Vai esat kaadreiz taa iisti aizdomaajushies par naavi? Vai zinaat, kas tas ir? Vai zinaat, ka ta noteikti atnaaks? Vai zinaat, ka taa naak tuvaak ar katru muusu elpas vilcienu, ar katru sekundi naak pa peedaam...?
Tik pretiigi shodien bija... Biju slimniicaa pie sev miilja cilveeka, kursh mirst. Biju aizgaajis parunaaties. Biju aizgaajis pateikt ataa... Bet vinjsh bija aizmidzis... Un es neko nepateicu. Nepietika drosmes. Vienkaarshi saaku raudaat un aizgaaju prom. Nespeeju iztureet vinja smago elpu. Nespeeju iztureet savas domas...

Nespeeju iztureet domu, ka vinjsh pamodiisies un taa arii vairs mani nekad nesatiks... tikai taapeec ka es biju paaraak gljeevs... Nekad nebiju saskaaries ar naavi... likaas - tas siikums buus. Bet izraadiijaas, ka pat domas ir par mani stipraakas...

Likaas, ka valinora vareetu buut piemeerota vieta sarunai par naavi...

Vīī... Zini, Tev taisnība, tas ir briesmīgi . Jo tuvāks Tev tas cilvēks ir bijis, jo briesmīgāk. Neesmu redzējusi cilvēku tieši pirms nāves, bet...
Liekas liktenis izspēlēja kādu joku, nevar būt, ka tā bija sagadīšanās - man bija divi vecvectēvi dzīvi. Bija. Un viņu jau vairs nav. Nomira viens. Un nākamajā dienā pēc bērēm nomira otrs.
Tomēr vēl sāpīgāk ir, kad Tu atceries to cilvēku, jo šķiet, ka tūliņ, tūliņ viņš nāks un teiks kaut ko... bet neviens nenāk...

Cilvēki jau no laika gala ir centušies mazliet ignorēt nāves faktu. Vismaz civilizētā cilvēces daļa, jo tie kas dzīvo daudz maz saskaņā ar dabu, vienmēr ir to pieņēmuši nevis kā dzīves beigas, bet gan kā dzīves sastāvdaļu.
Vajadzēs pameklēt lekciju pieraxtos, jo man tur bija viens baigi labais texts par to, kā un kurā vecumā cilvēks pieņem nāves esamības faktu....
Man arī ir miruši tuvinieki, bet es domāju par viņiem nevis "oi ku labs cilvēks bija, žēl, ka vairs nav". es par viņiem domāju visu to foršo, kas kopā piedzīvots, domāju par to, ko labu ēsmu iēguvusi... Protams, ir jau tā, ka dažreiz nezin kur likties kā sāp...UN tomēr ir jādomā labas domas. na vienmēr jāsaka, bet pietiek, ja domā sevī iekšā....

Es arī esmu aizdomājusies par nāvi...Es redzēju kā mocas man opis kad bija uz nāves gultas, viņš pat vardu nevarēja sakarīgi izteikt viņš kau ko murmināja...
Kad viņam palika pavisam slikti viņu aizveda uz slimnīcu, un nākošajā diena viņš nomira... Tad es sāku pa īstam domāt par nāvi...Apsvēru dažādas iespējas...Bija grūti padomat ka tev ir nomiris vismīļākais cilvēks...Bet kad viss jau bija piemirsies viss atkal bija kārtībā mani vairs nemāca bēdīgas domas...

Nāve mani nebaida... ja tā godīgi, ja jūs zinātu, kāda ir mana famīlija, tad liktos, ka nāve ir labākais draugs, ne bieds...
Es par nāvi īpaši nedomāju, jo uzskatu, ka katrs nomirs tad, kad tas pasaulei būs nepieciešams līdzsvara saglabāšanai un punkts.
Tāpēc jādzīvo tā, it kā katra diena būtu pēdējā, tad arī neliksies, ka nāve atnāca par agru...

neiesaku spriest te par nāvi atnāks vēl pati nāve un mūs noslaktēs

Mani tas nerausta, ka viņa atnāks...
Ja atnāks, tad atnāks...
Un kas par to?

Jociigi ir tas, ka ne reizi muuzhaa neesmu bijusi uz kaazaam, bet uz beereem daudz reizhu. Kad mira man tuvi cilveeki. Viens vecteevs un vecmaaminja nomira tad, kad es pat dzimusi veel nebiju. Otra vecmaaminja nomira kad man bija 7 gadi un es no vinjas neatceros diez cik daudz, jo tad, kad vinja bija dziiva, dazhus gadus guleeja gultaa un mociijaas ar veezi... Man ir ljoti miiljsh un jauks vecteetinjsh un es nemuuzham negribu vinju pazaudeet!!!!!!!

Sveika Kerij! Ja vien tu esi tā pati no I-Cukkarpas. Bet noteikti jau esi!!!

Es teiktu, ka tev nav bail no nāves, jo tik jauna meitenei tas vispār ir tikai abstrakts vārs. Tā tas ir apmēram līdz kādiem 40 gadiem, vai kaut kā tā, līdz pusmūža krīzei. Vinkārši cilvēka psihe nepieņem šo faktu, kā tādu, ja vien jaunais cilvēks nav uz nāves gultas. Tici man tie vārdi par nāves pieņemšanu ir tikai grabuļi. Tas ir pierādīts (es studēju arī psiholoģiju) Ticu, ka tu tos domā visā nopietnībā, un tas ir labi, jo tā tas arī būtu jāuztver. Bet ja tev rīt pateiktu (tpfu, tpfu, tpfu pār kreiso plecu un piesitam pie koka), ka tev ir, piemēram vēzis pēdējā sdtadijā un tu mirsi pēs pāris nedēļām, visticamāk tu no sākums atteiktos noticēt, tad grābtu pēc katra salmiņa, tad dusmotos uz visu un visiem un tikai pašās beigās (un arī tikai varbūt) samierinātos ar esošo faktu. Pieņemt nāvi, kā reāli esošu, un attiecināt tieši uz sevi, cilvēks sāk aptuveni pensijas vecumā.

Valinora NAV piemērota sarunām par nāvi tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Valinora ir domāta garadarbiem. Turklāt man liekas, ka šāds pavediens jau ir. eh well. Pavediens tiek pārvietots.

Chemistry girl,
Valinoras mods

man liekas ir gruutaak,ja mirst tew ljoti tuws cilweex,bet tu paliec dziiwojot...tad i baigi smagi...ja pac mirsti...tas i sawaadaak-it kaa jau zheel,ka jaapamet pasaule,bet taa lieta,ka nezini,kas i taalaa,nosleepums...man liekas ,ka tas i wilinaajums...taa deelj wien i weerc mirt...bet es negribu mirt...

nju ko juus par to naavi,naavi,naavi
par dziivi ir jaapricaajas un jaadziivo kameer var,jo taa ir daavana,kas jau ir izsainjota!!!!!!kad pienaax laix tad arii mirsi....tapeec dzivo un izbaudi visu ko tew dziive sniedz!!!!!

Inx,es nezinu ,ko lai Tev saka . Tas vienmeer ir drausmiigi! Arii es esmu jutusi naaves tuvumu. Es jutu elpu uz mana skausta un man bija tik lloti bail! Middle-Earth,es zinu ,kla par dziivi jaapriecaajas ,taccu dazzreiz taa ir paaraak saapiiga ,lai vareetu ciiniities ar to augsti paceltu galvu! Diez vai Tu to esi izjutusi...Tu vienkaarssi nespeej saprast!

Hmm... Varbūt jau es neesmu objektīva, jo pati neesmu izjutusi sev ļoti tuva cilvēka nāvi. Es tomēr ticu, ka, nomirstot, cilvēks nonāk labāka pasulē. Ir skumji šķirties no tuva cilvēka, bet ta jādomā, ka viņš nonāks labākā vietā un kādreiz mēs viņu tur satiksim... Dadz par nāvi neesmu domājusi, man liekas, ka tā ir tāda pati paradība, kā piedzimšana, tā ir jabūt un tur neko nevar mainīt...

izjutusi tuwa cilweeka naawi weel neesmu, bet taada diena pienaaaks... bet wispaar dazhreiz domaaju, wieniigais ko negribu, nomirt kaadaa katastrofaa, wai lai mani nogalina, wai arii nu iisaak sakot nedabiigaa naawee, labaak wecumdieaas nomirt, wismaz daudz ko war pieredet, wieniigais kas mani patiesi interesee, kas notiek peec naawes???

es zinu (vai tagad jav labaak teikt zinaaju) dazus cilveekus, kurus esmu satikusi dazas dienas ieprieksh pirms naaves, bet vinji aizgaaja pilniigi nejaushi, dazi to noformulee kaa nelaimes gadiijumu, citi kaa slepkaviibu, citi atkal kaa aarstu nolaidiibu, siikumos lakam jav nav veerts staastiit...
ar to es gribeeju pateikt, ka man no naaves kaa taadas nav bail, man ir bail nesasniegt savus meerķus, respektiivi, aiz sevis atstaat tukshumu un nomirt nepamaniitai.

Nāve ir kautkas dikti neizprotams, varbūt esat redzējuši filmu Ceļa gals (abas daļas) to kas tur par nāvi teikts nevar uzskatīt nopietni...nāve neseko cilvēkiem...viņa atnāk tieši tad kad nolemts... gaidiet...

Es domaaju ka par naavi nevajag uztraukties, jo taa pienaaks tik un taa. ko par to domaat tagad. tas var notik jebkuraa briidii.

Nāve...... tās ir ceļa beigas un jauna ceļa sākums. bet es piekrītu tiem kas uzskata ka nāve pienāks tik un tā tāpēc nav jāuztraucas!!!!

Jau koro reizi Kerija16 tev piekriitu- no naaves nevar aizbeegt, kaapeec gan no taas baidiities.Jaa varbuut gribaas veel padziivot- tacju liela starpiiba nav- tagad vai veelaak.....visvairaak shiis bailes no naaves iespaido veelme veel dziivot......

hmmm ... nosleepumu kanbarii cik esmu noveerojusi ir loti daudz pavedienuparsho teemu. es esmu vien no taam kas naavi nepaziist - laikam sheit reti sastopamajiem pozitiivajiem indiviidiem. nereizi neesmu redzeejusi kadu mirstam (nu varbuut kadu dziivnieku - savu kaki atradu mirushu.) ne4kad neesmu bijusi uz beereem, jo neviens man tu staavoshasi nav miris. veceetinsh nomira pirms piedzimu. taakaa es nezimukas tas. varbuut man ir gruuti pienjem naavi - varbuut to pienjemu un mani tas nesatrauc - taa ir dziives salatu neatnjemama sastvaadla. es nezinu vai speetu izturet skatu kad kads mirst, vai es to gribeetu iztureet, vai man tas buutu jaaredz? betvienu gan es skaiadri zinu - es censtos, jo zinu cik necieshama ire vientuliiba - es buutu tam cilveekam blakus, ja esmu vinjam vajadziiga un tad ir vienlaga.
reiz maciitaajs teica ka kristieshi no naaves nebaidas, ja apzinas taas faktu. nu taas nav jabaidaas - taa tik un ta pienaks. iisti rkistieshi no tas nebaidaas, jo zin ka peec tam seko labaaka dziive par sho. ir jabaidaas no ta ka shai dziivee nepaspeesi nokaartot visus paraadus (ir paraadi ko gribeedams neatdosi) un nomirsi nepaveics to kas tev shai dziivee bija uzticeets...
taa ir patiikama apzinja jeb ticiiba ka talak ir labaak un ka varbuut ir labi kaa ir - tas ir jaapienje.

Man ir naacies redzeet naawi..tieshi to, kaa cilweeks manaa acu priekshaa paarstaaj elpot...

tas gan bija jau pagaashziem, tachu to aizmirst wienalga naw iespeejams...
es atceros, kaa mana wecwecmamma jau 3o dienu neko needa, winja jau gan bija weca (laikam 90...), bet wienalga man miilja & swariga. Es winjai seedeeju blakus gultaa & tureeju roku. Cereeju, ka winja nemirs & ka buus labi. Aciis sariesaas asaras, tachu es sewi mierinaaju ar domu, ka winja nemirs, ka winja weel ir dziiwa & wiss buus labi. Tachu peekshnji - es pamaniiju, ka winja wairs neelpo. Saaku bljaut, atskreeja mana mamma, aizdzina mani prom & izsauca aatro paliidziibu. Es redzeeju, kaa muusu dziiwoklii ienaak aarsti & peec mirklja iekrauj winju sawaa mashiinaa.Man lika palikt maajaas...
& tikai peec tam es sapratu, ka nepateicu winjai, cik ljoti winju miilu...

reizeem es domaju par tiem, kas nav vairs ar mani. vai viņi ir kaut kur augstu starp zvaigzneem. vai tie raud liidzi uz ceļiem nospiestam staavam un veras pretim. es piespiezhu sevi ticeet.

Diezgan daudz ir redzeejushi kaada naavi un es to skaitaa. Tas nav tik briesmiigi(man tas cilveeks nebija paaraak tuvs un patiikams)to noskatiities, varbuut buus snobiski- bet es gribeeju to redzeet!Vinjsh nemira agonijaa, bet gan bija nozjeelojams alhokolikjis un mira leenaam....

Ir grūti iedomāties to, ka tu pamosties un nekā nav. Ir grūti iedomāties, ka nav nekā, nav manis. To visu mēs uzināsim pēc nāves. Varbūt nav pat nāve, varbūt ir nākamā dzīve...

Man par naavi ir diveejaadas izjuutas. It kaa no vienas puses es to veel nevaru taa apzinaaties, jo lai kaa arii negribeetos, tomeer esmu laikam par jaunu, lai tieshi to saistiitu ar mani. Jaa, ar tuviem cilveekiem gan, bet ne jau ar MANI.
Protams, tas saistaas ar kaut ko druumu un tumshu, bet o otras puses.... Mees nezinaam, kas ir peec naaves. Un varbuut, k aptiesiibaa tur ir veel labaak. Iespeejams ka mees te tikai raudam, jo esam savtiigi - mees apraudam to cilveeku, jo MUMS vinja truuks. Bet iespeejams, ka vinjam tur kaut kur ir veel labaa...
Nu kaut kaa taa es domaaju....

es iipashi nebeegu no naaves, bet ar to sadziivoju. tas ir jaaprot. jo naave ir mums blakus.

Nāve... es par to nedomāju tik piesardzīgi un ar šausmām acīs, kā to dara daudzi mietpilsoņi. Es reizēm aizdomājos. Taču tā dziļi nē, jo - kam gan tas ir vajadzīgs? Aforismu bibliotēkās pilni plaukti, kādreiz aiziešu un palasīšu. Neko jaunu tāpat šai pasaulē vairs izdomāt nevar..