(Pēc krievu populārzinātniskā žurnāla Paradox 2002. 11. numura un http://www.levity.com/alchemy)
ĪSI IEVADVĀRDI
Esmu viens no tiem retajiem (droši vien), kas nav lasījuši Roulingas Hariju Poteru it ne lapaspusītes, bet, cik man zināms, pirmajā grāmatā (Harijs Poters un filozofu akmens) darbojas tāds personāžs kā Nikolā Flamels jeb latviskajā tulkojumā Nikolass Fleimels. Nezinu, kas par viņu šajā grāmatā sarakstīts, taču šis personāžs pilnīgi noteikti nav tīra Roulingas fantāzija - Nikolā Flamels patiešām ir eksistējis. Reāla vēsturiska personība. Domāju (un ceru), ka forumiešiem būs gana interesanti par viņu šo to uzzināt.
Un vēl: šī tēma (Flamels atsevišķi un alķīmija vispār) mani nopietni ieinteresējusi, tā kā, ja vien man izdosies diennakti pagarināt par vismaz sešām stundām, šis nelielais rakstiņš varētu būt sākums nopietnākam ieskatam.
TĀTAD, DĀMAS UN KUNGI, IEPAZĪSTATIES - NIKOLĀ FLAMELS!
Šis visnotaļ interesantais cilvēks dzimis ap 1330. gadu nelielā pilsētiņā Pontuāzā, kas atradās netālu no Parīzes (Francijā, ja kas; tāpēc arī Nikolā Flamels nevis Nikolass Fleimels). Bijis viens no retajiem (relatīvi, protams) lasīt un rakstīt pratējiem; jaunībā devies uz Parīzi laimi meklēt un to, he he, atradis 30 gadu vecumā viņš ir jau notāra kantora vadītājs. Šādi kantori tolaik nodarbojās arī ar grāmatu pārrakstīšanu, vēstuļu rakstīšanu, aristokrātu apmācīšanu (lai nebūtu jāparakstās ar krustiņu).
Kas zina, kā turpinātos Flamela dzīva, ja kāda svaiga atraitne neizvēlētos viņu par nākamo vīru. Vārds šai cēlajai dāmai bija Perenella Leta.
Kādu laiciņu pēc kāzām Flamels sāka uzvesties visai dīvaini. Stāstīja visiem, ka sapnī viņu apciemojis eņģelis parādījis visus pasaules noslēpumus saturošu grāmatu. Pēc kāda laika Flamelam izdevās šo grāmatu nopirkt no kāda skrandaiņa par nieka diviem florīniem (interesants skrandainis, vai ne?). Grāmata bija sarakstīta latīņu un senebreju valodu mistrojumā; tajā bija visnotaļ interesantas ilustrācijas (skat. http://foto.inbox.lv/alkimija/AbrahamtheJew); tās autors kāds Ābrams Jūds (Abraham the Jew). Protams, tā bija grāmata par zelta iegūšanu un tādā garā, taču Flamelam bija problēmas ar tās satura saprašanu.
Flamels mocījās ilgus (vairāk nekā 20) gadus. Neviens palīdzēt diez ko nevēlējās par nodarbošanos ar alķīmiju draudēja smagi sodi. Sešdesmit gadu vecumā Flamela kantoris bankrotēja. Kāds gan brīnums, ja tā saimnieks katru mīļu brīdi pavada savā laboratorijā? Toties tagad Flamelam bija pietiekoši daudz brīvā laika, lai dotos uz Spānijui, lai mēģinātu iegūt kādas atbildes uz saviem neskaitāmajiem jautājumiem no turienes rabīniem-kabalistiem. Un it kā tās arī saņēmis no kāda ebreju zinātnieka Kanšesa, kurš gan drīz vien nomiris. Tā vismaz stāsta pats Flamels savā grāmatā The Hieroglyphic Figures (skat. http://www.levity.com/alchemy/flamel.html). Taču iespējams arī simbolisks šī stāsta tulkojums: Flamels nemaz nav devies uz Spāniju; Flamels (uguns) un Kanšess (baltais sērs sengrieķu mēlē) pa jūru (mitrais ceļš filosofu akmens iegūšanai) dodas uz Orleānu (aptuveni zelts ir tur), kur Kanšess mirst (sērs sadalās reakcijā) utt. Taču tas nav tik svarīgi vismaz mums ne.
1382. gada 17. janvārī Flamels esot pārvērtis pusmārciņu dzīvsudraba tīrā sudrabā. Lieliniece viņa sieva Perenella. (Eh, varēja pieaicināt kādu notāru...)
Lai vai kā, bet ap to laiku Flamels pēkšņi kļuvis bagāts. Iepircis nekustamos īpašumus Parīzē, ziedojis milzu summas Baznīcai (skaidrs, kāpēc, vai ne?).
1404. gadā mirst Perenella. 1414. gadā Flamels sastāda savu visnotaļ mīklaino testamentu (skat. http://www.levity.com/alchemy/testment.html), kur savas zināšanas noveltījis kādam radiniekam (man īsti nav skaidrs, vai brāļadēlam vai māsasdēlam, vai pat krustdēlam), kurš, šķiet, nav spējis tās izmantot. 1417. gadā it kā mirst arī pats alķīmiķis, lai gan leģendas vēsta, ka viņš tikai inscinē savu un savas sievas nāvi, lai varētu netraucēti dzīvot kaut kur, piemēram, Austrumos un baudīt filosofu akmens piešķirtās priekšrocības. Kādas? Šis akmens, pēc dažiem aprakstiem, ir trīs dažādu krāsu kristāliski pulveri; baltais jebkuru metālu pārvērta sudrabā, sarkanais zeltā, bet dzeltenais bija panaceja, t.i., zāles visām kaitēm. Tā kā iespējams, ka Flamels dzīvs vēl šobaltdien... He he he.
Turpinājums, iespējams, sekos.
Te piedevām ilustrācija iz Ābrama Jūda grāmatas. Krustā sistā čūska.
Skaista, lai gan parasta leģenda. Bet... Es izturos skeptiski ne tikai pret visu ne-zinātnisko, bet arī pret zinātniso, tā kā...
?) un šis te viss vēlreiz apliecina arī Roulingas plašo zināšanu loku......
) chuuskas, vienai ir spaarninji un vainadzinjsh bet otrai nav nekaa... tad sho ziimi mees beizhaak redzam melnbaltu un saucam par inj un janj 
