Ir salts pavasara rīts. Saule jau ir pakāpusies virs koku galotnēm un ļauj saviem stariem brīvi krist pār mīļoto zemi, dāvājot tai savu siltumu. Agrākie putneļi jau ir piecēlušies un ar saviem līksmajiem treļļiem pieskandina pasauli. Laukos gani jau dzen lopiņus uz pļavu, kas šogad padevusies īpaši krāšņa. Tas laikam siltās vasaras dēļ.
Pilsētā gan vēl valda klusums. Pulkstenis varētu būt ap sešiem, septiņiem no rīta, tāpēc ielās nemana neviena cilvēka. Kaut kur tālumā ik pa laikam iedziedas kāds gailis.
Jūs vakar esat uzzinājuši, ieraudzījuši, padzirdējuši, ka krodziņā pie tālākās sienas ir piesists paziņojums:
Meklēju pavadoņus, ar nelielām zināšanām ģeogrāfijā un ar sajēgu no kartes, ar kuriem varētu doties meklēt nolaupīto Delarstēras akmeni. Visi, kas vēlas palīdzēt, rīt, septiņos no rīta, satiksimies pie Lielās akas. M.S.
Vai nu ziņkārības dzīti, vai arī gribot paveikt ko ievērojamu, jūs esat nolēmuši atnākt.
Nonākot centrālajā pilsētas laukumā var redzēt, ka pie akas sēž kāda meitene. Blakus viņai atrodas paliels būris ar pasta baložiem. Kreisajā rokā nodriskāts pergamenta gabals. Otrpus akai pie siles klusi stāv desmit zirgi.

Raitā solī jau agri no rīta izgājis Kiontori smaidīja, viņš jau bija radis pie šīs rutīnas-celšanās ap puspieciem no rīta, uzkopšana un tādas lietas, galu galā, ja ne Efejas kundze, tad viņš vispār visticamāk būtu miris. Jaunais puisis noskrandušās gaišbrūnās linu biksēs un melnā linu kreklā soļoja uz akas pusi, jo sēžot bāriņā ar pāris grašiem ko bija iedevusi viņa saimniece pirms došanās prom, bija pamanījis paziņojumu un saprasdams, ka tas ir vienīgais ko viņš tagad var darīt piekrita šai avantūrai pats savā galvā. Nokļuvis pie akas jauneklis noliecās priekšā meitenei, kas sēdēja ar baložu būri pie sāniem. Sveicināta, daiļā dāma, vai jūs esat tā, kas vāc ģeogrāfijas pārzinējus un ceļotājus? Maigā un draudzīgā balsī čaloja Kiontori melnajiem, taisnajiem matiem pedantiskā kārtībā krītot gandrīz vai līdz pleciem.

Markuss lēnām tuvojās akai viņam mugurā bija balts mētelis ar zelta krāsas izšuvumiem ,kam apkašā bija zīda krekls bet zem krekla slēpās bruņas. Viņš tuvojās diviem cilvēkiem ,kas tur atradās piegājis klāt viņš paskatījās uz pusi un neslēpti vienldzīgā balsī pateica Kārtēja niecība.. viņš paskatījās uz meiteni un pie sevis nodomāja Tas varētu beigties interesanti! viņš piegāja klāt un graciozi palocījies noskūpstīja viņas roku un pēc tam izstaisnodamies pateica Sveicināta, šķiet tieši tevis dēļ esmu šeit ieradies!

Uz pilsētas vēl klusā ceļa skanēja lepna zirga pakavi. Dzīvnieks bija stalts melnis ar izgreznotiem segliem un iemauktiem, divām lielām, šķiet krietni piebāztām seglu somām. Viņa mugurā sēdēja simpātisks, tumšmatains, zaļacains jauneklis, tērpies ar zeltītiem izšuvumiem rotāta, ļoti labas drānas tumšzilā mētelī, augstos, melnos stulmu zābakos, kailu galvu. Ap kaklu bija rūpīgi apsieta gaiša šalle un no piedurknēm laukā spraucās mežģīņu krekla kuplās piedurknes. Pie jostas, grezni izšūtā makstī, bija ielikts zobens, dārgakmeņiem rotātu spalu. Sejā bija manāms īgnums un neapmierinātība un šķita, ka, nenoliedzami augstai kārtai piederošais jauneklis, bija ne tajā labākajā noskaņojumā.
Apkārtklejojošo, vienaldzīgo skatienu piesaistīja neliels ļaužu pulciņš pie akas. Padomnieks Kastērs bija teicis, ka te pulcēsies kaut kāda akmens meklētāji un viņam būtu ieteicams tiem pievienoties, ja vien vēlējās atgriezties tēva mājās. Protams, ka Lotess gribēja atgriezties tēva mājās! Viņš taču bija jaunais grāfs, un kas gan varēja būt vēl apkaunojošāks kā būt izdzītam no īpašumiem, kuri pēc neilga laika nokļūs paša rokās? Viegli nopūties un uzbūris sejā apburošu un pašpārliecinātu smaidu, jaunais grāfs pamudināja zirgu un līganā riksī devās uz akas pusi. Stingri pievilcis pavadu, viņš laipni palocīja galvu, neizdzēsdams smaidu un pievērsās šobrīd vienīgajai sievietei pulkā. -Vērsies pie sievietes, tā visu vada.- bija teicis Kastērs un grāfs nolēma viņam paklausīt.
-Labs rīts, jaunkundz. Dzirdēju ziņas, ka te pulcēsies akmens meklētāji.- veltījis nedaudz dziļāku galvas mājienu meitenei, cik iespējams laipni viņš sveicināja. Smaids nepazuda.

Viņa noplukušās drēbes šorīt izskatījās īpaši netīras. Paceldams galvu no cietā sliekšņa, Dorians aplūkoja apkārtni. Galva nelabi sūrstēja, kas liecināja, ka iepriekšējā nakts...ak jā, atkal tika pavadīta krogā. Saules stari maigi apspīdēja viņa seju un rokas. Piecēlies kājās, viņš uzģērba savu samērā pieticīgo, bet tīro apmetni un nožāvājās. Staipīdamies viņš vēlreiz aplūkoja uz kroga durvīm rakstīto paziņojumu. Velns parāvis... Ātri sakārtojis matus viņš veikli (neskatoties uz vakardien piedzerto galvu) pārlēca pāris pakāpienus un skriešus devās uz laukumu. Kam nu kam, bet man ir ģeogrāfijas zināšanas un par mantas daudzumu un slavu tur nekas nebija minēts - tātad varu piedalīties droši. Viņš skriedams ar sevi runājās. Pa gabalu ieraudzījis, ka pie akas jau salasījies pulciņš viņš paātrināja soli. Pamanāmā attālumā viņš sāka soļot, censdamies izskatīties pēc iespējas nopietnāks.
Sveiki meitenīt! viņš noteica uz akas sēdošajai meitenei un plati pasmaidīja ar skatu aplūkodams arī pārējos. Vai kas par skaistiem putniem. viņš pieplaka pie būra un sāka spēlēties ar baložiem.

Stāvs, kura seju nosedza kapuce, un blakus tam gāja melns zirdziņš, kura purniņam pa vidu bija balts plankums, kas lika tam izskatīties greznākam, lēnām soļoja uz akas pusi. Stāvs neturēja zirgu aiz pavadas, zirgs pats soļoja cilvēkam blakus, tas zināja katra šī cilvēka domas, kur tas griezīsies un ies, ne jau pa velti tik daudz gadu viņi bija pavadījuši kopā. No zirdziņa segliem nāca svaigi ceptas maizes smarža, un zem kapuces slēpās jauneklīga seja, kuru rotāja smaids. Šī nakts bija pavadīta vecas paziņas mājās, kura tos abus, gan puisi, gan zirdziņu sagaidīja atplestām rokām, un negribīgi šorīt palaida abus. Puisis ar zirdzinu piegāja pie akas, bet saglabāja noteiktu attālumu no pārējiem. Zirdziņš blakus puisim kaut ko nobubināja, -Nomierinies, Meija, gan jau nevajadzēs ilgi gaidīt.- No kapuces apakšas atskanēja maiga balss, kamēr pār zirdziņa purniņu pārslīdēja plauksta, no kuras tika novilkts cimds, un liekas, ka tas arī nomierināja zirdziņu, jo tas paklausīgi turpināja stāvēt blakus saimniekam.

Lēna bija pamodusies ļoti agri. Sievietei vispār patika celties līdz ar sauli un pavadīt to dienas gaitās. Tā kā Lēna vienmēr bija jutusies kā dabas bērns, nevis izlutināta bagātniece, sieviete ar savām izdarībām sagādāja vecākiem ne mazumu raižu, taču viņi to piedeva, par ko meitene bija ļoti pateicīga.
Šorīt Lēna, kā vienmēr, piecēlusies līdz ar kalpotājiem, nogāja uz virtuvi paēst savas pēdējās brokastis šajā mājā. Par sievietes nodomu zināja tikai Dora un Lēna bija droša, ka kalpone tik viegli visu neatklās. Lai gan cenšoties vēl pēdējā brīdī viņu atrunāt, Dora tomēr uzspieda mīļu buču Lēnai uz vaiga, kad sieviete, izgājusi cauri nama vārtiņiem somu plecos, devās prom savās gaitās. Lēna no kalpotājiem bija padzirdējusi, ka kāds bija uzkāris krogā paziņojumu un tas ārkārtīgi ieinteresēja sievieti. Priecīga par to, ka ir atradusi kādu dēku, Lēna devās uz pilsētas centru, uz akas pusi. Kad viņa ieradās, tur jau stāvēja krietns bariņš citu ziņkārīgo.
Sveicināti, es ceru, ka esmu ieradusies pareizajā vietā, kā bija lūgts sludinājumā, kurš bija piekārst krogā pie sienas Lēna pieklājīgi sacīja, katram pasmaidot un viegli paklanoties visiem. Lai gan viņa izskatījās pēc parastas lauku meitenes, tomēr izsmalcinātība un pieklājība viņā nepazuda ne mirkli.

Likās, ka meitene tomēr bija mazliet aizsnaudusies, jo pēc pirmā pienācēja uzrunas, viņa satrūkās un paskatījās apkārt. Aši nopētījusi visus sanākušos, viņa pasmaidīja un teica: Labsrīts ceļotāji. Piedodiet, laikam biju mazlietiņ aizsnaudusies, bet visa nakts zirga mugurā ir mazlietiņ par daudz. Mugurā meitenei bija melns, ceļa dubļos un putkeļos nobružāts apmetnis, kājās jātnieku zābaki. Garie mati bija sapīti garās bizēs, kas sniedzās līdz viņas ceļgaliem. Piecēlusies kājās un viegli uzsitusi pa pirkstiem puisim, kurš bija sācis krāmēties ar baložiem viņa teica. Mani sauc Meridiāna Sernelana, esmu karaļa ziņnese. Vai drīkstētu uzzināt arī jūsu vārdus?

Lēna, dzirdot, kā svešiniece sāk runāt, pievērsa savu skatienu viņai un, kad sieviete bija stādījusies priekšā, Lēna ierunājās klusā, laipnā balsī Esiet sveicināta, esmu Lēna Furiko un man ir patiess prieks ar jums iepazīties! viņa ar smaidu uz lūpām atzina.

Melnis nedaudz nemierīgi sagrozījās, jātnieka sejā parādoties tikko manāmam īgnumam. Viņš ar sevi nemēdza iepazīstināt. To darīja kalpotāji. Lai tagad tiktu mainīti viņa paradumi? Ierastā kārtība? Esi mierīgs. Tu taču vēlies atgriezties mājās, lai šis farss beidzas? sevi domās daudz maz nomierinājis, puisis lepni izslējās un burvīgi uzsmaidīja abām jaunkundzēm.
-Grāfs Lotess Ingels Ainituils. Jaunais grāfs, lai tituls un izskats jūs nemulsinātu.- viņš piekājīgi, nenokāpjot no zirga, palocījās.

Varbūt šis ir aristokrātu pasākums... nodomāja Dorians un sāka slāpēt smieklus sava apmetņa piedurknē, palūkodamies uz grāfa stalto un burvīgo izturēšanos. Tie nu būtu īstie akmeņa meklētāji. Domāju, ka smagākas glāzes pacelšana viņiem varētu sagādāt grūtības. Un paklupiens aiz saknes dāmas klātbūtnē - visa kauna lielākā pilnība. Viņš nedaudz uzgaidīja, palūkodamies saulē un tai šķelmīgi uzsmaidot. Neapšaubāmi īdēs visu ceļu. Tad panācis Meridiānai priekšā, viņš dziļi paklanījās. Es esmu Dorians..ē... Dorians vienkārši. Tāpat visi tie garie vārdi parasti tā aizmirstas. viņš smaidot noteica, savu uzvārdu paturot pie sevis. Ar to uzvārdu jāpiesargās, negribas pirmo iespaidu par sevi radīt nepatīkamu. Viņš nodomāja.

Pirecājos iepazīties, Meridiāna pieklājīgi noteica. Vai jums visiem ir savi zirgi? Domāju, ka visātrāk spēsim pārvietoties zirgam mugurā, tāpēc apņēmu līdzi dažus, viņa norādīja uz grezni apseglotajiem zirgiem akas otrā pusē. Mums ir jāsteidzas, kops akmens nolaupīšanas pagājušas jau divas nedēļas. Vietā, kur stāvēja akmens tika atstāta šifrēta ziņa, mēs domāja, ka tā orāda uz akmens atrašanās vietu. Meridiāna pasteipa uz pārējo pusi pergamentu, ko visu laiku bija turējusi rokās. Vai kādam nav nojausma, kas te rakstīts?

Dorians jau bija klāt pie zirgiem. Tik sen man nav piederējis zirgs... viņš pasmaidīja aplūkodams spīdīgi melnu zirgu ar kuplām krēpēm. Tu esi burvīgs. viņš noglāstīja zirga purnu. Es tevi saukšu par Ogli, jo tu esi tik melns un skaists. viņš murmināja. Tad, padzirdēdams Meridiānas jautājumu, devās pie pārējiem un strauji paķēra pastiepto pergamentu. Pārlūkodams to, viņš pasmaidīja.
Kā nu ne? Es izlasīšu. viņš aplūkoja pārējos un sāka lasīt skaļā, izteiksmīgā balsī.
Šī vieta tur, kur upe plūst
Tais senajās Rivleras takās
Otra puse mošķpolnais mežs
Liksies tas visiem tik baiss un svešs
Tur liela pilsēta
Dižena un klusa
Laipni ļaudis, silti smaidi
It visus tur laipni sagaida
Tur, kur Ausma Rieta ēē...hmm nesaprotu šo vārdu viņš pasmaidīja
Un kur dārznieks puķu dobi kopj
Tur, kur acis tālumam pievērsis
Stāv vecais, sadrupušais sargtornis
Un gaisā virmo sen aizmirstā leģenda par karali
Uz turieni ved mūsu ceļš. Dorians patētiski nobeidza.

Lēna uzlūkoja pergamentu un tad ieklsausījās tajā, ko teica Dorians. Tā arī bija, arī meitene varēja saprtast to, kas tur bija rakstīts. Viņa pasmaidīja par jaunekļa attapību un sacīja Tad jau nevajag kavēties. Dodamies meitenei bija savs zirgs, ko viņa bija prātīgi sagatavojusi un vakarā atstājusi pilsētiņas vietejā krogā, lai tas tur paliek. Uz mirkli nozūdot, jau nākamajā meitene nāca visiem pretī ar tumšbrūnu, cēlu bēri. Tas jautri iebubinājās, jauna, aizraujoša ceļojuma gaidās.

Ja pārējie paskatītos uz netālu esošā kroga pusi, tad viņi redzētu šurp neveiklā gaitā skrienam lielu, tuklu vīrieti ar sajūsminātu izteiksmi nedaudz piesārtušjā sejā. šķiet vīrietis bija steidzies arī sataisīties - padusē viņš turēja paķertu zaļganu apmetni, bet mugurā joprojām bija balts priekšauts, kura kabatā likās iebāzts steigā pakerts naudas zutnis. Pār plecu bija pārmests pelēka auduma maišelis, kuros bieži vien mantas lika ceļotāji. Varēja nojaust, ka maisiņā ir kautkas četrkantīgs, iespējams grāmata, un vel kaut kas, kas radīja diezgan kārdinošu smaržu.
ei... ei...vīrs aizelsies āpstājās pie pulciņa. Jūs ejat meklēt to akmeni vai ne? Es arī varu nākt vai ne? Mēs drīz iesim? viņš pameta bažigu skatienu uz krodziņa pusi no kura bijā nācis. tad viņš smaidot atkal pievērās pārējiem. man ir brokastis.

Dorians atdeva pergamentu atpakaļ Meridiānai.Hmm. Leokādijs. Pazīstama seja. Dorians, pamanījis tuvojošos vīrieti, paslēpās aiz sava izvēlētā zirga. Leokādiju viņš pazina, kā sava iemīļotākā krodziņa darbinieku. Šo labsirdīgo vīriņu viņš tik tikko spēja iedomāties, kā akmeņa meklētāju. Klusi glaudīdams zirgu, Dorians smīnēja. Arī smalkā, laipnā meitene likās ceļam nepiemērota, bet Dorians nolēma nevērtēt pēc tā vien. Mana māsa arī izskatās vāja un sīka, bet kas viņai iekšā? Velns. Dorians nodomāja. Jūsu zirgs ir ļoti skaists. Viņš neveikli noteica Lēnai.

Jā, mēs jau ejam, Meridiāna uzsauca tikko pieskrējušajam večukam. Šķita mazliet dīvaini - visi citi ceļotāji samērā jauni, un viņš... nē, tās bija muļķīgas domas. Protams, ka varat! Ņemiet zirgu, mēs tūlīt jāsim prom. Meridiāna pasmaidīja un paņēma baložu būri, no apmetņa kabats izvilkusi spalvas kātu, viņa noplēsa strēmeli pantiņpergamentam un uz ātru roku uzšņāpa tur dažus teikumus, tad izvilkusi no būra prāvāko balodi iečukstējās. San, lido pie Melisas, aiznes viņai ziņu, un tad paliec tur. Tad viņa pameta putnu gaisā ļaujot tam aizlidot. Piekabinājusi būri ar pārējiem baložiem pie zirga sedliem, viņa iebāza atlikušo pergamenta gabalu kabatā un apsēdās uz zirga. Mums jāpasteidzas, gribētos no pilsētas tikt ārā pirms iedzīvotāji sāk mosties. Domāju, ka neesam vienīgie meklētāji.

uuu...lieliski! vīrietis izskatījās sjūsmināts...vēlreiz pametis skatienu uz kroga pusi viņš piegāja pie zirgiem Cik skaisti zirdziņi! es varu izvēlēties, kuru gribu ja? Sveiks kumeliņ!, viņš apķērās apkārt dābolainam zirgam, kas nebūt vairs nebij kumeliņš, un pažubināja viņa krēpes ar tādu spēku, ka nabaga lopiņš nepmierināti iezviedzās un pakāpās atpakļ. Leokādijam tas netraucēja, smagi tusnīdams viņš ierāpās zirga seglos (tikai ar otro mēģinājumu), un prieicīgs izslējās taisns. Putniņi...gudri lopiņi, man ar reiz bija putniņš, bet mans kaķīts viņu apēda...
Uz kurieni mēs ejam? vīrietis pievēršas Meridiānai.

Zirgs nemierīgi pamīdījās un jaunais grāfs valdījās, lai nesarauktu degunu. Tautas te bija pārāk daudz un tā nu gluži neatbilda viņa domām par meklētājiem, par labu sabiedrību nemaz nerunājot. Protams, abas jaunkundzes varēja būt izņēmums, bet pārējie... Savaldījies un viegli papliķējis melnim pa kaklu, viņš lepni izslēja galvu un apcietīgi gaidīja, kad pārējie utrausīsies seglos un varēs sākties ceļš. Ātrāk sāksim, ātrāk beigsim. sejā bija manāms viegls īgnums, taču tam varēja atrast daudzus izskaidrojumus.
Tomēr ierodoties Leokādijam, jaunais grāfs nespēja valdīties.
-Apžēliņ! Tas tācu anv nekāds cirks! Jeb es kļūdos?- skaitenā jautās enapmeirinātība un to apšu apuda arī viegli stieptais tonis un sarkautais deguns. Melnis nemierīgi palēcās sāņus, liekot savam jātniekam šķeit tempermentīgo zirgu valdīt.

cirks? leokādijs izdzirdējis jautājumsu apstulbis paskatījās apkārt. Nav gan...ja pilsētā taisītos ierasties cirks, afiša būtu piesprausta krodziņā, un es to izlasītu. Cirka diemžēl nav. Bet ja tu gribēji redzēt cirku, tev vajadzēja te atnākt pirms dažām nedēļām. Tad gan te bija. Profesionāli ļautiņi - tādus trikus prata!!! Leokādijs iesmējās.

Lēna laipni uzsmaidīja Dorianam Paldies, ka tā sakāt. Šo zirgu man uzdāvināja kāds ļoti svarīgs cilvēks un es to cenšos kopt, cik vien pati varu. meitene atzina. Viņa neslēpa to, ka, lai gan nākot no smalkām aprindām, viņa bieži vien pati darīja daudzus netīros darbus, viņai tas patika. Lēna noglauda sava zirga muguru un uzsēdās tam virsū, esot gatava jebkurā brīdī doties prom.

Jūs kopjat zirgus? Manās acīs tas par jums liecina tikai labo. Dorians teica kāpjot virsū uz sava spīdīgi melnā zirga. Ja nemaldos, mēs dosimies uz vienu man ļoti īpašu pilsētu. Ir gadījies tur būt un cilvēki tur ir tiešām laipni. Dorians nopietni noteica. Un arī naivi bezgala. Šiem jebkādu mantu var pārdot kā burvju amuletu. Hehe. viņš pie sevis nodomāja.
Dzirdēdams netālo vārdu apmaiņu starp Leokādiju un jauno grāfu, Dorians iesmējās tā, ka viņa zirgs nedaudz sabijās. Šīs augstdzimušais grāfs kopā ar smieklīgo krodziņa saimnieku likās pagalam uzjautrinošs salikums.

Grāfs nikni samiedza acis. Šis cilvēks bija vienkārši stulbs vai arī izlikās? Melnis nemierīgi pakārpīja ar pakavu zemi.
-Tādi nieki mani neinteresē.- viņš nicīgi atbildēja un lepni atmeta galvu atpakaļ.

Lēna apstiprinoši pamāja Dorianam Jā, es daru vēl daudzus citus darbus, esmu vienkārši pie tā pieradusi. Varbūt kādreiz arī paskaidrošu, kādēļ, bet šobrīd nu gan nav īstais laiks. sieviete sacīja. Viņa priecīgi papliķēja savam zirgam pa sāniem ar roku. Dzirdot grāfa augstprātīgo balss toni, Lēna sarauca uzacis un nopūtās. Ar šādu cilvēku ceļā nebūs viegli.

kāpēc tad gribi redzēt? leokādijs pajautāja, un kā mazu bērnu nosodīdams pašūpoja galvu pats nezin ko grib...

Tians klausījās visā, ko runāja cilvēki, kurus laikam vajadzētu saukt par ceļa biedriem, noklausījies kā kāds vīrietis iztulko tekstu, kas bija rakstīts uz pregamenta, radās vēlme apskatīt pergamentu, bet kad jau viņš spēra soli uz Meridiānas pusi, lai to palūgtu, Meija gādīgi ar purniņu iebakstīja puisim mugurā. Puisis pasmaidīja un apstājās, atgriezies blakus zirdziņam, sejā bija smaids, kuru gan atkal neviens neredzēja. Taisnība, mums vēl priekšā viss ceļš. Viņš vnk nodomāja, maigi noglāstot zirga purniņu, bet likās, ka zirgs to saprata, jo kaut ko atbubināja. Drīz vien puisis atradās jau zirdziņa mugurā, un gaidīja, kad viņi sāks ceļu.

Grāfs atļāvas krodzineikam vai kroga strādniekam, amats viņu neinteresēja, veltīt nicinošu un šķietami zinīcinošu skatienu. Pēc tam, viegli pamudinājis zirgu, viņš apstājās dažus soļus tālāk zu preikšu, lai apaļīgais Leokādijs vairs nebūtu jāredz. Viņš ļāva skatienam klejot pāri pārējiem ceļotājiem, novērtyējot katra ziskata un iespējamo labo sabiedrību ar ko kavēt laiku jājiena laikā.

Nu tad mēs braucam, vai arī es vēl varu ieskriet krogā? Dorians noteica papliķēdams savu jauniegūto zirgu. Viņš gaidīja, kad Meridiāna, kas šķietami šeit bija galvenā, dos pavēli doties ceļā un kad pārējie būs sasēdušies savos zirgos. Kompānija šķita smieklīgi daudzveidīga. Mums nekas neiznāks. Dorians uz brīdi nodomāja. Bet pat, ja tā būs, es vismaz būšu ticis pie zirga. Nevajadzēs ceļus mērot kājām Dorians apsvēra iespēju piedāvāt Lēnai kādu no saviem draņķīgajiem burvju priekšmetiem, bet tad nonāca pie secinājuma, ka dāma ir pārāk jauka, lai viņu tā mānītu.
Redzēdams, ka grāfs viņu aplūko, Dorians viņam bērnišķīgi pamāja, pie sevis klusi smiedamies.

~~~

Celies! rupja balss iztina viņu no saraustītajiem sapņiem. Klaidonis paslēja galvu augstāk, lai saskatītu bļāvēju. Tas bija augstas kārtas vīrs, smalkā zīda frakā. No frakas kabatas karājās zelta pulksteņķēde. Klaidonis pastiepa netīru roku pēc ķēdes, bet grāfs izmanīgi ar savu spieķi uzsita viņam pa pirkstiem.
Ko vajag? žēli ieprasījās klaidonis. Viņš atrāva sāpošo roku, un iegrūda to nodriskātā apmetņa kabatā.
Nemuldi! Tu zini, ko no tevis vajag. Ja atkal aizvedīsi neceļos neizspruksi. Ar suņiem tevi sadzīšu. Līdz pilsētai vēl labs gabals. Klaidonis saņēma vēlvienu sitienu, šoreiz pa ceļgaliem. Luptās tērptais vīrs ievaidējās un apķēra ceļgalus ar rokām.
Labi, labi, kungs. Vedīšu taisnu ceļu, vairs nedzīšu pa klusiem stūriem, purviem, mežiem, ar grūtībām uzslējies kājās, Klaidonis savāca visu savu mantību, kas bija mētājusies turpat zemē un piegāja pie grāfa. Tas pamāja diviem vīriem, kuri tūlīt piesteidzās klāt, un uzsēdināja klaidoni uz melna zirga. Vēlreiz pamājis vīriem, grāfs apsēdās sava baltā kumeļa mugurā un viņi aizaulekšoja tumsā.

~~~

Vēlreiz pārbaudījusi, vai baložu būris ir kārtīgi nostiprināts, meitene uzsauca pārējiem zirgiem. Tie zviegdami aizaulekšoja pa pilsētiņas ielām, atpakaļ neatgriezdamies. Tad viņa pagriezās pret ceļiniekiem. Dosimies nu uz Tilnu. Pilsēta nav tālu, ja ceļā negadīsies nekādi misēkļi, būsim tur jau otrās diena novakarē. Kavēties gan jau vairs nedrīkstam, vēl vārtiem cauri jātiek. Meridiāna pamāja, lai seko viņai, un paskubinājusi savu melni klidzināja uz Ziemeļvārtu pusi.

Lēna, kas jau pirms krietna brīža jau bija gatava doties ceļā un bija ērti iekārtojusies sava zirga mugurā, nu paskubināja viņu uz priekšu, lai tas sekotu Meridī. Meitene bija ārkārtīgi satraukta par to, ka beidzot lielais piedzīvojums varēja sākties. Lēna bija savā bērnībā izcelojusies pa daudzām vietām, taču tās nepārsniedza divu pilsētu robežas un uz Tilnu meitene nekad nebija braukusi. Tas likās aizraujoši.

Ļāvis abām dāmām uzsākt ceļu, jaunais grāfs viegli pamudināja savu melni un uzsāka ceļu, īpaši vairs nepievērzdams uzmanību pārējiem. Daži indivīdi šeit šķita pārāk nekaunīgi un nepieklājīgi (šos netikumus gan grāfs neattiecināja uz sevi nekādos apstākļos). Bez tam sabiedrība, neskaitot abas jaunkundzes, šķita esam pārāk nepeimērota un prasta, pat vulgāra viņa sabiedriskajam stāvoklim.

Diezgan nemākulīgi vadidams zirgu, Leokādijs piejāja blakus Meridiānai. Jaunkundz viņš smaidīdams teica laikam nezinu jūsu vārdu.

Mani sauc Meridiāna, cienītais, meitene smaidot vēroja zirdziņa gaitu. Un, vai drīkst zināt, kā sauc jūs? Aiz muguras palika pilsētas lielā aka, viņi jāja pa plašu, bruģētu ielu. Šur tur bagātāko namu logos jau varēja manīt kādu agrāku kalpotāju tekam šurp un turp pa kāpnēm. Vēl pēc pāris minūtēm viņi iegriezās šaurākā šķērsielā. Pāris jūdžu tālāk jau varēja redzēt Ziemeļvārtu aprises.

Dorians klusēdams jāja netālu no pārējiem, lai varētu vienmēr un visur dzirdēt pārējo sarunas. Laiks likās ļoti jauks un patīkams, ka smaids no viņa sejas nespēja pazust. Es dodos uz Tilnu, es dodos akmeņa meklējumos, par ko hmm, iespējams būs arī atalgojums. Dorians pie sevis nodungoja.
Vēlēdamies ar kādu beidzot parunāties, viņš rūpīgi pārskatīja pārējos biedrus un izvēlējās to, kas bija tuvāk un jau bija izveidojis interesantu iespaidu par sevi. Jūs izskatāties ne pārāk priecīgs uzsākot ceļu, grāfa kungs. Kā jūs sauca? Jums bija garš vārds, laikam būšu piemirsis. viņš plati smaidīja, vadīdams zirgu tuvāk grāfa zirgam.

Tieši kā par spīti, viens no tiem, kurus jaunais grāfs neuzskatīja par labu sabiedrību, uzsāka ar viņu sarunu. Uzmetis viegli nicīgu skatienu Dorianam, viņš spītīgi novērsās un klusēja. Viņš bija jaunais grāfs Ainituils. Ar tādiem kā tas puisis, viņam nebija jārunā.
Tomēr tas, ka viņš nebija atcerējies jaunā grāfa uzvārdu, šķit anepiedodami. Kā cilvēki varēja ko tādu aizmirst! Viņiem taču bija jājūtas pagodinātiem un vai zeme pie grāfa kājām jāskulpsta, par to, ka viņš peivienojies viņiem šajā nožēlojamā ceļā pēc kaut kāda tur akmens, nevis pavadījis laiku augstākajā sabiedrībā - runājoties ar daiļām dāmām un ejot medībās. Viņš, jaunais grāfs, bija ziedojis savu laiku un godu, nolaižoties tik zemu, lai piedalītos šai muļķīgajā meklēšanā. (Protams neminēsim iemeslu, kāpēc viņš tika spiests to darīt.)
Lepni pacēlis galvu, jaunais grāfs atbildēja:
-Lotess Ingels, jaunais grāfs Ainituils.- viņš cieti noskaldīja, nepaskatoties uz sarunu biedru. Pārējo sarunas daļu viņš ignorēja.

A-aini-t-tuils. Dorians skaļi atkārtoja. Domāju, ka atcerēšos. Dorians atbildēja, nespēdams saprast, vai pats par grāfu ņirgājas, vai vienkārši vēlas atstāt uz viņu labu iespaidu. Izlikdamies, ka nav manījis grāfa skarbo toni, Dorians turpināja: Esat bijis Tilnā? Tur ir ļoti laipni un vienkārši cilvēki, domāju, ka jums tur patiktu. Un jā, mēs varētu pāries uz "tu", tomēr esam taču ceļa biedri, varbūt mums nāksies vēl glābt vienam otra dzīvību...kas zin? Dorians iesmējās. Piedod, es mēdzu daudz runāties, tas droši vien izskatās smieklīgi, it īpaši tad, kad man neatbild.

Drīz vien jau viņi bija nokļuvuši līdz vārtiem. Tie bija veidotie no daudziem, ar dzelzs stieņiem sastiprinātiem, baļķiem, un slējās pāris pēdu augstumā. Vārtiem abās pusēs atradās sargtorņi, saslieti tāpat no baļķiem. Kad viņi piejāja tuvāk, pār viena sargtorņa malu pārliecās kāds barga paskata vīrs un uzkliedza. Stāt, kur jūs dodaties tādā agrumā? Vēl vārti ciet! Visi apstājās. Dodamies uz Tilnu, nevaram gaidīt, līdz vārti atveras, laiks negaida. Meridiāna atkliedza. Vārti ar čīkstoņu atvērās.

Tians jāja visiem, kaut kur aiz muguras. Viņš stipri šaubījās vai vispār kāds bija viņu pamanījis, bet tas bija tieši tas, ko vajadzēja, kaut gan kā nepamanīsi veselu cilvēku ar zirgu? No somas, kas bija piestiprināta pie segliem joprojām nāca siltums un svaigi ceptas maizes smarža, kā arī puisim joprojām uz galvas bija kapuce, kas nosedza seju. Zirdziņš apstājās, jo arī tie kas jāja pa priekšu apstājās, ātrāk gribas redzēt zaļās pļavas... Interesanti kā gan iet pa mājām? Vai... Viņš aprāvās domās, bet tad pasmaidīja. Jā, mājas, tik gan sen nebija teikts, nē, pat nodomāts, šāds vārds.

Leokādijs, vīrietis atbildēja uz jautājumu...
oho šitādus gan grūti izgāzt! viņs paskatījās uz vārtiem...drošvien uztaisīt ar bij grūti
un tad atkal pievērsās Meridiānai
atvainojiet, vai jūs manā pilsētiņā bijāt vietējā? laikam gan ne, nebiju jūs tu diez ko manījusi.. no kurienes jūs nākat?

Pilsētas vārti aplika aiz muguras, priekšā stiepās taisns, līdzens zemes ceļš, labajā pusē atm atradās plašas ganības, kreisajā rudzu lauki, kur kā zaļas zvaigznītes rotājās asniņi. Saule jau bija teju zenītā, kad rudzu lauki kreisajā pusē pārgāja plāna meža strēlē. Ceļu klāja koku mestā ēna, un gaiss bija vēss un svaigs. Brīnišķīga diena izjādēm.

Nē, vietējā nesmu nedz šajā, nedz kādā citā pilsētās. Dzīvoju karaļa pilī, esmu ziņnese, tāpēc ceļot nākas daudz. Meridiāna atbildēja Leokādijam.

Būt par ziņnesi laikam interesanti. Ja daudz ceļo daudz zini. Vienmēr esmu gribējis kaut kur aizceļot. turklāt tagad to arī daru! vīrietis priecīgi sasita plaukstas kā mazs bērns
kur tad esi bijusi? pats talu prom no ciemata kustējies nesmu, bet krodziņā ir gadījies tādas lietas saklausīties! Interesanta tā arpasaule...

Neskatoties uz grāfa auksto toni, cilvēks turpināja, vismaz centās uzturēt sarunu. Spītīgi apņēmies klusēt, šis tas no jaunā ceļabiedra teiktā šķita Lotesā aizķeramies. Vai tiešām viņš, piedaloties šajā ceļojumā, bija nolēmis sevi pielīdzināt pārējiem. 'vienkaŗšajiem' ļautiņiem?
Ievilcis dziļu elpu, un pēc iespējas vēsāka balsī un tonī, jaunais grāfs tomēr nolēma atbildēt.
-Nē, man nav gadījies iegriezites Tilnā.- pārējo teiktā daļu viņš šķita ignorējam.

Lēna lēnām un mierīgi jāja visiem tuvumā, taču pietiekami atstatus, lai atļautu visiem parunāties. Meitene šobrīd vairāk par visu vēlējās vienkārši pabaudīt dabu un ainavu sev visapkārt. Diena patiesi bija ļoti laba padevusies un meitene cerēja, ka tā nesabojāsies pret vakaru.

Jā, savā ziņā tas ir gan interesanti. Bet zināšanu daudzums ceļojot palielinās visai maz, tad pilsētās būtu jāsēž krietni ilgāk par piecām dienām. Neko tālu gan vēl ceļojusi neesmu, vien esmu pāris reižu bijusi Lilianna, arī Tilnā, Pārcelē un vēl dažās mazākās pilsētās. Meridiāna uzsmaidīja. Leokādija prieks, par iespēju ceļot, lika viņai atcerēties arī savu sajūsmu uzzinot, ka varēs kļūt par ziņnesi, lai gan gadu gaitā prieks par katru nogādājamo pergamenta rulli bija gājis mazumā, viņa vēl joprojām priecājās par iespēju paceļot.

ai, kas gan ir zināšanu daudzums? Lieliski ceļojot ir pamanīt pat jaunu puķu sugu, uzēst labi izceptas pankūkas ar savādākā gaumē pagatavotu ievārījumu vai kaut pa gabalu paskatīties uz vienu stāvu augstāku pili, nekā biji redzējis iepriekš...
Zināšanas nāk nejauši un tad kad tām ir jānāk. to meklēšana novedīs tikai pie veltīgiem meklējumies vai nepareizas informācijas. Vīrietis likā par saviem vārdiem diezgan pārliecināts. Es piemērām nekādīgi nespēju noskaidrot kurā gadā brūvēts viens no iecīnītākajiem krodziņa vīniem Uz ziniet, Klienti to vienmēr nez kāpēc gribēja zināt. It kā tas mainītu garšu! Leokādijs nicīgi nobolījās. Un tā nu es nopētīju tās pudeles etiķeti no vienas vietas līdz otrai. Un kad netradu vajadzīgo nepētīju visas pārējās atlikušās četradesmit piecas pudeļu etiķetes un neko neatradu.Un tad pēc vairākiem gadiem, kad biju svēti pārliecināts ka šīs neviena pudele vairs nav palikusi, un vispār gāju meklēt mucu alas, kaut kādiem izvēlīgem sargiem, es pamanīju to tukšo plauktiņu, kurš izrādījās nemaz nebij tukšs. Tur atradās viena vienīga pudelē un uzmini ko? aiz tās vienīgās pudeles atradās apdzeltējusi, saņurcīta zīmīte ne tikai ar gadu , kad tas vīns taisīts, bet arī ar vietu, brūvētāja vārdu un aprakstu kā tass ticis gatavots....Viņš patīkami iesmējās.
...ak man gan tagad gribētos redzēt to klientu sejas,kas to vīnu tā slavēja, ja viņi šiti zinātu....nebij tas vīns ne gadsimtu vecs, kā es tu viņiem beigās sastāstīju, ne arī gatavots, pēc īpašās slepenas receptes...lēts kaut kāda zaņķa brūvējums - Dievs vien zin ko viņš tam bij pielicis klāt, lai to garšu dabūtu...

Džeks ar lielu negribību piegāja pie dāmas un teica: Labdien mani sauc Džeks Okonels, kā noklausījos jūs sauc Meridiāna. viņš kādu laiciņu apdomājās un tad teica : Mani intresētu nedaudz uzzināt par pazudušo akmeni, pirms sākās tā meklēšana.Vai šis akmens ir apsargāts?, to pajautājis Džeks ar dīvainu skatienu ieskatījās daiļajā sievitē.

Klausoties Lekoādija runās, Meridiāna aizdomājās vēl vairāk. Patiesi, viņam bija taisnība, turklāt pastāsts par vīnu meiteni tik ļoti aizrāva, ka beigās viņa klusu iesmējās. Bet tad jau beigās visiem bija labi? Tomēr tik lēts brūvējusm jau nebija, ja jau klientiem garšoja. Viņa klusi piebilda. Brīdi viņa jāja klusēdama, tad pagriezās pret nākamo uzrunātāju. Priecājos iepazīties, mani patiešām sauc Meridiāna viņa pieklājīgi noteica un pieturēja zirgu. Kā jūs domājat apsargāts? Kad tas atradās pilī, tas bija apsargāts, bet tagad man nav ne jausmas, kur tas atrodas. Palikušas vien dīvainas norādes. Bet varu jums droši apgalvot, ka ceļmalā tas nemētāsies.

Džeks uzreiz atbildēja : Nu es domāju, ka noteikti tas nebūs vienkārši nozagts, manuprāt, to arī labi apsargās un iespējams tie kas to nozaga mūs jau var gaidīt, tāpēc man liekas, ka mums vajadzētu turēt pie rokas ieročus. to pateicis viņš turpināja sēdēt uz zirga un skatīties uz Meridiānu.

Jā, iespējams tev taisnība. Meridiāna izklaidīgi noteica, lūkojoties tālumā. Tuvojās saules riets, tālumā varēja saskatīt pilsētas aprises - lielāki un mazāki torņi un tornīši, arī kas līdzīgs gaisa tiltiem. Ceļiniekiem virs galvas sakliedzās kaijas, vējš pieņēmās spēkā un pūta no jūras puses. Pāri pļavai, kas vēl bija šķērsojama, lai tiktu uz pilsētu, pārvēlās dobjas zvana skaņas. Astoņi sitieni. Kā pēc burvju mājiena pilsētiņā vienlaicīgi visos logos iedegās gaismiņas. Meridiāna izvilka no kabatas apbružāto pergamenta loksni. Mums jādodas uz sargtorni - tas atrodas pašā pilsētas nomalē. Diezgan baisa vieta... vai jūs zināt, kāpēc sargtornis vairs netiek izmantots? ziņnese vaicāja, pagriezusies pret pārējiem.

Dorians kādu laiku vēroja savu zirgu soļojam pa spoži zaļo zāli blakus viņaprāt dīvainajam grāfam. Nolēmis, ka saruna ar šo eksemplāru neritēs īpaši raiti, viņš paātrināja soli un pietuvojās Meridiānai tieši laikā, lai dzirdētu pēdējo jautājumu.
Manuprāt, tur kaut kas spokojas, vismaz krodziņos par to mēdz šad un tad ierunāties. Es domāju, ka tās ir pilnīgas blēņas.
Hmm. bet vēl es esmu dzirdējis, ka tur tajā torņa apkārtnē var sastapt pavisam dīvainus cilvēkus. Dorians domīgi noteica.