Bija jau ap pusdien laiku un jau kā neracionāli šai dienai arā bija apmācies un nebija miņas no lietus. Pūta spēcīgs vējš un ar gaisa transportu ārā bija visai bīstami lidot, bet tomērt viena lidmašīna lidoja. Tā pieredzēja daudzas gaisa bedres, bet par laimi neko vairāk.
Nolaižoties uz zemes tā piebrauca pie liela bunkura, kurš atradās klintī. No ārpuses, tas izstījās pēc kādas mazas mājiņas, bet tā bija ieeja uz klintī esošo Bāzi.
Pa vienam vien izkāpa visi kareivji, kas pieteicās šaj misijā un viņu pavadīja bars bruņojušos zaldātu, kuriem bruņas sedzavisu ķermeni un viņu ķermeni padarīja par milzīgu.

Kad visi ienāca iekšā bāzē viņus uzreiz nogādāja uz vienu lielu telpu, kurā viņiem visus priekšmetus atņēma un nolika katram savā kastē. Pēc tam sekoja nepatīkamās pārbaudes un testi. Kad tas viss bija galā visiem izniedza pieguļošus kostīmus, kuri pasargā no radiācijas un karstās saules. Kad visi bija saģērbušies un pārbaudīti, viņus aicināja iet tālāk uz galveno telpu, kurā bija visādi aprīkojumu sākot no nažiem beidzot ar smagāko artilēriju. Kā arī bija visādi tehnaloģijas brīnumi.
Pašā telpas vidū bija vairāki krēsli kuros aicināja sēdēt viens no zaldātiem, kas darbojās ap tehniku.
Un uz sienas, kas bija tieši pretī krēsliem bija milzīgs ekrāns, kurā rādija milzīgu šīs organizācijas logo.
Logo- 2 milzīgi ērgļi, kuri ir viens otram blakus.
Apkārt šivirēja daudz zaldātu, kuri kaut ko darīja, gan laboja, gan patrulēja.

Bet šiem jauniņajiem, kuri bija tiko ieradušies bija cits darbs, viņiem bij jāapsēžas krēslos un jāgaida , kad ieradīsies ģenerālis, kurš izskaidros misijas noteikumus un mērķus. Un kā par brīnumu neviens nezināja, ka ģenerālis ir sieviete, tieši jauniņie.

Kitsuko izkāpa no lidmašīnas un ar smalkajiem metāla pirkstiem sakārtoja matus, kas līda acīs. Viņa iegāja Bāzē, un nedaudz nīgri ļāvās pārbaudēm un testiem. Kad viņai atņēma katanu, seja apmācās vēl vairāk, un likās, ka Kistuko ir gatava nogalināt. Taču viņa paklausīgi apsēdās krēslā un gaidīja, kad sāksies visa darbība un tagad nedaudz garlaikota pētīja telpu un mirkli skatījās uz organizācijas logo. Ar vislielāko aizrautību Kitsuko apskatīja visu artilēriju un ieročus, kas atradās telpā. Skaisti.

Einārs staigāja apkārt pa telpu un gaidīja jauniņos. Viņam bija šobrīd jāparūpējās, lai jauniesauktie sēdētu savās vietās un sagaidītu ģenerāli. Ievērodams Kitsu, viņš noprātoja.
-Pa pusei androīds? Heh, atraduši īsto, ko vest šādā misijā.-
Bet pasmaidījis, Einārs teica.
-Labdien, es ceru, ka lidojums bija patīkams.-

Kitsuko pacēla galvu un ieskatījās Eināram acīs. Sveiki. paldies, jā, bija ciešami. Vai mēs drīz sāksim? viņa jautāja un nemirkšķināja acis. Jums ir lieliski ieroči. Kas jūs esat? viņa jautāja ar diezgan vēsu skatienu un spalgu, nedaudz metālisku balsi.

Džeiks pēc izkāpšanas no lidmašīnas pie sevis nodomāja Pilots nebija pārāk labs, labāk būtu ļāvuši lidot man! viņš noņēma cepuri un izlaida roku caur matiem pēc tam devās norādītajā virzienā. Ieročus ,ko viņam atņemt gandrīz vispār nebija tikai daži naži.
Uzvilcis kostīmu viņš vēlreiz nodomāja Varu derēt ,ka izskatos stūlbi! viņš mazliet pasmaidīja. Pēc tam viņš ieraudzīja Kitsu un pie sevis klusu pateica Kāda metāla bundža arī šeit ir! viņš apsēdās vienā no norādītajiem krēsliem un skatījās uz pārējiem ienākošajiem pēc tam pievērsdamies vienam no zaldātiem Ģenerāle drīz ieradīsies? viņš mierīgā balsī pajautāja...

Einārs paskatījās uz ienākušo pilotu.
-Khem, iepazīstināšu ar vienu no šīs bāzes noteikumiem. Nekādas aizskarošas frāzes!-
Balss bija nedaud stingra, bet uzreiz mainījis balss tembru, Einārs teica.
-Ģenerāle drīz ieradīsies un pastāstīs jums vairāk pa misiju. Kas es esmu šobrīd nav būtiski.-

Kitsai sašaurinājās acis. Vai jūs to teicāt man? viņa paskatījusies uz Džeiku ar ledainām acīm. Atkal pievērsuies Eināram, viņa tikko manāmi pasmaidīja. Labi, lai nu tā būtu.

Vils bez emocijām izgāja visus pārbaudes testus. Uzģērbis uniformu, viņš klusi apsēdās un sāka vērot apkārtējo telpu. Kaut vai jau no bērnības viņu bija interesējuši ieroči, pašlaik viņš juta pilnīgu riebumu pret šo vietu un šo misiju, bet viņa sejā manāma bija tikai brīvprātīgā karavīra apņēmības pilnā grimase. Apskatīdams ģerboni, viņš pievērsās biedriem, kas kopā ar viņu mēros šo ceļu.
Stalts vīrietis, seržanta nozīme uz pleca. Izkatās ne uz pusi tik bargs, cik mans tēvs...samērā dzelžaina sieviete, nevajadzētu novērtēt parāk zemu...

Beta ar klusu, bet smagu nopūtu iekrita vienā no krēsliem un tikai tad noskatīja tos nedaudzos cilvēkus, kas bija te sapulcējušies. Lai arī kā viņus noskatīja, taču pagaidām nevienā no viņiem kaut ko pazīstamu nesaskatīja, tāpēc sēžot izslējās taisnāk, lai par sevi atstātu labāku iespaidu.
Savu trauslo augumu franču būtne bija ietērpusi smagā arminjienku jakā ar ķēdēm un daudzām kabatām kā arī ar uzplečiem, galvā bija tumšzaļa berete, bet kājās melni, smagi zābaki ar melnām, pusgarajām biksēm. Rokās sievietei bija biezi ādas pirkstaiņi. Tīri. Bet tikai pagaidām.
Viņa manīja, ka daži jau te bija sākuši sapazīties, tāpēc smaidot iejaucās sarunā, acīs mirdzot enerģiskām dzirskstelītēm.
Esmu Beta! sieviete teica, mazliet paliecoties uz priekšu un noskatot visus ar savu draisko, nekrietno skatienu.
Te bija salasījušies armijas dzelzs gabali. Tas bija nenoliedzami. Bet Betu tas itin nemaz nesatrauca. Jau cik tādu ''dzelzs gabalu'' nebija viņas labākie, uzticāmākie draugi. Ar savu enerģiju un lielisko humoru sieviete vienmēr bija mācējusi izskausēt dzelzi un iegūt uzticību. Un, ja arī šo cilvēku uzticību neizdotos iegūt, kas no tā? Tāpat bija labi! Vienmēr bija labi!

Džeiks paskatījās uz Vilu tajā brīdi ,kad viņš bija skatījies uz viņu un klusēdams turpināja sktatīties uz viņu ,kamēr izdirdēja Kitsai vārdus Nē neko! viņš vienaldzīga un vēsā balsī atbildēja.
Džeiks paskatījās uz Eināru un mierīgā balsī pateica Tev vajadzētu nomainīt toni ,kad runā ar Seržantu! viņš ar bezemocionālu seju pabeidz teikto...
Viņš paskatījās uz sievieti ,kas tiko bija stadījusies priekšā un brīdi padomājis tomēr neizlēma viņai atbildēt...

Einārs nosmīnēja.
-Phe. Tu esi atnācis galīgi no citas bāzes, tu neesi man seržants acīs, tu esi civiliedzīvotājs man acīs kuru es varu bez problēmām aizturēt. Tākā paklusē un sagaidi ģenerāla ierašanos. Viņš tiešām nevēlās, lai kāds no brīvprātīgajiem tiek aizturēts.-
Viņš atkal pacēla savu balsi, Džeiks laikam bija šo to piemirsis.

* Ja, kas Sirds1 tev virsū ir speciāls kostīms *

Nesatoties uz šeit mītošo troksni tālumā bija dzirdamas salutēšanas skaņas, kurus izdvesa kareivji.
Tas nozīmēja, ka šeit dodas ģenerāle. Bet bija jūtams,ka dŗiz viņa neieradīsies, jo balsis skanēja tālumā.

Kitsuko pārskatīja visus klātnākošos brīvprātīgos. Kitsa paskatījās uz Betu un arī pasmaidīja. Sveika. Esmu Kitsuko. un tad ar smīnu skatījās uz Džeika un Eināra sarunu. Ha. viņa domās nosmējās un ar ledainu skatienu un smīnu vēl skatījās uz Džeiku. Tad viņa pagrieza galvu un paskatījās uz Vilu. Interesanti. Cerams, ka šis būs kaut cik sakarīgs. viņa nodomāja un atkal turpināja apskatīt telpas ieročus.
Atskanēja salutēšana un balsis. Ceru, ka nu nāks ģenerālis. Kaut nu ātrāk viss sāktos.

OOC Beta - viņiem visus priekšmetus atņēma un nolika katram savā kastē. Pēc tam sekoja nepatīkamās pārbaudes un testi. Kad tas viss bija galā visiem izniedza pieguļošus kostīmus, kuri pasargā no radiācijas un karstās saules.

Vils turpināja vērot klātesošos, pievērsās kareivim, kurš rūpējās par kārtību...samērā viegli aizkaitināms vīrietis, šķiet nespās sarežģītās situācijās saglabāt mieru...Beta,Beta, šķiet samērā vārga priekš šīs misijas, pārāk smaidīga un jautra, lai novērtētu tās nopietnību... Vila sejā iemetās viegls smīns. Mazliet augstprātīgi viņš palūkojās uz Betu. Vils. viņš pasniedza viņai roku.

Džeikam Einārs bija pilnīgi vienalga ,jo viņš bija ASV armijas seržants un ja Einārs bija no kādas sīkas vietas viņu tas pilnībā neintresēja viņš neuzskatīja vajadzību turpināt sarunu ar viņu. Kad viņš izdirdzēja ,ka tuvojas ģenerāle viņš nodomāja Nu beidzot! .
Viņš paskatījās uz Betu un mierīgā balsī pateic Sveicināta, Džeiks! un turpināja skatīties uz to pusi no kurienies bija skanējušas tauru skaņas..

Einārs pasmaidīja un izdzirdēdams ssalutēšanu, iztaisnojās un ar nopietnu sejas izteiksmi gaidīja ģenerāles ierašanos. Paskatījies uz brīvprātīgajiem, viņš noprātoja.
-Viņi manliekas bija vairāk.-

Vils vēlējās ātrāk doties ceļā. Šajā vietā valdīja nedaudz saspringta gaisotne. Viņš bija pieradis rīkoties pēc rupjām, sausām pavēlēm, kuras nākušas no tēva puses. Būtībā šeit nekam nav vērtības. Misija sākas-misija beidzas, tēvs ir atkal apmierināts, ka esmu klausījis, ka esmu izdarījis.. Atvainojiet, viņš pārtraucis savu domu gājienu, uzrunāja Eināru Iespējams, ka viņš vadīs mūs šajā misijā, tāpēc nebūtu vēlams demonstrēt savu pārākumu. Vils noteica mierīgi un laipni.

ooc: Ok, ok.

Sieviete pameta īsu, smieklu un ironijas pilnu skatienu uz diviem vīriešiem, kas veda visai asu sarunu. Viņas acīs iemirdzējās un mati uz brīdi apņēma seju, liekot tās izteiksmē pavīdēt kam nekrietnam.
Aij, aij. Jau tik agri sākam kašķēties. Nu, neko darīt. Es tur nejaukšos. Vēl dabūšu es ar pa pirkstiem. sieviete nodomāja, mazliet pašūpojot galvu un pievērsās tiem diviem, kas bija atsaukušies viņas komunucēšanās mēģinājumam.
Sejā parādījās smīna un smaida hibrīds, bet acīs un sejā turpināja mirdzēt ironija. Abi bija atsaukušies pilnīgi dažādi. Sieviete laipni, vīrietis augstprātīgi.
Beta atzinīgi pasmaidīja abiem it kā viņi būtu labu darbu paveikuši skolēni un viņa skolotāja, taču neko vairāk nepaspēja parādīt vai pateikt, jo izdzirdēja kaut kur tālumā ierastās salutēšanai izdvestās skaņas. Viņa uz īsu brīdi ieklausījās šajās skaņās un, tad atkal pievērsās abiem diviem - Kitsuko un Vilam.
Laikam ģenerālis nāk.
Beta atzinīgi palocīja galvu Kitsuku un pameta īsu skatienu uz strīdā iegrimušajiem vīriešiem, liekot noprast, ka ir tikpat uzjautrināta kā viņa, tad stingri satvēra tā sauktā Vila roku un nekaunīgi pasmīnēja tieši viņa sejā, ieskatoties viņa acīs. Ko šis puišelis galu galā iedomājās?! Viņa taču bija vecāka! Hah!
Cik jums gadu? Beta turpinot šūpot viņa roku jautāja.
Nekad tomēr nevarēja būt pārliecināts kurš ir vecāks un kurš nē. Nevajadzēja grimt pašpārliecībā, ja nezināji, ka tai ir patiesi reāli iemesli.
Pēkšņi sieviete izdzirdēja, ka vēl kāds nosauc savu vārdu un, nepalaižot vaļā Vila roku, palūkojās uz vārda saucēja pusi. Uzacis mazliet jautājuši un mazliet pārsteigti uzrāvās.
O! Strīdmanis ir dzirdējis viņas vārdu!
Beta viņam uzvaroši uzsmaidīja savu slavinošo skolotājas smaidu.

Einārs paskatījās uz Vilu un mierīgi atbildēja.
-Viņš JŪS vadīs.-
Un vairs neko neteica.

Tev ir kaut kādas problēmas? Džeiks mierīgā balsī pajautāja Eināram, pēc tam mazliet saprindzintot androīdisko roku ar kuru viņš varēja izsist caurumu betona sienā.
Pēc tam mazliet pasmaidīja paskatoties uz Betu. Pēc tam viņš pārlaida acu skatienu pāri pārējiem gaidot Einārā kārtējo atbilidi...

Tagad jau bija dzirdami skaļu soļu skaņa, kas aizvien tuvojās. Visi kareivji, kas te bija apstājās savos darbos, tie kas sēdēja piecēlās, tie kas stāvēja iztaisnojās un stāvēja stalti.
Tagad bija pilnīgi redzams, ka tuvojas ģenerālis ar stipriem un smagiem soļiem, kas atbalsojās pat 'jā telpā, kurā praktiski nebija atbals.

Einārs asi paskatījās uz Džeiku un teica.
-Īsti nezinu, ārsts nav teicis, ka būtu kāda problēma. Ko teica tavējais tev?-
Viņš nedaudz nosmīnēja. Bet tad uzreiz palika nopietns.
-Ģenerālis ierodas! Visiem celties kājās!-
Einārs strauji iesaucās.

Neviena paša ieroča, Kaķei tie ne īpaši patika lai gan metamie diski viņasprāt bija visai interesanti un iespaidīgi priekšmeti. Salīdzinoši jaunā meitene atlidoja uz Bāzi līdz ar lielāko daļu jauniņo, vienīgā atšķirība, bāzē dienējošos viņa pazina kā savas kabatas tāpat kā pašu bāzi. Kā nekā tā bija viņas bāze, vienīgi pēc pēdējās operācijas viņa bija izlidojusi, bet nu Kaķe bija atpakaļ ierindā. Pirms ieiešanas telpās bija jāpaciešs dažnedažādi testi, taču meitene to pacieta klusi bez protestiem, patiesībā pat ar smaidu sejā. Viņa tik tiešām pie tā visa jau bija pieradusi. Uztērpusi izsniegto uniformu viņa uzsmaidīja sardzē stāvošajiem un klusajiem gaisīgajiem soļiem aizgāja uz informatīvo telpu. Kaķe atšķirībā no lielākās daļas šeit esošo brīvprātīgo negāja viss apsēsties, bet taisnā ceļā devās pie Eināra. Smalkajā sejā vīdēja smaids, košās acis jau pa gabalu spīdēja kā mašīnu lukturi. Meitene apķēra ierindnieku. Sveiks, sen neredzēts. Viņa iesmējās. Ātrāk gribās uzzināt jaunās misijas punktus. Baumas klīst dažnedažādās, jauns pārdzīvojums, risks... Jā, ekstrēmas padarīšanas mani mūždien vilina. Kad nāks ģenerāle? Viņa vaicāja tālumā dzirdot salutēšanai raksturīgās skaņas. Smaids uz lūpām kļuva platāks šoreiz atsedzot arī ilkņus, kas vēl vairāk liecināja par to, ka viņas segvārds bija kā radīts. Soļu skaņa kļuva daudzkārt skaļāka, tuvāka. Kaķe pagriezās pret gaiteni no kura plūda skarbie, cieņu vēstošie soļi. Labi, vari neatbildēt. Viņa savilka nopietnu seju un sasēja sudrabainos matus ar melnu lentu astē.

Hmm... Vils ielūkojās Eināram acīs un nolēma šo sarunu atlikt uz vēlāku laiku. Šim vajadzētu mana tēva "maigo" roku. Tad attapies, ka atkal domā par savu tēvu, viņš pievērsās Betai. Man ir divdesmit četri, bet tāpēc vien es nejūtos par jums jaunāks. spēcīgs rokas spiediens...varbūt viņa nemaz nav tik vāja. Sievetes vairs nav sievietes, kopš kļuvušas neauglīgas. Tātad nav vajadzīga lieka džentlmeņa tēlošana. Viņš turpināja smīnēt.
Tad Vils kļuva nopietns un piecēlās kājās.
Telpu papildināja interesanta paskata sieviete. Apskāviens šādā vietā un šādā misijā? Viņš saviebās.

Viņš vairs negribēja atbildēt Eināram. Džeiks redzēja ka ienāka kāda sievieta un apsakauj Eināru viņš vienaldzīgi noskatījas uz viņiem pēc tam viņš piecēlās kājās izdirdējis tauru skaņas. Cerams ,ka ilgi viņa nebūs jagaida! viņš klusā balsī teica pats sev..

Kitsa piecēlās un nedaudz pārsteigta, bet to neizrādīdama, skatījās uz Kaķi. Laikam draudzene. viņa nosmīnēja un tagad skatījās tajā virzienā, no kuras skanēja soļu skaņa. Kitsa iztaisnojās un vairs nesmaidīja, un izskatījās ļoti nopietna.

Pec Eināra izsauciena no durvju puses parādījās cilvēka stāvs un pēc tam stāvs noskaidrojās un tā bija sieviete.
Jā sieviete ģenerāle, kur neizstījās vecāka par 25 gadiem.
tērpusies viņa bija sudrabainās bruņās ar zilganiem toņiem iekš bruņām. Kājās bija aukstpapēžu kurpes, kas bija no metāla, tā pat viņai biaj apmetnis, kas ejot atsedza viņas visas bruņas, kuras izstījās pēc īsas kleitiņas. Bija redzamas viņas garās un slaidās kājas, kuras nosedza spectērps un uz kura bija bruņas.
Viņas tumšie mati bija sasieti astē un viņas tumšās acis zaigoja šajā nedaudz blāvajā gaismā.
Nostājusies tieši pretī visiem soliem viņa pagriezās pret jauniņajiem un nopietni skarbā balsī iesāka.
Mierāāā.
Balss skanēja gluži, kā dobjš spiedziens sieviešu izpildījumā.
Visi jauniņie sēsties un pārējie atgriezieties pie saviem darbiem.
Bargā baļsī noteikdama viņa vēll plusā uzkliedza.
Fiksāk, nekā citām reizēm.

Ak, tā... Beta novilka un noslēpumaini pavīpsnājusi izvilka savu smalko plaukstu no vīrieša smagās, raupjās rokas. Viņa novērsās un uzlēca kājās, izslejoties taisna un spriega kā stīga, taču mazliet pašķielēja uz Vilu ar pētošu, taču neko neizsakošu skatienu, tad palūkās uz kādu citu sievieti, kas nebija pakļāvusies Betas komunucēšanās mēģinājumam. Bet, vai nebija vienalga.
Kā dzirdiet ģenerālis jau nāk. sieviete vēsi noteica un pašķobījusi lūpas pievērsa skatienu Džeikam. Gribējās viņam un tam otram aizrādīt, ka viņi uzvedās pagalam zēnišķi un lecīgi. Gluži kā divi nožēlojami mačo, kas sacenšas par to kurš būs labāks, pat nenojaušot, ka ir citi daudz labāki. Bet Beta neaizrādīja. Varbūt kaut kad, kad viņi būs sapazinušies tuvāk. Tad varēs arī izturēties asāk un familārāk.
Visbeidzot sieviete pievērsās durvīm, pa kurām bija jāienāk vadonim un viņas sejā parādījās interese. Gribējās redzēt gan kas būs ģenerālis, gan uzzināt, kas tagad notiks. Un viņa parādījās. Betai acis pārsteigumā iepletās un viņa gandrīz aizmirsa neaizvērt muti.
Ne ko jau tā! Kāda vecene! Kas tad es esmu salīdzinājumā ar viņu! Nožēlojama vecmeita ar kaitinošu irnoju. viņa nodomāja un žigli novērsa skatienu, nostājās vēl taisnāk un sāka skatīties sev priekša, tad stingri pasalutēja un atvieglota izdzirdēja pavēli apsēsties. Vismaz, ja viņa bija pieskaitāma pie jauniņajiem.
Beta bez skaņas atslīga atpakaļ savā sēžamvietā un uzmanīgi pacēla acis uz ģenerāli, vēl joprojām nespēdama noticēt, ka tā ir sieviete. Pie apbrīnas parādījās arī rūgtums.
Tik jauna un jau ģenerāle, kamēr es tikai vēl kaprāle... Bet... Es jau nekad neesmu tiekusies pēc vēl augstāka amata. Vienmēr bijis labi tieši tā.viņa nodomāja uz brīdi nolaižot skatienu zemē.

Kitsuko nopētīja ģenerāli un bija pārsteigta, ka tā ir sieviete. Sieviete. Izskatās, ka būs laba. viņa nodomāja un apsēdās, gaidot, kas un kad viss notiks.

Pārsteigti un nosodoši skatieni tika vērsti uz Kaķi, jā viņa tos juta un kā vēl. Kaut ko nesakarīgu noņurdēdama meitene vēlreiz uzsmaidīja Eināram, tad paskatījās uz ģenerāli un klusībā iesmējās. Trīs gadus atpakaļ viņa sev bija apsolījusi kādreiz kļūt par tādu pašu kā viņa. Tas bija Kaķes sievietes ideāls, arī viņa gribēja būt tik spēcīga un valdonīga, bet vēl gadi bija priekšā, daudzi gadi. Deviņpadsmitgados ģenerāles līmeni sasniegt vēl nevarēja, noteikti ne. Strauji, veikli un pilnīgi bez ne mazākās skaņas Kaķe spožajām acīm mirdzot piegāja pie krēsliem un nosēdās pirmajā rindā tieši pretī sievietei. Zaļi dzeltenajās acīs mirdzēja prieks par kareivju atkal satikšanu un šoreiz bija pilnīgi vienalga kura dienesta pakāpe viņiem bija, fakts bija tiešs un nenoliedzams šo pāris mēnešu laikā Kaķe pēc viņiem visiem bija noilgojusies, galu galā tā bija viņas ģimene.

Džeiks salutēja ģenerālei un pēc tam apsēdās pie sevis nodomādams Jātzīst biju viņu iedomājies pavisam savādāku! viņš lēnām atlaidās krēslā un gaidīja ,ko teiks ģenerāle...

Einārs pagriezās un atsitis zābaka papēdi pret otru zābaku papēdi, aizgāja nostāk pie kāda monitora, kur sēdēja viens no karavīriem. Uz monitora bija novērošanas kameras, kas rādija apkārtni. Viņš bija izdarījis to, ko lika un tagad viņam vajadzēja vienkārši paiet malā un neiejaukties. Paskatījies atpakaļ, viņš smaidīdams piemeidza ar aci Kaķei un atkal pievērsās monitoram.
-Ehh.. Prieks viņu atkal redzēt.-

Ģenerāle ar pētošu acu skatienu nopētija visus, kas te bija sanākuši. Visu līdz pēdējam.
Viņa ieraudzīja pazīstamu seju, kas sen nebija redzēta. lūpu katiņš nedaudz parāvās uz augšu, bet tad noplaka radot dzelžainu sejas izteiksmi.'
Kā jau jūs esat dzirdējuši, jūs visi tikāt brīvprātīgi savākti un nogādāti šajā bāzē, lai dotos misijā no kuras ir atkarīga visas cilvēces nākotne.
Balss skanēja nedaudz maigāk, bet tā pat bija stingra un dzelžaina. bija tāda sajūta, ka šo sievieti nekas nespētu izsist no ierindas.
Kā jau visās misijās jūs varat nomirt, bet tā jau mūsdienu karavīriem ir ikdiena, ka katru dienu ir jācīnās pa savu dzīvību. Tāpēc es izskaidrošu, kādas briesmas jūs sagaida.
Ģenerāle apklusa un pagriežot muguru pret klātesošajiem viņa piegāja pie datora un tur nedaudz padarbojoties. Ekrāns uz sienas, kur bija 2 ērgļi, bildi nomainīja militārā karte, kurā attainoja šo reģionu.
tad uzreiz pie ģenerāles pienāca viens datoriķis un sāka nelielu diskusiju ar ģenerāli.

Džeiks mazliet pie sevis pasmīkņāja Varam nomirt, parasti saka stūlbākas un iedvesmojošākas runas! Cerams ,ka mums ilgi nebūs jāgaida šeit! viņš paskatījās uz Kaķi un gaidīja turpmākos paskaidrojumus...

Pēc brīsniņa ģenerāle pagriezās pret jauniņajiem un paspērusi divus lielus soļus uz priekšu viņa turpināja savu teikto.
Mūsu reģionā ir visvairāk sastopamas mutantu aktivitātes.
Pēc šī teikuma īzskanēja ložmetēja šāviņi, kuri pēc mirkļa norima.
Kā jau jūs dzirdējāt, mutanti pat ir izgudrojusi veidu, kā tikt kalnā, bet no lodēm izvairīties viņi vēl neprot.
Viņas lūpas katiņos iezagās smaids. tas bija apmierinājuma smaids, kurš pēc mirkļa atkal nozuda.
mutanti, jau sākuši izmantot ieročus un dažas mūsus izbrākētās tehnaloģijas, kuras sen atpakāl esam izmetuši. Tā kā esat gatavi uz visu.Pat savu orgānu zaudēšanu.
Viņs to noteikusi pagriezās sānus un pas'tijās uz militāro karti, tur parādījās sarkans aplītis.
Skaidrošu, kā pirmklasniekiem.
Viņa noteic aun uz kartes parād'jās vēl zaļi aplīši.
Sarkanais aplis ir mūsu bāze un kā jau redza zaļie apļi ir izkaisīti pa visu šo reģionu un arī ap mūsu bāzi. Tie kas nesaprata zaļie aļi ir mutantu apmetnes vietas.
pēc mirkļa uz kartes parādījās dzeltens aplītis.
Tas dzeltenai ir mūsu galamērķis, kurā mums būs jāsavāc auglīgās sievietes un pēc tam jānogādā atpakāl sveikas un veselas. Tas uz doto momentu būtu viss.
Jautājumi?
Visi tika ar bargu skatienu nopētīti.

Kitsai jautājumu nebija. Viņa noklausījās ģenerāles runu un tagad pētīja karti, uz aci mēģinādama noteikt, cik liels attālums no Bāzes viņiem būs jāveic. Mutantu apmetnes bija tiešām daudz, un Kitsuko pasmīnēja. Orgānu zaudēšana, ko? Labi, labi. viņa gaidīja tālākos norādījumus, un izjuta aizrautību par šo misiju.

Džeiks paskatījās uz ģenerāli un viņai jautāja Kundze! viņš mazliet nolaida galvu un turpināj Kad mēs izlidojam? Vai arī mēs ceļojam ar kaut ko citu? Un ja mēs lidojam vai es varu pieteikties par pilotu? viņš mazliet pasmaidīdams pabeidz un izslējās taisnāk gaidot atbildi no ģenerāles...

ģenerāle uzlūkoja Džeiku.
ja mani atmiņa neviļ, tu esi Džeiks.
Viņš domīgi noteica un klausījās viņa teiktajā.
Jā, mums ir doma lidot, lai ātrāk nokļūtu galamērķī, bet ir viena problēma ārā laiks ir nevēlams lidošanai. Priecājieties, ka paši tikāt sveiki un veseli šeit, jo savādāk, jūs tagad būtu barība dažiem mutantiem.
Viņa noteica un pastījās uz militāro karti, kas bija redzama uz ekrāna.
Tu varētu būt, bet tad vajadzēs vēl vienu pilotu, jo savādāk jūs tur nenolaidīsieties mierīgi, lai savāktu sievietes. Mutanti izmanto, katru izdevību, lai iegūtu k-ko vērtīgu no mums. Tāpēc ir doma, , ka jūs pa nakti izlidojat, tad ar izpletņiem izlecat , nolaižīetes pie ciemata un tad ar kājām ceļojat atpakāl uz bāzi. Skaidrs?
Viņa tik pat stingrā balsī noteica, cik iepriekš.

Džeiks pasmaidīja Nekļūdaties! Un jātzīst diezgan labs plāns! Varbūt varētu tā ,ka es veicu ceļu līdz tureinei un pēc tam otrai pilots lido atpkaļ, bet tas arī ir atkarīgs ar kāda veida lidaparātu mēs lidosim! Un kurš būs galvenais šajā misijā vai arī Jūs dosieties kopā ar mums? viņš lēni un mierīgi uzdeva jautājumu vienu pēc otra..

Visai īsā laika sprīdī Kaķes bezrūpīgā sejas izteiksme bija nomainījusies uz dzelzbetona ģīmi, kas neuzklausīja iebildumus un skuķu činkstoņu. Viņa bija viena no retajām, kas neskatoties uz nespēju radīt pēcnācējus bija palikusi tik pat dzīvespriecīga un jautra. Kaķe klusi vēroja karti, ģenerāles teikto viņa dzirdēja, pavisam droši, bet karte šobrīd bija interesantāka. Zaļie punktiņi dažās vietās atradās īpaši tuvu bāzei un tas lika kaķiskajās acīs iedegties kārei pēc vēl lielāka piedzīvojuma, patiesībā arī viņa bija daļēji mutants, tikai atšķirībā no lielākā vairākuma šo izdzimteņu viņā valdīja 95% cilvēcisko emociju, tikai ārkārtas režīmā viņa spēja kļūt par zvēru un pat tas neko diži nemainīja, Kaķe bija un palika gandrīz pilnīga cilvēka izskatā, vienīgi zaļās, luminiscējošās acis un ilkņi nodeva radiācijas radīto ietekmi, noveicās, ka tā neatstāja paliekošas sekas uz viņas domāšanu, tikai minimāli uz fizisko izskatu. Kaķe novērsās no kartes un uzmanīgi nopētīja sievieti, kāds puisis bija uzdevis jautājumu, straujšs "miglas lukturu" skatiens tika pievērsts pilotam un tad jau atkal viņa pievērsās ģenerālei.

Tāpēc es teicu, ka būs vajadzīgs otrs pilots, lai aizvestu lidaparātu atpkaļ.
Viņa noteica un lūkojās šajā vīrietī.
Lidaparāts ir pārtaisīts kara bumbvedējs, ar kuru mēs sev vedam, gan kareivjus, gan visu npieciešamo izdzīvošanai. Un tas pirmo reizi tiks izmantots misijā.
Viņa noteica un neizēgamais jautājums vai viņa dosies viņiem līdzi.
Es dodos jums līdzi.
Viņa īsi un kodolīg atbildēja.

Varētu būt interesants lidaparāts! viņš pasmaidot pateica Neuztveriet to nepareizi ,bet Jūsu nāves gadījumā ,kas pārņem vadību? viņš mazliet noklepojās Mēs dodamies ceļā šonakt?

Kitsa beidzot ierunājās:Pēc cik ilga laika mēs atstājam Bāzi? Vai mums izsniegs ieročus? Un cik liels attālums ir no šī ciemata līdz mūsu galamērķim? Vai mums ir ierobežots laiks misijas izpildei? Kitsa jautāja un skatījās ģenerālei tieši acīs, ar ļoti nopietnu skatienu un jau tagad bija gatava sākt misiju.

Izdzirdēdams Džeika jautājumu, Einārs uzreiz rupji noklepojās un smagi nopūties turpināja skatīties ekrānā līdz teica.
-B sektorā kaut kas kustās.-
Karavīrs pamāja ar galvu.
-Ieslēdzam drošības sistēmu. Pievelciet kameru tuvāk.-
Viena ekrāna daļa pievilkās tuvāk un tur bija redzams mutants ar raķešmetēju. Raķete ietriecās kamerā un daļa monitora izdzisa.
-Velns! Mēs pazaudējām b-sektora kameru un aizsardzības sistēma ar nestrādā!-
Einārs pagriezās pret ģenerāli.
-Kundze! B-sektors ir paralizēts, iespējams, ka būs kārtējais mutantu reids un aizsardzības sistēma nestrādā tajā sektorā!-

Kaķe juta, ka sāk neiederēties šai sabiedrībā, viņa pievēra acis un nožāvājās, pēc 6 negulētām naktīm viņa jutās samocīta un nu patiesībā labprāt pašņāktu. Cik dienas un naktis galu galā viņa bija noložņājusi pa māju jumtiem, tas patiesi mēdza nokausēt ja no pakaļpuses uzglūn kāds mutants kam smadzeņu vietā nav gluži kartupeļu biezenis. Kaķe novērsās no ģenerāles un pilota paskatīdamās uz nopietno Kitsu. Meitenes sejā ielija smaids, bet pēc mirkļa viņa ar skatienu noķēra Eināru atkal jau pasmaidījusi platāk. Labprāt Kaķe tagad noķertu ģenerāles skatienu un pasmaidītu viņai, pārmītu kādu vārdu un paklausītos kas viņai sakāms, bet ne tagad, šo sievieti pat Kaķe ar savu impulsīvo bezrūpību neuzdrošinājās tā darīt. Pēkšņi galvā bija sākuši atbalsoties vārdi Jūs varat zaudēt savus orgānus. Cik reizes meitene bija saskārusies ar norautiem izšķaidītiem un jel kādi neitralizētiem locekļiem, daudzkārt. Un dažkārt tas bija visai nepatīkami. Bet šoreiz no pārdomām izrausa Eināra vārdi. Acis jau atkal bija vaļā kā pogas un vertikālās zīlītes sašaurinājās. Nepatikšanas. Visai ironiskā un pat ķircinošā tonī nodūdoja Kaķe un nu jau viņa atradās uz krēsla atzveltnes.

par to parunāsim vēlāk, kad izlidosim.
Viņa atbildēja Džeikam un tad pievērsās Kitsai.
Domājams šovakar, ja nebūs nekādu sarēžģījumu. Jā ieročus un jūsu personiskās mantas izsniegs jums 2 stundas pirms izlidošanas. un jālido ir 120 kilmetri. Laiks nav ierobežots, bet, jo ātrāk izpildat, jo labāk un...
iesākusi savu domu viņu'pārtrauca Einārs.
Pieesteigusies pie viņa viņa ska'tijās uz kameru, kura neko nerādija.
Ātrāk noslēgt visu B-sektoru un gaisā izplatīt gāzi un pēc 5 minūtēm pielaidiet uguni. Es zinu, ka šī sistēma nav izmantota desmit gadus, bet taspagaidām būtu visdrošākais veids, kā aizsargāt bāzi un, drošibas pēc nosūtīt delta vienību uz B- sektoru, bet saki, lai uzturas drošā attālumā, jo tur tiek izsmidzināta gāze.
Viņa noteica un vēroja citas kameras, skatoties vai citur mutantu nav.

Džeiks nopurināja galvu Tātad mēs šeit sēdēsim un laimīgi gaidīsim nakti kamēr Jums uzbrūk mutanti? viņš mazliet iedomīga balsī paprasīja.. Varbūt kāds no jūsu vīriem man tāda gadījumā var parādīt kuģi? Vai arī mēs to varēsim apskatīt tikai izlidošanas brīdi? viņš jau klusā balsī uzrunāja ģenerāli...

Kitsuko palocīja galvu. Jā, bet cik tālu ir no ciemata līdz galējajam galamērķim? Un vēl es gribēju pajautāt, kā būs ar pārtiku. Vai šeit mēs jau varēsim dabūt rezerves un cik daudz? Un kurš pārņems vadību, ja ar jums kaut kas notiks? vārdu "nāve" Kitsa tomēr nepieminēja.

Karavīrs sākumā apstulba un skatījās uz ekrānu, līdz Einārs uzsita viņam pa galvu.
-Dari ko tev liek kareivi!-
Viņš uzkliedza un kareivis pamājis ar galvu, sāka raut kloķus un spiest pogas, lai noslēgtu sektora durvis un palaist gāzi. Einārs tikmēr paņēmā rāciju un teica.
-Delta vienība, dodaties uz b-sektoru, kārtējais mutantu reids, bet neparko neiesaistaties tuvcīņā. Es atkārtoju, neparko neiesaistaties tuvcīņā. Beidzu.-
No rācijas pēc brīža atskanēja balss.
-Te Deltas vienības komandieris krauklis runā, sapratām visu skaidri un gaiši, beidzu.-
Einārs pagriezās pret ģenerāli un teica.
-Kundze! Ar jūsu atļauju es vēlos iesaistīties un tikt galā ar mutantiem!-

ģenerāle pat nepacēlusi galvu nedaudzuzbrūkošā tonī džeikam teica.
apsēdies, bet ja gribās k-ko padarīt vari iet pas'tities lidmašīnu.
Abu domas sakrita tieši par lidmašīnu.
Tāpēc ģenerāle norādija vienam kareivim uz džeiku, lai tas viņu aizved uz lidmašīnu.
pacēlusi galvu viņa uzlūkoja pārējos.
Ja jums gribēsies asas izjūtas, tad pēc manas komandas jūs paņemsies katrs pa ierocim un iesiet atvairīt mutantu uzrukumu, bet tikai tad, ja nenostrādās sekundārā drošības sitēma.
Viņa optimistiskā balss tonī noteica un pievērsās kamerām,pagaidām neviens nebija ticis tālāk.
pievērsusies eināram viņa nopietnā bālsī noteica.
Labi, bet tad paņem dažus jauniņos līdzi. Un bez izlēcieniem, pagājuša reizē mēs zaudējam 2 mūsu vīrus.
Viņa noteica un pievērsās kamerām un tad paņemdama rāciju rokās pastījās uz kaķi.
Panāc šurpu mazā, man vaig lai tu te pasargā.
Viņa skatīdamās uz kaķi teica un pate brašā solī aizsoļoja prom.