Man gan ir nacies saskarties tikai ar vienu šā autora īsu darbu. Saucās "labošanas dadbu kolonija". Godīgi sakot, man tas darbs likās ārkārtīgi dīvains, neparasts. Pat nedaudz...nu, nevaru gluži aprakstīt savas izjūtas. Vai kāds vel ir ko lasījis no ša autora un kā Jums paticis?

Patiesībā, man ir prieks, ka neesmu to murgojumu lasījis.
Cik es zinu, man patiesi nepatiktu!
Kafka noteikti bijis kāds šiziks. Lai gan patiesībā, viņa pasniegtās idejas ir saprātīgas, bet tas veids, kādā tas tiek darīts ir ļoti dīvains...

Es jau arī no šī autora esmu bijusi pagodināta lasīt tikai vienu to mazo stāstiņu. Piekrītu tam, kas tas ir dīvains rakstnieks. Veids, kādā viņš visu apraksta, kaut vai tajā pašā labošanas darub kolonijā, ir ļoti neparasts...

Un tas ir viss ko cilvēki var pateikt par kafku?

Ja es ieteiktu, tad vajag sākt ar stāstiem īpaši īsajiem. Noteitki atlieciet proces un pils lasīšanu uz vēlāku laiku.

No stāstiem manuprāt vislabākais ir pārvērtības (metamorphoses) bet īsstāsti lielākoties ir burvīgi, dīvaini - jā, bet net ik ļoti lai lamātu par šizīgiem.

Te būs viens: (un lai piedod tas cilvēks, kam orgjinālā šis teksts tika norakstīts)



Nu man patīk šie stāsti, tādi klaustrofobiski mūsu dīvainību preperējumi, šķērsgriezumi - koki sniegā izskatās šķeitami saistīti ar zemi, liekas, ka pietiktu ar vienu grūdienu un tie kristu, bet rau pat tas ir tiaki šķietami... nee kafka ir Ok

Patiesībā jau esmu lasījis vienīgi Procesu un Pili, bet nu iespaids tas labākais.
Autors, kura darbus lasot, gandrīz katrs teikums, atrodoties tādā neskaidrā kontekstā, kuru viegli var sajaukt ar paša iedomām vai sirreālās nojausmās, šķiet ilgstošu pārdomu vērts.
Īsti dabisku tēlainību darbos atrast ir grūti, taču man nezināmā veidā autoram izdodas radīt tādu neierastu vidi, kur nav skaidru, vēsturiski izprotamu tās attēlojumu un kur tēli un situācijas šķiet pilnīgi reāli, taču tad negaidīti iegūst tādu nepazīstamu dimensiju. Kaut kā līdzinās nedaudz sapņiem. Kad it kā nav pamata apšaubīt to patiesumu, taču nepamet apziņa ka kaut kas nav gluži kā nākas. un pazīmes kas šo apziņu veido ir neatrodamas.

Turklāt tā bezjēdzības un absolūtas nolemtības apziņa, kas, pat ne kontrastējot, bet atrodoties paralēli ar atsevišķa cilvēka centieniem un mērķiem, tomēr izvirzās prikšplānā vispār ir apburoša

Ah es esmu sajūsmā, jā.

Nesen iznāca pabūt kompānijā, aks mīl grāmatas un parunāt par visu laiku depresīvāko grāmtu - nominācijās bija iekļauti - tiaki kafkas darbi Man personīgi - metamorphoses, bet leilākoties nominēja pili, vēl, kas liekas, ka šī grāmata ir nolādēta - neviens nespēj to izlasīt līdz galam, vismaz ne no manām paziņām

Bet lasot metamophoses es noraudājos ne pa jokam,es reti adu lasot grāmatas (pārītis gan ir), bet nu šis stāsts mani noveda līdz histērijai.

Lai lasītu Kafku ir jāievēro zināma distance starp sevi un grāmatu. Jo viņa grāmatas tiešām ir klaustrofobiski sarežģītas.

Lasot tu saproti, ka daudz ko varētu darīt savādāk, taču viss ved tikai uz vienu. Un no bezizejas vairs ārā netikt. izlasot Kafku ir ieteicam pēc tam lasīt lielā daudzumā kaut kādus triviālus action pildītus stāstus un grāmatas, lai attietu no iespaida.


Kafka tiešām liek sajusties depresīvi - pat pēc Orvela lasīšanas nav tik slikti.

Taču kā rakstieks, koolosāla personība.

Šobrīd lasu "procesu".
Vajag ļoti lielu iedziļināšanos, lai izsekotu visam līdzi. Man patīk, ka ir kārtīga noslēpuma pieskaņa.