Kas ir pats brīnumainākais, kas ar jums ir noticis? Vai ticat brīnumiem vispār?
Es jā...

Brīnumains? Daba vispār ir brīnumaina.
Bet brīnumiem es neticu. T.i., uzkatu, ka apgalvojums "neticami, bet fakts" ir kļūdains. Ja kaut kas ir noticis, tad tas ir realitāte, fakts, tas varēja notikt, jo IR noticis, un nav nekāds brīnums. Brīnums ir tad, ja kaut kas nevar notikt, bet notiek. Bet tādu lietu vienkārši nav, kā jau teicu.

Nujā.. Rovielas teiktais man zināmas pārdomas izraisīja..

Pieņemot, ka notikums pilnīgi noteikti saistīts ar kādu darbību, tātad priekšmetu mijiedarbību, tad varam droši apgalvot, ka kaut kas notiek tikai tik lielā mērā, cik cilvēks spēj šo darbību sevī apzināt. Kaut ko apzināt cilvēks spēj tikai un vienīgi ar savu maņu palīdzību, kas nozīmē, ka ikviena notikuma notikšanas pakāpe un iedaba ir cieši saistīta ar no maņām saņemto informāciju un šīs informācijas apstrādi, balstoties uz indivīda interpretācijas īpatnībām.

Pieņemot, ka pašu maņu jūtīgums dažādiem cilvēkiem ir atšķirīgs, kā arī to, ka katra indivīda interpretācija ir stipri dažāda, tad ikviena notikuma notikšanas pakāpi un iedabu katrs cilvēks uztvers atšķirīgi. Tātad to, vai kaut kas ir noticis un kas tieši ir noticis, katrs vērtēs atšķirīgi.

Tāpēc Rovielas teiktais, ka jebkas, kas ir noticis, ir fakts ir visai virspusējs apgalvojums, jo fakts tas būs tikai attiecīgajam indivīdam. Ļoti iespējams, ka citi cilvēki šo notikšanu uztvers pavisam atšķirīgi vai neuztvers vispār.

Tāpat arī, runājot par notikumiem, kas var un nevar notikt, es nesaskatu konkrētu iespēju, kā piemērot šo varēšanu un nevarēšanu vienlaicīgi visu cilvēku interpretācijā. Cilvēks par iespējamu uzskata tādu notikumu, ko var iedomāties kā reāli notiekošu, bet par neiespējamu - tādu, ko nevar iedomāties. Bet ņemot vērā veidu, kādā cilvēks uzņem informāciju un apstrādā to, kāpēc gan mums vajadzētu domāt, ka viens notikums ir vairāk iespējasm par otru? Kur ir garantija, ka nekļūdamies?
Tāpēc nepiekrītu apgalvojumam, ka Brīnums ir tad, ja kaut kas nevar notikt, bet notiek. Bet tādu lietu vienkārši nav... Jo ir lietas, kas nav iespējamas indivīdaprāt un varbūt pat visas cilvēces-prāt, bet reāli notiek. Un tieši šie tad arī būs tā saucamie brīnumi, turklāt saglabājot savu brīnuma iedabu tikai pirmajā notikšanas reizē [brīdī].

Nē, mums vienkārši atšķiras jēdziena "fakts" definīcija. Es uzskatu, ka "fakts" (reālais notikums) ir "fakts" pilnīgi neatkarīgi no tā, vai to kāds redz, vērtē un piefiksē. T.i., "fakts" nav manā galvā, bet pastāv objektīvi un neatkarīgi no manis.


Atkal atšķiras definīcija Man "notikšana" vai "nenotikšana" ir saistīta ar varbūtību. Jā, vienkārši ar matemātisko varbūtību. Pie tam ne ar tīri teorētisko, bet ar realitātes ierobežoto varbūtību (teorētiski var aprēķināt niecīgo varbūtību, ka pa atvērtu vēdlodziņu reizē pēkšņi izplūstu viss gaiss. Var. Bet nav jēgas. Fiziskās pasaules reālie ierobežojumi to padara par neiespējamu jau pie daudz lielākām varbūtības vērtībām). Tieši tāpēc kaut kas noticis ir vienmēr kaut kas tāds, kas varēja notikt. Un ja jau IR noticis, tad varbūtība ir 1 = "fakts". Vairāk vai mazāk iespējams? Jā, to var aprēķināt. Bet galu galā notiks tikai viens, ja tās ir savstarpēji izslēdzošas alternatīvas.
Es izslēdzu cilvēka faktoru brīnumu novērtējumā. Ja to ņem vērā, tad Tev ir pilnīga taisnība. Tad brīnumi ir ļoti daudz un dažādi.

Piekrītu. Es arī uzskatu, ka pastāv kāda īstā patiesība, kas ir viena un noteikta un ir tieši tāda neatkarīgi no cilvēku interpretācijas. Tomēr jasaprot, ka tas ir cilveka prāts, kas, analizējot no arpuses saņemto informāciju, izdara par to secinājumus. Cilvēks zina par apkārtējo pasauli tikai un vienīgi pateicoties savām maņām. Par visu notiekošo cilvēks spriež individuāli, balstoties uz savu interpretāciju. Mēs paši, Roviela, esam cilveki un runājam, balstoties uz savu interpretāciju.. Mēs nepazīstam pasauli citādi, kā no sava cilvēku viedokļa! Pat visteorētiskākās varbūtības ir radītas no cilvēka viedokļa. Zinātņu pamatā ir cilvēka maņu sniegtā informācija. Kā gan mēs varam neņemt vērā cilveka faktoru?

Un vispār.. Kas tad ir brīnums? Brīnums ir tāda parādība, kas notiek, kaut arī nav iespējama indivīda skatījumā. Es nespēju iedomāties, ka kaut kas varētu tikt apskatīts ne no cilvēka viedokļa, jo absolūti viss, ko zinām ir iegūts tīri cilveciski interpretējot ārējo vidi.

Varam neņemt vērā. Tas jau ir atkarīgs no filozofiskās sistēmas, kurai konkrētais indivīds pieslienas (apzināti vai neapzināti, nav svarīgi). No pasaules uzskata. Es, apskatot jautājumu par brīnumiem, cilvēcisko faktoru neņēmu vērā. Protams, taisnība, pilnīgi viss skatījums un visas sistēmas mums ir no cilvēku viedokļa. Un tomēr es atbalstu to filozofu domas, ka dažas zināšanas ir iespējams iegūt teorētiski. Un vispārināt likumsakarības arī.


Piekrītu. Tā tas ir . Bet parādi man kaut vienu brīnumu, kas, tādā veidā to saprotot, ir kopīgs visai civilizācijai? Kaut ko nezināt un neizprast jau vēl nenozīmē, ka tas ir brīnums. Brīnums - ja kādu parādību tā apzīmē, manuprāt, nozīmē apstāšanos pie "tā ir mistika" vai "nelabais viņu sazin" vai "Dieva ceļi ir neizdibināmi!" (atkarībā no indivīda konkrētās interpretācijas). Īsāk sakot - "nezinu, kas tas ir, bet noteikti tas nav racionāli izskaidrojams un nav ko pētīt". Mana nostāja ir "nezinu, kas tas ir". Ar domu "tas ir racionāli izskaidrojams, tikai konkrēti es nezinu atbildi".
Ne velti zinātnē, mākslā un filozofijā par brīnumiem nerunā. Nav tādu. Reliģijā - jā, jebkurā, bez tiem iztikt nevar.

Nu jums bazars panesās....

Es uz to visu skatos vienkāršāk. Brīnums ir tikai vārds, ko izdomājis cilvēks, lai apzīmētu kādu lietu vai parādību, ko viņš neprot izskaidrot, vai kas viņu patīkami pārsteidz.

Roviela - Vai vari, lūdzu, pakomentēt, kā tu izproti teorētiski iegūtas zināšanas, kuru pamatā nebūtu cilvēciskā faktora? *vienkārši gribu būt drošs, ka pareizi saprotu tavu domu gājienu*

Un otra lieta, jā, protams, brīnums būs brīnums manā interpretācijā tikai konkrētam indivīdam konkrētā brīdī.. Tā saucamie globālie brīnumi varētu atgadīties vien tādā formā, par kādas esamību civilizācijai kā kopējam veidojumam nav ne jausmas..


Inx - Jā, piekrītu tavai brīnuma definīcijai, ja apskatam to no kāda indivīda viedokļa.. Manis un Rovielas saruna ir par tīri teorētisku brīnuma iespējamību, kas nu jau pārgājusi diskusijā par cilvēku zināšanām un fantāzijām..

Tas nav jāprasa man, bet lielajiem filozofijas gigantiem Es pat neatceros, kurš un tieši ko teica, bet doma ir tāda: vieni apgalvo, ka no konkrētiem novērojumiem var izsecināt vispārējas likumsakarības, balstoties uz kurām var paredzēt notikumu sekas. Piemērs - atlaižam mantu, tā krīt uz zemi. Un tā būs. Nemaz nav viss jānomet zemē, lai to pārbaudītu.
Otri apgalvo, ka, lai cik reižu mēs arī nenovērotu kaut ko, nekad nevar pateikt, ka nākamo reizi būs tā pat.
Man šķiet, ka pirmie ir tuvāk patiesībai, ja vien uzskata, ka galā radītā teorija nav akmenī iecirsta un nemainīga uz laiku laikiem.
Un es jau teicu, ka piekrītu, ka vispār jebkāda spriedelēšana ir tikai cilvēkiem. Tā ir aksioma, kuru parasti reducē uz to, vai "pareizi" ir vienam indivīdam, jeb "pareizi" ir daudziem. Teorētiski - tas ir: ar racionāliem, veselā saprāta vadītiem un loģiskiem secinājumiem iegūta teorija, būve, pēc kuras vadoties vairāk vai mazāk var paredzēt sekas kaut kam, kas nav reāli noticis. Matemātika tāda ir, piemēram, fizika, utt. Un nemaz nav vajadzīgs, lai visi atsevišķie indivīdi spētu saprast kas un kāpēc. Atsevišķam neizglītotam indivīdam daudz kas var likties brīnums, kas izglītotākam tāda parasta ikdiena vien ir.
Jā, ja brīnumu tā definē, kā Tu to dari, tad piekrītu. Konkrētam cilvēkam konkrētā brīdī. Es vairāk uz lielākiem zinošu indivīdu bariņiem orientējos.

Roviela - Nu protams, ar šo vispārējo likumsakarību atvasināšanu nodarbojās Dekarts, arī Spinoza un vēl daudzi citi.. Viņiem ienāca prātā, ka cilvēkam jāvar apjēgt pasaulē notiekošais izmantojot vien savu veselo saprātu un izslēdzot maņu sniegto informāciju.. Šādi rīkojoties, Dekart nonāca līdz pieņēmumam, ka viss neapstrīdamākā patiesība (tuvākais stāvoklis pilnīgai patiesībai) ir apgalvojums - Es domāju, tātad eksistēju.. Tomēr arī par šo apgalvojumu Dekarts nebija 100% drošs.. bet vienkārši pieņēma to kā vispatiesāko. Otra lieta, ko Dekarts pieņēma bija Dieva eksistence (Pierādījums: Nekas nevar rasties pats no sevis, tātad kāds to radīja) un attiecīgi nostādīja Dievu kā perfektu (pierādījums: citādi vienkārši nevar būt.. t.i. citādi autors nevar iedomāties), bet cilvēkus kā vājas būtnes ar saviem trūkumiem... Un no šī visa [izmantojot savus virspusējos pierādījumus] viņš sāka atvasināt savu teoriju, tādējādi faktiski balsot to uz ne pārāk stabiliem pamatiem...

Kāpēc es stāstu šo visu? Jo uzskatu, ka cilvēks nespēj nodalīt savu domāšanu no pieredzes un darbi, kuros dažādi filosofi centušies pierādīt pretējo, man šķituši pagalam nepārliecinoši.. Kādā veidā cilvēks radījis zinātnes? Kādā veidā kaut ko pierādījis un secinājis? Manuprāt, atbilde ir viena - ar no maņām saņemtās informācijas palīdzību! Ar pieredzes palīdzību! Citādi nekā.. Vai cilvēks, kurš nekad dzīvē nebūs redzējis krītošu objektu, zinās, ka, palaižot vaļā rokā turētu krūzīti, tā nokritīs? Nē, nezinās..

Nulukkizdin - tas ir jauki, ka Tu pārstāsti to visu, bet es, kā zvērināts matemātiķis, nemēdzu savu atmiņu piebāzt ar citātiem, skaitļiem un faktiem, lai arī nupat kā izlasīju "Filozofijas vēsturi" Mēdzu paturēt prātā tikai būtisko, nevis kurš to ir teicis un kad.
Tāpēc jau uzrakstīju par 2 veida filozofiem neminot viņus vārdos.
Otrs piemērs, par "cilvēks, kurš nekad dzīvē nebūs redzējis krītošu objektu, zinās ka, palaižot vaļā rokā turētu krūzīti, tā nokritīs" nav tas labākais. Par to, ko definē ar "zināt" un "nezināt" arī nav nekādas vienprātības. Es piekrītu tiem, kas saka, ka prakse ir zināšanu pārbaude. Dabiski, ka viņš to nezinās, pirms nebūs pārbaudījis. Bet, ja viņš arī pēc tam, kad būs aplējies ar savu karsto tēju, neizsecinās, ka nākamreiz var notikt tāpat, tad viņš ir slavējami pieslējies manis minētajai otrajai filozofu grupai. Mana prakse mani stipri tuvina pirmajiem
Starp citu - neviens filozofs nav 100% drošs par apgalvojumiem. Sākumā vienmēr ir kaut kādi pieņēmumi bez pierādījumiem. Tas pats, kas citās konstrukcijās - "pieņemsim, ka tā ir un paskatīsimies, ko no tā var secināt".
Piekrītu, cilvēks tiešām nespēj nodalīt savu domāšanu no pieredzes. Tāpēc jau brīnumi rādās vairāk tiem, kam zināšanu mazāk un tās pieredzes arī nav.
Lai šī foruma biedri neņem ļaunā, bet bieži vien man šķiet skaidri samanāma mistisku un ticu-neticu jautājumu tieša saistība ar biedru vecumu.

Roviela - minēju Dekartu & Co vien kā, manuprāt, izteiksmīgākos piemērus tevis pieminētajam filosofijas virzienam.. Tā teikt, lai būtu vienprātība par ko te īsti iet runa..

Atcerēsimies, kāpēc tad īsti sākās mūsu diskusija..

Tu teici: Es uzskatu, ka "fakts" (reālais notikums) ir "fakts" pilnīgi neatkarīgi no tā, vai to kāds redz, vērtē un piefiksē. T.i., "fakts" nav manā galvā, bet pastāv objektīvi un neatkarīgi no manis.

Es teicu: Brīnums ir tāda parādība, kas notiek, kaut arī nav iespējama indivīda skatījumā. Es nespēju iedomāties, ka kaut kas varētu tikt apskatīts ne no cilvēka viedokļa, jo absolūti viss, ko zinām, ir iegūts tīri cilveciski interpretējot ārējo vidi.

Atšķirība mūsu viedokļos ir - vai par brīnumu var uzskatīt jebkuru notikumu ko kāda persona nesaprot, t.i. uztver kā neiespējamu.

*Tu teici, ka nē, ka pasaulē pastāv strikti nodalītas iespējamas lietas un neiespējamas (turklāt nav svarīgi, ko cilvēks par tām domā; tās pastāv nepastarpināti). Un neiespējamas lietas notikt vienkārši nespēj. Tātad globāli brīnumi nepastāv.
*Es saku, ka visas iespējamās un neiespējamās lietas ir tīri no cilvēku maņām aizgūta informācija, kas ir visai nepilnīga, jo nesniedz mums informāciju par tādām lietām, parādībām, utt.. ko tās nekad nav uztvērušas. Bet domas nodalīt no pieredzes nav iespējams. Cilvēks domā, pamatojoties uz pieredzi. Tātad spēj domāt vien par to, ko parādījušas maņas, bet nespēj par to, ko maņas nekad nav rādījušas. [es šeit nerunāju par lietām kopumā, jo cilvēks pavisam mierīgi var iedomāties neeksistējošu lietu (dažādie izgudrojumi), tomēr arī šī jaunā lieta sastāvēs no vecām sastāvdaļām]. Tas nozīmē, ka cilvēkam nav pilnīga viedokļa par iespējamām un neiespējamām lietām, bet spriest par tām cilvēks var tikai no sava viedokļa. Tātad teorētiski ir iespējamas lietas, kas neeksistē; nevar notikt, bet kādreiz notiek. Un rodas brīnums.

Nulukkizdin - sapratu, ka mums galvenā atšķirība ir tajā, ko mēs katrs uzskatām par brīnumu. Definīcijā.
Visur tev piekrītu, bet... jā, joprojām ir viens bet.

Sākumam "Tātad teorētiski ir iespējamas lietas, kas neeksistē" piekrītu. Jā, ir iespējamas. Kaut vai tāpēc, ka jebkura teorija ir nepilnīga un vienmēr tāda būs. Bet tālākajam: "nevar notikt, bet kādreiz notiek", nepiekrītu. Nenotiek, ja nevar notikt. Un tas ir neatkarīgi no teorijām un cilvēkiem. Man šķiet, ka realitātei ir savas likumsakarības (tās pašas, kuras tā cenšas atrast un izpētīt cilvēki, bet apraksta, protams, tikai no sava redzespunkta un nepilnīgi), kuras padara vienu vai otru lietu neiespējamu. Neiespējamu "no ārienes", no pasaules viedokļa (nē, es nedomāju, ka tur ir kaut kāds saprāts, ar "viedokli" vienkārši apzīmēju "skatu no malas" ), no realitātes fiziskās uzbūves viedokļa vai nu kā vēl to var teikt.
Ja pārfrazē "teorija paredz vienu, bet notika citādi", vai "teorētiski nevar notikt, bet notiek" - jā, piekrītu. Bet ne "nevar notikt, bet notiek". Vienalga, manuprāt, tas nav brīnums. Jo zinu, ka neviena, lai cik laba teorija, neapraksta pasauli pilnīgi precīzi. Vienmēr ir iespējama labāka. Zinātnieki nebrīnās par nestandarta rezultātiem. Viņi meklē, kāpēc tā sanāca.
Brīnumam (es atkārtošos) vienmēr nāk klāt ideja par mistiku, neizskaidrojamo un nekad neizpētamo. Tādu lietu, manuprāt, nav.

Var brīnumu definēt arī tā, ka tas ir jebkurš notikums, ko kāda persona nesaprot, t.i. uztver kā neiespējamu.
Tas būs brīnums konkrētajai personai. Un tikai tai.

Diezgan bieži gadās, ka par brīnumu tiek dēvēta parādība, ko redzējuši vairāki cilvēki. Un tieši tāpēc to sauc par brīnumu, nevis kādas konkrētas personas iedomām vai halucinācijām.

Brīnumi ir tas, kas reāli nevar notikt, taču notiek. Bet es tomēr tiem neticu. Bet ir taču lietas, kas ir neizskaidrojamas, tomēr notiek! Tiesa, cilvēka prāts nevar apzināt visas lietas, un, visticamāk, var notikt daudz vairāk, nekā mēs apzināmies. Taču šoreiz raudzīsimies no parasta vidusmēra cilvēka skatpunkta.

Jā, protams. Ja savācās bariņš tādu, kas ir aptuveni vienā apziņas līmenī, tad ir arī kolektīvi brīnumi. T.i., neviens no klātesošajiem nesaprot. Tas ir tas pats, ja viņi visi to pašu būtu redzējuši katrs par sevi. Un tā arī ir! Ar otra acīm un prātu nepaskatīsies (suģestiju, pašsuģestiju un kolektīvās halucinācijas neapskatām).
Un "reāli nevar notikt, bet notiek" pierāda tikai paša nezināšanu, nevis to, ka tās "reāli nevarēja notikt". Ja jau notika, tātad varēja. Reāli varēja.
Neizskaidrojamas - jā, Tu vai es nezinām, kā to izskaidrot. Iespējams, ka kāds to zin, varbūt arī nezin neviens, bet tas nenozīmē, ka to nevar izskaidrot. Ja ne tagad, tad vēlāk, ja ne es, tad kāds cits.
Ar to Tu domāji, ka es tā teicu? Kur? Jeb tas ir Tavs viedoklis?

Roviela - Lieliski! Manuprāt būsim vienojušies! Ir divas brīnuma interpretācijas:

1) No cilvēka/cilvēku viedokļa - cilvēki pasauli uztver ar maņām (un tikai), kas ir nepilnīgs informācijas avots, tādējādi iegūstot nepilnīgus datus un arī priekštatu par notiekošo.. Tādējādi rodas lietas, ko cilvēki nespēj izskaidrot.. tā saucamie brīnumi..

2) No teorētiskā viedokļa - tiek pieņemts, ka ir kāda absolūtā patiesība, kas pastāv neatkarīgi no cilvēku interpretācijas un šajos patiesajos apstākļos lietas ir vai nu iespējamas vai neiespējamas, bet pilnīgi visas konkrēti izskaidrojamas. Tas nozīmē, ka brīnums nav iespējams.

Jā, tas bija tavs citāts nevis mans viedoklis

Taču kāpēc ir tik daudz cilvēku, kuri paši par sevi ir ''neticīgie tomi'', kā tad izskaidrot viņu teikto, ka "es tādām lietām neticēju, bet nu to redzēju pats savām acīm!'' ?

Nebūšu oriģināla, taču cilvēku, kas būtu vienā apziņas līmenī, nav tik daudz, un, pat ja tādi ir savākušies, tad viņu pieredzētais ir tikai viens brīnums. Un kā izskaidrot to, ka brīnumu redz pūlis cilvēku, kuru vecuma un intelekta līmeņi atšķiras? Šajā gadījumā nevar runāt par vienu apziņas līmeni visiem!

Kamēr pats ar to nesaskarsies, neticēsi... kaut gan - šis forums, kas taču ir hp&gp forums, manuprāt, pulcē cilvēkus, kas neizskaidrojamajam tic!

Ledene - visi tevis izvirzītie jautājumi un prātuļojumi jau tika apspriesti manā un Rovielas sarunas gaitā.. Arī pūlis var redzēt brīnumu manis iepriekš izskaidroto iemeslu dēļ! Iteiktu vienkārši izlasīt VISU diskusiju un censties saprast..

Par nosaukumiem No cilvēka/cilvēku viedokļa vai No teorētiskā viedokļa varētu pastrīdēties , jo es tomēr arī esmu cilvēks, ar cilvēka, nevis teorētisku viedokli, ka brīnumu nav. Principā - jā, var piekrist. Vienīgi man šķiet, ka šie abi definējumi ir sasaistāmi ar zināšanām. Jo zināšanu ir vairāk, jo paliek mazāka konkrētā cilvēka brīnuma 1) interpretācijas daļa. T.i., es domāju, ka nav nekā neizskaidrojama, kā jau rakstīju ledenei. Vienīgi mēs jau paši esam arī tā absolūtās un patiesās realitātes daļa. Nekur neaizbēgsi, tā sacīt. No kurienes vēl viens secinājums - sistēma pati sevi izskaidrot un izprast nevar, tāpēc mēs paši, ka daļa no tās, arī to nevaram un nekad nevarēsim. Bet var uz to tiekties

ledene - man kaut kā nepatīk diskutēt ar cilvēku, kurš pārfrazē manus vārdus un pēc tam sāk tiem oponēt
Tas ir Tavs, ne mans apgalvojums. Kur nu vēl citāts!
Es teicu - brīnumu nav. Nav nemaz. Nevis, ka es "ticu" vai "neticu".
Kāpēc man būtu jāizskaidro citu cilvēku apgalvojumi? Nu un kas man daļas, ja viņi pēkšņi kaut kam notic?
Es teicu - neapskatīsim suģestiju, pašsuģestiju un kolektīvās halucinācijas. Apziņas līmenim nav nekādas sakara ar vecumu, bet ir ar izglītību, piemēram. Nu un, ka bars nejēgu (relatīvi, protams), rāda ar pirkstiem uz kaut ko, ko nesaprot un sauc "brīnums, brīnums!"? Kāpēc kādam no malas būtu jānotic, ka tas ir brīnums, ja viņš uzreiz var pateikt, kas tas bija? Un pat ja nevar pateikt, tād kāpēc jātic?

Maldies! Protams, tādu ir daudz, iespējams, vairākums, bet visi noteikti netic. Lai spēlētos, fantazētu un iztēlotos, ticība nav nepieciešama.

Un re - te jau ir tā starpība. Tu uzreiz piesauc "tic" un "netic", kas nav ne zinātnes, ne filozofijas, ne mākslas kategorijas. Tas, ko es teicu - mistikas un nekad neizskaidrojamā pieskaņa brīnuma skaidrojumā.

hmm - briinums vairaak ir tas kan neveelamies ticeet, bet kas tik un taa paliek par muusu peedeejo ceriibu, bet labaakajaa gadiijumaa arii piepildaas (piem: 8 biologijas kontroldarba uz kuru pirsm stundas biju paspeejusi tikai graamatu pashkirstiit )

nevaretu teikt ka briinumi nenotiek - notiek un pat visu laiku, tikai nezinkaapeec, tad kad tie ir notikushi, tie parasti vairs nespeej iisti klasificeeties kaa briinumi, bet gan kaa sakritiibas nejaushi gadiijumi. kaameer tas veel nav noticis, tad suacam kaa vien veelamies. (mees tachu nesakam ka taa buutu nejaushiiba ja mees peekshi laimeetu 1000 latu - tas saakumaa tiek saukts par briinumu, veelaak par gadiijumu). bet viens ir fakts - ka briinumu mees parasti lietojam tikai runaajot par pozitiivo uz ko ceram.

principa varu teikt ka briinumi notiek turklaat visu laiku...
pac briinumainaakais, jeb pozitivaakais kas ar mani gadiijies? (lai kam jau tas ka esmu te )

1) protams, tā bija mana problēma, ka es aizmirsu nospiest podziņu "citēt'', taču tādēļ, lai tevis teiktie vārdi netiktu sajaukti ar manu viedokli, tos izcēlu kursīvā
2)es neteicu: izskaidro man tēzes, es tās vienkārši izvirzīju, lai liktu nedaudz aizdomāties..
3)protams, apziņas līmenis nav atkarīgs tikai no izglītības un intelekta līmeņa, taču zināmā mērā atkarīgs gan. Ja nu tev ir citi ieskati par to ietekmējošajiem faktoriem, varbūt vari tos uzrakstīt, lai mēs varētu vienoties?
4)jūsu abu sarakste neapšaubāmi ir interesanta, taču, vai tai nebūtu jāizmanto pz? Turklāt es lūdzu izteikt savu viedokli visiem, taču pamatā runāt par brīnumu eksistēšanu, un, ja tu tiem netici, tad kāpēc, tā teikt, jāpiedrazo mans posts ar brīnumu eksistēšanas apgāšanas tēzēm? Ja tu tiem netici, tad tā arī pasaki un ļauj izteikties tiem, kas tic!

Lūdzu uzrādi konkrētu rakstiņu, kur es tieši tā esmu teikusi un, vēlams, kontekstā.

Par ko aizdomāties? Es zinu, ka cilvēki mēdz kaut kam visai pēkšņi noticēt un tikpat pēkšņi pārstāt ticēt. Tas nav pierādījums brīnumu eksistencei.

Otrādi. Apziņas līmenis ir tieši atkarīgs no izglītības un zināšanām. Jo vairāk zin, jo mazāk kaut kas šķiet brīnums.

Mēs tikai zinātniski izpētījām pavedienā uzdoto jautājumu "Vai ticat brīnumiem vispār?"
Tevi neapmierina atbilde "nē, neticu" un pamatojums šim uzskatam?

Lūk, tavs citāts. Protams, mana atmiņa nav dators, tādēļ es to nedaudz pārfrāzēju, nemainot kontekstu.

Mani, jūsu viedokļu apmaiņa izklausījās vairāk pēc personiskas diskusijas, tādēļ ieteicu lietot pz.

Ņemot vērā to, ka šis posts ir par brīnumiem, tad manas domas ir - katram vajadzētu izteikt savu viedokli, taču ne censties apgāzt brīnumu eksistēšanu vispār, jo tad šim postam zūd jēga. Lai vai kā, brīnumi ir, un tad, kad tie būs notikuši ar katru cilvēku, par tiem vairs arī nerunās kā par brīnumiem,bet kā dabiskām parādībām. Es uzskatu, ka jūsu diskusija bija neauglīga tā iemesla pēc, ka līdz šim nekur nav dzirdēti pierādījumi brīnumu neeksistēšanai, drīzāk otrādi, un, ja to neeksisteenci nav izdevies pierādīt zinātniekiem kā ar prakses, tā teorijas palīdzību, tad eslūgšu jūs izteikt savu viedokli, nevis nonākt pretrunā ar posta tēmu, mēģinot pierādīt, ka brīnumu nav.



Vai no šī tevis teiktā var secināt, ka, jo mazāk zina, jo vairāk tic? Vai tādēļ es, kura brīnumiem tic, automātiski kļūstu dumja? Zinu daudz patiešām izglītotu un dzīvesgudru cilvēku, kuri tic. Jo vairāk tu zini, jo grūtāk tev ticēt tā iemesla pēc, ka tu spēj skatīties uz lietām tikai no viena skatpunkta, tās analizējot.

Ledene - man patiesi dīvaini klausīties tevis teiktajā, ka reti laba Noslēpuma kambara diskusija esot vienkārši divu cilvēku pļāpāšana 'ne pa tēmu'.. Ja tā tomēr ir, nešaubos, ka moderatori ātri visu vērsīs par labu.. es gan nedomāJu, ka tā notiks..

Nākamā lieta, mēs nonācām pie scinājuma, ka no cilvēka personīgā skatupunkta brīnumi notiek regulāri (turklāt jo mazāk zinošs un pieredzējis ir cilvēks, jo brīnumi ir vairāk), savukārt, skatoties uz visu tīri teorētiski, brīnumi nenotiek vispār (versija, ka pastāv tikai strikti noteiktas iespējamas u neiespējamas lietas un parādības)..

Lūdzu konkrēti pasaki, kas tev manos un Rovielas apgalvojumos šķiet nepareizs.. Un skatīsim, vai tas patiesi ir nepareizs..


*turklāt, iesūtot vairakus secīgus rakstus 30 minūšu robežās, jālieto opcija 'rediģēt' .. (NK noteikumu 7.punkts)

1)Es neteicu, ka jūsu diskusija būtu ne par tēmu, vienkārši tā nonāk pretrunā ar mana posta mērķi. Es arī jūsu diskusiju nenosaucu par pļāpāšanu.
2) Es neteicu, ka man jūsu apgalvojumi šķistu nepareizi! Vienkārši... tie ir apgalvojumi un apgalvojumi netiek balstīti uz konkrētiem faktiem, tiem nav pierādījumu. Tādēļ arī jūsu diskusiju var palasīt kā divu gudru cilvēku sarunu par interesantu tēmu, taču, kamēr nav konkrētu pierādījumu un avotu, es savu viedokli nemainu. Un vai ir jēga censties teorētiski pierādīt, ka brīnumu nav, ja tev nav nekādu faktu materiālu, pēc kuriem vadīties?

Atgādināšu vēlreiz, ka mana posta mērķis bija:

1) uzzināt, vai cilvēki vispār tic brīnumiem (taču ne sākt apgāzt brīnumu eksistenci kā tādu)
2) uzzināt, kādus brīnumainus notikumus esat piedzīvojuši jūs paši.

Ledene - gan es, gan Roviela izteicām domas par jautājumu vai cilvēki vispār tic brīnumiem .. Turklāt ne tikai izteicām domas, bet arīpamatojām tās. Pamatojām, kāpēc ticam vai neticam! Ptretrunu nav! Ja tomēr ir, apgaismo mani..

Pierādījumi? Kādi, tavuprāt, var būt pierādījumi brīnumu sakarā? Mēs diskusijas gaitā vienkārši apspriedām brīnuma definīciju... un izmantojām elementāru loģiku.. Neko labāku iedomāties laikam vienkārši nevarējām..

Un kamēr nevarēsi parādīt kaut vienu kritisko punktu brīnumu neeksistēšanas pierādījumā, uzskatīšu, ka tas ir pierādīts!

Klau, ledene, es nevēlos būt nepieklājīga un traucēt tavu ieilgušo spamu, bet vai tev neliekas labi, ka beidzot ir parādījusies diskusija, kur cilvēki sakarīgi un pamatoti izsaka savu viedokli?
Ja tev kaut kādā veidā neapmierina tās norise vai ir citi iebildumi, raksti man PZ, lieto pogu "ziņot", tāpēc jau es te esmu.
Nevis izvērs diskusiju par to, vai kāda biedra komentāri ir atbilstoši tēmai. Ļauj man ar to nodarboties, lūdzu.
Palūgšu šai pavedienā par to vairs neizteikties. Ja kas- PZ man. Un nebrīnies par dažiem izdzēstiem postiem.

Es zinu, ka šis spams ir ieildzis, sorry daži mani komentāri tiešām bija lieki, un pret diskusiju man iebilstams bija tikai tas, ka tā centās apgāzt brīnumu eksistēšanu, kaut gan - katram ir savs viedoklis. Nevēlējos nevienu aizskart, taču savu viedokli nemainu.

Bet tagad es gribētu jautāt pārējiem:

1) ja ar jums ir noticis kas brīnumains (tātad neizskaidrojams, taču pozitīvs), kā jūs to uztvērāt un vai mainījāt savu attieksmi pret brīnumiem?

2) ja tas ar jums līdz šim nav noticis, kā jūs reaģētu, ja pēkšņi redzētu brīnumu? Vai jūs mainītu savu attieksmi?

Es izdomāju brīnuma definīciju, kas, varbūt, būs patīkamāka

Tas būtu - tas, ko cilvēks nosauc par brīnumu, ir lieta (parasti patīkama), kas, varbūt, pat nav cerēta, bet ir notikusi. Derēs? Tādā nozīmē brīnumi ir un daudz.

1) nē, nav noticis. Ir noticis kaut kas, ko es pat neesmu cerējusi, bet nekad tas nav bijis neizskaidrojams;
2) šaubos vai mainītu. Bet vispirms kam tādam ir jānotiek, lai par to pārliecinātos.

Atkārtoju, es neticu brīnumiem. "Ticēt" nav tas vārds. Realitāte ir vai nav, neatkarīgi no tā vai es tai ticu vai neticu. Bet, jā, es arī ceru uz viskautko. Un esmu pārliecībā, ka arī ļoti mazvarbūtīgi gadījumi var notikt arī ar mani. Piemēram - varu vinnēt loterejā.

Un joprojām apgalvoju, ka "Bet brīnumiem es neticu. T.i., uzskatu, ka apgalvojums "neticami, bet fakts" ir kļūdains. Ja kaut kas ir noticis, tad tas ir realitāte, fakts, tas varēja notikt, jo IR noticis, un nav nekāds brīnums. Brīnums ir tad, ja kaut kas nevar notikt, bet notiek. Bet tādu lietu vienkārši nav, kā jau teicu." Nevajag izraut frāzes no konteksta

1) es pati biju diezgan liela skeptiķe, taču tad ar mani notika kas tāds, ko mirstīgie dēvē par brīnumu. Kāpēc es to uzskatu par brīnumu? Jo tās bija neparastas un pozitīvas izmaiņas manā dzīvē, kurām, raugoties no loģiskā viedokļa, nebūtu iespējams tā vienkārši notikt - bet notika, un lieliski, ka tā protams, es mainīju savu attieksmi, jo

pasaulē notiek tik daudz kā negatīva (nebūšu oriģināla ), tāpēc nolēmu pārmaiņas pēc ticēt kaut kam pozitīvam! To var saukt un var nesaukt par brīnumu, ticēt tam, vai ne, taču es ceru, ka kaut kas līdzīgs (tātad pārsteidzošs un pozitīvs) atgadīsies ar ikvienu no mums!