Kurbijkurne forums: Soli tuvāk fantāzijai

Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )

> "Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy
Sindra
iesūtīt 17.11.2012 02:24
Raksts #1


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012




Lomu spēle fantasy pasaulē


Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
160 Lapas V  « < 158 159 160  
Sākt jaunu pavedienu
Atbildes (3180 - 3189)
echo3
iesūtīt 22.02.2014 19:01
Raksts #3181


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 11.08.04
Kur: Nu jā, - pašlaik pie datora
Klusais censonis



Ereijasu Valdnieka atbilde par izvēli apmierināja, tas bija tieši tas, kam apstiprinājumu viņš bija vēlējies dzirdēt. Protams, viņš vēlētos arī dzirdēt kaut aizplīvurotu solījumu, ka reiz Aleksu satiks. Bet karotājs apvaldīja savas vēlmes. Tas, ko viņi jau bija uzzinājuši, bija ļoti daudz un, ja Metatrons vairāk nestāstīja, tad tam bija iemesls.

Pēc Valdnieka vārdiem, ka viņi var doties prom, Ereijass atkal nometās uz viena ceļa, lai pieklājīgi atvadītos. Ārā no zāles viņš gāja kopā ar pārējiem.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Rouzijs
iesūtīt 22.02.2014 19:13
Raksts #3182


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.09.09
Kur: In heaven
Nervu bende 2013



Atgriezties pie skolotājiem, atgriezties ikdienā... tas likās vairāk kā savādi pēc visa tā, ko serafi bija pārdzīvojuši. Nebija iespējams tik viegli noticēt šiem vārdiem un tā vienkārši dzīvot... Bet vismaz viņiem bija atļauja doties projām, ko tieši meitene arī vēlējās darīt, kā arī pie reizes tumšmate bija noskaidrojusi kāpēc Valdniecei bija nepieciešams Alekss. Labi, ka viņa pie puiša netika.
Tomēr Metatrona piebilde, ka Meja nespēj atrasties vienā vietā ilgu laiku, lika meitenei palikt vēl īgnākai. - Es varu atrasties ilglaicīgi vienā vietā. - Viņa vēl varētu sakrustot rokas pār krūtīm, bet tā vietā tumšmate paklanījās valdniekam un pameta šīs mājīgās telpas, pat nepalūkojoties ne uz vienu no izraidītajiem serafiem. Sarišu burtiski ignorējot.

Viņa devās atrast savu loku un bultu maku, kas arī drīz vien izdevās, bet doties uz mājām pie vecākiem? Ne tagad.
Drīz vien spārni aiznesa līdz vietai, kur tumšmate parasti uzkavējās visilgāk. Šeit bija salikti mērķi, kuri tā vien prasījās tikt caurdurti ar bultām. Turpat aiz tiem šalkoja koki, un vējš spēlējās ar serafes matiem, kutinot kailo muguru. Bet tas netraucēja atvilkt stiegru un palaist bultu lidojumā. Vienu pakaļ otrai... tieši sirdī.
Tikai vienā brīdī Meja pārtrauca šīs darbības un roka ar loku un bultu noslīdēja gar sāniem.

Meitene apsēdās zemē. Klusi nopūtās un saprata, ka mēģina aizbēgt no sevis, bet tas ir tikpat neiespējami kā samierināties ar to, ka viņa nevar iegūt to, ko sirds kāro. Mīlestību.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 22.02.2014 19:15
Raksts #3183


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



- Es saprotu, ka mēs nekādi nespētu aizkavēt Valdnieci, un tomēr viņa aizkavējās mūsu dēļ, - Joels pasmaidīja, - Tas būtu briesmīgi, ja Aleksa dvēsele nonāktu pie viņas. Viņš to nebija pelnījis.

Par Maiklu orākuls daudz neraizējās. Šis dvīņu brālis nekādi nebija, kā lai saka, sava brāļa pazoļu vērts. Vismaz tāda bija Joela pārliecība. Pēc pēdējiem notikumiem pat vairs negribējās viņam gādāt kaķi. Lai paliek viens, kā to arī ir pelnījis. Varbūt tas bija ļauni domāts, varbūt tikai taisnīgi, orākuls neprātoja.

Turpinam mācīties! Jā, tā patiešām Joelam bija pietrūcis, un viņš grasījās sākt tūlīt. Galu galā, galvenā, lielā bibliotēka bija tepat.
Nometies uz viena ceļgala, kā tas bija pieņemts, viņš atvadījās no Metatrona, pēc tam atsevišķi no padomes locekļiem, un kopā ar pārējiem atstāja pils zāli.

Nez, kad viņš satiks Aleksu? Bet tagad - uz bibliotēku.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Sindra
iesūtīt 23.02.2014 02:55
Raksts #3184


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012



Svētnīca

Tās bija saulsirdītes, ja? Kuru smarža tā izplatījās istabā. To nevarēja sajaukt ne ar vienu citu smaržu. Un šī būs smarža, kas viņam vienmēr saistīsies tieši ar Flēru. Gabriels arī bija dziednieks, taču viņš nevārīja tējiņas, nekad nebija centies uzburt smaržu aromātu, kas spētu dziedēt pat bez maģijas. Varbūt tā bija viņa kļūda? Taču Gabrielam nebija laika par to domāt šobrīd. Viņš labprāt ieelpoja Flēras aromātu un nevēlējās to atlaist.
Viņas rokas sniedza glāstus un kājas ieslēdza važās, no kurām viņš nevēlējās atbrīvoties.

Veldzējoties saldkaislajās sajūtās, Gabriels ļāvās kaislei un tuvībai.
Līdz beigās viņš apskāva Flēru un aizvēris acis koncentrējās. Maģiska gaisma ieskāva viņus abus, portālam nogādājot pavisam citā pasaulē. Kur saule spoži pie debesīm mirdzēja, debesis zilas pletās pār viņu galvām un atspirdzinošs vējiņš ieskāva sakarsušos augumus. Vieta, kur viņi abi atradās izskatījās, kā skaista lagūna. Kaut kur šalkoja ūdens kritums, mīksta zāle balstīja viņu augumus.

- Šajā pasaulē nav cilvēku. - Gabriels pastāstīja. - Te ir tikai dzīvnieki. Aizvedīsim Aleksa brālim kaķus. - viņš ierosināja, taču nesteidza atlaist Flēras augumu. Tie bija plāni. Un nekur viņiem nebija jāsteidzas.
Viņa skatiens aizkavējās pie Flēras acīm. - Vai tu paliksi ar mani? - ne par ko neraizējoties, nekur nesteidzoties. Tā vienkārši...


Astindela

Iespējams, ka šī tikšanās ar valdnieku nebija gluži tas, ko serafi no tās bija gaidījuši. Taču viņi netika ne nosodīti, ne uzslavēti, viņiem netika doti padomi, ne smaidrojumi. Serafi varēja atgriezties pie savām ģimenēm un turpināt dzīvot. Izglītoties savās izvēlētajās profesijās. Jo Pirmais solis jau bija tikai sākums.

Metatrons neturēja Aleksu noslēgti no citiem serafiem.
Un tie, kas vēlējās, varēja puisi satikt. Jā, viņš atminējās visu Ardā notikušo.
Arī notikumus ar Meju. Viņš uzmeklēja meiteni, lai viņai atvainotos. Aleksam nācās atzīt, ka viņš diemžēl nevar atbildēt uz Mejas jūtām šobrīd. Taču iespējams, tas mainītos laika gaitā. Viņš katrā ziņā izteica vēlēšanos ar Meju tikties, ja vien meitene to pati vēlējās.

Kad pienāca Aleksa laiks izvēlēties kādu no serafa profesijām, Alekss izvēlējās kļūt par dziednieku.


CITĀTS
Paldies par spēli!
Ceru, ka ar šo mēs arī varam pielikt punktu.
Ja jums ir vēlēšanās, noslēdzošie posti ir laipni gaidīti.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 23.02.2014 11:10
Raksts #3185


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



"Jā," Flēra atbildēja pirms atvērt acis. Ar Gabrielu viņai bija vienalga, kurā pasaulē nonākusi, bet izrādījās, ka šī ir patiesi skaista. Vēl brīdi kavējusies Gabriela skavās, viņa devās apskatīt arī lagūnu, aicinot viņu sev līdzi. Kopš Astindelas nebija sanācis nopeldēties savādāk kā savā meža ezeriņā, tāpēc siltais lagūnas ūdens tik patīkami glāstīja augumu, viņiem brienot dziļāk. Un tomēr tie nebija Gabriela glāsti. Varbūt nepelnīti, tomēr iegūti, un Flēra tos nevēlējās zaudēt. Viņa apvija rokas ap Valdnieka dēla pleciem un viņu noskūpstīja, lai tūlīt pēc tam mestos kārtīgā peldē.

***

"Pagaidi," Flēra attrauca, kad Gabriels bija vaicājis, ko viņa dara. Dziedniece bija noliekusies pār papīra lapu. "Tā, nu būs viss," viņa apmierināti noteica, pacēla lapu un apskatīja radīto. Lapas vidū bija uzzīmēts ruds kaķēns ar maziem spārniņiem pie priekšķepiņām, bet zem tā glītā rokrakstā rindojās septiņi vārdi:
    Maiklam,
    Arī pelnos var atrast dzirksteli!
    Flēra

To viņa piestiprināja pie groziņa, kurā dusēja saritinājies spalvu kamoliņš. Patiesībā, ja labi ieskatījās, tur bija viens lielāks ar vairākiem knapi dūres izmēra kunkulīšiem, kas visi pēc sātīgas maltītes bija aizmiguši. Man arī kādreiz būs savs, Flēra noglauda vēderu un pasniedza groziņu Gabrielam.

"Esi drīz atpakaļ," viņa nočukstēja, uzspiežot siltu skūpstu un cieši viņu apskaujot.

Kopš Ardas pamešanas bija jau pagājis kāds laiciņš. Kas to zina, kā īsti laiku šeit skaitīja attiecībā pret citām vietām. Bet laimīgie jau laiku neskaita, un serafiem piederēja mūžība. Flēra bija apciemojusi savu ģimeni, stāstot piedzīvojumus un atvainojoties par aizmukšanu no mājām. Viņa bija ciemojusies pie savas skolotājas, daloties pieredzē, kā iemācītais bija palīdzējis citur. Viņa pat bija uzmeklējusi savu trako draudzeni Airisu, kas dziednieci bija ievilkusi visā piedzīvojumā. Un izdzirdējusi, ka Alekss ir izvēlējies iet dziednieka ceļu, Flēra viņu uzmeklēja un apsveica, novēlot atrast īsto aicinājumu, palīdzot citiem.

Bet viņa atgriezās pie lagūnas. Viņa vienmēr atgriezās un vienmēr gaidīja atgriežamies Gabrielu. Neviens nevarēja paredzēt nākotni un zināt, kas sagaida nākamajā dienā, nedēļā, gadā vai mūžībā, tāpēc vajadzēja baudīt to, kas bija tagad. Un tagad bija labi.

OOC: Liels paldies!
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Rouzijs
iesūtīt 23.02.2014 15:32
Raksts #3186


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.09.09
Kur: In heaven
Nervu bende 2013



Laiks, tas ir atslēga uz daudzām lietām, uz mazām un lielām, nenozīmīgām un īpašām. Un tieši šo atslēgu Meja bija devusi Aleksam neuzspiežot viņam neko, ļaujot sajust brīvības vēju spārnos. Viņš to bija pelnījis, pēc visa tā, ko izdarīja Ardā. Bet smaids atgriezās viņas lūpās katru reizi kā viņi tikās.
Un ko gan vairāk viņai vajadzēja, kā būt puiša tuvumā. Sirds šajos brīžos vienmēr sitās strauji un vēderā lidoja taureņu bari, to spārni kņudināja, lika skatienam palikt sapņainam un lūkoties uz pasauli ar laimīga cilvēka brillēm, kur viss izskatās skaisti, jauki un mīļi. Un tā tas arī bija.

Te bija mājas, te tagad pilnībā piederēja viņas sirds, tai nebija vietas citur, gan Aleksa dēļ, gan vecāku dēļ, šī bija viņas pasaule, pat ja daļu pagātnes kļūdu tumšmate vēlējās izdzēst, padarīt par nebijušām, bet viņiem taču bija mūžība, lai labotos, lai mainītos.
Bet kļūdas var aizvest pretī liktenim. Ja Meja nebūtu mēģinājusi ieskatīties aiz Vārtiem, tad tagad šeit nebūtu, tad tagad viņas sirds nepukstētu serafam, kurš reiz bija cilvēks.

- Liktenis. - Viņa raudzījās debesīs, kur putni brīvi lidoja, skatiens noslīdēja līdz Aleksam, kurš turpat zālē pie meža ezeriņa gulēja viņai līdzās. Šī bija Mejas mīļākā vieta, un Ardā meitene bija stāstījusi par to, pirkstu gali viegli pieskārās puiša augumam, lūpās parādoties smaidam, ko nespētu apdzēst nekas... neviens...

Un puiša atbildes smaids bija viss, kas tumšmatei bija nepieciešams.

Paldies, par spēli!
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 23.02.2014 16:08
Raksts #3187


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



Joels nākošos gadus pavadīja mācoties un pētot visu, kam vien tika klāt. Reizēm viņš apciemoja Aleksu un citus serafus, ar kuriem kopā bija bijis Ardā.
Vienīgi no Mejas orākuls izvairījās, jo necerēja, ka karotāja būs tikusi pāri savam izdomātajam aizvainojumam pilnīgi par neko. Viņam nevajadzēja apliecinājumus par to, ka Meja neuzticas, jo Joels nekad nebija Meju nodevis, lai būtu pelnījis šādu attieksmi.
Viņš nesaprata, un tāpēc izvairījās.

Pēc ilga laika viņam šķita, ka ir ticis tuvāk atbildei uz jautājumu - kas ir aiz Vārtiem? bet pārbaudīt to nevarēja, jo ielūkoties tur bija un palika aizliegts, tāpēc reiz, kad Gabriels bija sastopams Astindelā, orākuls uzmeklēja Metatrona dēlu un pēc Aivena kādreiz dotā padoma pajautāja tieši - es esmu izpētījis tik tālu, un nonācis pie šādām domām, bet kas īsti ir aiz Vārtiem?
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Mattiass
iesūtīt 23.02.2014 19:52
Raksts #3188


Cep picas
Grupas ikona

Grupa: Aurori
Pievienojās: 25.03.04
Kur: Rīga
Foruma maršals 2012



Beigu beigās, Arists palika Karotājos. Tas bija labs treniņu un ienākumu avots, un šāds darbs deva vairāk iespēju, kā, piemēram, būšana par bārmeni. Tā kā simboli turpināja rasties, un bija paredzams, ka tā būs vēl pāris gadus, serafs noskaņojās te uzkavēties vēl tikpat, cik jau sabija — gadus trīs. Nebija gluži tā, ka viņam būtu kas iebilstams. Viņam bija iespēja vērot pasaules izmaiņas, dzīvot tām līdzi, mainīties pašam. Ar laiku, ja simbolu rašanās tendencē jūtamu pārmaiņu nebija, serafs noorganizēja pats savu izmeklēšanu, lai pārliecinātos, vai nevar uzmeklēt to cēloni.

Bija sagaidāms, ka nākamā pasaule varētu būt vēl nelāgāka, tādēļ serafs izmantoja iespēju tikt pie pozitīvā lādiņa.

Ardas sliktie apstākļi bija iemācījuši tos uztvert kā pārbaudi savām spējām un noturībai. Arī stoicisku attieksmi pret dzīvi. Apsvērums, ka tādās vietās nonācis, jo metodes likušās Valdniekam nepieņemamas, vairs nespēlēja lielo nozīmi. Karotājs tagad zināja, ka tādām vietām labāk, nekā citi jaunuļi, adaptējas, un spēj tur būt noderīgs. Katra vide pelnīja to, lai viņš sniegtu tai labāko, uz ko vispār bija spējīgs. Un tad tās, iespējams, ar laiku mainītos. Līdzīgi, kā Aleksa dēļ šobrīd mainījās Arda.

Maiklu serafs mēdza neuzkrītoši pieskatīt, taču redzeslokā nerādījās un ļāva jaunietim dzīvot viņa kluso dzīvi. Ja viņš manīja iespēju bijušajam Attīrītājam izbaudīt dzīvi, nesot labumu gan sev, gan citiem, tad parūpējās, lai Maikls par to uzzina. Ja cilvēks to izmantoja, jo labāk…

Jo gaišāka kļuva Arda un cilvēki tajā, jo gaišāks sirdī kļuva arī kādreiz tik drūmais serafs. Ikdienas izmaiņas deva pieredzi, kuru nevarēja gūt citur.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
washulis
iesūtīt 23.02.2014 21:21
Raksts #3189


Cogito ergo sum
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 28.02.07
Kur: Divas mājas tālāk
Jaukais snīpis



Pasaulē vienmēr valda hierarhija. Bez tās būtu haoss. Bet pat kārtībā, pat galotnē, ne pat tie augstie zināja, kā pareizi vadīt dzīvi. Un kas maz ir pareizi? Sariša vienkārši zināja, ka viņai ir dzīve šeit, Astindelā un lai arī ārpus tās robežām joprojām redzēts maz, pat ja patiesi sperts tikai pirmais solis, viņa alktu redzēt un noskaidrot vairāk. Ne tikai Astindelas gaišumu vai Ardas tumsu. Bija simtiem pasaules, kuras viņa nespēja iztēloties, bet starp tām vienmēr valdīt kāda gaismas un tumsas svārstība.

Pat gudrākie nemācētu teikt, kādai ir jābūt pareizai pasaulei. Varbūt Metatrons runāja tik maz, jo viņam atbilžu nebija, tikai pieredze. Pat pieredze kļūdās. Sarišai bija jaunība, enerģija un neatlaidīga. Karsta sirds un darbīgas rokas. Turpinot mācīties, tikai palēnām serafe mācīsies lūkotie uz šīm svārstībām, lūkojoties pagātnē uz Ardā gūto pieredzi, īsu, bet šķietami mūžīgu. Viņa nešaubījās, ka Vārti joprojām viņu vilināt, tāpat arī svešas saules, bet tam vēl pāragri.

Sperts tikai Pirmais solis. Kāds ir nākošais? Tas jau būs nākošais stāsts.
paldies par spēli.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
echo3
iesūtīt 23.02.2014 22:11
Raksts #3190


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 11.08.04
Kur: Nu jā, - pašlaik pie datora
Klusais censonis



Ereijass atpakaļ Astindelas dzīvē iekļāvās drīz. Lielā mērā to izdarīt palīdzēja pieredzējušais skolotājs, kurš savu ārpus Astindelai pabijušo audzēkni tagad apmācīja divtik intensīvi. Jaunajam karotājam - neraugoties uz to, ka serafu dzīve ir ilga - gandrīz nepietika laika nekam, kas nav saistīts ar mācībām. Tagad, kad skolotājs bija uzzinājis, kādā pasaulē Ereijass bijis spiests cīnīties, karotājs tika apmācīts rīkoties ar visiem ieročiem, kādi nonākuši caur portāliem Astindelā, kā arī trenēts tādos apstākļos, kādi pastāv visdažādākajās pasaulēs. Vai skolotājs bija godkārīgs? Varbūt jā, bet varbūt viņš tagad redzēja Ereijasā ko vairāk, kā tajā Pirmo soli spērušajā ziņkārīgajā jaunietī, kurš jau tajā pašā naktī bija kļuvis par Izraidīto.

Pēc Valdnieka atbildes par izvēli, kas tiks dota Aleksam, Ereijass bija nomierinājies. Viņš zināja, ka ardietim, kas kļuvis par serafu, pie tādas brīvības būs jāpierod, bet domāja, ka tas notiks nemanāmi un ātri. Brīvību nejūt, to sajūt tad, kad tā zudusi.

Reizēm dzīve viņu saveda kopā gan ar Aleksu, gan Joelu, gan Sarišu un Meju. Ereijass bija draudzīgs, lai gan runīgāks nebija palicis. Toties uz viņu vienmēr varēja paļauties, un reizēm varēja šķist, ka viņš saprot visu bez vārdiem. Tāds dīvains karotājs.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu

160 Lapas V  « < 158 159 160
Closed TopicSākt jaunu pavedienu
6 lietotāji/s lasa šo pavedienu (6 viesi un 0 anonīmie lietotāji)
0 biedri:

 



RSS Lo-Fi versija Pašlaik ir: 28.03.2024 20:11