HP - tā ir atkarība uz mūžu, Mans pārdomas kas radās pēc Nāves dāvestu izlasīšanas Opcijas

[Uldis]

Ilgi meklēju (nu ja ar ilgi mēs apzīmējam laika posmu kas ir garāks kā 5 minūtes ) kur lai rakstu to, kas man sakāms, jo pārlasot diskusiju aprakstus netapa skaidrs kur rakstīt savas pārdomas, tā kā pēdjā grāmata ko izlasīju bija Nāves dāvesti, tad nolēmu rakstīt, sheit. Jau ieprieks atvainojos, ka visticamāk nepareizaja sadaljā, tachu preicasos ja kāds moderators pārliks kur shis labāk iederās

Tātad sākšu ar to, ka šim forumam pievienojos (paskatos savu profilu) AK DIEVS PIRMS VAIRAAK KAA 5 GADIEM?!!! Kur gan tas laiks skrien? Tiesham nebiju domajis, ka tik sen, bet nu labi.... Kā latvijā parādijās HP un filozofu akmens, tā zreiz sapratu, ka tas ir priekš manis, protams sāku lasīt arī grāmatas, kas pavēra iespējas maniem fantāzijas lidojumiem Tā nu gāja gadi un katru gadu pa jaunai grāmatai, jauniem piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem un vēlmei pašam to izdzīvot. Taču gadiem ejot arī paliku vecāks un senā fanošana par HP sāka izplēnēt, līdz jaunajas grāmatas iznākšanai bija jāgaida tik ilgi un ikdienas rūpes lika piemirst Hariju, piemirst grāmatas un līdz ar to piemirst arī visas vienreizējās izjūtas, kas radās tās lasot.

Nāves dēvesti manā plauktā jau stāveeja gadu vai divus? Nopirku to uzreiz kā tā iznāca, taču nebija laikai tai piekjerties, tā likās tik bieza tik gara, jo buja jau aizmirsts cik gan ātri tā lasās, ja vien to iesāk, tā ka nevar apstāties līdz otrs vāks nav sasniegts. Tad nu ziemassvētku brīvdienās nolēmu to izlasīt, pareizāk sakot, bija daudzd brīva laika un filmu skatīšanās bija jau apnikusi.

Un tad tikai viss sākas, tāpat kā toreiz, kad mēte gribēja ņemt nost grāmatu jo pēc pusnakts vēl negulēju un lasīju, nespēju atraut acis, škirot lappusi pēc lappuses, atkal pārņēma tās pašas izjūtas, kā agrāk, kad biju vēl mazāks un savai fantāzijai ļāvu vaļu daudz biežāk kā tagad

Tad nu pēc trim dienām biju ticis galā r šo lasāmvielu, pārņēma skumjas. ka viss ir beidzies, ciinja izciiniita, cikls nosleedzies, tachu kaut kur dzilji sevi atkal atdzivojas kas tāds, kas bija dusējis jau vairākus gadus kluss un mieriigs, taa sajuta, kas rodas peec graamtas izlasishanas, kas tads ko iisti nevar aprakstiit vaardos, domas un pardomas par graamtu, tās tēliem un visu citu....

Arii pedejo HP filmu nebiju redzeejis akut ari datoraa ta jau staaveja kadu menesi, laikam jau gaidiija iisto mirkli, kad es atkal iesliidzis Harija Potera pasaule veeleeshos to redzeet Un noskatoties to atkal radās ši sajuuta, kad tu redzi graamtas teelus savaam aciim ekraana, liekas, ka tas bezmaz vai ir iists.....

Tad nu ar šo varbūt nedaudz nesakarīgo izjūtu aprakstījumu es gribēju pateikt tikai to, ka nevar palikt par vecu Harijam Poteram ,nav nekādu ierobežojumu, kas teiktu: "Tu esi par vecu tādām pasakām" Ja vien tevī ir kaut kas , kas piesaista neparasto, īpašo, visu to ko nevar izskaidrot, to ko gadsimtiem igli dēvēja par maģiju, tad tu nekad nepaliksi par vecu Harijam Poteram. Ok varbuut par daudz sentimentaaals pardomas, jo galu galaa man vairs anv 15 ) bet ta nu tas ir......

p.s atvainojos par kjuudam un vispareju rasktiishanas metodi, kas satur garumzimes un dubultos burtus. Rasktiishanas kultuura nav mana stipraa puse

[Kindergārdēns]

...bet tādu penteri uzrakstīt es gan nespētu.

man arī tā bija, bet, šķiet, ka es sevi mierinu ar to, ka grāmatas bieži pārlasu, septītā daļa ir mājās, un vēl viena [labi, viena filma divās daļās] vēl nav iznākusi.


Šo rakstu rediģēja Kindergārdēns: 17.01.2010 22:49

[Dark_Latvian]

būtu kko līdzīgu uzrakstījis ja gribētu HP gramatas tiešām aizrauj prātu visai smagi, ne velti esmu visu HP grāmatu sēriju izlasījis kādas 8 reizes

[evija]

es mīlu harija potera pasauli

[ota]

Jā ... tā arī ir. Jūtu tieši to pašu. Un man sen vairs nav pusaudžu gadi Ik pa laikam brīvā brīdī gribas no jauna padzīvoties Harija Potera pasaulē. Un tā nekad nepieviļ - aizrauj vienmēr no jauna! Tēli, dzīvā valoda, spraigais sižets, fantāzijas pasaule, kura liekas tik ticama.
Tas tiešām uz mūžu! Un to laiku, kad nepacietīgi gaidījām kārtējo jauno grāmatu, jaunos sižeta pavērsienus, es gribētu atpakaļ!

[variss]

mjā, emocijas bija visai sakāpinātas, pāršķirot pēdējo grāmatas lapaspusi.. patīkamākais visā šajā ciklā man bija tas, ka grāmata it kā auga ar mani, respektīvi es gāju laikam 6. klasē, kad sāku lasīt pirmās daļas un attiecīgi pēc tam jau augu es un auga arī grāmatas varoņi, viņu attiexme, respektīvi līdzi auga arī pati grāmata.. katrā gadījumā HP grāmatas ir izraisījušas fantastiskas emocijas, pārdzīvojumus un fantāzijas lidojumus manī, par ko arīi vislielākais prieks un reizē arī skumjas ar to apziņu, ka nu tas ir beidzies( protams, ja neskaita Jūlijā gaidāmo grand finale uz ekrāniem)
Esmu lasījis diezgan daudz interesantu grāmatu, kas mani ir aizrāvušas, bet HP grāmatas viennozīmīgi ir visaizraujošākās, autorei tik ideāli ir izdevies radīt burvju pasauli, ka dažrreiz gribas ticēt, ka tas viss patiešām ir īsts un pastāvošs..

[washulis]

Laikam es pievienošos šīm pārdomām.

Nu jā, nesen tika noskatīta jaunākā filma, pirmais solis pretī patiešām īstajam finālam, ne tikai grāmatnīcās, bet arī kino industrijā. Varu priecāties ar to, ka dzimu šajā "Potera" laikmetā, kas nāca tā pat kā Pokemoni un fiškas. Pēc pāris gadiem vēlāk, pat ja ir īstais vecums, tas tik un tā nebūs tas pats, tas atkarīgs no tā, vai daudz līdzi tam visam.

Potera grāmatas bija pirmās, kas man, divdesmit pirmā gadsimta produktam palīdzēja piesēsties atpakaļ pie tādas "antīkas" lietas, kā lasīšana. Un jāsaka, es patiešām augu līdz ar šiem tēliem. Sākot no maniem 11, tā līdz 17. Sākt kādam jaunākam lasīt tagad, tas noteikti nebūtu tas pats, nekādā ziņā nebūtu, jo tad nebūtu vairs tās jaunākās daļas, jaunākās filmas gaidīšanas, beigas jau būtu zināmas, ba, bla... Es patiešām priecājos, ka spēju pilnībā izjust un piedzīvot šo laika periodu un izjust to pašu, ko minēja Uldis un citi. Un patiesībā, lai labi atminētos tās senās, jaukās atmiņas, atliek vien pārlasīt grāmatas, kad brīvāks laiks - no pirmās, līdz pēdējai.

[Liesmiņa]

Izlasot pēdējo grāmatu (ui, cik tas bija sen!) es nespēju noticēt, ka tās ir beigas! Nespēju aptvert, ka vairs nebūs HP daļas, ko gaidīt ar nepacietību, un pēc tam stāvēt rindā, lai tās nopirktu. Neilgu laiciņu vēl naivi cerēju, ka Roulinga savā mājas lapā paziņos, ka rakstīt turpinājumu.

Tagad es grāmatas pārlasu visai bieži. Kad vēl visas daļas nebija iznākušas, pirms nākošās nākšanas gaismā, es vienmēr pārlasīju visas iepriekšējās, lai labāk visu atcerētos. Rezultātā tagad varu bez maz vai viņas visas noskaitīt no galvas kā Ziemassvētku pantiņu.

Harijs Poters tiešām izraisa atkarību uz mūžu. Tā ir vienīgā patiešām labā grāmata, kurai ir tik daudzas daļas.

[Ausmints]

Man laikam ir nedaudz savādāk.

Es arī esmu audzis vienā laikā ar Hariju, pat varētu teikt - dzīvojis. Vienu laiku man pat bija identiska matu frizūra kā viņam, un pat sāku staigāt ar brillēm bez stikliem...

Savukārt tagad... Es esmu izlasījis viņu tik daudz reizes, ka pirmās grāmatas pat padsmitos jāskaita. Nav vairs īsti tās sajūtas. Var jau būt ka pats esmu vainīgs, ka nodrillēju tik daudzas reizes pēc kārtas, tādejādi nomērdējot TO sajūtu...

Pilnīgi noteikti - kad iznāks pēdējā filma es pārlasīšu visas vēlreiz, un tikpat noteikti, ka es to izdarīšu vēl daudz reizes pēc tam, jo Poteram tiešām IR superīga sajūta, kādu nedabūt nekur citur... Bet fans uz mūžu? Nez...

[Hermaine]

Mana atbilde šim jautājumam 100% sakrīt ar Liesmiņas viedokli.

Taču, laikam ejot, ir tā, ka parādās daudz dažādu citu darīšanu, un grāmatas sanāk pārlasīt arvien retāk, tomēr, tas nebūt nemazina emociju spēcīgumu, jo, kā minēja Ausmits, tas nozīmē, ka tās netiek "nodrillētas".

Un es pilnīgi varu iedomāties, ka, paņemot šīs grāmatas rokās pēc pārdesmit gadiem, atkal varēšu netraucēta ieiet brīnumu pilnajā pasaulē, kas šķitīs kā sen pazaudēts draugs.