Tātad, lai viss būtu skaidri un neviens man nevarētu neko daudz piesieties pie vārdiem, ņemam gudro svešvārdu enciklopēdiju un skatamies,ko tā mums saka par fatālismu- "filozofisks uzskats, ka visi notikumi pasaulē un cilvēka dzīvē ir iepriekš nolemti; ticība iepriekš nolemtam, nenovēršamam liktenim." Man ir tuvi šie uzskati, jo uzskatu, ka cilvēku rīcība ir iepriekš paredzama, lai kā arī daži "nenojietu no takas". Tiesa, ja es ticu liktenim tad man jāatsakās arī no idejas par brīvo gribu. Uzskatos par likteni es vēl esmu konfliktā pati ar sevi. Gribētu uzzināt jūsu domas par likteni- vai jūs tam ticat? Vai jums liekas muļķīgi vai normāli tam ticēt? Vai Nostradamus bija gaišreģis vai tikai spēja aprēķināt likteņa formulu, jo vēsture mēdz atkārtoties (labi uz šo varat neatbildēt,tas bija mirkļa iespaidā uzdots jautājums )?

P.S. ja jau līdzīgs pavediens pastāv, tad protams norādiet uz manu neuzmanību...

Atstāsim Nostradamu nedaudz maliņā, labi? Par viņu ir atsevišķs pavediens.

Šeit, īstenībā ir izveidots pavediens par vairākām dažādām lietā. Negrozāms liktneis nav tas pats, kas aptuveni paredzēt un rēķināties ar tuvākiem iespējamiem notikumiem.
Es neticu iepriekš noteiktam negrozāmam liktenim. Ja tāds pastāvētu, tad pareģiem nebūtu jāraksta tik neskaidri un dažādi tulkojami pareģojumi. Tad tas vienkārši būtu izrēķināms un uzrakstāms pilnīgi precīzi.
"Šim bērnam 10 gadu vecumā no jumta krītot uzkritīs kaķis, bērns iekritīs mutesbļodā un noslīks" - ja ticam pilnīgi iepriekšnoteiktam liktenim, tad šis paredzējums ir jāņem par patiesu. Tas būtu par likteni kopumā.
Ja par to, ka var paredzēt šo un to uz priekšu, tad to jau sauc ne par pareģojumu, bet par prognozi un statistiku. Turklāt fatālismam ar spēju paredzēt, ko cilvēks darīs tālāk, nav tieša sakara. Tas jau ir psiholoģijas, pieredzes utt. jautājums.

Man domāt, ir tā - ir iepriekš noteikti varianti, ja darīsī tā, notikumi turpmāk norisināsies tā, ja darīsi šitā, tad notikumi turpmāk norisināsies šitā. Bet brīvā griba izpaužas apstāklī, ka tev ir iespēja izvēlēties, kuru ceļu katrā brīdī izvēlēties. Tādā veidā abi noteikumi viens otru neizslēdz ... tobiš vienlaikus negrozāma nolemtība un brīvā izvēle.

Aha...tad paskatīšos, ko esat sarakstijuši par Nostradāmusu. Hmmm... paldies komentētājiem, man ir viela pārdomām .

man liekas ka liktenis ietekmē tikai daļēji, jo pienāks konkrēts brīdis, kad kaut kas notiks, kā tam bija jānotiek, bet daļēji mēs tomēr kontrolējam savu dzīvi...

katrs savu dzīvi kontrolē pats. Kāds liktenis ? Varbūt drīzāk apstākļu sakritība. Vdruk es atstiepšu vakarā kājas tikai tapēc, ka tu tagad aizdedzini sērkociņu...


Nē, liec nost, nededzini to sērkociņu... AAAAAAA help. Tu aizdedzināji vai ne ?

Nē, patiesībā tā ir tīri jauka iespēja. Padomā, viss, ko tur izdari nepareizi, visas kļūdas, visu var novelt uz likteni. Ultimatīvais attaisnojums: "Tāds liktens". Vieglākais ceļš. Un cilvēkam nav jāpūlās, lai kaut ko darītu, jo viss, ko viņš dara, pēc viņa domām, ir jau paredzēts. Tas jo īapši ir raksturīgs tam laikmetam. Hellēnismā visi cieta. Un ultimatīvais liktens bija tikai viens no stoiķu izgudrojumiem.

Negribās ticēt tam, ka viss jau ir iepriekš nolemts(Kas tad ir tas kurš visu ir izlēmis?)
Bet interesanti liekas, ka bieži vien piepildas vecais teiciens "Viss kas notiek viss uz labu". Ne vienu reizi vien pats esmu bijis neapmierināts par savu izdarīto izvēli, kas vēlāk izrādās, ka bijusi labāka nekā citas alternatīvas.


Par pareģošanu, vēsture it kā mēdz atkārtoties, jo cilvēki turpina pieļaut tās pašas kļūdas un nemācās no vēstures notikumiem. Bet var jau būt, ja riktīgi vāktu informāciju par katru no mums kopš pašas dzimšanas, tad kādas likumsakarības(it kā līdzīgi dzīves modeļi vai kkas tml, piemēram) ar parādītos, bet nevienam tas nav izdevīgi un tas ir vairāku simtu gadu darbs.