nu tad jautājums tāc... vai cilvēks dzīves laikā spēj apturēt iekšējo dialogu kas skan katram galvā?
un vai mēs vispār spējam līdz galam apjaust ka nemitīgi domās sarunājamies paši ar sevi?

Jā, šo procesu sauc par domāšanu, trobelius
Protams, domāšana laikam nav īstais vārds, iespējams, ka īstāks vārds būtu funktierēšana , tas, ko mēs daram, kad vajag pieņemt kādu lēmumu.
Iekšējais monologs ar sevi, manuprāt, ir nekas cits, kā nespēja izšķirties par kādu vienpusēju domas plūdumu. Ja cilvēkam būtu konkrēta dzīves filozofija (kas, starp citu, skandināvu filozofu izpratnē ir stagnācija, jo dzīve iet uz priekšu, viņu izpratnē, mums būtu jāmainās viņai līdz, t.i., arī mūsu dzīves filozofijai būtu jāmainās līdz ar mums), tad viņam arī nerastos šaubas par rīcību konkrētā gadījumā. Tomēr brīžiem emocijas ir pārāk sakāpinātas, domas pārāk juceklīgas, un tas sākas dialogi galvā, parasti apsverot katras rīcības plusus un mīnusus. Lasīju, ka cilvēka iekšējās domas pašas par sevi ir pretruna, jēgas meklēšana sev, jo, ja ticam fenomenologiem, kā arī pārliecinātiem Dekartistiem, tad cilvēkam ir jādomā pašam. Skan viegli? Bet pamēģiniet atbrīvoties no tiem priekšstatiem, kurus jums devuši citi cilvēki, vecāki, skolotāji, whatever. Kurš ir nonācis pie secinājuma, ka kaut kas ir labs pats? Mums visiem jau no mazotnes tiek mācīts, kas ir labs un kas ir slikts. Kas ir gudri, kas ir muļķīgi. Bet fenomenologi liek atrast kaut kā jēgu sevī. Viņi domā, ka cilvēkam katram pašam jāsameklē katras parādības jēga. Piemēram, katram pašam jāizjūt sevī, kas ir Dievs, nevis jāmeklē kopējais skaidrojums. Un tad, kad cilvēks to apjēdz sevī, tad šim "kaut kam" rodas jēga. Kopējās jēgas visiem viņu izpratnē neeksistē, jēga ir jāatrod katram sava. Stipri pagrūti, ja cilvēks dzīvo sabiedrībā. Un galvenā pretruna cilvēkam parasti arī iznāk starp viņa paša ego un to, ko viņam uzspiež sabiedrība. T.i., ir divas versijas, tas, ko mēs dziļi iekšienē gribam paši, un tas, kas būtu jādara, tas, kas stāv mūsu apziņā un būtībā nav mūsu pašu vēlēšanās.

Njā, Reiki, ļoti pilnvērtīga atbilde. Bet kaut kas jāpiemet arī no savas puses. Bieži gadās tā, ka tu visiem kaut ko skaidro pareizi un viņi izliekas, ka saprot, bet patiesībā rīkojās pavisam citādāk. Tu galvā sarunājies un nevari saprast, kādēļ viņi nerīkojas pēc tava prāta, kā ir labāk..., katrs izdomā savu patiesību un pieņēmumus un, ja arī tu esi ģēnijs, bet citi tavas idejas neuztver, tu patiešām vari nojūgties. :blink:
Tad, kad tu domā, tu parasti apsver lietas no vairākiem aspektiem, sava un kā varētu domāt citi. Un sanāk it kā tu pats veido dialogus un runājies un atbildi pats sev. Kaut kas līdzīgs notiek arī tad, kad tu sapņo, jo, ka, kad tev sapnī kaut ko pasaka, tu nezini pirms tam, ka tas tikts pateikts, tāpēc pats vari būt pārsteigts un neapmierināts sapnī. Zemapziņa pati "apstrādā" cilvēkus, un tev pašam neapzinoties, sapnī dara tos tādus, kādi tie patiešām ir. Bet ikdienā tu domā, vai kādam ir jēga kaut ko kādā brīdī pateikt vai klusēt, tāpēc domās iztēlojies un sāc izrunāt jūsu sarunu, kāda tā varētu raisīties, bet var sanākt arī pilnīgi kas cits. Vēlams jau labs, bet var gadīties visādi.

Nu un vispaarinot par ieksheejo dialogu sevii. Tas ir vienkaarshi taads fakts, ka cilveeki domaajot operee ar valodu. Protams, veel ir bildes, filmas utt., bet pamataa domaashanas procesaa tiek izmantoti tie pashi vaardi, kas runaajot un komuniceejot ar paareejo pasauli.

Taadaa zinjaa diezgan svariigi man allazh ir likushies valodas filozofu spriedeleejumi, piem., Vitgenshteina (kurus nekad neesmu lasiijis un diezin vai arii kaadreiz speeshu pavilkt), ka bagaatiigaaka un preciizaaka valoda ljauj domaat un riikoties adekvaataak (hm, pareizaa, labaak? Negribaas paaraak striidiigus terminus lietot).

Tajaa pashaa Orvela "1984" vienkaarshie cilveeki (aarpus partijas esoshie) pamazaam tika padariiti par tiiri zemaakiem radiijumiem, apshkjeereejot un padarot arvien nabadziigaaku valodu.

Taa kaa, ja veelies paartraukt ieksheejo dialogu ar sevi, aizmirsti visas valodas, un paarstaaj jebkam dot apziimeejumus.

Man liekas nē. Bieži ir tā ka kāds ar mani runā, bet var just viņam ne vienmēr ir svarīgi, lai ieklausās, vajag tikai pateikt. Iekšējais dialogs notiek gandrīz visu laiku . Es itkā klāstu te savas domas šauboties vai te ir kāds cilvēks kuram gribētos izlasīt šo postu. Man patīk just kad domas nav formulētas vārdos.

njaaa pilniigi piekriitu reiki..
psc man citreiz ir ta ka es negribu domat wnk sedeet un neko nedomaat-neiznaak.. wiskkauko domaju..domaju par to lai nedomatu

Kāpēc gan nevarētu atbrīvoties?
Paskaties uz priekšmetu un atbrīvojies. Neatrauj skatienu no šī priekšmeta, līdz jūti ka domas aizplūst (tikai centies par to nedomāt!). Un tad tu paliec stīvs.
Un tagad iedomāsimies, kas cilvēks būtu bez domām. Viņš kustētos, ēstu, gulētu utt. Vienīgais, cilvēks nedomātu un būtu stīvs. Būtu, vienkārši sakot, stulbs. Bet ja arī šīs domas izteiktu tikai skaļi, tad iedomāsimies, kas notiek Algebras vai, teiksim, Fizikas klasē. Ahā, nu jūs gribat agrākās domas un savu domāšanas veidu atpakaļ.
Tagad padomāsim, vai mēs vispār gribam šo 'dzīves dialogu' apstādināt?

PS
Parasti mēs no šīm domām atsvabināmies tad, kad paliekam vieni - saunājamies ar sevi skaļi, domājam skaļi... un vēlāk sevi pieķerot sakam: 'Es esmu stulbs!'

njee es nedomaju taaa... bet waretu pameeginaata un incanti tiesham buutu algebras stundaas domaat skalji

Njā, interesanti būtu dzirdēt citu domas.... bet citiem gribētos dzirdēt mūsu domas! mums nevajaga dzirdēt citu domas *ok, dazhreiz jau gribās* un citiem nevajag dzirdēt citu domas. Katram savas domas un privātums. Iedomājieties, ja citi dzirdētu jūsu domas! njā..... un esot izgudrota domu lasīšanas mašīna Par to arī bija pavediens.... āāāāāāā, bet atgriežoties pie tēmas- es domāju, ka to sarunāšanos ar sevi nevar pārtraukt. Es tagad rakstu- man ar iekšā visādas domas nju jā, šitā tēma vispār ir dikti interesanta....

Nu jaa... visi jau it kaa ir visu pateikushi.. Bet jaateic viena lieta - es biezji sarunaajos ar sevi, un vienreiz es to sapratu taa nopietni, kad risinaajaas shaada saruna starp mani1 un mani2:
es1: - Uz ko saderam?
es2: Ne - uz - ko, ir tachu stulbi ar sevi sadereet...

woot bāc gribeju kko rakstīt bet aizmirsu...
ak jaa nu atcerējos man gan reizēm gribētos palasīt citu domas bet lai citi nespēj lašit manējas.. forši būtu zināt ko doma par tei tas zēns.. un tiri piri...

kka saka - tad ir veseliigi laiku pa laikam palikt divientuliibaa ar sevi un taa kaartigi izrunaaties ar to vieniigo gudro cilveeku sevii

nujaa - bet ar ko tad veel lai aktiivi paarspriez savas domas un bazas, jo nevienam citam tu to neizkaidrosi taa kaa to saproti tu ar visaam izejoshajaam sekam.

kapeec lai es nesaprastu - ka tur galvaa neviena cita nav kas varetu man atbildeet, taapeec es domaju, pati pie sevis sarunaadamaas ar sevi...
zini ir veel trakaak - traki ir tad kad cilveks skali sarunaajs ar sevi domaadams ak patieshaam atbild kaads cits :S
bet nu taa veel nav gadiijies... dazkaart sanaak padzejot

sakaraa ar speeju apturet - vai vajag?
idomaajies ka taadaa gadiijumaa tev ir jaabuut izcilam runaataajam un ir jaabuut kaadam tik pat izcilam klausiitaajam ar izcilu speeju tevi saprast no pirmaa vaarda. ja tu to nedomaa tad tas ir jaasaka un jaapspriez skali... ir veseliigi domaat (laiku pa laikam )

es biezhi unaaju pati ar seviim, bet man liekas, ka dzirdu arii atbildi, bet mammai liekas, ka man nav vis labi

Man dazzreiz ir taa ,ka es aizdomaajos un itkaa runaaju pati ar sevi.Jociigi :blink:

Es nekad neesmu spējusi savu iekšējo dialogu apkklusināt.. dažkārt jau interesanti un forši, bet bieži traucē.. nez,.. domāju, ka spēju jau gan to kontrolēt, bet negribas

Mjaaa, man ar ir taa, ka dazreiz tas druscinj traucee, bet no otras puses tas ir forshi - tu jau zini, kas tavaa galvaa notiek, bet cilveeks, kas tev pretii, mokaas nezinjaa:"Ko vinjsh/a tagad par mani domaa?" Bet moshen ir taa, ka par vinju pashlaik nemaz nedomaaju! Vo taaa!

Kāpēc tas būtu jāaptur? Baigi forši parunāt ar sevi! Dažreiz tas gan traucē, piemēram, kādas ieskaites laikā, bet ar to tīri labi varu sadzīvot. Iekšējais diologs palīdz uz lietā paskatīties no dažādiem viedokļiem.

Nezinu kaa cii es savas domas nekontroleeju un pilniigi nedomaat es arii nevaru. Jaa un biezhi es it kaa sarunaajos ar sevi. Dazhreiz man liekas es juuku praata, bet tomeer izrunaajos ar draugiem un saprotu, ka viniem ir taa pat. Iisteniibaa domsaashana ir kaa burvju speeja ko mums daavajusi dziivee.

hmm protams!!!!!!! es to apjaushu visu laiku! tikai eeee nu isteniba sanak ka nerunaju tieshi ar sevi nu kjipa ar sevis kopiju, bet gan nu ar kadu citu! un manuprat tas nav stulbi (piem. dazhi uzskat ka tie cilveki ir nojugushies (mulkjibas..) ... jo daudziem taa ir.. ! vispar ir jauki parunaties ar sevi

Ja es paarlieku ilgi aizdomaajos tad man sanaak pat aizsapnjoties
Nu ,manuprat, domaassanu nevar apstaadinat . Dazreiz it ka tu piemirsti ka domaa, jo , piemeeram, runaa ar kaadu cilveeku un uz kaadu briidi aizmirsti par ko domaaji... Man kaut kaa taa liidzigi ir sanaacis...

Visbiežāk ar šo fenomenu vismaz manai personai ikdienā nākas saskarties dienas beigās, kad iespaidi nēsājas garām acīm un dažkārt sevi pieķeru pie tā, ka turpinu pa dienu iesāktos dialogus vai citas sarunas ar citiem cilvēkiem. Šajā gadījumā arī tas ir iekšējais dialogs, grozies kā gribi!

nee, vismaz es shito ieksheejo dialogu neespeeju apstaadinaat...nav jau taa, ka man reaalajaa dziivee nebuutu ar ko runaat ( ), bet dazhreiz ir taa, ka tevi ne vienmeer saprot par kaadu teemu...nju tad neatliek nekas cits, kaa runaat pasham ar sevii...