Manuprāt,lasāma grāmata par dažādu cilvēku dzīvesveidiem un problēmām un kā katrs atrod simpātijas pret mazu,mīļu dzīvībiņu ar līkām kājelēm-kucēnu. Šķiet,ka tas atkal ir darbs kurš daudziem paliek pienācīgi nenovērtēts,jo tas taču ir iekļauts obligātajā literatūrā un galu,galā kam tad interesē citu problēmas?!

Lai nu kā,labrāt uzzinātu jūsu domas par šo gabalu un par kuru suņa likteni jūs lasījāt ar interesi (vispār lasījāt ar interesi)?

Tā, kā tā bija mūsu literatūtas grāmatā, tā bija vienkārši jāizlasa. Visā visumā patika, kad rakstniece, katru sīkāko darbību un lietu aprakstīja pamatīgi un tēlaini. Bet visā visumā tīri normāla grāmata. Ja neskaita, ka ik pa brīdim izlaidu pa kādai rindkopai lai ašāk iet uz priekšu! -kaunās-

patiesībā man nepārāk... man likās, ka rakstniece pārāk iedziļinās sīkumos, tas man nepatīk.

Manuprāt, šis stāstu krājums ir diezgan interesants, kaut gan šādi nav manā gaumē, tik un tā tajā ļoti labi ir atspoguļota dabas un cilvēka harmonija =)

Man vispār ļoti patīk R. Ezera. Patīk arī iedziļināšanās sīkumos. Patīk viņas tu attieksme pret lasītāju. Jā. Patīk tas, ka viņa ļoti mīl visu dzīvo.
Man liekas, ka man vislabāk patika stāsts par mazo puiku, kas gribēja suni. Viņam bija mamma, kas laikam neļāva turēt suni vai kas tāds.

Atceros šo grāmatu kā mazus pastāstiņus par cilvēka- suņa attiecībām. tā kā man patīk dzīvnieki un jo īpaši suņi viņu pārsteidzošās lojalitātes un spēcīgās mīlestības un pieķeršanās pret saimnieku dēļ, tad grāmata man arī ļoti patika. Tiešām kaut kas labs.

Šī bija tiešām jauka grāmatiņa. Viena no retajām skolas programmā iekļautajām kas mani patiesi aizrāva. Ļoti smalki un reālistiski atainotas cilvēka un suņa attiecības.
Regīna Ezera prot ļoti interesanti un patiesi aprakstīt dzīvnieka sajūtas un domas. Jaukas bija arī viņas zooloģiskās noveles tomēr "Cilvēkam vajag suni" tomēr man patīk labāk.

Izlasīju vienā rāvienā. Nekas jau diži daudz tur nebija, bet tik smalki aprakstītas sajūtas, kādas pārņem aukstā un gluži agrā svētdeinas rītā... Un vēl, un vēl, un vēl. Manuprāt, tas pat ir vairāk nevis cilvēka-suņa attiecības, bet cilvēka attiecības pašam ar sevi. Vismaz šajos stāstots suņi ir tikai situācijas rosinātāji, pārējo izdomā cilvēki paši. Cilvēka vēlmes un sajūtas, sāpīgas apziņas un pieaugšana - ar to visu šajos stāstos var sastapties. Sunīšu sajūtas gandrīzvai tikai garāmejot pieminētas. Bet, par spīti visam, cilvēkam, tomēr, vajag suni.

Dīvainā kārtā, šī grāmata man patika, kaut gan parasti izvairos no šāda veida lasāmgabaliem.

Patīkama, pamācoša un reizē skarba. Par to, cik dažādi ir cilvēki un viņu dzīves mērķi.
Iz dzīves tā teikt.

mums liak literetūrā lasīt, tāpēc tik ļoti nepatika, bet vispār grāmata ar dziļu dzīves jēgu...

vienādā laikā, dažādi cilvēki... un sunīši...

Man it kā patika, kad mācījāmies par šo grāmatu, bet tā vienkārši ''Cilvēkam vajag suni'' neņemtu un nelasītu. Bija interesanti savā ziņā. Un no otras puses nemaz nebija. Kaut kā ne tā ar tiem dažādajiem dzīvesstāstiem un suņiem. Ideja neliekas tāda krāšņa. Protams, liek aizdomāties, taču... nē-ē. Palieku neitrāla.

Taču domājams, ka, ja ieliekk obligātajā literatūrā, tad nav ne vainas.

Man visvairāk atmiņā palikusi aina ar studentu, kas cenšas kaut ko iemācīties un kucēnu, kas viņam visu laiku traucē. Ļoti neparasti un pie reizes tik ikdienišķi. Varbūt arī atmiņā palicis tāpēc, ka visa nodaļa bija jāatstāsta no galvas man vienai pašai.

godīgi sakot neatceros, tik zinu, ka lasīju.
Secinājums - ja neatceros, tad jau laikam man īpaši nepatika.

ezera bija baigi kruta tante.
kaut kad sen, lasot par tiem suņiem, es baigi raudāju.
zilonis absolūti tizls.
forši stāsti.
forši visticamāk, ka ne un visticamāk, kājā.