Daudzi,kas kāpuši Elbrusā stāsta ka sarunājušies ar alpīnistiem kas miruši uz šī paša kalna,vai valodā ko neprot.
Kā arī redzējuši un dzirdējuši visādas dīvainas lietas.
Kas tad tas īsti ir-skābekļa bada,indīgu gāzu vai tomēr kalnu garu ietekme?

Cik esmu lasījusi alpīnistu dienasgrāmatas un stāstus, nekad neesmu lasījusi nevienu šādu!
Goda vārds, nē. Ja vari, lūdzu, iedod kādu avotu, kur palasīties.
Izņemot grāmatā - "Anapurna, pirmais astoņtūkstošnieks", kad līdzīgas eiforiskas sajūtas apraksta alpīnists, kuram ir ļoti smagi apsaldējumi, un kurš, kā viņš pats vēlāk raksta, tobrīd jau ir bezmaz vai agonijā. Viņš sarunājās ar nelielu koku birzi, kurā nonāk gandrīz jau kalna piekājē, un koki viņam viskautko stāsta, un viņš pats domā, ka te tiešām būtu jauka vieta, kur palikt un runāties ar kokiem. Apmēram, es precīzi neatceros. Tikai tam nav nekāda sakara ar Elbrusu.

Visādā ziņā es neticu kalnu garu eksistencei, tāpēc, laikam jau, meklēšu kādu dabisku iemeslu, ja tādas lietas patiešām notiek, un nav sensāciju kāru cilvēku izdomājums.

Šķiet, vakar, šķiet - dokumentālā filma, šķiet-latviski kādu brīdi fonā skanēja. Jautājums, pieņemu, no turienes. Bet, ja tā nopietni - Elbruss tomēr ir vulkāns. Ar no tā izrietošajām sekām.
Alpīnistu atmiņas parasti ir par vai nu augstākiem, vai eksotiskākiem kalniem, varbūt tāpēc nav iznācis lasīt.

Nē, savulaik arī par Elbrusu ir lasīts. Tad, kad nekas daudz augstāks alpīnistiem šai "dzelzs priekškara" pusē pieejams nebija. Laikam jau tolaik nekas tāds pamanīts nebija, jeb vēl nebija izdomāts, ka jāpamana.

Nu, nu. Tūristiem varbūt.
Un kas tad ar visām daiļrunīgajām Pamira virsotnēm?
Himalaji, gan ne padsavienībā, bet arī tak pietiekami bieži tika apmeklēti.

Tieši tos - ārpus robežām esošos kalnus arī domāju. Iekšpusē - lūdzu. Un domā, daudz ārzemju alpīnistu stāstus publicēja? Ha!
Bet visi zemākie, kas te tuvāk (Kļuču Sopka ir par tālu) bija tūristu staigāti un pārstaigāti neskaitāmas reizes.
Vienīgais, ko gribu teikt - tie neskaitāmie stāsti par Elbrusu tolaik vēl nebija zināmi.

Nu par tūristu apmeklētām vietām viss vairāk vai mazāk skaidrs — reklāma. Viņi tur dodas, jo tas, lūk, ir eksotiski, lai gan liela daļa tapat tam netic, bet uzķeras.

Kas attiecas uz īstiem alpīnistiem — ir vispārzināms fakts, ka skābekļa bads izraisa halucinācijas. Turklāt, kā palielināta spiediena iespaidā (nirējiem), tā retināta gaisa apstākļos (alpīnistiem). Tā kā īsti nav ticības tiem, kas nokļuvuši nelaimē un kaut kādā veidā varētu tikt pakļauti šādiem nelabvēlīgiem apstākļiem — bez skābekļa maskas, vai sabojājusies, vai izbeidzies skābeklis — tas viss, protams, pie nosacījuma, ka augstumi ir atbilstoši, bet gana sliktai pašsajūtai īstenībā pietiek arī ar 3500 — 4000 metru v.j.l. augstumu. Kā zināms, tas pats Everests ir kaut kas virs pieciem tūkstosiem metru.

Virs pieciem? naivais.... tas jau ir kārtīgs astoņnieks

Pārrakstījos. Tur bija domāts Elbruss toreiz.

Jā, Everests ir zem deviņiem kilometriem.