Jā, šo procesu sauc par domāšanu, trobelius
Protams, domāšana laikam nav īstais vārds, iespējams, ka īstāks vārds būtu
funktierēšana , tas, ko mēs daram, kad vajag pieņemt kādu lēmumu.
Iekšējais monologs ar sevi, manuprāt, ir nekas cits, kā nespēja izšķirties par kādu vienpusēju domas plūdumu. Ja cilvēkam būtu konkrēta dzīves filozofija
(kas, starp citu, skandināvu filozofu izpratnē ir stagnācija, jo dzīve iet uz priekšu, viņu izpratnē, mums būtu jāmainās viņai līdz, t.i., arī mūsu dzīves filozofijai būtu jāmainās līdz ar mums), tad viņam arī nerastos šaubas par rīcību konkrētā gadījumā. Tomēr brīžiem emocijas ir pārāk sakāpinātas, domas pārāk juceklīgas, un tas sākas dialogi galvā, parasti apsverot katras rīcības plusus un mīnusus. Lasīju, ka cilvēka iekšējās domas pašas par sevi ir pretruna, jēgas meklēšana sev, jo, ja ticam fenomenologiem, kā arī pārliecinātiem Dekartistiem, tad cilvēkam ir jādomā pašam. Skan viegli? Bet pamēģiniet atbrīvoties no tiem priekšstatiem, kurus jums devuši citi cilvēki, vecāki, skolotāji, whatever. Kurš ir nonācis pie secinājuma, ka kaut kas ir labs
pats? Mums visiem jau no mazotnes tiek mācīts, kas ir labs un kas ir slikts. Kas ir gudri, kas ir muļķīgi. Bet fenomenologi liek atrast kaut kā jēgu sevī. Viņi domā, ka cilvēkam katram pašam jāsameklē katras parādības jēga. Piemēram, katram pašam jāizjūt sevī, kas ir Dievs, nevis jāmeklē kopējais skaidrojums. Un tad, kad cilvēks to apjēdz sevī, tad šim "kaut kam" rodas jēga. Kopējās jēgas visiem viņu izpratnē neeksistē, jēga ir jāatrod katram sava. Stipri pagrūti, ja cilvēks dzīvo sabiedrībā. Un galvenā pretruna cilvēkam parasti arī iznāk starp viņa paša ego un to, ko viņam uzspiež sabiedrība. T.i., ir divas versijas, tas, ko mēs dziļi iekšienē gribam paši, un tas, kas būtu jādara, tas, kas stāv mūsu apziņā un būtībā nav mūsu pašu vēlēšanās.