tātad, spēles būtība ir tāda: katrs spēlētājs pievieno vieniu pantiņu dzejolītim, vislabākais- ar atskaņām, vai vismaz uz to pusi. Dzejoļa pievienotajam pantiņam apmēram jāatbilst pēc jēgas iepriekšējam patniņam(jāsavienojas kopā, nevis vienā pantiņā raksta par cūkām, otrā pēkšņi par mēnesi... )
Tātad, sākam. Es rakstu pirma, jūs turpinat...
Kad saule aiz mākoņu pamales riet

interesanti, es pamēģinu...
Kad klusums pūkainā miglā zied

Es veros tevī kā spogulī savā

Kad saule aiz mākoņu pamales riet
Kad klusums pūkainā miglā zied
Es veros tevī kā spogulī savā
Un klusējot smaidu, jo tavā varā

Kad saule aiz mākoņu pamales riet
Kad klusums pūkainā miglā zied
Es veros tevī kā spogulī savā
Un klusējot smaidu, jo tavā varā
Un tevis dēļ dotos pat karā!

Kad saule aiz mākoņu pamales riet
Kad klusums pūkainā miglā zied
Es veros tevī kā spogulī savā
Un klusējot smaidu, jo tavā varā
Un tevis dēļ dotos pat karā!
Jo esi mana vienīgā,

Kad saule aiz mākoņu pamales riet
Kad klusums pūkainā miglā zied
Es veros tevī kā spogulī savā
Un klusējot smaidu, jo tavā varā
Un tevis dēļ dotos pat karā!
Jo esi mana vienīgā,
Vienīgā man!

Kad saule aiz mākoņu pamales riet
Kad klusums pūkainā miglā zied
Es veros tevī kā spogulī savā
Un klusējot smaidu, jo tavā varā
Un tevis dēļ dotos pat karā!
Jo esi mana vienīgā,
Vienīgā man!
Un lāsts, lai mani ķer

Kad saule aiz mākoņu pamales riet
Kad klusums pūkainā miglā zied
Es veros tevī kā spogulī savā
Un klusējot smaidu, jo tavā varā
Un tevis dēļ dotos pat karā!
Jo esi mana vienīgā,
Vienīgā man!
Un lāsts, lai mani ķer
Ja nodarīšu pāri

Kad saule aiz mākoņu pamales riet
Kad klusums pūkainā miglā zied
Es veros tevī kā spogulī savā
Un klusējot smaidu, jo tavā varā
Un tevis dēļ dotos pat karā!
Jo esi mana vienīgā,
Vienīgā man!
Un lāsts, lai mani ķer
Ja nodarīšu pāri
tavai sirdij maigajai

sabojojāji visu

Kad saule aiz mākoņu pamales riet
Kad klusums pūkainā miglā zied
Es veros tevī kā spogulī savā
Un klusējot smaidu, jo tavā varā
Un tevis dēļ dotos pat karā!
Jo esi mana vienīgā,
Vienīgā man!
Un lāsts, lai mani ķer
Ja nodarīšu pāri
tavai sirdij maigajai
tavai dvēslei trauslajai

Kad saule aiz mākoņu pamales riet
Kad klusums pūkainā miglā zied
Es veros tevī kā spogulī savā
Un klusējot smaidu, jo tavā varā
Un tevis dēļ dotos pat karā!
Jo esi mana vienīgā,
Vienīgā man!

Un lāsts, lai mani ķer
Ja nodarīšu pāri
tavai sirdij maigajai
tavai dvēslei trauslajai
Kas mīlas alkās akla tvīkst

PS. Tiem, kas drukā klāt rindiņas, nu paskatities arī uz agrāk uzrakstīto un kaut papūlieties ieturēt ritmu un stilu un atskaņas? Varbūt otrā panta priekšpēdējās rindas varētu izteikt šādi?

Un lāsts, lai mani ķer
Ja nodarīšu pāri
Tai sirdij maigajai
Tai dvēslei trauslajai

Tad papildinātos sekojoši:

Kas mīlas alkās tvīkst

Tas jau īsti nav domāts pavisam nopietni, bet, nu labi:
Kad saule aiz mākoņu pamales riet
Kad klusums pūkainā miglā zied
Es veros tevī kā spogulī savā
Un klusējot smaidu, jo tavā varā
Un tevis dēļ dotos pat karā!
Jo esi mana vienīgā,
Vienīgā man!
Un lāsts, lai mani ķer
Ja nodarīšu pāri
Tai sirdij maigajai
Tai dvēslei trauslajai
Kas mīlas alkās tvīkst.
Un, lai gan lietus manā dārzā bieži klusi līst...

Kad saule aiz mākoņu pamales riet
Kad klusums pūkainā miglā zied
Es veros tevī kā spogulī savā
Un klusējot smaidu, jo tavā varā
Un tevis dēļ dotos pat karā!
Jo esi mana vienīgā,
Vienīgā man!
Un lāsts, lai mani ķer
Ja nodarīšu pāri
Tai sirdij maigajai
Tai dvēslei trauslajai
Kas mīlas alkās tvīkst.
Un, lai gan lietus manā dārzā bieži klusi līst...
Viņš mani nepazīst...

Jo vienīgais, kas mani jūt

Kad saule aiz mākoņu pamales riet
Kad klusums pūkainā miglā zied
Es veros tevī kā spogulī savā
Un klusējot smaidu, jo tavā varā
Un tevis dēļ dotos pat karā!
Jo esi mana vienīgā,
Vienīgā man!
Un lāsts, lai mani ķer
Ja nodarīšu pāri
Tai sirdij maigajai
Tai dvēslei trauslajai
Kas mīlas alkās tvīkst.
Un, lai gan lietus manā dārzā bieži klusi līst...
Viņš mani nepazīst...
Jo vienīgais, kas mani jūt
Lēni, lēni nebūtībā zūd

Kad saule aiz mākoņu pamales riet
Kad klusums pūkainā miglā zied
Es veros tevī kā spogulī savā
Un klusējot smaidu, jo tavā varā
Un tevis dēļ dotos pat karā!
Jo esi mana vienīgā,
Vienīgā man!
Un lāsts, lai mani ķer
Ja nodarīšu pāri
Tai sirdij maigajai
Tai dvēslei trauslajai
Kas mīlas alkās tvīkst.
Un, lai gan lietus manā dārzā bieži klusi līst...
Viņš mani nepazīst...
Jo vienīgais, kas mani jūt
Lēni, lēni nebūtībā zūd
Un mīlestība kaislīgā

Kad saule aiz mākoņu pamales riet
Kad klusums pūkainā miglā zied
Es veros tevī kā spogulī savā
Un klusējot smaidu, jo tavā varā
Un tevis dēļ dotos pat karā!
Jo esi mana vienīgā,
Vienīgā man!
Un lāsts, lai mani ķer
Ja nodarīšu pāri
Tai sirdij maigajai
Tai dvēslei trauslajai
Kas mīlas alkās tvīkst.
Un, lai gan lietus manā dārzā bieži klusi līst...
Viņš mani nepazīst...
Jo vienīgais, kas mani jūt
Lēni, lēni nebūtībā zūd
Un mīlestība kaislīgā
Man būs kā nasta mūžīgā

Kad saule aiz mākoņu pamales riet
Kad klusums pūkainā miglā zied
Es veros tevī kā spogulī savā
Un klusējot smaidu, jo tavā varā
Un tevis dēļ dotos pat karā!
Jo esi mana vienīgā,
Vienīgā man!
Un lāsts, lai mani ķer
Ja nodarīšu pāri
Tai sirdij maigajai
Tai dvēslei trauslajai
Kas mīlas alkās tvīkst.
Un, lai gan lietus manā dārzā bieži klusi līst...
Viņš mani nepazīst...
Jo vienīgais, kas mani jūt
Lēni, lēni nebūtībā zūd
Un mīlestība kaislīgā
Man būs kā nasta mūžīgā
Ko neaizmirst un ko izdzīvot

Superīgā ideja!


Kad saule aiz mākoņu pamales riet
Kad klusums pūkainā miglā zied
Es veros tevī kā spogulī savā
Un klusējot smaidu, jo tavā varā
Un tevis dēļ dotos pat karā!
Jo esi mana vienīgā,
Vienīgā man!
Un lāsts, lai mani ķer
Ja nodarīšu pāri
Tai sirdij maigajai
Tai dvēslei trauslajai
Kas mīlas alkās tvīkst.
Un, lai gan lietus manā dārzā bieži klusi līst...
Viņš mani nepazīst...
Jo vienīgais, kas mani jūt
Lēni, lēni nebūtībā zūd
Un mīlestība kaislīgā
Man būs kā nasta mūžīgā
Ko neaizmirst un ko izdzīvot
Ko nepaņemt un neatdot...
Mēs kopā nekad nevaram būt,
Cik grūti bij tavu sirdi iegūt!

Kad saule aiz mākoņu pamales riet
Kad klusums pūkainā miglā zied
Es veros tevī kā spogulī savā
Un klusējot smaidu, jo tavā varā
Un tevis dēļ dotos pat karā!
Jo esi mana vienīgā,
Vienīgā man!
Un lāsts, lai mani ķer
Ja nodarīšu pāri
Tai sirdij maigajai
Tai dvēslei trauslajai
Kas mīlas alkās tvīkst.
Un, lai gan lietus manā dārzā bieži klusi līst...
Viņš mani nepazīst...
Jo vienīgais, kas mani jūt
Lēni, lēni nebūtībā zūd
Un mīlestība kaislīgā
Man būs kā nasta mūžīgā
Ko neaizmirst un ko izdzīvot
Ko nepaņemt un neatdot...
Mēs kopā nekad nevaram būt,
Cik grūti bij tavu sirdi iegūt!
Tik smagi ir lūkoties zvaigznēs...

Kad saule aiz mākoņu pamales riet
Kad klusums pūkainā miglā zied
Es veros tevī kā spogulī savā
Un klusējot smaidu, jo tavā varā
Un tevis dēļ dotos pat karā!
Jo esi mana vienīgā,
Vienīgā man!
Un lāsts, lai mani ķer
Ja nodarīšu pāri
Tai sirdij maigajai
Tai dvēslei trauslajai
Kas mīlas alkās tvīkst.
Un, lai gan lietus manā dārzā bieži klusi līst...
Viņš mani nepazīst...
Jo vienīgais, kas mani jūt
Lēni, lēni nebūtībā zūd
Un mīlestība kaislīgā
Man būs kā nasta mūžīgā
Ko neaizmirst un ko izdzīvot
Ko nepaņemt un neatdot...
Mēs kopā nekad nevaram būt,
Cik grūti bij tavu sirdi iegūt!
Tik smagi ir lūkoties zvaigznēs,
Kad zini, tās neaisniedzamas

Kad saule aiz mākoņu pamales riet
Kad klusums pūkainā miglā zied
Es veros tevī kā spogulī savā
Un klusējot smaidu, jo tavā varā
Un tevis dēļ dotos pat karā!
Jo esi mana vienīgā,
Vienīgā man!
Un lāsts, lai mani ķer
Ja nodarīšu pāri
Tai sirdij maigajai
Tai dvēslei trauslajai
Kas mīlas alkās tvīkst.
Un, lai gan lietus manā dārzā bieži klusi līst...
Viņš mani nepazīst...
Jo vienīgais, kas mani jūt
Lēni, lēni nebūtībā zūd
Un mīlestība kaislīgā
Man būs kā nasta mūžīgā
Ko neaizmirst un ko izdzīvot
Ko nepaņemt un neatdot...
Mēs kopā nekad nevaram būt,
Cik grūti bij tavu sirdi iegūt!
Tik smagi ir lūkoties zvaigznēs,
Kad zini, tās neaisniedzamas

Tā lūkojos tavās acīs,

Kad saule aiz mākoņu pamales riet
Kad klusums pūkainā miglā zied
Es veros tevī kā spogulī savā
Un klusējot smaidu, jo tavā varā
Un tevis dēļ dotos pat karā!
Jo esi mana vienīgā,
Vienīgā man!
Un lāsts, lai mani ķer
Ja nodarīšu pāri
Tai sirdij maigajai
Tai dvēslei trauslajai
Kas mīlas alkās tvīkst.
Un, lai gan lietus manā dārzā bieži klusi līst...
Viņš mani nepazīst...
Jo vienīgais, kas mani jūt
Lēni, lēni nebūtībā zūd
Un mīlestība kaislīgā
Man būs kā nasta mūžīgā
Ko neaizmirst un ko izdzīvot
Ko nepaņemt un neatdot...
Mēs kopā nekad nevaram būt,
Cik grūti bij tavu sirdi iegūt!
Tik smagi ir lūkoties zvaigznēs,
Kad zini, tās neaisniedzamas
Tā lūkojos tavās acīs,
Un rokās cirvi asiņainu zmaidzu
Un paiet jau nākamā diena

Kad saule aiz mākoņu pamales riet
Kad klusums pūkainā miglā zied
Es veros tevī kā spogulī savā
Un klusējot smaidu, jo tavā varā
Un tevis dēļ dotos pat karā!
Jo esi mana vienīgā,
Vienīgā man!
Un lāsts, lai mani ķer
Ja nodarīšu pāri
Tai sirdij maigajai
Tai dvēslei trauslajai
Kas mīlas alkās tvīkst.
Un, lai gan lietus manā dārzā bieži klusi līst...
Viņš mani nepazīst...
Jo vienīgais, kas mani jūt
Lēni, lēni nebūtībā zūd
Un mīlestība kaislīgā
Man būs kā nasta mūžīgā
Ko neaizmirst un ko izdzīvot
Ko nepaņemt un neatdot...
Mēs kopā nekad nevaram būt,
Cik grūti bij tavu sirdi iegūt!
Tik smagi ir lūkoties zvaigznēs,
Kad zini, tās neaisniedzamas
Tā lūkojos tavās acīs,
Un rokās cirvi asiņainu zmaidzu
Un paiet jau nākamā diena
Tik ar vien vēl ko gaidu

Kad saule aiz mākoņu pamales riet
Kad klusums pūkainā miglā zied
Es veros tevī kā spogulī savā
Un klusējot smaidu, jo tavā varā
Un tevis dēļ dotos pat karā!
Jo esi mana vienīgā,
Vienīgā man!
Un lāsts, lai mani ķer
Ja nodarīšu pāri
Tai sirdij maigajai
Tai dvēslei trauslajai
Kas mīlas alkās tvīkst.
Un, lai gan lietus manā dārzā bieži klusi līst...
Viņš mani nepazīst...
Jo vienīgais, kas mani jūt
Lēni, lēni nebūtībā zūd
Un mīlestība kaislīgā
Man būs kā nasta mūžīgā
Ko neaizmirst un ko izdzīvot
Ko nepaņemt un neatdot...
Mēs kopā nekad nevaram būt,
Cik grūti bij tavu sirdi iegūt!
Tik smagi ir lūkoties zvaigznēs,
Kad zini, tās neaisniedzamas
Tā lūkojos tavās acīs,
Un rokās cirvi asiņainu zmaidzu
Un paiet jau nākamā diena
Tik ar vien vēl ko gaidu
Un neredz vairs manās lūpās agrāko smaidu...

Kad saule aiz mākoņu pamales riet
Kad klusums pūkainā miglā zied
Es veros tevī kā spogulī savā
Un klusējot smaidu, jo tavā varā
Un tevis dēļ dotos pat karā!
Jo esi mana vienīgā,
Vienīgā man!
Un lāsts, lai mani ķer
Ja nodarīšu pāri
Tai sirdij maigajai
Tai dvēslei trauslajai
Kas mīlas alkās tvīkst.
Un, lai gan lietus manā dārzā bieži klusi līst...
Viņš mani nepazīst...
Jo vienīgais, kas mani jūt
Lēni, lēni nebūtībā zūd
Un mīlestība kaislīgā
Man būs kā nasta mūžīgā
Ko neaizmirst un ko izdzīvot
Ko nepaņemt un neatdot...
Mēs kopā nekad nevaram būt,
Cik grūti bij tavu sirdi iegūt!
Tik smagi ir lūkoties zvaigznēs,
Kad zini, tās neaisniedzamas
Tā lūkojos tavās acīs,
Un rokās cirvi asiņainu zmaidzu
Un paiet jau nākamā diena
Tik ar vien vēl ko gaidu
Un neredz vairs manās lūpās agrāko smaidu...
Vai atplauks kas zudis šai rudenī?

Kad saule aiz mākoņu pamales riet
Kad klusums pūkainā miglā zied
Es veros tevī kā spogulī savā
Un klusējot smaidu, jo tavā varā
Un tevis dēļ dotos pat karā!
Jo esi mana vienīgā,
Vienīgā man!
Un lāsts, lai mani ķer
Ja nodarīšu pāri
Tai sirdij maigajai
Tai dvēslei trauslajai
Kas mīlas alkās tvīkst.
Un, lai gan lietus manā dārzā bieži klusi līst...
Viņš mani nepazīst...
Jo vienīgais, kas mani jūt
Lēni, lēni nebūtībā zūd
Un mīlestība kaislīgā
Man būs kā nasta mūžīgā
Ko neaizmirst un ko izdzīvot
Ko nepaņemt un neatdot...
Mēs kopā nekad nevaram būt,
Cik grūti bij tavu sirdi iegūt!
Tik smagi ir lūkoties zvaigznēs,
Kad zini, tās neaisniedzamas
Tā lūkojos tavās acīs,
Un rokās cirvi asiņainu zmaidzu
Un paiet jau nākamā diena
Tik ar vien vēl ko gaidu
Un neredz vairs manās lūpās agrāko smaidu...
Vai atplauks kas zudis šai rudenī?
Kas palika kļavlapu putenī

Kad saule aiz mākoņu pamales riet
Kad klusums pūkainā miglā zied
Es veros tevī kā spogulī savā
Un klusējot smaidu, jo tavā varā
Un tevis dēļ dotos pat karā!
Jo esi mana vienīgā,
Vienīgā man!
Un lāsts, lai mani ķer
Ja nodarīšu pāri
Tai sirdij maigajai
Tai dvēslei trauslajai
Kas mīlas alkās tvīkst.
Un, lai gan lietus manā dārzā bieži klusi līst...
Viņš mani nepazīst...
Jo vienīgais, kas mani jūt
Lēni, lēni nebūtībā zūd
Un mīlestība kaislīgā
Man būs kā nasta mūžīgā
Ko neaizmirst un ko izdzīvot
Ko nepaņemt un neatdot...
Mēs kopā nekad nevaram būt,
Cik grūti bij tavu sirdi iegūt!
Tik smagi ir lūkoties zvaigznēs,
Kad zini, tās neaisniedzamas
Tā lūkojos tavās acīs,
Un rokās cirvi asiņainu zmaidzu
Un paiet jau nākamā diena
Tik ar vien vēl ko gaidu
Un neredz vairs manās lūpās agrāko smaidu...
Vai atplauks kas zudis šai rudenī?
Kas palika kļavlapu putenī
Tai skaistajā sapņu pasaulē

Kad saule aiz mākoņu pamales riet
Kad klusums pūkainā miglā zied
Es veros tevī kā spogulī savā
Un klusējot smaidu, jo tavā varā
Un tevis dēļ dotos pat karā!
Jo esi mana vienīgā,
Vienīgā man!
Un lāsts, lai mani ķer
Ja nodarīšu pāri
Tai sirdij maigajai
Tai dvēslei trauslajai
Kas mīlas alkās tvīkst.
Un, lai gan lietus manā dārzā bieži klusi līst...
Viņš mani nepazīst...
Jo vienīgais, kas mani jūt
Lēni, lēni nebūtībā zūd
Un mīlestība kaislīgā
Man būs kā nasta mūžīgā
Ko neaizmirst un ko izdzīvot
Ko nepaņemt un neatdot...
Mēs kopā nekad nevaram būt,
Cik grūti bij tavu sirdi iegūt!
Tik smagi ir lūkoties zvaigznēs,
Kad zini, tās neaisniedzamas
Tā lūkojos tavās acīs,
Un rokās cirvi asiņainu zmaidzu
Un paiet jau nākamā diena
Tik ar vien vēl ko gaidu
Un neredz vairs manās lūpās agrāko smaidu...
Vai atplauks kas zudis šai rudenī?
Kas palika kļavlapu putenī
Tai skaistajā sapņu pasaulē
Kur cilvēki pasakām ticēt vēl spēj

Kad saule aiz mākoņu pamales riet
Kad klusums pūkainā miglā zied
Es veros tevī kā spogulī savā
Un klusējot smaidu, jo tavā varā
Un tevis dēļ dotos pat karā!
Jo esi mana vienīgā,
Vienīgā man!
Un lāsts, lai mani ķer
Ja nodarīšu pāri
Tai sirdij maigajai
Tai dvēslei trauslajai
Kas mīlas alkās tvīkst.
Un, lai gan lietus manā dārzā bieži klusi līst...
Viņš mani nepazīst...
Jo vienīgais, kas mani jūt
Lēni, lēni nebūtībā zūd
Un mīlestība kaislīgā
Man būs kā nasta mūžīgā
Ko neaizmirst un ko izdzīvot
Ko nepaņemt un neatdot...
Mēs kopā nekad nevaram būt,
Cik grūti bij tavu sirdi iegūt!
Tik smagi ir lūkoties zvaigznēs,
Kad zini, tās neaisniedzamas
Tā lūkojos tavās acīs,
Un rokās cirvi asiņainu zmaidzu
Un paiet jau nākamā diena
Tik ar vien vēl ko gaidu
Un neredz vairs manās lūpās agrāko smaidu...
Vai atplauks kas zudis šai rudenī?
Kas palika kļavlapu putenī
Tai skaistajā sapņu pasaulē
Kur cilvēki pasakām ticēt vēl spēj
Es neesmu tava,bet tu tikai smej,
Kas palika dvēselē,kas palika sirdī?

Kad saule aiz mākoņu pamales riet
Kad klusums pūkainā miglā zied
Es veros tevī kā spogulī savā
Un klusējot smaidu, jo tavā varā
Un tevis dēļ dotos pat karā!
Jo esi mana vienīgā,
Vienīgā man!
Un lāsts, lai mani ķer
Ja nodarīšu pāri
Tai sirdij maigajai
Tai dvēslei trauslajai
Kas mīlas alkās tvīkst.
Un, lai gan lietus manā dārzā bieži klusi līst...
Viņš mani nepazīst...
Jo vienīgais, kas mani jūt
Lēni, lēni nebūtībā zūd
Un mīlestība kaislīgā
Man būs kā nasta mūžīgā
Ko neaizmirst un ko izdzīvot
Ko nepaņemt un neatdot...
Mēs kopā nekad nevaram būt,
Cik grūti bij tavu sirdi iegūt!
Tik smagi ir lūkoties zvaigznēs,
Kad zini, tās neaisniedzamas
Tā lūkojos tavās acīs,
Un rokās cirvi asiņainu zmaidzu
Un paiet jau nākamā diena
Tik ar vien vēl ko gaidu
Un neredz vairs manās lūpās agrāko smaidu...
Vai atplauks kas zudis šai rudenī?
Kas palika kļavlapu putenī
Tai skaistajā sapņu pasaulē
Kur cilvēki pasakām ticēt vēl spēj
Es neesmu tava,bet tu tikai smej,
Kas palika dvēselē,kas palika sirdī?
Tikai zvaigžņu putekļi vēl ir dzīvi

Ierosinu pēc nākošās - pēdējās rindiņas iesūtīšanas tam pašam iesūtītājam sākt jaunu dzejoli.

Es izlasīju šo dzejoli un man tas ārkārtīgi patika. Negribētos izjaukt tā maģiju, tāpēc, sākam rakstīt jaunu dzejoli, jo iepriekšējais man likās ideāli pabeigts.

Jauns dzejolis!

Rudenīgā vējā zied lapas kokos

turpiniet...

Rudenīgā vējā zied lapas kokos
Kā dejojošas liesmas tūliņ lejā kritīs

Rudenīgā vējā zied lapas kokos
Kā dejojošas liesmas tūliņ lejā kritīs
Un mēmu klusumu pāršķeļ lietus maigā balss

Rudenīgā vējā zied lapas kokos
Kā dejojošas liesmas tūliņ lejā kritīs
Un mēmu klusumu pāršķeļ lietus maigā balss
Un dienai pienāk skumīgs gals...

Rudenīgā vējā zied lapas kokos
Kā dejojošas liesmas tūliņ lejā kritīs
Un mēmu klusumu pāršķeļ lietus maigā balss
Un dienai pienāk skumīgs gals...
Vien gājputnu sērīgās balsis

Rudenīgā vējā zied lapas kokos
Kā dejojošas liesmas tūliņ lejā kritīs
Un mēmu klusumu pāršķeļ lietus maigā balss
Un dienai pienāk skumīgs gals...
Vien gājputnu sērīgās balsis
Pārcērt pelēko rudens klusumu

Rudenīgā vējā zied lapas kokos
Kā dejojošas liesmas tūliņ lejā kritīs
Un mēmu klusumu pāršķeļ lietus maigā balss
Un dienai pienāk skumīgs gals...
Vien gājputnu sērīgās balsis
Pārcērt pelēko rudens klusumu,
Ko salna pārklājusi ar savu gurdumu

Rudenīgā vējā zied lapas kokos
Kā dejojošas liesmas tūliņ lejā kritīs
Un mēmu klusumu pāršķeļ lietus maigā balss
Un dienai pienāk skumīgs gals...
Vien gājputnu sērīgās balsis
Pārcērt pelēko rudens klusumu,
Ko salna pārklājusi ar savu gurdumu,
Pat lietus balss ir noklususi jau.

Rudenīgā vējā zied lapas kokos
Kā dejojošas liesmas tūliņ lejā kritīs
Un mēmu klusumu pāršķeļ lietus maigā balss
Un dienai pienāk skumīgs gals...
Vien gājputnu sērīgās balsis
Pārcērt pelēko rudens klusumu,
Ko salna pārklājusi ar savu gurdumu,
Pat lietus balss ir noklususi jau.
Vien vējā nočab kāda lapa

Rudenīgā vējā zied lapas kokos
Kā dejojošas liesmas tūliņ lejā kritīs
Un mēmu klusumu pāršķeļ lietus maigā balss
Un dienai pienāk skumīgs gals...
Vien gājputnu sērīgās balsis
Pārcērt pelēko rudens klusumu,
Ko salna pārklājusi ar savu gurdumu,
Pat lietus balss ir noklususi jau.
Vien vējā nočab kāda lapa
Drīz ziemas laiks,drīz daba mirs

Khm. Gribētu piezīmēt, ka būtu jāizlasa viss iepriekš rakstītais, pirms pievienojam savu rindiņu. Mēs mazliet atkārtojamies.

Rudenīgā vējā zied lapas kokos
Kā dejojošas liesmas tūliņ lejā kritīs
Un mēmu klusumu pāršķeļ lietus maigā balss
Un dienai pienāk skumīgs gals...
Vien gājputnu sērīgās balsis
Pārcērt pelēko rudens klusumu,
Ko salna pārklājusi ar savu gurdumu,
Pat lietus balss ir noklususi jau.
Vien vējā nočab kāda lapa
Drīz ziemas laiks, drīz daba mirs
Un zinām dienas trīs, pēc kurām snigs

Rudenīgā vējā zied lapas kokos
Kā dejojošas liesmas tūliņ lejā kritīs
Un mēmu klusumu pāršķeļ lietus maigā balss
Un dienai pienāk skumīgs gals...
Vien gājputnu sērīgās balsis
Pārcērt pelēko rudens klusumu,
Ko salna pārklājusi ar savu gurdumu,
Pat lietus balss ir noklususi jau.
Vien vējā nočab kāda lapa
Drīz ziemas laiks, drīz daba mirs
Un zinām dienas trīs, pēc kurām snigs
un visa pasaule pūkaina kļūs


Bieži vien ir grūti sacerēt rindiņu, kura būtu atskaņās ar kādu no iepriekšējām, tāpēc, vismaz, centieties izlasīt to, kas iepriekš sadrukāts un ierakstit kaut ko, kas izklausās jēdzīgi...

Rudenīgā vējā zied lapas kokos
Kā dejojošas liesmas tūliņ lejā kritīs
Un mēmu klusumu pāršķeļ lietus maigā balss
Un dienai pienāk skumīgs gals...
Vien gājputnu sērīgās balsis
Pārcērt pelēko rudens klusumu,
Ko salna pārklājusi ar savu gurdumu,
Pat lietus balss ir noklususi jau.
Vien vējā nočab kāda lapa
Drīz ziemas laiks, drīz daba mirs
Un zinām dienas trīs, pēc kurām snigs
un visa pasaule pūkaina kļūs.

***Tava siltā plauksta manā rokā ,
Es jūtos tākā deviņpadsmitajā kokā
ok.. tagad nopietni...
***

Tava siltā plauksta manā rokā

Rudenīgā vējā zied lapas kokos
Kā dejojošas liesmas tūliņ lejā kritīs
Un mēmu klusumu pāršķeļ lietus maigā balss
Un dienai pienāk skumīgs gals...
Vien gājputnu sērīgās balsis
Pārcērt pelēko rudens klusumu,
Ko salna pārklājusi ar savu gurdumu,
Pat lietus balss ir noklususi jau.
Vien vējā nočab kāda lapa
Drīz ziemas laiks, drīz daba mirs
Un zinām dienas trīs, pēc kurām snigs
un visa pasaule pūkaina kļūs.
Tava siltā plauksta manā rokā
Un skumjas asaras sajaucas vējā

Rudenīgā vējā zied lapas kokos
Kā dejojošas liesmas tūliņ lejā kritīs
Un mēmu klusumu pāršķeļ lietus maigā balss
Un dienai pienāk skumīgs gals...
Vien gājputnu sērīgās balsis
Pārcērt pelēko rudens klusumu,
Ko salna pārklājusi ar savu gurdumu,
Pat lietus balss ir noklususi jau.
Vien vējā nočab kāda lapa
Drīz ziemas laiks, drīz daba mirs
Un zinām dienas trīs, pēc kurām snigs
un visa pasaule pūkaina kļūs.
Tava siltā plauksta manā rokā
Un skumjas asaras sajaucas vējā
Ar lapām un rudens vēsmu dzestru

Rudenīgā vējā zied lapas kokos
Kā dejojošas liesmas tūliņ lejā kritīs
Un mēmu klusumu pāršķeļ lietus maigā balss
Un dienai pienāk skumīgs gals...
Vien gājputnu sērīgās balsis
Pārcērt pelēko rudens klusumu,
Ko salna pārklājusi ar savu gurdumu,
Pat lietus balss ir noklususi jau.
Vien vējā nočab kāda lapa
Drīz ziemas laiks, drīz daba mirs
Un zinām dienas trīs, pēc kurām snigs
un visa pasaule pūkaina kļūs.
Tava siltā plauksta manā rokā
Un skumjas asaras sajaucas vējā
Ar lapām un rudens vēsmu dzestru
Kas meklēt liek siltu patvērumu

Rudenīgā vējā zied lapas kokos
Kā dejojošas liesmas tūliņ lejā kritīs
Un mēmu klusumu pāršķeļ lietus maigā balss
Un dienai pienāk skumīgs gals...
Vien gājputnu sērīgās balsis
Pārcērt pelēko rudens klusumu,
Ko salna pārklājusi ar savu gurdumu,
Pat lietus balss ir noklususi jau.
Vien vējā nočab kāda lapa
Drīz ziemas laiks, drīz daba mirs
Un zinām dienas trīs, pēc kurām snigs
un visa pasaule pūkaina kļūs.
Tava siltā plauksta manā rokā
Un skumjas asaras sajaucas vējā
Ar lapām un rudens vēsmu dzestru
Kas meklēt liek siltu patvērumu ...
Patvērumu tavā tuvumā.