Jā, zinu. Gatavojoties Senlatviešu spēlei izlasīju visu iespējamo literatūru. Un tad? Manuprāt, tādus vārdus var izmantot tikai spēlē. Reāli tie ir vārdi - un viss! Nekas vairāk. Iedarbojas tāpat kā jebkuri citi runāti vārdi. T.i., ja iedarbojas, tad iedarbība ir tīri psiholoģiska. Ja es ticu, ka bez tādiem runātiem vārdiem mans ievainojums nedzīs, tad es, protams, pārdzīvošu, ja neviens tos neskaitīs, bet nomierināšos un ticēšu, ka viss būs kārtībā, ja skaitīs. Kā redzams, tam, ko tad tieši noskaitīs, te nav nekādas nozīmes
Un otrādi - ja es uzzinu, ka kāds (it sevišķi, ja tas ir izdaudzināts vārdotājs, vai pat vienkārši kaimiņš) kaut ko ir skaitījis un skatījies uz manu īpašumu pusi, tad es sākšu uztraukties (ja es tam ticu!), ka tik nav kas slikts novēlēts un nenomierināšos, pirms kāds cits, kaut vai mana vecāmāte (kas, teiksim, arī ir izdaudzināta vārdotāja) nebūs kaut ko izdarījusi, protams, ar vārdu skaitīšanu, kas atvairītu iedomāto ļaunumu. Te arī - vai nav vienalga, ko skaita? Ka tik abas puses tic, ka kaut kas reāls notiks vai nenotiks.
CITĀTS(zero @ 02.11.2004 16:12)
es gan negribeetu piekrist jo vaarda speekam ir LIELA noziime. man ir bijusi saskarshanaas ar to un teikshu kas tas ir visai nopietni
Psiholoģiska. Jā, ir. Bet vārdam pašam par sevi nozīmes nav. Tas ir saziņas līdzeklis, nekas vairāk. Man arī ir bijusi saskarsme, konkrēti, ar lāstiem, tāpēc es uzdrošinos apgalvot, ka zinu.