OOC: Savus stāsta ievadus visiem vajadzētu būs saņēmušiem caur PZ. Ja kāds to NAV saņēmis - skaļi kliedziet un dodiet man ziņu. Tas pats - ja neesat saņēmis, kā iepazināties ar savu Radītāju, vai savu spēju uzskaitījumu.

OOC 2: Ja kāds to vēl nepiefiksēja - līdz šim jūs nezinājāt, ka bez jums un jūsu Radītāja pa visu Rīgu ir vēl kaut viens vampīrs.

OOC3: ATD pavedienā pēdējā rakstā ir papildus paskaidrojumi par vampīru pārdabiskajām spējām. Ja vēl kaut kas nav skaidrs -vienkārši jautājiet.

OOC4: OOC ir mana priekšrocība. Lūgums - visu pārējo OOC atstāt tur, kur tam jābūt - vai nu privāti man, vai spēles ATD pavedienā. Šeit es ļoti gribētu saglabāt principu, ka citi spēlētāji (un līdz ar to - viņu tēli) par jums zin tikai to, ko vai nu es viņiem pasaku vai jūs atklājat publiskajā pavedienā. Intrigas vīt citiem aiz muguras ir OK - bet par tām vēlams informēt mani, tad es tās varēšu iesaistīt stāstā.

OOC5: Par pārvietošanos uz citurieni, spēles ērtībai: Ja 3 spēlētāji nolemj, ka visi tagad kaut kur dosies, tad tiek pieņemts, ka visi tēli kaut kur dodas, negaidot apstiprinājumu no pārējiem. Ja to nolemj 2, tad Vadītājs (ehm, es) var noteikt, ka visi kaut kur dodas. (Vadītājs gan patur tiesības atkarībā no spēles gaitas paziņot par visu došanos arī tad, ja nevieni divi tēli par to vēl nav vienojušies, bet spēle izskatās mazliet iesprūdusi.) Ja ir kaut kas, ko jūsu tēls dara pilnīgi atsevišķi - tad tas visticamāk tiks izspēlēts caur PZ (oi, es ceru, ka nepārvērtēju savu pacietību. Noteikti pārvērtēju) - un publiskajā pavedienā būs tikai "atkal pievienojas pārējiem" - un, ja tēls pats vēlēsies pārējiem to atstāstīt (bet tad - atstāsta formā)


Ceturtdienas vakars, kāds dzīvoklis Matīsa ielā.

Šī dzīvokļa ziedu laiki jau sen ir aiz muguras. Linolejs izstaigāts, smagie samta aizkari saulē izbalojuši, uz griestiem manāmas pagātnes appludināšanu pēdas.

Ienākot caur trim smagajām ozolkoka durvīm, ar iespaidīgajām sarežģītas konstrukcijas misiņa slēdzenēm, jūs uzreiz nonākat pirmajā istabā - kas, spriežot pēc iespaidīgajiem grāmatu plauktiem, kas sedz gandrīz visu sienu, būs pildījusi personīgās bibliotēkas funkcijas.

Istabas vidū puslokā izvietoti vairāki mīkstie krēsli - katram klātesošajam pa vienam. Visi jau noskaidrojuši, kāds baiss liktenis ir piemeklējis dzīvokļa iepriekšējo īpašnieku (Miks īsi aprakstīja redzēto tiem, kuri nevēlējās pārbaudīt savu vampīrisko noturību un apskatīties paši). Bet kas viņu nogalināja? Kāpēc? Vai arī klātesošajiem nedraud kādas briesmas?

Vampīru- pie tam tik spēcīgu, kā bija šī dzīvokļa saimnieks nav viegli nogalināt - un pēc veida, kurā tas ir izdarīts, ir skaidrs, ka tas nav tāpat vien.

Tas nebija nejaušs maniaks - kāds pavisam noteikti gribēja nogalināt tieši šo vampīru, un ļoti labi zināja, ar ko viņam ir darīšana.

Pie tam - tie vairs nav joki ar tunelī noķertu klaidoni, kura brūces varēja aizlaizīt pašu iemetot saltajā likteņupē - te ir pavisam reāls skapis, ar pavisam reālu līķi. No varas iestāžu viedokļa ir mirusi pavisam reāla persona - bet visi klātesoši, dēļ viņu atrašanās šeit, droši vien būs pirmie aizdomās turamie. Ja neatradīs, kā visu notikušo notušēt.

Visas šīs domas ir izraisījušas neveiklu klusumu, sandalkoka piekvēpinātajā istabā. Klusumu, kas to vien gaida, kad beidzot tiks pārtraukts.

Rediģējot mainīts tikai noformējums

Amanda ienākot dzīvoklī uzreiz pēc balss atpazīst zvanītāju. Izrādās, ka tas ir Miks, kurš viņai zvanīja un lūdza ierasties šajā visnotaļ nesakoptajā dzīvoklī.

Meitene aizgāja paskatījās uz nogalināto dzīvokļa saimnieku un pēc tam domīga atgriezās istabā, kur bija novietoti krēsli. Viņa apsēdās uz piedāvāta krēsla un rūpīgi nopētīja pārējos sanākušos vampīrus.

Viena no meitenēm agrāk bija redzēta.
- Hmm... interesanti - nodomāja Amanda.

Viņa sēdēja, pētīja pārējos un caur pirkstiem virpināja auto signalizācijas breloku.
- Sākt runāt? Nu diez vai... es pat nesaprotu kapēc esmu šeit... - viņa prātuļoja.

Kristīne iegāja istabā un nopētīja visus apkārtējos vampīrus. Viņa bija nedaudz pārsteigta ieraugot vēl kādu, kas bija arī vampīrs. Nezkāpēc viņa uzreiz atpazina zvanītāju un vēl kādu meiteni, kurus droši vien atpazinusi pēc kādas avīzē redzētas fotogrāfijas vai varbūt kur citur. Viņa klusi nopētīja visus un piesēdās vienā no ērtajiem krēsliem. Nezinot kā, lai izgaiņā saspīlējumu un satraukumu, kas virmoja gaisā, viņa pievērsās savām domām.
*Kas? Kad? Par ko?* viņa nodomāja. Skatiens nejauši noslīdēja pie breloka, kuru virpināja vēl kāda viņai nepazīstama persona. Kristīne neapzināti nokrekšķinājās, pavēra muti, bet trūka vārdu ko teikt. Viņa mēģināja atkal.
- Vai, jūsuprāt, draud briesmas arī mums? - viņa beidzot noteica.

Amanda tomēr nolēma, ka nav ko velti kavēt laiku:
- Man zvanīja šis jaunais cilvēks, - Amanda noteica un norādīja ar breloku uz puisi ar melnajiem matiem.

- Varbūt viņš var mums paskaidrot sīkāk, kas vispār notiek, un kapēc šeit bija nepieciešama mūsu klātbūtne.
Ak, un vispār mani sauc Sindra, ja vien jums tas interesē. -

Amanda nejutās īpaši satraukta un nekādas stresa pazīmes arī neizrāda, ja nu vienīgi breloka virpināšana rokā.

Skārleta piegāja pie smagajām durvīm un izņēma no smalkās, melnās somiņas šļirci un kādu pudelīt. Mirkli darbojusies ap abiem viņa iešļircināja sev vēna nomierinošo līdzekli un iebāzusi somiņ'atpakaļ tikko izmantotos priekšmetus atgriezās pie pārējiem.

Pirmais satraukums bija pāri un iekšā arī vairs nekas netrīcēja, turklāt zāles iedarbojās lieliski un viņa varēja mierīgi turēt rokās somiņu, kas bija pieskaņota melnajai īsajai dizaineru radītajai kleitiņai un melnajām kurpītēm, kuru atlasa lentītes bija apvītas ap slaidajām kājiņām, uz vājprātā austajiem papēžiem.

Skārleta klusu nopūtās un izlaidusi slaidos pirkstus ar asinsarkanajiem manikīrētajiem nadziņiem caur matiem ierunājās samtainā balsī, kuras pazemais tembrs lieliski iekļāvās telpas atmosfērā

-Skārleta.-
Viņa nosauca savu vārdu un koķeti iekodusies sev pirkstā palūkojās uz jauno sievieti, kas sevi nodēvēja par Sindru.

-Briesmas?-
Viņa klusi, smataini iesmējās un tumšās acis pievērās un garās skorpstas viegli nogūlās uz viņas ādas zem acs līnijas.
-Nedomāju...-
Joprojām turot aizvērtas acis viņa drīzāk nomurrāja nekā nopietni atbildēja uz jautājumu par pašu drošību.

Anrī sēdēja ērtajā krēslā, sakrustojis kājas, ar lakoto nagu galiem glāstīja savas žaketes kažokādas padari un laiski zelēja garu melnkoka iemuti ar franču cigareti *patiesībā no smēķēšanas kaifa nebija, bet tas bija viens no viņa neskaitāmajiem ārišķīgajiem ieradumiem*.

Pirmajā brīdī, ieraudzījis Radītāja līķi, viņš bija manāmi satrūcies - ne gluži tāpēc, ka Radītājs viņam būtu sirdij tuvs, Anrī uztraukumam bija savtīgāki iemesli. Taču tagd viņš bija nomierinājies un, glūnēdams starp vijīgajām matu šķipsnām, kas krita pār pieri, vēroja pārējos ciltsbrāļus, kas bija sapulcējušies apkārt. Glītais melnmatis bija tas, kurš bija viņu sazvanījis - Miks. Pārējie nešķita īpaši redzēti...Hmm, vienā pašā Rīgā viņu ir padaudz...Gan jau ka tie nemaz nav visi.

Viņš vēl apsvēra iespēju, vai šiem garlaicīgajiem indivīdiem stādītes priekšā, kad pēkšņi viņš tomēr pamanīja redzētu seju. "Nudien, es nu gan neesmu bijis īpaši vērīgs," viņš pārsteigts nodomāja, pār melni krāsotajām lūpām pārlaidis dūmu mutuli. "Maza tā pasaule." Piegājis pie Annas, viņš uzlika tai roku uz pleciem un lēnām noslidināja pār muguru, apstādamies uz vampīres glītā gurna, kuram tīkami cieši piekļāvās melnie ādas svārki. "Žo-žo, mon cheri, tā nudien ir sakritība," viņš klusām noteica, medussaldā, dziļā balsī. "Starp citu, tu nezini, cik mēs ilgi vēl te dirnēsim?" viņš apvaicājās viegli garlaikotā tonī, atkal iesprauzdams iemuti starp žilbinošajiem zobiem.

Jauneklis tumshi zilajaa jacinjaa ar kapuci, turpinaaja klausiities sarunu caur pieklusinaatajaam skanjaam no pleijera uastinjaam un no kepona apakshas laida skatienu no viena klaatesoshaa uz otru, un tad taalaak... sarunai raisoties, nervozaaki kljuva arii pirkstu piesitieni pa kreesla malu, nu jau knapi sakriitot ar muuzikas skanjaam...

Miks lēniem soļiem staigāja no viena istabas stūra uz otru un domīgi noskatīja katru klātesošo. Patiesībā, viņu pārsteidza tas, ka ir arī citi viņam līdzīgie, bet tagad nebija īstais brīdis par to uztraukties. Jā, tagad viņu uztaruca tas, kas bija noticis. Ievilcis dziļu un raustītu elpu, Miks apstājās un atspiedās pret sienu. Ja jau viņš bija visus sasaucis te, tad viņam arī vajadzēja kaut ko teikt, lai nebūtu tā, ka citi būtu atnākuši bezjēgā. Savilcis ciešāk savus ādas cimdus, Miks drūmi ieskatījās katras personas sejā un zemā balss tembrā izdvesa pirmos vārdus
Es jūs šeit nesasaucu tā pat vien, bet to jau man jums nevajadzētu teikt, ja vien ziniet, kas ir noticis ar Radītāju, bet savukārt domāju, ka tas jums būtu jāzin! Jūsu vārdus es atradu viņa telefonā, tāpēc domāju, ka varbūt kāds no jums zin, kas ar viņu... Kurš... Kāpēc viņš vispār ir novākts!
Mikam bija diezgan grūti formulēt to, ko viņš gribēja uzzināt un patiesībā tā jau nebija tikai viņa problēma. Lai gan vienu mirkli likās, ka tikai viņš vien par to uztraucas. Un, ja nu patiesi tas var notikt ar visiem? Tas ir, ar visiem vampīriem? Miks pagāja soli uz priekšu un jautājošā, bet depresīvi drūmā sejas izteiksmē pavērās uz klātesošajiem.

Dzirdot Mika teikto, ka viņas telefona numurs ir bijis šī te nogalinātā telefonu sarakstā, Amanda mazliet satraucās.
-Tas ir kā? - viņa nodomāja, - mans numurs pie visādiem tipiem mētājās. Kapēc? -
Viņas ārējais miers bija sadragāts.

Amanda piecēlās. Tā, kā Mika zvans viņu bija iztraucējis un savākties vajadzēja ātri, neko īpašu meitene nebija uzvilkusi. Zilas džinsas, laiviņkurpes un dzeltenu T kreklu, kuram uz muguras rotājās uzraksts:" Visi cilvēki, kā cilvēki tikai es tāda skaista gadījusies." Ja uz meiteni palūkojās rūpīgāk, viņa tiešām bija skaista un pievilcīga būtne. Likās, ka viņai piemīt kaut kāda aura, ka vienkārši gribas uzturēties viņas klātbūtnē, jo ir patīkami un nomierinoši.

Meitene vēlreiz aizgāja paskatīties uz nogalināto.
- Viņi teica, ka tas esot Radītājs. - viņa domāja, - tad jau uzbrucējs ir bijis nopietns pretinieks. -
Viņa atgriezās istabā, sēdēt nemaz negribējās. Viņa piegāja pie Mika.
- Varbūt kāds uzzinājis par vampīriem? Kāds mirstīgais? Varbūt Van Helsings uzradies? Nu labi, tas bija joks, par to Helsingu... Vai es varu kā palīdzēt? -

Meitenes zaļās acis ieskatījās Mika acīs.

OOC: Tā starp citu (zinu, ka sāku jau apnikt ar saviem OOC) telepātiju daži no jums, ja labi paveicas, reizēm tiešām var izmantot- bet pieņēmums, ka visi istabā esošie dzird jūsu domas gan būs nedaudz aplams. Zinu, ka atšķiros no citām spēlēm - bet būtu interesantāk, ja pavedienā būtu tikai tās domas, kuras no grimasēm, žestiem, pozas utml var nolasīt. Bet, protams, dariet kā vēlaties.

Īsi iepīkstējās Sindras telefons, pēc tam vēlreiz - šķiet, pienākusi īsziņa, vai varbūt divas.

Pēc brīža iedūcās Kristīnes tālrunis. Saruna bija pietiekami skaļa, lai visi klātesošie varētu dzirdēt aizelsušos, uztraukto pavecas sievietes balsi:

"Kristīnīt, nelaime notikusi! Kāda svece tavā istabā apgāzusies vai kas tāds - ugunsgrēks izcēlās, pažarņiki teica, ka ilgi vēl tur visu dzēsīšot. Mums visiem uz nakti atļāva palikt pašvaldības mājā. Bērniņ, tev būs šonakt kur palikt?
Tāds trakums, tāda nelaime, visas tavas mantiņas būs sadegušas."

Ak šīs jaukās, rūpīgās kaimiņtantes...

Amanda instinktīvi izvilka no kabatas telefonu, atvēra un izlasīja ziņas.
Neviens muskulītīs sejā, nenodeva īsziņas saturu. Ar skaļu - klap - telefona vāciņš tika aizvērts un telefons iestūķēts atpakaļ džinsu kabatā.

Skaļā telefonsaruna gan pievērsa Amandas uzmanību. Viņa ieinteresēti paskatījās uz meiteni, kuras telefonā brēca kaut kāda tante.

"jums ir mans numurs.." noteica puisis zilajā jakā un iznesās ārā pa durvīm, tās nemaz necenšotes aizvērt.. skrienoši... gandrīz lidojošisoļi pa trepēm....

Nedaudz uztraukti meitene pirms zvana noteica, ka viņu saucot Kristīne. Viņa jau zināja, ka viņas numurs ierakstīts Radītāja telefonā.
Iztraucējot šķietamo mieru, viņas mobilais sāka pīkstēt kādu dīvainu meldiņu. Kristīne satvēra klausuli un nodspieda podziņu, kas ļāva sarunāties ar cilvēku "otrā galā". Noklausījusies visu, viņas pabālā āda palika pavisam balta - kā balta lapa. Viņai šķita, ka tūlīt, tūlīt vai nu sāks kliegt vai arī vemt. Viņas elpa palika saraustīta - šķita, ka viņai kas iestrēdzis kaklā.
- Jā, jā... būs kur palikt... - viņa paklusu izdvesa un pārtauca sarunu. Tas bija pārsteidzis viņu nesagatavotu.
Un pats dīvainākais bija tas, ka viņa zināja - nekādas sveces, ieslēgtu gludekli vai televizoru viņa nebija atstājusi. Bet varbūt... ?!
Tomēr viņa ātri savaldījās un pat pasmīnēja. It īpaši tad, kad viņai garām paskrēja pusis zilajā jakā. *Kā kaut kādā meksikāņu seriālā* Kristīne vēl nodomāja.
- Nu ko, būs beidzot iespēja pārkārtot istabu kā es vienmēr esmu vēlējusies, - viņa noteica, jo zināja, ka vecās vecenes balsi dzirdējuši visi. *Ja vien atradīšu, kur dzīvot.*
Kristīne ātri noskatīja savu palikušo iedzīvi, kas viņai palikusi - silti, gari zābaki bez papēža, pelēki džinsi, zaļš tops bez jelkādiem uzrakstiem, tumši zila jaka un silts, melns pagarš dūnu mētelis. Melna soma ar garajām lencēm, kurā atradās pāris desmiti latu, mobilais un portatīvais - viņas dzīves neatņemamās sastāvdaļas. Ātri to visu noskatījusi, viņa ierunājās:
- Vai nu tas tā nejauši sagadījās, ka mans dzīvoklis nodedzis vienā dienā ar Radītāja nāvi vai arī tā ir parasta sagadīšanās, par ko es dziļi šaubos, - Kristīne noteica un aizdomīgi noskatīja vēlreiz visus ar savu blāvo skatienu. Novērsusi skatienu, viņa bezsakarā sāka spaidīt mobilā podziņas.

- Ja Tev galīgi nav, kur palikt, Tu vari palikt pie manis, kamēr atradīsi jaunu mītni, - Amanda ierunājās.

Tad arī viņa izvilka telefonu un ātri spaidīja taustiņus. Viņai tas padevās neticami ātri. Acīmredzami liela pieredze
Pēc brītiņa atkal atskanēja - klap - un telefons nozuda kabatā.

Skārleta stāvēja un viegli kustinot gurnus no viena sāna uz otru klausījās apkārt valdošajās sarunās. No viņas sejas izteiksmes varēja noprast vien to, ka sapņainība mijas ar šausmām, un viegla interese ar neprātīgu paniku.

Izdzirdējusi Kristīnes telefonsarunu viņas sejā bija manāmas tikko jaušamas bažas.

-Mūs laikam nogalinās... Laikam mūs visus...-

Viņa nopūtās un, noskatīdamās kā viens no cilvēkiem izmetas pa durvīm ārā, piegāja pie durvīm, lai tās aizvērtu.

-Sindra, es gan nedomāju, ka būtu dorši atgriezties mājās... Radītājs ir miris un šķiet, ka arī mēs būsim pagalam...-
Skārleta nebija pesimiste un savu domu par drīzo nāvi izteica ar apskaužamu, jeb citiem varbūt labpatiktos teikt - vieglprātīgu, vieglumu. Pat ar tādu kā aizrautību. Bijīgu aizrautību.

-Bet varbūt tam nav nekāda sakara ar to, ka viņš bija... Nu... ka viņš bija vampīrs.-
Iekšā kaut kas alziet notrīcēja - viņa pirmo reizi pa īstam apjauta, kur un ar kopā atrodas.

Skārleta piegāja pie Sindras un maigi uzlika savu plaukstu uz viņas pleca un noglāstīja to it kā jauparedzēdama kādas lielas nepatikšanas. Viņa jautājoši palūkojās jaunajā sievietē un šķiet bija gatava tūlīt pat sākt histēriski kliegt. šķiet, ka viņa gaidīja tikai kādu zīmivai signālu, lai to darītu...

Sindra paņēma Skārletas roku savā.

- Dārgā, manuprāt, nav vēl īstais brīdis ļauties panikai. Lai gan tas, kas noticis ar Radītāju, tas ir šausmīgi, bet es vēl joprojām ticu sakritībai. Tā var būt tikai sakritība. Ja Tu nevēlies atgriezties savās mājās, Tu arī esi laipni gaidīta pie manis. Iespējams, ka būtu pat labāk, ja mēs visi turētos kopā.

Jā, un vēl es domāju, ka mums nevajag izrādīt, ka esam sabijušies. Nekā ārēji. Vajag turpināt ierastās ikdienas gaitas, uzvesties tā kā mēs uzvedamies. Apmeklēt pasākumus, kuros bijām nolēmuši piedalīties. Pat ja es nenovērtēju stāvokļa nopietnību, tad manuprāt slēpties tāpat nav vērts. -

Sindra skatījās Skārletai acīs un mēģināja runāt pēc iespējas nomierinošākā tonī.

Miks jau gribēdams atbildēt Amandai pārtrauca savu domu gājienu dēļ pēkšņo telefonu trokšņiem. Viņš iekluasījās sarunā tik pat uzmanīgi kā citi, bet centās to protams neizrādīt. Kad saruna beidzās un durvis noklaudzēja kādam izskrienot, viņš attapās no dzirdētā, bet tad atkal Miks ar apjukušu sejas izteiksmi noskatījās, ka kāda persona pazūd no viņu bariņa un pārsteigtu sejas izteiksmi un nedaudz paplestu muti, Miks stāvēja kā sasaldēts pāris minūtes līdz raustīdā, bet klusā balsī izspieda kaut kādus nesakarīgus vārdus
Kur... Kas... Tā vienkārši... Un...
Miks strauji apklusa un atkrita krēslā. Viņa sejas izteiksme liecināja par to, ka viņš tūlīt varētu krist pilnīgā depresijā, bet tā protams nenotika un viņš atkal mierīgi piecēlās. Ar bālo skatienu noskatījis vēl joprojām klātesošās personas un noklepojies viņš pacēla galvu nedaudz augstāk
Varbūt jūs nepiekritīsiet manām domām, bet es tomēr esmu par to, ka tomēr tā nebija sakritība... Tas ir, to, ko mēs dzirdējām no diezgan labi sadzirdamās sarunas pa telefonu. Un tomēr, kā jau minēja... Emm... Nu jā... Kā tas jau tika minēts mums patiešām vajadzētu atkal iejusties ierastajā dzīvē un izlikties... Izlikties, ka nekas tāds nav noticis! Tomēr... Piesardzība nenāktu par ļaunu. Nu vismaz tiem, kas vēl negribt atstiept galus, protams!
Miks ar pirkstiem izbrauca caur saviem melnajiem matiem un atkrita krēslā. Viņš pilnīgi noteikti bija no tiem, kas vēl gribēja dzīvot! Nu jā, ja vien vampīri to var saukt par dzīvošanu vai vienkāršu existenci, jo dzīvs jau vairs viņš nav. Nekas labāks viņam prātā nenāca un tas sāka viņu uztraukt ar vien vairāk un vairāk.

- Nu jā, bet ko tālāk? Tagad mēs zinam, ka Radītājs ir pagalam un ka acīmredzami, ka neviens no mums nezin kapēc, tā ir noticis. Un ja pieņemam, ka tā nav sakritība, tad tikpat labi varam pieļaut, ka kāds, kurš nogalinājis Radītāju mūs tagad novēro.

Ziniet, rītvakar akadēmijā ir karnevāls ar viduslaiku tematisko ievirzi. Kā būtu, ja mēs visi satiktos tur? Tur būs daudz dīvaiņi un mums īpaši nepievērsīs uzmanību. Varēsim izrunāties un padomāt.

Bez tam tie, kuri vēlas var līdz rītvakaram palikt pie manis. Un tad vakara pusē varam aiziet uz kādu teātri izīrēt tērpus un doties uz karnevālu. Vismaz kāda iespēja nepakļauties stresam un visu laiku sevi nemocīt ar domām par to kas, būtu, ja būtu tas vai kas cits.

Un vajadzētu piezvanīt tam puisim, kurš aizskrēja. -

Miks iekodies lūpā kaut ko klusi pie sevis noburkšķēja un piekrītoši pamāja ar galvu Amandai. Nu jā, Mikam nepatika turēties ar kādu kopā, bet nu, ja no tā bija atkarīga viņa paša nolādēta dzīvība, vai vismaz pastāvēšana, tad pie velna visus uzskatus un kaut uz brīdi viņš varētu arī piekrist citiem.
Karnevāls, tu saki? Nu, jebkurā gadījumā es noteikti būšu. Nu tas ir uz to karnevālu. Un... Jā, patiesībā pie manis arī var kāds palikt... Jā...
Likās, ka Mika pēdējie vārdi izskanēja kā miegains murgojums, jo pats viņš likās aizsapņojies par kaut ko vai arī vērodams ar skatienu kādu noteiktu punktu grīdā, domāja par turpmāko rīcību.

Kristīne nedaudz apdomājās pirms ko atbildēja Amandai. Labu brīdi viņa ar garlaikotu skatienu it kā pētīja katru rievu, caurumu, plaisu vai zīmējumu sienā. Katrā ziņā tas tā izskatījās un citiem pat varētu likties nedaudz spocīgi. Beigu beigās viņa secināja, ka likties nav kur.
- Zini, es laikam tomēr pieņemšu piedāvājumu, - viņa pagrieza galvu uz Amandas pusi, - Un labprāt aiziešu uz Karnevālu. Tas vismaz būs kas patīkamāks kā nejēdzīga dzīves apcerēšana un sēdēšana uz vietas. Un tiešām, vajadzētu tiešām tā kā piezvanīt tam puisim. - viņa piekrita. Laikam vēlviena "savējā" nāve (cik grūti viņai bija pieņemt to - nesen vēl šķita, ka viņa ir vienīgā: vismaz Rīgā), viņai būtu vairāk kā nepatīkama.

Kaut nomierinošās zāles iedabojās nevainojami ar tām bija par maz, lai nomierinātu Skārletu. Bet tie jaukie vārdi no citu puses.
-Novēro?-
Viņas tumšajās acīs iezagās bailes. Viņa, skaistākā no vampīriem, vienkārši nedrīkstēja mirt. Radītājs to noteitki nebūtu gribējis un viņa arī negribēja būt vēl beigtāka. Skārleta ar trīcošām rokām centās atvērt somiņu, bet tā izkrita no rokām un uz zemes izbira viss tās sastāvs - atslēgas, dārga paskata lūpu krāsa, maza smaržu pudelīte, kas par laimi nesašķīda un vēl kādas pudelītes - viena tukša, otra pilna ar caurspīdīgu šķidrumu un divas šļirces.

Rokas sāka trīcēt vēl stiprāk un viņa pieliecās, lai salasītu izbirušās mantas un ar apbrīnojamu veiklību spēja nostāvēt uz papēžiem, kas spēja augstumā mēroties ar kādu debesskrāpi. Bet ar mantu salasīšanu gan nekā nevedās - rokas trīcēja, turklāt ar vienu viņa turēja kleitiņas apkašmalu uz leju, lai skatm neapklātos, kas pikants.

Anrī, kurš atkal bija apsēdies, aicinādams Annu atlaisties tam klēpī, noskatījās notiekošajā ar nepārprotamu garlaikotību. "Nudien, kā tādā ziepenē," viņš nodomāja. Vai tiešām šie raustīgie radījumi, kuri tā spiedās bariņā un čupojās kā pārbiedēti truši, sevi uzskatīja par vampīriem - asins medniekiem, tumsas atvasēm, pasarg' Dievs, nāves eņģeļiem? Anrī bija manāmi vīlies - cilvēku pasaule jau tā šķita apnicīga, bet viņa tumšie brāļi un māsas nebija ne par matu interesantāki...

"Apžēliņ, beigts nu viņš ir, tiešām žēl nabaga veča, bet pietiks stresot, mes amis," Anrī aizkaitināts novilka, nokratīdams cigaretes pelnus uz linoleja, "Mik, dārgum, tev, šķiet, vienīgajam saglabājušās kaut kādas saprāta paliekas - vai tiešām ir jēga sēdēt šajā dzīvoklītī, krist panikā un norunāt, kur tiks svinēta nākamā pidžamu ballīte?" Ievilcis mazliet dūmu, blondais vampīrs atmeta galvu un izpūta tos caur nāsīm. Kad uztraukums bija galā, viņš atkal spēja domāt tikai par vienu...

Viņš bija jauns un nepiesātināms, savu asinskāri viņš nespēja kontrolēt. Nakts viņu sauca, tumšās, šaurās Vecrīgas ielas, pilnas dzīvības. Pievēris ēnotos plakstiņus, viņš tīksmi noskurinājās, iedomādamies meiteni, svešinieci bez sejas, bet pašā jaunības plaukumā, maigu, tvirtu ādu un karstām, sāļām asinīm...Atglaudis matus no pieres, viņš atkal palūkojās uz Miku, tā apstiprinādams, ka joprojām gaida atbildi...

Miks, izdzirdējis kluso klaudzienu, ko radīja Skārletas somiņas kritiens pret zemi, atskatījās uz tramīgo vampīri un atspiedis elkoņus pret ceļiem, ļāva, lai nekārtīgās matu šķipsnas pārkrīt pār viņa seju. Viņš gaidīja, kad beidzot kāds runās, jo klusums nelikās omulīgs, varbūt tāpēc, ka neradīja nekādas ilūzijas par to, kas būs vai jau ir bijis. Ja vien Anrī nebūtu sācis runāt, tad liktos, ka Miks ir iekritis necaurredzamā un skaņu absorbējošā tumsā. Jā, dabīgi, bet tas bija tāpēc, ka viņš bija aizvēris acis un tad jau patiešām viss likās kā tumsā ietīts.

Pacēlis galvu, Miks atglauda matus un piecēlās no krēsla, lai nostātos aiz tā un atspiestos pret tā atzveltni. Brīdi klusējis viņš novērsās un līdz ar kādu klikšķi galvā, kas izklausījās pēc pulkstens tikšķēšanas, Miks atkal atskatījās uz Anrī
Tam nav jēgas! Vismaz vairs ne tagad! Tomēr pilnīgi vienaldzīgi mēs palikt arī nevaram, jo... Jo, nolādēts, tas var notikt ar visiem mums!
Uzsizdams ar dūri pa krēslu, Miks ar otru roku norādīja uz vietu, kur vajadzēja atrasties līķim. Viņa sejā nevarēja ievērot nekādas emocijas, tikai drūmu acs skatienu un sakaitinātu sejas izteiksmi.
Tas tagad ir viss. Viss ir izrunāts! Mums šeit vairs nav jāpaliek un tomēr, es atbalstu domu par karnevāla vai, kas nu tas bija, apmeklēšanu.
Miks atskatījās uz blondo vampīru un zemā balss kļuva ar vien klusāka. Arī tikšķēšana galvā bija apstājusies. Miks lēni piegāja pie durvīm un atspiedās pret tām, pats nezinādams ko vēl gaidīt.

-Ko mēs darīsim ar līķi?-
Skārleta visbaidzot sagrūdusi visu atpakaļ somiņā pavaicāja.
-Policija viņu meklēs... varbūt ne uzreiz, bet pēc pāris dienām noteikti un... šeit visur ir mūsu pirkstu nospiedumi un... Ak, Svētie!-
Viņas samtainā tagad arī trīcošā balss izdvesa skaļu kliedzienu
-Mūs var ielikt cieumā!-
Šķita, ka viņa pati mirkli nespēj aptvert, ko pateikusi, bet tad pēc mirkļa atguvās un uzgrūdusi augstāk uz rokas somiņu, ko nepātraukti mīcija, salika pirkstus vienu pret otruun sāka tos lauzīt
-Vai... Vai mēs varam sadedzināt... Radītāju?-
Skārleta dziļi elpodama piegāja pie Amandas un censdamās nomierināties ieķērās viņai elkonī, bet tad pieglaudās vēl tuvāk kā atbalstu un glābiņu meklēdama
-Es negribētu, lai ar mani notiek, kas slikts, tāpēc es labprāt kopā ar Sindru dotos prom. Ja jūs neiebilstu...-
Viņa visbeidzot paziņoja, ka nevēlas šeit vairs atrasties un izdarīja to tā it kā uz viņu notikušais neattiektos.
-Sindra, mīlulīt?-
Skārleta pavērās Sindrā un lēni samirkšķināja acis it kā ļaudama apbrīnot savas skaistās acis. Viņa cieši ieskatījās mandas acīs un ļāva savējās saskatīt gan lūgumu, gan pavēli.

Skārletas uztraukums lika Anrī iesmieties. Stindzinoši auksti, tukši smiekli - tas viņam padevās. Piecēlies kājās, viņš piegāja pie daiļās vampīres, kura bija nervozi satvērusi Amandas elkoni. No blondo cirtu apakšas lūkodamies tieši vampīres acīs, viņš saņēma tās zodu plaukstā un noglāstīja kaklu ar garajiem, lakotajiem nagiem. "Dūjiņ, tam vairs nav nozīmes, tas ir tikai kārtējais līķis - un ko mēs daram ar līķiem?," viņš bezkaislīgi novilka un, pieliecies tik tuvu Skārletas sejai, ka tā sajuta karsto smēķētāja elpu, iečukstēja tai ausī, pietiekami skaļi, lai to dzirdētu arī pārējie, "tieši tā - mēs tos sadedzinām...man gan personīgi labāk tīk saciršana gabalos un to iegāšana kanalizācija lūkās dažādos piepilsētas rajonos, bet katram jau savi prieciņi..."

Tad viņš pagriezās pret klātesošajiem un, sabāzis rokas kabatās, bezemecionāli pārjautāja: "Tātad - kur galu galā lai bāžam to sasodīto mironi?" Par policiju viņš pat nedomāja - korpucija sita augstu vilni un visi bija uzpērkami. Pie tam viņš allaž bija augstprātīgi uzskatījis, ka atrodas ārpus likuma...

Miks drūmi noskatīja Skārletas rīcību un bezemocionāli nošūpoja galvu. Tas izraisīja vairākas domas, tomēr viņš palika pie apziņas, ka neviena no tām tā vai tā nevarēs palīdzēt un likās mierā pirms vēl kaut ko būtu sācis teikt. Miks ar lēniem soļiem domīgi salikdams rokas vienu uz otras aizstaigāja līdz telpas otram galam un atspiedies pret sienu klusi noraudzījās uz citiem vampīriem. Uz Anrī jautājumu Miks negribēja atbildēt, lai arī cik daudz un dažādu iespēju nebūtu, lai aizvāktu līķi. Tomēr kaut kas bija jāsaka, lai vai kaut cik varētu šo lietu nokārtot. Jā, kaut vismaz minimāli.
Vienkārša līķa aizvākšana šeit nelīdzēs, jo kruķi uzodīs, ka te ir bijis vēl kāds un esmu pārliecināts, ka ilgi gaidīt nevajadzēs, kad viņi ķersies klāt mums, ja vien mēs jau nebūsim novākti iepriekš...
Neizteiksmīgi zemā balss pieklusa it kā uz pārdomu brīža, bet pacēlis savu bālo seju pret telpas vidu, Miks ar nelielu un varētu pat teikt nedaudz sātanisku smīnu ieminēja kādu pavisam vienkāršu vārdu, ko katrs varēja saprast pat bez īpašas ieklausīšanās
Nelaimes gadījums... Aizdedzināsim šo dzīvokli un neviens vairs pat neuzzinās, ka esam šeit bijuši! Manuprāt, tas ir pats vieglākais veids kā noslēpt mūsu identitātes. Un patiesībā cik vienkārši visu to būtu pārvērst par nejaušu nelaimes gadījumu par kuru vainojams "itkā" būtu pats saimnieks...Bet tas ir tikai mans viedoklis... Ir citi priekšlikumi?
Mika nopietnajā sejā atspīdēja baltās acis, kurās varēja redzēt tikai zīlītes atspulgu. Tik vien vajag, lai nospiestu "enter", bet vai kādam būs drosme to darīt...

"Priekšiniek, dārgum, nu vajag tachu kaut kaadu cienju muusu miiljajam "Teetukam" izraadiit, ja godigi, es gribu redzeet peec kaada "vienkarsha nelaimes gadiijuma paliek TAADS liikjis, piedevaam, kas buus tad ja vinju meegjinaas viņu identificēt? Vai vēl trakāk, secēt? Domājams, ka neliela ugunsnelaime, sheit buutu iisti laikā"

Anna, seedeeja Anrii kleepii un virpinaaja atrisushu matu shkjipsnu. Shii vieta vinju kaitinaaja, vinjai nepatika netiiriiba, kas te valdiija un viņas jutekljus tracinaaja paarpiekuupinaatais telpas gaiss. Nav briinums, ka Radiitaajs, labpraat nakshnjoja pie manis, un nekad mani neacinaaja uz Shejieni... vinja pie sevis domaaja.

"Par karnevaalu runaajot, nu man maajaas ir taada nu neliela kolekcija ar dazhaadiem, shim gadiijumam visnotalj piemeerotiem teerpiem, un ticiet vai nee, esmu gatava ar tiem daliities. "[vinja veelreiz nopeetiija apkaartesoshos] Es domajau, katram kaut kas tur atradīsies. Beztam, uztureeshanaas sheit kopaa ar Radītāja atkliekaam, diezin vai mums dos muuzhiigu patveerumu no briesmaam"
Atcereejusies, ka shii vinjai vispaar taa kaa ir darba diena vinja zheeliigi paskatiijaas uz Anrii. "Priekshiniek, daargum, man tachu nebuus jaaraksta paskaidrojums, par to, ka neierados darbaa, vai ne? "

Amandai sāka apnikt dažu izrādīšanās.

- Ai, nu daram kaut ko. Man vēl šonakt jāpaspēj kluba darbību apraudzīt. Es varu piezvanīt puisim, kurš aizskrēja un pateikt, ka rīt tiekamies karnevālā. Un nu jā... Es arī esmu par dedzināšanu. Man mašīnas bagažniekā ir kanna ar benzīnu, nu ja jums liekas, ka tas varētu palīdzēt. Un tad es šobrīd, ar tiem, kuri vēlas palikt pie manis, labprāt dotos prom, lai rītvakar satiktos pie Žo - Žo. -

Amanda uzsmaidīja Žo - Žo īpaši, jo nu viņa atcerējās, kur šo meiteni agrāk bija redzējusi.

Meitene saņēma Skārletas roku savējā:

- Tūlīņ iesim, mīļā! Un Tev taču nebūs pretenziju, ja mēs pa ceļam ieskriesim manā klubā, pastīties, kas tur notiek... -

Amanda pievērsās arī Kristīnei:

- Lūdzu, nāc Tu arī ar mums... -

Anna bija sākusi uzsvērti ostīt gaisu - šķiet, kaut kas viņai nepatika.

Amandai ierunājoties par benzīnu, gaisu sāka ostīt arī pārējie. (izlasiet PZ par to, ko kurš saodāt)

- Es jau nevēlētos sacelt paniku, bet man liekas, ka prātīgāk būtu iet, jebšu mūs var uzcepināt kopā ar Radītāju. Te ož pēc aizdedzināmā šķīduma. -

Runājamo Amanda nobēra ātri un turēdama Skārletu pie rokas devās uz durvju pusi un mēģina tās atvērt.

Amandas telefons atkal īsi iepīkstējās - dzīvīga sarakste viņai šonakt, dzīvīga.

No parastajiem ielas trokšņiem izcēlās kāda auto signalizācija, kas īsi ieaudojās. Gandrīz uzreiz pēc tam atskanēja skaļš būkšķis, ko pavadīja arī plīstoša skaņa - it kā kaut kas būtu kritis no paliela augstuma.

OOC: No transporta lejā atrodas: melna Honda (Anrī); zaļš Mitsubishi Pajero (Sindra), sarkans divvietīgs sporta auto (Skārleta); un tumši violeta Toyota Corolla (Anna). Vispār spēlētāju rīcībā ir vēl Džei Džei motocikls - bet viņš ar to aizbrauca.

Sarkanais auto vairs nav braukšanai lietojams. Ja kādam ir vēlme paskatīties pa logu vai doties lejā un askatīties, kas tieši noticis - redzamie apstākļi ir aprakstīti ATD

Amanda pa ceļam uz durvīm izvelk telefonu un izlasa īsziņu.

Auto signalizācija meiteni manāmi satrauc. Viņa izved Skārletu kāpņu telpā, pagriežas pret viņu un klusi nočukst:

- Man nepatīk, ka strādā auto signalizācija. Bet es ierosinu, ja ir kaut kas noticis kādai no mūsu mašīnām, tad prātīgāk būtu iet prom ar kājām un izlikties, ka mašīnas nav mūsu. Vispār pagaidi. -

Meitene atlaida Skārletas roku un aši noskrēja pa trepēm lejā un pa ārdurvju stikliem paveras uz ielas, kur ierauga, ka sarkanā mašīna ir sabojāta. Viņa uzskrien atpakaļ pie Skārletas.

- Ir jātinas prom. Ātri! -

Pabāzusi atpakaļ galvu dzīvoklī, viņa uzsauc palicējiem:

- Nu jā, jūs pierunājāt, tā nav sakritība. Tikko kāds ir sabeidzis sarkano sporta mašīnu. Starp citu, kam pieder sarkanā mašīna? Un nu jā... Man te nekas vairs nav meklējams. -

Amanda atgriežas kāpņu telpā atpakaļ pie Skārletas un ir gatava viņu vest prom.

Iezvanās telefons, kuru Miks joprojām tur rokās.

Numura noteicējs: " B_J.J. "

Skārleta stāvēja kāpnēs un vēroja kā Amanda skraida lejup augšup. Viņai šķita, ka pati tūlīt sāks vemt. Kaklā bija iestrēdzis kamols un dzirdot savas mašīnas gaudas tūlīt pat pēc tam, kad bija saodusi gaidā, ko tādu, kas šķita viegli uzliesmojoš, viņa nespēja vairs lāgā nostāvēt. Kaut jau arā no dzīvokļa, tomēr joprojām nelabums neatkāpās. Galva reiba un šķiet, ka vairāk dēļ notiekošā nekā dēļ smakas.
-Sindra! Es tūlīt vemšu!-
Skārleta aizturēja elpu, bet tas tikai vēl vairāk pastiprināja galvas reibšanu. Jaunā sieviete sajuta, ka kaut kas grib nāk pa barības vadu uz augšu un aši piešāva roku mutei priekšā izlaižot no rokām somiņu. Rīstīšanās turpinājās un ak cik nepatīkami! tomēr nekas ārā nenāca. Viņa instinktīvi satvēra Sindras roku un centās nostāties taisni un vairs neiekrampēties margās.
-Ejam...-
Šeit stavēt bija bail, tomēr iet bija vēl vairāk bail, betgalu galā vēlme turpināt eksistēt ņēma virsroku un viņa sāka spert nedrošus soļus lejup pa kāpnēm censadamās nenokrist. Nok'pusi pāris soļu zemāk viņa atcerējās un strauji aprāvusies otrādi atlaida Amandas roku un aši tipināja augšup - pēc savas somiņas.

- Cik labi, ka vairs nevaru iedzīvoties sirmos matos. Un cik reizēm glābt pasauli ir grūti - meitene padomāja un skatījās, kā Skārleta mokās ta ar slikto dūšu, ta ar somiņas meklēšanu.

- Mīlulīt, tā bija Tava mašīna? Vai Tu zini, ka mašīnā vadītāja vietā sēž kāds pavisam nekustīgs, liekas, ka miris tips? Vai Tu pārvadā miroņus? Tas nu gan nav prātīgi.... -

Skarleta apcirtās riņķī un tumšais skatiens tika piekalts Amandai
-Mironis?-
Viņa pārvaicāja un skaistā mute pavērās. Nākamajā mirklī smailie papēdīši tika noklaudzināti pret kāpņu pakāpieniem un Skārleta piemetās pie loga un pavērās ārā pa logu. Viņa aizvēra acis - kā allaž, kad kaut ko īsti nespēja aptvert vai kad k-ko apdomāja.

-Nē...-
Klusā balss atbildēja uz Sindras jautājumu
-Nepārvadāju gan...-
Viņa lēnām piegāja pie durvīm un izgāja uz ielas. Mirkli stāvējusi viņa centās aptver notikušos un izdomāt, ko tagad darīt
-Sindra, mīlulīt, tūlīt pat šeit uzradīsies policija...-
Jau atkal Skārleta bija gatava sākt raudāt.
-Jaukumiņ, mums... mums jāpazūd! Un tūlīt pat!-
Šķiet, ka Skārletas beigties nervi tika sabeigti vēl vairāk.

- Ienāc atpakaļ kāpņu telpā. Mēs tūlīņ iesim. Vajag pabrīdināt citus. -

Amanda uzsauca Skārletai un jau atkal uzskrēja atpakaļ pa kāpnēm un pabāzusies iekšā pa durvīm paziņoja;

- Tur lejā ir sasista ar sniega blāķi Skārletas mašīna un tajā iekšā vēl ir arī līķis. Pat ja ne Radītāja dēļ, tad tās mašīnas dēļ, gan policija drīz būs klāt. Mums tiešām vajag ātri atstāt šo telpu. -

- Mik, Skārleta ir pārāk uztraukta, es viņu aizvedīšu prom un tad Tev uzzvanīšu. Kristīne, vai Tu arī nāc ar mums? -


Meitene bija gatava skriet uzreiz prom, bet pēkšņi apstājās un pagriezās atpakaļ uz dzīvokļa pusi.

- Lai gan.... Policija tāpat meklēs mašīnas īpašnieci un atradīs Skārletu... Njā.... -

Pirms vispār jelkas bija noticis ar Skārletas mašīnu, Kristīne rūpīgi ieklausījās sarunās. Kamēr runas vijās ap degumu un uguni (*Cik gan daži var būt uzspēlēti pat šādās situācijās* viņa pasmīnēja), Kristīne spēcīgi ievilka plaušās gaisu un nezkāpēc viņai sāka šķist, ka gaisā tomēr nav atrodama smaka no aizdedzināšanas šķīduma.
Tomēr no pārdomām viņu atrāva troksnis.
- Kas pie velna... - viņa saraukusi uzacis piegāja pie loga. Uz kādas mašīnas jumta bija vesela kaudze ar ledu, sniegu un akmeņiem. Kristīnei palika žēl automašīnas īpašnieka - tik smuka māšīnīte bija. Pie tās pieskrēja Amanda un drīz jau atkal atradās Radītāja noplukušajā dzīvoklī.
- Jā, es došos tev līdzi, - viņa atbildēja uz jautājumu, kuru viņai uzdeva Amanda. - Un lai policija neuzzinātu, kam pieder mašīna, varbūt aprausim visus numurus un Skārletai piederošās mantas aizvāksim... - viņa pat noskurinājās pie šīs skaļi izteiktās domas - tik barbariska viņai tagad tā šķita.
*Tak pacel to telefonu!...* viņa drūmi nodomāja, jo viņai jau bija apriebusies Mika mobilā trallināšana.

- Nu diez vai numuru apraušana līdzēs. Šādu mašīnu Rīgā noteikti nav daudz.
Vai jums nav kādam kāds īpašums uz kurieni varam mašīnu ātri aizvilkt? Man pašai ārpus centra nekā nav.... -

Skārletai pagalam mazajā kleitiņā stāvēt uz ielas kļuva auksti, turklāt kāda vīrieša nepārprotami ieinteresētais skatiens no sadauzītās mašīnas pārslīdēja uz Skārletas kājām un tad uz augšu. Sieviete apcirtās riņķī un uzdipināja augšup pa trepēm - tieši laikā, lai dzirdētu sarunu starp Amandu un Kristīni.

Viņa atkal lēni pievēra acis un klusi izelpodama atvēra tās un pavērās uz abām sievietēm, kas šķiet pagaidām bija kopā ar viņu
-Nevajag to mašīnu aiztikt. Vienkārši dodamies prom. Un ja tur ir līķis...-
Viņai prātā ienāca pavisam nepiemērota doma šādiem apstākļiem - ja ir līķis, ir asinis. Viņa pārslidināja sārto mēli pār baltajiem, līdzenajiem zobiem - no viena ilkņa līdz otram un tad maigi iekodās sev apakšlūpā. No malas varēja likties, ka viņa ar kādu flirtē.
-Būs trakas nepatikšanas.-
Viņa konstatēja faktu, ko šovakar gan pati, gan citi jau bija konstatējuši vairākas reizes
-Un... Vienalga policiju, šeit notiek kas trakāks...-
Viņa piegāja pie Amandas un paņēmusi uz dīvāna guļošo ādas puskāžociņu uzvilka to un maigi satvērusi Amandas plaukstu to viegli saspieda
-Ejam!-

- Bet Tevi meklēs. Ja mašīna vienkārši būtu saspiesta ta nekas, bet tas cilvēks iekšā. Šobrīd gan liekas, ka Radītāja līķi būtu grūtāk paskaidrot nekā mašīnu ar saspiesto cilvēku.

Tu vispār apskatījies? Vai Tu to tipu pazīsti? -

Miks visu šo laiku stāvēja vienā vietā un domīgi noraudzījās uz notiekošo. Viņa acis slīdēja kā stikla bumbiņas rāmīšos un viņš tikai ik pa laikam aplaizīja savas lūpas. Jā, patiešām - dedzināšana. Tomēr viņš pielicis pie mutes roku, līdz ar citiem arī sāka ostīt gaisu, kurā patiešām sajuta dīvainu smaku. Aizdedzināšanas šķidrums? Bet... Miks pagāja soli uz priekšu un savu drūmo skatienu paskatījās uz griestiem. Tomēr liekās viņš nebija vienīgais, kas saoda šo smaku. Izbraucis ar pirkstiem caur nekārtīgajiem matiem, Miks ievilka dziļu elpu un domīgi noraudzījās vampīru darbībās. Viņš dzirdēja skaņas nākam no kāpņutelpas un vampīra sejā bija manāms apjukums, tiklīdz viņš izdzirdēja automašīnas signalizāciju. Kad viņš gribēja jau skriet skatīties pie loga, par notikušo, viņa rokās iezvanījās telefons. Viņa tumšais skatiens pārslīdēja pār burtiem, kas bija uzraxtīti uz mazā displeja.
B_J.J.
Viņš negribēja atbildēt. Patiešām negribēja, pat pats neapzinoties kāpēc. Arī trokšņi kāpņu telpā viņam radīja šaubas, un arī signalizācija ārpusē. Tas radīja vienlīdz gan bažas, gan aizdomas. Un tieši Amanda bija tā, kas apliecināja viņa domu gājienu. Sasista mašīna, līķis, vēlviens līķis kā arī telefons viņa rokā nepārtraukti zvanīja. Viņš tikai spēja pamāta ar galvu piekrītoši Amandai un depresīvā sejas izteiksme tagad bija kļuvusi vēl bālāka, jo tas jau sāka izskatīties pēc masu slepkavības mēģinājuma. Viņa skatiens pārslīdēja uz istabā vēl esošajiem vampīriem un Miks vairs negaidīdams klusi norūca
Šī nolādētā vieta ir jānosvilina līdz ar pamatiem pirms vēl nav noticis, kas negaidīts! Ja visi piekrīt, tad mums tikai vajag sākt! Nolādētais telefons!
Miks nikni, atņirdzis zobus, paskatījās uz esošo priekšmetu rokā un pēkšņi viņa nāsīs atkal iesitās jau pazīstamā šķīduma smaka, tomēr tagad viņam nebija vēlmes meklēt tā iemeslu. Strauji pielicis pie auss telefonu, Miks nedaudz sakaitinātā balsī ierunājās
Runā! Bet ātri!

Ātri visi taisaties no turienes ka tiekat - mūs mēģina novākt, vai arī padarīt mūs par bezpajumtniekiem. tas bija džeks zilajā jakā ar brilītēm, kas vēl pirms laika sēdēja uz viena no krēsliem. Manu dzīvokli mēģināja nodedzināt un mani nogalināt. Es tagad esmu krastmalā. Jums visiem tulīt pat jāpamet tas dzīvoklis. Es neticu ka tā ir sakritība ka tiek nogalināts radītājs, un sāk aizdegties mūsu mājas. Es gaidu pie lielā Kristapa statujas...

Anrī, beidzis kacināt Skārtletu, bija atgriezies klubkrēslā un atkal paņēmis klēpī Annu. Noglāstīdams viņas atsegto kāju, viņš ķircinoši noteica: "Mjā, sirsniņ, tev ar "Tētuku" droši vien bija sevišķi īpašas attiecības - bet tagad viņš ir nonācis tur, kur dodas visi godīgi vampīri, un tev būs jāsamierinās ar manu kompāniju...Par darbu neuztraucies - ja būsi laba meitene, vari cerēt arī uz algas pielikumu..."

Visas šīs runas par dīvainajām smakām un nelabumu viņu nāvīgi tracināja. Kas tad nu, paranoja panesusies? Vai tiešām šie nīkuļi tik ļoti baidījās no nāves, ka tiem jau sāka rēgoties? Un visa šī te maniakālā sazvanīšanās...Arī runas par dedzināšanu šķita aplam muļķīgas - tepiķis pat nebūs paspējis aizsvilties, kad kaimiņi izsauks pažarniekus un būs beigta balle...Viņam gan par to visu nospļauties. Tiesa, kad uz ielas ieaurojās signazlizācija, viņš satrūkās, nodomādams, ka tā ir Honda, taču nopratis, ka gaudotājs nav viņa autiņš, atakl pievērsās Annas apčubināšanai.

"Klau, kaķēn, ko tu teiktu, ja mēs tītos prom no šīs trakomājas, kamēr man nav uznākusi vēlme piežmiegt visus šos psihopātus?" viņš iečuksēja vampīrei ausī, ieslidinājis plaukstu aiz viņas džemperīša malas un nolaizījis viņas auss ļipiņu, "Klubā šonakt paredzēta īpašā deju programma, bet, ja vēlies, varam doties uz manu dzīvokli..." Šķita, Anrī joprojām domāja, ka notiekošais viņu nemazākajā mērā neskar...

Miks ignorēdams apkārt notiekošo mēmi nolaida telefonu gar sāniem un norīdams kaklā iestrēgušo gaisu ar ieplestām acīm paskatījās uz vietu, kur bija sajutis šķīduma smaku. Tā tik vēl trūka! Tātad patiešām, viņi nebija kļūdījušies un šis nu bija pēdējais piliens Mika pacietībā. Ar strauju galvas pagriezienu viņā paskatījās uz durvīm un zemā un rūcošā balsī uzkliedza pārējiem
Ārā! Visi ārā! Tūlīt! Nolādēts! Šo dzīvokli jau izdomāja aizdedzināt kāds cits! Un ne jau tāpēc, lai kruķi atklātu līķi, bet, lai par tādiem padar'tu mūs!
Mika acis savilkās šaurās elipsēs un viņš ātri piemetās pie durvīm, lai atrautu tās vaļā un nikni noskatīja katru vampīru, jo viņu dēļ jau atstiept kājas viņš negribēja! Kustieties taču, nolādēts! Pat viņa prāts sāka trakot, drīzāk niknumā, nekā uztraukumā.

Uz īsu sekundes daļu, Kristīne ieskatījās Mikam acīs. Nomierinies, viņa it kā domās viņam teica un mierīgi novērsa skatienu. Pēc viņa dusmu zibeņiem noprata, ka tas, ko viņš dzirdējis klausulē, nebija tas patīkamākais. Viņa steidzīgi piecēlās un ātri noskatīja dzīvokli un visus kas tajā atradās. Uzmetusi pār pleciem somu, stedzīgi izgāja ārpusē. Arī viņa netaisījās kļūt par līķi. Noskrējusi pa kāpņu telpu, viņa izgāja uz ielas pie mašīnām un nolēma pagaidīt pārējos. Cenšoties neuzmest skatienu sadragātajai mašīnai, kurā kaut kas bija, viņa kā hipnotizēdama skatījās durvīs pa kurām tikko bija izgājusi.

"Senior, ja mees te veel ilgi meegjinaasim izdomaat kaadas jaukas izklaides, tad iespeejams, paliksim par pelnu chupinjaam, es protams, gribeeju tumshaaku aadu, bet nu jaa visam ir savas robezhas. Taa ka varbuut, Tu, mans daargais, buusi tik laipns un ljausi mums turpinat muusu vakara plaanus apspriest kaadaa, mazaak smirdoshaa vietaa?
Zho-zho ar sev piemitosho graaciju leenaam izsoljoja aaraa no nepatiikamaa dziivoklja, vinjai pat nebija zheel ka tas nodegs, ejot uz durviim it kaa nejaushi pakjeera kaadu graamatu, tiiri piemiņai. Vinju turpinaaja iipashi samaaksloti naivi raatnaa balsii. Pirms izieshanas vinja apstaajaas un ierunaajaas.
Priekshiniek, varbuut buusiet tik laipns un man pievienosieties? Redziet, ja nebuusiet Juus, man uz algas pielikumu nav ko cereet...

"KO jūs tieši te visi saožat??? " Anrī saērcināts pajautāja, pieceldamies kājās un pavēdinādams plaukstu netālu no sava deguna, "Ak, jūsu vārīgie buržuju deguni...Es saožu tikai mīzalus un sandalkoku." Nevērīgi iesmiedamies, viņš devās pie Annas un, aplicis roku ap tās vidukli un noskūpstījis viņas vaigu, izveda vampīri no noplukušā dzīvokļa.

Izgājis uz ielas, viņš devās pie melnās Hondas un, izvilcis no žaketes iekškabatas atslēgas, atslēdza savus spēkratus un džentlmeniski piedāvāja Annai vietu priekšēja pasažieru sēdeklī. Melns ādas salons, stereo iekārta. Rubīniem rotāts krucifikss piekārts pie spogulīša. "Šķiet, mūs neviens šeit vairs netur - jebšu tu gribi palikt un paskatīties, kā Vecais sadeg ar visu savu midzeni?"

Nu priekshniniek, vai Jums neviens nav teicis, ka pacietiiba ir tikums? Redziet to samiiciito mashiiniiti? Tur iekshaa viens civleecinjsh? Kursh to zin vai vinjsh ir dziivs vai ne? Varbuut vinja maziskaa esamiba, speej dot vairaak kaa glitii asinjainu plekji mashiinas seedeklja paarsegaa? Cik atceros, mans miljais, Juus bijaat varens dakteris [ smiekli ] vismaz to 40-gadnieci kundziiti, kas aizrijaas ar kjrishu kaulinju nez kaa tas tur nokljuva Juus izglaabaat teju no likumsakariigas naaves, Jums jau nu buutu jaaspeej atshkjiet, mironi no paikas, tas ir dzīvajā, atceriesties, mans mīļais tas, kas nogalinaaja Radiitaaju, un demolee muusu iipashumus, var kjerties klaat arii tavai smukajai sejinjai un pievilciigajam kjermeniem. Padomaa cik nesmuki buutu ja Tev tiktu nocirstas rokas vai nokjekseets apakshzhoklis runaajot, par Anrii kjermeni zho-zho maatishkji pieskaaraas vinja rokaam, tad viegli paplikjeeja pa apakshzhokli.

Manaami velkot vinju uz paareejo pusi, viņa turpinaaja savas "ljoti svariigaas" runas.

Un jaa monsenior, ja Juus paraustiitu no deguna aaraa spalvas, iespejams buutu pamaniijis, ka muusu lieliskaa Radiitaaja dziivoklis ozh peec degshkjidruma. Zin'- asa smaka, lipiiga konsistence, aatri deg.

Nu vairs gaidīt nebija vērts. Amanda paņēma aiz rokas Skārletu un uzsauca Mikam:

Mēs dodamies uz Lielā Kristapa statuju. Satiekamies tur!

Tad viņa vilkdama līdzi Skārletu izskrēja uz ielas. Viņa nospieda signalizāciju ātri atvēra durvis, iesēdināja priekšējā pasažieru sēdeklī Skārletu un piedāvāja vietu aizmugurē Kristīnei. Mašīna aiztraucās naktī.

- Galvenais, lai nesākas panika! Gan jau viss būs labi. - meitene pie sevis domās kā mantru skaitīja. Ik pa brīdim pametot bažīgu skatienu uz Skārletas pusi. Amanda ieslēdza radio un sameklēja, kur spēlē kādu mierīgāku mūziku. Viņai likās, ka tam vajadzētu meitenes nomierināt un atgriezt mierīgu komforta sajūtu.

Vai jūs tos pārējos vampīrus bijāt agrāk satikušas? meitene tomēr nolēma apjautāties.

Amanda aizbrauca līdz Grēcinieku ielas iebraukšanas punktam Vecrīgā. Ielika caurlaides kartiņu automātā un gaidīja, kad atvērsies barjera. Tad meitene sāka lēni braukt uz priekšu pa Grēcinieku ielu. Nobrauca garām Universālveikalam un lēnām aizripinājās līdz klubam. Pie kluba viņa mazliet piestāja un paskatījās vai viss ir kārtībā. Tad brauca tālāk līdz Grēcinieku ielas galam, novietoja auto Tehniskās universitātes auto stāvvietā un pagriezās pret meitenēm.

Klāt esam. Es gan nezinu. Es to puisi īsti nepazīstu un nezinu, kas tur pie tā pieminekļa mūs sagaida. Nav ne jausmas kā šī nakts vēl beigsies.

Amanda izkāpa no auto, signalizāija īsi iepīkstējās un viņās devās uz Lielā Kristapa statujas pusi.