Viņš pacēla miglainu skatienu augšup. Pelēkās debesis, piedzītas pilnas tikpat pelēkiem mākoņiem, graciozi pārliecās pāri tramvaja sliedēm, nodrupinot mazliet no sevis arī virs tām kā miglu. Kautkur netālu no viņa pusbalsī murdēja kāds kārtējais bomzis, bet visādi citādi - apkārt bija kluss.
Klusums, tik sasodīti biedējošs klusums.

Viņš palūkojās uz savu kreisās rokas locītavu. Asinis, par brīnumu, bija sarecējušas, bet roku vaļā liekt viņš vēl neuzdrošinājās. No mugurenes izvilcis paciņu ar papīra kabatlakatiņiem, viņš izvilka vienu un iestūķēja pēc iespējas tuvāk elkoņa locītavai.

Sāpēja.

"b'.ļ.a, scka, pašol von" viņš iemurminājās un pagriezās uz otriem sāniem.
Nežēlīgi sāpēja galva,pagājšvakar dzerstiņš nebija palicis bez sekām. Viss sākās ar to,ka Alfons,kopā ar kaimiņu Genu bija saņēmuši veselu kasti ar krutku. No kurienes? To neviens nemācēja teikt,bet sacīja ka no kaut kādiem tur Preiļiem.
"Preiļiem? es kaut ko par to esmu dzirdējis" bailīgi iesāka Gena."Vai tur nebija tie pacani ar dzeltenām sejām?"
"Aizveries,k.u.ce" norēca Alfons,mirdzošām acīm nopētīdams pudeles.Tās bija viņa dzīves jēga. Gena vēl kaut ko runaaja un spirinājās,taču Alfons jau tukšoja pirmo pudeli.
Gena turpināja vārīties,līdz Alfons neizturēja un iesita viņam pa galvu ar pudeli.Gena atslēdzās.
Tā nu iesākto viņš turpināja tukšot lepnā vientulībā,līdz drīzumā pieklida kāds subjekts viscaur melnā.Acis viņam(vai viņai) bija nokrāsotas viscaur melnas tā,ka tikai pēc baltumiem varēja noteikt ka tur bija acis. Seja bija viscaur sadurstīta ar visvisādiem dzelžiem.
"Vai tas ir Krāsainais Metāls?" Alfons neizturēja un skaļi iejautājās.
Subjekts pagriezās pret viņu un neko neteikdams paķēra kaut ko no savas kabatas un iegrieza rokā.
"Ko tu dari?" Alfons iebļāvās. Tad žēli paskatījies uz ceturto pudeli(pudelēm) ko viņš turēja savā rokā(rokās),viņš ar pūlēm piecēlās,aizsvempās līdz melnajam īpatnim un izdarīja to pašu ko ar savu pacanu Genu.
"Man sāp,es mirstu.Es nevienam nees..." izgrūda Subjekts,pirms atslēdzās

Sāpēja arī galva. Kautko neskaidri viņš atcerējās par tumšu stāvu, kas viņam tuvojās, nelabā balsī kautko brēkdams. Būtu bijis viņš mazāks, būtu viņš skrējis uz mājām, skrējis tā, ka kājas pie zemes nepieduras, skrējis tā, lai paliktu bez elpas, bez elpas ieskrietu istabā pie mātes un iekristu viņas klēpī. Būtu drošībā un pasargāts. Mierā un klusumā. Pie mātes.

Mātes vairs nav. Tāpat kā viņam vairs nav māju. Viņš bija pamests viens uz šīs pasaules ar perfektajām Padomju dzīvojamajām ēkām, tukšajiem rīta tramvajiem un...sevi. Savām domām, savu miesu un mugursomu. Viņa dvēsele tiecās pie savas mātes - uz debesīm, bet viņš zināja, ka viņam mirstot viņa ceļš būs bruģēts uz elli. Uz elli ar visām tās izvirtībām un neciešamo karstumu, uz elli, uz elli vestu viņa ceļš.

Neviens viņu nesaprata. Nezināja, cik cilvēkam var palīdzēt rokas sagraizīšana, nezināja, cik ērti ir paslēpties ēnās no apkārtējiem. Cik ļoti viņš bija sevi izzinājis, cik perfekti viņš pats juta to, ko gribēja. Ko viņam vajadzēja.

Viņš gribēja mirt.

Bet vienmēr kautkas traucēja. Vienmē palika kautkas nepabeigts, kāds viņu iztraucēja vai arī...
"Dzīvotgriba. Dzīvotgriba iztraucē." viņš balsī nošņācās, truli blenzdams uz kalna augošajos kokos.

"Kā lai atbrīvo dzīvotgribu?"

Ausīs atkal kāds šņāca par kaut kādu tur dzīvotgriba"

"Ei,vai tu vienreiz vari aizvērties" Alfons nokvieca un acumirklī izvēmās.Viņš vēma un vēma un vēma taisni uz subjketa pusi. Izvēmies viņš atkal atkrita atpakaļ savā lupatu un citu drazu kaudzē.
Nepaguvis iemigt,viņš sajuta ka kāds viņu bukņī. Aiztaustijies līdz tuvākajai tukšajai pudelei, viņš to sagrāba un vicoja bukņītājam. Pudeles šķindoņa un vaids liecināja ka viss ir izdevies.

Tomēr kaut kas nelika viņam miera. Viņš atvēra acis un caur paģiru ņirboņai saskatija to melno. Sapratis kas par lietu,viņš pagrāba pusizdzerto "Preiļu Īpašā" pudeli,aizrāpoja līdz "melnajam pacanam" un zvēla pa pakausi...

Sajūta bija neaprakstāma.

Pa jau tā sāpošo galvu kāds iebelza ar kautko cietu, zvaigznītes pazibēja gar acīm - nē, ne zvaigznītes - tās jau bija veselas zvaigžņu kopas, galaktikas. Viss beigās saplūda kopā baltumā, tik spožā, ka tas žilbināja viņu, kaut arī acis viņam bija aizvērtas. Šķita, ka uz galvas viņam kāds bija uzlējis benzīnu un piešķīlis uguni - tik ļoti asas bija sāpes no šķiruma, kas tecēja viņam gar deniņiem, iekrāsojies ar asinīm maigi sarkans. Melnie mati bija salipuši šķipsnās un krita viņam pār pieri.

"Pie velna..." viņš nomurmināja un atslēdzās.

Alfons vēroja kā "melnais pacans" noveļas pie viņa kājām. "```` tvaju mamu" viņš nospļāvās,jo šis melnais tiešām bija nederīgs krāms. Pat krist nemācēja tik cēli kā citi gōti,ko Alfons bija šeit apdullinājis.

"Celies,kuce,lai kas tu arii buutu,tu mani dzirdi?" Alfons ierēcās un ierāva vēl kādu malku no pudeles. Pēkšņi sāka smidzināt un pēc tam arī līt. Gōtiskā gaisotne kļuva gandrīz sataustāma,bet Alfons to neizbaudija. Viņam bija bail vai tik šo radijumu nebus nobeidzis. Parāvis aiz diezgan garajiem matiem,viņš aizvilka "melno pacanu" pie tuvākā konteinera un ar pūlēm viņu iemeta iekš tā konteiner`

"Prozit,pacan" Alfons norēcās un aizcirta vāku

Laiks gāja.

Kopš viņu bija kautkur kautkas vilcis un kautkur iemetis, visapkārt bija valdījusi tumsa un klusināti trokšņi. Smirdēja, tā viņš vismaz sprieda pēc tiem signāliem, ko paklusām viņam sūtīja viņa deguns. Vienā brīdī galva pārstāja sāpēt un tā vietā nāca truls nejūtīgums. Viņš gulēja uz kautkā cieta, visās maliņās kautkas spiedās un dūra, bet pagaidām pakustēties viņš vēl nebija mēģinājis.

Pagulējis vēl kādu brītiņu, līdz apziņa daudzmaz noskaidrojās, viņš pamēģināja pagrozīt galvu. Kaut arī kakls brēca no stīvuma un kautkas viņam čukstēja, ka tā nav tā prātīgākā doma ko šobrīd darīt, pamazām viņš iegrozīja galvu vietā. Tai sekoja roku un kāju pārbaude. Galu galā, joprojām guļot, viņš centās sataustīt kur īsti atrodas un jutās pārsteigts, ka bija tādā kā kastē. Pēc zārka gan gluži neizskatījās, bet tas taču varēja būt sazin kas.

Nolaidis atpakaļ rokas viņš saprata, ka atrodas uz kautkādiem atkritumiem. Mazliet pašķobījis seju, viņš lēnām pieslējās pussēdus un jā - kā jau bija domājis, virs viņa galvas bija vāks. Ar lielām pūlēm viņš slējās, gorījās, līdz galu galā nonāca uz ceļiem, pavēra vāku un pieslējās kājās.

Pirmajā brīdī viņam gar acīm sametās melni rimbuļi, viss satumsa, viņam nācās pieturēties pie miskastes malas. Taču, kad viss nomierinājās, viņš secināja, ka atrodas nedaudz tālāk no tās vietas, kur bija jau bijis, tikai tagad nu jā - miskastē.

Nedaudz tālāk gulēja atrubījies bomzis, ar pudeli rokā.
Puisis skatījās uz viņu un par spīti paša stāvoklim, kautkāds iekšējais dzinulis lika viņam pieiet pie bomža. Tādēļ viņš saņēma spēkus, pārrāpās pāri musorņikam, gandrīz novēlies zemē, aizvilkās lēnām līdz bomzim un, apstājies blakus, ielūkojās viņa sejā.

Tad viņš atvēzēja kāju un no visas sirds iespēra viņam kājstarpē.

Sapnis:
"Točka. Viņš bija dabūjis 2 pudeles par brīvu kaut kādā **** loterijā un tagad stiepās arī pēc trešās. Viņš juta,kā satver pudeles kakliņu,kad...

Neizturami spēcīgas sāpes intiimajaa zonaa lika viņam atjēgties. Ausīs skanēja "Halleluyah" melodija ar visu eņģeļu kori.

"Uiiii..."Alfons iekaucās un nobēra 3,4,5 un pat sešstāvīgu leksiku-galu galā rūdīts bomzis ir ar ļoti plašu leksiku un savējo vidū par to cienīts.
Taču viņa vīrišķais aprikojums bija cietis. Tas bija 100% juutams. Nabadziņš elsa un vaidēja un ripoja no vieniem uz otriem sāniem. Līdz beidzot,kad viņa skats noskaidrojaas,viņš ieraudzija to pašu melno,nenosakāmas dzimtes subjektu. Viņš tikai izbriniti blenza pacana sejaa,līdz sagrāba blakus esošo akmeni un sviežot pa bezdzimuma būtnes seju. "Taisni desmitniekā,bl*" Alfons ieaurojas,kad akmens aizsvilpa uz būtnes pusi.

Vinš uzmanīgi vēroja bomzi, kas valstījās pa zemi un grābstīja to, itkā tā būtu skaistas meitenes miesa. Laikus viņš jau pamanīja akmeni, ko bomzis svieda viņam, tāpēc viņam izdevās izvairīties. Kā bargs soģis viņš pienāca tuvāk bomzim un spēra vēlreiz.

Pa to pašu vietu.

Bomzis ātri izlocijās un ar ņindzjas veiklību viņš uzlēca kājās.

"Šajā pilsētā ir vieta tikai vienam.Un tas neesi tu" Alfons nospļāvās un atkal saņēma triecienu pa to vietu. Kliedziens bija tāds,ka pat Brūss Lī skaudībā nobālētu.
Krītot viņš trieca savu roku starp gōta kājām,taču.... tur nekā nebija....

"Wtf? tu esi viņa?" Alfons pārsteigumā noelsās un paralēli palaida vēl kādu ļoti cilvēcīgu skaņu,kam sekoja specifisks aromāts,jebshu Dabiskā Sinepju Gāze.
"Saņem"