Jūsu 3 mīļākās vietas, par ko noripoja asaras vai uznāca smieklu lēkmes Opcijas

[šķirmice]

Tātad manas 3 mīļākās vietas:

1. Prinča atmiņas. Kā jau iepriekš minēju, tas bija tieši tas, ko paredzēju un uz ko cerēju. Tā kā Strups ir starp maniem mīļākajiem grāmatas varoņiem (es domāju, Alans Rikmans te arī ir pie vainas ), es biju gandarīta par to, ka viņš izrādījās labais un ka Harijs publiski reabilitēja viņa piemiņu.

2. Maksūras un Harija satikšanās Kraukļanagu koptelpā. Vispirms jau es smējos par Maksūras šoku, pirmkārt, ieraugot Hariju nepiemērotā vietā, otrkārt par to, ka viņš lieto Nepieļaujamo lāstu (Mokum - aizstāvot Maksūru pret nāvēža necienīgu izlēcienu), treškārt par to, ka viņš vispār ir spējīgs prasmīgi to nodemonstrēt. Un šito svētulību - Maksūra norāj Hariju un tulīt pati nāvēdim uzlaiž vienu treknu Valdum! Labais!

3. Narcisas atriebība. Kad Harijs pakrīt pēc Avada Kedavra trieciena, Voldis saka, lai kāds pārbauda, vai šis ir beigts. Un ko Narcisa dara - pieliecas pie Harija, aizklāj priešā matus, un pajautā, kas noticis ar Drako, un, saņemot pozitīvu atbildi, pasaka Voldim, ka Harijs ir beigts! Vienkārši super vieta! Man Drako māte savā ziņā vienmēr ir patikusi, jo viņai vissvarīgāk par visām Nāvēžu padarīšanām, bija ģimene un dēls. Es no tiesas ticēju un cerēju, ka viņa sevi vēl parādīs, un man par to prieks

Un kas vislabāk patika jums?

[Memoria]

Lai arī, kā man nepatiktu atkārtoties, bet pirmā vieta jādala ar Tevi

1. Severusa atmiņas. Jā, ne viena vien asariņa noritēja. Galu galā, mans mīļākais grāmatas varonis. Un par cik neesmu fanfiku mīļotāja un nelasu arī pārāk daudz diskusijas, tas, ka viņi ar Liliju bija labākie draugi bija TĀDS surprise! Un, protams, tas moments, kad Dumis prasa par to stirnu: "pēc visiem šiem gadiem?" un Sevijs atbild "Vienmēr". Skaisti.

2. Ministrijas izrēķināšanās ar ermm.. draņķasiņiem, Voldemorts pārņem varu. Man patīk nereāli momenti un k-ko tādu es nebūtu varējusi iedomāties! Forši, ko tur teikt?

3. Malfoju ģimene ar happy end. Aiziet un.. viss laimīgi beidzas! Prieks par viņiem, galu galā, Drako arī ir fantastisks tēls. Un es tiešām necerēju, ka vairāk par vienu cilvēku no šīs ģimenes izdzīvos/paliks ārpus Azkabanas. Lai arī man bija idejas par Narcisu&Seviju, šis nobeigums ir tuvu ideālam.

[arturchix]

Mana viennozīmīgi mīļāka vieta grāmatā - Harijs tikko izlīdis no Paslēpņa, nošokē Voldiju un pārējos un saka: "Neviens neiejaucieties, viņš ir mans, tā tam ir jābūt." Super!

Man ļoti patika arī scēna ar Narcisas nodevību un ielaušanās Gringotu namā. Protams, arī Strupa atmiņas...Es tikai piebildīšu, ka vienīgā vieta, kad man vairāk vai mazāk pār muguru noskrēja šerpuļi, bija moments, kad Flēras un Bila kāzās ieradās Kingslija Aizstāvis, paziņojot, ka ministrija ir kritusi, Skrimžūrs ir miris un viņi nāk.

Šo rakstu rediģēja arturchix: 30.07.2007 20:19

[Laupītājmeitēns ...]

Šausmīgi daudzas vietas bija vienkārši ģeniālas, izcilas utt.. Tā pat kā daudzas bija tādas, kuru laikā gribētos triekt grāmatu pret sienu [ un vienā reizē tas arī tika izdarīts, sienas vietā gan traumējot tikai gultu].

1] Aina mežā, kur Harijs dodas pie Voldemorta un viņam līdzās ir Remuss, Lilija, Džeims un Siriuss, jeb drīzāk to "ēnas".. Skaisti, skumji un sāpīgi..
2] Strupa pēdējie mirkļi un viņa atmiņas.. Un mīlot palasīt diskusijas, nez kāpēc nemaz nelikās pārsteigums.. Noderīgi, vajadzīgi.. Un tik labi apzināties, ka viņš tomēr bija Dumidora pusē.. Lai arī riebīgs, bet tomēr varonis..
2.5] Remusa ierašanās ar ziņu, ka viņam ir dēls.. Tedijs!!! Nu kāpēc tam tā vajadzēja beigties.. [un manis pēc Džo varēja atstāt mirušu to, ko bija plānojusi sākumā.. grrrr]
3] Godrika gravā-kapsētā un pie mājas drupām.. Mollijas vārdu pārmaiņa ar Bellatrisi.. un vēl daudzas citas vietas, kas tagad uz sitienu nenāk prātā..

[***Dancing_Queen...]

Man tiešām bija ļooooti daudz vietas, kas man tiešām patika, bet ja nu jāizvēlās, tad:

1. Noteikti jābūt Strupa atmiņām. Gandrīz apraudājos. Izcila vieta.
2. Nu šo vietu nevaru neielikt => kā Vīzlija kundze uzkliedza Bellatrisei. Vnk visu laiku labākais teikums grāmatā, kādu esmu lasījusi.
3. Šajā vietā ar gandrīz apraudājos. Šo fragmentu arī tulkoju, kur Harijs stāv pie savu vecāku kapa un vēlas būt kopā ar viņiem zem zemes. Nezinu, kāpēc, bet viss tas teksts tajā vietā, ļoti aizkustinošs.

[terapsina]

Nu redzu, ka visi rakstītāji šeit ir jau gandrīz seniori, bet ceru mani netiesāsit par to, ka esmu jauniņā
Nu tad ķeramies pie lietas.

1) Negribu jau rakstīt to kas jau stāstīts, bet arī man vislabākā (jeb visskumjākā) likās vieta ar Strupa atmiņām, it īpaši tā vieta kur viņš raud Siriusa istabā lasot Lilijas vēstuli (vienkārši skumji).

2) Tad man jāatzīst man drausmīgi patika tas, kā Narcisa noliecās pār Hariju un uzzinot atbildi uz jautājumu meloja, ka viņš ir miris! Tam ideāls noslēgums vienkārši bija kad Lūcijs ar Narcisu Cūkkārpā meklē Malfoju nemaz nemēģinot cīnīties.

3) Mana trešā mīļākā vieta, gan ir savādāka. Patika tas kā tika aprakstīts Mokšķa stāsts par to kā Reguluss apmainīja medaljonus. Manuprāt otra skumjākā vieta pēc Strupa atmiņām. Regulusam acīmredzot Mokšķis tiešām nozīmēja daudz.

4) Un tad vēl divi īsie mirkļi, kas lika gandrīz smieties, bija tas kur Rons pēc tam kad Harijs nolādē nāvēdi, kas gandrīz nogalināja Drako ejot garām zem apmetņa iegāž Malfojam pa degunu.
Un otra īsā smieklīgā vieta bija, kur nespēdams savaldīties pēc Hermiones aizrādījuma Rons Rozei pasaka "Tikai nekļūsti pārāk draudzīga ar viņu Rozīt, vectēvs Vīzlijs nekad nepiedotu, ja tu apprecētu Tīrasini."

[Daniels_Redclifs]

nu saaksim ar kko bik savaadaaku

1) pavisam noteikti tas briidis, kad harijs izlien no paslēņa un izdara mokum laastu uz to losi un pasaka:"Taa tev nevajadzeeja dariit!"
2)tas briidis, kad noplanee lejaa sķirmice, itkaa vinja saddzina, bet paraadaas Grifidora zobens un nevils nošnāpj Nagīnī galvu (gribeetu redzeet seju tam goblinam, kas aiztinaas ar to zobenu )
3) pavisam noteikti briidis, kad Harijs paraadaas uz skatuve sun psaka vinsh ir mans, neviens vinju neaiztiekat un skaidrojot Voldijam kas un kaa, vinsh vinju nosauc par idiotu or stulbeni n' of course Albusa teikums:"..protams, ka shis viss notiek tavaa galvaa Harij, tikai kaapeec, lai taa nebuutu iisteniiba?"
nu vnk

Šo rakstu rediģēja Daniels_Redclifs: 30.07.2007 23:00

[Siri]

1. Prinča atmiņas... mana mīļākā nodaļa visā grāmatā.

2. The Forest Again/King's Cross. Harija ceļš pie Voldemorta sev tuvu cilvēku pavadībā... apraudājos. Un King's Cross - tāpēc, ka es biju 100% pārliecināta, ka Harijs mirs, un te es pamazām uzzinu ka tā nav. Nevarēju pārstāt smaidīt. Kā arī Harija un Dumidora saruna... classic.

3. "NOT MY DAUGHTER, YOU B!" Tik atbilstoši. Mollija rullē. Piekrītu arī Daniela_Redclifa minētajam "kad harijs izlien no paslēņa un izdara mokum laastu uz to losi un pasaka:"Taa tev nevajadzeeja dariit!". Jutu tik lielu gandarījumu, pat pārāk lielu... Dark Magic is serious bussiness.

[voldy]

3 smieklīgākie momenti
1)Kad Kreachers atved Mahorku un saak vinjam sist ar panu un saka -Maybe just one more , for luck Master?°
2)Atkal Kreachers grāmatas beigās kad viņš skrien iekšā lielajā zālē un saka savu tekstu.
3)Rona joks par Voldemortu beigās

3 bēdīgākie momenti
1)Noteikti Dobija nāve. Tā aizkustināja viss vairāk! Viss kā tas notika un bēres.
2)Kad Harijs iet mežā pie Voldemorta. Es visu laiku domāju wth! tas nevar notikt! Izlasiju pēdējo rindiņu nodaļā un bija tāda stulba sajūta.
3)Freds. omg. Pirms grāmatas domāju ka noteikti visi Vīzliji neizdzīvos, jo tas būtu pārāk laimīgi, ka visa gimene kas tā cīnas pret Voldemortu izdzīvotu. Bet tāpat bija zināms šoks, kad tas notika.

3 OMG momenti.
1)Kingslija aiztāvis paziņojot par Ministrijas krišanu. Pilnībā nācās pārlasīt to rindiņu vairākas reizes lai apjaustu kas notiek.
2)Kad Lunas tēvs pateica pirmo reizi par Deathly Hollows. Bija taads "TAS tač ir grāmatas nosaukums. Nu tik būs!!
3)Ginijas skūpsts Harijam viņa dzimšanas dienā. Kaut arī bija mazāk nekā pirms grāmatas biju domājis (domaju noteikti būs sex ) bet tomēr skūpsts bija labi aprakstīts.

Šo rakstu rediģēja voldy: 31.07.2007 13:08

[Shadowstalker]

Labākais hroniskajā secībā, lūdzu:

• Potterwatch pārraide - vecie, labie jokdari atkal tikuši pie šprices. Var bezmaz vai kā Harijs teikt - o jā, atkal var pasmieties.
• Strupa atmiņu beigu daļa ( kaut arī sākums interesants ) - par to, kā viņš saņem visus norādījumus no Dumidora, kurš vēsajā nemaz nestreso par gaidāmo miršanu.
• Mirušo atsaukšana. Šķita visemocionālākā vieta grāmatā, kad Harijs, apradis ar domu par savu nāvi, atsauc savus tuvākos cilvēkus, lai tie būtu viņam blakus šajā brīdī. Tas, kā apraksta pēc kārtas pa vienam katru atsaukto... un saruna - "Tas sāp? Nāā, nieki vien."

Protams, bija jau daudz citu foršu vietu vai vienkārši uuber teikumu, bet tie tik ļoti nesaistīja. Vienalga arī par Dobiju, jo tas tēls man ne vella nepatika. Ā, bet bēres viņam arī bija diezgan stilīgas sataisītas.

[Oriole]

Pirmkārt, jāatzīst, ka šī ir pirmā grāmata no HP sērijas, kad es tik sirsnīgi noraudājos... Sākot ar aizkustinošo Harija gājienu pa mežu pie Voldemorta kopā ar Siriusu un vecākiem. Tad, kad nodaļa beidzās ar Harija 'nāvi' - nevarēju saņemties un lasīt tālāk. Būtībā viss grāmatas nobeigums vienās asarās pagāja.

Ar smiekliem tā pašvakāk, vairāk gan bija tādi pārsteiguma momenti, kad elpa aizrāvās. Piemēram, kad Mrs.Weasley beidzot pateica Belatrixai to, ko mēs visi domājām Bet man būtībā nav tik svarīgi smieklīgie brīži - galvenais, lai kopējais stāsta plūdums ir aizraujošs.

Tātad, trīs spilgtākās vietas iekš Deathly Hallows:
1) Harija gājiens pretī nāvei kopā ar vecākiem un Sīriusu;
2) Harija/Voldemorta pēdējā cīņa;
3) Albus Severus aina no epiloga, kur tiek atklāts, ka viņš ir "named for two headmasters of Hogwarts", no kuriem viens ir visdrosmīgākais cilvēks, kādu Harijs ir pazinis.

[Putnubiedēklis]

nenoteiktā secībā

* izšķirošā cīņa. Kā Harijs ņirgājās par Voldi, vislabāk patika, kā viņš viņu visu laiku sauca uzvārdā un sauca par idiotu. Tāda pārliecība par sevi bija Harijam, ka Voldis bija vienkārši uz mutes.

* Nevils - kā viņš bija pārvērties. Pieredzējis, bezbailīgs, līderis. Un ļoti aizkustinoši bija, kā viņš vāca līķus. Un protams, arī aina ar vecmāmiņu

* Strupa atmiņas. Bez komentāriem, liekas pārējie jau visu pateica.

* ak jā, un protams arī Persija un Mollijas izteicieni kaujas laikā

Šo rakstu rediģēja Putnubiedēklis: 01.08.2007 09:24

[Fijusska]

Tikai trīs?

• Remusa Vilksona ziņa par dēlu. Man vienmēr ir patikušas gan filmās, gan grāmatās, utt. vietas, kur paziņo par grūtniecību. Un ja runa iet par kādu no laupītājiem (iemesls kāpēc man bieži vien ļoooti patika Lilijas un Džeimsa fanfiki), kas paziņo, ka viņeim būs mazulis...tas ir vnk neizsākāmi jauki! Te vēl var pieskaitīt vietu kur Remuss ar Hariju sakasās par to, ka viņš pamet mazuli. Un to vietu, kur Harijs uzzina, ka tā tomēr nav. Skaisti. Žēl ka ne līdz galam..
  
• Ainas kaujas laukā, kur visi saprot un beidzot redz, kāds Harijs Poters ir varonis. Tur, kur viņš slepus guļot kā līķis, pazūd, un visi to pamana, un kad viņš nomet paslēpni...vnk perfekti! Un pēc tam tas "viņš ir mans". Runāja kā īsts smartwizard, ritīgs Dumidora pēctecis. Nu tāds superhero ir izaudzis mūsu mazais Harijs Poters
  
• Godrika gravas kapi. Mani aizkustināja šo kapu meklēšana. Tieši to patiesībā, ja tā paskatos atpakaļ, gaidīju visvairāk no 7 grāmatas. Vismaz tā bija viena no lietām ko ļooti gaidīju. Varbūt tāpēc, ka vēl kaut kas no Lilijas un Džeimsa tas būtu, nezinu. Nevarēju sagaidīt, kad viņi līdz turienei beigās nokļūs. Nedomāju, ka tik vēlu. Un izrādās...ir Ziemassvētki, tas ir pie mazas baznīciņas, kapsētā, kur ir tik daudz burvju. Un kad beidzot, beidzot Hermione atrada īstās kapa kopiņas un pateica "te tās ir", un Harijs saprata, ka beidzot iet runa par to... Sirdiplosoši.

Šo rakstu rediģēja Fijusska: 01.08.2007 16:00

[Ného]

Varu tikai un vienīgi piekrist Fijusskai, ka par maz iespēju izteikties, jo grāmatā bija vairāk kā 3 labas un interesantas vietas.

1.Smieklīgākās:
- Mošķa un Flečera saruna ar pannas palīdzību.
- Harija saruna ar Maksūru par nepieļaujamajiem lāstiem.
- Poterwatch
2. Aizkustinošākās:
- Dobija nāve un tas kā rīkojas Harijs
- Gājiens pa mežu tuvinieku pavadībā
- Dūdija atzinums, ka Harijs nav "waste of space"
3. visādi citādi interesantākās:
- Pēdējā kauja
- Nevils (izaudzis un nobriedis) ceļā uz vajadzību istabu.
- Strupa atmiņas

4. visķrobīgākā sajāuta:
- strupa tizlā nāve - es jau domāju, ka viņš tiks pieķerts nodevībā.
-strupa tizlā nāve - es jau domāju, ka viņš tiks pieķerts nodevībā.
-strupa tizlā nāve - es jau domāju, ka viņš tiks pieķerts nodevībā.

[gremlins]

1. Hedvigas nāve- bija tā, ka nācās pāris reizes pārlasīt pirms noticēju. Sākotnēji Hedvigas nāve likās pilnīgi bezjēdzīga, bet nu laikam, tiešām tā bija nepieciešama, lai parādītu, ka Harijam nu jāatvadās no bērnības. Lai nu kā, šī vieta patiešām aizkustināja līdz asarām.


2. Persija ierašanās uz kauju Cūkkārpā. Persija izvelšanās pa eju bija izcili smieklīga un jauka aina.

3. Rona un Hermiones skūpsts un Harija teiktais "Is this the moment?" un "OI. There's war going on here!" Manuprāt viena no smieklīgākajām vietām grāmatā.

Šo rakstu rediģēja gremlins: 04.08.2007 18:33

[nenuil]

vislabāk man patika aizkustinošās vietās.

1. strupa atmiņas, jo tās daudz ko paskaidroja un pastāstīja par liliju.

2. freda nāve, jo tur es gandrīz sāku raudāt (neraudāju, lai mani ģimene liktu mierā. ;D)

3. tā vieta, kad visi saradās uz kauju cūkkārpā. kā notika gatavošanās kaujai un cūkkārpas aizsardzībai. visi (nu, gandrīz ;D) tā pašaizliedzīgi bija gatavi cīnīties, neiedomājoties, ka varētu vnk poteru izmest ārā un atdot voldijam. persija un citu jau skolu pabeigušo ierašanās arī bija baigi feina.

vispār jau patika daudz vietu, tagad jau arī grūti atcerēties katru un vēl sadalīt, kuras patika, piemēram, kad remuss paziņoja par dēlu, pati kauja un mollijas lamāšanās, freda un džordža (un lī) ākstīšanās, harija došanās pretī nāvei, mokšķa stāsts un viņa pārmaiņas, utt.

Šo rakstu rediģēja Nenuil: 05.08.2007 18:50

[Timmy]

1. Harija un Dumidora saruna "Kingskrosā".
2. Dobija nāve - bet ne tādēļ, ka skumji. Necietu Dobiju kopš paša sākuma.
3. Stāsts par Regulusu un medaljonu.

4. Freda un Džordža "ear-related humour".

[Kaķurēgs]

1. Kā jau vairumam - man patika Strupa atmiņas. Tagad vairs nevaru nevienu fanfiku lasīt - pat tie, kas man kādreiz ir arī patikuši. Trūks kaut kas. Turklāt tas daudz ko izskaidroja - it sevišķi nepatiku pret Hariju. Interesanti tagad pārlasīt pirmās grāmatas - tik daudz kas zināms!

2.Voldemorta vārdi pirms Harija nonāvēšanas. Tā neticīgi un mierīgi - "The boy, who lived". Un Dumidora un Harija tikšanās Kingskrosas stacijā.

3. Nevila drosme, nocērtot galvu Nagini un Vīzlija kundzes nepārspējamā lamāšanās (NOT MY DAUGHTER YOU ````!) un duelēšanās prasme.

Gribētos pieminēt vēl ļoti daudz, piemēram, Mošķis, kas iebelž Mahorkam ar pannu un jautā - "Another time master? For luck?", Hermiones dusmas uz Ronu, Siriusa istabas iekārtojums, Dumidora pagātne un Voldemorta zižļa meklējumi.

[SilverDove]

Manuprāt, visa grāmata bija pārpildīta ar labām vietām, taču ja jāizvēlas 3, tad nu:

1. Tā kā Strups jau kopš pirmās grāmatas ir mans mīļākais varonis man dikti patīk ainas ar viņu. Īpaši nodaļa Prince Tale un tas, ko beigās Harijs teica savam dēlam Albusam Severusam, ka Strups esot bijis drosmīgākais cilvēks kādu viņš pazinis.

2. Pēdējā kaujas aina Harijs pret Voldemortu. Patika tas, ka viņš to sāka saukt par Ridlu, nevis vairs par Voldemortu. Drosminieks.

3. Mirušo atdzīvināšana. Tajā nodaļā, kad no jauna parādījās Siriuss, Džeimss, Lilija un Vilksons, es nobirdināju pāris asaras.

[Blackberry.]

Jāatzīst, ka grāmatā bija daudz vairāk nekā trīs mīļas, skumjas, jautras, dīvainas vai vienkārši labas vietas. Bet ja ir jāizvēlas tikai trīs, tad tās droši vien ir šīs:

* Vīzlija Kundzes teikums Bellatriksai: " Ne jau manu meitu, Tu k***!!!'' vienkāši fenomenāli on oriģināli. Pārlasīju vairākas reizes to rindkopu, lai pārliecinātos, ka to tik tiešām pateica. Apbrīnojama meitas aizstāvēšana.

* Freda Nāve. Mans mīļākais varonis un miris. Pat nobirdināju asaru. Bet vēl skumjāk bija lasīt un pat iedomāties to vietu, kur bija aprakstīts, kā visi vīzliji sēdēja ap Freda līķi. Pat mazliet mokoši.

* Nevils. Man jau no paša hāpē sākuma likās, ka viņu J.K.R. tādu neatstās. Tā arī bija. Izaudzis par īstu līderi, ne miņas no tā mazā, kautrīgā, nožēlojamā puišeļa. Tik tiešām liels prieks. (Varu derēt, mazo meitenīšu jaunais elks.)