņš mira.
Nujā. Iespaidīgs personāžs. Pat dīvaini palika kad pabeidzu grāmatu.
R.I.P.

Ā, mani fascinē komentāri pie Strupa video jūtūbā.

strupa sakarā labākā lieta ir tieši ir viņa uzbraucieni harijam
tieši tas pats attiecas uz malfoju

kā neviens (vai vismaz es vel tādu nezinu) neaptver ka tieši harjs ir vājš un dumjš par to ka dusmojas uz stupu. ko an viņš tam ir nodarījis?
- Jūs Poter esat sīks neievērojams zaļknābis, kas nejēdz savaldī savas jūtas, nekas īpašs, viduvējība un alkstat pēc slavas!

tas nav tiešs citāts bet tieši tāds ir strupa vēstījums un lielākais nodarījums.
viņš pasaka patiesību
un vājš cilvēks nespēj tai skatīties acīs un tieši to arī strups domā tā sacīdams.
"...ir vajadzīgs gara spēks, kuru dažiem... vienkārši nav"
tas gan ir citāts. tur patiesībā nav domātas tās slēpprātības nodarbības. harijs tā arī nekad nemainās- viņš vienmēr paliek pasaules glābējs, vienīgais varonis un strups to redz un zin un saprot. un zin ka harijs nesaprot ko viņš viņam saka. un tā notiek dzīvē ļooooti bieži. gandrīz vienmēr ja skatās uz visu cilvēci kopumā

lielākā daļa cilvēku nespēj izturēt ja viņiem pasaka ka viņi ir viduvējības, ja uzrūk viņu ego.
tas ir harija (un arī rona) ego kas visu 7 daļu gaitā cīnās ar strupu, kas rada viņā dusmas. un tas ir lasītāja ego ja viņš jūt tādas pašas dusmas. lūk ko nozīmē identificēties ar varoni
tikai hermione ir saprātīga. viņā vispār visvairāk atklājas šī cilvēka sievišķās daļas gudrība. viņa dusmojas uz zenu dusmām pret stupu un tās ir vienīgās pilnīgi pamatotās dusmas. tam vajadzētu piekrist visiem strupa apraudātājiem.
tāpēc ka viņa kā jau meitene redz kādi tie abi ir bezcerīgi stulbeņi un ievēro tikai savas vajadzības

ps. iepriekšējā senajā postā ar "jums visiem" (nevaidzēja tā teikt :>) bija domāti tie daudzie kuri kā zināms tomēr DOMĀJA ka strups varēja būt sliktais bet nebija iepostojuši šajā pavedienā

tieši tas ka dumidors ir pats licis strupam sevi novākt man likās skaidrāks nekā uz galvas krītošs ķieģelis. protams tikai nevarēju iedomāties kāpēc
un tieši tāpēc ka tas bija tik acīmredzami radās kaut kādas šaubas tūlīt pēc 6 daļas izlasīšanas
"viņš ir labais, es nodomāju. bet ja būs iztiasīts kā sliktais tas būs totāls absurds."
tāpēc es lūdzu lai man nospoilo un varēju lasīt 7 d ar mierīgu sirdi :>