Kas ir Lietuveeni?, Nogalinaata beerna dveesele Opcijas

[zero]

Cik juus zinat Lietuveens tas ir nogalinaata beerna dveesele...
Es gribeetu uzzinaat ko vairaak par tiem. Vai juus kaut ko zinat?

[Overlord]

Lietuvēns var būt ne tikai nogalināta bērna dvēsele,arī Burvju,raganu un citu ļaunu cilvēku,piem slepkavu dvēseles,vai arī to cilvēku dvēseles,uz kuru kapiem cilvēks pats neapzinoties guļ,piemēram nav brīnums ka mājās kuras uzceltas uz Mēra kapiem,cilvēkus un arī mājdzivniekus .moka lietuvēns.Parasti gan viņus varot atvairīt,laikam ar pīlādzi.Ar lietuviešiem gan viņam nav nekāda sakara,es tā vismaz domaju

[Sirradze]

Kad cilvēkam aizmiegot tiek kaut kā traucēta elpošana jeb sirds darbība, tad viņš bieži vien redz tādu sapni, ka viņam kāds cilvēks jeb kustonis uzgulstas uz krūtim un sāk to spiest un žņaugt. Gulētājam nu izliekas, ka viņš vairs nespēj ne kādu locekli kustināt, ne arī parunāt. Lai gan jau tāpat seno grieķu un latīņu zinātnieki, kā arī vidus laiku mācīti vīri, bija sapratuši šādus žņaudzēju sapņus, tomēr vēl līdz mūsu dienām pie visām tautām - neizņemot pat rietumu Eiropu - pastāv māņticība, ka tādos gadījumos kāds ļauns gars, lietuvēns, mokot cilvēku (Handworterbuch des deutschen Aberglaubens, I, 282. 1. p.). Šo lietuvēnu ļaudis iedomājas gan cilvēka, gan arī dzīvnieka jeb kāda priekšmeta izskatā, un visus šos lietuvēna veidus mēs sastopam arī latviešu teikās. Tāpat par starptautiskiem ir jātur tie uzskati, ka par lietuvēniem dažreiz parādās arī velni un veļi. Bet ja jau mēs ēnus un vadātājus uzskatām pa patstāvīgiem gariem, tad tas pats ir jāsaka arī par lietuvēniem.

Profesors J. Kauliņš jau studenta gados ir uzrakstījis teiku (XIII sējumā 359. 1. p. nr. 23), kur ir teikts, ka lietuvēns esot lietoņa dēls. Man liekas, ka šāds izskaidrojums nerunā arī valodniecībai gluži pretī. Pēc morfoloģijas lietona dēls tiktu saukts lietonēns, kas viegli varētu attīstīties par lietunēnu. No lietunēna asimilācijas ceļā varēja rasties lietulēns, kādu vārdu pēc Mulenbacha vārdnīcas sastopam Burtniekos, Dikļos, Straupē un Siguldā. Es arī Rīgā esmu to bieži vien dzirdējis. No lietulēna caur disimilāciju varēja atkal attīstīties mums parastais lietuvēns. Lai nu šī morfoloģija būtu kāda būdama, tomēr fakts paliek tas, ka lietons un lietuvēns ir veci latviešu vārdi. kas ne fonētiski, ne arī sēmazioloģiski gan nebūs šķirami. Vismaz mitoloģijā mums ir jāturas pie teikas vārdiem.

Cīņai pret lietuvēniem tiek lietoti ļoti daudzi līdzekli, kam tomēr nav ciešāku sakaru ar mūsu teikām. Turpretī tā sauktā pentagramma, pie mums parasti daudzināta par lietuvēna krustu. (tulkots no vācu valodas Drudenkreuz, Alpkreuz), nav sveša arī teikās. Pentagramma ir seno grieķu mistiska zīme, kas sevišķi pie pitagoriešiem tika lietota par veselības simbolu. No grieķiem tā pārgāja arī kristīgā mistikā, kur to bieži zīmēja cīņā pret ļauniem gariem, sevišķi vidus laikos. Līdz ar kristīgo mistiku tā zīme ir pārnesta arī pie latviešiem un, kā jau no nosaukuma redzams, caur vācu starpniecību. Nav pamata tiem prātojumiem, it kā šis lietuvēna krusts būtu īsts latviešu vārds un pašu latviešu pagānu laiku zīme. Arī krusta nosaukumi ir nevien latviešu, bet arī vācu un krievu valodā samērā jauni aizņēmumi, kas radušies no kristīgas ticības. Daudzās Āzijas valodās un tagad krusta nosaukums nav nodibinājies. Mistiskās zīmes vienkāršai tautai ir ļoti patikušas, un tā ir tūliņ pieņēmusi savos māņos nevien pentagrammu, bet arī pašu krustu, kādēļ Prūsijā katoļu garīdzniekiem bija jācīnās arī pret krusta dievināšanu (V. Manharts, Latviešu-prūšu mītoloģija, 158. 1. p.).

/Iz http://www.alaib.lv/

Lietuvēns, latviešu mitoloģijā būtne, kas naktī moka, jādelē lopus, miegā spiež cilvēku. Lietuvēns var būt gan cilvēka, gan dzīvnieka izskatā. Viņu iedomājas kā mazu puiku ar rūtainām biksēm, kā piemīlīgu puiku, kas lidinās gaisā un tad piepeši uzgāžas virsū gulētājam un sāk jādelēt, kā sarkanu vīriņu, pliku cilvēku, baltu vīrieti vai sievieti, smagu ļauno garu, bezveida ķēmu. Lietuvēns var būt melna suņa izskatā, ragiem pierē un sarkanām acīm, garu, kuplu asti, ļoti smags, tā ka zirgs nevar viņu pavilkt. Dažkārt lietuvēns ir kaķis, kas guļas uz kājām un veļas virsū uz krūtīm. Lietuvēnu sajūt kā smagu nastu; gulētājs, sviedros plūzdams, nespēj pakustināt ne locekli, parunāt ne vārdu; zirgi, ko lietuvēs jāj, no rīta ir kā izpeldināti, govis apsarmojušas. Lietuvēna izskata nenoteiktību var izskaidrot ar sapņu vīzijām, bet dažādos lietuvēnu veidus, lopu jādelējot (zebiekste, sermuliņš, muša, salms u.c.) var saprast kā vainīgā meklēšanu. Tautas tradīcijas dažādi mēģina izskaidrot lietuvēna būtību. Tā, piemēram, lietuvēnu uzskata par nogalināta bērna dvēseli, kas nerod mieru, kamēr viņa kaulus neapglabā kapos. Tāpat par lietuvēnu var būt arī ļaunumā mirušas dvēseles, kam tad jāiet trīs gadus par lietuvēnu lopus jāt, trīs gadus cilvēkus mocīt, trīs gadus cilvēkus ienaidā sarīdīt. Kad kaujoties pretiniekam izsit asinis, tad lietuvēns no tām dabū paēst. Šīm kategorijām, kas izveidojušās no nelaikā un nedabiskā nāvē mirušo dvēselēm, pievienojas trešā: pēc ļauna cilvēka nāves viņa gars ķeroties tūlīt pie darbiem, ko šis cilvēks, dzīvs būdams, nodomājis darīt vai darījis. Burvju un raganu gari kā lietuvēni mocījuši lopus un dažreiz arī cilvēkus. Uzskati par lietuvēnu kā mirušā dvēseli vai garu ir tuvumi daudziem nostāstiem par miroņiem, veļiem, gariem, velniem u.c., kas moka cilvēkus. Latviešu pasaku vācējs A.Lerhis-Puškaitis tāpēc kopā ar nostāstiem par lietuvēnu sakopojis daudzas šādas paralēles ar nostāstiem, kas nav par lietuvēnu. Tomēr ir arī norādījumi, kas iekļauj lietuvēnu patstāvīgu dēmonu grupā. Raunā lietuvēnu saukuši par mājinieku; katrā mājā bijis pa vienam lietuvēnam; ja kāds viņam nepaticis, to mocījis nost, vienalga, vai lops vai cilvēks; viņš varējis būt gan cilvēka, gan arī dzīvnieka izskatā, t.i., mainīt izskatu, un bijis neredzams; viņu varējuši redzēt pa šķirbu, bet, ja viņu manījis lietuvēns, tad skatītājs kļuvis neredzīgs. Umurga draudzē mežā esot vecas māju drupas; ja tur apguļoties, tad lietuvēns jājot gulētāju. Ir arī citas lietuvēna iemīļotas vietas (rija, vietas un celiņi, kur daudz staigā, u.c.).
Līdzekļi pret lietuvēnu ir dažādi. Viņu var noķert, piemēram, ar sveci no miroņu taukiem: kad lietuvēns sāk spiest, otram svece jāaizdedzina, tad lietuvēns nekur nevar aizbēgt. Lietuvēnu varot aizdzīt, ja zinot, kura gars ir lietuvēns: jāuzraksta nomirušā burvja vai raganas vārds uz papīra vai drēbes, ar sērmūkšļa mietu jāuzdur kūts vidū mēslos caurums un jāiesviež aprakstītais papīrs; pēc tam miets jāuzdur atkal virsū un kūts jāizkvēpina ar nātrēm. Tad nākamajā pusnaktī kūtī dzirdot vaidam un stenam mieta apakšā, bet mājlopi paliekot neskarti. Vastlāvju vakarā, arī ceturtdienas vakaros, sapulcējas visi mājinieki un ar ķēdēm un pulksteņiem taisa lielu troksni, lai lietuvēns aizbēg no mājas. Viens stāv durvīs ar tukšu maisu. Vakarā nedrīkst svilpot, citādi naktī moka lietuvēns; tāpat ja gulēdams ēd, atstāj nazi augšpēdu uz galda, guļ lietuvēna vietās (celiņi, rija). Zirgam vai citiem kustoņiem uz muguras sien susekli vai nazi ar zobiem uz augšu, lai lietuvēns nevar jāt; nazi liek arī cilvēka pagalvī. Tomēr labākais līdzeklis pret lietuvēnu u.c. ļaunumiem ir lietuvēna krusts; ir arī īpaši lietuvēna vārdi. Citi aizsardzības pasākumi ir līdzīgi tiem, ko lieto arī pret raganām un burvjiem.

Straubergs K. Latviešu buramie vārdi II. R., 1941.

Par lietuvēnu raksta P.Einhorns 1627.g. šādi: Zirgus naktīs jājot lietons, kā viņi to sauc, tā, ka tie tiekot nodzīti un gurdeni, un zirgiem paliek zīme it kā no šāda jājēja. Pret šādu jādīšanu viņi mēdz redelēs zem ēdamā likt zirga galvas kausu, jo tic, ka tas aizdzīs lietuvēnu: ja tas miroņa kaulu vai zirga galvu priekšā atrod, tam neesot vairs nekādas varas pār zirgu... Kas attiecas uz lietuvēnu, kas zirgus jāj, kas tas ir? Parasti vienkāršie ļaudis ir tajās domās, ka šeit ir bērnu dvēseles, kas bez kristības mirušas. Tās klīstot apkārt zirgiem un cilvēkiem par nastu. Un ir daudz cilvēku, kas žēlojas, ka miegā esot mocīti... Citi domā, ka lietuvēns ir gars vai velna spoks. Tas nav nekas cits kā pagānu elka dievība un māņticība. Tā ir pasaka, no velna pagānu laikos iedvesta. Zirgiem ir dabiska kaite, kas tiem liek naktīs nemierīgiem būt. Cilvēkiem slimība, ko ārsti sauc par incubus; tie iedomājas, ka tas ir gars vai spoks...
1610.g. Rīgas jezuītu ziņojumā šādi aprakstīts lietuvēns: guļot viņš nāk horribili et nigro phantasmate oculis patentibus supraque eius pedes veniente tanto pondere, ut nullum membrum ne signo quidem crucis formando idoneo movere posset; lietuvēns šeit ir briesmīgi melna parādība, kas uz kājām gulst ar tādu smagumu, ka nevienu locekli nevar pakustināt. Sal. K.Šilings (1832.g): Kad teļi un kumeļi kūtī nosvīduši, tad velns vai lietuvēns esot kā```` mugurā un nojādījis.
Ja arī maz tieši minēta velna līdzdalība, tomēr P.Einhorna apraksts min divus iespējamos uzskatus tautā - lietuvēns ir vai nu nekristīto mirušo bērna dvēseles vai arī gars vai velna spoks. Jezuītu ziņojumā lietuvēnu aizdzen tie paši baznīcas paņēmieni, kas ir arī pret velnu. Vēl jo raksturīgāka ir Einhorna piezīme par to, ka lietuvēns ir tas, ko ārsti kā cilvēku slimību sauc par inkubu, kas citādi mums tieši pazīstams kā velna izpausme perversā erotikā, miesīgu sakaru nodibināšanā velnam ar sievietēm vīrieša veidā un otrādi.
Šo inkubu piemin jezuītu ziņojumi. Velns vispārīgi veicina miesas kārību, lai stiprinātu dzinuļus; viņš nāk skaistā izskatā (1648), tāpat rādās 14.g. vecai jaunavai, tai piesolot lielu bagātību (1690); viņš parādās arī dažādu personu, pat aizbēgušā vīra izskatā, urnā viņa balsī, lai atstāto sievu pavedinātu (1674). Inkubs arvien aizliedz pie priesteŗa griezties un aicina no dieva atkrist, kur parādās viņa velna daba. Sal. turpmāk par velna gulēšanu pie raganām.
Latviešu tautas tradicijās nostāsti dažādi tēlo lietuvēnu, kas naktī moka, jādelē lopus, miegā spiež cilvēku. Lietuvēns var būt kā cilvēka, tā dzīvnieka izskatā. Viņu iedomājas kā mazu puiku ar rūtainām biksēm, kā piemīlīgu puiku, kas gaisā lidinās un tad piepēši uzgāžas virsū gulētājam un sāk jādelēt, kā sarkanu vīriņu, pliku cilvēku, baltu vīrieti vai sievieti, smagu ļaunu garu, bezveida ķēmu u.t.t. Lietuvēns var būt melna suņa izskatā, ragiem pierē un sarkanām acīm, gaŗu, kuplu asti, ļoti smags, tā ka zirgs nevar viņu pavilkt. Dažreiz lietuvēns ir kaķis, kas guļas uz kājām un veļas virsū uz krūtīm. Lietuvēnu sajūt kā smagu nastu; gulētājs, sviedros plūzdams, nespēj ne locekļa pakustināt, ne vārda parunāt: zirgi, ko lietuvēns jāj, no rīta ir kā izpeldināti, govis apsarmojušas.
Tautas tradicijas mēģina izskaidrot lietuvēna būtību dažādi. Piem.: ja zirgi esot nosvīduši, tad saka, ka tos jāj lietuvēns jeb ragana (LFK 358, 895 Smārdē). Lietuvēnu uzskata par nozūmēta bērna dvēseli, kas neatrod miera, kamēr viņa kaulus neapglabā kapos. Tāpat par lietuvēnu var būt arī ļaunumā mirušas dvēseles, kuŗām “jāiet 3g. par lietuvēnu lopus jāt, 3g. Cilvēkus mocīt, 3 g. Cilvēkus ienaidā sarīdīt... un kad kaujoties pretinieks izsit asinis, tad lietuvēns no tām dabū paēst” (LP VII 1, 446). Šīm katēgorijām, kas ir izveidojušās no nelaikā un nedabiskā nāvē mirušo dvēselēm, pievienojas trešā: pēc ļauna cilvēka nāves viņa gars ķeŗoties tūlīt pie darbiem, ko šis cilvēks dzīvs būdams nodomājis darīt vai darījis.
Tomēr ir arī norādījumi, kas ievieto lietuvēnu patstāvīgu daimonu grupā. Raunā lietuvēnu saukuši par mājenieku; katrā mājā bijis pa vienam lietuvēnam; ja kāds viņam nepaticis, to mocījis nost, vienalga, vai lops, vai cilvēks; viņš varējis būt kā cilvēka, tā arī dzīvnieka izskatā, t.i. mainīt izskatu, un bijis neredzams; viņu varējuši redzēt pa šķirbu, bet ja to manījis lietuvēns, tad skatītājs kļuvis neredzīgs, Umurgas draudzē esot vecas māju drupas; ja tur apguļoties, tad lietuvēns jājot gulētāju. Ir arī citas lietuvēna iemīļotas vietas (rija, vietas un celiņi, kur daudz staigā u.c.).
Pēdējā aizrādījumu katēgorija ir par dzīviem cilvēkiem - lietuvēniem; tad viņu darbība var izpausties gulēšanas laikā dvēselei miesu atstājot. Šī nostāstu grupa ir jo plaša, piem., vācu folklorā, bet latviešiem samērā sveša (sal. tomēr nostāstu par lietuvēnu - 2 zirņiem - uz zirga muguras, kuŗus sadedzinot saimniece kļuvusi akla).
Pazīstamāks ir cits veids, par lietuvēnu - inkubu: puisi naktīs moka lietuvēns, aizbāžot zara caurumu, pa kuŗu lietuvēns nāk gultā, puisis noķer sievieti, svešu meitu no aizjūŗas, apprec viņu, piedzīvo bērnus; kad pēc gadiem viņš atveŗ zara caurumu, lai parādītu sievai, viņa pazūd pa to. Lietuvēna darbībai nav tīra vampīrisma pazīmes, un senais uzskats par asinīm, ko meklē izsalkušās dvēseles, nav raksturīgs latviešu nostāstiem. Lietuvēns savus upuŗus tikai moka, pie kam raksturīgāka gan ir uzgulšanās uz krūtīm cilvēkam; turpretim lopu jādelēšana tiem ir kopīgs akts ar raganām u.c. ļauniem radījumiem. Lietuvēna parādība dažkārt izskaidrojama ar nervu stāvokli, jo, piem., lietuvēns arvien mokot cilvēku uz lielām bēdām; iemesls var būt arī smagi sapņi, erotiski kairinājumi, elpošanas traucējumi un tml. - Līdzekļi pret lietuvēnu ir dažādi. Viņu var noķert, piem., ar sveci no miroņu taukiem: kad lietuvēns sāk spiest, otram svece jāaizdedzina, tad lietuvēns nekur nevar aizbēgt. Lietuvēnu varot aizdzīt, ja zinot, kuŗa gars ir lietuvēns; jāuzraksta nomirušā burvja vai raganas vārds uz papīra vai drēbes, ar sērmokšļa mietu jāizduŗ kūts vidū mēslos caurums un jāiesviež aprakstītais papīrs; pēc tam miets jāuzduŗ atkal virsū, un kūts jāizkvēpina ar nātrām. Tad nākošā pusnaktī kūtī dzirdot vaidam un stenam mieta apakšā, bet mājlopi paliekot neaizskarti (LP VII 1, 438). Vastlāvju vakarā, arī ceturtdienas vakaros, sapulcējas visi mājnieki un ar ķēdēm un pulksteņiem taisa lielu troksni, lai lietuvēns aizbēg no mājas. Viens stāv durvīs ar tukšu maisu.
Vakarā nedrīkst svilpot, citādi naktī moca lietuvēns; tāpat, ja gulēdams ēd, atstāj nazi augšpēdu uz galda, guļ lietuvēna vietās (celiņi, rija u.c.). Zirgam vai citiem kustoņiem uz muguras sien susekli vai nazi ar zobiem uz augšu, lai lietuvēns nevar jāt; nazi liek arī cilvēkam pagalvī. Tomēr labākais līdzeklis pret lietuvēnu u.c. ļaunumiem ir lietuvēna krusts; ir arī īpaši lietuvēna vārdi. Citi aizsardzības līdzekļi ir līdzīgi tiem, ko lieto pret raganām, burvjiem u.tml. ļauna darītājiem.

Šmits P. Latviešu mītoloģija. R., 1926.

Lietuvēns, tāpat kā arī leišu “kaukas”, ir nogalināta bērna dvēsele, kas tikmēr dzīvojot pasaulē un mokot cilvēkus, kamēr viņa kauli netiekot aprakti, jeb kamēr nepienākot tas laiks, kur viņam pēc Laimas lēmuma būtu jāmirst dabīgā nāvē.
Kāvi, baigi, jogi un jodi, pēc dažām ziņām esot mirušu kara vīru gari; kad viņi kaujoties, tad izceļoties ziemeļa gaisma. Arī es esmu Raunā dzirdējis par ziemeļa gaismu izteikumu: “Kāvi kaujas”, bet kas tie kāvi esot, to runātāji vairs nezināja.
Tā tad lietuvēni un kāvi tiek izskaidroti pilnīgi par mirušu cilvēku dvēselēm. Pēdējās parādās neretis arī par ēniem (Smiltenē) jeb māžiem (Raunā), bet nav sacīts, ka visi ēni jeb māži būtu tikai dvēseles. Ēni jeb māži var ļaudīm kaitēt, bet viņi nav tomēr tipiski ļauni gari. Var būt, ka arī augšā minētie vecīši, pauri, iļģi un urguči ir tādi paši gari kā ēni jeb māži. Daudz šādi gari ir gan ļoti līdzīgi, bet tas vēl nenozīmē, ka visi viņi būtu arī gluži vienādi.

Šmits P. Latviešu pasakas un teikas. XIII sēj. R., 1937.

Kad cilvēkam aizmiegot tiek kaut kā traucēta elpošana jeb sirds darbība, tad viņš bieži vien redz tādu sapni, ka viņam kāds cilvēks jeb kustonis uzgulstas uz krūtim un sāk to spiest un žņaugt. Gulētājam nu izliekas, ka viņš vairs nespēj ne kādu locekli kustināt, ne arī parunāt. Lai gan jau tāpat seno grieķu un latīņu zinātnieki, kā arī vidus laiku mācīti vīri, bija sapratuši šādus žņaudzēju sapņus, tomēr vēl līdz mūsu dienām pie visām tautām - neizņemot pat rietumu Eiropu - pastāv māņticība, ka tādos gadījumos kāds ļauns gars, lietuvēns, mokot cilvēku (Handworterbuch des deutschen Aberglaubens, I, 282. 1. p.). Šo lietuvēnu ļaudis iedomājas gan cilvēka, gan arī dzīvnieka jeb kāda priekšmeta izskatā, un visus šos lietuvēna veidus mēs sastopam arī latviešu teikās. Tāpat par starptautiskiem ir jātur tie uzskati, ka par lietuvēniem dažreiz parādās arī velni un veļi. Bet ja jau mēs ēnus un vadātājus uzskatām pa patstāvīgiem gariem, tad tas pats ir jāsaka arī par lietuvēniem.
Profesors J. Kauliņš jau studenta gados ir uzrakstījis teiku (XIII sējumā 359. 1. p. nr. 23), kur ir teikts, ka lietuvēns esot lietoņa dēls. Man liekas, ka šāds izskaidrojums nerunā arī valodniecībai gluži pretī. Pēc morfoloģijas lietona dēls tiktu saukts lietonēns, kas viegli varētu attīstīties par lietunēnu. No lietunēna asimilācijas ceļā varēja rasties lietulēns, kādu vārdu pēc Mulenbacha vārdnīcas sastopam Burtniekos, Dikļos, Straupē un Siguldā. Es arī Rīgā esmu to bieži vien dzirdējis. No lietulēna caur disimilāciju varēja atkal attīstīties mums parastais lietuvēns. Lai nu šī morfoloģija būtu kāda būdama, tomēr fakts paliek tas, ka lietons un lietuvēns ir veci latviešu vārdi. kas ne fonētiski, ne arī sēmazioloģiski gan nebūs šķirami. Vismaz mitoloģijā mums ir jāturas pie teikas vārdiem.
Cīņai pret lietuvēniem tiek lietoti ļoti daudzi līdzekli, kam tomēr nav ciešāku sakaru ar mūsu teikām. Turpretī tā sauktā pentagramma, pie mums parasti daudzināta par lietuvēna krustu. (tulkots no vācu valodas Drudenkreuz, Alpkreuz), nav sveša arī teikās. Pentagramma ir seno grieķu mistiska zīme, kas sevišķi pie pitagoriešiem tika lietota par veselības simbolu. No grieķiem tā pārgāja arī kristīgā mistikā, kur to bieži zīmēja cīņā pret ļauniem gariem, sevišķi vidus laikos. Līdz ar kristīgo mistiku tā zīme ir pārnesta arī pie latviešiem un, kā jau no nosaukuma redzams, caur vācu starpniecību. Nav pamata tiem prātojumiem, it kā šis lietuvēna krusts būtu īsts latviešu vārds un pašu latviešu pagānu laiku zīme. Arī krusta nosaukumi ir nevien latviešu, bet arī vācu un krievu valodā samērā jauni aizņēmumi, kas radušies no kristīgas ticības. Daudzās Āzijas valodās un tagad krusta nosaukums nav nodibinājies. Mistiskās zīmes vienkāršai tautai ir ļoti patikušas, un tā ir tūliņ pieņēmusi savos māņos nevien pentagrammu, bet arī pašu krustu, kādēļ Prūsijā katoļu garīdzniekiem bija jācīnās arī pret krusta dievināšanu (V. Manharts, Latviešu-prūšu mītoloģija, 158. 1. p.).

/Iz http://www.liis.lv/

[Sol Invictus]

Arī auseklis ir lietuvēna krusts un lietuvēnam nav nekāda sakara ar lietuviešiem, kurus agrāk visi sauca par leišiem, es reiz lasīju, ka vārds lietuvēns radies no senvārda kas nozīmē nogalināt, noslepkavot.

[Roviela]

Arī auseklis ir lietuvēna krusts un lietuvēnam nav nekāda sakara ar lietuviešiem, kurus agrāk visi sauca par leišiem, es reiz lasīju, ka vārds lietuvēns radies no senvārda kas nozīmē nogalināt, noslepkavot.

Jā, lietuvēna krusts ir jebkurš krusts, kuru var uzvilkt vienā paņēmienā. Piecstūru ir vienkāršākais. Deviņstūru skaitās pats stiprākais.

[shary]

Lietuvēns nogalina arī citu cilvēku dvēseles, ne tikai bērnu. Man stāstīja ka lietuvēnu var aizdzīt ar pīlādzi. Tad kad biju maza man likār ka tas ir kāds ļaunais Llietuvietis, bet tagad zinu ka at Llietuvu tam nav nekāda sakara

[Kedriks]

Nu tas ir viss fufelis, kas radies māņticīgajās neizglītoto bauru smadzenēs!

Es reiz atklāju, ka lietuvēniem pierakstīto žņaugšanas efektu pusmiegā var radīt paša uz krūtīm noliktā roka! Sajūta pretīga, liekas ka nevar pakustēties, bet tad kad izdodas, tad tiešām tā kā akmens noveļas

[tupenis]

mana pieredze ar lietuveniem ir tada ka es lomu speles ozoli izmeginajuma versija teloju lietuvemu Shakiru
vinas milakais teiciens bija liter ork :blink: :blink:
bet ja nopietni es ar nevienu nesmu sastapies tikai man vienmer nak reka dzirdot sadu sentenci ; lietuveni jaj lopus un cilvekus

[Alfirin]

...vai arī to cilvēku dvēseles,uz kuru kapiem  cilvēks pats neapzinoties guļ,piemēram nav brīnums ka mājās kuras uzceltas uz Mēra kapiem,cilvēkus  un arī mājdzivniekus .moka ...

Interesanti, kā gan rīdzinieki vel spēj gulēt? Vidzemes priekšpilsēta jau sākot ar Elizabetes ielu kādu labu gabalu ir uz vecajiem pilsētas kapiem, to skaitā arī mēra...

[HeRmIoNiiTe]

Man arii interesee kaapeec tos sauc par Lietuveeniem...??Man tie asocieejas ar lietuvieshiem... Es pati nezinu ko tie taadu dara u.t.m.l

[Sapņu Teātris]

Toereetiski,visi,kas saka''Ak,mans dievs,Lietuveens!!''uzskata,ka tas ir kkas ljauns...NUpat kkaadaa sveistaa bija teikts,
ka lietuveens paliidzot aizmigt,jo maates kjiinaa nekaadi nevareeja masveidaa nomierinaat
savu milzhu gjimeni,tapeec tur teica,ka atnkaaks un apeediis lietuveeni
Tur tagad tika ieviests kkaads instituts vai kautkaads taads shits,kas paliidzeetu aizmiigt ar bailju paliidziibu

[eziic_miglaa]

Arī auseklis ir lietuvēna krusts un lietuvēnam nav nekāda sakara ar lietuviešiem, kurus agrāk visi sauca par leišiem, es reiz lasīju, ka vārds lietuvēns radies no senvārda kas nozīmē nogalināt, noslepkavot.

Man arii interesee kaapeec tos sauc par Lietuveeniem...??Man tie asocieejas ar lietuvieshiem... Es pati nezinu ko tie taadu dara u.t.m.l

esmu lasiijusi latv. tautas pasakas, kuraas ir sastopams vaards "nolietaat" ar noziimi nogalinaat, parasti tas i rlietots, kad taa nogalinaasana kaut kaadaa aspektaa iipasi slikta, piemeeram, maate savu beernu "nolietaajusi" utt..
iespeejams, seit ari ir atbilde uz juusu jautaajumu

[melany]

man laikam vienreiz taads piemetaas. nu palika taa, jociigi. es gaaju pa paziistamu gaiteni un man vajadzeeja iet pa vienaam durviim. un kad atveeru taas durvis, man viss galvaa sajuka un es nepazinu vairs taas telpas un apmulsu, gaaju atpakalj un arii nepazinu vietu. beigaas kaut kaa atcereejos bet jushka bij jokaina. nu bat tas jau bija sen.

[Roviela]

man laikam vienreiz taads piemetaas. nu palika taa, jociigi. es gaaju pa paziistamu gaiteni un man vajadzeeja iet pa vienaam durviim. un kad atveeru taas durvis, man viss galvaa sajuka un es nepazinu vairs taas telpas un apmulsu, gaaju atpakalj un arii nepazinu vietu. beigaas kaut kaa atcereejos bet jushka bij jokaina. nu bat tas jau bija sen.

Nu nē, tādām sajūtām nav nekāda sakara ar lietuvēniem
Par lietuvēniem runā tad, kad šķiet, ka sapnī kāds ir uzgūlies uz krūtīm un spiež nost, nevar paelpot un pakustēties. Un vēl lietuveni naktī nojāda lopus slapjus un putās. Tādi tie ticējumi.

[Kedriks]

Jā jā! Ar šāda tipa lietuvēnu arī es esmu personīgi pazīstams! Pusmiegā žņaudzošā un smacējošā sloga funkciju lōti labi pilda.....paša personīgās pār krūtīm saliktās rokas! Baigi dīvainā sajūta kopsummā! Bet kā redzams, mūsu māņticīgajiem senčiem tas izraisījis vēl dažādu nostāstu rašanos!

[Hareki]

man laikam vienreiz taads piemetaas. nu palika taa, jociigi. es gaaju pa paziistamu gaiteni un man vajadzeeja iet pa vienaam durviim. un kad atveeru taas durvis, man viss galvaa sajuka un es nepazinu vairs taas telpas un apmulsu, gaaju atpakalj un arii nepazinu vietu. beigaas kaut kaa atcereejos bet jushka bij jokaina. nu bat tas jau bija sen.

Nu šitas jau teju vai pēc vadātāja izklausās...

[Martins]

Nu, gan! Lietuvēni tak ir nepilngadīgie Lietuvas republikas pilsoņi! A jūs, tur .. murgi, miroņi, rokas visādas .. pfft!

[Kedriks]

Nu, gan! Lietuvēni tak ir nepilngadīgie Lietuvas republikas pilsoņi! A jūs, tur .. murgi, miroņi, rokas visādas .. pfft!

Ak, Martin, Martin! Kas nu būtu runājis par profanizāciju! Atceries tak? Pavedienā par Dieva eksistenci! Bija tāda lieta. Un tagad - mēs te nopietni diskutējam, bet ienāk Martins un visu noliek! Nu pilnīga necieņa!