Uzskrēju http://wineandexcrement.com/conservatives-seek-to-add-larp-armies-to-domestic-terror-list/1359/ - ASV konservatīvie, cīnoties par vēlētāju balsīm, esot mēģinājuši ierakstīt larperus terorisma draudu sarakstā.
"Mūsu nācija balansē uz aizmirstības robežas, un šīs teroristu armijas ir jāaptur!" - dedzīgi esot apgalvojis kādas lokālas aktīvistu grupas līderis, draudīgi pacēlis plastikāta beisbola nūju, - "Viņi pārņem mūsu bērnus. Mūsu bērnus! Viņiem ir ieroči. Bīstami ieroči. Saprotiet, ar tām lietiņām kādam var izsist aci!
Bez tam viņi nav patrioti. Vini valkā citu valstu uniformas. Un viņi balsoja par Obamu."
Žurnālists sacījis, ka drošības jautājumu valsts sekretāre gan šādas "larperu-teroristu" grupas neesot zinājusi. "Nekad neesmu dzirdējusi par tādām Lerp, Lorp vai-kā-viņus-tur-sauc-grupām, tātad viņi nav bīstami.
Vispār, interesanti - kas īsti viņi, tie, par ko sacījāt, ir? Vai ir zināms, kur viņi dzīvo?" - viņa jautājusi.
* * * * * * *
Nez, vai ASV larperi airsoftu arī spēlē?
Pašmāju politiķi būtu tādi paši konservatori.
Tur nu pilnīgi piekrītu. Lai top slavēta viņas neziņa. Un pašmāju politiķiem ar visu viņu konservatīvismu un neziņu - lai nu peras dieva mierā tajā sviestā, ko saražojuši un kādreiz laimīgi varbūt arī lai tiek laukā.
Galvenais - lai nu liek larperus mierā un netraucē dzīvot. Un novērtē to, ka larperi lielu daļu no viņiem ir savēlējuši.
Nu, ja tā dziļāk par to aizdomājas, tad vispār paldies dievam par to, ka lielākajai daļai mūsu valsts sabiedrības nav ne mazākās nojausmas, kas ir Larperi. Citādi noteikti sabiedrība iedalītos vairākās grupās no kurām viena uzskatītu, ka Larperi ir prātu izkūkojuši cilvēki un ar trakiem pa labam, bet otra pieprasītu ieslēgt rezervātos un pētīt kā Larperu suga izdzīvo
Baidos, ka būtu VĒL ļaunāk.
Es te sēžot pie kompja un noņemoties ar viskautko svarīgu/mazāk svarīgu/ko savam priekam par larperiem aizdomājos kā tādiem. Domu man nostiprināja puišeļu bars pagalmā, kuru vēroju no balkona pīpējot. Tas, ko te ierakstīšu, ir ticis cilāts un pārcilāts jau citos pavedienos agrāk. ceru, ka modi, ja uzskatīs par vajadzīgu - pārvietos šo postu, kur nākas.
Ja Latvijas, vispār pasaules larperus izdomātu sadzīt rezervācijā vai kur tamēji - tad pāri paliktu nu ļoti maz cilvēku ar nu ļoti šaurām pierītēm. Bioroboti, tā teikt.
Larps latviski - Brīvdabas lomu spēle. Tā analogs - Kabineta lomu spēle telpās. Spēle, rotaļa, kuras pirmssākumi meklējamo puiku kariņa spēlē pagalmā; meiteņu mammas vakarkleitas uzvilkšanā un princešu spēlēšanā. Mums, lielajiem, šīs spēles kļuvušas komplicētākas, sarežģītākas noteikumos un izpildījumā. Bet pa lielo - mēs joprojām spēlējamies. Mēs no bērnības esam paņēmuši līdzi spēli, no kuras negribam atteikties. Tā dod mums iespēju uz spēles laiku aizmirst dienišķo desu veikalā, darba vai privātās dzīves spriedzi, aizmirst ka kaimiņu Ješka pa nopietnam "karo" ar kaimiņu Anniņu..... Mēs sapulcējamies organizatoru dotajā laikā, telpā, vietā un izdzīvojam indiāņa Rudās Svilpes, bruņinieka Kurtuteci, princeses Raudules dzīvi. Un mums nevienam nav žēl par šajā spēlē pavadīto laiku, tai iztērēto naudu. Ir nolikti malā visi strīdi, nesaskaņas, nesaprašanās un citas negācijas. Ir tikai un vienīgi SPĒLE.
Un galvenais - mums visiem tas patīk, mums nevienam nav kauns par to. Jo mēs esam kopā. Jo spēlē pastāv tikai es un tu un draugs. Nav tautību, rasu vai kā cita tamlīdzīga.
Es esmu par spēlēm, tu esi par un daudzi citi šajā forumā arī.
Un - šai maisā taču iebāžami ar visi karnevāli - bērnudārza/skolas/ofisa/kāda cita publiska pasākuma.
Man ļoti žēl tos, kuriem pietrūkst mūsu visu - tik dažādu, tik atšķirīgu un pretēju, bet tomēr vienotu.
Larperi tiekas bieži. Reti ir LARPi.
Ir tāds teiciens no vienas vecas filmas: "Visa dzīve ir spēle".
Un to saka arī psihologi, jo cilvēks jau arī savā ikdienas dzīvē spēlē visdažādākās lomas. Bērnībā viņš spēlē "labā bērna" vai "nepaklausīgā bērna" lomas, kā nu kuram labāk patīk. Pēčāk, skolā arī tur tiek spēlētas visādas lomas: pirmais puisis vai meitene klasē, klases dauzonis vai gudrītis - visas tās ir lomas un tu pats nepamani, cik ļoti tu dažreiz centies, lai no tās lomas neizkrīti, jo loma jau uzliek pienākumus. Vai arī centies tikt no tās lomas vaļā, ja tevi, piemēram, uzskata par ciema muļķīti. Vēlāk tev jāsāk spēlēt laba darbinieka, priekšnieka vai padotā, tēva vai mātes lomas un tā līdz mūža galam. Un nav kur dēties, jo šīs tavas lomas ir obligātas. Bieži nav izvēles un tā ir spēle uz dzīvību vai nāvi. Larpi dod iespēju kaut vai uz brīdi pašam izvēlēties savu lomu un atmest to, kad spēle beidzas. Dzīvē tā nevar un tas reizēm ir šausmīgi.
Toties lomu spēlē tu to vari, vari nebūt tu pats, vari aizmirst, kas esi, ja tev nepatīk, kas esi.
Tas ir tas aspekts, kāpēc cilvēki spēlē visu savu mūžu.
Nu nezinu gan, il un Durbal. Par to ka pieaugušie spēlē lomas es labprāt piekrītu, tas ir loģiski un esmu pieķēris arī sevi situācijā `tā, es tagad esmu tas vai šitais, kā saskaņā ar lomu man vajadzētu rīkoties` , tomēr attiecībā uz bērniem es tam diez ko nepiekrītu. Bērni nespēlē lomas (parasti, izņēmums ir tie bērni, kas ģimenē/skolā/uz sejas spēlē `labo bērnu`, bet kļūst par ļaunajiem un viltīgajiem palaidņiem, kad to neviens neredz - atceramies filmu `Labais dēls` ar E. Vudu un M. Kalkinu galvenajās lomās; bet šis ir tas gadījums, kad bērns nevis spēlē obligāto lomu, bet vienkārši konspirējas, lai viņu nepieķertu palaidnībās, kas ir sodāmas darbības), viņi ir tādi, kādi ir. Tās klases lomas (gudrītis, pirmais čalis vai beibe, klases muļķītis) drīzāk izkristalizējas jau uz pusaudža gadiem, kas vairs tomēr īsti nav bērnība.
Tas notiek tad, kad bērns vispār sāk atšķirt spēli no realitātes. Gan jau mediķiem ir zināms, apmēram kurā vecumā tas notiek. Ir taču arī tāds brīdis agrā bērnībā, kad bērns zīmētas kurpes neatšķir no īstām.
Jā, tās lomas! Vislabāk pats to vari pamanīt, kad esi kādā vietā, kur jāuzvedas savādāk, nekā esi ieradis. Diplomātiskā pieņemšanā pie vēstnieka, teiksim, vai svinīgā banketā. Un tos, kas atsakās šīs lomas spēlēt atbilstoši situācijai, taču pārējie noraksta kā neglābjami atpalikušus, neaudzinātus u.tml. ne tā? No tā morāle - iemācieties ēst ar nazi un dakšiņu pat, ja to ikdienā nekad nedarat! Tas ir - arī pamati dzīves lomām ir jāapgūst.
Un šīs mūsu lomu spēles jau ir zināmā mērā ne tikai mūsu vaļasprieks ar visām pozitīvajām nozīmēm mums pašiem un apkārtējiem. Zināmā mērā - mēs caur spēli nepārtraukti mācāmies un apgūstam jaunas iemaņas, prasmes un viskautko citu, ko pielietot, izmantot tajā dzīvē, kas ir ārpus, pēc spēles. Un - bez uzsvara uz vārda - mācāmies. Tas viss notiek pats no sevis, nemanāmi un plūstoši.
Un arī - mēs mācāmies viens no otra. Katrā gadījumā - mijiedarbība pozitīvā nozīmē ar spēles un labas omas palīdzību.
Es atļaušos apgalvot vēl vienu lietu, kas vienam-otram (es nesaukšu piemērus) šķistu pilnīga apgrēcība, proti, arī visi viduslaiku festivāli un bruņinieku turnīri īstenībā ir lomu spēles. Visas tās gradācijas, kas tur pastāv, sākot no cosplejiem, SCA un beidzot ar zinātniskiem eksperimentālās arheoloģijas vairākdienu pasākumiem apvieno viens - tās ir spēles, atšķirība tikai, cik nopietni katrs gatavojas savai lomai. Cik dara pats, cik mācās pats, cik nopietni izdara savu mājas darbu, cik nopietni izturās pret to, ko parādīs citiem un cik nopietni pats spēs izturēt savu lomu, jo tā, vispār jau ir grūtāka, nekā tīrs fantasy. Zināšanu vajag daudz vairāk. Šos pasākumus šķiro, galvenokārt, tieši pēc tā. Ir arī citas atšķirības, protams.
Šodien Cēsīs notiek bruņinieku festivāls, un rīt tas turpināsies.
Var aizbraukt pavērot dalībniekus. Tur nebūs nevienas elfu kleitas un neviena fantasy orka. Toties būs bruņinieki, kas pirms kaujas, iespējams, ļoti atgādinās orkus. Un citi - smalkos kungus. Bet tikai neieminieties viņiem kaut ko par LARP (je neziniet, ka, teiksim, šis smalkais kungs ar autentisko angļu loku ir arī larperis, un vēlams - arī tad čukstus)! Noēdīs bez sāls.
Latvijā, parasti konservatīvi cilvēki kas par lomu spēlēm neko nezina novērtē pozitīvi. Tiklīdz cilvēkiem pasaka, ka tas ir kā brīvdabas teātris tikai brīvākā formā tā ir pozitīva attieksme jo priekš konservatīviem latviešiem teātris skaitās kaut kas ūber un tiklīdz ar to savelk salīdzinājumu tā ir pozitīva attieksme. Viss ir atkarīgs kā cilvēkiem to pasniedz. Ja tu 100 gadīgai tantiņai teiksi mēs būsim narkomāni, slepkavas kas ziedos mazus bērnus sātanam tā attieksme būs viena savukārt sakot Mums būs daudzdienu brīvdabas improvizāciju teātra nometne kurā attīstīsim aktiermākslu tā reakcija pilnīgi cita.
Njā, Atsauca atmiņā Sw brīvdabas spēli pie manis mājās. Linzāras kampaņas vidus, daudz džedaju, apmetņi katram otrajam, gaismas zobeni, u.t.t.
Kaimiņiene pensionāre, to visu vēro no savas mājas otrā stāva. Pēc kāda laika viņai nervi laikam neiztur - zvana manai mātei: "Paklau, kādā sektā tavējais iestājies? Staigā tur visi melnos apmetņos, tagad salīda kopā ar meitenēm pagrabā un jau kādu stundu nenāk ārā."
Nezinu, cik ļoti iederēsies šajā pavedienā, bet Aivas atmiņu fragmentiņš atsauca vēl vienu.
Tie, kas bija Irbenē, atcerēsies.
Spēles gaitā izveidojās neplānots brīdis - cīņa, īsts kombats ar rezultātu - ieņemtu māju. Mēs tur kādu stundu cīnījāmies ne pa jokam. Bumbiņpistoles, būfi un tamlīdzigs arsenāls.
Cīņas karstumā bija tikai cīņa... Laikam daudzi šajā burzmā nepamanīja, jo laika jau nebija, bet man, esot uzbrucēju rindās, bija iespēja pavērot dažus vietējos un kaimiņgrausta jumta. Viņi no sākuma ar interesi vēroja mūsu rosīšanos ap māju. Bet - līdz ko sākās šaudīšanās, tā abi kungi nu ļoti lēnam steidzīgi atkāpās no 5 stāvu būves jumta un pazuda. Laikam - tālāk no grēka un bailes, ka viņiem netrāpa "lodes", kuras nu tiešām diez' vai no zemes līdz 5 stāvam aizlidotu...
Roviel, laikam nojaušu, kas tavus vārdus uzskatītu par apgrēcību.
Tevis minētajam piemēram var vēl pievienot ari visu veidu un tematikas rekonstruktorus. Man šķiet.
Foruma dzinējis: Invision Power Board (http://www.invisionboard.com)
© Invision Power Services (http://www.invisionpower.com)