Pavediena drukājamā versija

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 06.02.2009 23:45

Cūkkārpas Ekspresis — šoreiz gan saīsinātais sastāvs — nosvilpās un sāka braukt Londonas virzienā. Skolēni, nē, nu jau absloventi un pilntiesīgi burvju sabiedrības locekļi sēdēja kur nu kurais, bet pārsvarā tomēr kupejas bija pārpildītas un pa vienam vai diviem sēdēja tikai dažs labs iepriekšējā vakarā pārballējies jaunietis, kuram vilciena šūpošanās izraisīja vēlmi turēt pie deguna papīra maisiņu un kurš bija pietiekami neaptēsts vai pietiekami nemākulīgs, lai neattaptos savu pašsajūtu uzlabot ar zižļa palīdzību.

Taču vairumā kupeju valdīja jautra murdoņa. Daži apsprieda savus nākotnes plānus, daži kavējās atmiņās par skolas laiku, daži tenkoja par iepriekšējā vakara notikumiem… Tā tomēr bija jauka tradīcija braukt mājās ar vilcienu, gluži ka pirmajā skolas dienā. Nebija gan nekāds retums, ja kāds izvēlējās teleportēšanos vai Knakts autobusu, taču šie izlēcēji savu izvēli nepopularizēja un burvju sabiedrībā valdīja uzskats, ka visi svaigi izceptie absolventi sēžas vilcienā un brauc uz Londonu.

Labi, ka septiņus gadus Cūkkārpas un Raganības skolā nomācījušamies burvjiem un raganām smagu lāžu pārvietošana nebija problēma, citādi itin siltajā, kaut arī mākoņanajā laikā, viņi krietni iesvīstu.

Ir jūnijs, jūs esat nule kā no izlaiduma. Kupejas varat izvēlējušies paši, taču tie, kas tur jau sēž, drīkst arī pasūtīt jūs trīs mājas tālāk.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 06.02.2009 23:54

Stefans kopā ar savu vienaudzi un torņa biedreni Svāfu sēdēja divatā. Īpaši noburtā tumšlogu kupeja abiem bija pa prātam, jo gan viens, gan otrs vēlējās mieru un klusumu no apkārtējās kņadas un burzmas.
Stefans ik pa laikam palūkojās ārā pa logu, uz garām slīdošo ainavu un pie sevis pasmaidīja. Tas bija tikko manāms lūpu kaktiņu smaids, kuru nevarētu saskatīt par rūpīgs vērotājs. Lai ieraudzītu šo smaidu vajadzēja būt īstam Stefana pazinējam, bet tādi bija ļoti nedaudzi cilvēki. Vai pareizāk sakot, tikpat kā neviens. Smaids bija radies par iepriekšējās dienas atmiņām. Absolvents. Vectēvs priecāsies. Pirmais Skotu absolvens Cūkkārpā. Tas priecēja. Tas sniedza gandarījumu un lika mazliet pasapņot arī ar acīm vaļā.
Klusi un mazliet līksmi nopūties, Stefans palūkojās uz Svāfu. Biedrene bija piekļuvusi puisim neparasti tuvu. Vismaz tuvāk nekā citi skolas biedri.
-Nu, kādas sajūtas?-puisis klusi vaicāja, savā ierastajā, nedaudz piesmakušajā, bet tajā pašā laikā patīkamajā balsī.

ooc: Ar Massacri saskaņots, ka sēžam divatā aptumšotajā kupejā. Vienkārši viņa sacījās, ka pastāv iespēja, ka nevarēs iepostot uzreiz.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 07.02.2009 00:22

Efija joprojām jutās neizgulējusies. Nē, alkoholu viņa nelietoja un paģiru viņai nebija, tomēr nogurumu šis fakts itin nemaz negribēja mazināt. Ja, ir tava pēdējā diena skolā, kurā bija nodzīvoti veseli septiņi gadi, tad no skolas ir jāatvadās godam un tā, lai pašai prieks. Tad atmiņas var ierāmēt zeltītā rāmīti un pakārt savā nākotnes dzīvē pie sienas.
Mantas kā šajos septiņos gados bija ierasts ielādējās vilcienā un arī pati Efija ieradās tur. Šķiet kā reiz savā pēdējā ceļojumā. Protams, ja vien reiz viņa nekļūs par profesori un neatgriezīsies šajās sienās.
Katrā ziņā tagad plati nožāvājusies Efija ieslīga kupejas krēslā. Iespējams, savam pēdējam braucienam un iespējams puse no braucienam tiks nogulēta.

Iesūtīja: Kaķis ; laiks: 07.02.2009 00:23

Mailo. Mailo galvu atgāzusi pētīja griestus un to pleķi, kas atgādināja dīvaina paskata suņa galvu. Nē, nudien! Tas bija kā zīlēt kafijas biezumos! Interesanti, ko nozīmē, ja griestos redz suņa galvu? Meitene pielieca galvu uz citu pusi, gandrīz ieliecoties blakus sēdētāja papīra tūtā, kas gan viņu maz uztrauca, ņemot vērā, ka bija interesantākas nodarbes, ko darīt kā nekustīgi blenzt papīra tūtā ar zaļi pārgrieztu ģīmi, piemēram, varēja pētīt pleķi, kas atgādināja suņa galvu.

No blakussēdētāja skatpunkta dīvainais pleķis sāka izskatīties pēc Anglijas kartes. Dīvaini! Meriditai bija dzimumzīmīte, kas izskatījās pēc Anglijas kartes! Viņai jāredz šis pleķis! Diemžēl Meridita bija bijusi viena no tiem dīvaiņiem, kas bija devusies mājup ar Knakts autobusu un tāpēc dīvaino pleķi nekādīgi redzēt nevarēja. Žēl. Mailo gribēja salīdzināt viņas dzimumzīmi ar pleķi griestos.

Tā kā laiks bija mākoņains, tad arī kupeja bija diezgan miglaina, vismaz Mailo izpratnē, jo pleķi papildināja visādas ēnas, ka ilgstoši skatoties viņa tajā jau sāka saskatīt nāves zīmes, nodrebinājās un novērsās. Tad pašķielēja vēlreiz un vēlreiz novērsās, lai vismaz uz laiku pārtrauktu dīvainā pleķa pētīšanu.

Kupejā visi bija šausmīgi nepazīstami cilvēki. Mailo arī īsti nebija pazīstamu cilvēku, tikai tik cik nodarbībās dzirdēja, ka to sauc tā via šito šitā. Un tāpat Mailo pamanījās aizmirst gandrīz visu sava gada cūkkārpiešu vārdus. Meriditas viņa neaizmirsa, jo viņai bija fotogrāfija ar viņu un Meriditu un tās aizmugurē Meridita bija pašrocīgi uzrakstījusi savu vārdu. Mailo nebija slikta atmiņa, vienkārši, viņasprāt, bija būtiskākas lietas, ko atcerēties, piemēram, cik pakāpienu ir kāpnēs uz viņu koptelpu. Viņu bijušo koptelpu..

Tas bija jocīgi. Neatgriesties. It kā būtu atrauts kaut kas ļoti piederīgs. Cūkkārpa viņu vairs negaidīs atgriežamies. Un viņai vēl arvien nebija ne jausmas, ko iesākt tālāk. Tēvs gribēja, lai viņa mācās par baņķieri, māte teica, ka viņai vispār nav jāmācās un visu laiku prasīja, vai Cūkkārpā arī tagad mācās smuki puiši. Un pati Mailo nezināja, ko iesākt, jo vienam klausīt neļāva sirds, bet otram — prāts. Tikai ne sirds, ne prāts nespēja pateikt, ko tad meitene īsti grib pati. Iespējams bija jāpaiet kādam laikam, lai viņa beidzot aptvertu, ka viss tas notiek pa īstam un, ka viars nav laika domāt, bet jāsāk rīkoties. Jā, jā, jā. Mailo patika rīkoties. Tā arī tagad, pārbaudījusi, ka knutas ir pie viņas, nevis lādē, meitene izcilpoja gaitenī saldumu ratiņu meklējumos, metodiski ielūkojoties visās kupejās, lai pārbaudītu vai tie nav kaut kur noslēpušies.

Saldumu ratiņi, ū-ū.. Saldumu ratiņi..
Jaunā nu jau ex-elšpūte klaiņoja pa kupejām, te domās, te skaļi dungodama kādu dziesmu no vienas vientiešu filmas, ko reiz rādīja vientiešu mācībā, meklēdama saldumu ratiņus un pie reizes nopētīdama griestus vai vēl kaut kur neredzēs vēl kādu dīvainu pleķi. Jo viens dīvians pleķis ir nejaušība, bet vairāki dīvaini pleķi — tā jau ir zinātne!

You are 16 going on 17
http://i39.tinypic.com/25ouxvq.jpgits time to think.
(ietērps.)

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 07.02.2009 12:15

Mirabellai gribējās dziedāt no laimes. Viss, beidzot viņa sevi uzskatīja par pilntiesīgu burvi, lai gan protams mācīties varēs vēl visu turpmāko mūžu. Meitene notrauca dažus neredzamus puteklīšus no savas zaļās svētku mantijas ar sudrabainajām čūskām gar apakšmalu, laimīgi smaidīdama devās uz vilcienu. Lai ieceltu smago mantu lādi vilcienā nebija pat vajadzīgs zizlis — pāris vīrieškārtas absolventu paši pieteicās palīdzēt smukajai slīdenei. Un Mirabellai nekas nebija pretī, viņa pat pec skolas turpināja uzturēt savu jaukās meitenes tēlu, kam nav vieta Slīdenī un apveltīja abus puišus ar draiskām bučām uz vaiga.

Likdama lādei sev sekot pa gaiteni, Mirabella lūkojās apkārt pēc tukšākām kupejām. Kamēr viņa sadzirda kādu meitenīgu balsi saucam pēc saldumu ratiņiem? Ieraudzījusi, ka tā, acīmredzot ne īsti savā ādā esošā, persona tuvojas, Mirabella iespruka ar visu lādi tuvākajā kupejā, pat nemēģinādama noskaidrot, kura no skolasbiedrēm tā ir. Redzot, kā šamējā ielūkojas visās kupejās tapa skaidrs, ka Mirabella to tāpat drīz uzzinās.

Kupejā jau sēdēja kāda meitene, ko Mirabella atcerējās esam no kraukļanagiem.
— Čau! Es ceru, ka tu neesi rezervējusi visas vietas šajā kupejā, jo citādi man vairs nebūs kur palikt, — Mirabella savilka seju amizanti bēdīgā izteiksmē un, nesagaidījusi atbildi, noslīga krēslā pie loga un stādījās priekšā, — Mirabella. Atvaino, es zinu, ka mēs nomācījāmies septiņus gadus, bet izskatās, ka ar tiem knapi pietika, lai es apgūtu savus torņa biedrus.
Meitene iesmējās. Izturies jauki pret apkartējiem un viņi tāpat izturēsies pret tevi.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 07.02.2009 12:57

Endija pat nedomāja kaut cik sevi piepūlēt un tieši tādēļ, ar pavisam vienkārso burvestību viņa lika savai lādei lidot sev pa priekšu. Ejot pa gaiteni, Endija ik pa laikam ielūkojās kādā kupejā, taču īsto viņa atrada tikai pēc mirkļa, kad pamanīja kādu bruneti. Lāde tika ielidināta kupejā un novietota tai paredzētajā vieta.
Ar īsu galvas mājienu pasveicinājusi Efiju, Endija devās ieņemt vietu pie loga, kas atradās pretī draudzenei. Meitene īsti neatcerējās, kā viņas kļuva par labākajām draudzenēm, taču šķiet, ka tas bija kopš trešā kursa.
Taču tagad viņas brauca pēdējo reizi. Tas savā ziņā skumdināja, toties tai pašā laikā arī priecēja.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 07.02.2009 13:52

(OOC - Ragaste, vai es varu uzskatīt, ka Mirabella ieradās pie manis? Aludra arī ir no Kraukļanaga)

Meitene gāja pa peronu un viņas lāde un soma līgani slīdēja viņai aiz muguras, un pat skolasbiedru centieni ko šajā lietu kārtībā mainīt, izgāzās, Aludrai tikai draiski nozibinot acis pie katra šāda mēģinājuma.
Viņas mantija bija pilnīgi balta. Sniegbalta un mazliet mirdzēja, un nekādas ēnas nemainīja žilbinošo baltumu, itin kā kustoties nerastos neviena krociņa, kas, protams, nebija tiesa. Vispār pati meitene izskatījās tā, itin kā spētu reizē reklamēt visus tīrīšanas, kopšanas, kosmētikas, balināšanas u.tml. līdzekļus, cik nevainojami spodri tas bija. Varbūt viņa tieši to arī darīs nākotnē. Un kāpēc nē?
Meitene iekāpa vilcienā un pa taisno tieši pretī esošajā kupejā iekšā. Mantu lāde novietojās savā vietā, un soma tīklā virs sēdvietas. Pagaidām te vēl neviena nebija, jo Aludra nebija no tām, kas elsdama, pūsdama kaut kur ierastos dažas sekundes pirms notikuma. Viņa vienmēr bija laicīgi, un šis nebija izņēmums.

Vilcienam sākot braukt, skolnieki, kas ieradušies vēlāk, kā jau ierasts, sāka stumdīties gaiteņos, un Aludra nopriecājās, ka nav spiesta tur pārvietoties.
Kupejas durvis diezgan strauji atvērās, un iekšā iespruka meitene no Slīdeņa, kuru Aludra bija ievērojusi glītā izskata un kārtīgā apģērba dēļ, bet to, ka viņa ir no slīdeņiem, skaidri vēstīja sudrabaino čūsku rotājums gar mantijas apakšējo malu.

- Čau! - viņa atbildēja. Galu galā, vai nav vienalga, ar ko braukt kopā, ja vien ceļabiedrs izrādās patīkams?
- Droši. Pagaidām te ir pilnīgi brīvs.
- Aludra. Taisnība vien ir, - meitene pasmējās, - savu torni vēl puslīdz, bet pārējos stipri sliktāk.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 07.02.2009 14:51

Svāfa ļāvās tik pazīstamajam sentimentam un bija nobūrusi savu solu tā, lai tam tieši vidū būtu jauna atzveltne perpendikulāri kupejas logam. Viņa pati bija atspiedusies pret to tādejādi baudīdama tik pazīstamās ainavas, kurām vilciens traucās cauri un viņas lūpās rotājās viegls smīns. Savas augstapēžu kurpes viņa bija novilkusi, novietojot tās lejā pie sola, savas basās kājas saliekusi ceļos pie krūtīm un neuztraucās par to, ka violetā kleitiņa atklāja vairāk nekā parasti. Viņa bija Svāfa, viņa izskatījās perfekti un par tādām lietām neuztraucās. Un Stefans to zināja diezgan labi.
Kad puisis uzdeva viņai šo tik triviālo jautājumu, Svāfa palūkojās uz viņu plati smaidot. Pirms atbildēt viņa viņu nopētīja, it kā atmiņās gribētu saglabāt Stefanu tieši tādu un atkal pievērsās ainavai:

"Jocīgas. Es esmu pabeigusi Cūkkārpu ar izcilību, par to es nešaubos," te viņa pasmīnēja "Labi pavadījusi septiņus dzīves gadus un it īpaši vakardienas balli..." Svāfa acīm dzirkstot iesmējās, atceroties vakardienu. Viņa bija parūpējusies par to, ka vakar izskatījās vēl satriecošāk kā citus gadus un bija iztrakojās uz deju grīdas bez jebkādas nožēlas un tā it kā pasaule apkārt neeksistētu un ar visu to viņa bija manījusi pārāk daudz skaudības un iekāres pilnus skatienus. Atceroties to vien cik daudz ielūgumus nācās noraidīt, lai viņa varētu izklaidēties pati par sevi, nācās saviebties:
"Man tomēr nav tās skumju sajūtas atstājot to visu pagātnē, jo tagad tik sāksies viss kam esam mācījušies!" viņa priecīgi paziņoja un palūkojās uz Stefanu.
"Un Tavas sajūtas?"

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 07.02.2009 15:03

Stefans pašķielēja uz Svāfu. Iepriekšējā vakarā viņš bija parādījis to, ka varbūt nav tāds vecs īgns ūpis ar noziedznieka karjeru kā visi domāja, bet gan ir spējīgs arī graciozi un iznesīgi dejot, noturot meiteni un arī perfekti viņu vadot. Tomēr neraugoties ne uz ko, daudz viņš nedejoja. Galvenokārt tādēļ, ka viņam labāk patika būt novērotājam un viņam arī nepatika iejukt burzmās.
-Es priecājos, ka esmu projām no tās iestādes un visu skatieniem, kuri parasti vēsta, ak dievs, kāpēc viņš vēl nav izmests mūsu visu drošībai,-Stefans pasmīnēja, jo vismaz Svāfai vajadzēja zināt, ka viss, kas bija saistīts ar baumām par Stefanu, puisi ārkārtīgi uzjautrināja. Šo smīniņu gan varēja redzēt katrs. Gan tas, kurš gribēja, gan arī tas, kurš negribēja.
Puisis izstaipījās un izkrakšķināja elkoņu kaulu. Izstiepis kerzainās kājas uz priekšu zem galda viņš ērti zvilnēja krēslā.
-Izcilība, brīnišķīga padarīšana,-Stefans sacīja.-Tagad vien jādomā, kur to likt lietā,-puisis piemetināja.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 07.02.2009 15:33

"Ak, neuzraucies, Stefan, visi tāpat zina, ka mana mafijas ģimenīte nolīga Tevi Cūkkārpas bērnu biedēšanai un tāpēc Tu esi neaizskarams. Svāfa velnišķīgi pasmīnēja. Dažkārt cilvēku izplatītās baumas bija vienkārši uzjautrinošas.
"Viss jau ir izlemts. Viņi taču zina, ka es kļūšu par mafijas klana galvu un Tu par manu galveno izpalīgu biznesa konkurentu likvidēšanā. Mūsu izcilības panākumu pielietojums ir skaidrs, nav par ko uztraukties." viņa zobgalīgi piebilda.
"Dažkārt es brīnos, ko pāris glāzes sviestalus izdara ar citu smadzenēm un spriešanas spējām. Es vēl saprastu, ja sviestalus būtu īsts alkahols..." Svāfa nosodoši pašūpoja galvu. Jā, bija daudzi, kas bija uzņēmuši uz krūts ugunsviskiju, bet muldēt muļķības sviestalus dēļ... Vairāk kā amizanti.
Pēkšņi Svāfa iesmējās:
"Zini, Tu taču vakar izskatījies satriecoši labi un galanti, Stefan! Tās sejas izteiksmes! Nabaga meitenes!" viņa iesmējās skaļāk. Sliktais zēns Stefans vakar parādīja kā dzīvot ar stilu...

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 07.02.2009 16:05

Pavisam neilgu brīdi pirms atskanēja vilciena motora rūkoņa un dūmu mutuļi pācēlās debesīs, pa vilciena durvīm, vilkdama aiz sevis smago lādi, iebrāzās Endija. Es zināju, ka lādi vajadzēja sakravāt jau vakar! Un lūk, meitene jau atkal kavēja, un ne jau ierastās mikstūras, par ko Strups viņu īpaši neieredzēja, vai Maģijas vēsturi, kurā profesors Bijs pat nebūtu pamanījis viņas ierašanos, nē, šoreiz viņa gandrīs nokavēja savu pēdējo braucienu uz Londonu Cūkkārpas vilcienā. Man tiešām kaut kas ir jāmaina, man ir jāiemācās būt precīzai, man ir.. Bet meitene ilgāk neprātoja, jo nu bija jāatrod kāda kupeja. Endija nezināja, kur ir palikuši visi pārējie Grifidori, kas uz vilcienu aizsteidzās vēl pirms viņas, tāpēc ielūkojās pēc kārtas dažās kupejās. Vakarnakts ballētājs.. Meitene no Elšpūša.. tumši slikti, labi tur laikam nevajag skatīties.. Endija visbeidzot atrada kupeju, kurā sēdēja tikai divas meitenes no Kraukļanaga.
Nedaudz aizselsusies Endija atvēra kupejas durvis un ielūkojās iekša, uzrunājot abas meitenes - Hei! Efij, Endij, neiztraucēju? meitene nedroši iesmējās uzrunājot savu vārda māsu, atcerēdamās, kā profesors Zibiņš bieži mēdza jaukt meiteņu uzvārdus un torņus. Vai drīkstu pie jums, nezinu kur visi manējie palikuši..- Endija nopūtās, savelkot seju nedrošā smaidā, smagās lādes rokturis vilka meiteni atpakaļ un viņa gribēja pēc iespējas ātrāk lādi nomest kādā nostūrī ar visām mācību grāmatām un mantām, ak, kā viņa ienīda visu kravāšanos, mantu stiepšanu, steigšanos, bet nu vismaz brauciens vilcienā un galamērķis parasti atsvēra visas grūtības, vienīgi šoreiz par šī ceļojuma glamērķi nebija ne nojausmas.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 07.02.2009 19:03

[ooc]Spriežot pēc Roviealas ooc es laikam Ragasti izliekos nelasījusi. Ja? [/ooc]

Čau!
Uzsmaidījusi savai nerunīgajai draudzenei, Efija atņēma Endijas sveicienu ar veselu vienu vārdu.
Kāda pašsajūta?
Arī tas šķita uzdošanas vērts jautājums piedevām runājot bija vieglāk cīnīties ar uzmācīgajām žāvām, kas kopš šī rīta bija pielipušas Efijai tā it kā viņa būtu mazliet apslimusi. Gadās.
Čau!
Uz mata tāds pats sveiciens tika arī šai Endijai. Galu galā, ja vārdi bija vienādi, tad kāpēc sveicieni nevarēja būt vienādi.
Tu jau zini, ka man vienmēr ir prieks tevi redzēt!
Efijas smaids gan tieši par to liecināja, bet uz kaut kā pateikšanu vārdos šī Kraukļnadze bija vairāk nekā naska.
Un tā kā šajā kupejā joprojām ir dažas brīvas vietas, tad sēžot tieši šeit tev ir arī izredzes sagaidīt kādu savējo!
Efijai gan šķita, ka šī Endija pilnīgi droši arī abas sava gada kraukļnadzes varētu uzskatīt par savējām tā, ka vismaz Efija nepaŗdzīvotu, ja vēl vairāk Grifidoru te nesarastos.
Starp citu, mēs trīs gadījumā šurp vienā kupejā nebraucām arī mūsu pirmajā gadā?
Efija domīgi sarauca pieri un centās atcerēties. Patiesībā tas bija kaut kas tik sens, ka grūti gāja.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 07.02.2009 20:29

Stefans nenoteikti paraustīja plecus un viņa lūpās atkal uzradās tikko manāmais smaidiņš. Kompliments par vakardienu kaut kā sildīja sirdi un lika apjaust kaut ko tādu, par ko puisis līdz šim mirklim nebija domājis, kur nu vēl apzinājies par tādu sajūtu esamību.
-Vienreiz jau var,-viņš sacīja. Stefans nebija no runīgākajiem. Tomēr Svāfas klātbūtnē mēle vienmēr raisījās mazliet vairāk.
-Protams, turklāt viņi visi arī zina to, ka mēs beigu beigās pēc kaislīga un asiņaina mīlasstāsta nobeigsim viens otru,-viņš caur smīnu sacīja.-Vismaz tie, kuri ir mācījušies pareģošanu par to zina.
Stefans virpināja pirkstos zīmuli un ik pa laikam palūkojās ārā pa aptumšoto logu. Puiša mati bija izlaisti, kā allaž, tā viņam likās ērtāk, mugurā bija melns vientiešu krekls un arī melnas bikses, kā arī vienmēr esošie armijas zābaki. Tumšzilās acis bija modras un vērīgas. Neviens nespētu pateikt, ka Stefans Skots nav visu iepriekšējo nakti gulējis.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 07.02.2009 20:53

Svāfa pasmīnēja un tad atkal sāka smieties.
"O jā, man pilnīgi velk, katru reizi kad esam pavadījuši nakti kopā, Tevi pēc tam nožmiegt. Kā piemēram tagad." viņa sarkastiski attrauca, piecēlās kājās un tēlotā nopietnībā aplika savus smalkos pirkstus ap Stefana kaklu žņaudzošā manierē. Brīdi palūkojusies uz viņu no augšas, Svāfa pasmīnēja un atgriezās savā sēdvietā:
"Es pārdomāju. Tu man vēl noderēsi." šādi bezrūpīgi pajokot viņai vienmēr ir paticis.
"Tu man pietrūksi, Stefan." atskārtusi, ka šādi jokot drīz vairs tik brīvi nevarēs, Svāfa nopietni un skumji paziņoja.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 07.02.2009 21:01

Kad Svāfas smalkie pirksti apvijās ap Stefana kaklu, viņš dorši un mazliet izaicinoši ieskatījās viņas brīnišķīgajās acīs. Stefans nebaidījās, viņš pirms kāda laika bija apzinājies, ka šai meitenei būtu gatavs atdot savu dzīvību un nemaz nenožēlotu to. Protams, meitene to nezināja. Viņa to nedrīkstēja zināt. Tas būtu pārāk necienīgi. Apmēram tā, it kā ganiņš pretendētu uz princesi.
Kad meitene apkal bija atgriezusies savā vietā, Stefans uz viņu palūkojās vēlreiz. Šoreiz vairāk kā draugs, ar kuru pavadīti gari vakari pie viena mācību galda.
-Man arī tevis pietrūks, Svāfa,-Stefans atzina. Tu pat nezini, cik ļoti.
Jūtas Stefanam bija svešas. Vismaz tām vajadzēja būt svešām, jo tās bija... nepieņemamas. Savā ziņā.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 07.02.2009 21:25

Izdzirdējusi Stefana atzīšanos, Svāfa atkal uzspurdza kājās un apsēdās puisim blakām, ieķerdamās viņa elkonī un galvu novietoja uz Stefana pleca, lūkodamās ārā pa logu.
"Tādā gadījumā, mēs nedrīkstam zaudēt saziņu. Laiku pa laikam jātiekas un jāsarakstās arīdzen. Lai arī cik jocīgi tas šķiet." Svāfa draudzīgi paziņoja. Šādi apsēdusies viņa bija impulsa vadīta, un tagad priecājās par to, jo diez vai viņa spētu šoreiz noslēpt visas savas emocijas, kas atspoguļojās acīs. Tas bija tik negodīgi, ka šādu draugu, domu biedru un simpātiju viņa bija ieguvusi tikai pēdējā gadā un emocijas atklājusi tikai... Tagad.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 07.02.2009 21:29

Kad Svāfa teju ar lēcienu bija atkal nokļuvusi Stefana tuvumā, viņš teju vai viegli notrīsēja. Atturīgais puisis, kurš bija bezkaislīgs kā klints nu teju vai izkusa meitenes tuvumā? To no gan nedrīkstēja pieļaut. Īpaši neizkustējies no savas ļoti ērtās pozas, viņš viegli pieskārās Svāfas plaukstai.
-Jā, protams, to vajadzētu gan. Tikai viss droši vien agrāk vai vēlāk izplēnēs. Tā lielākoties noteik,-Stefans negribēja raisīt cerības, viņš gribēja palikt savā ierastajā ampluā, lai arī kāds tas būtu.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 07.02.2009 21:40

Svāfa palūkojās Stefanam acīs, tagad nospļaudamās par to emociju klāstu, ko atspoguļoja pašas acis:
"Tas neizplēnēs, ja vien Tu to negribēsi." viņa pavisam nopietni paziņoja.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 07.02.2009 21:42

-Es nezinu, vai tas būtu pareizi,-Stefans atbildēja, apņēmīgi lūkojoties uz Svāfu. Viņš lielsiki saprata, ka viņu attiecībām, ja tāda iespējamība pastāvētu, nebūtu nākotnes. Kaut vai viņu abu atšķirīgo izcelsmju dēļ.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 07.02.2009 21:52

"Kas tieši būtu nepareizi?" Svāfa neizpratnē pārjautāja. Protams, viņai ne prātā neienāca kaut kādas izcelsmes, pat viņas ģimenei nebūtu tādas blakusdomas. Viņuprāt, Svāfa varēja kaut vai ar Voldemortu2 draudzēties un tā tālāk, ja vien viņa tā gribēja.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 07.02.2009 21:56

Mailo atrada saldumu ratiņus pašā vilciena sākumā, pirmajā kupejā. Ragana, kuru visi atcerējās jau no paša pirmā brauciena Cūkkārpas Ekspresī, gan likās makten izbrīnīta par tik steidzīgu vēlmi piepildīt kuņģi un saldināt dzīvi, taču, protams, Mailo pie kārotā tika.

Diena likās pagalam jūnijam neraksturīga. Bija rīts, taču varētu padomāt, ka drīz būs vakars. Vai arī negaiss. Vilcienā sēdošie manīja vien to, ka uz logiem sāka parādīties lietus lāšu švīkas un kļūst auksts. Ļoti auksts. Ceturtdaļstundas laikā temperatūra nokrita nedaudz virs divdesmit līdz labi ja piecpadsmit grādiem pēc Celsija.

Taču visādi citādi viss likās kārtībā. Vilciens traucās uz priekšu, aiz loga varēja manīt laukus un pļavas, brīžiem kādu pilsētiņu un tālumā sniegotas virsotnes.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 07.02.2009 22:01

-Pārmērīga kontaktēšanās,-Stefans īsi paskaidroja un iekoda lūpā. Viņš vēl aizvien raudzījās uz meiteni.
Uznākušais vēsums lika puisim nedaudz noderbināties, toties lietus viņam patika, vienmēr bija paticis.
Stefans atcerējās kā tad, kad viņa vecāki bija nomiruši, viņš bija stundām ilgi klejojis pa salijušo mežu pie vectēva mājām un nebija iespējams Stefanu atvilkt mājās. Tas bija sen un likās kā noticis citā dzīvē. Arī Svāfa pēc kāda brīža liksies kā cita dzīve. Vismaz Stefans tā gribēja un negribēja.
Puiša pirksti zīmēja vieglus apļus uz Svāfas plaukstas, Stefans īsti neapjauta, ko dara, viņš bija aizdomājies.
-Mēs... mūs.. vienkārši es negribētu sagandēt tavu dzīvi,-Stefans klusi nomurmināja.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 07.02.2009 22:24

"Neatceros gadus, bet bija viena mūsu ģimenes sieviete, kas bija labākajos draugos ar vientiešu katoļu mācītāju. Tad vēl vienam mūsu ģimenē bija ārkārtīgi daudz ārlaulības bērnu - vietējais donžuāns, zini. Viņus visus, pasmejoties par tādām izdarībām, ģimenē pieņēma bez jautājumiem. Tad meitenīte ap četrpadsmit mantoja visu mafijas krusttēva impēriju, jo viņam mazā knīpa patika. Pēc diviem gadiem viņa apprecējās ar desmit gadus vecāku izsitēju, riktīgu bandītu. Tev vajadzētu redzēt cik raiba un milzīga kompānija salasās Ziemassvētku vakariņās! Sākot ar mājas elfiem, apkalpotājiem un sētniekiem, beidzot ar mafiju, nopietniem biznesmeņiem un ekstravagantām rokerēm, kā arī manu māsu ar draugu, kuri dzīvo uz vientuļas salas un lieto narkotikas. Un viņi visi satiek fantastiski!
Jā, Stefan, es saskatu to kā Tu varētu man bojāt dzīvi..." Svāfa pasmīnēja.
Samanījusi, ka paliek aukstāks, viņa uzlika kupejai siltināšanas burvestību un palūkojās uz Stefana pirkstu zīmētajiem simboliem sev uz plaukstas. Viņa argumenti tomēr bija muļķīgi.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 07.02.2009 22:28

Stefans nodūra skatienu. Viņš piepeši ievēroja to, ka visu laiku ir kaut ko zīmējis uz meitenes plaukstas un atrāva pirkstus.
-Ziemassvētku vakariņas?-Stefans klusi atkārtoja. Visus Ziemassvētkus viņš pavadīja Cūkkārpā. Vectēvs nebija no viesmīlīgākajiem.
-Es nebiju pat aizdomājies līdz tādam līmenim, vienkārši, redzi es labprāt uzturētu draudzīgas attiecības ar tevi, bet es tajā pašā laikā apzinos, ka nespētu to paveikt,-puisis taisnojās.
Muļķis.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 07.02.2009 22:54

Svāfa neļāva Stefanam tik vienkārši atraut pirkstus. Saņēmusi viņa roku, meitene tagad ar saviem pirkstiem sekoja Stefana dzīves līnijām uz plaukstas, pati par kaut ko smaidot.
"Un kāpēc Tu to nevarētu paveikt? Līdz šim Tev izdevās gluži labi." viņa palūkojās uz lietus lāsēm, nepārtraucot savas pirkstu kustības un joprojām smaidīja.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 07.02.2009 22:58

Stefans vēlreiz iekoda lūpā. Nu jau tas patiešām sāpēja. Viņš labprāt būtu atrāvis plaukstu no Svāfas rokām, jo viņas pieskārieni dedzināja. Ne tā kā dezina uguns, bet mazliet savādāk. Stefans novērsās un vienkārši blenza ārā pa logu.
-Tāpēc, ka tur tu satiksies arī ar citiem cilvēkiem, tev būs jāveido ģimene un jādomā par visu pārējo, es vienkārši neiederēšos tur, un es nespēšu noskatīties kā tu attālinies,-viņš nobēra, vēl aizvien lūkodamies ārā pa logu. Izteicis šos vārdus Stefans saprata, ka labāk būtu ļaut zemei atvērties un viņu aprīt. Bet, par nelaimi, tas nenotika.
Nu jau lūpa tika kodīta pat ļoti sāpīgi.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 07.02.2009 23:14

Svāfa palūkojās uz Stefanu pavisam nopietni:
"Man nekas nav jādara, ja es to nevēlos un neviens man to pat nemēģinās aizliegt. Es varētu dienām neiziet no šīs kupejas, ja vien mēs abi tā gribētu. Un es noteikti negribu no Tevis attālināties." viņa domīgi pieskārās Stefana lūpām ar pirkstu galiem. "Tas izskatās sāpīgi, nedari tā."

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 07.02.2009 23:19

Stefans pagriezās pret meiteni, viņa skatiens bija puisim tik ļoti neierasts - maigs un pat bikls. Mutē bija jaušama asins garša. Viņš norija siekalas, tomēr vēl aizvien lūkojās Svāfas acīs. Tajās, kuras vienmēr puisi bija tik ļoti apbūrušas.
Stefana pirksti slīdēja pa meitenes zoda līniju, nedaudz piepaceļot to.
-Piedod,-viņš nomurmināja un viegli, mazliet neveikli noskūpstīja Svāfu uz lūpām.
Pēc mirkļa viņš jau bija pielēcis kājās teju kā dzelts un teju vai paniski centās tikt pie savas mantu lādes, lai dabūtu to lejā.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 07.02.2009 23:31

ooc:Endija ir no Elšpūša

Nekāda. Labrāt atrastots kur citur, tikai ne vilcienā.
Endija nomurmiāja palūkodamās uz draudzeni. Nu protams, Efijai vienmēr par visiem bija jāpajautā. Viņas abas bija tik atšķirīgas un tomēr bija labākās draudzenes.
Ienāca vel viena Endija un meitene saviebās. Šī kraukļnadze viņai nepatika. Nemaz. Un ne jau tikai tādēļ, ka viņām bija vienādi vārdi, bija arī daudzi citi iemesli. Taču ja reiz Efija piekrita, tad Endija neiebilda.
Nedomāju, man liekas, ka tas bija trešajā kursā.
Meitene atbildēja uz Efijas jautājumu un vairs neko nesakot pievērsāa logam

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 07.02.2009 23:33

Te tev nu bija! Beidzot viņš saņemās un noskūpsta viņu, bet pat tas ilgst tikai sasodīti mazu mirkli, lai paspētu to izbaudīt!
Svāfa arī piecēlās kājas un nostājās priekšā kupejas durvīm, atspiedusi muguru pret tām, un sakrustoja rokas zem krūtīm.
"Stefan, ko Tu dari?" viņa jautāja saldā balsī ar tikko manāmu smīnu un dzirkstošu acu skatienu, skatīdamās uz puiša darbībām.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 07.02.2009 23:39

Stefans pusceļā nolaida rokas un lāde būkšķot atsitās pret grīdu, sāpīgi sasitot Stefanam ceļgalu. Dažas parpalas un grāmatas nolidoja uz grīdas. Stefans klusi nolamājās un veikli visu salasīja atpakaļ.
-Es tinos no šīs kupejas,-viņš noteica un palūkojās uz Svāfu, kura, acīmredzot, šo uzdevumu apgrūtināja.
-Vai tu, lūdzu, pabīdīsies malā?-viņš vaicāja, pienācis pie kupejas durvīm kopā ar visu lādi.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 07.02.2009 23:50

"Protams." jā, Svāfa pagāja nost no durvīm, taču pakāpjoties pretim Stefanam, un noskūpstīja puisi, ilgāk kā viņš to bija atļāvies un ar mazliet vairāk emocijām. Pārtraukusi skūpstu, Svāfa ielūkojās Stefanam acīs un pakāpās sānis, ar roku norādīdama, ka tagad redz' ceļš ir brīvs. Neko neredzošām acīm viņa lūkojās ārā pa logu un tagad bija viņas kārta iekost sev lūpā līdz asinīm.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 08.02.2009 00:00

Stefans klusībā lamājās. Viņš lamājās uz Svāfu, uz savu dzīvi un visvairāk uz sevi. Pat neatvēris kupejas durvis, viņš apsviedās riņķī un, ilgi nedomādams, vienā lielā solī bija pie meitenes.
-Man būtu sāpīgi skatīties uz tavu aiziešanu tālāk, tāpēc, ka man visu laiku būtu jāmokās greizsirdībā, apzinoties, ka pati karstākā vēlēšanās ir būt tev blakus, bet es to nevaru, saproti? viņš noteica, apgriezis meiteni ar seju pret sevi un ieskatīdamies viņai acīs. Stefana roka atglauda matus no Svāfas sejas un acīs varēja redzēt kaut ko satrp sāpēm, naidu un gavilēm.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 08.02.2009 00:13

Svāfa palūkojās uz Stefanu ar neizprotamu skatienu.
"Bet es negribu iet tālāk bez Tevis! Kas ir tas kāpēc Tu nevari? Kāds spēks tagad vēl var pastāvēt, ka Tu saki tādus vārdus?" viņa pieglauda savu vaigu Stefana plaukstai, kuru bija saņēmusi savā, un vienkārši lūkojās uz viņu. Ar neizpratni, bet nenosodoši.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 08.02.2009 00:17

-Tāpēc, ka es gribu, lai tev tiek tas labākais. Un es jau noteikti neesmu tas, ko tu esi pelnījusi,-Stefans sacīja, saņēmis otru Svāfas plaukstu savējā. Viņa skatiens bija skumjš. Tumšzilās acis atgādināja naksnīgu debessjumu, kurš mācas uz lietu.
Stefans mazliet nodrebinājās no aukstuma, neraugoties uz to, ka Svāfa bija uzbūrusi kupejas apsildi.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 08.02.2009 00:27

Svāfa pasmaidīja un vēlreiz noskūpstija Stefanu.
"Tieši otrādi. Neko labāku par Tevi es nevaru iedomāties. Ja Tu domā, ka tā nav, Tu maldies. Es drīzāk domāju vai nebūšu Tev par sliktu ar visu savu dīvaino ģimeni..." viņa klusi piebilda.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 08.02.2009 00:34

Stefans neticēja savām ausīm.
-Tu nevari iedomāties neko labāku par īgnu mizantropu, kurš nespēj pat normāli parunāt ar cilvēkiem, kur nu vēl ar viņiem kontaktēties regulāri?-puisis iepleta acis un neticīgi raudzījās uz Svāfu.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 08.02.2009 00:41

"Nē, nevaru gan, it īpaši, ja īgnais mizantrops esi Tu. Turklāt ar mani Tu kontaktējies itin labi - man ar to pietiek.
Bet varbūt Tu vēlies, lai es izvēlos kādu bezsmadzeņu idiotu no Grifidora, piemēram?" Svāfa smaidot pajautāja.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 08.02.2009 00:44

Stefans neatbildēja. Vismaz ne vārdiski. Viņš piekļāva Svāfu sev cieši klāt un sniedza viņai kaislīgu skūpstu. Nelikās, ka Stefans taisītos meiteni laist vaļā no savām skavām. Nelikās, ka viņš jebkad pārtrauks skūpstu.
Stefans bija noreibis. Noreibis no emocijām, no Svāfas burvīgās klātbūtnes un viņas lūpu saldmes.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 08.02.2009 10:32

Svāfa pasmaidīja un priecīgi nopūtās pirms piekļāvās klāt Stefanam un atbildēja viņa skūpsam tikpat kaislīgi, apvijot savas rokas puisim ap kaklu un viņas pirksti maigi spēlējās ar viņa matiem.
Svāfa pārtrauca skūpstu pēc ļoti ilga laika tikai, lai varētu atgūt elpu un mīļi, kā pateicoties, noskūpstīja puiša kaklu un pieglauda galvu viņa plecam, ieelpojot Stefana smaržu.
Viss, kas šeit notika pārsātināja Svāfas emocijas un viņai vajadzēja mirkli atgūties un aptvert, ka viss šeit notiekošais ir īstenība, nevis ļoti labs sapnis.

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 08.02.2009 11:23

Endija ievilka smago lādi kupejā un pati apsēdās. Viņai bija nojauta, ka mājupceļā nevienu sava torņa pārstāvi vairs nesatiks, bet meiteni visvairāk biedēja tas, ka pēc mācību beigšanas visi cūkkārpā iegūties draugi un skolasbiedri tā arī izklīdīs pa visu plašo maģijas pasauli un pazaudēs kontaktus.
Hm.. Nu ja tā padomā, man šķiet, ka bijām gan , atcerieties, kā mēs spriedām par torņiem, kuros būsim, ārprāc, cik mēs toreiz visi bijām mazi, nobijušies...
Endija ar smaidu sejā atbildēja.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 08.02.2009 11:53

Stefans viegli piekļāva meiteni sev klāt un turēja tā apskautu. Svāfas klātbūtne reibināja kā visstiprākās narkotikas. Tā lika aizmirst visu un visus, tādējādi atklātjot puiša pasaulei jaunas krāsas, skaņas un smaržas.
Noskūpstījis meitenes matus, viņš viegli pasmaidīja.
-Tikai atceries, ka es tevi brīdināju,-šoreiz tas tika teikts caur smaidu.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 08.02.2009 11:53

Nē, tev ir jāatrodas tieši vilcienā un jāizbauda ceļot prieks!
Galvenokārt laika jau tieši Efija bija tā, kura dēļ Kraukļnagu Endija atradās vilcienā nevis bija jau sen kā aizteleportējusies mājās. Vismaz tā labpatika domāt Efijas mazajam egoisma velniņam, kurš reti par kaut ko tīksminājās skaļi, bet tas nenozīmēja, ka tā kaut kur viņas sirdī nebija.
Tad jau laikam mēs esam tā braukušas bieži!
Kupeju piepildīja sirsnīgi, uzjautrināti smiekli. Kāds tur brīnums, ja viņas visas trīs šo septiņu gadu laikā (kraukļnadzes prāts teica, ka šis ir 14. brauciens) būtu braukušas vienā kupejā ne tikai šīs divas, jau pieminētās reizes.
Jā, es atceros! Un man toreiz bija šausmīgi bail, ka mani varētu vispār neiešķirot, jo pirms iekāpšanas vilcienā es nejauši uzgrūdos kādam vecāko gadu audzēknim un viņš nikni man uzšņāca, ka tādus nejaukus skuķus šķirmice ēdot pusdienās!
Jā, tas bija sanācis tāds nepatīkams brauciens, jo sevišķi, ja esi tāda, kas dažkārt spēj noticēt arī tam kam ticēt nevajadzētu.
Un tad vēl es atceros tos baisos stāstus par kalmāru, kurus man stāstīja kāda otrziemniece...
Kāpēc vienmēr gadījās kāds, kas vēlējās pabaidīt jaunos vēl nepieredzējušos pirmziemniekus?
Turklāt tā pļāpājot Efija pat nepamanīja, ka viņi bija sākuši braukt, kur nu vēl gaisa siltumu maiņas. Meitene tikai automātiski ietinās savā jakā.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 08.02.2009 23:19

"Protams, ka aizmirsīšu! Kādas gan tad būtu asās izjūtas, ja par tām viss jau būtu zināms?
Tikai neaizmirsti kāda man ģimene nāk komplektā..." Svāfa pasmīnēja un saņēma Stefanu aiz rokas, pati apsēzdamās uz sola un novilkdama viņu sev blakus. Tagad meitene iekārtojās tā, lai būtu saritinājusies pēc iespējas tuvāk un joprojām Stefana skavās, kā arī uzbūra abiem plānu segu. Tā šķita omulīgāk.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 09.02.2009 12:42

— Aludra, prieks iepazīties, — Mirabella nerimās smaidīt, pats draudzības iemiesojums.
— Kādi ir tavi nākotnes plāni? — meitene nevainīgi painteresējās.

Tikmēr bija palicies vēsāks. Mirabella nodrebinājās, bet tā kā bija pierasts pie Slīdeņa pazemes apartamentu vēsuma, tad meitene tikai pameta nu jau drūmu skatienu pa logu, vērojot lietuslāšu švīkas uz loga.
— Eh, un diena iesākās tik jauki, laikam jāpriecājas, ka mēs sēžam vilcienā.

Brīdi meitene turpināja skatīties pa logu, līdz piepeši domīgi paskatījās uz kraukļanadzi:
— Klau, Aludra, vai pa ceļam uz vai no Cūkkārpas tu kādreiz tiki ievērojusi sniegotas virsotnes?

Iesūtīja: Laululintu ; laiks: 09.02.2009 13:02

Kopš vilciens bija sācis kustēt, Moda garlaikota klīda pa vilciena gaiteni, meklēdama kādu normālu, pazīstamu cilvēku, ar ko pavadīt laiku. Vai tiešām nāksies kontaktēties ar kādu nožēlojamu neveiksminieku no laukiem? Moda nepatikā nodrebinājās. Nav jau tā, ka viņa to nekad nedarītu, bet īpašu patiku tas meitenei nesagādāja. Taču beidzot Moda caur kādas kupejas puscaurspīdīgajām durvīm ieraduzīja, šķiet, pazīstamu stāvu. Viņa atvieglota iegāja kupejā, teikdama:
— Tad redz, kur tu esi, Mirabella. Kur tu pazudi? Es nekādīgi tevi nevarēju atrast.
Tad viņa pamanīja torņabiedrenes kupejas biedri.
— O, čau. Šķiet, ka mēs neesam pazīstamas. Esmu Moda no Slīdeņa. Liekas, ka tu mācījies Kraukļanagā?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 09.02.2009 13:05

Pēkšņi kļūstot vēsākam, Kraukļanadze mazlietiņ nodrebinājās.
- Brrr... negaiss būs vai sniegputenis?
Viņa mazlietiņ pabūrās, lai kupejā paliktu siltāks, pirms atbildēja:
- Vēl nezinu, neesmu nopietni domājusi, bet gan jau! Varbūt kādu firmu atvēršu, vai ko tādu, bet tu?

Saruna pārtrūka, kad kupejā ienāca vēl viena meitene, kas stādījās priekšā kā Moda.
- Sveika! Kraukļanagā gan. Mani sauc Aludra.

- Kur? - meitene paskatījās pa logu.
- Sniegotas virsotnes? Būt nevar! Uz kurieni mūs ved? Kaut kā līdz šim nemanīju, ka mūs būtu veduši cauri kalniem.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 09.02.2009 13:19

— Čau, Moda! — Mirabella iesaucās ar savu vislabāko kā-es-tevi-priecājos-redzēt intonāciju.

— Tur, redzi! — Mirabella parādija ar roku pa logu kalnu virzienā, lai arī Aludra var apskatīties.
— Nē, nu sniegotas virsotnes Lielbritānijā var redzēt, bet es neatceros, ka tādas būtu redzējusi pa ceļam uz Cūkkārpu.

Iesūtīja: Laululintu ; laiks: 09.02.2009 13:29

Moda, neprasīdama atļauju, ērti iekārtojās kupejas sēdeklī.
— Kalni? Aiz loga? Moda vienaldzīgā tonī apjautājās. Tu gribi teikt, ka vienmēr pa ceļam uz skolu pēti ainavu ārā? Meitene neticīgi vērsās pie Mirabellas. Mani jau nu gan tas absolūti neinteresē.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 09.02.2009 13:30

Aludra brītiņu pētīja sniegotos kalnus tur, ārā. Tik balts sniegs kā viņas talārs gan tur nebija redzams.
- Dīvaini. Jums tā nešķiet?

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 09.02.2009 13:30

Vai vienmēr meitenes bija cītīgi vērojušas apkārtni visu ceļu vai tomēr pavadījušas laiku lietderīgi, snaužot vai tērzējot? Kas gan varēja apgalvot, ka kalni iepriekšējās reizes nebija paslīdējuši garām nepamanīti? Tas pat bija pilnīgi iespējams, jo vilciens pagriezās pret kalniem ar pakaļgalu un nu vairs tie nebija redzami.

Sildīšanas burvestības nostrādāja, bet drīz vien kļuva atkal aukstāks. Vai burvestības zaudēja spēķu vai arī āra temperatūra vēl bija nokritusies? Kas to lai zin, kuru tas interesē, galvenais, bija auksti.

OOG: Jēziņ, Laululintu lasa manas domas. Tādi spēlētāji ir bīstami.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 09.02.2009 13:42

— Tevi tas varbūt neinteresē, bet tā tu palaid garām skaistas ainavas, — Mirabella noteica un tad piepeši spēji pielēca kājās.
— Merlins parāvis, te jau ir aukstāks pat nekā mūsu koptelpā! — vairāk sev noteikusi, Mirabella mantu lādē sadabūja savu vēsam laikam paredzēto apmetni un uzvilka to pāri zaļajai mantijai. Tad, nu jau ietinusies tajā, meitene atkal apsēdās.
— Tāks, un es biju domājusi, ka pasaulē sākas globālā sasilšana, liekas, ka drīzāk sākas globālā sasalšana.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 09.02.2009 13:48

Aludra tikmēr pabūrās, lai uz loga rakstītos temperatūra, cik īsti auksts ir ārā. Ierīkojusi šo "termometru", viņa turpināja saviesīgo sarunu.
- Nē, drīzāk mēs braucam uz Ziemeļpolu. Vai Dienvidpolu.
Viņa pikti pablenza uz vilciena apkures ierīcēm.
- Apkure gan te nav kārtībā!
Un vēlreiz pabūrās, lai paliek siltāks.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 09.02.2009 15:06

Stefans bija laimīgs. Viņš centās nesmaidīt no vienas auss līdz otrai, bet viegls smaids bija redzams tik un tā. Netipiski. Piekļāvis Svāfu sev tuvāk, viņš glāstīja meitenes matus un raudzījās kaut kur sev priekšā, ik pa laikam palūkodamies uz meiteni sev tik cieši blakus.
-Tas tik būs joks,-viņš nomurmināja, saņemdams Svāfas plaukstu savējā.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 09.02.2009 15:17

Svāfa, par spīti visam - segai, Stefana siltumam, sildīšanas burvestībai un vispār tam, ka viņi atradās vilcienā-, nodrebinājās. Kāpēc te palika tik sasodīti auksts? Viņa palūkojās ārā pa logu, cenšoties saskatīt vai viņi gadījumā kļūdas pēc nav iebraukuši ne tur kur vajag, jo galu galā jūnijā, lai arī kāda vētra ārā, nekad nebija palicis tik auksts, it īpaši iekštelpās, kas šoreiz bija vilciens.

"Pavisam nopietns joks." viņa pasmaidīja, iztraucēta no savām pārdomām par aukstumu, kurš uz brīdi viņai bija licis aizmirst, ka viņai šobrīd ir ļoti, ļoti paveicies ar Stefanu. "Ja mēs nebūtu sākuši aloties, tad iedomājies, kas notiktu! Atklāt savas jūtas no attāluma un censties tās pavirzīt tālāk būtu ļoti sarežģīti." Svāfa nodrebinājās vēlreiz, bet šoreiz ne no aukstuma, bet biedējošās iespējamības, kas, paldies Merlinam, bija paslīdējusi garām. "Man šodien veicas." viņa apmierināti paziņoja un maigi noskūpstīja Stefana plaukstu. Viņa gan atļāvās smaidīt no vienas auss līdz otrai.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 09.02.2009 15:21

- Hmmm... - meitene brīdi domīgi skatījās te uz savu nūjiņu, te uz logu. Nē, man izlikās, viņa beigu beigās nosprieda.

- Ē... tad ko jūs gribējāt darīt tagad, pēc skolas beigšanas? - viņa, laipni smaidot, painteresējās.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 09.02.2009 15:21

Stefans juta, ka Svāfa nodrebinās. Arī viņš bija ievērojis, ka kupejā vairs nav tik silti kā pirms brīža. Šoreiz apsildīšanas burvestību izmantoja viņš un piekļāva meiteni sev ciešāk klāt, jo pašam Stefanam vēl tik auksti nebija, viņš bija radis jandelēties apkārt plāni ģērbies.
-Es nedomāju, ka no attāluma tas jebkad būtu noticis,-puisis kļuva nedaudz nopietnāks.-Un par veiksmi es to gluži nenosauktu, par muļķību gan.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 09.02.2009 15:30

Svāfa nosodoši pašūpoja galvu un apsēdās Stefanam klēpī ar seju pret puisi, ignorējot kupejas aukstumu un segu, un sāka viņu skūpstīt gan uz lūpām, gan uz sejas, zoda, kakla, vienvārdsakot visur kur tika klāt.
"Tu šo tiešām uzskati par muļķību?" viņa caur skūpstiem pārjautāja.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 09.02.2009 15:38

Stefans saņēma Svāfas plecus un uz mirkli centās apstādināt viņas jūtu uzplūdus.
-Tās viennozīmīgi ir ļoti patīkamas muļķības, Sfāva,-viņš sacīja un maigi noskūpstīja meitenes lūpas, iekļaudams skūpstā teju vai visu savu būtību. Pēc tam Stefans apskāva meiteni un pārlika pāri viņas pleciem segu.
-Nenosalsti,-puisis gādīgi sacīja.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 09.02.2009 16:37

"Ļoti patīkamas." Svāfa nomurmināja pēc Stefana skūpsta un pieglaudās viņam. Šādi bija vēl siltāk un pār pleciem gādīgi pārliktā sega to nodrošināja.
"Es ceru, ka vēl aukstāks nepaliks. Savādāk būs jāvelk mugurā kaut kas siltāks un man to galīgi negribās." viņai tas nešķita jautri vasaras laikā vilkt nost savu kleitiņu un ģērbties siltākās drēbēs, lai pēc tam atklātu, ka stacijā ir silts un jauks, ka ceļš tikai tāds jocīgs pagadījās.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 09.02.2009 16:54

Stefans apčubināja Svāfai segu vēl nedaudz labāk apkārt un palūkojās meitenei acīs.
-Tu esi skaista,-viņš sacīja, viegli noskūpstīdams viņu uz degungala.-Un auksti nepaliks,-viņš sacīja, piekļaujot meitenes augumu sev ciešāk klāt, lai viņa spētu sajust puiša auguma siltumu.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 09.02.2009 21:56

Aludras uzburtais termometrs uz loga rādīja akurāt +23°C, apmēram tāpat kā vakar un aizvakar. Visu nedēļu bija bijis neticami vasarīgi laiks.

Taču iekšā pilnīgi noteikti nebija vairāk par sešpadsmit, kas, mierīgi sēžot, diezko silti vis nelikās. Labi vismaz, ka nekļuva aukstāks, varbūt pateicoties sildīšanas burvestībām, kuras komfortablu mikroklimatu kupejās gluži sagādāt nespēja.

Vilciens tikmēr, kā allaž, metodiski pieveica gulsni pēc gulšņa. Kalni vairāk redzami nebija, pareizāk sakot, redzams nebija tikpat kā nekas, jo vilcienu ieskāva bieza migla. Ja labi ieskatījās, varēja nojaust, ka Cūkkārpas Ekspresis ir iebraucis mežā.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 09.02.2009 22:06

Aludra brīdi padrebinājās, gaidot slīdeņu atbildi, un, kamēr gaidīja, pameta acis uz logu. Plus 23 grādi!

Viņa apņēmīgi piecēlās kājās, itin kā būtu drosminiece no Grifidora.
- Man izskatās, ka te ir paslēpušies kādi atprātotāji vai kas tāds. Ārā ir silti!
Vispirms atvērusi logu, lai kupejā iekļūtu siltais gaiss, meitene žilbinoši baltajā talārā apņēmīgi paņēma zizli un devās aukstuma avota meklējumos, izpētot gaiteni un nopētot visu kupeju durvis. Galu galā viņa bija nodomājusi aizkļūt līdz mašīnistam un pavaicāt, ko tas viss te tagad īsti nozīmē.

Iesūtīja: Laululintu ; laiks: 09.02.2009 22:46

Moda, redzot, kā meitene no Kraukļanaga aizdodas, pielēca kājās.
— Es arī gribu zināt, kas te notiek, viņa noteica Mirabellai, izsteidzās ārā no kupejas, un devās nopakaļ Aludrai, kas nekur tālu vēl nebija tikusi.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 09.02.2009 23:04

"Savukārt Tu esi vienkārši velnišķīgi pievilcīgs." Svāfa pasmaidīja un pieglaudās Stefanam, nemanīdama miglu aiz loga, jo galvu bija pagriezusi otrā virzienā. Šādā brīdī nekādas domas par to, ka kaut kas varētu būt nepareizi, prātā neienāca.

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 09.02.2009 23:51

Endija iesmējās - Jā, arī mans brālis man arī visādas muļķības paspēja sastāstīt, atceros, ka pēdējā vakarā pirms braukšanas uz skolu man bija nelaba dūša un es vakariņās neko nespēju ieēst, visu laiku bija nelāga sajūta, ka kaut kas nebūs labi...

Endija, sajutusi vēsumu nodrebinājās, Nu apmēram tā, kā šobrīd.
Klau, vai arī visus citus gadus vilcienā ir bijis tik vēss, vai arī vainīga būs vakardienas balle? Meitene smaidīja, atcerēdamās iepriekšējā vakara izklaides un daudzos tostus - par Grifidoriem, par Cūkkārpu, par elfiem, kas visus šos gadus bija cītīgi klājuši skolnieku gultas un gatavojuši gardāko maltīti visbeidzot pat par to, ka vairs nekad mūžā nebūs jāmācās Mikstūras un tomēr Endijai šķita, ka tā visa pietrūks

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 10.02.2009 09:14

Mmm... Es īsti nezinu...
Efija centās atcerēties par aukstumu iepriekšējos gados un uzmeta jautājošus skatienus abām Endijām.
Sajūta tāda it kā mūs būtu nākuši pavadīt spoki!
Nē, kā aukstu dušu saņēmusi Efija īsti nejutās tomēr biezā migla vedināja tieši uz tādām domām. Ai, arī domām par atprātotājiem, bet tā kā savā mūžā atprātotājus viņa redzējusi nebija un biedēt draudzenes ar atprātotāju epitetiem negrasījās tad atlika vienīgi spoki.
Varbūt jāaizver logs?
Efija paraudzījās apkārt, lai secinātu, ka tie jau tā kā ir ciet un neko aizvērt nevajag. Varbūt viņi varēja uzburt tās jaukās liesmiņas, kas rada siltumu?

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 10.02.2009 11:44

Logs laikam bija iesprūdis, jo Aludrai to nekādīgi neizdevās attaisīt. Ja viņa mēģina to atburt, arī tad neizdodas.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 10.02.2009 11:59

— Kas tad nu, un es domāju, ka Ekspresis nav vis tāds lūznis, kam pat logus nevarēs attaisīt, — tomēr tas, jau kļuva pat ļoti interesanti.
Tāpēc, lai arī Mirabella varēja palikt kupejā un izbaudīt jauko vientulību, meitene devās līdzi Aludrai un Modai, jo arī viņa gribēja zināt, kāpēc.
Pirms tam gan viņa nobūra savu lādi ar jauku burvestību, kas tai liktu sāpīgi iebelzt katrai nepiederošai personai, kas mēģinātu lādi jebkādā veidā atvērt bez saimnieces atļaujas. Viņa jau nebija tāda auša, kas atstās savas mantas bez pieskatīšanas. Apmierināta ar padarīto, slīdene devās pakaļ abām pārējām meitenēm, cēli un cienīgi slīdēdama aiz viņām, it kā Aludra un Moda būtu viņu pavadošas galmadāmas. Protams, ja kāda no meitenēm sadomāja pamest skatienu atpakaļ, tad viņas redzēja tikai jauki smaidošo Mirabellu.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 10.02.2009 12:05

Aludrai iesprūdušais logs nekādi nepatika, un tas, ka burvestība nenostrādāja - vēl mazāk. Bet šos atklājumus viņa šoreiz skaļi neizteica, tāpat kā nemēģināja logu izsist. Vēl nē.
Viņa staigā pa gaiteni un meklē, kāpēc vagons ir kaut kāds nenormāls. Ar mērķi - nonākt līdz mašīnistam. Ja tur vispār tāds vēl ir! Tas, ko dara abas slīdenes, kas piesitās līdzi, kraukļanadzi īpaši neuztrauca, lai neteiktu, ka īpaši neinteresēja. Te bija problēma, un tā bija interesantāka.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 10.02.2009 12:05

Laikam tiešām prātīgāk bija uzreiz teleportēties mājās.
Endija drūmi norūca palūkodamās uz Efiju. Elšpūte, nu jau bijusī, patiešām to gribēja darīt, taču draudzene nebija ļāvusi. Sak, gribot vel pēdējo reizi ar viņu kopā braukt. Līdz ar temperatūras pazemināšanos Endija aizdomīgi paskatījās pa logu, toties nekas neliecināja par to, ka pie tā ir vainojams klimats.
Kopš kura laika kupejās ir tik auksti?
Endija nomurmināja. Pat ziemā, te bija daudz siltāk. Taču migla bija kas jauns. Meitene neatcerējās, kad būtu redzējusi miglu braucot uz skolu. Piecēlusies no savas sēdvietas Endija arvērusi kupejas durvis ielūkojās gaitenī cerot saprast, kas notiek.

Iesūtīja: Laululintu ; laiks: 10.02.2009 19:40

Moda redzēja, kā Aludra nopēta durvis, tad, saprazdama, ka arī Mirabella ir viņām pievienojusies, palēlināja gaitu, lai ar nu jau bijušo torņabiedreni ietu blakus.
— It kā nez no kurienes varētu izlēkt kāds aukstuma rūķis un nokliegties: nosaldēju tevi! Moda klusi nosmīkņāja. Te jau atkal parādījās viņas "jaukais" raksturs: vienā brīdī jauki patērzēt, bet otrā - jau aprunāt, bija meitenes vājība.

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 10.02.2009 23:18

OOC: Bet pirmā Endija taču bija no Kraukļanaga, tā bija anketā . .

Meitene nolūkojās kā Endija atver kupejas durvis, cerībā, ka varbūt pa tām uzvēdīs kāda siltāka gaisa plūsma, bet sapratusi, ka tā laikam nenotiks, viņa piecēlās, piegāja pie savas lādes un kaut arī bija vasaras sākums, izvilka sarkanoranžo grifidoru šalli, ko aptina ap kaklu..

Kamēr vilciens kustējās uz priekšu viss bija kārtībā, meitene bažījās par to, kas gan notiku, ja tas pēkšņi apstātos nekurienes vidū, kur visapkārt ir tā drūmā migla, iedomājoties vien par atprātotājiem Endijai uzmetās zosāda..

Kā jums šķiet, vai vasarā pie tās saldumu tantiņas var nopirkt karstu kakao? Endija, tā vietā lai gaustos, izlēma saglabāt optimismu.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 10.02.2009 23:39

ooc: Atvainojos, mana vaina

Par kakao nezinu, taču es daudz labrātāk noskaidrotu kas pie velna te notiek. Ceru ka tas ir kāds vadības atvadu jociņš.Endija nomurmināja lūkodamās gaitenī. Taču pēc visa spriežot, nekas īpašs nebija. Tikai pa gaiteni staigāja tādi paši apjukuši absolvenit, kā Endija un izskatījās, ka ne tikai viņu kupejā bija sabojājusies apkure.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 11.02.2009 08:09

Efija īsti nezināja vai šeit notiekošajā aukstuma situācijā vajag uztraukties un krist panikā vai arī gaidīt, kamēr vilciens izbrauks no miglas un iebrauks siltākos laika apstākļos.
Vienmēr jau var nopirkt parasto šokolādi un izkausēt to...
Kaut kādas mājsaimniecības burvestības Efija bija apguvusi no savas mammas un, ja to vēl papildina ar skolā gūtajām zināšanām, tad varētu sanākt karstā šokolāde ar kādu no izkausēšanas burvestībām, kurai pievieno sildīšanu.

Tomēr Efiju nenodarbināja šokolādes un burvestību gars, drīzāk viņā pamazām ieperinājās piedzīvojumu gars. To pavisam noteikti varēja nolasīt viņas acīs, kas tā vien zibēja uz visām pusēm.
Te ož pēc piedzīvojuma!
Cerams ne atprātotājiem...
Ejam?...
Un klupdama, krizdama (braucošs vilciens nav skolas gaiteņi) viņa izklupa gaitenī. Ak, Merlin, cik neveikli!
Meitenes uz kuru pusi ejam meklēt vilciena galvenos?
Vilciena šoferis sēdēja vilcienam priekšpusē vai aizmugures pusē? Jā, jā bija lietas, kuras Efija īsti neizprata.

Iesūtīja: Kaķis ; laiks: 11.02.2009 09:48

Meiteņu trijotne, kas izskatījās tā, it kā kaut ko meklētu. Un bija tikai viena lieta, ko varētu meklēt Cūkkārpas ekspresī.

— Tur uz priekšu, — Mailo gremoja šokolādes vardi (patiesībā tās kājiņa vēl spirinājās meitenes mutes kaktiņā) un laipni norādīja Aludrai ceļu uz saldumu ratiņiem, — Kad paiesiet uz priekšu, būs redzami.

Un meiteni ne sevišķi uztrauca tas, ka iespējams viņas sarunu biedrs vispār neaptvers kas un kā un galvenais — kāpēc.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 11.02.2009 10:02

- Sveika! - Aludra diezgan izklaidīgi pamāja sveicienu Mailo.
- Tu par ko runā? Tur sēž aukstuma rūķi, par kādiem dzirdēju sarunas sev aiz muguras?
Tagad bija Aludras kārta nevainīgi izrādīt, ka ar dzirdi viņai viss ir kārtībā.
- Labāk rij nost to kāju, citādi vēl aizmuks.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 11.02.2009 14:42

Auksti bija vilcienā, ne tikai dažās īpaši izvēlētās kupejās, un no dažas labas pabāzās ārā galvas, lai noskaidrotu, kas te notiek.

Taču visādi citādi viss likās pilnīgā kārtībā — saldumu tantiņa atradās turpat, karstu šokolādi no viņas varēja dabūt, ja vien bija nauda.

Tikai migla, ja vien tas vispār iespējams, kļuva aizvien biezāka un biezāka. Brīžiem spokaini tuvu varēja samanīt kādas egles stumbru. Sasodīts, vai tiešām dzelzceļnieki nejēdza likvidēt tik tuvu augošos kokus? Brīžiem likās, ka skujas skaras klāt loga stiklam.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 11.02.2009 14:45

Aludra nopirka karstu šokolādi no saldumu tantiņas un apvaicājās, ko viņa domā par šādu aukstumu. Tā teikt, saviesīgas sarunas par tēmu "kāds šodien laiks", kā jau tas angļiem ļoti ierasts.
Pēc tam viņa grasījās iet pie mašīnista, lai redzētu, kā tas viss izskatās no viņu kabīnes, un vai tiešām nav iespējams noregulēt apkuri?

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 11.02.2009 14:54

— Jā, meitiņ, aukstumiņš ne pajokam, — piekrita tantiņa, tīstīdamās rūtainā vilnas pledā, — bet tā jau arī vasarā mēdz gadīties, tas nav nekas neparasts. Atceros, kad man bija pieci gadi, mēs piedzīvojām negantu krusu jūlija vidū. Vai arī tas bija, kad man bija septiņi? Jāpadomā. Es tiešām nevaru atcerēties, vai krusttēvs Edvards jau bija pakāries vai nē… Laikam tas bija, kad man bija pieci. Tu saki, visā vilcienā ir auksti? Tad jau būs pieprasījums pēc karstas šokolādes? Ui, paldies meitiņs, tad nu es apdtaigāšu pārējos, lai jumsīm visiem nav pie manis jānāk, brauciena laikā klejot pa gaiteni nav droši, labāk rātni sēdiet kupejās.
Sirmā ragana, tā arī Aludru pie vārda vairs nelaidusi, aizsteidzās karsto šokolādi un citus saldumus notirgot vēl kādam.

Vilciena priekšgalā bija durvis, kas, iespējams, veda pie mašīnista, taču tās bija ciet.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 11.02.2009 15:06

Aludra vispirms enerģiski bungā pa durvīm, tad mēģina tās atburt vaļā. Skatiem aiz loga viņa uzmanību nepievērš. Pagaidām.

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 11.02.2009 17:20

Endijai Efijas ideja likās gana laba, viņa piekrītoši pamāja ar galvu Ejam! Man šķiet, ka mašīnistiem vajadzētu būt kaut kur vilciena priekšgalā... bet ja nu tur nebūs, varam arī aizmuguri pārbaudīt, varbūt ja izkustēsimies paliks siltāk. Endija priecīgi noteica. Un pa ceļam varbūt izdosies saldumu tantiņu atrast. Endija izgāja gaitenī, pelēkajiem skatiem aiz loga, nepievērsdama uzmanību.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 11.02.2009 20:12

Skujas un tamlīdzīgas lietas Efijas nerviem par laimi Efija vienkārši neredzēja, jo bija aizņemta ar Kraukļnagu Endiju un Grifidoru Endiju, kā arī mēģinājumiem atšķirt gaiteņa prieku no gaiteņa aizmugures. Priekša jau laikam bija tā, kas atradās braukšanas virzienā esot priekšpusē. Loģiski.
Sarunāts!
Efijai bija vienalga kur un kā, bet, ka tik viņas ietu.
Kraukļu, Endij, tu arī nāc?
Kaut kā abas Endijas taču bija jāatšķir, jo vienīgās kam bija viegli atsaukties bija pašas Endijas. Iespējams tieši tas Efiju pievilināja pie abām meitenēm – viņu vienādie vārdi, jaukā izturēšanās un tas, ka cilvēkiem dažkārt bija grūti sarunāties ar viņām atsevišķi. Turklāt stāvot pa vidu diviem cilvēkiem kam ir vienādi vārdi varēja vēlēties vēlēšanās un tieši līdz ar šo domu viņa saķēra aiz vienas rokas vienu Endiju, bet aiz otras otru.
Kaut nu tas nebūtu nekas ļauns!
Aiztaisījusi acis viņa ievēlējās savu šīs dienas vēlēšanos, bet atvērusi acis šķiet ieraudzīja saldumu tantiņu, protams, ja vien tā nebija mirāža.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 11.02.2009 21:53

-Lai jūs mūs labāk atceraties uz atvadām vēl pasalstat,- Elī profesora cienīgā tonī nokomentēja aukstumu, kurš jau kļuva neērts. Jaunā sieviete bija atstutējusi muguru pret sienu, kas ieskāva logu, neredzot miglu un nevēloties redzēt. Kājas viņa bija izstiepusi pa visu krēslu, atmetot mēģinājumu iemigt un ieintreģēti palūkojoties uz Danielu - varbūt viņa bija palaidusi garām pēdējo jociņu?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 11.02.2009 22:06

Manot, ka burvestības slāpējas, un durvis vaļā vērties nekādi negrib, kraukļanadze apstājās ņemties ap durvīm un atspiedās pret sienu.
Tad paskatījās, vai no skolniekiem vēl kāds ir tuvumā, ar ko varētu apspriesties.
Viņa dodas savākt tādu bariņu absolventu, par kuriem bija droša, ka tie vismaz jēdz kaut ko, lai korītī izmēģinātu kādu no spēcīgākajām atvēršanas burvestībām. Kopā izpildītas burvestības ir daudz spēcīgākas.
Iebāzusi galvu pirmajā kupejā, kas gadījās pa ceļam, Aludra paziņoja:
- Logus atvērt nevar, durvis pie mašīnistiem arī nē, ārā ir 23 grādi plusā, bet mēs salstam nost! Kurš nāks palūgā uzlauzt durvis uz lokomotīvi? Burvestības slāpējas. Kā vatē. Domāju, tikai uz ārsienām. Nz, kurš to ir nostrādājis un kam to vajag?
Negaidot nekādu atbildi, viņa iet uz nākamo kupeju, kur paziņo tiesī to pašu. Un tad vēl uz nākamo. Un nākamo.

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 11.02.2009 22:19

Grifu Endija domīgi nolūkojās Efijā, kad meitene samiedza acis un šķiet ļoti koncentrējās, tas bija diezgan interesants skats, jau nākamajā mirklī palūkojoties gaitenī Endija sev par prieku ieraudzīja saldumu tantiņu un atviegloti nopūtās, Mmm.. es jau jūtu kakao garšu...

Tad viņa strauji papurināja galvu, it kā gribēdama izkratīt kādu neķītru domu no prāta, un svarīgi noteica, Pag, mums taču ir uzdevumus, mēs nedrīkstam novērsties no mērķa, mums šī mitērija ir jāatklāj...
bet varbūt tomēr kakao pietura nenāks par ļaunu? Un Endija ar žēlu skatienu palūkojās uz abām draudzenēm.
Viņai patika brīžiem izspēlēt muļķīgas etīdes, to gan pieredzēja tikai tie, kuru klātbūtnē meitene jutās gana droša.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 12.02.2009 08:00

Vai ne?
Arī Efija sajuta šokolādes smaržu.
Es domāju, ka kakao mūs stiprinās mūsu grūtajā ceļā!
Kas par to, ka vilcienam iespējams nekas nekaitēja. Nu, ja atskaita saplīsušu siltuma iekārtu. Šokolāde vispirms un tikai tad iedomātais piedzīvojums, jo šokolāde atšķirībā no piedzīvojuma bija īsta!
Meitenes, es domāju, ka kakao mums varētu palīdzēt savas trešās acs, atklāšanā!
Abas Endijas taču joprojām bija te?

Un tad Efijas skatiens pievērsās Aludrai, bet dzirde sasprindzinājās. Galu galā šai Kraukļnadzei taču vajadzēja reiz nokļūt līdz Efijai, Endijai un Endijai. Ooo... Gluži kā trīs musketieri vai A-komanda. 3xE.
Kā, tu zini, ka ārā ir tik silts?
Efija neizpratnē raudzījās Aludrā. Ā... Nu, ja... Stulbs jautājums! Droši vien viņa atvēra logu. Ā... neatvēra gan?
Domā vajag demolēt?
Vēl viens pagalam lieks jautājums. Kurš te pirms brīža vēlējās meklēt piedzīvojumus?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 12.02.2009 09:25

Aludras galva pabāzās atpakaļ pie 3E komandas. Meitene smaidīja:
- Nē, ja nevēlaties, tad demolēt nevajag. Gan kāds cits, varbūt, palīdzēs. Karsta šokolāde tūlīt būs klāt. Tantiņa izgājusi apgaitā pa kupejām, tā kā drīzumā tiksiet pie trešās acs atvēršanas.
Un tad jau viņa bija prom.
Un kā tādas pamanījušās vispār beigt skolu? Aludra, jāsaka, bija pārsteigta. Meitenēm, galu galā jau 17 gadi! Precēties laiks, nevis uzvesties kā pirmkursniecēm. Vai karjeru veidot. Vārdu sakot - pieauguši cilvēki, bet viņas bērnībā aizkavējušās. Labi vēl, ka degunus neurbina, to Aludra nepārdzīvotu. Štrunts, ka muļķīgi runā. Tas, cerams, mainīsies, un, galu galā, Aludra negrasījās ar viņām kopā pavadīt visu turpmāko dzīvi, tā kā - vienalga.

Iesūtīja: Kaķis ; laiks: 12.02.2009 11:12

Mailo ziņkārīgi vēroja Aludras rīcību, līdz kraukļnadze nonāca līdz kupejai, kur iepriekš bija mitinājusies viņa pati, Tur labāk neej..cilvēkiem..slikti..saproti..? Un pat, ja nesaprata — kāda starpība?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 12.02.2009 11:53

Meitenes roka, kas jau bija pastiepusies kupejas durvju virzienā, apstājās gaisā.
- Ē... nu labi!
Viņa pagriezās un aizsoļoja tālāk.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 12.02.2009 13:27

Nu jau gaitenī valdīja varena burzma, laikam tomēr absolventi nebija ar mieru tā vienkārši nosalt, murdoņai pa virsu varēja dzirdēt saldumu raganas spalgās prasības atbrīvot ceļu.

— Paklau, tu esi pārliecināta, ka tā ir laba doma, nu, uzlauzt durvis? — Aludrai noprasīja Zēnu Vecākais, nē, nu jau bijušais Zēnu Vecākais, kuru visi pazina kā noteikumu vergu, — Cik zinu, durvis ir noburtas, lai mašīnists mierīgi var strādāt, un bērneļi viņu netraucētu.

— Pīter, beidz ākstīties, — nepacietīgi ieteicās viņam blakus stāvošais rudmatis, — es negrasos visu ceļu tīstīties segās. Aludra, lai tad mani nesauc vairs Stjuarts Katberts, ja mēs tās durvis nesaspridzināsim un nepieprasīsim ieslēgt apkuri! Galu galā, ja nu mašīnistam kas noticis?

Vēl vairāki jaunieši pievienojās Stjuartam un bija ar mieru sadot mašīnistam pa ķobi par šitādu saldēšanu.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 12.02.2009 13:40

— Noteikti mašīnistam kaut kas noticis! — Mirabella skaļi paziņoja, — Aludra ar savu bungāšanos būtu pat kalmāru uzmodinājusi, taču šis nekā.

Meitenei ļoti nepatika doma par to, cik tuvu logiem brīžiem pavīdēja stumbri. Nez, kur ir Daniels un Elī? Nebija manīta jau kopš vakarvakara. Viņi maz iekāpa vilcienā? Tāpēc Mirabella devās pakaļ Aludrai, ko kājas nes, lai arī ieskatītos kupejās.

— Un vēl man liekas, ka ekspresis brauc pa nepareizo ceļu. Ja vien tā protams nav skolas profesoru pēdējā dāvana. Lai gan, es jau biju iedomājusies, ka SĒRGi ir pēdējais kas jāpārcieš, — viņa ierunājās, panākusi Aludru pie kādas kupejas.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 12.02.2009 13:44

- Pa ķobi, varbūt nē, - Aludra iebilda, redzami apmierināta ar citu iesaistīšanos pasākumā, - man vairāk nepatīk, ka logus nevar attaisīt. Jūs pamēģiniet, ko? Varbūt tiešām tikai mans viens logs ir iesprūdis?
- Jā, nu tā noburtas, ka nekādi pat ar augstākā līmeņa maģijām nav attaisāmas! - meitene neticēja.
- Un arī tad taču burvestības neizšķīst kā vatē. Tur būs kāda cita vaina. Ar logiem tas pats - būru uz loga termometru, nu, ziniet, to, vienkāršo burvestību, kas cipariņus maina uz stikla, bet tas bija kaut kā neparasti grūtāk.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 12.02.2009 14:04

Daniels paraustīja plecus.
— Varbūt viņi vienreiz nolēmuši modernizēt arī šo vilciena līniju? Jāatzīst, ka īsti vientiešu garā, — viņam bija gadījies vairākas reizes braukt ar vientiešu ātrvilcienu un vienā no tām reizēm tieši bija sabojājusies apkure.

Viņš iedomājās šos te vagonus ar dīzeļlokomotīvi priekšgalā, vislabāk sarkanu. Grūti ar to gāja. Daniels kļuva nopietnāks. Kas īsti bija tai vientiešu enciklopēdijā rakstīts? Bērnībā Danielu bija interesējis, ko šie par Cūkkārpas ekspresi (vai vismaz tam ļoti līdzīgu vilcienu uz bildītes) bija sarakstījuši.
— Vagoni ir tie paši. Lokomotīves vaina tā nevar būt, jo ekspresī katru vagonu apsilda neatkarīgi — šis nav mūsdienu vientiešu vilciens, lai kāda arī nebūtu lokomotīve. Tas nozīmē, ka vilciena personāls patiešām grasās mūs nosaldēt, — puisis puslīdz nopietnā balsī (kas viņam labi padevās) apstiprināja Elizabetes vārdus. Ja garām kāds novazāsies (ratiņu tantiņa, piemēram), varēs uzprasīt.

Un tad ārā sākās hajs.
— Rītarosme salstošajiem? — Daniels pavēra kupejas durvis un palūkojās ārā.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 12.02.2009 14:13

- Dumpis! - Aludra maigā balsī paskaidroja Danielam.
- Vai tu, lūdzu, nebūtu tik laipns un nepamēģinātu atvērt savas kupejas logu?

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 12.02.2009 14:17

Piepeši Mirabella izdzirda aiz pazīstamu balsi.
— Daniel, re kur tu esi! — meitene priecīgi iesaucās un pievirzījās tuvāk brālim, — Nē, mēs grasāmies uzlaust ekspreša durvis, jo vadītājam laikam ir aizsalušas ausis un viņš vairs nedzird izmisušos nosalušo saucienus.
Jā, un zini, burvestības palikušas vājākas, — Mirabella jau nopietnāk piebilda.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 12.02.2009 14:29

— Ja? — Daniels izvilka zizli un pacentās uzburt ierasto dzirksteļu šalti.

Pēc tam viņš devās pie loga.
— Nu, ja ārā tāds laiks, nav brīnums. Vai arī logi ir modernizēti?

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 12.02.2009 14:33

Stefans viegli piesarka un par atbildi tikai noskūpstīja Svāfas lūpas. Siltināšanas burvestība bija paņēmusi vairāk spēka nekā parasti. Šķita, ka kaulos bija iegūlis nogurums, tomēr puisis to neizrādīja.
Kņada aiz kupejas nebija nepamanāma un Stefans pagrieza galvu turp.
-Izskatās, ka mēs neesam vienīgie, kuriem kupejas temperatūra neliekas īpaši pierasta,-puisis secināja.

Iesūtīja: Kaķis ; laiks: 12.02.2009 15:02

ooc: Noteikumu vergam kāds tornis? Izklausās pēc kraukļnaga..

Aukstums vai ne aukstums. Mailo tas īpaši nesatrauca. Un viņa īsti nesaprata tos salstošos. Pēc vakardienas izklaidēm 90% ceļabiedru vajadzēja justies atvieglotiem, ka atlikušie 10% nemocās piesmakušās telpās un līdz ar to nevemstās katrā otrajā kupejā. Mailo bija grūti iedomāties kā smirdētu kupeja, ja iekšā būtu tik pat karsts kā ārā. Un viņa nesaprata kāpēc jāsatraucas par ekstrām. Uzvelk biezāku džamperi un miers.

Kupejā īsti atgriezties negribējās, te bija interesantāk, tāpēc Mailo vienkārši apsēdās uz grīdas un salocīja kājas zem sevis. Žēl, ka te neviena dīvaina pleķa griestos nebija.. tāpēc Mailo sāka vērot gaitenī esošos, it kā redzētu tos pirmoreiz. Un šķiet dažus patiešām viņa redzēja pirmoreiz.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 12.02.2009 15:11

Paldies, kakao es nevēlos, pietika ar vakardienu.
Endija nomurmināja, palūkodamās, uz Efiju. Turpat gaitenī savukārt pulcējās bariņš absolventu, kuriem kā rādās arī nepatika šī lieta. Un kam gan patika? Neviens taču negrib nosalt, pat tā īsti nesākot izbaudīt dzīvi.
Man ir aizdomas, ka šis ir kāds vadības izdomāts atvadu jociņš. Nebūtu jau arī pārsteigums.
Endija norūca nonākot līdz kursabiedriem.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 12.02.2009 19:31

OOG: misters Noteikumu Vergs ir no Elšpūša.
Ja kāda dzirksteles piecas var saukt par dzirksteļu šalti, tad jā, Daniela burvestība nostrādāja.

No kādas kupejas atskanēja sašutis neartikulēts bļāviens, un tūlīt pat arī gaitenī stāvošie varēja ieraudzīt būtni, kas šīs briesmīgās skaņas bija radījusi — gaitenī iznāca Margarita no Grifidora. Šķiet, viņas matu gaišā krāsa reizēm mēdza iespaidot arī meitenes smadzeņu darbību, jo kā gan citādi varētu izskaidrot diezgan saprātīgās meitenes nereti bērnišķīgos izgājienos un mīlestību uz rozā nagu lakām. Arī šobrīd viņas nagi bija rozā, kopti un gari. Izņemot vienu.
— Es nolauzu nagu! — viņa skaļi pažēlojās visam vilcienam, — Un to sasodīto logu nevar ne attaisīt, ne apburt, ne izsist! Un man ir auukstii!

Arī Danielam logu attaisīt neizdevās, lai kā viņš pūlētos.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 12.02.2009 20:50

Aludra izskatījās tā, itin kā būtu dabūjusi konfekti. Staroja ne tikai mantija, bet arī viņa pati.
- Iesim, mēģināsim izlauzt durvis visi kopā? - viņa klusā un maigā balsī ierosināja, kas bija pilnīgā pretstatā nupat atskanējušajiem šašutuma bļāvieniem un pašas teiktajam.
- Neesmu pārliecināta, ka tas izdosies, bet pamēģināt varam, ne tā?

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 12.02.2009 23:23

Tu vakar pārdozēji kakao?
Laime, ka Efija nemācēja lasīt Aludras domas bērnišķīgumu jautājumos. Bērns sevī bija jāsaglabā, jo ilgāk, jo labāk. Jautājums šoreiz attiecās uz Kraukļu Endiju.
Klau, ejam paskatīties kā viņiem veicas ar durvju uzlaušanu?
Čusksts, draudzenēm. Beigu beigās Efija varētu arī palīdzēt, ja draudzenes teiktu, ka jāpalīdz, bet izskatījās jau, ka demolētāju komanda ir novākta.
Jākļūst normālai!
Efija nolēma sev piezīmēt. Lai gan diez vai, kas tāds varētu pat sanākt.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 12.02.2009 23:30

"Varbūt mums derētu iesaistīties aukstuma cēloņu noskaidrošanā?" Svāfa negribīgi ierosināja. Galu galā, ja apkārtējo kņada sāka kļūt tik pamanāma, tad kaut kas tur slēpās. Tāpēc viņa atsāja šo lēmumu Stefana ziņā, jo viņai jau galīgi negribējās pamest šo silto, ērto un fantastisko brīdi.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 12.02.2009 23:32

-Varbūt nedaudz vēlāk,-Stefans noteica un apskāva Svāfas augumu, piekļaudams galvu viņas krūškurvim.
-Es dzirdu kā tev siras sirds,-puisis svētlaimīgi sacīja.

Iesūtīja: Laululintu ; laiks: 12.02.2009 23:48

Moda bija pārsteigta par Aludras labo dzirdi, taču nepievērsa tam pārāk lielu nozīmi un ilgi par to neprātoja. Tā kā visnotaļ centīgā meitene tūlīt arī devās prom, lai savervētu durvju uzlauzēju komandu, Moda šo diskusiju arī neturpināja. Tā vietā, lai kopā ar Mirabellu dotos līdzi Aludrai, Moda nolēma palikt pie neatveramajām durvīm, spriežot, ka drīz jau arī viņas nāks atpakaļ.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 12.02.2009 23:58

"Daudz vēlāk." Svāfa piekrita un pieglauda galvu Stefana plecam. "Tagad, es dzirdu arī tavējo." viņa pasmaidīja un laimīgi nopūtās.

"Kas notiks, kad mēs nonāksim stacijā?" Svāfa nedroši iesāka "Es negribu šķirties no tevis, lai dotos pie ģimenes un tad velns-zin-kad atkal tiktos..." lai arī cik banāli tas neizklausītos

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 13.02.2009 00:46

— Jupis, — Daniels noteica un acīmredzami fiziski iztukšots apsēdās vietā.
— Vai nu jāsit stikls laukā, vai arī jāmūķē vaļā tās durvis.

Pēdējais bija mājiens Elizabetei. Viņi bija kādreiz pacentušies apgūt dažus vientiešu trikus, un vai nu viņa māsai, vai arī Elizabetei bija jābūt kādai stieplītei vai kam tamlīdzīgam.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 13.02.2009 00:58

Pēc Daniela sacītā sieviete ļoti nopietni nošūpoja galvu, kaut viņas acīs rotaļājās neslēpts uzjautrinājums. Par nelaimi gaitenī sākās tracis un puisis devās palūkoties, kas tur notiek, liedzot iespēju Elizabetei ierosināt kādu no sasildīšanās veidiem, kas noteikti patiktu viņiem abiem.

-Marebell...- pieceļoties kājās un pieejot pie kupejas izejas, Elī sveicināja draudzeni. -Kurā kupejā tu biji noslēpusies?- Atbildes gaidīšanas ietvaros, viņa nolūkojās kā Daniels cenšas uzburt dzirksteļošanu un dabūt vaļā logu.
Bet uzmanību no mīļotā novērsa skaļš kliedziens par naga nolaušanu un Aludras sauciens.
-Un tā vēl saucās absolvente - visu lauzt un plēst. Ko izdara brīvība...- Elizabete klusu nomurmināja, ko visticamāk varēja dzirdēt tikai Mirabella un, ja ļoti papūlējās, Daniels, kuram atkal bija pievērsts viņas skatiens.

Bez nekādām lielākām norādēm, viņa no matiem izņēma smalku sprādzīti, kas atlocot ļoti labi noderēja atmūķēšanai.
-Derēs?- Elī vēl naivi apjautājās, virpinot pirkstos sprādzi, lai Daniels to spētu pilnvērtīgi aplūkot no visām pusēm.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 13.02.2009 01:36

— Varētu derēt, — Daniels apskatījās.
— Galu galā, nedomāju, ka viņi būs pārcentušies ar drošību.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 13.02.2009 09:56

Aludra pamazām sāka virzīties atpakaļ uz vilciena priekšgala aizslēgtajām durvīm. Viņa negrasījās izmantot kaut ko tik prastu, kā Dragātum, teiksim, bet gan kādu no grūtākajām atmūķēšanas burvestībām. Bet kā pašu pirmo viņa vēlējās noskaidrot, vai vispār ir vērts tās durvis mūķēt. Nupat viss bija tik izolējoši, ka meitene negalvotu, ka tur, priekšā, vispār kāda lokomotīve ir atlikusi.
Viņa uzsmaidīja Modai, kas prātīgi bija palikusi tur.
- Vispirms apskatīsimies, vai ir vērts lauzt, ko? Ja vien izdosies, - kraukļanadze ierosināja.
- Uztaisīsim tās durvis caurspīdīgas. Kā tur bija? Ledusstiklum, ja?

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 13.02.2009 11:13

-Tad braucam projām,-Stefans sacīja, lūkodamies meitenei acīs. Nevarēja saprast, vai viņš runā nopietni vai joko.
-Stacijā tak būsim, tur visi ceļi vaļā, arī ceļš jaunas dzīves sākumam,-puisis noteica, atglaudis matus no Svāfas sejas.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 13.02.2009 11:33

"Es pat zinu, kur mēs varam doties... Vismaz kamēr atkal nebūsim gatavi atgriezties pasaulē." Svāfa pasmaidīja, iedomādamās māju, kurā nebija bijis iespējis dzīvoties diezgan ilgu laiku.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 13.02.2009 11:37

Stefans uzrāva uzacis.
-Jā? Kur gan?-puisis piekļāva Svāfu sev cieši klāt un noskūpstīja meiteni. Maigi, nedaudz bikli, bet izjusti.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 13.02.2009 11:41

Sprādzīte tika iesviesta Daniela rokās.
-Tad nu pats pārliecinies kāda tur drošība,- Elizabete mīļi uzsmaidīja vīrietim.
Viņa netaisījās smērēt rokas ar tādiem niekiem un kur nu vēl nopūlēties pasista cilvēka labā, kurš gatavojas izlauzt durvis tikai vēsuma dēļ.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 13.02.2009 12:01

"Uz mājiņu pie upes." Svāfa pārtrauca skūpstu, lai to pateiktu, bet tiklīdz kā vārdi bija izteiksti, turpināja Stefana iesākto jau mazliet kaislīgāk.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 13.02.2009 12:03

-Izklausās jauki, tur ir arī mežs?-Stefans caur skūpstiem izdevesa, piekļaudams meiteni vēl tuvāk klāt, ja vien tas bija iespējams. Svāfa viņu reibināja, viņa bija kā pasaulē labākā narkotika.
Stefana lūpas nu jau bija piekļāvušās Svāfas lūpām ar kvēli un nelielu alkatību, aizrautību, tomēr tajā pašā laikā ari maigumu.

Iesūtīja: Kaķis ; laiks: 13.02.2009 12:48

Mailo apnika tracis ap durvju gāšanu laukā un vispār bija muļķīgi, ka Pīters ļāva situācijai aiziet tik tālu.
Ielīdusi atpakaļ savā kupejā, kur blakussēdētājs vēl joprojām cītīgi vemstījās, viņa pievērsās ainavas aiz loga cītīgai vērošanai.

Ak jā un no lādes tika izvilkta ziemas mantija, kurā meitene cītīgi ieritinājās. Tagad varēja saldēt cik tik uziet.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 13.02.2009 12:49

"Jā, nomaļā vietiņā, tur gan ir kaut kas starp džungļiem un mežu." Svāfa uzlika pirkstu uz Stefana lūpām, cenšoties atgūt elpu pēc skūpsta. Taču ilgi tas nebija līdz viņa atsāka to, ko bija pārtraukusi.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 13.02.2009 12:59

Aludrai sekoja Stjuarts, Veronika, Pīters un vēl pāris studenti, nē absolventi.

— Ko tur caurspīdīgot, — Stjuarts likās makten iekarsis, — labāk uzreiz vienkārši sadragājam vai aizburam prom. Nu? Drošības pēc visi reizē, ja jau reiz Aludra saka, ka burvestības slāpējoties.

Matadatu Daniela rokās neviens nelikās manām, nu jā, tas nebija pārāk izplatīts līdzeklis burvju pasaulē.

Vilcienā joprojām bja vēsi, bet ne tik šaušalīgi auksti, lai asinis stingtu dzīslās, ja satinās segās un vēl zem tām cieši piespiedās viens otram, aukstumu tikpat kā nejuta.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 13.02.2009 13:00

Stefans pasmaidīja. Tumšzilajās acīs bija jaušama nedaudz rotaļīga izteiksme, tomēr puisis diezgan ātri palika nopietns.
-Un tad visi tavējie mani apsūdzēs nolaupīšanā,-viņš noteica.-Un mana noziedznieka reputācija aizsniegsies arī līdz tavai apkārtnei.
Neliels smaids un skūpsts. Svētlaimība.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 13.02.2009 13:10

- Nu pagaidi mazliet, es vismaz pamēģināšu, - Aludra nepiekrita.
Viņa, kamēr neviens vēl nav attapies un izjaucis nodomāto, būra uz durvīm caurspīdību.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 13.02.2009 13:40

Daniels nekur nesteidzās. Galu galā, ja viņi grasījās demolēt vilcienu, un tas beigās izrādītos sodāms pasākums, labāk bija neatrasties tuvumā. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc daudzus nedarbus tā arī neatklāja…

Viņš aizvēra kupejas durvis no iekšpuses.

— Apstākļos, kad šīs pašas durvis mēģina iznīcināt, nav iespējams mierīgi pārbaudīt drošību. Un es gribu mieru.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 13.02.2009 13:52

Svāfa iesmējās:
"Kamēr es ar viņiem uzturēšu konkurenci un apsolīšu, ka parādīšos Ziemssvētku vakariņās, viņiem ir vienalga ar ko un kur es esmu." viņa paskaidroja, ar pirkstiem sekodama savasm skatienam, pieskārdamās ar pirkstu galiņiem Sfefana lūpām, zodam, kaklam ... Kamēr vien viņas ceļojumu nepārtrauca tas devās kur vien viņai iepatikās.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 13.02.2009 14:08

Stefans pasmaidīja un piegaludās meitenes rokai.
-Tad man vairs nav par ko uztraukties,-tika nobučots meitenes degungals un veltīts smaids. Ar vienu diezgan veiklu kustību Svāfa tika pacelta un iesēdināta klēpī mazliet savādāk - šķita, ka Stefans vēlētos viņu aiznest kaut kur kā līgavu.

Iesūtīja: Kaķis ; laiks: 13.02.2009 14:12

Meitene atgriezās gaitenī, Mēs esam nolaupīti. Teica viņa to vairāk Pīteram, bet īpaši balsi nepieklusināja.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 13.02.2009 14:18

"Bet vai Tava ģimene nedomās, ka esi pārbēdzis un nemedīs Tevi?" Svāfa jokojot attrauca un iekārtojās ērtāk jaunajā pozīcijā, apliekot rokas Stefanam ap kaklu.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 13.02.2009 14:28

-Manai ģimenei lielākoties ir vienalga, vai es esmu dzīvs vai miris un tad, kad tā nav, viņiem labāk patīk, ka es turos nostāk,-šīe vārdi tika pateikti ne bez rūgtuma, tomēr tajā pašā laikā izklausījās, ka puisis pie tā ir pieradis un ar to samierinājies.
-Vai drīkstu tev ko pajautāt?-Stefans palūkojās uz Svāfu.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 13.02.2009 14:31

"Hmm, šajā gadījumā, tas man der." Svāfa centās nepievērst uzmanību Stefana un vecāku attiecību tumšajai pusei.
"Protams, ka drīksti jautāt. Tomēr es paturu, pārāk liela šoka gadījumā, tiesības kādu laiku neatbildēt." viņa piemiedza Stefanam ar aci un gaidīja, ko tad viņš jautās.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 13.02.2009 14:34

-Kas Svāfai Rokfellerai, meitenei, kura var dabūt jebkuru īpaši nepiepūloties un nepakustinot daudz vairāk par pāris pirkstiem liek atrasties šeit, šādā stāvoklī ar Stefanu Skotu, kurš ir visai garlaicīgs tipiņš ar nejauku raksturu?-Stefans vaicāja. Viņa acīs mirdzēja nopietnība.

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 13.02.2009 19:17

Endiju īpaši nesatrauca tracis vilcienā, ja varēja iztikst ar karsto šokolādi nav obligāti jācenšas izdemolēt braucošs vilciens.. Nudien fantastisks jociņš. Un es jau domāju, ka pēdējais atpakaļceļš būs garlaicīgs.
Tātad, kakao, Kakao viņai atgādināja par bērnību, nu ja izaugt lielai vienmēr ir gribējies, bet tad kad esi uz pieaugušo dzīves sliekšņa uznāk vēlme pakāpties atpakaļ, nav jau vienmēr jātēlo pārgudrie pieaugušie, būs sīkajam ir foršāk un Endija zināja, ka savam brālim viņa mūzīgi būs un paliks sīkā, neatkarīgi no tā cil liela viņa izaugtu. Tāpēc Endija uzmeta skatu draudzenēm un s\aka doties saldumu tantiņas virzienā, labāk, kad ir auksts, nevis karsts..

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 13.02.2009 19:32

Nekas no caurspīdīgām durvīm nesanāca gan, tās stāvēja tur tikpat masīvas kā bija iepriekš.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 13.02.2009 21:30

- Vai! - Aludra paklusu iesaucās un enerģiski papurināja roku gaisā šoreiz neko neburot.
- Nekas nesanāca, tikai man roka notirpa! Nekad neesmu piedzīvojusi, ka no buršanās tirptu rokas, dīvaini.
Viņa paberzēja labo roku, kurā bija zizlis, ar kreiso.

- Klau, puiši, man bezmaz šķiet, ka durvis lauzt nav vēlams. Var notirpt ne tikai roka.

Viņa paskatījās uz augšu.
- Nez... kā būtu ar griestiem? - meitene domīgi novilka.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 13.02.2009 22:00

Endija tikai nobolīja acis par Efijas teikto. Draudzenei vajadzēja zināt, ka kraukļnadze šoreiz bija domājusi karstvīnu, kas sasilda tikpat labi, ja ne vel labāk, kā kakao. Kamēr otra Endija bija devusies meklēt kakao, kraukļnagu Endija savukārt pietuvojās tam bariņam, kur bija Aludra un vel pāris.
Varbūt uzreiz ķerties pie kā smagāka? Kāda jēga padarī durvis caurspīgīgas, ja iekšā tāpat netiek.
Endija noteica palūkodamās uz Aludru.
Deprimo
Meitene noteica pavēršot savu zizli uz griestiem. Šī burvestība bija tieši laikā, lai radītu caurumu izvēlētajā sienā. Šoreiz par mērķi bija izvēlēti griesti.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 13.02.2009 22:14

Efija tā arī palika abām draudzenēm pa vidu no, kurām kraukļnagu Endijai jau nu vajadzēja zināt, ka Efija nekad nedomā par alkoholu un patiesību sakot to arī nemaz nelieto.
Oliņ, boliņ, čimpiņ...
Vislabākais veids kā izlemt, kurai no Endijām tagad sekot.
...rimpiņ, vējiņ, kājiņ, bums!
Pēc pantiņa izvēles vajadzēja sekot Kraukļu Endijai, bet Efija pagriezās un sekoja Grifidoru Endijai. Saldumi un karsts kakao tomēr bija uzvarējuši. Galu galā durvis tiks izgāztas arī bez abu meiteņu palīdzības, bet kakao gan neviens nedrīkstēja izdzert bez Efijas.
Pēdējais atpakaļceļš būs arīdzan salds...
Ai, cik bezatbildīga reakcija uz vilcienā notiekošo, bet galu galā te bija vēl simtiem citu absolventu, kas šķiet tāpat kā Efija un Kraukļu Endija negrasījās piedalīties durvju saburšanas pasākumā.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 13.02.2009 22:49

- Tāda jēga, ka nav vērts taisīt caurumu, ja priekšā nav lokomotīves un mašīnistu, - Aludra, joprojām eleganti vicinot roku, nevainīgi paskaidroja.
- Bet pa caurumiem sienās, un kur nu vēl priekšpusē, pūš caurvējš. Tā var dabūt sāpošas ausis.

Iesūtīja: Laululintu ; laiks: 13.02.2009 22:55

Moda saspicēja ausis, kad izdzirdēja kādu ierunājamies par nolaupīšanu. Kā izrādījās, to teica kāda meitene, kuru Moda atcerējās redzējusi, bet ne viņas vārdu, ne torņa piederību nezināja.
— Tu tā tiešām domā? — Moda satraukta vērsās pie tumšmates. — Kāpēc?

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 13.02.2009 23:00

Meitene apvaldīja iegribu nokomentēt Daniela vēlmi pēc miera un tā vietā apsēdās, pavelkot sev līdzi puisi. Bez lielām ceremonijām viņa uzlika uz vīrieša pleca galvu un aizvēra acis - iespējams, ka šādā pozīcijā viņai pat izdosies iemigt, kaut gan vienmēr bija ērtāk ielikt galvu otra klēpī. Daniela roku, aiz kuras jauneklis tika novilkts uz krēsla, Elizabete nebija atlaidusi un tagad ar to izklaidīgi spēlējās, cenšoties sevi iemidzināt, kas bija visjēdzīgākasi, ko varēja mēģināt izdarīt, lai spētu noignorēt to trako skuķu izrīkošanos gaitenī.
-Es būtu pateicīga, ja viņas uzspridzinātu viena otru, lai būtu klusums.-

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 14.02.2009 01:06

— Nekas, gan izbeigs. Tu zini, nesmejies, bet buroties es sajutu tādu dīvainu pagurumu. Izskatās, ka kaut kur viņām ir taisnība — vilciens noēd maģiju.
Daniels bija laaiski atmeties un ļāva Elizabetei darīt ar viņu, kā viņai gribējās. Viņam pašam radās zināma vēlme.
— Es tev varētu nolikties klēpī.
Patiesi, ja viņa nebūtu atbalstījusies uz viņa pleca, viņs to būtu izdarījis bez prasīšanas.

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 14.02.2009 13:05

Panākusi saldumu tantiņu Endija palūkojās pār plecu un redzēja, ka viņas virzienā dodas arī Efija, Divas karstās šokolādes lūdzu! Meitene uzrunāja jauko tantiņu un sāka pārmeklēt kabatas, pēc naudiņas. Maka meitenei nebija, jo tiem vienmēr kaut kādā veidā pieaug kājas, tāpēc meitene labkāk uzticējās kabatām, kuras līdz šim viņu nebija pievīlušas.

Kamēr gaidīja šokolādi, Endija pavēroja apkārt notiekošo .. Tiešām nezinu vai sadragāt vilcienu būs labākā ideja, ja nu tas izjūk pa detaļām, vai vēl sliktāk apstājas .. meitene nogrozīja galvu.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 14.02.2009 13:28

Pēc Endijas burvestības griestos caurums neuzradās vis.

Saldumu tantiņa, padzirdējusi Endijas (tās otras Endijas) komentāru manāmi satraucās.
— Ei nu ei, bērni, vilcienu gan nedemolējiet, ar ko tad citi skolēni nākamgad uz Cūkkārpu brauks? Kurš tur ar demolēšanu nodarbojas?
Tikmēr jau arī meitenei tika pasniegtas divas porcelāne tases ar kūpošu brūnu šķidrumu.
— Viens sirps, lūdzu. Un pasaki, kur notiek tā vilciena demolēšana?

Ja kāds arī pievērsa uzmanību aiz loga esošajai ainavai miglai, viņš varēja manīt, ka vilciens pilnīgi noteikti joprojām traucas caur biezu egļu mežu. Neko citu saskatīt arī nevarēja.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 14.02.2009 14:12

Forši, forši, forši. Viņām būs silts dzēriens.
Vispār, jā... Ja, kaut kas notiks tad taču mums nebūs nekādu izredžu pabeigt šo ceļojumu braucot vilcienā.
Par citiem nebija pārlieku lielas bēdas, jo, kamēr Efijas bērni sāks iet šajā skolā būs vajadzīgi kā minimums 11 gadi, kuru laikā daudz, kas vēl varēja mainīties. Protams, pēc vilciena sajukšanas pa detaļām viņi visi varēja teleportēties, bet atklāti sakot teleportēšanās vienmēr izraisīja vieglu nelabuma vilni. Nu gluži kā lidu tīkla izmantošana.
Mēs nedemolējam!
Efija vientiesiski uzsmaidīja saldumu tantiņai ar acīm nomērīdama saldumu kalnus un prātodama vai pietiks ar šokolādi vai tomēr nē. Atklāti sakot viņa dažkārt spēja pārvērtēt savas spējas un dažkārt pārāk ātri mainīja domas. Interesanti vajadzēja tēlot sūdzambībeli un pateikt, kas vai tomēr nē? Varēja jau, protams, pateikt „to dara citi”, bet vai tad arī tas nelīdzinātos sūdzmaņošanai? Galu galā tie bija viņu ģimenes locekļi veselus 7 skolas gadus. Pat ar savu asins ģimeni pēdējo 7 gadu laikā tik daudz laika nebija pavadīts kopā.

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 14.02.2009 14:23

Endijai beidzot izdevās izmakšķerēt no mantijas kabatas monētiņas kuras viņa pasniedza saldumu tantiņai un pretī saņēma kūpošās krūzes un vienu no tām padeva Efijai.

Pēc Efijas tektā meitene pamāja ar galvu, Nē, nē viss kārtībā, absolventi tikai satraukušies par aukstumu, bet tiklīdz sajutīs karstās šokolādes aromātu, gan jau nomierināsies. Nu cerams..

Varbūt kādu dienu šokolāde izglābs pasauli? Endija paraustīja plecus un lēni iemalkoja gardo dzērienu. Viņi tiešām nezina, ko palaiž garām.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 14.02.2009 14:36

-Hmmm,- Elizebet domīgi novilka, noņemot galvu no partnera pleca un apsēžoties tā, lai Daniels spētu ērti iekārtoties uz krēsla un ielikt savu galvu viņas klēpī - uz pleca tāpat nebija pietiekoši ērti, lai spētu iemigt braucošā vilcienā, kurā daļa pasažieru nedraudzējas ar smadzenēm.
-Skan visai traģiski - es biju cerējusi uzlikt kupejai kādu burvestību, lai mums nepievērš uzmanību,- teikuma sākumā neviltoto nopietnību sakāmā beigās bija nomainījis visai divdomīgs smaidiņš.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 14.02.2009 14:36

Efija un Endija viena otrai tik bieži šo to šad tad izmaksāja, ka Efija nemaz neizjuta sirdsapziņas pārmetumus par to, ka šoreiz ir tikusi pie bezmaksas karstās šokolādes.
Paldies, tev!
Sirsnīgs smaids draudzenei.
Ja, ne izglābs, tad vismaz padarīs laimīgākus!
Tāds silts, saldi tīkams šķidrums savādāk nemaz nedrīkstēja darīt.
Ejam atpakaļ uz kupeju?
Tas bija tikai piedāvājums, ne obligāti pildāma darbība.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 14.02.2009 18:52

Daniels arī iekārtojās.

— Varbūt nevajadzētu. No ratiņu tantiņas derētu dabūt ko dzeramu, tas ir tad, protams, ja viņa te novazāsies garām, — viņš prātīgi noteica.
— Man derētu šokolāde.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 14.02.2009 22:58

Saldumu tantiņa ar aizdomām nopētīja meiteni, kura apgalvoja, ka neviens neko nedemolējot, bet paņēma naudu un neko neteica. Nudien, ja postījumi būs lieli, viņa pamanīs tos pati, ja mazi, tos viegli varēs salabot. Ne jau saldumu pārdošana vien bija viņas darbs, galu galā.

Tagad viņa tikai virzījās pa aiteni uz priekšu, palielinādama esošo kņadu, ielūkodamās katrā kupejā, no kuras pretī nevēdīja vēmekļu smaka:
— Vai kāds vēlas saldumus, mīļie?

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 14.02.2009 23:13

Svāfa kļuva nopietna gandrīz vai tajā pašā mirklī kā Stefans pabeidza jautājumu un piecēlās kājās, uzburdama viņam jaunu segu, lai pašreizējo varētu paturēt sev uz pleciem un pastaigās pa kupeju, acīmredzami domādama kā viņam labāk paskaidrot. Vairākas reizes viņa pat iesāka runāt, taču aprāvās, palūkojās ārā pa logu, kur viss rādījās spokains un redzēt neko nevarēja un turpināja staigāt turp un atpakaļ.

Pēc laba brīža viņa nostājās priekšā Stefanam un acīs bija redzama sakāve:
"Es nezinu kā es Tev uz to varu atbildēt, Stefan. Tā vienkārši ir. Man nekad nav padevies izpaust savas izjūtas pret cilvēkiem, kur nu vēl paskaidrot kāpēc tā ir. Man pietiek ar to, ka es zinu, ko jūtu, ko jūt mans ķermenis, prāts, sirds un visi pārējie orgāni, kas par to atbild. Es Tev to nevarēšu paskaidrot... Tu man esi ļoti dārgs, tā nu es to jūtu un viss, viss, kas esi Tu, man patīk tik ļoti, ka es varētu, tā kā mēs sēdējām, sēdēt mūžīgi un man neko vairāk nevajadzētu." Svāfa nopūtās un novērsās, lai Stefans neredzētu, ka viņai acīs sariesušās asaras "Piedod, ka man atbilde ir tāda... Es sapratīšu, ja tā Tevi neapmierina."

Iesūtīja: Džea ; laiks: 14.02.2009 23:20

Neraža.
Meitene nomurmināja.Kāds acīmredzot rūpējās par to, lai dueļu laikos vilciens neciestu. Censdamās nepievērst uzmanību notirpušajai rokai zizlis tika pārlikts kreisajā rokā. Visai neērti, tomēr bija vērts mēģināt, tādēļ tā pati burvestība tika izpildīta pret logu, aiz kura joprojām atradās migla. Kur pie velna viņi bija nonākuši?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 14.02.2009 23:39

Aludra ar interesi vēroja, kā nekas no griestu cauruma nesanāca. Un tagad vēl Endija pārņēma zizli otrā rokā.
Oho! Kas te notiek? Tie, galu galā, nav nekādi pirmkursnieki, kas šoreiz brauc! Viņi visi ir jauni, bet mācības pabeiguši pilntiesīgi burvji, un daudzas prasmes tālākā dzīvē tā arī nekad neuzlabos.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 14.02.2009 23:41

Stefans kādu laiku vēroja Svāfas nemierīgo un uztraukto staigāšanu.
Meitenes vārdos viņš klausījās uzmanīgi un ar interesi. Kad parādījās asras, Stefans iekoda lūpā. Viņš piecēlās un devās pie Svāfas, lai viņu apskautu.
-Piedod, lūdzu, man nevajadzēja ko tādu jautāt,-gan acīs, gan balsī bija jaušama nožēla.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 14.02.2009 23:50

"Nē, viss ir kārtībā!" Svāfa gandrīz iesaucās "Es pati esmu vainīga, ka nevaru atbildēt, Tavs jautājums ir tikai normāls, es pat tādu uzdotu, ja nebaidītos tagad pati, vai tas būtu godīgi, kad es nevaru atbildēt. Ja man kādreiz būs vārdos izliekama atbilde - pirmais to uzzināsi." viņa pasmaidīja un ciešāk apskāva Stefanu.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 14.02.2009 23:52

Elizabete par atbildi tikai viegli pasmaidīja, pievēršoties ainavai aiz loga, cik nu miglu var saukt par ainavu.
Vispirms viņa centās atcerēties vai lādē no pēdējā Cūkmiestiņa apmeklējuma nebija palikusi vēl kāda šokolāde, bet nonākot pie slēdziena, ka nevar atcerēties un pārbaudīt arī nav vēlmes, jautājums tika slēgts. Nākamā doma, kas ienāca prātā bija daudz smagāka - bija jāizdomā kā vecākiem paziņot viņas izvēli izvākties no mājām. Vecāki bija pilni cerības beidzot meitu vest pie prāta un cerēja, ka viņa iestāsies kādā vientiešu augskolā...
Paralēli domu gājienam, Elī automātiski bija sākusi spēlēties ar Daniela matiem. Smalkie pirksti slīdēja caur puiša matiem, tos virpināja un jauca. Tikai saldumtantiņas parādīšanās izrāva viņu no nepatīkamajām domām.
Elī uzsmaidīja tantiņai. -Lūdzu, divas tāfelītes šokolādes un krūzi kāda siltāka dzēriena,- ne īpaši skaļi meitene noteica, uzmanīgi, lai netraucētu Danielam, no kabatas izvelkot jau iepriekš šim nolūkam/brīdim noliktas monētas.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 15.02.2009 00:14

Stefans piekļāva Svāfu sev tuvāk klāt un glāstīja viņas matus.
-Es neapvainošos, ja atbilde nekad nebūs pilnīga,-viņš noteica un noskūpstīja meitenes pieri.
Pie sevis klusi dungodams, Stefans vadīja Svāfu dejā, tepat kupejā. Tā bija lēna, mierīga un ļoti, ļoti intīma deja. Kaut vai tādēļ, ka tā bija domāta tikai viņiem abiem.

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 15.02.2009 17:58

Endija ar pieku izmaksāja draudzenei dzērienu, jo zināja, ka citreiz, kad viņas finanses būs devušās uz citiem medību laukiem, tas atmaksāsies.
Meitene vēlreiz domīgi palūkojās apkārt, Jā, labāk ejam gan, šeit tik un tā nav ko darīt.
Endija vēlējās pēc iespējas ātrāk tikt līdz kupejai, kur varētu lēnām izdzert šokolādi.
Kur palika Kraukļu Endija?

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 15.02.2009 20:54

"Paldies Tev." viņa čukstēja klusus pateicības vārdus Stefanam ausī, kamēr viņi dejoja un apvija rokas ap puiša kaklu un pieglaudās viņam tik tuvu cik iespējams.. Ar katru brīdi pavadītu kopā ar Stefanu šādi, Svāfa jutās arvien laimīgāka.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 15.02.2009 21:44

-Drīzāk paldies tev, ka esi,-puisis nočukstēja un turpināja dungot kādu melodiju, kuras pavadījumā maigi vadīja meiteni pa diezgan nelielo kupeju. Viņas tuvums bija jauks, patīkams un pavisam noteikti reibinošs.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 16.02.2009 08:31

Kraukļnagu Endija nu reiz bija tā, kas vienmēr domāja pati ar savu galvu un Efijas idejām vispār nekad nepakļāvās. Efija ļoti bieži prātoja par to kāpēc no visiem Kraukļnagie par savu vislabāko draudzeni ir izvēlējusies tieši šo meiteni. Toties šādi prātuļojumi nekad neradās Grifidoru Endijas klātbūtnē. ‘Piedevām, lai gan viņas bieži bija manāmas trijatā, Efija ļoti labi zināja, ka Kraukļnagu Endijai nevisai patīk Grifidoru Endija, Efija tikai neparko nespēja vai negribēja izprast šo nelielo antipātiju iemeslus, jo Grifidoru Endija taču bija vienkārši burvīga!
Nezinu... Man liekas, ka viņa aizgāja palīgā Aludrai...
Efija paraustīja plecus un iegājusi vecajā, labajā kupejā, apsēžoties gandrīz izlēja daļiņu siltā dzēriena.
Ak, esmu gan es neveikla!
Un laime, ka gudra un spējīga izmantot vismaz veco labo „tiro” neaizdedzinot kādu mantiju. Ā... Nē, mantijas viņa reiz bija dedzinājusi ar to burvestību, kas lietas izžāvē!
Oho... ārā gan ir kokaina migla!
Šķiet beidzot Efija bija pamanījusi gan miglu, gan kokus, kurus daži bija pamanījuši jau sen. Tiesa tie daži nebija joņojuši pa gaiteņiem meklējot piedzīvojumus un karstu šokolādi.
Nav brīnums, ka te ir tik pavēss!
Re, secinājums rokā! Turklāt nebija Efijai pat domas, ka temperatūru vajadzētu pārbaudīt ar termometra vai kā cita palīdzību, lai atrastu šajā procesā kādu dīvainību.

Iesūtīja: Kaķis ; laiks: 16.02.2009 10:38

Pīters Mailo ignorēja. Kāpēc viņa nebrīnījās?

Mēs esam nolaupīti! jau paskaļāk viņa atkārtoja, tā lai tie gaitenī, kas nav krituši uz ausīm viņu sadzird. Tiesa par spīti šaušalīgajam fakta konstatējumam, pati meitene smaidīja tā, it kā Ziemassvētki būtu pienākuši pusgadu ātrāk.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 16.02.2009 18:11

Endija, tā, kura vilcienu mēģina demolēt, pēc kārtējā buršanās mēģinājuma iekliedzās un nometa zizli uz grīdas. Viņas roka gan izskatījās kā parasti, taču meitene to turēja tā, it kā zizlis būtu bijis nokaitēts, un apmēram tādas paša bija arī izjūtas.

Elizabete dabūja kārotos saldumus un šokolādi baltā milzīgu apmēru porcelāna tasē, un saldumu tantiņa turpināja apstaigāt vilcienu.

Efijas mantija tā arī palika slapja un netīra, neraugoties uz viņas tīro. Piedevām delbnā iemetās dīvaina sajūta, tāda kā tirpoņa vai.

Pīters bija aizņemts diskusijās par konkrētas burvestības izvēli, un Mailo jautājumu pirmīt tiešām nebija dzirdējis.
— Ko? — viņš izklaidīgi noprasīja, — Kas par blēņām, — un viņš jau atkal bija aizņemts, runādams ar vērā ņemamiem cilvēkiem.

Visādi citādi nekas īpaši nemainījās. Aiz loga joprojām bija migla un mežs, šaipus logam joprojām bija auksti, nē, patiesībā kļuva vēl aukstāks.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 16.02.2009 19:19

Dejas skaistumu izjauca viena pavisam nejauka lieta - aukstums. Vilcienā bija kļuvis vēl aukstāks, siltuma burvestība likās smieklīga, ja tā jāatjauno tik sasodīti regulāri un pat Stefana tuvums nepalīdzēja vairs. Svāfa nodrebinājās.
"Man nepatīk to ierosināt, bet es domāju mums abiem jāsaģērbjas siltāk. Neizskatās, ka mūsu galapunktā pēkšņi izrādīsies karsti."

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 16.02.2009 19:32

- Kas tev notika? - ievaicājās Aludra, kas kaut ko tādu jau puslīdz bija gaidījusi.
- Skaidrs. Burties nevar. Puiši, - viņa vērsās pie palīgiem, - demolēšana tiek atlikta līdz brīdim, kad atkal varēs burties. Paldies par gribēšanu palīdzēt!
Aludra nosūtīja puišiem gaisa skūpstu, skatoties uz glītāko no tiem, tad pagriezās un devās atpakaļ uz savu kupeju. Tur viņa izvilka no lādes silto apģērbu, iekārtojas uz dīvāna ar visām kājām, labi apsedzās, katram gadījumam noliekot sev blakus vēl pāris apģērba gabalus, lai nav pēc katra jārāpjas laukā no ligzdiņas, un grasījās pagulēt. Ja neko darīt nevar, tad viss noskaidrosies, kad vilciens kaut kur kaut kad apstāsies. Pēc brīža viņa jau mierīgi šņākuļo.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 16.02.2009 19:33

Stefanam aukstums īpaši netraucēja, tomēr viņš Svāfai par prieku uzvilka jaku un aizvilka rāvējslēdzēju. Ne līdz galam, bet tā, lai jaka neplivinātu atvērtus stūrus.
-Zini, varbūt izlienam palūkot, kas īsti notiek pārējā vilcienā. Vabrūt viņi kaut ko zin,-puisis ierosināja, pagaidot, kad Svāfa uzvelk kaut ko siltāku un pēc tam saņemot viņas plaukstu.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 16.02.2009 19:41

Svāfa nolūkojās kā Stefans uzvelk jaku un pati pa to laiku pie sevis nemanāmi pasmīnēja. Piegājusi klāt savai lādei, viņa bez liekas vilcināšanās novilka kleitiņu, paliekot tikai apakšveļā, uzvilka cieši pieguļošas džinsu bikses, kas viņai piestāvēja perfekti, kā arī it kā parastu T-krekliņu, kurš izskatījās uz viņas pārāk labi, lai to varētu dēvēt par parastu un siltu, baltu džemperi ar lielu apkakli un garumā līdz puslielam. Tā kā aukstapēdenes visam šism klāt piemerotas nebija, viņa uzvilka zābakus ar siltu oderi un paņēma savu zizli pa rokai. Visu to viņa darīja mierīgi un nesteidzoties, pie sevis joprojām nemanāmi smīnot, un tikai tad bija gatava sekot Stefana ierosinājumam.

"Jā, dodamies." viņa piekrita un un gaidīja, kad puisis pats izlems iet ārā no kupejas un Svāfa sekos.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 16.02.2009 19:54

Es nezinu.. Tas.. Tas zizlis. Kautkas te nav kārtībā
Endija apjukusi nomurmināja. Tas, kas pirmīt bija noticis, tas bija liels šoks pašai Endijai. Ko tādu no zižļa puses, kurš godam bija kalpojis visus šos septiņus gadus, viņa nebija gaidījusi. Tas patiešām nozīmēja to, ka burties nevar. Savādāk dabūsi ko vairāk par roku tirpšanu un nelietojamu zizli. Meitene saprata, ka prātīgākais šobrīd būtu doties atpakaļuz kupeju, tādēļ viņa nedroši paņēma zizli, cerot ka tas būs normālā stāvoklī.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 16.02.2009 19:55

Kad Svāfa tik viegli atbrīvojās no drēbēm, Stefans nedaudz kautrīgi aizgriezās. Viņš nebija radis pie tik ļoti brīvas gaisotnes.
-Iesim?-Stefans vaicāja, kad bija ar vienu acs kaktiņu pašķielējis, vai Svāfa ir apģērbusies. Pēc brīža puisis atgrūda vaļā kupejas durvis un kpā ar Svāfu izgāja gaitenī.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 16.02.2009 20:32

Mirabella slēpdama smīnu visu šo laiku nolūkojās kā apsviedīgā kraukļnadze Aludra visus izrīko. Kad nu beidzot viņa meta tam mieru, Mirablla paraustīja plecus un aizdevās paviesoties kupejā, kurā bija patvērušies Daniels un Elizabete.
Iegājusi kupejā, viņa bezceremoniāli noslīga uz pretējās sēdekļa, pavīpsnājusi par abiem mīlas balodīšiem un noteica:
— Viņi aplauzās, burvestības dara nepatīkamas lietas, un neviens tā arī nesadomāja izmantot tavu ģeniālo ideju, Daniel. Parāk pieraduši pie burvestībām, lai gan… — Mirabella maigi noglāstīja savu zizli, — …jāatzīst, ka šitā burvju nūjiņa ir atkarību izraisoša.

Iesūtīja: Kaķis ; laiks: 16.02.2009 20:38

Mēs esma nolaupīti! — Mailo dīdījās kā bērns un priecīgi berzēja plaukstiņas. Šis nav pareizais maršruts. Pa ceļam nav šitādas egles. Mēs esam nolaupīti! Beidzot kaut kas interesants! — izskatījās ka elšpūte septiņus gadus bija gaidījusi kādu, kas viņu nolaupa. Acis spulgoja, vaigi ziedēja un vispār.. Mailo šķiet jutās savā elementā.

Mēs varētu taisīt plakātus un līmēt pie logiem — "Palīgā!" "Mūs nolaupīja!"..

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 16.02.2009 20:55

Par laimi saldumu tantiņa nebija stīva riebekle un bija panākusi pretī, lai paņemtu Elizabetes doto naudu, par ko meitene bija pateicīga vecajai sievai. Nu negribējās viņai tramdīt jaunekli, kurš bija ielicis galvu viņas klēpī un vecā dāma to par laimi saprata.
Nolikusi šokolādes tāfelītes tā, lai Daniels tās bez problēmām varētu satvert, viņa mierīgi malkoja silto šķīdumu no glāzes. Lieki teikt, ka tās saturs arī tika piedāvāts puisim, kuram galvenokārt tas tika pirkts.

Ienākot Mirabellai, Elī tai valtīja īsu smaidu, kad piedāvāju nedaudz šokolādes, kuru pati bija iesākusi maziem gabaliņiem ēst, atstājot puisim sev klēpī krietnu daudzumu siltā dzēriena.

Iesūtīja: Laululintu ; laiks: 16.02.2009 22:36

Ak viņa mani taisās ignrēt? Moda pie sevis dusmojās, kad tumšmate viņai neatbildēja. Nē, tā jau nu tas neies cauri.
— Moda tagad laikam būtu to cilvēku sarakstā, kuriem nav vērts pat atbildēt? — viņa skaļā balsī sarkastiski noprasīja meitenei, kas gluži kā sajukusi vārījās par kaut kādiem plakātiem.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 17.02.2009 00:02

Svāfa sekoja Stefanam gaitenī un lūkojās kas tad te nu apkārt notiek un vai kādu aiz piedurknes nevar noķert un pajautāt. Izklausījās, ka gan jau pa šo kņadu ir noskaidrots, kāpēc te ir auksts un kur viņi dodas.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 17.02.2009 00:03

— Tā gan, — Daniels jautri atzīmēja un pacienājās.
— Man gan šķiet, ka tai Cūkkārpā atkarību nenovēršami ieaudzina.

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 17.02.2009 01:44

Endija vien nogrozīja galvu pēc Efijas atbildes par Kraukļu Endiju, žēl, kopā taču jautrāk, vai varbūt arī nē? Nez kāpēc meitenei šķita, ka otra Endija parasti ir visai īdzīgā noskaņojumā, kad tuvumā bija viņa, nu ja, bet varbūt tās bija tikai iedomas, un vispār Endija bija pārliecināta, ka viņai ir bijis visforšākais izlaiduma gads skolas vēsturē.

Meitene sekoja Efijai un iegājusi kupejā pārsteigti vēroja, kā tik pat kā nekas nemainījās pēc Efijas burvestības. Oj, šito izmazgāt būs pagrūti..
Te tiešām notiek kaut kas savāds - laukā migla un skujkoki arī burvestības vairs neizdodas.. A ja nu mēs kļūstam par vientiešiem?

Endija reti iedomājās par to, cik grūta dzīve bija vientiešiem, vai vēl sliktāk, niekkalbjiem, kas nespēja pielietot maģiju, tas nozīmēja visu darīt pašam, bet no otras puses arī vientiešiem bija sava maģija, kas saucās elektrība un ar to varēja izdarīt pusi darba cilvēka vietā.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 17.02.2009 09:49

Nesapratu...
Efija pārlika zizli otrā rokā, lai pakratīto to, kas tā kā notirpa, tā kā nē. Mēģināt vēlreiz?
Varbūt, ka man vienkārši saplīsa zizlis?
Kraukļnadze nepārliecinoši ieminējās. Tad viņa iedzēra vēl malku siltā dzēriena un paņēmusi zizli zižļa rokā izmēģināja „tīro” vēl vienu reizi.

Iesūtīja: Kaķis ; laiks: 17.02.2009 12:37

Moda pirmoreiz bija paslīdējusi elšpūtes uzmanībai garām. Tomēr šitā jau paslīdēt garām nevarēja. Mēs esam nolaupīti! Moda saņēma sev veltītu gavilējošu izsaucienu.

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 17.02.2009 18:59

Endija noskatījās kā draudzene vēlreiz izmēģina burvestību, kaut gan viņai bija zināmas aizdomas par iznākumu.
Varbūt vaina nav zizlī, bet vsā vilcienā, tā vienkārši taču zizlim nevar pazust maģija, un arī no ārpuses tas izskatās visai normāli. Endija domīgi noteica un iekārtojās krēslā, turpinādama dzert karsto dzērienu, kas kaut arī pavisam nedaudz, tomēr sasildīja. Endija sāka ilgoties jau pēc nākamās krūzītes karsta kakao. Vai nu mēs pārdzersimies kakao, vai arī nosalsim ..

Iesūtīja: Laululintu ; laiks: 17.02.2009 21:15

Moda tikai varēja brīnīties par meitenes dīvaino uzvedību - nepārprotamo sajūsmu un diezgan idiotiskajiem izsaucieniem.
— Jā, jā, to mēs jau dzirdējām, — Moda nedaudz, tikai nedaudz izsmējīgi novilka. — Interesanti, kā tu tik labi to vari zināt?
Tad viņa vērsās pie pārējiem, kas vēl bija pie neatveramajām durvīm: — Varbūt tas ir kāds negaidīts pārbaudījums no pasniedzēju puses? Tā teikt, pārbaude, vai esam gana iemācījušies? It kā ar S.Ē.R.G.I.iem nepietiktu, — Moda nepatikā nodrebinājās, atcerēdamās briesmīgos gala pārbaudījumus.

Iesūtīja: Kaķis ; laiks: 18.02.2009 11:31

To saprastu katrs, kas paskatītos laukā pa logu, — Mailo gluži kā mazam bērnam skaidroja Modai. Egles, migla..Savu mūžu te nekas tāds nav bijis!

Iesūtīja: Laululintu ; laiks: 18.02.2009 16:45

— Bet tāpēc jau tā nav uzreiz nolaupīšana, — Moda iebilda. Un, pat ja tā būtu, tad kaut kādi plakāti jau nu neko nepalīdzēs.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 18.02.2009 22:26

Vilciena priekšgalā.

Endijas Demolētājas zizlis bija pilnīgā kārtībā, un arī roka ātri vien atgāja. Aš nepateiksi, ka pirms brīža kāda burvestība nebūtu izdevusies, tā vien likās, ka varētu mēģināt vēl.

Beidzot arī Mailo kāds pievērsa uzmanību.
— Nu paklau, ārā ir tāda migla, un tu apgalvo, ka tieši šitādu egļu pa ceļam nav? — Pīters likās visai ieinteresēts, — Eu, Stjuart, mūs ved uz Ziemeļpolu laikam!

Tāpēc ir jāuzlauž šitās durvis, — Stjuarts atņurdēja, — ja ne ar burvestībām, tad ar kāju jāizsper. Jāparunā ar mašīnistu.

— Vispirms tomēr ar burvestībām, —Pīters nepiekrita, — tātad, visi reizē, jūs arī meitenes, vēršam zizļus pret durvīm un Dragājies! pēc tam, kad es būšu noskaitījis uz trīs. Ja nesanāks, pieaicināsim vēl kādu.

S&S

Gaitenī pa gabalu rēgojās saldumu tantiņa, bet visādi citādi pirmītējā burzma bija norimusi, vien pašā priekšā varēja manīt jauniešu pulciņu par kaut ko dzīvi diskutējam.

E&E kupejā

Efijas otrais tīro arī nenostrādāja. Meitenes roka visā garumā notirpa tik ļoti, ka pirksti neviļus atlaidās un zizlis nokrita uz grīdas.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 18.02.2009 23:20

Ar zizli viss bija kārtībā, tas labi. Toties Endija joprojām nesaprata, kas ar to bija noticis. Iepriekšējos gados vilcienā taču viņa bija būrusies bez problēmām.
Zini, es brīnos, kā tu vispār spēja kaut ko saredzēt tādā miglā.
Arī Endija beidzot bija pievērsusies Mailo. Zizlis joprojām atradās meitenes labajā rokā, taču viņa to nemēģināja pašlaik lietot. Kas zina, kas notiks nākamreiz.
Ar burvestībām jau mēģināju, nekas nesanāks, drīzāk tu tiksi pie notirpušas rokas un nekam nederīga zižļa. Tad labāk uzreiz meģināt ar kājām tās izspert.
Endija ar nelielu sarkasmu atbildēja Pīteram.
Turklāt Ziemeļpols atrodas otrpus jūrai. Ja nemaldos, mēs tomēr esam uz salas.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 19.02.2009 09:11

Otrā reize bija daudz neveiksmīgāka kā pirmā.
Oho!
Sapurinājusi roku, lai izgaiņātu nejauko tirpoņu viņa pacēla zizli.
Iespējams tev ir taisnība par vientiešiem...
Tas nu pagalam nebija tas, ko Efija vēlējās piedzīvot. Iegūto spēju burt neviens nedrīkstēja tā atņemt! Tomēr tā visa priekšā acīmredzami Efija bija bezspēcīga.
Endij, paturi, lūdzu, es uzvilkšu ko tīru!
Iedevusi Endijai paturēt savu kakao Efija piegāja pie mantu lādes un bez liekām ceremonijām izvilka tīru džemperi, kuru uzvilka mantijas vietā. Galu galā viņi pamazām tuvojās mājām (?) un uz perona burvju mantijas nebija vēlamas.
Paldies!
Pēc nelielās pārģērbšanās Efija paņēma atpakaļ savu kakao krūzīti un apsēdās pretī Endijai.
Ja, godīgi, tad man ir bail!
Mājiens loga virzienā.
Tam aiz loga tā taču nebūtu jāizskatās un manai rokai nebūtu jātirpst!
Nu, jau gan laikam roka vairs īsti netirpa.

Iesūtīja: Kaķis ; laiks: 19.02.2009 13:26

Ha! Šitā ir nolaupītāju sabiedrotā! Mailo ar pirkstu norādīja uz Modu, — Kā tad tu tik daudz zini, kuri plakāti palīdzēs un kuri ne? meitene aizdomīgi (un gavilējoši reizē) noprasīja Modai, pie reizes apiedama tai apkārt, kārtīgi nopētot.

Iesūtīja: Laululintu ; laiks: 19.02.2009 19:53

Nē, nu tai patiesi visi nav mājās, Moda pie sevis nodievojās.
— Kas tu galīgi jocīga esi? Kāda vēl tur sabiedrotā? — Viņa sašutusi prasīja. — Es vienkārši domāju loģiski. Pamēģini tu arī.

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 20.02.2009 04:59

Endija pārsteigti vēroja Efijas neizdevušos burvestību un tās sekas, cik nu sekas, bet parasti taču buroties kaut kam ir jānotiek..

Kamēr Efija pārģērbās, Endija malkoja savu kakao, kurš nu jau bija stipri pie beigām un apdomāja notiekošo.
Pie nekāda dižā secinājuma viņa gan nenonāca, bet skaidrs bija tas, kas šis brauciens nemaz nelīdzinājās iepriekšējiem.

Hm.. Nu ne velti laika apstākļi pie mums ir vismīļākā sarunu tēma, tik pat labi tā migla kā uzradusies, tā arī pagaisīs, daba jau visādus jokus izspēlē... meitenei noskrēja šermuļi iedomājoties vēl ko citu, kas varētu būt par iemeslu miglai, bet nē, ne jau nu atprātotāji.

Un tomēr, vilcienā notiek kaut kas savāds, ko sākuma mūs cenšas nosaldēt, tagad bez maz vai aizliedz burties..

Okei, nu man arī palika baisi! Endija nedroši iesmējās.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 20.02.2009 09:01

Kāpēc tā?
Efijas galviņā joprojām dzīvoja viena vienīga patiesa doma – burvestības un zizlis. Vai viņai tagad būs jādzīvo ar spēju brūvēt mikstūras un viss?

Vienā rāvienā Efija izdzēra atlikušo kakao, lai domīgi raudzītos uz kokiem, kas bija tik tuvu vilcienam, ka dažu brīdi aizķēra tā logu. Vai varbūt tikai likās, ka tie aizķer?
Vai starp vilcienu un kokiem nevajadzētu būt kādai drošības joslai?
Lai gan droši vien, ka te bija gana mitrs, lai tādas joslas nebūtu un dzirksteles nekam nekaitētu. Katra dabas bērna sapnis ir saplūst ar dabu un, lūk, vilciens jau to centās izdarīt.
Droši vien, ka tev taisnība un jau pēc minūtēm piecām mēs noteikti iebrauksim saulainajā zonā!
Žēl, ka Efija nekādi nevarēja dzirdēt Mailo izteikumus par plakātiņu zīmēšanu. Šobrīd noteikti būtu forši pazīmēt kaut ko pat, ja viņai nešķita, ka viņi ir nolaupīti. Vienkārši zīmēšana ir forša lieta pat, ja māki zīmēt vien kantainas mājiņas un vairāk neko.

Aha, un arī Grifidoru Endijai bija baisi. Tas nebija labi, tiešām vajadzēja kādu mūzikas, grāmatu vai citu terapiju.
Mēs droši vien tika sadomājamies visādas muļķības un viss!
Efija centās uzjautrināti iesmieties, tomēr sanāca tā nedaudz samāksloti.

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 21.02.2009 12:43

Endija vēlreiz nodrebinājās, kakao beidzās un līdz ar to atkal atgrizās aukstums.
Jānodarbojas ar pašiedvesmu - autogēnais treniņš. Iedomājies - manai labajai rokai paliek silti, un tad tavai labajai rokai patiešām paliks silti, vismaz tā saka.

Endijai par to vienreiz bija stāstījis tētis un cik nu viņa saprata tad tā bija tāda vientiešu metode, maģijas vietā, bet arī tikai retajiem tā izdodoties. Bet nu tādā aukstumā meitene bija gatava izmēģināt gandrīz jebko.

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 22.02.2009 16:21

Vilciens brauca uz brauca, līdz pēkšņi migla apkārt izklīda. Vai arī vilciens no tās vienkārši izbrauca ārā? Kas to lai zina. Galvenais, ka miglas vairs nebija. Pat mākoņi bija izklīduši, vilciena kupejās iespīdēja saule.

Vilciena priekšgalā zēnu vecākais beidzot bija sabīdījis visus, noskatīja līdz trīs un uz trīs jauno burvju dragāšanas burvestība tika vērsta pret durvīm. Labi, ka Pīters nebija saaicinājis visu vilcienu, jo jau tagad tika sadragātas ne tikai durvis smalkos putekļos, bet arī ap tām sienā bija izrauts robs. Tālāk varēja nokļūt pie mašīnista, kurš gan nebija mašīnists, bet trīs gadus septiņus veci bērni, kuri tagad pārsteigti vērās uz caurumu sienā.

Demolēšanas akts nebija visai skaļš, tā ka kupejās esošie to nemanīja. Gaitenī esošie gan.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 23.02.2009 12:30

— Burvīgi! Saulīte, kas vēl vairāk ir vajadzīgs! — Mirabella dzīvespriecīgi pavēstīja, kad pa viņas degungalu sāka lēkāt sauleszaķīši.

— Labi, jaunieši, aizdošos pēc savas lādes, — meitene piecēlās un devās uz kupeju, kur bija apmetusies pirms tam. Nokonstatējusi, ka tur ir Aludra, kura izskatījās bija nolēmusi pārmaiņas pēc pasnaust, nevis komandēt parādi, meitene pasmaidīja un ar ierastu kustību izpildīja lidināšanas burvestību, kas ļāva smago lādi dabūt lejā no plaukta. Tā kā meitene bija spēcīga Cūkkārpā ieaudzināta atkarība no zižļa, tad viņa bija pavisam piemirsusi faktu, ka burvestības darbojas ne tā kā vajag.

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 23.02.2009 12:34

Burtvestības nedarbojoties tā, kā vajag? Kas to teicis? Lai nu kā — Mirabellas lāde nolidinājās no plaukta tieši tā, kā meitene vēlējās.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 23.02.2009 13:08

No nelielā būkšķa Aludra pamodās.
- Vai esam jau atbraukuši? - viņa painteresējās, pagaidām no segām ārā netīstīdamās, jo uzreiz nevarēja saprast, vai vilcienā ir auksti vai vairs nē, tikai pameta acis uz logu - cik grādu ārā?

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 23.02.2009 13:23

Tikai jau brīdī, kad Mirabella bija iesākusi lidināt lādi meitene atcerējās, ka iepriekš burvestības nebija īsti labi darbojušās, tāpēc pārsteigumā viņai sanāca smago priekšmetu nolidināt zemē mazdrusciņ skaļāk, kā parasti.

— Ē… Īsti nezinu, bet jebkurā gadījumā saulīte ārā spīd, — lidinādama pa priekšu lādi laukā no kupejas, Mirabella vēl dodamās prom jauki uzsmaidīja un noteica, — Liekas, ka tu varētu vēlreiz pamēģināt atvērt logu, tagad tas varētu taisīties vaļā.

Un tad jau viņa ar visu lādi aizdevās atpakaļ pie Daniela un Elī.
— Hmm, liekas, ka viss atkal darbojas, vismaz lidināšanas burvestība izdevās nevainojami.

Mirabella drošības dēļ vēl izmēģināja tādu burvestību kā Tīro pa kupejas logu.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 23.02.2009 13:25

Aludra pabāza roku ar nūjiņu no segu apakšas un pavēlēja logam atvērties. Viņai bija slinkums kaut mazdrusciņ piecelties vairāk sēdus, lai logu varētu normāli aizsniegt. Pie reizes arī sanāks pārbaudīt, vai burvestības atkal darbojas.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 23.02.2009 14:01

Kā rādās šeit darbojas vīriešu spēks.
Endija komentēja notiekošo. Un kapēc viņas burvestība iepriekš nedarbojās, ne tikai nedarbojās, bet arī radīja šoku? Kur te bija taisnība?
Sveiki, jūs nezinat kur palicis mašīnists un ko jūs mazie te darat?
Varēja padomāt, ka Endiju nepārsteidza trīs mazie knēveļi, kurus varētu uzskatīt par vientiešu pirmskolas bērniem. Pārsteidza, tomēr Endija centās to neizrādīt. Varbūt, ja laipni izturēsies, tad bērni atbildēs.

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 23.02.2009 19:32

ōho, kā piemin, tā laikam ir klāt! - Endija ar galvu pamāja uz saulaino zonu ārpus vilciena, spožie saules stari iespīdēja meitenei sejā un viņa saviebās, Cerēsim tik, ka tagad nepaliks par karstu..

Paklau, varbūt tīro jāizmēģina vēlreiz, un ja nu tā biezā migla pamatīgi absorbēja mūsu maģijas viļņus? Tikai tad meitene saprata, ka patiesībā viņa pati nemaz nebija mēģinājusi burties, tāpēc Endija izvilka zizli un palūkojās apkārt, lūkojoties pēc kaut kā, ko varētu noburt.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 24.02.2009 08:42

Nē, par karstu vienkārši nedrīkst palikt!
Šķiet Efiju manāi iejūsmoja saules gaisma. Tā savā ziņā atgādināja pludmali un silto saulīti.
Izmēģināt vēlreiz?
Viņa apdomāja šādu iespēju, tukšo kakao glāzīti noliekot sev blakus. It kā jau varēja palūgt mājās mammai tikt galā ar netīrajām drēbēm... Lai gan varēja jau tiešām izmēģināt arī to kā buras saules gaismā, tiesa gan Efijai nenācās ķerties pie sava zižļa, jo pie tā acīm redzami bija nolēmusi ķerties Endija.
Nu?
Efija nepacietīgi trīņājās pa solu kamēs Endija meklēja, ko labu u buramu.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 25.02.2009 11:56

-Tu varētu arī pamēģināt atvērt logu,- sieviete ierosināja Mirabellai, lūkojoties uz ainavu aiz loga, kura vairs nesastāvēja no miglas. Interesanti, pusceļu vilciens bija jau veicis?

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 25.02.2009 16:56

OOC: Efija netīro mantiju pārģerba un noslēpa kaut kur, man nebija nojausmas, cik tālu
Ā, mhm! Endija pamāja ar galvu,
un pavērsa zizli pret Efijas mantiju, un noteica tīro, kam sekoja arī skolā apgūtā rokas kustība.. Endija gan cerēja, ka pie notirpušas rokas pēc šīs burvestības viņa nebūs tikusi..

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 25.02.2009 20:01

Vienas izgāztas durvis vilciena gaitai nebija vis neko kaitējušas, un tas turpināja traukties uz priekšu. Aiz loga pavērās itin patīkama ainava, lauki, pa kādam mazam ciematiņam, visai parasts skats.

Visas burvestības izdevās gluži tā, kā tam bija jābūt. Tīro! nostrādāja, logs atvērās.

Bērni labu brīdi klusēja, tikai nikni skatījās viens uz otru, tad vidū stāvošā meitene panāca pussolīti uz priekšu un ārkārtīgi pieklājīgā tonī teica:
— Mēs te spēlējamies, un lūdzu mūs netraucēt. Kur palika mašīnists, nezinu, te esam tikai mēs.

Tikmēr aiz logiem jau atkal sāka vērpties migla.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 26.02.2009 08:48

Tādā gadījumā, kurš vada vilcienu?
Endija jautāja meitenītei, kura bija pienākusi uz priekšu. Ja vien tie nebūtu mazi bērni, tad arī kraukļnadze apsvertu Mailo domu par nolaupīšanu, taču tas jau bija smieklīgi.

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 26.02.2009 17:39

Endija pārsteigti skatījās uz vietu, kur vēl nesen atradās kakao pleķis, burvestība bija nostrādājusi, viss it kā bija kārtībā, bet ja tagad burvestība strādāja, tas kāpēc Efijai tā neizdevās pirms tam, Endija nogrozīja galvu, - laikam jau tā migla tiešām traucēja mūsu maģijas izpausmēm.

Meitene palūkojās uz ainavu aiz loga un sāka prātot kā ldiez lai pavada atlikušo braucienu, tas taču tomēr bija pēdējais.

Ko tu darīsi tagad, pēc skolas? Endija uzrunāja Efiju.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 28.02.2009 09:18

Oho, lieliski!
Tā vien niezēja rokas, lai arī Efija atkārtoti izmēģinātu savas spējas burt. Viņa nekad nebija bijusi labāko Kraukļnagu skolnieču galā, tomēr burt taču tā kā mācēja, ja jau no skolas laukā bija izlaista.
Ai, labi, vai nav vienalga. Slinkums bija lielāks par ziņkārību un zizlis tika ielikts atpakaļ tai vietā, kur to glabāt likās visērtāk.

Es?
Tas bija visbriesmīgākais jautājums, kuru varēja uzdot.
Ja, godīgi es īsti nezinu! Patiesībā ir briesmīgi pabeigt skolu un tā arī īsti nezināt savu nākotnes mērķi, jo sevišķi tāpēc, ka liela daļa apkārtējo to zin!
Var jau būt, ka tā lielā daļa tikai izlikās, ka viņiem ir zināms, kas viņi būs.
Un, tu?
Vai esi jau kaut ko izlēmusi?[/B]
Līdz šim viņas abas šķiet bija izvairījušās no šādiem tematiem.

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 01.03.2009 23:26

Nu jā, ja man pašai būtu kādas idejas, tad es tev droši vien nejautātu. Vēl īsti nevaru saprast uz kuru lauciņu labāk tēmēt, domāju, ka tagad padzīvošu Londonā kādu laiku un varbūt radīsies idejas..

Endijas vecāki, protams nebija sajūsmā par meitas neizlēmību, bet meitenei vienkārši bija grūti izdarīt izvēli, tāpēc šobrīd vieglāk bija pavērot visu, tā teikt, no malas.. svarīgu un ne tik svarīgu lēmumu pieņemšanu Endijai bija paradums atlikt uz vēlāku laiku.

Dīvaini, ka tik daudz jauniešu vēl nebija izvēlējušies ko darīt nākotnē, tomēr 17 gadu vecumā būtu jābūt gana pieaugušam.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 04.03.2009 08:27

Nu, jā... laikam...
Viņi tikai brauca un brauca, un brauca, bet tā jau laikam bija vienmēr, kad brauca. Savādi, nemaz nelikās, ka šī būtu pēdējā reize garajā braukšanas maratonā, kas bija atkārtojies gadu no gada.
Man liekas, ka līdz rudenim es jau zināšu, ko vēlos. Vienkarši šobrīd es skaidri zinu, ko nevēlos, piemēram, es nekad nestrādāšu slimnīcā vai nekļūšu par aurori. Toties iespējams man patiktu jaukt mikstūras, jo tā sajūta, kad nezini vai kaut kas sprāgs ir varena!
Blīkš! Un tavas laboratorijas vairs nav. Vai arī virtuves.

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 05.03.2009 00:00

Mmm.. jā mikstūru pasniedzējam, man šķiet bija baigais zobs uz mani... man drīzāk varētu padoties kaut kāda rūnu tulkošana, bet tā ir tāda visai garlaicīga nodarbe. Endija skaļi prātoja.
Varbūt Londonā ir kāds karjeras izvēles centrs, kur var aizpildīt kaut kādus testus un uzzināt sev piemērotāko profesiju, bet varbūt pietiek vienkārši ar kādu burvestību?

Lai vai kā, laika vēl bija pietiekami daudz, lai kaut ko izdomātu.

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 07.03.2009 00:25

— Nezinu. Vilciens brauc, tev ar to nepietiek? Tev padomā ir vēl kāds muļķīgs jautājums vai arī jūs tomēr netraucēsiet mums? — atbildēja skuķis. Abi pārējie bērni neko neteica, viņi pat neskatījās uz ienācījiem, bet truliem ģīmjiem blenza ārā pa logu.

Tikmēr migla jau atkal bija itin bieza. Visā vilcienā bija ļoti auksti, vien pa atvērtajiem logiem plūda iekšā kāds nebūt siltums. Tiesa, mitrums arī.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 07.03.2009 15:24

Citiem vārdiem, Lielbritānijā samērā normāli laikapstākļi.

— Varētu padomāt, ka aukstuma avots ir tepat vilcienā… — Daniels noteica.

Nu ja, burvju vilciens. Kondicionieru nav. Bet apkure…? Laikam kāds būs to palaidis atpakaļgaitā.

— Izslēdziet kāds saldētāju!

Iesūtīja: Džea ; laiks: 07.03.2009 18:14

Jā, lai gan nezinu vai muļķīgs. Jūs zināt kā ieslegt apkuri.
Endija pasmīnējusi jautāja. Šie bērni nebija no pieklājīgajiem. Taču aukstums nebija no tiem jaukākajiem pavērsieniem brauciena laikā.
Paklau, kopš kura laika vilciens brauc pats?
Viņa jautāja, pagriezdamās pret pārējiem, kas vel atradās gaitenī(ja atradās)

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 07.03.2009 18:46

Aludra bija atvērusi logu. Viņa laimīgi nopūtās, jo āra gaiss bija silts un par spīti mitrumam visai svaigs.
Meitenei bija slinkums celties. Viņa laiski zvilnēja kupejas stūrī pie loga un tikai ieklausījās, kas jauns notiek gaitenī. Itin kā nekas īpašs nenotika.

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 07.03.2009 19:15

Neviens klātesošajiem nepaspēja vēl atbildēt, sīkais skuķis pasteidzās pirmais:
— Jūs taču esat burvji. Parūpējaties par siltumu paši. Un tagad pietiks.
Tie, kas bija ienākuši pa izlauzto caurumu sienā tenteriski izstreipuļoja atpakaļ, pašiem tā arī nesaprotot, kas īsti notika, jo fiziski neviens viņiem roku nepielika, un zizli neviena bērna rokās ar nemanīja. Ko sīči darīja tālāk, ieraudzīt iespējams nebija, jo caurumā savērpās tāda kā pelēka migla, kas stingri turējās bijušās sienas robežās un tālāk vilcienā neieplūda.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 09.03.2009 13:28

Mirabella sāji pasmaidīja par Daniela teikto. Saldētāju, kā tad.

— Varētu padomāt, ka mēs ceļojam cauri pasaulēm, re migla, esam vienā pasaulē, re, atkal migla un esam nākamajā, — meitenei bija auksti, un viņa priecājās, ka nebija novilkusi savi silto apmetni, tiesa, tas nemazināja īgnuma uzplūdu.

Taču bija interesanti, vai atkal uznākusī migla traucēja burties? Un meitene pielietodama burvju nūjiņu, mēģināja padarīt gaisu siltāku.

Iesūtīja: Kaķis ; laiks: 09.03.2009 13:46

Mailo ar neslēptu apbrīnu vēroja vilciena vadītājus. Tas atsauca atmiņā kādu sen lasītu stāstu..atmiņas..sajūtas. Bet tas viss bija tik izplūdis, ka Mailo īsti nespēja saprast, no kurienes tieši nāk šīs atmiņas un domas.

— Nu ir ziepes. Man ir aizdomas, ka avārijas krāna noraušana arī nepalīdzēs.. Nošķituma burvestība.. Neizskatās. Te pie lietas varētu būt kāda daudz senāka maģija.. Lai nu kā..par ļaunu nenāks.. Finite! — meitene skaļi un skaidri izteica burvestību, pavērsusi zizli pret caurumu, kam absolventi vairs cauri neredzēja.

http://www.hp-lexicon.org/magic/spells/spells_f.html

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 09.03.2009 16:56

Elizabete baudīja ainavu aiz logu un gaisotni šai pus loga, bet aukstums atkal visu maitāja...

-Ceru, ka tava ideja ir nepareiza,- Elī nomurmināja pēc otras meitenes sacītā.

Nedaudz patraucējot sev klēpī guļošo Danielu, viņa no jakas kabatas sadabūja zizli un divas reizes to pamāja uz savas lādes pusi, kas atradās virs Mirabellas. Vienu reizi, lai lāde atvērtos, otru reizi, lai no tās pie viņas atlidotu apmetnis. Nebija vajadzība skaļi saukt burvestības, ja vismaz no sestā gada tika mācīts izmantot burvestības bez vārdiem.

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 09.03.2009 23:56

Endija pievērsās logam, jau atkal aiz tā redzama bija vien balta migla un līdz ar to arī kupejā pēkšņi bija atgriezies aukstums, tāds, kas stindzināja līdz kaulam un Endijai nācās vien ciešāk savīstīt šalli ap kaklu. Ārprāc, es laikam tūlīt ņemšu dūraiņus, Endija drebinādamās noteica un paslēpa rokas mantijas kabatās, Man tik ļoti riebjas salt... tiešām man brīžiem šķiet, ka es dzīvoju neīstajos platuma grādos, apžēliņ, ir taču vasara!
Kaut arī meitene centās saglabāt mieru un necelt paniku par notiekošo, tas viņu tomēr manāmi satrauca, jo salšana bija viena pagalam nepatīkama lieta, un tā kā meitene nebūt nevēlējās savu pēdējo braucienu no Cūkkārpas atcerēties ar salšanu vilcienā, viņa sataustīja mantijas kabatā zizli, un centās atcerēties kādu piemērotu burvestību.
Uz brīdi šķita, ka ausktums būs sasaldējis arī domājamo aparātu, bet pēc īsa brīža Endija izvilka zizli un klusi izmēģināja burvestību, kurai vajadzētu uzburt mazu ugunskuriņu, nez vai vilcienā tas ir atļauts, bet ļaunāk par demolēšanu gan jau nebūs..

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 10.03.2009 12:00

Pēc Mirabellas burvestības gaiss kupejā tiešām kļuva nedaudz siltāks, par kādiem grādiem trim (pēc Celsija, pēc Celsija), tomēr drīz vien kupejā atkal kļuva tikpat auksts kā iepriekš.

Elizabetes zižļa mājiens, kam bija paredzēts atvērt lādi, nogāza to no plaukta uz grīdas. Vāks bija atvēries pārāk strauji, tik strauji, ka smagā lāde zaudēja līdzsvaru. Nokrītot tā izraisīja varenu būkšķi, kas iztrūcināja Danielu. Puse Elizabetes mantiņu tagad bija uz kupejas grīdas.

Arī Endijai no burvestības nekas nesanāca. Tā vienkārši nenostrādāja.

Vilciena priekšgalā pēc Mailo burvestības nenotika nekas. Vārda tiešākajā nozīmē nekas. It kā Mailo būtu izteikusi nevis burvestību, bet gan Ābols!, piemēram.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 10.03.2009 18:24

Redzot burvestības iznākumu, Elī klusu, bet trekni nolamājās. Pietiekami trekni, lai cilvēki, kuri nebija redzējuši Elizabetu dusmojoties, pārsteigumā ilgi uzlūkotu viņu.
Atvainodamās uzlūkojot Danielu, viņa piecēlās un sāka vākt kopā izkritušās mantas. Še nu bija krietnais laiciņš, kurš tika veltīts lādes sakārtošanai.
Lielākai daļai mantu esot atpakaļ lādē, Elī apstājās un izstaipījās, kad nolēma nedaudz paeksperimentēt. Vienu reizi viņa pamāja kādas grāmatas virzienā, buramvārdus izsakot prātā. Burvestības mērķis bija vienkārši grāmatu atgriezt lādē. Otru reizi mājiens bija veltīts citai grāmatai, šoreiz buramvārdus izsakot skaļi.

Iesūtīja: Kaķis ; laiks: 10.03.2009 20:10

Mailo smaidīja kā maija saulīte un dīdījās no vienas pēdas uz otru. Galu galā, ne katru dienu nācās redzēt šādu maģiju. Tas bija vienkārši pārsteidzoši vārdos neizsakāmi fascinējoši A-P-B-R-Ī-N-O-J-A-M-I!

Meitene piebāza pirkstu pie miglas un ja tā viņai nedod gatera cienīgu elektrības triecienu, tad cenšas tajā ieiet.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 11.03.2009 09:12

Aludra laiski snauduļoja kupeja stūrī. Viņa bija labi sasegusies, bet logs bija vaļā, un mazliet siltuma kopā ar miglu arī viņa dabūja. Meitene nolēma nemēģināt burties, kamēr te ir tā migla. Tāpat nekas nesanāks.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 11.03.2009 11:45

Interesanti, vai viņiem kāds ir mācījis manieres?
Endija norūca, tiklīdz bija atjēgusies no šoka. Kaut kas te nebija kārtībā. Kopš kura laika vilciens brauca pats un mazi bērni spēja šādi burties, ja vienīgi šie mazie bērni nemaz nebija mazi, bet gan par tādiem izlikās?
Sapratusi, ka migla neļauj burties, Endija ar interesi vēroja, kā Mailo darbojas

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 11.03.2009 20:59

Daniels neapmierināts piecēlās. Kas tas tagad par sviestu, kas tagad notika? Elī nebija tik slikta buroties, to Daniels zināja. Kaut kas nebija kārtībā — burvestības darbojās, bet ne tā, kā paredzēts. Tas varēja būt bīstami.

Viņš atkal palūkojās gaitenī.

— Vai kāds ir ticis tai nolāpītajā lokomotīvē?

Iesūtīja: Džea ; laiks: 12.03.2009 10:44

Tikt jau tika, tika te rodas jautājums: '' Kopš kura laika vilciens brauc pats un kā septiņgadīgi bērni prot burties''
Endija noteica, palūkodamās uz Danielu. Viņa veljoprojām negāja iekšā miglā, bet gan lūkojās, kā Mailo veicas.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 12.03.2009 13:05

— Kādi vēl bērni? — izbrīnu nomainīja neizpratne.

— Tādiem vispār nebija jābūt vilcienā?

Cūkkārpā varēja doties no 11 gadu vecuma. Tas nozīmē, ka mājupceļā devās pārsvarā 12-gadnieki, ja vien šajā vilcienā bija kaut viens pirmziemnieks.

Iesūtīja: Kaķis ; laiks: 12.03.2009 14:47

Tā migla ir gluži kā akmens.. Mailo neviļus izsaucās.

O LĒ O LĒ O LĒĪŌ! VAI MANI KĀDS TUR OTRĀ PUSĒ DZIRD? Mailo pabļaustījās un pēc tam, ja nav nekāda reakcija, iekārās abām rokām stopkrānā un to norāva. Galu galā pat viņu neiejūsmināja doma, ka viņus ved kaut kur sazin kur, kaut kas sazin kas.

Lai gan..TE ODA PĒC PIEDZĪVOJUMA.

Velkaties taču laukā no tām nolādētajām kupejām. Marsieši! Mūs ir nolaupījuši marsieši! — uzsauciens šķiet bija veltīts Danielam.

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 12.03.2009 15:43

Elizabetes burvestība, tā, kas bija izteikta ar vārdiem, nedarīja neko. Taču pēc bezvārdu burvestības zizlis nokrita uz kupeja grīdas — meitene pēkšņi sakarsušo zizli neviļus bija atlaidusi. Tagad uz viņas zižļa rokas (es pieņemu, ka labās, ja vien ELizabete pēkšņi nepaziņos, ka ir kreile) vīdēja sarkans apdegums, kas bija visnotaļ sāpīgs.

Pēc stopkrāna noraušanas vilciens strauji apstājās. Varēja dzirdēt krītošu lāžu būkšķus, un laimīgi jutās tie, kas savējās bija iedomājušies nostiprināt.

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 12.03.2009 15:43

Endija burvestība nenostrādāja, meitene palūkojās pa logu, Migla... tas jau bija gaidāms.
Lai kā arī Endija necentās ignorēt apkārt notiekošās dīvainības, tas tomēr pamazām sāka viņu kaitināt.
Tad gaitenī sākās kaut kāda nesaprotama klaigāšana un meitene piecēlās, piegāja pie kupejas durvīm un izbāza ārā galvu, lai palūkotos kas tur notiek.
Nolaupījuši? Marsieši? Kas pie velna ir marsieši?

Endija pievērsās Efijai, Tur gaitenī notiek kaut kas jocīgs, izskatās, ka daži studenti kaut ko darās ap tām durvīm.. Endija sarauca pieri, censdamās ieraudzīt vai mašīnista durvis bija vaļā vai ciet..

Ak, jā, jaunākās ziņas - "Mēs esot nolaupīti!" Tas skanēja tik neticami, ka neviļus arī Endijai radās bažas vai tomēr šajā apgalvojumā nav daļa patiesības.

Tad pēkšņi vilciens sāka stāties un Endijai neatlikas nekas cits kā stipri ieķerties kupejas durvīs, lai neatsistos pret kādu no sienām, šajā brīdī attiecīgi atskanēja arī pašas spalgais spiedziens..

Iesūtīja: Džea ; laiks: 12.03.2009 15:45

Tādi kas neprot manieres. Turklāt nezinot kur ir mašīnists, viņi redz šeit spēlējoties.
Endija ar sarkasmu noteica, kad salecās no bļāviena. Mailo taču nebija pie pilna pilna prāta. Kurš normāls cilvēks tā bļaustās?
Kā to saprast, kā akmens? Miglas taču vienmēr ir caurejamas, varbūt var mazliet izmirkt, bet caurejamas gan.Paklau, šitā gadījumā nav tā burvestība, kas uzbur dūmu mākoni un mazliet vēlāk izgaist?
Endija jautāja palūkodamās uz klātesošajiem. Diemžēl pašu burvestību viņa atcerēties nespēja.
Interesanti kā mēs tavuprāt atvērsim durvis, ja mašīnista telpā netiekam?
Kad vilciens bija apstājies, Endija jautāja. Labi ka viņa neatradās kupejā.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 12.03.2009 15:55

Ja Aludra zvilnētu uz sola, kas bija tālāk no mašīnista, viņa attaptos uz grīdas. Tas pats bija sakāms par viņas mantu lādi. Tagad meitene tika cauri ar pamatīgu pārsteigumu. Vilciens apstājās.
Viņa paskatījās pa logu. Migla. Un kāpēc jāstāv miglā? Nevarēja pagaidīt saulīti?
Apņēmīgi piecēlusies, kraukļanadze gāja meklēt to, kurš norāvis stopkrānu. Vai, vismaz, pašu stopkrānu.
Tikusi līdz šai ierīcei, viņa to enerģiski atgrieza sākuma stāvoklī cerībā, ka vilciens atsāks kustēties.

Un tad pievērsās jaunumu komentēšanai.
- Kādi marsieši? Jūs, ko astronomijas stundas neapmeklējāt? Un kurš iedomājās vilcienu apstādināt miglā, ko?

Iesūtīja: Kaķis ; laiks: 12.03.2009 16:18

Mailo bija tīri vienalga, ko viņai saka. Varētu pat teikt, ka gluži kā iepriekš, arī tagad elšpūte to, ko nevēlējās dzirdēt, laida gar ausīm.

Katrā ziņā, kamēr Aldruna (tā taču sauca to kraukļnadzi?) lasīja viņai morāli, meitene uzcītīgi raustīja durvis uz ārpasauli (vārda tiešā nozīmē — durvis, kas ved ārā no ekspreša).

Katrā ziņā Mailo nebija arī iebildumi pret gaaaaaaaru pastaigu cauri visai Skotijai uz Londonu.

Un durvis..

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 12.03.2009 16:28

Durvis vaļā nevērās.

Pīters piegāja pie tām, pagrūda Mailo vaļā, bet arī viņš durvis nespēja attaisīt.
— Dumjā zoss, ko tu tagad izdarīji? Nu i tagad tev labāk palika? — viņš nošņāca Mailo virzienā, tad atkāpās un pamāja uz durvju pusi ar zizli. Nekā.

Iesūtīja: Kaķis ; laiks: 12.03.2009 17:38

Ha! Pīter, tu esi viens liels aunapiere! — Mailo uzsita knipi Pīteram zem deguna. — pagaidi tik, kamēr marsieši sāks savu miiiielastu, tad redzēsi, kurš būs zoss, bet kurš — pudiņš vaniļas mērcē!

Parādījusi Pīteram mēli, viņa sāka lūkoties pēc kaut kādām iespējām izkļūt no vilciena. Galvā visu laiku virmoja viens vārds: PUDIŅŠ.

Vilcien, lūdzu izlaid mūs laukā...Sezam atceries..tas ir atveries!..Alohomora!.. pamēģināt taču vajadzēja, vai ne?

Iesūtīja: Džea ; laiks: 12.03.2009 17:46

Ko tik pieticīgi?
Endija jautāja Mailo, redzot ka viņa vēlas atvērt durvis ar Alohomora. Vajadzēja uzreiz sākt ar Dragājies, kas galu galā pret durvīm arī tikai raidīts.

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 12.03.2009 18:00

Vilciens ij nedomāja sākt kustēties. Kur tieši viņi bija apstājušies, noteikt nebija iespējams, bet bija skaidrs, ka egļu mežā.

Pīters par Mailo izrīcību likās makten saskaities.
— Kādi vēl marsieši! Nudien, zoss, kas zoss.

Uz Mailo lūgumiem vilciens neatbildēja, bet Endijas dragājamais lāsts lika durvīm nedaudz nodrebēt. Pavisam nedaudz.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 12.03.2009 18:08

Bet tu laikam nezini, ka cilvēki nav zosis.
Endija ar sarkasmu pavērās Pīterā. Šis puisis viņai vienmēr bija licies kaitinošs. Totoes kā rādās, durvis tomēr reaģēja uz burvestību.
Paklau, ja gribam no šejienes tikt ārā tad ir jaizlauž durvis. Tādēļ davai, visi reizē raidam Dragājies uz durvīm.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 12.03.2009 19:22

Aludra bija atspiedusies pret sienu un rotaļājās ar zizli.
- Neesmu pārliecināta, ka es te vēlos izkāpt, - viņa paziņoja.
- Kaut kāds mežs, un migla, kurā nevar burties. Un kurš stieps lādes, ja maģijas nav? Nē, man šķiet prātīgāk palikt te un gaidīt, kad beidzot atnāks marsieši un sāks izvēlēties ēdamo, un es ceru, ka viņi sāks ar glupākajiem, vai arī vilciens sāks kustēties atkal. Ja nesāks, tad varēs domāt tālāk.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 13.03.2009 08:35

OOC. Viņa ir kreile, tikai vecāku gudrības dēļ, kuriem tas likās neuzskatāmi, viņa māk rīkoties ar abām vienādi labi.

Pārsteigta iesaukusies, Elizabete uzlūkoja savu apdegušo roku, Kas pa... Jau meklējot lādē kaut ko uzskatāmu apsējam, jo ziedi apdegumiem viņa nebija iedomājusies pa derīgu tādam vienkāršam ceļojumam no Cūkkārpas uz Londonu, Elī valdīja vēlmi skaļi, ļoti skaļi un rupji lamāties.

Atradusi meklēto un sakostiem zobiem apsienot apdegumu, viņa palūkojās zižļa virzienā, kurš joprojām atradās starp pēdējām lādē neieliktajām grāmatām.
-Zižļu atriebība,- neapmierināti Elizabete nomurkšķēja, kad ar veselo roku uzdrošinājās aizskart savu zizli, lai to paņemtu, ja tas nebija karsts. Gudrā biedra izsaucienam par marsiešiem viņa nepievērsa ne mazāko uzmanību - nevesela suņa sapņojumi.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 13.03.2009 08:59

Aludra, vēl brīdi paspēlējusies ar zizli un paskatījusies kā daži mēģina izgāzt durvis, ieteicās:
- Vilcienam ir vaļā vairāki logi. Ja ir tik liela vēlēšanās tikt ārā, varbūt varat izkāpt pa tiem, nevis lauzt durvis?

Iesūtīja: Kaķis ; laiks: 13.03.2009 15:08

Lieliski! — Mailo attrauca Aldunrai (vai vismaz viņa bija pārliecināta, ka kraukļanadze izskatās pēc Aldunras). Pīters īsti netika ņemts vērā, galu galā bija svarīgākas lietas par zēnu vecāko.

Rādi ceļu! — meitene ar abām plaukstām stūma Aldunru pa gaiteni uz priekšu, lai tā rādītu ceļu uz atvērto logu, tā ka īsti iespējas atteikties no šī pasākuma viņai nebija. Ierunājās — pati vainīga.

Nāksi? — Endija saņēma īpašu uzaicinājumu no Mailo puses, pievienoties. Šito meiteni negribējās atstāt marsiešiem apēšanai.

Līdzi tika parauts arī Daniels, kas pa ceļam saķerts aiz rokas, tika vilkts līdzi, — Palīdzēsi izkāpt. iebildumi?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 13.03.2009 15:23

Kraukļanadze, pie sevis ķiķinot par Mailo izdarībām, ļāvās, lai viņu stumj pa gaiteni. Gribi stumt - stum!
Kad viņas bija nonākušas pie Aludras kupejas, meitene attaisīja durvis un norādīja uz logu:
- Ludzdzu!

Iesūtīja: Kaķis ; laiks: 13.03.2009 15:52

Paaaaldies! — Mailo atlaida Aludru un palūkojās uz atvērto logu.

Ja mani apēd marsieši, tad tev ir jāziedojas un jāļaujas apēsties, lai viņas pagūtu aizmukt, — tika paskaidrots Danielam, norādot uz Endiju un Aludru.

Pēc tam Mailo piegāja pie loga, palūkojās pa to ārā un, ja viņai neviens neuzbrūk un izskatās, ka kaptein, es redzu zemi!, tad arī rāpjas laukā un gaida gm postu.

ooc: ja nu gadienā Endija vai Daniels izdomā Mailo nesekot, tad varat arī viņas tiekto neignorēt, lai jau sarunājas ar tukšu gaisu. (wasntme)

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 13.03.2009 17:53

Elizabetes zizlis bija vēss. Varētu padomāt, ka apdegumu viņa ir tikai izdomājusi, ja vien tas nesāpētu.

No lokomotīves caur miglas sienu iznāca jau iepriekš redzētie trīs bērneļi. Meitene, kas pirmīt bija uzmetusies par galveno, izskatījās makten sapīkusi, otra meitene un zēns sekoja viņai kā paklausīgi sunīši. Likās, viņiem nebija laika kaut ko teikt vai at vienkārši palūkoties apkārt, tik koncentrējušies abi izskatījās.
— Ko jūs te esat sadarījuši? — neapmierinātā tonī noprasīja sīkais skuķis, — Vai tad jūs nezināt, ka stoprkrānu bez īpašas vajadzības aiztikt nevajag? Kurš to izdarīja?

Nelikās gan, ka viņai tas īpaši rūpētu, jo viņa piegāja pie stopkrāna, pāris reižu to paraustīja un vilciens sāka atkal kustēties. Meitenei gan vajadzēja krietni palekties, lai stopkrānu vispār aizsniegtu, un brīnums, ka viņa vispār spēja to pakustināt. Tomēr pēc viņas darbošanas vilciens sāka atkal kustēties.
— Bērni, jūs taču visi gribat tikt uz Londonu, vai ne? Nu tad brauksim nevis stāvēsim.

Ja kāds stāvētu tur ārā un skatītos uz stāvošo vilcienu, viņam droši vien tagad piemestos vēdera krampji, jo, brīdī, kad Mailo bija izbāzusi pa nebūt ne lielo logu galvu un plecus, vilciens sāka kustēties. Loga apakšējo daļu attaisīt nebija iespējams, un tagad meitenes kājas kūļājās iekšpusē, bet galva bija ārpusē. Šāda poza ne tik vien nebija ērta, bet bija arī visai bīstama dzelzceļam tuvu augošo koku dēļ.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 13.03.2009 21:29

Vilcienam atsākot kustēties, Aludra, kas bija nevērīgi kāju pār kāju pārlikusi atspiedusies pret sienu, gandrīz pakrita.
- Un kāpēc man tas vilciens nesāka braukt? - viņai nevilšus izlauzās, kad meitene bija atguvusi līdzsvaru.
Reizē ar līdzsvara atgūšanu viņa ieraudzīja, kādā kļūmīgā stāvoklī nonākusi Mailo. Kraukļanadze iesteidzās kupejā, saķēra meiteni, kas karājās logā, un sāka stīvēt atpakaļ vilcienā.

Iesūtīja: Kaķis ; laiks: 16.03.2009 10:46

Labi, ka Mailo nedzirdēja, ka bērni viņu par bērnu nodēvēja. Tas rosinātu vēl tūkstošiem teoriju par mazajiem zaļajiem marsiešiem, zemes dieviem un kambalu.

Tā vietā viņa šobrīd vēroja garām slīdošos kokus. — Un ko es teicu! Mēs esam nolaupīti! — viņa bļāva neesošiem klausītājiem, vai drīzāk vējam, kas aprija vārdus gluži kā oļus.

Pametusi skatienu abpus logam, cerībā ievērot ko interesantu (piemēram, kāpnes uz jumtu), viņa sāka kārpīties atpakaļ vilcienā, kleitai uzraujoties nepieklājīgi augstu.

Mēs esam nolaupīti! — bija pirmie vārdi, ko kupejā esošie dzirdēja no gavilējošās Mailo (ja vien viņai izdodas tikt atpakaļ kupejā).

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 16.03.2009 13:39

Daniels bija it kā devies nopakaļ Mailo, taču gaiteņa vidū apstājās. Viņam tā tomēr nelikās laba ideja. Un tad atskanēja sarunas no stopkrāna puses. Pats savām acīm pārliecinājies, ka septiņus gadus vecie sīkaļas tiešām komandē parādi vilcienā, viņš ievilkās atpakaļ savā kupejā, pie meitenēm.

— Tie bija tie sīkaļas? — Daniela neizpratne bija neizmērojama.
— Tādi no vilciena jāizsēdina tāpat, brauciena laikā. Bet tie divi aizmugurējie atgādina zombijus, tā vien šķiet, ka sūdus vāra tā lielā runātāja…

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 16.03.2009 13:51

Ak, šausmas, ko viņi te raustījās. Te stāv, te brauc, te spiedz, te dara vēl nez ko! Nolaupīti? Efija lielām acīm vērās Endijā. Tas jau izklausījās pēc kaut kā.
Varbūt mums jāiet paskatīties?
Patiesību sakot gan vagons likās drošāks patvērums nekā gaitenis. Piedevām cilvēki ir ziņkārīgi, jo sevišķi, ja ir Kraukļnagi.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 16.03.2009 15:56

Kraukļnagu Endija paraustīja plecus un sekoja Mailo un Aludrai uz kupeju. Darīt tapat nebija ko, taču brīdī kad Mailo bija izlīdusi ar galvu ārā un vilciens sāka bļaut, Endija aprauti iekliedzās.
Paklau tu taču esi traka.
Viņa noteica, manot ka Mailo tomēr kāpj atpakaļ iekšā. Un pa kuru laiku vilciens sāka kustēties?
Tie sīkaļas bija mašīnista kabīnē un tā vien rādās, ka tev daudzmas taisnība. Varbūt tie ir kādi daudzsulu mikstūru sadzērušies laupītāji?Nu jau arī Endija sāka pieķerties Mailo domai.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 16.03.2009 16:08

Aludra, kas bija centīgi vilkusi Mailo atpakaļ vagonā, aizelsusies apsēdās uz kupejas mīkstā sola.
- Ja mēs esam nolaupīti, par ko es stipri šaubos, es gribētu būt nolaupīta mierīgos apstākļos viena pati savā kupejā. Bez histērisku jaunavu klātbūtnes, kas murgo par marsiešiem! Mailo, lūdzu, kāp nost no galdiņa. Tas nav tik izturīgs, ka nesalūst. Un, kad nākamo reizi rausi stopkrānu, lūdzu, pielūko, ka ārā spīd saule.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 17.03.2009 15:05

Kad Daniels atgriezās kupejā, visas mantas bija savāktas un lāde nolikta zem loga, jo pārstiepties viņa netaisījās, bet lādi uzlikt atpakaļ uz plaukta varēja tikai ar vīrieša cienīgu spēku.

-Kādi tie? Kas pa bērniem?- Elizabete neizpratnē uzlūkoja Danielu, ērti sēžot un pirms puiša ierašanās domīgi uzlūkojot savu zizli, kurš gulēja uz viņas ceļiem. Plauksta joprojām sūrstēja.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 17.03.2009 15:26

— Kāds norāva stopkrānu, tādēļ vilciens tik strauji apstājās. No lokomotīves atnāca septiņgadīga meitene ar diviem citiem sīčiem, kas izskatījās zombēti. Viņa visus norāja par stopkrāna noraušanu, tad — tu neticēsi — dabūja atpakaļ to kloķi, un vilciens tāpat vien, gandrīz uzreiz, sāka braukt. Dīvaina viņiem bremžu sistēma, ne? Dzirdēju, ka tas neesot tik vienkārši… Ja nokļūsim mājās, gribēšu papētīt vientiešu enciklopēdiju rūpīgāk.

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 17.03.2009 17:02

Stjuarts, Margarita un Veronika stāvēja kā apstulbuši, blenzdami pārmaiņus uz sīčiem, tad uz zēnu vecāko, it kā gaidīdami no viņa kādu rīcību. Pīters gan likās tikpat apstulbis un neko nepasāka.

Bērneļi tikmēr vienā mierā iesoļoja atpakaļ savā rotaļu placdarmā lokomotīvē.

Bija migla, tomēr varēja samanīt, ka pamazām sāk krēslot. Un tas pavisam noteikti nebija normāli. Ap šo laiku absolventiem vajadzētu apskaut savus tuviniekus uz platformas 9¾.

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 17.03.2009 18:39

Endija vien pamāja ar galvu, Varbūt jāiet gan.
Tā īsti jaukties visā tajā putrā meitene negribēja, bet vēlme uzzināt, kas pie velna notiek šajā vilcienā bija spēcīgāka, tāpēc Endija pamāja Efijai un devās uz vilciena galu, kur stāvēja pāris cilvēku, lai uzzinātu, kas notiek un kurš apturēja un tad atkal iedarbināja vilcienu.
Marsieši, nudien..
Ja Endijai būtu rokas pulkstenis, viņa droši vien pinteresētos, cik tas rāda, vēlāk būs jāpajautā Efijai.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 18.03.2009 10:14

Efija bija pārēnmta ar vilcienu, ne laiku saskaņošanu ar gaismām.
Nu, ko ejam!
Un prom viņa bija kopā ar visu savu draudzeni, lai apstātos turpat, kur Endija.
Kā iet?
Jautājums sastaptajiem cilvēkiem. Var jau būt, ka amzliet muļķīgs, bet nekas labāks Efijai tik tiešām nenāca prātā. Un, nē, viņa nevarēja paklusēt, ja nav ko teikt.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 18.03.2009 12:42

Mirabella bija gatava kādu noburt, nē, ne noburt, drīzāk nosist, jo burvestības atkal nedarbojās. Par to viņa dabūja pārliecināties, kad Elizabetes lādes saturs nobruka viņai gar degunu un nācās sevi apvaldīt, lai automātiski neuzburtu kādu vairogburvestību, jo Merlins vien zina, ko tā izdarītu.

Daniela stāstītais lika viņas acīm ieplesties.
— KO? Sīkie sīkie, maitas! — Mirabella uzlēca kājās ar spiedzienu. Viņa gribēja mājās!
— Pareizi teic, ja noklūsim mājās. Bet mums ir jānokļūst, lai gan, kas zina kur mēs vispār ceļojam! Mums jāpiedabūn tie sīkie šmurguļi, lai vilcienu aizstūrē atpakaļ uz mājām. Ja mēs te esam ieslodzīti, tad diezin vai ir prātīgi mēģināt viņu nožmiegt… — meitenes dūres pirksti savilkās dūrēs, bija skaidri redzams, ka viņa labprāt viņus tagad pārmācītu ar vientiešu metodēm, — …drīzāk jāpiespiež vispirms aizvest uz Kingskrosu vai Cūkmiestiņu, un tad…

— Nolāpīts! — Mirabella vēl nošņācās satīdamās ciešāk apmetnī.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 18.03.2009 14:37

— Nu, ja jau ar lokomotīvi tiek galā septiņgadīgie… — Daniels nosmīnēja, — Tas ir tad, ja viņi nav mikstūru sadzērušies. Bet lokomotībi jau nav jāstūrē pa labi, pa kreisi, tā kā par to, kur īsti mēs nonācām, vajadzētu pajautāt pārmijniekiem. Ja vien sīkie nav apbūruši visas ceļā esošās pārmijas.

Iesūtīja: Kaķis ; laiks: 19.03.2009 09:46

Ūja!

Mailo noleca no galdiņa, saķēra divus tuvumā esošos aiz rokām un atspērusies rāva tos uz durvju pusi, Alundru ieskaitot, kas bija sadomājusi gaidīt savu galu dīvāniņā. Nekā nebija! Mailo bija cieši apņēmusies noskaidrot, kas tieši tas par kakao bija tai saldumu večiņai!

A-ū! — meitene klaigājot vilka visus uz to vilciena galu, kur viņi vēl nebija bijuši un kur vismaz agrāk bija bijušas durvis uz ārpasauli. Ar parastu alohomora aizslēgtas durvis.. A-ū, saldumu tantiņ, a-ū!

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 19.03.2009 09:55

- Trakā, ko tu dari! - Aludra protestēja, bet tas neko nelīdzēja. Ja viņa negribēja, lai norauj ādu plaukstai, tad bija jāseko. Tiesa, meitene mēģināja "iesprūst" visās vietās, kur vien varēja ieķerties, cerībā, ka Mailo nogurs un izdosies atbrīvoties no tvēriena. Būs zilums, viņa skumīgi prātoja.

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 21.03.2009 00:10

— Pietiks, — sagurušā balsī teica Pīters, — es eju uz kupeju. Cerams, ka pamostoties būšu Londonā. Es galu galā vairs neesmu Zēnu vecākais.
Viņš arī pagriezās un aizgāja. Pārējie viņam sekoja, un Moda palika pie miglas sienas viena pati.

Nu jau bija krietni satumsis, bet vilciens tikai brauca un brauca.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 21.03.2009 09:24

Acīm redzami vilciena galam gāja paŗlieku jautri, lai viņi pievērstos divām meitenām un viņu jautājumam par iešanu. Gadās.
Klau...
Efija bija iemanījusies uzstutēt savu zodu uz Endijas pleca, bet tagad nācās atvirzīties, jo izrādās tā nebija sevišķi ērti sarunāties, piedevām viņas zods bija tikpat kaulains cik Endijas plecs. Iespejams...
...viņi laikam ir ļoti aizņemti ar skriešanu...
Tika izdarīts secinājums.
Vai ārā šai laikā parasti ir tik tumšs?
VAi tagad ir laiks panikot? Vai tomēr nē? Efijai nebija īstas skaidrības un īsts rīcības plāns. Skriešanai pa vilcienu šurpu turpu acīmredzami Efija bija par slinku.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 21.03.2009 14:00

Kamēr Mirabella sēdēja un rūga, viņia prātā šaudījās dažnedažādākās domas, sākot jau ar domām bērnus notirgot mežonīgām džungļu kanibālu ciltīm, beidzot ar…

Meitene piecēlās un nometusi apmetni, paskatījās uz Danielu un pagalam mīļi pasmaidīja: — Daniel, mīļo brāļuk, palīdzi man, lūdzu, dabūt lejā lādi.

Kad Mirabella Dievgosniņa šādi smaidīja un tik mīļi runāja, bija skaidrs, ka meitenei prātā ir iešāvies kaut kas pavisam nejauks un bija jāpriecājas, ka esi ar viņu vienā frontes pusē.

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 21.03.2009 14:54

Jā.. aizņemti. Endija drūmi nopūtās, laikam neviens šeit neko nepaskaidros, bet vilciens brauca, tad jau it kā visam bija jābūt kārtībā.

Tumšs? .. Paklau, Efij, cik ir pulkstenis?
Pēkšņi uzmācās tāda nepatīkama sajūta, nu tā, kad šķiet, ka kaut kas nav kārtībā, tāda kā nelāga priekšnojauta, Endija nodrebinājās, tas laikam bija tikai aukstuma ietekmē.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 21.03.2009 20:40

— Jā, protams, — bračka pasmaidīja un nocēla lādi.

— Kas tev padomā?

Tai laikā arī viņam iešāvās prātā kāda doma. Vientiešu vilcienu gaisa bremzes bija tāda interesanta lieta, un šeit tās varētu arī īpaši neatšķirties, jo vilciens bija vientiešu dizaina…

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 21.03.2009 22:03

Gadās...
Efija novilka. Galu galā visi droši vien centās izbaudīt savu pēdējo braucienu tā, lai tas pēc iespējas vairāk paliktu atmiņā. Arī viņām abām derētu pacensties, ne?

Trīs!
Ieskatījusies pulkstenī Efija smaidot paraustīja plecus un nez kāpēc atcerējās par kabatā esošajām skābes atslēdziņām un Zobdiedzīgajiem striķīrisiem.
Vēlies?
Izvilkusi abus viņa piedāvāja Endijai. Tiesa gan pirmos laikam jau labāk bija neēst, bet gan iebarot kādam citam.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 21.03.2009 22:17

Jau otro reizi šajā dienā Endija tikai nogrozīja galvu. Mailo viņu vairs nepārsteidza. Taču viņas abas ar Aludru bija prom, tieši tādēļ arī bijusī kraukļnadze devās prom no kupejas.
Hei, kur visi pazuda un kur ir sīči?
Pamanījusi Endiju un Efiju meitene jautāja.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 21.03.2009 22:32

Oho, klīstošais Holandietis bija nometis enkuru viņu saliņā.
Kuri tieši?
Efija nebija informēta par sevišķi daudz sīčiem. Vai tie būtu pirmziemnieki?
Nu, daži sēdēja tajā kupejā!
Tika norādīts uz kādām no durvīm. Jā, Efija un Grifu Endija laikam bija padzīvojušās nedaudz citā pasaulē nekā Kraukļu Endija un tāpēc nerunāja gluži vienā valodā.

Iesūtīja: Kaķis ; laiks: 22.03.2009 00:26

ooc: Alundra, ja vēlas, droši drīkst rauties laukā no tvēriena
ooc2: Geimmāster, geimmāster, saki man tā, kur palika saldumu tantiņa dīvainā?
ooc3: Jaukā meitene, kas bija kopā ar mani un Alundru varēja mums droši pievienoties, jo Mailo rakstīja, ka satvēra divus kupejā esošos aiz ķepiņām, bet katra brīva izvēle, neļaunojos ^^
ooc4: Spēles sākumā kaut kur bij rakstīts, ka vilciens saīsināts, tā taču bija, vai ne?

Mailo desoja uz priekšu maratonista cienīgā skrējienā. Un, ja vien Alundrai nebija citi plāni, tad vilka sev līdzi arī kraukļanadzi. Saldumu tantiņa laikam slēpjas! Ar šamējiem uz vienu roku! Nekas, man tikai vajag aizmugurējās durvis.. Tām parasti nekā vairāk par alohomora nav, skaidri zinu..pieredze! — Mailo gan nepaskaidroja, kāpēc viņai būtu bijusi nepieciešamība kādreiz slēgt vaļā vilciena beigu durvis, kas veda gandrīz vai tieši uz sliedēm.

Vai es jau teicu, ka mani sauc Mailo? Mani nosauca par godu kosmiskajam sunim!

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.03.2009 11:07

- Kādam kosmiskajam sunim! - Aludra vaimanāja. Viņa vēl nebija īsti attapusies, - tā bija Laika!
Pie kārtējās stenderes meitene attapās, apstājās un ar spēju rāvienu reizē pagriežot plaukstu, izrāva roku no Mailo tvēriena.
- Tu esi traka! - viņa dusmīgi paziņoja Mailo.
- Ķerta! Mango pēc tevis ilgojās!
Normāli Aludra nekad nevienam neko tādu neteiktu, bet šī meitene, šī... bija pārkāpusi pilnīgi visas iespējamās robežas.
- Un kam tev vajag to tantiņu tik dedzīgi? Un kam gala durvis? Sānos izejas no katras kupejas, bet viņa velk lekt ārā uz sliedēm pa aizmuguri!

Aludra apcirtās uz papēža.
- Es negribu šokolādi!
To teikusi viņa aizsoļoja atpakaļ uz savu kupeju, kur dusmīgi apsēdās atpakaļ dīvāniņā, īdzīgā garastāvokļa dēļ nemaz neievērojot ne tumsu aiz loga, ne to, ka iekšējais pulkstenis apgalvo, ka vēl nevajadzētu būt tumsai.
Viņa grasījās gulēt.

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 22.03.2009 21:07

Endija labprāt pacienājās ar Zobdiedzīgajiem striķīšiem - Paldies!

Pa to laiku bija atgriezusies Kraukļu Endija, pēc meitenes jautājuma, Endijai sarauca pieri.

Sīči? Es domāju, ka vilcienā mēs bijām vienīgie.. Tas lika Endijai apdomāt to, cik gan šaurā pasaulītē viņa dzīvoja pāris pēdējās stumdas, nudien nebija ne jausmas kādu vecumu burvji brauca šajā vilcienā.

Tie prefekti man šķiet aizgāja atpakaļ uz kupejām, - Endija noteica.

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 24.03.2009 23:14

Saldumu tantiņu nekur nemanīja, vismaz gaitenī ne. Nu jau bija pavisam tumšs, piedevām ne tikai ārā, bet arī iekšā, jo nekāda mākslīgā gaisma vilcienā neiedegās. Tam gan bija zināms pluss — varēja labāk saskatīt ainavu aiz loga, kas pilnīgi noteikti vēl joprojām sastāvēja no tuvu dzelzceļam augošām eglēm. Īsti labi to gan nevarēja noteikt, jo redzamību joprojām traucēja biezā migla.

Nekas graujošs nenotika. Stefans un Svāfa bija atgriezušies savā kupejā, arī Moda atrada līdz šim brīvu palikušu kupeju un likās uz auss.

Vilciens tik traucās uz priekšu, uz Londonu.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 24.03.2009 23:34

Elizabete kā vientiešu ģimenē augusi, spēja uzreiz pateikt, ka vadīt vilcienu, kaut automātisku un spēlēties ar stopkrāniem nav viegli, vismaz septiņgadīgiem bērneļiem tiešām.

Bija interesanti, ko izdomāja Mirabella, bet tā kā attiecīgo jautājumu uzdeva Daniels, tad Elī atlika tikai sagaidīt draudzenes atbildi.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 25.03.2009 12:14

— Paldies, — Mirabella pasmaidīja un mīļi paglaudījusi lādi, to attaisīja. Vēl pēc mirklīša no lādes uz sēdekļa sāka pārceļot meitenes kārtīgi salocītās drēbes, trijkājis, uz kura likt katliņu (cik labi, ka vecāki uzdāvināja īpaši paplašināto lādi), arī pats katliņš ar tajā saliktiem mikstūru stundās izmantotajiem priekšmetiem, kā svariņiem un karotēm, un dažām retākām un dārgākām sastāvdaļām, kuras audzēkņiem pašiem bija jāiepērk, tāpēc tādu labu mantu bija žēl mest prom. Visbeidzot no lādes tika izcelts arī auduma vīstoklis, kurā bija satītas vairākas pudelītes. Meitene paņēma vienu, kurā šķidrums vairs bija palicis tikai trešdaļa un parādīja to abiem pārējiem kupejas biedriem.

— Kā jums liekas, vai šī visnotaļ nekaitīgā, iemidzinošā mikstūra apvienojumā ar šokolādi iedarbosies uz mūsu mazajiem un jaukajiem vilciena vadītājiem? — meitene uzbūra sejā vientiesīgu smaidiņu.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 25.03.2009 15:04

— Lieliska ideja, mās, — Danielam doma acīmredzami patika.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 25.03.2009 18:31

-Ideja laba, bet kā tu domā viņiem iebarot to šokolādi? Nedomāju, ka viņi ir tik naivi kā Sniegbaltīte, ja jau vada vilcienu un spēj pie vietas nolikt bariņu absolventu.- Elī ideja patika, bet bija viena aizķeršanās.

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 26.03.2009 19:47

Ē, paklau! Endija uzrunāja Kraukļu Endiju, Kas jums tur sanāca ar to mašīnistu un tām druvīm, tikāt iekšā?

Endija atskārta, ka varbūt bija pienācis laiks painteresēties par globālākām lietām kā karstā šokolāde, jo nupat jau sāka palikt jokaini, vilcienā valdīja krēsla, kaut gan vēl pirms brīža Efija apgalvoja, ka pulkstens ir trīs dienā, varbūt arī pulksteņi miglā nedarbojās kā nākas.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 26.03.2009 20:15

Kādi prefekti? Vai tad jūs nēesat informētas?
Meitene pārsteigti palūkojās uz abām meitenēm.
Pīters un pārējie izlauza lokomatīves durvis. Taču tur atklājās visai dīvaina aina. Trīs mazi bērni, aptuveni septiņus gadus veci. tur vienkārši spēlējās. Pēcāk mēs tikām nekaunīgi izmesti ārā.
Meitene sacīja paraustot durvis.
mums gadījumā jau nevajadzēja būt Londonā?
Viņa apmilsusi palūkojās ārā. Tumsa neizskatījās aicinoša. Taču gribējās pārbaudīt, vai zizlis strādā. Tādēļ izvilkusi savējo, Endija pavērsa to pret logu un klusi nomurmināja atvēršanas burvestbu.

ooc: Man īsti nav jausmas vai E meitenes pašlaik ir kupejā?

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 26.03.2009 20:29

ooc: E meitenes bija gaitenī, ceļā pie Pītera un pārējie, tā kā ceļā uz mašīnista durvīm, bet mēs līdz viņām neesam aizgājušas, esam kkur vagona sākumā.

Endija ar atvētu muti klausījās otras Endijas stāstītajā, Nu gan palaidām garām notikumus! 7 gadus veci bērni? Tas nozīmē, ka mums nav īsta mašīnista? A ko viņi teica, vienkārši izmeta jūs ārā? Endija nobēra veselu lērumu jautājumu, censdamās aptvert tik daudz informācijas.

Efijas pulkstenis rāda trīs, bet pēc tās tumsas varētu šķist, ka ir vakars..
Endija sarauca pieri, Te kaut kas nav lāgā.. meitene gaidīja, vai Endijas burvestība nostrādās.

Iesūtīja: Kaķis ; laiks: 27.03.2009 14:05

Mailo metās uz to kupeju, kur vajadzētu būt pazudušajai tantiņai — pirmo. Centās atraut durvis un palūkoties, kur šamā i.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 29.03.2009 16:53

Vienmēr laipni!
Arī Efija izvēlējās tos pašus gardumus, kurus Grifu Endija.

Hei, bet ejam iepazīties ar viņiem!
Efija piedāvāja un jau paguva apsvērt jaunas karjeras iespējas, pie vienām mokām gremodama zobdiedzīgos gardumus.
Man ir vēl dažas skābes atslēdziņas, un varbūt apmaiņā pret tām viņi man iemācītu vadīt vilcienu!
Mazi bērni nevarēja viņus nolaupīt, tikai pabraukt garām Londonai.
Cik ilgam laikam pietiks kurināma?
Jautājums attiecās uz vilciena degvielu.
Ja, nu es nepaspēju...
Un viņa traucās tikai uz priekšu pie durvīm aiz, kurām pavērās iespēja vadīt vilcienu! Abām Endijām atlika vien vai nu palikt uz vietas vai sekot. Efija, protams, cerēja uz pēdējo.

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 29.03.2009 17:08

Durvis uz kupeju numur viens vērās vaļā pavisam viegli, taču tajā neviena nebija. Pie sienas karājās vien melns apmetnis, kas varētu būt piederējis saldumu tantiņai. Nekur citur vagonā viņu arī nemanīja. Kazi, viņa akurāt otrā vagonā tirgojās?

Durvju uz lokomotīvi joprojām nebija, un miglai līdzīgā siena tur stāvēja kā stāvējusi.

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 30.03.2009 22:42

Endija apjukusi nolūkojās pakaļ Efijai, paraustīja plecus un nolēma sekot, tos sīkos bērneļus arī viņa gribēja redzēt, tiesa uz vilciena vadīšanu gan viņa necerēja, bet gribēja uzzināt, kāpēc viņi jau sen nav galapunktā..

Un ja nu tie nav nekādi mazie bērni, kas mūs nolaupījuši? - to gan Endija vairāk teica Kraukļu Endijai, pēdējo vārdu izrunādama tādā savādā intonācijā, nē, nevarēja būt, ka kāds viņus būtu nolaupījis, bet tas taču bija tas par ko tā meitene pirmīt klaigāja visapkārt.

nudien, cerams tas ir tikai absolventu jociņš..

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 31.03.2009 08:58

Taisni vai laime, ka Efija nebija dzirdējusi Grifu Endijas teikto, jo savādāk viņa diez vai tik droši būtu pieklauvējusi pie durvīm aiz, kurām teorētiski atradās bariņš bērnu, bet praktiski vajadzētu atrasties šī milzīgā sliežu kuģa stūrmanim.
Nu?
Un pie šīm savādajām durvīm atskanēja klauvējiens. Nu kā reiz tāds, kā atskan pie durvīm, kurām nav zvaniņa ar, ko tās atvērt. Vai kāds atvērs šīs durvis vai tomēr nē?

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 31.03.2009 10:21

Vai jūs esat kādreiz mēģinājuši pieklauvēt pie klints? Vai vismaz marmora sienas metru piecu biezumā? Lūk, apmēram tāds bija iznākums Efijas klauvējienam — nekāda dzirdama efekta tam nebija.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 31.03.2009 11:11

— Ak, nu es domāju, ar tām slīpētajām metodēm, kādām vientieši panāk, ka kaut kas tiek saindēts, — Mirabella noteica, ar acīm pārslīdēdama kupejai, vai kaut kur nepamanīs kaut ko, kas atgādinātu to kastīti ar sarkano krustu virsū.
— Nez, te šprici var dabūt? Varētu jau uzburt, bet kaut kā bail metas, vēl nejauši mūs uzspridzināšu, — meitene piebilda pēc brīsniņa

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 31.03.2009 20:44

— Jāmeklē aptieciņa, — noteica Daniels (kurš, kā jau varēja manīt, šo to jēdza vientiešu lietās).

Viņš arī devās meklēt aptieciņu, vagonā tādai vajadzētu būt. Visvairāk interesēja pirmā kupeja — tā bija pirmā vieta, kur meklēt.

Neatradis vientiešu ražojumu, viņš atgriezās kupejā.

— Nav aptieciņas. Un saldumu tantiņas arī nav.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 31.03.2009 22:09

-Mani nesatrauc, kā tu to dabūsi šokolādē - kaut tagad tas arī ir interesanti - bet kā tu to iebarosi bērniem,- Elizabete atkārtoja/izskaidroja, pievienojoties šprices meklējumos pa kupeju. To neatrodot, viņa neuzticīgi palūkojās uz savu burvju nūjiņu un kā pa atbildi iesūrstējās viņas roka.
-Varbūt pamēģini vienkārši uzpilināt virsū?- Par to, ka kas tāds izdosies, viņa gan stipri šaubījās.

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 31.03.2009 22:51

Pa šo laiku arī Endija bija piesteigusies pie mašīnista durvīm, kas nu gan vairs pēc durvīm nemaz neizskatījās, tikai kaut kāds ciets miglas blāķis. Endija brīdi nopētīja durvis, tad izvilka savu zizli un nomurmināja burvestību, kam būtu jāpadara durvis caurspīdīgas, lai vismaz redzētu, kas tur iekšā notiek.

Burvestībām miglas laikā pilnībā viņa vēl nebija zaudējusi ticību.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 01.04.2009 08:21

A, varbūt tur vienkārši neviena nav mājās?
Efija bija nolēmusi, ka klauvēšana nav laba nodarbe, jo pēc tās sāp kauli, protams, ja vien durvis ir jēdzīgas. Tālākajā atlika vien būt pacietīgai un vērot Endijas darbību. Vēl jau, protams, varēja izdomāt vēl kādas nodarbes, bet ļoti gribējās nodot skābes atslēdziņas jēdzīgās rokās.

Iesūtīja: Kaķis ; laiks: 01.04.2009 08:27

Mailo savāca saldumu tantiņas apmetni (aizņēmās) un devās uz vilciena tālāko galu, kur vajadzēja būt durvīm uz ārpasauli (sliedēm). Ja nonāk līdz durvīm, mēģina tās atvērt, gan ar alohomora, gan ar parastajām vientiešu metodēm (sperot ar kurpju papēžiem).

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 01.04.2009 11:54

Pēc Endijas burvestības miglas siena iekrāsojās rozā, taču viņas zizlis rokās kļuva aizvien karstāks un kastāks, tik ļoti, ka to nebija iespējams noturēt rokās. Endijai tas izkrita no svilstošajiem pirkstiem, un zizlis nošķindēja uz grīdas un sašķīda sīksīkās lauskās, itin kā būtu no stikla.

Mailo burtā alohomora vienkārši neiedarbojās, arī ar citām metodēm durvis atvērt neizdevās. Taču, kad viņa savāca saldumu raganas visai silto apmetni, viņa ievēroja, ka zem tā bija pakārtas dzeltenas štrumbantes.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 01.04.2009 12:07

Plīstošā skaņa izvilināja Aludru no kupejas, kurā meitene bija nolēmusi gulēt kaut vai līdz pastardienai.
Viņa paskatījās pa gaiteņa logiem - tumšs! Vilcienā arī tumšs. Aiztaustījusies līdz priekšgalam, kur pret rozā fonu vīdēja viens siluets, kas tuvāk nākot, izrādījās Endija, meitene pieķērās stopkrānam, mēģinot to noraut. Doma bija - noraujam, atliekam atpakaļ, noraujam un tā tālāk, līdz tiem tur, kas vada vilcienu, ja vispār kāds tur ir, tas apnīk.

Iesūtīja: Kaķis ; laiks: 01.04.2009 14:53

Mailo dusmīgi pamīņājās uz papēdīšiem un tad atgriezās (vai vismaz centās to izdarīt) pirmajā vagonā, pirms tam iegriezdamās vēl pirmajā kupejā un impulsa vadīta, savāca arī dzeltenās štrumbantes, ja vien tās ir savācamas un nekož.

Ja viņai viss izdodas, tad viņa dodas uz pirmo kupeju, kas tai šķiet pievilcīga (tā, kurā sēž Dievgosniņa) un nāk klajā ar paziņojumu: Saldumu tantiņa ir vīrietis!

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 02.04.2009 19:44

Stopkrāns noraušana izrādījās pāri Aludras spēkiem, tas nekustējās ne no vietas.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 02.04.2009 19:58

Mošķība, aptieciņas nav, Mirabella nosūkstījās, Klau, jūs abi to vilcienā vazājoties neredzējāt?

Šai brīdī kupejā ievēlās trakā Mailo, no kuras Mirabella instinktīvi pakāpās tālāk.

KO? traka, pavisam traka, izskatījās, ka Mailo šajā, burvjiem ekstremālajā, situācijā zaudējusi pēdējās prāta atliekas, ja viņai tādas vispār kādreiz bijušas.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 02.04.2009 20:08

Aludra brīdi pētīja stopkrānu. Pirmīt kāds to norāva. Mjā... iespējams, arī tam ir vajadzīga saule vai, vismaz zvaigžņotas debesis. Viņa kārtējo reizi paskatījās pa logu.
Nu labi! Ja neko nevar darīt, tad neko nevar darīt, un atliek iet vienīgi gulēt. Meitene sāka virzīties uz savas kupejas pusi. Tāpat viņa negrasījās kāpt laukā no ejoša vilciena, vai meža vidū, pat nezinot, kur atrodas.

(OOC - man paliek garlaicīgi. Citiem nē? Man izskatās, ka daudzi jau pasen neko neraksta.)

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 02.04.2009 22:31

Endi, tavs zizlis!
Efijai tā likās gatavā katastrofa. Nav lielāka ļaunuma kā burvim palikt bez sava zižļa. Samulsušu skatienu Efija raudzījās tajā, kas it kā varētu tas būt.
Stulbās, stulbās durvis...
Kraukļnadze sparīgi pa tām iespēra.
Nu, kur var tā neveikties!
Varbūt pataustīt rokturi?
EI, JŪS TUR! ES ARĪ GRIBU STŪūūRĒēēēt!!!
Pēc spēriena sekoja skaļš kliedziens.

Iesūtīja: ~SweetIrony~ ; laiks: 02.04.2009 22:53

Endija sašutusi vēroja sava zižļa atliekas, ja apkārt nebūtu cilvēki, varbūt pat viņa sāktu raudāt, tagad tā vietā lai raudātu viņa nikni paskatījās uz nu jau rozā miglas blāķi un dusmās izgrūda veselu gūzmu vārdu, kas sākās ar Merilina apakšbiksēm un beidzās kaut kur pie Jidritvai...

Tas taču bija viņas zizlis, ZIZLIS, tikai padomā, ko viņa tagad iesāks bez zižļa?

Eu, te nav kāda lūka? Mēs varētu mēģināt tā kā vesternos uzkāpt uz vilciena jumta! - Endija visai skaļi noteica, palūkodamās uz Efiju. Mēs tiksim pie tiem sīkajiem ķēmiem un tad tik es viņiem likšu samaksāt par manu zizli. - meitene dusmīgi nobubināja zem deguna.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 03.04.2009 07:51

Endij, bet tu esi ģēnijs!
Efija diez vai piederēja pie cilvēkiem, kas baidās no augstuma, bet vai arī no ātruma uz jumta viņa nebaidītos?
Mazākajos gados es vienmēr domāju, ka būtu forši sataisīt pikniku uz vilciena jumta.
Efija nez kāpēc atcerējās un uzlūkoja patstāvīgo Kraukļnagu Endiju.
Tu arī nāksi?
Lai gan kāda starpība - arī ar vienu vienīgu Grifu Endiju bija pat ļoti labi, lai kāptu uz jumta.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 03.04.2009 08:01

Aludra vēl nebija tikusi līdz kupejai.
- Par kādiem sīkajiem ķēmiem jūs te runājat? - viņa beigās atgriezās atpakaļ un noprasīja.
- Nav te nekādu lūku! Es to jau nopētīju pirms kādām stundām četrām. Ne grīdā, ne griestos. Ja gribat līst ārā, tad manas kupejas logs joprojām ir vaļā.

Iesūtīja: Kaķis ; laiks: 03.04.2009 09:07

ooc: virtuālie hugi Rovielai

Tā kā aiz durvīm kāds skaļi runājās, tad Mailo pavēra kupejas durvis un ierāva iekšā visas trīs ārā stāvošās meitenes — abas Endijas un Alundru, — klusāk nu! vilcienu ir nolaupījuši mazu bērnu veidolos ietērpušies citplanētieši! Un saldumu tantiņa ir vīrietis! — Mailo triumfējoši parādīja pārējiem dzeltenās štrumbantes, vispirms tās iedodot Mirabellai, lai palaiž pa apli.

Un ko jūs tagad tieksiet, ko? Vagona pēdējās durvis ar nevar atvērt, lai tiktu otrā vagonā, pa logu laukā arī nevar tikt...TU! — Mailo norādīja ar pirkstu uz Mirabellu, — Tu biji izcilniece mikstūrās! Mums vajag sprāgstošu mikstūru! Burvestības darbojas gluži kā parastas abrakadabra, mikstūrām vajadzētu darboties kā nākas..

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 03.04.2009 09:16

Aludra pablisināja acis uz Mailo un iekšķīgi novaidējās. Kādi citplanētieši!
- Un ko ar tām tagad darīt? Pakārties? - viņa nesaprata, taustot štrumbantes.
- Izmantot par virvi, lai kāptu uz vagona jumta?
Viņa padeva štrumbantes tālāk.
- Man ir ideja! Pārmeklējam vagonu. Visas kastes, visus plauktus, visus kaktus, visu. Varbūt atrodas kaut kas, kas izskatās lietojams tagad, kad mūs esot nolaupījuši citplanētieši.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 03.04.2009 10:22

Nav lūku? Pēc Efijas sejas izteiksmes skaidri un gaiši bija redzams, ka viņa jutās savā ziņā vīlusies.
Ko darīsim? Skatiens ceļoja no viena smeitene spie otras līdz pastiepās roka un sagrāba abas Endijas, kā arī Aludru. Aludra bija sīkums, bet nu abas Endijas!!! Nē, nē, nē! Tas nebija godīgi!
Klau, tu!
Efija pat nepūlējusies pieklauvēt (pārāk sāpīgs process roku pirkstiem) ienāca iekšā kupejā.
Tu nedrīksti te tā atnākt un vienkārši laupīt manus draugus!
Zizlis nošūpojās Efijas rokās, tomēr tad meitene aprāvās un iebāza to atpakaļ no kurienes ņēmusi. Pietika jau ar vienu pazaudētu zizli. Ja, Mailo būs īsts laupītājs, viņai varēja itin labi arī sist ar kreiso/labo āķi vai kā nu tur bija.

Iesūtīja: Kaķis ; laiks: 03.04.2009 10:36

Mailo nogrozīja acis, viņus nolaupījuši citplanētieši, bet šitā uzskata par laupītāju viņu. Varbūt Mailo bija citplanētietis? Uz brīdi viņa apjuka, bet tad izlēma, ka viņa tomēr neesot citplanētietis, pirksts norādīja uz Efijas zizli — Ar šito tu tagad neko neiesāksi. Tik traumēsi sevi vai .. es negribu, lai tu traumē mani!! — Dzirdot Alundru, Mailo atplauka smaidā — Ecce homo! Lūk, cilvēks! Vismaz kāds prātīgs vārds. Mēs varētu visi reizē pieskarties štrumbantēm un iedomāties, ka gribam mājās vai arī mēs tās varētu publiski sadedzināt, vai arī iesviest ar tām pa miglu. Man ir arī apmetnis saldumu onkulīša! Mailo norādīja uz apmetni, ko bija paķērusi līdzi no kupejas. Meitene kaut kā neaizdomājās līdz tam, ka teorētiski tā ir zagšana.

Uz jumta tikt var pamēģināt caur logu, ja vien logs pēkšņi neaizcirtīsies un nenoskaldīs galvu, tam, kas to cenšas izdarīt. Bet, labi, sāksim ar pārmeklēšanu — Mailo ķērās klāt pie tuvākās (Mirabellas) lādes.

Jēziņ, kas tik tev te nav! Šitas tak ir sprāgstošs.. — Mailo divos pirkstos bija pacēlusi kādu dīvainas substances vielu.