Sestdien uz filmu biju jau otro reizi, un jāsaka, ka man šoreiz filma patika pat vēl vairāk kā pirmoreiz.
Es burtiski izbaudīju gandrīz vai visas ainas. Dažubrīd ar aizrautību gaidīdams jau nākamo, jo zināju, kas būs. Ļoti patika filmas sākums - kāri ķēru katru kadru. Tāpat nākamā aina "Midzeņos" un pēc tam gājiens uz Sermuļgalvas kalnu (tulkotājs nez kāpēc bija iztulkojis Artūra atbildi jautājumam par to, kur mēs dodamis, kā "arī es nezinu" - vai kaut kā tā; bet varbūt, ka es pats pārklausījos). Starp citu, ejslēgas-zābaka sasniegšana kalna virsotnē bija izveidota ārkārtīgi interesantā noskaņā.
Tālāk - dzīvīgās nometnes atklāšana, tad stadiona parādīšana, tad Tumšā zīme, tad brauciens uz Cūkkārpu, tad abu skolu ierašanās. Man otrreiz pat sāka patikt Zemvalža seniora tēlojums. Un tad es jau gaidīju arī Tramdānu savā melnajā ādas apmetnī.
Tā varētu turpināt un turpināt - vienkārši super!
Ja jāizvēlas viena aina, tad par spīti daudzajām smieklīgajām filmas vietām, par savējo izvēlēšos aizkustinošāko - kā jau minēju savā
pirmajā atsauksmē aso kontrastu starp izmisumu un līksmību. Harija atgriešanos pie labirinta ieejas kopā ar Sedriku un tam sekojošos mirkļus līdz Tramdānam.
Otrajā vietā, iespējams, kā man smieklīgāko ainu izvēlētos Tramdāna "mēles mežģi" aiz Maksūras muguras. Ko tādu es tiešām nebiju gaidījis, tāpēc pārsteiguma moments nostrādāja.
Otrreiz skatoties, es gan vairāk uzmanības pievērsu tam, kā reaģēs pārējie skatītāji, jo pašam man šī aina bija diezgan precīzi palikusi atmiņā, un smiešanās nesanāca.
Jānis