Bija nakts. Mia sēdēja zem koka, un gaidīja dalībniekus. Viņas rokās bija liels atslēgu kumšķis. Vislielākā no tām, sudraba bija mājas atslēga. Viegls vējiņš plivināja Mias matus. Kad beidzot viņi ieradīsies... Mia jau nepacietīgi nomurmulēja. Viņa piecēlās, apgāja apkārt kokam, un uzmeta skatu mājai. Tā bija tumš, un noslēpumaina. Mia apsēdās, un raudzījās uz ceļa pusi.

Terija lēnā solī centīgi čāpoja pa ceļu uz mājas pusi. Zem viņas kājām čaukstēja lapas un viņa neizskatījās diez ko priecīga par šo pasākumu. Lieta bija tāda, ka vēl pirms pāris dienām viņa sastrīdējās ar savu- sevi ļoti mīlošo tētukiņu un tagad bija bijusi diezgan lielā izmisumā par notikušo, kamēr neizlēma kādu brīdi padzīvot ārpus savām īstajām mājām...

Gabriels Markuss atglauda matus no sejas un tad jau tie atkal pārkrita pāri labajai acij. Puisis pie sevis dungoja jautru dziesmiņu brauktdams ar savu poršu[lol jau atkal tas porš] viņam blakus sēdēja viņa labākā draudzene skaista meitene platīnblondiem gariem matiem, dzidri zilām acīm. No malas skatoties varēja padomāt, ka viņi ir vienkārši lielisks pāris. Kādreiz varbūt tā arī bija, nu jau kādu pusotru gadu vairs ne. Markuss izkāpa no no mašīnas piebraucis pie mājas skatiens pārbrauca acis pāri mājai un viņa sejā iegūla uzvarošs smaids. Viņš apzinājās, ka šīs būs jautrakās dienas viņa mūžā. Arī blondā meitene bija izkāpusi no mašīnas un apķērusi Gabrielu kaut ko pārējiemnedzirdamu nomurmināja. Puisis viņai atbildēja. Beidz, Mērij neuztraucies tie ir tikai māņi turklāt man adrenalīna nekad nav par maz. Viņš atbrīvojās no Mērijas tvēriena iespieda viņai rokās atslēgas un rotaļīgi iegrūda meiteni mašīnā. Ievelc elpu saulīt viss būs čikiniekā. Ja varēšu došu ziņu bye. Markuss pa jokam nosūtīja Mērijai gaisa buču un devās uz Mias pusi. Sweikas ko tad jūs te tā vienas. Puišu nepietrūkst?

Braukdama ar taksometru uz norunāto šova vietu, Bella vēlreiz atmiņā tasauca līdzōpaņemto mantu sarakstu - redz vai viss paķēries līdz. Tā, kreklinji ir, apakšveļa arī, šampūns, salvetes.. pag. kaut ko aizmirsu - ā jā - papīrs un pildspalva, kabatas baterija, komplekasais nazis...
Tikmēr taksometrs jau bija piebraucis pie mājas. Tik ātri jau klāt? viņa vaicāja šoferim. Tas apstiprinoši pamāja ar galvu.
samaksājusi šoferim, viņa izkāpa un devās uz koka pusi, kur jau bija sapulcējušies daļa šova dalībnieku. Viņa rūpīgi apskatīja katru no tiem.. Jauki, jauki.. arī puiši šeit ir.. viņa nosmīnēja un pasteiepa roku lai ar visiem sarokotos.

Markuss pagriezās pret tikko pienākušo meiteni un paspieda viņs roku. Sweika, arī tu uz šovu? Viņš vaicāja un nometa savu mugursomu uz zemes. Tad viņam pieleca Ak esmu piemirsis iepazīstināt Jūs ar savu necilo personību Gabriels Markuss Nemirskis.

Bella. Meitene nosauca savu vārdu jauki pasmaidot. Mmm.. viņš ir jauks.
Cik īsti mēs būsim? viņa jautāja vadītājai sabužinot blondās cirtas.

Prieksa iepazīties Markuss iesmējās un joka pēc piemiedza Bellai ar aci skaists vārds. Viņš no sirds nevis pielaizīgi teica un apmeta savu melnajās džinsās tērpto pakaļu uz zemes zālītē.

Liandra ar sava tēva Džipu nu piebrauca pie mājas. Blakus sēdēja viņas tēvs- Aleksandrs. Viņa brīdi pasedēja mašīnā un vēl parunaja ar tēvu. Laikam jau centās ieskaidrot, ka viss būs kārtībā.
Pēc kāda brīža izkāpusi, viņa devās pie bagāžnieka un izņēma divas somas. Piegajusi pie tēva viņa apskāva viņu un uzmetusi plecā somu devās pie koka, kur jau acīm redzot stāvēja šova dalībnieki.
Vēl uzmetusi sktienu Aleksandram viņa paskaļi noteica- Auf baldiges Wiedersehen!
Nonākusi te, viņa nometa savas somas zemē un sasveicinājās ar visiem.
Guten Abend!
Tīrā vācu valodā meitene aši nobēra.
Erlauben Sie, daB[````,uz klaviatūras nav tā burta XD, bet līdzīgs burtam "B"] ich mich vorstelle. Mein Name ist Liandra.
Viņa noteica un pasmaidīja.

wouč vācu valoda naw mana stiprā puse, bet es pat sapratu.


Gabriels nopētīja arī tikko pienākušo meiteni un nopurināja galvu. Visi sapratās vienā valodā, bet meitene tika runājusi visticamāk, ka savā dzimtajā valodā nu neko. Prieks iepazīties Liandra, Gabriels Markuss puisis ar sevi iepazīstināja piecēlies kājās, un tad jau atkal viņš apsēdās zālē. Būt vienīgajam puisim meiteņu ielenkumā bija mazliet bīstami, bet Markuss šo situāciju uztvēra ar humoru.

Mia laikam bija aizsapņojusies, jo tikk opamanīja jaunatnākošos cilvēkus. Sveicināti! Mia diezgan laipni noteica, atmezdama savas melnās matu šķipsnas. Skatos, mums tikai viens puisis pagaidām... Mia nedaudz iesmējās. Ja jums ir jautājumi, tad droši uzdodiet! Nu jau nopietnāk teica Mia, jo saprata ka tādu būs daudz.

Kerija lēnā solī nāca uz mājas pusi. Viņa saberzēja savas aukstās rokas un nolēma, ka iespējams viņa to nožēlos. Kerij, tev vēl ir iespēja atteikties. Ja tu to nevēlies, tad neej! Ja aiziesi, tu to iespējams nožēlosi... pamācoši teica viņas iekšējā balss. Taču sieviete šoreiz neklausīja tai, jo skaidri zināja, ka vēlas to panākt. Viņa vēlējās pierādīt, ka sievietes ir kaut, kas vairāk nekā par viņām iedomājas. Un protams Kerija te bija arī tādēļ lai uzvarētu. Labvakar! Cik nu šis vakars var būt labs... viņa smīnot piebilda.

Labuvakaru!Kad visi dalībnieki ieradīsies, iesim iekšā, un iekārtosimies! Mia teica. Varbūt tev, ir kāds jautājums? Mia jautāja jaunatnākošajai meitenei.

Liandra mazliet padomāja un tad ar jūtamu vācu akcentu teica:
Es arī priecajos iepazīties, Gabriel.
Viņa pasmaidīja un atspiedās pret koku.
Atvainojos, bet es tiešām nesen esmu pārcēlusies no Vācijas. Angļu valoda nav mana stipra puse. No manis var sagaidīt daudz ko vāciski...
Viņa noteica un palūkojās uz ieradušos sievieti.
Guten Ab...
Viņa apravās un nogrozīja galvu.
Es gribēju teikt- labvakar. Un jā, vakars ir tiešām labs.
Viņa vēlreiz pasmaidīja.
Esmu Liandra.
Sieveite mazliet nosvērtākā tonī piebilda. Izskatījās, ka šī te būs laba konkurente. tas viņai patika. Sī māja un šie cilvēki viņu saistīja. Karts jau no skata vien savādaks, bet māja... Šādu māju un vietu dēļ Liandra bija pametusi ārstes karjeru. Tā tiešām bija aizraušanās. Patikama aizraušanās. Saprast nesaprotamo un skaisto. "Piedzīvojumu meklētāja, kas labu galu nedabūs". Tā teica viņas vecāki.
No skata jau vien Lī zinaja pateikt, kas viņai patīk un kas nē. Arī šis nebija izņēmums...

Sveika! Tiešām, jums visiem derētu iepazīties, jo mēs te būsim pailgi. Par balvu un visu pārējo pastāstīšu iekšpusē. Mia noteica, un grabināja atslēgas. Viņas melnie mati plīvoja vējā.

Sieviete pagrieza galvu uz, acīm redzot, šī pasākuma vadītājas pusi.
Mhm. ir iespeja kādam uzgrūst visu to jautajumu gūzmu, kas man ir.
Liandra pasmīnēja un sakrustoja rokas.
Es gribētu zināt dazas lietas par šo pašu māju un vēl šo to, ja ,protams, jūs to zināt...
Viņa teica un ievilka elpu.
Aptuveni- cik veca ir šī māja? Un tās aptuvenā platība? Un vai jūs zināt arī kas tieši šeit ir dzīvojis? Varbūt pat zināt cik istabu ir šajā mājā?
Viņa nedaudz apstajās un padomāja ko vēl vēlas uzzināt.
Ak jā, un vai jūs varētu patiekt cik precīzi, ilgu laiku mums būs šeit jāuzturas?
Lī no džinsu kabatas izvilka mobilo telefonu un kā par nožēlu secinaja, ka tas ir izslēdzies. Viņa centās to ieslēgt, bet tas acim redzot bija izlādējies.
Un vai jūs zināt cik tagad ir pulksetis? Mans telefons ir izlādējies.
Viņa sarauca uzacis un ielika to atpakaļ kabatā.
Jā- liekas, ka elektrības tur nav, vai ne? Vai tomēr ir?
Sieviete paskatījās uz māju.
Bez elektrības jau var iztikt, bet ne jau pārāk ilgi!

Bū, neko vairāk tādu nespeju izdomāt...

Šī māja ir apmēram 187 gadu veca. Bet šī māja ir rekonstruēta Vai kā to vārdu rakstadiezgan nesen. Aptuvenā platība. To es īsti nezinu, jo neesmu izpētījusi visas šīs mājas istabas. Jo šādu neatklātu istabu ir ļoti daudz. Šeit ir dzīvojuši vairāki cilvēki, bet paši pirmie bija ļoti lavena rakstnieku ģimene, kuru bija ļoti augstprātīgi. Cik mēs esam saskaitījuši- kādas 50 līdz 70 istabas.
Mia izvilka savu telefonu, un paskatījās tajā. Tagad ir 23.33 Šajā mājā nesen ievilka elektrību, tieši šim šovam. Mia mierīgi teica.

Aptuvenais vecums- 187 gadi. Nesen rekonstruēta. Aptuvenā platība- nav īsti zināma. Aptuvenais, līdz šim saskaitītais istabu skaits- 50 līdz 70. Dzīvojuši daudzi, bet pirmie bija kādi slaveni rakstnieki.
Viņa prātā izdarīja kopsavilkumu, jo pie rokas nebija kur visu pierakstīt.
Par laimi un arī diemžēl šeit ir elektrība...
Lī nopūtās un pagājusi dažus soļus prom no koka, nostājās iepretīm mājai.
Par nelaimi vai par laimi es šeit atrodos dēļ kaut kā. Piedzīvojumu meklētāja, kas labu galu nedabūs.
Viņa iesmējās un pašķielēja uz Miu.
Nu jā. Paldies par informāciju. Pat ļoti noderēs...
Noslēpumainā balsī viņa atteica un salika rokas džinsu kabatās.
Nespēju vien sagiadīt, kad varēšu to aplūkot noiekšpuses... Gan jau vēl es sevi pierādīšu kā cienīgu pretinieci saviem konkurentiem šādu pajocīgu vietu pētīšanā... Gan jau.
Viņa te nebija ieradusies kā uz kadu realitātes šovu, bet vairāk gan kā uz darbu. Nu darba darīšanās...
Un jā- vēl viens jautājums... Nosaukums?

Mājas, vai šova? Mia atbildēja ar pretjautājumu.

Vairāk gan gribētu zināt mājas, bet šova arī īsti nezinu.
Liandra noteica un dziļi ieelpoja vēso nakts gaisu. Tik patīkami bija beidzot neatrasties dzīvokļa četrās sienās vai kādā citā valstī, kur ir neželīgi karsti pat naktī.
Un cerams, ka mamma nekritīs panikā par to, ka es atkal esmu kaut kadā gadsimtu vacā mājā un pie tam vēl tas ir kārtējais realitātes šovs...
Lī prata iesmējās, bet uz lūpām parādīvās mazs samidiņš.

Savrupmājas nosaukums ir "Kapiha". Šova nosaukums ir Briesmu māja. Vēl kādi jautājumi? vai no jūsu puses viss? Mia jautāja. Viņai patika atbildēt uz jautājumiem,tāpēc viņa pasmīnēja.

Lidija zināja, ka bija nokavējusies, taču pārāk par to nesatraucās. Viņa jau par gabalu redzēja, ka vēl nav nokavējusies pa visam.
Sieviete pienāca pie pārējiem un viegli, glīti pasmaidīja, savelkot maigās lūpas smaidā.
Hello, tauta!viņa sacīja zemā, melodiskā balsī.Esmu Lidija. Ceru, ka neesmu neko nokavējusi.Lidija sacīja.

Lidij, tu neko neesi nokavējusi. visi vēl nav ieradušies. Mia noteica.

Kapiha... Hmm, interesanti, intersanti... Tad jau redzēsim, ko viņi teiks vēlāk.
Sievietei mājas nosaukums likās tāds vecs un saistījās ar kafiju..? Un tomēr ieinteresēta viņa bija jebkurā gadījumā.
Nē, nē. No manas puses pagaidām tas arī būtu, patiesībā, viss. Paldies.
Liandra uzsamidīja sievietei un pagriezās pret vēl kādu, acīm redzami- konkurenti.
Sveika, Lidij. Liandra.
Viņa pasmīnēja un atkal pagrieza galvu pret to nolādēti saistošos māju.

Jauki. Mia noskaldīja, un pagāja gabaliņu uz mājas pusi. Vii
ņu sagaidīja suņa gaudas.
Viss kārtībā... Mia pabaroja suni,un gāja atpakaļ pie koka. Kaut ātrāk visi ierastos. Mia nočukstēja klusumā. Viņa pārbaudīja atslēgas. Visas durvju atslēgas bija. Viņa atviegloti nopūtas. Cerams, ka viņi nenobīsies... Mia nodomāja.


** Tas jau bija domāc kautkas ar kapiem saistīts... **

Terija klusēja un pilnīgi neko neteica atrodoties blakus pārējiem. Nekas nespēja meiteni īsti nobiedēt un tajā pašā laikā viņai šeit pēc visa, ko bija nācies pārdzīvot Miglas kalnā...Diez ko nepatika. Priekšnojauta teica priekšā, ka kaut kas notiks tikai viņa nespēja pagaidām iedomāties, kas tas varētu būt. Un tomēr likties nebija kur un tāpēc vien meitenei nebija iespējas pamest šo vietu.

Jauki, jauki.. mēs rodamies vairaaki... Bella vēlreiz nopētīja pārējos
Tā vāciete šķiet interesanta... viņa nodomāja un sasveicinājās Bella. vņa teica pastiepjot roku.

Mia pārbaudīja kabatas, un izvilka kožļenņu paciņu. Mia izņēma no tās kožļeni ielika mutē, un kožļeņu paciņu ielika apakaļ. Tātad, cik mūsu ir? Mia jautāja.

Terija ātri ar acīm izskaitīja klātesošos cilvēkus. Pēc viņas aprēķiniem dotajā brīdī viņi bija sešatā, kaut gan meitene labi atcerējās, ka runa bija gājusi par to, ka viņi būs kādi desmit vai pat divpadsmit. Tomēr viņa arī nekavējās atbildēt par to cil tad īsti viņi ir dotajā brīdī uz vietas...
-Ja nekļūdos, tad mēs esam tieši seši neskaitot jūs...
Viņa pieklājīgi atbildēja. Tas arī bija vienīgais ko meitene atskaitot sasveicināšanos pateica pa šo laiku ko atradās netālu no savādās mājas, no kuras jāatzīst, ka viņai sāka rasties vēl lielāki šermuļi pār kauliem nekā agrāk.

MIa pārskaitīja visus. Jā, tiešām, 6... vēl 6 jāpagaida... Mia nopūtusies teica. bija jau 23. 48. Mia padrebinājās, un aizvērusi acis, visu apdomāja. Varbūt kāds jau grib iet iekšā, mājā? Mia atvērusi acis apjautājās. Es pagaidītu visus pārējos, un jūs varētu jau iet iekšā! Mia piedāvāja un pasmīnēja.

Laiks šķita esam diezgan pavēss, bet doties iekšā mājā nebija ne mazākās vēlēšanās vismaz vienai nē...
-Ja kāds nāktu līdz, tad jā es labprāt dotos iekšā...Terija ieminējās palūkodamās uz vadītāju un aplaizdama skatienu apkārt klāesošajiem. Viņai viss notaļ gribējās, lai nekas nenotiktu šķībi un tomēr sajūta bija diezgan nepatīkama. Meitene ciest nevarēja kad viņai pa muguru skraidīja skudriņas. nē viena, es tur noteikti iekšā neiešu viņa stingri izlēma.

Liandra sveicienā pastiepa roku pretī Bellai.
Prieks iepazīties. Viņa vienkārši noteica un atkal sabāza rokas kabatās.
Seši, seši, seši... Lia nopūtās un atkal uzlūkoja māju. Varētu, jā, varētu doties iekšā. Viņa nodomāja.
Es vēlētos doties iekšā. Liandra sarosījās un uz viņas lūpām parādījās viltīgs smaidiņš. Sievietei jau jo ātrāk, jo labāk. Bailes, kas viņai no šādām vietām bija agrāk, jau sen vairs nav. Tagad bailes bija pārvērtušās par nežēlīgu pārdrošību un pat... Kāri pēc šādām vietām..?

Es arī došos iekšā. viņa teica, un nemanāmi uzbūra zīmi Ejiet uz māju. Mia. un teica. tie kuri grib var palikt. Mia gāja uz māju un atslēdza durvis. Viņa attaisīja tās, un iez'lēdza gaismu. Priekšā pavērās 12 vienādas koka gultas, durvis un vannasistabu, pie griestiem bija liela, lustra ar kristāla piekariņiem. Iekārtojaties. Pie katras gultas bija pieliktas zīmītes,kur katram jāguļ. Mia devās uz kādu gultu stūrī. Viņa jau bija iekārtojusies. pašā telpas vidū bija neliels galdiņš, un 13 mīkstie krēsli.

Nu labi, ja jau ir iespēja iekārtoties, tad kāpēc gan, lai nedodas uz māju?
Terija negribīgi nodomāja un sekoja vadītājāi līdzi iekšā telpā. Terija iegāja izstabā un sameklējusi gultu ar savu vārdu nosvieda uz tās ceļojuma somu.

Markuss sekoja Miai un iegājis telpā uzreiz pamanīja gultu ar savu vārdu, kā par brīnumu tā bija vistuvāk vadītājas gultai. Gabriels iekrita gultā ar garu nopūtu un tīrā Rumānu valodā noteica. Uz kādu laiciņu šīs būs manas mājas lielisku sieviešu sabiedrībā. Puisis pagrūda somu malā no gultas un iekārtojās tajā ērtāk.

*+pie gultām ir kapīši un naktskapīši.

Mia uzvedās kā dalībniece, bet viņa bija vadītāja. Tāpēc viņa ieteicās. kad pilnīgi visi būs ienākuši, izstāstīšu visu kopumā. Atvērās kādas durvis. Ienāca kāds vīrietis. Viņam rokā bija neliels tīkliņš. Varēja nojaust, ka vīrietim ir kādi 50 gadu. Mia... atnāc... Viņš teica. Viņu sauc Eofs. Pāslaik viņam piederēja šī ēka. Mia piegāja pie viņa. Tas viņai iečukstēja ausī. Es 20 istabā atradu sievietes līķi. Izskatījās kādus 100 gadu vecs. Mia tikpat klusu paskatoties uz dalībniekiem atbildēja. aizvāciet to. Eofs aizgāja, varēja dzirdēt, ka viņš nokomandē. Ārā! Mia n'pūtās un izgāja ārā.

Terija sēdēdama uz gultas saausījās, tomēr neko citu atskaitot vārdu līķis un 20. istaba meitene nesadzirdēja...Nu lūk, jau sākas, vai man maz kādreiz, kaut kur izdosies laiku pavadīt mierīgi? meitene pati sev pajautāja un uzreiz arī aptvēra, ka laikam jau, ka ne. Jo galu galā viņai vienmēr ir bijis paradusm iekulties viss dažādākājās nepatikšanās. Pie tam, lai kā Terija negribētu to atzīt. Viņā sāka parādīties azarts kaut ko beidzot darīt.

Aizdomājusies, par savādo māju, Bella pamanīja, ka pēkšņi stāv viena pie koka. Pagaidiet mani! viņa sauca citiem iepakaļ.
Iegājusi mājā viņa noelās tā izskatījās tik liela un grezna - un lūk kur arī viņas gulta.

Izgājusi ārā, Mia nopūtās. Būs smagi... Viņa noteica, un aizgāja mājai otrā pusē. Tur bija iznests sievietes līķis. Mia nevienam neredzot uzbūru zārku, ielika tajā l''ki, un neapraka, savādāk būtu traki... viņa aizgāja atpakaļ uz mājpriekšu.

Lidija līdz ar visām iegāja mājā. Nu, to vienu puisi varēja arī neskaitīt. Kas jau tur īpašs no viņa bija. Tipisks babiņiks.
Sieviete nejutās te omulīgi it nemaz. Te visi bija viņas konkurenti un pati māja bija atbaidoša. Taču te nu Lidija bija un pati vien viņa bija to izvēlējusies.
Sieviete apsēdās uz savas gutas malas un sāka likt šo to skapīti.
Spēles vadītāja aizgāja.
Nu, kā jums te patīk?viņa pajautāja, uz brīdi apstājoties kravāt somu.

-Šeit ir jauki un patīkami, ja neskaita vienu mazu bet. man šķiet, ka meš šeit ilgi neizturēsim. kaut kas nav riktīgi ar šo māju un kaut gan manuprāt šeit ir interesanti uzturēties. Tomēr kaut , kas te nav tādā kārtībā kā vajadzētu būt. Un man godīgi sakot ir sajūta it kā mūs visu laiku novērotu vai kaut ko nepasaka līdz galam. Tomēr no otras puses jāatzīst, ka te ir diezgan omulīgi.
Terija atbildēja uz sievietes jautājumu beidzot pieceldamās kājās un sākdama kravāt ārā mantas kuras novietoja skapītī un naktsgaldiņā.

Vila ieradās mājpriekšā. Viņa tur atrada zīmi. ]Ejiet iekšā. Mia Un gāja uz spocīgo māju. Pirms durvīm, viņa pamanīja kādu sievieti. Vi'ņa paraustīja plecus, un gāja iekšā. Iekšā jau bija kāds bariņš ar cilvēkiem. Viņa sameklēja gultu ar savu vārdu, un aizgāja pie tās. Nolikusi matas, viņa apsēdas. Sveiki visiem! Mani sauc Vila! Viņa smaidīgi teica.

Balta mašīna piebrauca pie ceļa. No tās izkāpa RIke. Avadījusies no draudzenēm, viņa devās uz mājas pusi. Mašīna aizbrauca, un Rike bija tuvāk durvim. Viņa nemaz nepamanīja sievieti kas staigāja pa mājpriekšu. Pie pašām durvīm, viņa nopūtās, un iegāja iekšā. Tur bija kādi cilvēki. izskatījās, ka neviens narunā. Viņa sameklēja kas bija blakus kādai meitenei (Vilai). Viņa iegūlās gultā un visu nopētija.

Mia pamanīja divas meitenes kas iegāja iekšā. Abas viņu nepamanīja. Tad Mia iegāja iekšā. visi kas bija \ārā, ir iekšā? Viņa mundri jautāja.

Tā izskatās...
Terija neko pārāk nedomādama novilka un palūkojās apkārt. Viņu pulciņš pamazām kļuva lielāks.

Varbūt pārējos sagaidīsim rītā, no rīta. Mia noteica. Tad Mia pazuda augštāvā, un kādu laiciņu te pasēdēja. Ja viņi piekriīs, tad būs jautri... Mia ar smīnu nodomāja.

Vila pamanīja k;adu meiteni ieguļamies blakusgultā. Vila viņu īgni nopētija. Tad galvenā ierunājās, ka pārējos sagaidīs no rīta. es piekrītu!Ja tādi pārējie pastāv... Vila vēl sarkastiski nodomāja, un nopūtusies pasmaidīja.

No rīta? tātad vēl visa nakts ir priekšā un šī nakts viņiem visiem būs jāpavada šajā mājā?
Terija nedaudz saviebās, bet noturējās un neko nepateica riebūgu, kaut, gan kaut, kas viņai jau bija uz mēles ko pateikt.
varbūt tādā gadījumā, ja visi pārējie ieradīsies tikai rīt- tu mums vismaz parādītu kur šeit atrodas labierīcības un virtuve?
Meitene pajautāja sapratusi, ka viņai diezgan nežēlīgi gribas ēst.

Lidija uzrauca abas uzacis, palūkojoties uz sievieti, kura viņai atbildēja. Lidija nekā viņai pretī neteica. Nebija nekādas jēgas.
Vi;nu bariņam pievienojās vēl divas meitenes.
Lidija Maglēra.Lidija sacīja meitenei, ko sauca par Vilu.
Sieviete apsēdās gultā un palūkojās uz vadītāju, kura bija tūlīt pat pēc jaunienācējām ienākusi atpakaļ viņu kopistabā.
Vadītāja ir galīgi neprofesionāla.Lidija nodomāja un izdzirdēja vienu meiteni pajautājam par virtuvi un labierīcībām. Nu, Lidija šī jautājuma gaidīšanā bija pati uzmanība.

Labierīcības ir aiz sarkanajām durvīm. Vituve, aiz zaļajām. Mia sacīja

-Un kurā stāvā, ja drīkst pajautāt?
Terija mierīgi noprasīja un izlēmusi, ka tas nemaz nav svarīgi nolēma iziet pastaigāties pa māju kamēr visi pārējie iekārtojas. Tomēr izjeot ārā no istabas meiteni pameta jeb kāda vēlēšanās doties izpētīt māju un viņa taisnā ceļā izgāja ārā no mājas un apstājusies zem nojumītes sameklēja kabatā paciņu cigarešu. izvilkusi no paciņas vienu cigareti meitene aizsmēķēja un atspiedās pret durvju stenderi. Viņai kaut kā neticējās, ka vēl kāds ieradīsies ...