Mušpapīrs

Kristīna bija 32 gadus veca sieviete un pašlaik viņa sēdēja pie ķirmju saēsta virtuves galda. Sievietes rokās atradās mobīlais, viņa zvanīja uz kādu firmu kuras galvenā darba specifika ir atbrīvošanās no dažādiem kukaiņiem un grauzējiem kas apsēduši jūsu mājas. Netālu pie tā paša galda sēdēja viņas vīrs kožu saēstās zeķēs un lasīja avīzi. Beigusi runāt pa telofonu Kristīna paziņoja.
- Rīt viņi būs klāt. Vienīgais kas mums jāizdara ir jāsavāc dažas pekeles līdz viņu atbraukšanai un tad...
- Mam..- virtuvē ieskrēja kāds mazs zēns - ..mani kukaiņi pazuduši.. burciņa palika vaļā un to vairs nav..
- Kā nav? Labāk paēd saldējumu.Tūlīt pat tev iedošu.- nemaz negaiddot atbildi Kristīna iedeva dēlēnam saldējumu - Ēd!
Zēns paņēma saldējumu un aizgāja. Mirkli brokastojis ģimenes galva piecēlās un aizgāja uz darbu, bet Kristīna sāka mazgāt traukus. Neviens cits to nekad nedarīja. Nepagāja ne mirklis kad māju pieskandināja spiedziens.
- Žurka..! - pār kādas žurkas galvu nobira vesela dakšiņu jūra, bet tā veiksmīgi aizlaidās.
Redzot Kristīnas un žurkas sacelto jandāliņu kāda muša tik nopūtās.
- Labs i.. 2:0 tavā labā Ērnij.. Vari ņemt manu šņabja pili.. Šamais vēl ir dzīvs.

Virtuvei bija logs un logam bija palodze. Uz palodzes bija puķupodi, bet vienā no puķupodiem bija iestādīts kartupeļu augs. Tā nu Kolo sēdēja uz kartupeļa lapas un grauza to nost.
Labs gan, viņš domāja, atceroties pagātnē līdzīgus kartupeļu laukus, lai gan kad tas bija un kur - to Kolo neztcerējās, viss bij' tā kā miglā tīts.

Atskanēja sirēna un džinkstoņa, pa gaisu uz pelēku, skrienošu spalvu kušķi, kas atradās uz grīdas, lidoja spožas zvaigznītes. Kušķis aiz'bēga, zvaigznītes palika grīdā un beidz džinkstēt.
"Tas bija savādi." Kolo teica zaļam kukainim, kas atradās viņam blakām. Tad kukainis pārvērtās par kartupeļu lapu. "Ups, vecais, negribēju tevi aizvainot," savu kļūdu izlaboja Kolo un sāka grauzt lapu, kuru pats bija nosaucis par Vecīti.

Frenks nolaidās uz virtuves galda un izpleta savus caurspīdīgos mušs spārniņus. i]Esmu skaists tauriņš. Ievērojiet dāmas manus spārnus...[/i] viņš nodomāja un žigli devās uz siera pusi, kas bija atstāts uz virtuves galda. Pusdienas ir galdā... viņš noteica un uzkāpa uz siera, pastiepdams snuķīti.
Pēkšņi virtuvi piepildīja apdullinošs kliedziens. Frenks nekavējoties pacēlās spārnos un nozuda no galda. Viņš aplidoja loku āri istabai un nolaidās uz palodzes. Atkl noplivinājis savus spārnus, viņš pavērās uz saimnieci, kas "cīnījās ar žurku". Frenks tikai pasmaidīja un noskatījās jaukajā izradē.

Zirneklienes kundze Melnā Atraitne bija tikko pamodusies no diendusas. Viņa izstaipīja kājas un aplūkoja, vai tīklā nav ieķēries kāds gardumiņš.
"Nekā!" viņa pie sevis nodomāja un nopūtās, "Laikam būs jāierīko tīkls kur citur. Šis stūris tāds neveiksmīgs."
Tad viņas uzmanību piesaistīja Kristīnas (Melnā bija dzirdējusi, ka kāds tā viņu nosauc) balss: "Jā, mūsu māja ir pilna ar kukaiņiem. Mēs nezinam, kur likties. Būtu jauki, ja jūs ar savu brigādi atbrauktu un tos VISUS iznīcinātu. Rīt? Labi, tikai..."
Tālāk Melnā Atraitne vairs neklausījās. Viņa nepievērsa pat uzmanību tam, ka neilgu mirkli pēc Kristīnas telefona zvana beigām virtuvē notika jandāliņš, sacelts ap kādu žurku, kuru zirnekliene vēl nebija paspējusi iepazīt.
Melnā steidzās kādam paziņot par gaidāmo nelaimi.

Lerafīna bija maza, melna un smalka zirneklīte, bet tomēr veca kā pasaule. Viņa šajā mājā pazina visus kukaiņus. Zināja kas ielido, ienāk un iziet, bet ne visi zināja kas ir Lerafīna. Pašlaik viņa vēroja kādu zirneklieni, tā bija vismaz piecas reizes lielāka par Lerafīnu un daudz krāšņāka. Izmērs Lerafīnu nebaidīja, viņa drošsirdīgi pa kādu no saviem zīda dzīpariem norāpās lejā no palodzes un piegāja pie svešās. Parasti ar kukaiņiem viņa nerunāja, bez tam zirneklis nav kukainis. Vislielākās problēmas parasti bija ar zirnekļiem kas ieceļojuši, tie ēda visu kas pagadījās. Tie nezināja noteikumus un tādēļ bija bīstamāki par nezinošu kukaini. Beidzot viņa teica.
- Sveicināta, esmu Lerafīna un man tev šis tas jāpastāsta un jāpajautā..


(OCC: Lerafīnas bilde būs vēlāk.)

Melnā Atraitne jau steidzās prom, kad viņu apturēja kāda maza, piemīlīga, bet nepazīstama zirneklīte.
Tā teica: "Sveicināta, esmu Lerafīna un man tev šis tas jāpastāsta un jāpajautā.."
Melnā, kurai likās, ka brīdināt citus par kukaiņu un parazītu indēšanu likās svarīgāka, nekā iepazīšanās ar šo mazo zirneklieni, jau gribēja kaut ko atcirst, bet atcerējās, ka ir šajā mājā ieceļojusi un iepazīstoties par sevi jārada labs pirmais iespaids.
Atraitne sacīja: "Sveika, es esmu Melnā Atraitne. Es jau varētu aizkavēties šeit, bet man ir nesamas sliktas ziņas citiem šīs mājas iemītniekiem. Es gan viņus vēl nepazīstu, bet pirmīt redzēju šeit dažus kukaiņus, kas varētu mani uzklausīt. Lai gan.. Es domāju, ka jūs arī varētu manī paklausīties. Redziet, lieta tāda, ka.."
Un tā zirnekliene izstāstīja visu, ko bija dzirdējusi pēc savas saldās diendusas.

Lerafīna pacietīgi noklausījās to kas Melnajai Atraitnei sakāms. Beidzot viņa nopūtās.
- Es zināju, ka agri vai vēlu tā var notikt. Seko man. Man ir labāka doma kā to paziņot visem, tā informēsim vairāk kukaiņus un sacelsim mazāku hausu..- pēkšņi Lerafīna apklusa, virs viņu galvām draudīgi parādijās kas spožs. Beidzot viņa izdvesa,- Bēdz! - bet bija jau par vēlu.. Viņas abas atradās lielā 1 litra burkā un nu jeb kāda saziņa ar ārpasauli bija pilnībā izslēgta.. Kāds zēns uzlika burkai vāku un iesmējās. - Divi zirneklīši!- Lerafīna nekā smieklīga tur neredzēja, nu viņas nespēs brīdināt pārējos.

Grejs izvairijās no dakšiņām un piegāja pie abām mušām un ieteicās,atvērdams muti ar saviem ļooati asajiem priekšžobiem,kas spīdēja kā sudrabs:Ziniet,veči,mderēšana noved ellē.tad viņš pasmaidījis,skatijās uz krisstīni,kura tā klaigāja viena maza zirneklīša dēļ.

Ērnijs mirkli blenza uz žurku un beidzot atrūca: Elle ir šī māja.. Tā, ka ļaunākā vietā nemaz nevar nokļūt. - ierāvis labu šļuku šņabja viņš nožagojās un aizmiga, bet viņa biedrs ieraudzījis kādu vaboli uz kartupeļa stāda kaut ko nomurmināja par svešo. Tad pacēlās spārnos un pielidoja pie vaboles vārdā Kolo. Būdams nedaudz sadzēries viņš sveicināja. : Čau, hipij!

Keila atradās uz palodzes, kad virtuvē izcēlās tracis. Viņa pacēlās spārnos un ielidoja paskatīties, kas noticis. Nu protams. Izrādijās, ka vainīga ir žurka. Viņa sāka nevaldāmi smieties, un gandrīz ielidoja zirnekļa tīklā, taču laicīgi apstājās. Fjū. Knapi izspruku. Keila pamanīja lielu melnu zirnekli nolaižamies zemē. Kas būtu noticis, ja viņa nebūtu paspējusi apstāties, viņa nemaz negribēja iedomāties. Uz palodzes nolaidās Frenks. Viņa nosēdās blakus viņam. Sveiks Frenk! Viņa ieķiķinājās un piemiedza viņam ar aci. Ak, nabadziņš. Uzskata ka ir tauriņš. Hahaha... Viņa paskatījās apkārt un pamanīja mazu siera gabaliņu netālu no viņas. Nevēlies? Viņa jautri noteica un paskatījās uz viņu.

Dīlu no miega iztraucēja Kolo saruna ar lapu.- Nu protams, viņš tak nezina, ka eksistēju.. Viņai ļoti gribēja ar kādu parunāties.. Mirkli vērojusi virtuvi Dīlas skatiens apstājās pie žurkas.. Sākumā bija slinkums kur lidot, bet kad atlidoja tā piedzērusies muša, Dīla tik nopūtās - Tāds tādu atrod.. Un aizlidoja žurkas virzienā, apsēdusies uz Greja aus viņa iejautājās - Kas tad šoreiz pa problēmām, ka virtuve pilna ar dakšiņām?

Melnā Atraitne bija tikko pabeigusi savu stāstu, kad viņas ar Lerafīnu tika noķertas lielā burkā.
Zēns aukstasinīgi uzlika burkai vāku un vēl iesmējās.
"Smejies vien, tu mazais briesmoni," Melnā ieteicās, skatoties caur vēso stiklu, tad viņa pagriezas pret Lerafīnu, "tas mazais knēvelis ir pats nekaunības kalngals."
Sekoja ilgs klusuma brīdis, jo abas zirneklienes nespēja atgūties no domas, ka nu vairs nevarēs brīdināt pārējos kukaiņus un žurku.
"Labi, varbūt mēģināsim izdomat kādu plānu, pirms esam šeit nosmakušas?" Atraitne sacīja, kamēr viņas, burkai šūpojoties, tika nestas uz kādu nezināmu vietu. Vai varbūt zināmu?

Kādu mirkli šūpojušās burkā, viņas vēroja kā tiek iznestas laukā un tiek ieliktas mašīnas bagāžniekā.. Lerafīna bija pārliecināta, ka Melnā tur jau reiz bijusi. Vāks aizcirtās un iestājās tumsa.

Grejs pasmaidīja un noņirdzis atbildēja:Nav nekādu problēmu.vienkāršii visi no manis nobijās.I am Beast.Viņš sāka tā smieties ka gandrīz no"smaka.Tad,atguvis kontroli pār sevi viņš atbildēja:Ieraudzījaa mani un nobijās.

- Savā ziņā tu esi laimīgais..- beidzot nopūtās Dīla. - Tev vismaz ir lielākas izredzes izdzīvot, ja kāds sagrib tevi nobeigt. Ja mani nosistu.. šaubos vai kāds to pamanītu.. - viņa uzmeta šķību skatienu Kolo.

Grejs pasmaidīja:pamanītu,pamanītu.es pamanītu,es redzu visu.Grejs nolēca no skapīša un iesoļoja savā alā kaut ko iegrauzt brokastīm.Kādu siera gabaliņu vai vadus.Viņš atrada vecu burkānu.to viņš arī ar baudu notiesāja.

Kolo grauza kartupeleļa lapas. Viņš zināja, ka tās ir kartupeļa lapas, jo pēc tā garšoja. Laukā dzīves nebija, tie sīkie, rijīgie fašisti kāpuri bija pasaules posts un elle. Kolo brāļi un māsas šos taisa, bet nepateicīgie grauž nost visu rijamo kartupeļu ražu, neatstājot ne ko saviem radītājiem! Par laimi, Kolo no šīs nelaimes bija atbrīvots. Pēdējās kartupeļu ražas, kas garšoja krietni savādāk kā citas, pataisīja viņu vēsu pret meičām, kas domā par dzelteno oliņu radīšanu un arī nepadara tik aukstu, ka viņš notirina savus taustekļus pēdējo reizi. Nē viņš tik dzīvo un ēd un ēd labu kartupeli, kas gan garšo labāk, bet arī netaisa tik patīkams krāsainas bildītes kā tie laukā...
Bet arī te nav slikti, lūk, jauna vīzija no dieviem, tuvojas melna žurku spira ar divām tīklveida acīm. Cik interisanti! Lai gan ne pārāk sakarīgi. Dievi mēdz kļūdīties. Varbūt vajag mazliet iešņaukt Domestos?
Bet tad spira kaut ko teica.
"Nu sveiki, spira ar acīm." Kolo atteica, uz brīdi pārtraucis ēst. Spirai bija spārni un tā zvārojās. Kolorādo vaboļu smadzēnu vietā bija gangliju mezgls, apmēram 1,5 mm diametrā. Tagad Kolo smadzeņu veidojumā notika intensīva darbība, kas kā, pārasti noveda pie bēdīgiem rezultātiem. Viņš nolēma, ka jālido, ja jau spira māk lidot.
"Li-li-li-lido! Tev pasaule, plašākā vērsies!" iedziedājās Kolo un uzgāzās uz spiras, kas izrādās bija ļoti līdzīga mušai. Kolo saoda ko patīkamu un stipru no spirveidīgā radījuma snuķa.
Kolo nogāzās uz palodzes aukšpēdus un tirināja kājas. "OOO! Pasaule ir apgriezusies vekšpēdus. Un man vēl nav ne žurku indes, ne Domestus iekšā!" Tad viņam kas ienāc prātā: "Ei, tu, Spira Ar Acīm, negribi lai tevi parauj debesīs Domestos?"

Jau agrāk minētā muša kas pielidoja pie Kolo, bija muša bez vārda. Vismaz dzēruma dēļ viņa to neatcerējās. Izdzirdējusi vārdu Spira muša sapriecājās. Viņa nezināja kas tas ir, bet viņai tas patika. Tādēļ muša nolēma turpmāk dēvēties par Spiru.
- A, tu negrib kādu šļuku šņabj? Mans zin kur šamais baigi daudz.. - Grīļīgā muša svinīgi paziņoja..

Mainrihs nolaidās blakām kolorado vabolei, kura grauza kartupeļa lapas. Viņš nolaidās tieši mirklī, kad grīļīgā muša paziņoja, ka zin kur ir šņabja krājumi.
-Dzert nav labi. Vismaz mums. Līķmušām. Man māte stāstīja, ja mēs ar brāļiem un māsām nodzersimies, tad tas būšot baigais kauns un negods visai dzimtai. Kauns un negods.- Mainrihs bravūrīgi pavēstīja grīļīgajai mušai, kura izskatījās nedaudz par daudz ierāvusi. -Bet es neatteiktos,- viņš nosmīnēja.
-A vot pa Domestos man māte neko nav stāstījusi. Vai tas ir kas vēl labāks?- līķmuša pievērsās kolorado vabolei.

Kolo centās izdomāt ko nozīmē šņabis. Rezultātā starp abām antenām galvā iekšā kaut kas notinkšķēja un sākās galvassāpes, kas nebija patīkamas, jo zuda patīkamā migliņa visapkārt. Tad Kolo nosprieda, ka ja jau Spira Ar Acīm ir tik jauka, tā paīkami greizi lidinās, it kā būtu ostījusi benzīnu, šņabism jābūt kam labam.

"Labs ir, vecīt, es i' nāk kopā ar tevi." Kolo beidza spirināt kājas un izpleta spārnus un pacēlās gaisā. Viņš atkal uztriecās virsū Spirai Ar Acīm, taču prata noturēties gaisā, tiesa gan, pamatīgi zvārojoties. Kolo pamanīja, ka kartupeļu zieds, kas ik pa laikam tupēja uz viņa pārtikas avota, tāds savāds, sarkans ar punktiņiem, bija atkal pazudis. bet Kolo bija pieradis pie tā, tas zieds taču reizēm runāja ar viņu. It kā... varbūt tā bija vīzija?
"Kur ir tas - ē - šņabs?"

- Ģimens galv, to slēpt toletē.. - muša draudīgi nozvārojās. - Tur nav tikai Domestoj..Vai kas tas bij, tur ir arī Cilit un vēl daudz foršu krāsain liet. - Nobeidzis sakāmo ar skaļu atragu viņš pievērsās līķmušai. - A, kāds šņabs tev pie dvēsels. Man atšķaidīts pod ūdenī.. Vot, tā ir manta..

Kolo pēkšņi aptvēra, ka ir divas spiras ar acīm, viena jau bija, tad parādijās divas. Varbūt tās ātri vairojas?
Bet to otru sauca par līķmušu. Lai tad otra spira būtu Līķmuša.

"Man jau vienalga, jūs, lidojošie sausiņi, ja saka, ka labs, vajag pamēģināt. Kur ir tā vieta, kur tie lielie oranžādainie ar četriem taustekļiem, bet iet uz diviem, nu kā viņus tur bija... nu tie, kas staigā apenēs ar avīzi rokā - cilvēki! Lūk, tajā vietā kur viņi iet un taisa spiras - tur ir tas šnabs - tur es dodos."
Un Kolo, pamatīgi zvārojoties, lidoja pāri virtuvei uz tualetes pusi.

-Vispirm tev vajadzētu pamēģināt iešņaukt Smektu. Jou. Tā tik ir laba manta.- Mainrihs pasmīnēja.
-Eh. Es ar došos līdz. Miligrams šņabiš. Gan jau neuzsitīs.-
-Nez. Šamējiem cilvēkiem Smektas krājumu vispār nav? Jomajo.-
Mainrihs pacēlās spārnos un lidoja līdzās kolorādo vabolei. -Ak. Mēs būtu pazīstami?-

Spira..Vismaz tā tagad sauca mušu, pielidoja abiem kukaiņiem priekšā un teica.
- Tas vis atrodas otrā stāv toletē. Sekojiet uz augš.. - un Spira nozuda kāpnēs..

Mainrihs cieši sekoja Spirai augšup pa kāpnēm. Viņam tā likās pareizi. Nu vismaz daudz pareizāk, nekā no griestu lampas vērot, kamēr visi cilvēki izies no virtuves un atstās kaut ko ēdamu. Varbūt nedaudz piedzerties šajā gadījuma likās pareizi. Un arī doma par Smektu un Domestos nelikās peļama.
-Un kur jūs parasti izguļat grādīgo?- Mainrihs vērsās pie Spiras, -ak jā. Un mans vārds ir Mainrihs. Esmu līķmuša. Priecājos iepazīties.-

- Es ar būt priecīgs ar jums iepazīties. Kopš šīs diens mans vārds būt Spira. Mēs dzērum izguļam tur kur pagadās. - Dīvainā kompānija piezemējās tualetē. - Kolo, man neliekas, ka Domestos ir veselīga manta. - Spira aizdomīgi apostīja Domestos pudeli. - Un kā tev lieks? - Spira paskatījās uz Mainrihu.

"Kas ir Kolo?" Kolo apvaicājās. Viņam atmiņā ar to saistījās kaut kas ļoti svarīgs, bet bija pazudis. "Un ko nozīmē nevesalīgs? Mamma man un brataniem teica, ka benzīns ir nevesalīgs un tas jāēd maz, bet no tā tik labi parauj..." Tā kā domāšana mēdza sagādāt sāpes, vabole nolēma to nedarīt un, nolaidusies uz Domestos pudels, rāpoja līdz kaliņam.
Vai es te esmu bijis? Kolo pie sevis domāja, taču atkal neiedziļinājās savā prātā. Pierāpojis pie pudeles atveres, Kolo iebāza tājā savu galvu, tā kā taustekļi spirinājās gaisā. Viņš sāka raustīties, tad burtiski izsprāga laukā un nogāzās uz grīdas.

"Akmandienakvaiforšsāpprieksakmandienkaifomiersvečitneķerkreņķivecītnomierniesakmandie!!!" atkal nogāzies uz grīdas aukšpēdus un tirinot taustekļus Kolo stenēja un kliedza.
Kad tas beidzās, viņš pieslējās kājās un nopietni uzlūkoja Spiru Ar Acīm. "Tagad tava kārta. Bāz galvu iekšā."

Spira mirkli vēroja Kolo un beidzot pats uzlidoja uz Domestos pudeles. Nedaudz paostijis to viņš secināja. - Baigi stiprs šitais, zin vispirms iestiprināšos ar šņab un tad čeršos pie šita.. - Muša ielidoja šņabja pudelē un pazuda, bet pēc mirkļa atskanēja izmisīgi kliedzieni. - Sirsonis...


Kad Grejs aizgāja, Dīla nolēma izsekot aizdomīgo trijotni. Tie devās uz augšstāva tualeti un nosēdās pie dažādām pudelēm ar visai aizdomīgiem pildījumiem. Mirkli vērojusi Kolo izdarības viņa pievērsās mušai, kas ielīda šņabja pudelē. Pēc mirkļa atskanēja kliedziens. Dīla sarāvās, sirsoņi jau sen bija no mājas izvākušies. To atgriešanās nebija nekas labs.. Viņa palidoja garām Kolo un Mainriham un arī bija pudelē iekšā. Spira izmisīgi mēģināja izrauties no sirsoņa tvēriena. Dīla strauji izrāva Spiru no sirsoņa tvēriena, bet pati palika pudelē.- Kādēļ jūs atgriežaties? - Mārīte izdvesa, viņa trīcēja. -Lerafīna jūs padzina..
Sirsonis mirkli vērās Mārītes pārbiedētajā acīs un ļauni izgrūda - A, Lerafīnas šeit nav... - Sirsonis metās virsū Dīlai, kur pēdējā mirklī izspruka laukā no pudeles. Dīla pavērās uz trijotni un izdvesa - Mums tā pudele jāaiztaisa ciet... - Viņa mēģināja pacelt korķi, bet viena to nevarēja pacelt..- Palīdziet...


Lerafīna mirkli vērās bagāžnieka tumsā un tad pavērsās pret Melno. - Mums jāuzvij trepes.. Abām kopā..

No pudels, kur ielīda Spira Ar... ar kaut ko jau bija... Tātad, no pudels kur ielīda Spira Ar Kautko, atsaknēja troksnis un kliegšana. Uzrādās kaut kas dīvaini redzēts sarkans(Dīla) un pazuda. Kaut kāds sarkans pumpurs ar punktiem. Tas Domest... Dom... Domestrs bija labs, dievi atkal sūta vīzijas.
Kolo nolēma saukt lidojošo, sarkano radību par Kartupeļu Pumpuru, jeb saīsināti par Kārpu.
"Nomiernies, vecīt, neķer kreņķi." veidi paziņoja Kolo, redzot Kārpas izdarības ar korķi. "Es vēl nezinu, vai šnabelis ir tikpat labs kā benzīns."
To pateicis Kolo veikli ielēca pudelē. Šņabis bija ass, ļoti ass un spēcīgs. Viss dullums pazuda no Kolo galvas un viņš pamanīja, ka pudelē ir vēl kāda radība. Viņa miligramu smadzenēs kaut kas ieslēdzās.
"Tad tu būtu sisris? Pag, vai ne gadījumā... sirsonis? Bet kas sirsonis tāds ir?"

- Ko? -šokēta no Kolo negaidīti stulbās rīcības izdvesa Dīla. Pat ja sirsonis viņu nenobeigs tad izkropļos gan. Viņa strauji uzlidoja pie pudeles kakliņa un iebļāvās - Ienirsti šņabī, bet nenoslīksti Kolo! Vai arī lido laukā, ja tev dzīvība dārga..

Skaidrība, kas parādijās Kolo prātā pēc tam, kad viņš tika pie šņabja, bija nomācoša. Tad viņam palika slikti. Sisris, vai kā to rādību sauca, Kolo nepatika, pārāk drūma. Viņš izlīdza ārā no pudeles, lai tā Kārpa pārstāj kliegt, no tā sāp galva.
Ticis laukā no pudeles, Kolo kārtējo reizi nogāzās zemē augšpēdus un izvēmās, turklāt tā, kā tas notika augšpēdus, Kolo brokastis, līdz ar Domestos un šņabi izlidoja kā strūklaka gaisā, nošķaidot visus, kas bija tuvumā.
"Šņabis neiet kopā ar Domess.. Domesss...balto pulverīti." Kolo vaidēja. "Tas nu ir skaidrs."

Dīla pavērās uz Mainrihu - Aizved Ervīnu tur pat kur guļ viņa brālis Ērnijs. - Mārīte norādija uz mušu kas sevi dēvēja par Spiru kopš Kolo satikšanas. - Un tu.. - viņa bargi paskatījās uz Kolo - tu dosies man līdz, bet vispirms ielien izlietnē un nosklojies, jo novēmies neesi diez ko pievilcīgs.. Ja nelīdīsi pats iegrūdīšu ar varu.. -

"Tikai ne atkal šajā briesmīgajā tumsā!!" Melnā iekliedzās, kad redzēja, kurp viņa ar Lerafīnu tiek nestas, "Es te jau vienreiz pabiju, kad pamanīju šeit ielidojam vienu lielu mušu. Tad man nebija ne jausmas, ka šīs Lielās Durvis aizcirtīsies un laukā vairs netikšu."
Kādu mirkli abas klusējot tupēja tumsā, bet tad Lerafīna ieteicās: "Mums jāuzvij trepes.. Abām kopā.."
"Jā!" Atraitnei tā likās laba ideja, "Un tad, kad burka tiks vērta vaļā, mēs pavisam aši izpruksim."
Tad abas braši uzsāka darbu.

Ak, mīlulīt! Frenks sapņaini noteica paveroties uz savu sarunu biedreni, kas bija piedāvājusi sieru. Skatoties uz tevi man dažkārt gribas būt mušai, bet, redzi, kas dzimuši par tauriņiem, tie par tādiem arī paliek. piemiedzis kukainim ar aci, viņš savicināja savus skaistos spārnus. Man laiks nu lidot, te kļūst karsti. viņš pavēlās spārnos un tad apmeta loku ap savu sarunu biedri. Čau! viņš izteiksmīgi nodūca un lēni laidās viesistabas virzienā.
Es atdotu tev savus spārnus, beibe, ja tu atdotu man savu sirdi... dziedāja Frenks, laizdamies viesistabas virzienā. Dažkārt es brīnos, kādēļ vēl esmu šeit. viņš nodomāja un nopūtās.

Keila uzrāva vienu uzaci (pieņemsim). Oho. Mazliet apstulbusi viņa izgrūda neveiklu Čau! un tad noskatījās, kā Frenks aizlido. Mjā, ja viņš būtu normāls... Viņa sapurināja galvu un paskatījās apkārt. Viss bija tukšs, tikai no kaut kurienes atskanēja kliedziens. Keila pacēlās spārnos un devās uz vietu no kurienes bija atskanējis kliedziens. Kā tad. Viņa bija pielidojusi pie otrā stāva tualetes durvīm un noskatījās uz kukaiņiem pie domestos un šņabja pudeles. Mūžīgie dzērāji. Kaut gan Keila bija viņus satikusi reti, viņi mūždien bija iereibuši. Viņa pielidoja klāt pie kādas mārītes, kura nebija redzēta un likās normāla. Vai palīdzēt? Viņa paskatījās uz zemē guļošo Kolo riebumā saraušot seju. Patiesībā skats bija pat uzjautrinošs. Zemē gulēja un spārdijās apvēmusies vabole, virs viņas cita muša, mazliet cietusi vēmekļu izvirduma laikā, kura visai stipri līgojās, bija vēl viena muša un šī neredzētā mārīte, kura centās visu savest kārtībā.

Šī diena likās pagalam draņķiga. Nebija vairs nekāda prieka un pūkainās sajūtas iekšā galvā, kas parasti bija. Nolēmis, ka vēmekļu smaka tiešām ir nepatīkama, Kolo pacēlās spārnos un līgodamies kā mājvabole, devās mazgāties, proti, Kolo ievēlās tualetes podā. Viņš ienira ūdenī un to pagaršoja, lai izskalotu muti. Kolo sasveicinājās ar pārsis mikrotārpiem, kas te plunčājās. Kid likās, ka mazgāties pietiks, Kolo izlīda arā no dziļās, tumšās akas, kur bija ūdens. Viņš atkal pacēlās spārnos un pielidoja pie mārītes.
Kārpa... kāpēc viņu sauc tik smieklīgā vārdā? ienāca prātā Kolo.
"Nu Kārpa, tagad esi apmierināts?" Kolo apvaicājās, izskaoties pagalam nelaimīgs un alkstoš pēc kaut kā apreibinoša.
Viņš starp citu pamanīja, ka tagad te ir daudz vairāk dzīvas radības, taču pagaidām centās par to nedomāt, jo domāsāna, kā mās jau zinām, Kolo sagādāja sāpes.

- Jā, palīdzība man nenāktu par skādi..- Dīla paskatījās uz Keilu ar pateicības pilnām acīm.. Ne katru dienu kāds piedāvājās palīdzēt. Dīla noskatījās kā Kolo iegāžas podā un pēc kāda laika atgriežas, viņa vēl paspēja Kolo užšņākt. - Mans vārds nav Kārpa, bet gan Dīla.. - un viņa atkal pievērsās Keilai. - Palīdzi man to korķi uzlikt tai pudelei, negribētos lai sirsonis pēc kāda laika izkļūst un mūs nomušī..

Grejs bija paēdis un devās uz toaleti nomazgāties.(Tīrīga žurka!)Viņš iegāja pa pusvirus atvērtajām vannas istabas durvīmun ieraudz;ijis visu to blar-blur-bli b```` bloņu,jeb kā viņš to sauca,uzkliedza:Eu debīliķi,ko jūs pie tās sirsonīgās šņabja pudeles darāt.Atkal domestus rijat?Jums tak aizliedza.Tad viņš uzkāpa līdz izlietnei un nomazgājās.

Dīla nākamā mirklī pavērās uz Greju un nosmīkņāja : Esi nu gan žurka, trīs sirsoņi var novākt zirgu, tad tam vienam tevi novākt būtu tīrais sīkums.. Palīdzi mums uzlikt korķi tai pudelei, mēs ar Keilu vienas to neizdarīsim, bet pēc tam tu palīdzēsi man meklēl Lerafīnu..

Jauks vārds, Dīla, mani sauc Keila... Tur tiešām ir sirsonis? sirds bailēs nodrebēja. Ok, es palīdzēšu. Viņa jau grasījās pacelt korķi, kad vannas istabā ienāca kaut kas pelēks un sāka kaut ko kliegt. Tavai zināšanai es neesmu tāda kā viņi. Keila uzmeta skatu Kolo. Es tikai ielidoju paskatīties kas notiek un palīdzēt. Viņa pielidoja pie korķa un mēģināja to kopā ar Dīlu pacelt, bet nekas neizdevās.

ooc: Tā, šis ir mans pēdējais posts līdz sestdienai. Pārāk neskrienat un velciet mani vnk līdzi.

- Tas ir labi, ka vismaz kāds kukainis šajā mājā nav nodzēries - Mārīte bezcerīgi atlaida korķi - Man arī patīk tavs vārds. Mans pilnais vārds ir Dīla Vabo. - un tad viņa uzmeta šķību skatienu žurkai - Un tu.. Nāc vienreiz palīdzēt! Atradies spēkavīrs..

(OCC: Vilksim tevi līdz un šī LS tik un tā iet lēni.. )

Grejs piegāja klāt un ar asti apķēris korķi uzlika to virsū.Tad viņš uzgūlās un mazliet pagriezās ap savu asi,korķis aiztaisijās.Viņš pasmaidīja un pateica:Tagad jūs beidzot esat laimīgi?Nav nekā cita,kā tramdīt žurkas.Tad viņš piebilda:Starp citu,es arī neesmu.

Dīla, nevis Kārpa, domāt centās Kolo. Dīla... Dīle, Dīle-le... Dīlele... kaut kas dzirdēts un saprotams... Dīle..Re! Dīlere!
Ko nozīmē vārds dīlere, to Kolo labi saprata un viņš savās sirdīs(liekas, ka vabolēm tādas bija daudz) nopiriecājās, ka beidzot viena no kukaiņu dīlerēm ir viņa mājās. Vairs nebūs pašam jāmeklē patīkamās lietiņas.

Kad resnais žurķis bija aiztaisījis pudeli, Kolo piegāja pie tās sāniem un piegrūda acis pie stikla. "Kas īsti ir sirsonis? Vai tik ne sirsenis?" Tagad, kad šanbis bija no Kolo prāta izdedzinājas visu narko reibumu, viņš spēja atcerēties daudz vairāk.
"Ko tu saki, Dīlere? Tu jau pirmā sauci -sirsonis. Starp citu, man tev ir pāris jautājumi par piegādi... nu, tu jau saproti " joprojām blenzdams pudelē, Kolo runāja.

Nežēlīgi sāpēja galva. Likās, ka kāds būtu čiekuru pārvēlis pāri vai iebakstījis pūznī ar kociņu, aizlidinot Tipu kādu metru tālāk. Atmīņā uzplaisknīja doma par ballīti meža malā, pie pirmās priedes. Tipa bija devusies ceļā divas dienas iepriekš, lai uz turieni tiktu. Milzīgais attālums nepraīja tik daudz laika, bet pa ceļam bija jāiegriežas jaukā salonā pļavas kriesajā malā... Jā.
Hei, es esmu... Tipa izberzēja acis un paskatījās uz milzīgo māju. Viņa atradās pie mājas. Bet kā? Droši vien uzklupu kādai mušai... Meža ballītē esošās mušas bija ļoti jautra kompānija, tās noteikti bija piekritušas nogādāt skudru mājās. Un te nu viņa gulēja uz saules izkarsēta stikla, maz trūka, lai aizdegtos, ja vien kādas lapas ēna nekristu pāri Tipas ķermenim. Šūpjotos no izdzertā alkohola, Tipa vaidēdama noripoja no stikla pie mājas pamatiem. sasveicinājusies ar kādu mēslu vaboli, viņa riksītī (skudras gandrīz vienmēr pārvietojās pusskriešus) palīda zem zāles pudura, tad pieveica pāris koka gabalus un palīda zem mājas. Viņa nolēma rāpot pa dēļu grīdas apakšu līdz virtuvei, taču galva vēl neatradās tādā kondīcijā, lai rāpotu ar kājām pa griestiem, tāpēc Tipa uzrāpoja virspusē, tieši virtuvē.
Visādi trokšņi traucēja dzīvi, tāpēc Tipa nolēma pagulēt. Noslēpusies aiz plīts, viņa saritinājās zem veca avīzes gabaliņa
Kas par naksniņu... viņa nomurmināja un aizmiga laimīgā neziņā par to, kas viņu sagaida.

- Dīla, mani sauc Dīla! Runājot par alkoholismu un narkotismu par to parunāsim vēlāk, pagaidām nekādu pasūtijumu nebūs..Sirsenis vai sirsonis liela muiža, daudzi saka sirsonis vismaz manā dzimtenē... - tad Dīla pagriezās pret Greju - Tiksimies slepenajā bāzē aiz ledusskapja.. Nogādā tur visus kukaiņus..Un tu Mainrih atbildēsi tur par kārtību, bet Keila lidos man līdz uz sirseņu pūzni... - Dīla pacēlās gaisā un devās uz tualetes lodziņa pusi - Protams, ja tev nav bail...

Dīla, Dīlere. Kolo prātā lielas starpības nebija, galvenais, ka viņa apsolīja parunāt par piegādi.
Kolo nosprieda, ka slepenā bāze aiz ledusskapja ir krājumu glabātava, tādēļ tūlīt pat pacēlās spārnos un pameta virtuvi.

"Miers ar jums, veči!" viņš vēl uzsauca palicējiem.

Pēc kārtīga lidojuma, diviem ieskrējieniem sienā un iegriešanās aptieciņā, Kolo nonāca uz leduskapja un trulām, apmiglotām acīm vērās apkārt, cenšoties atcerēties, kas viņš ir, kurp dodas un kāpēc. Šīs filozofiskās pārdomas radās tāpēc, ka šņabja radīto spirgtumu nomāca pastāvīgais apmiglotā prāta stāvoklis, kas uz brīdi bija izgaisis.

Grejs atbildēja:Kam par godu man tas jādara.eS Esmu parasta žurka,kura nevienu netraucē.Bet labi.Viņš pamāja ar ķepiņu un piebilda,uzkliedzot:.Eu visas resnpakaļas,nāciet,kustieties,vingriniet savus spārniņus.Aiziet,Ai9ziet.Atrāk ātrāk.Tad viņš aizskrēja līdz slepenajai bāzei,kura atradās aiz lirelā leduskapja,kas stāvēja tāds balts un milzīgs un rūca kā velns.

Beidzot atjēdzies Spira aizšāvās uz virtuvi kā negudrs. Viņš iztraucēja kādu skudru kas snauduļoja aiz plīts, saskrējas ar mušu kas sevi uzskata par taureni un visbeidzot nokrita Kolo degungalā.

ooc: Esmu atpakaļ!

Keila uzsmaidīja Dīlai. Pienāca žurka un ātri uzlika pudelei korķi. Sirsonis palika iekšpusē nikni dauzoties gar stiklu. Sākās diskusija par to kā viņu īstenībā sauc, tādēļ Keila nolēma paklusēt. Viņa bija iegrimusi pārdomās, kad pēkšņi izdzirdēja savu vārdu. Ko? Ā, jā labi. Viņa jau cēlās spārnos, kad pēkšņi attapās. Pag, uz sirsoņu pūzni? Kādēļ? Protams ja tev nav bail... Es neesmu īpaši priecīga viņus ieraugot, taču esmu ar mieru palīdzēt.

Kolo paskatījās uz augšu, lai ieraudzītu to žurku, kas viņam uz galvas gribēja nolikt kluci.(occ:atvainojos par izteicienu )
Augšā neviena neredzēja, tāpēc Kolo nodomāja, ka tās ir tikai vīzijas. Viņa prāts bija neskaidrs, tāpēc viņš pievērsās vīzijā redzmajai spirai, kas atgādināja to Spiru Ar Acīm, kas bija Kolo iebarojusi to drausmīgo šņabi.
"Kas mēs esam un ko šeit darām?" viņš miegaini vaicāja. "Atbildes jau nav būtiskas, tāpat kā viss šajā universā, bet te bija runa par kaut kādu noliktavu vai bāzi. Man nezkāpeč liekas, ka tur ir benzīna krājumi... Saprot, girbētu to vietu apmeklēt un apskatīties... bet kur tā bija, kaut kā neatceros..."

(occ: Kolo ir uz leduskapja, viņš aizmirsa, ka bāze ir aiz leduskapja.)