Hedvigai taču
bija jāmirst. Roulinga bieži vien novāc kādu, kas Harijam varētu kaut kā palīdzēt vai traucēt (pieminot Dumidoru un Siriusu). Tad nu padomājiet, kā gan tāda pūce varētu palīdzēt ceļojumā, kad viņi meklēja horkrustus.
Godīgi sakot, man gan bija mazliet neomulīgi, ka tik ātri jau kāds krīt... lai gan jāatzīst, ja pirmo reizi pārvedot Hariju, viņiem tas izdevās, tad otro jau nu nē...
Šajā vietā pieminēsim
Tramdāna nāvi, kura dēļ es asariņu nobirdināju tikai pienākuma pēc. Patiesībā viņam bija jāaiziet, kā jau visiem, kas varētu būt lielāki varoņi, tā teikt, par Hariju pašu. Vēl tikai šīs nāves sakarā jāpiebilst, ka nevarēju saprast īsti līdz zināmai vietai, vai viņš tiešām miris, vai blato. Un manas angļu valodas zināšanas nedaudz iedragāja pašcieņu Drūmkaktē, kur lāga sākumā neiebraucu, ka tas toč nav atdzīvojies aurors, bet gan viņa balss.
Batilda. Pretīga nāve. Tikai pēc brīža pieleca, kāpēc viņa tā smirdēja
Staigājošs līķis. (kurā čūskiņa iekšā
žēl tik ka neesmu kkads sātanists vai nekrologs, kam tas liktos interesanti
)
Dobijs. Satraucoši, jā! Raudāju. Un vēl ainas, kā viņu apglabāja...vismaz harijam palika Mošķis.
(par kuru godīgi sakot man beigās bija prieks!)
Freds. Man jau labu laiciņu bija nojauta, ka viens no dvīņiem varētu tikt "atlaists". Es vienmēr biju domājusi, ka tas ir traģiski, ja tu pazaudē savu dvīni.
Man vienīgi nedaudz žēl, ka Roulinga neparādija Džordža ciešanas. Tieši tas ko es gribēju redzēt. Tas baigi pa jūtām uzsistu, ja būtu tā labi uzrakstīts.
Vilksons un Tonksa. Vieta, kur, ja pareizi atminos, raudāju visvairāk. Galvenokārt Tedija dēļ, bet nu arī Vilksona, jo viņš tā kā pēdējais laupītājs beidzot aizgāja. Un tieši viņš varēja būt laimīgs no visiem 4 kā palikušais. Var jau būt, ka tā gan bija labāk, ņemot vērā, ka gluži parasta dzīve viņam nebūtu bijusi (trusīša problēma!) Par Tonksu nu tā, jo viņa nebija gluži mana mīļākā varone, un nebiju viņai pieķērusies, bet kā Vilksona mīļotā un Tedija māmiņa viņa man patika. Žēl, ka izjuka jaunā ģimene...Roulingai izdevās tas, ko viņa vēlējās ar to panākt!
Nedrīkst piemirst par
Tārpasti. Tas bija tā...interesanti. Manuprāt Pītera pašnāvība bija pirmā tāda Harija Potera grāmatās. Satraucoši. Ne vismaz kārtējais
avada kedavra.Strups. Tas bija gandrīz tikpat liels pārsteigums kā tas, ka esmu izlasījusi grāmatas pēdējo teikumu (domāju, daudzi saprot, ko ar to domāju!) Es domāju, ka viņš mirs kādu aizstāvot, bet tas notika kā kārtējā Voldemorta rotaļlietiņa. Nu nebija vinš pelnījis. Bet te es gāju tālāk, šoks bija, bet par to kā, nevis ka.
Kuras nāves vēl gaidīju? Ja godīgi, tad Vīzliju klana pašķaidīšanu. Mollijas vai Artura. Drīzāk gan Artura (acīmredzot pirms gadiem būtu paredzējusi Roulingas gājienu, tagad gan nē.) Čārlija varbūt, jo Bils apprecējās un tas jau būtu ļauni (kā ar Vilksonu). Persija nāve arī varēja būt iespējama, pirms viņš salīgtu.
Ja tie būtu Rons vai Hermione, tas būtu traģiski, viena no traģiskākajām, ja ne pati, lietām, kas varētu notikt,
bet...tad kāda jēga būtu visu 7 grāmatu laikā veidot viņu attiecības? Jau kopš AG bija redzams, ka tur kkas ir.
Par Harija nāvi patiesībā prātoju līdz pēdējam brīdim. Nevarēju saprast. Arī tad ne, kad viņš nomira. Likās, ja nu tomēr...kā arī izrādījās
Un tā arī bija labi, kā bija! Laimīgām beigām tomēr jābūt!