Pavediena drukājamā versija

Klikšķini šeit, lai skatītu šo pavedienu sākotnējā formātā.

Kurbijkurne forums _ Flarišs un Blots _ Dzejoļi latviešu valodā

Iesūtīja: Alchemy ; laiks: 24.02.2004 19:19

tātad - iepostojiet te citu autoru dzejoļus - AUTORS OBLIGĀTS.

Aleksandrs Čaks
Atzīšanās
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?

Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet -- tās tukšas es notekās beru.

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

Kur tu esi, mans draugs?... Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?...
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?...

Iesūtīja: giraffe ; laiks: 24.02.2004 20:40

Fricis Baarda
Mees ar cilveecinju

Mees abi ar cilveecinju
esam kaa zvaigzhnju pudurinji:
kad aiziet saule - tiekamies,
kad mostas blaazma - shkjiramies.
Naktii ar ilgu lukturiem
kliistam pa tumshajiem plashumiem.
Satiekam celjaa
zilus viitolus.
Zem tiem pin enjgjelji
sapnju vainagus.
Zem zilajiem viitoliem
apstaajamies
un prasaam, ko dara
pats sapnju dievs?
- Sapnju dievs viitola zaros snauzh...
Bet engjelji klusinjaam
matos mums mirdzoshus vainjagus sprauzh...

Viitola zari sakustas -
laikam pats sapnju dievs pamostas!
Struuklaas birst zilas uguntinjas,
uz rokaam, uz pleciem paliek mums vinjas...

Mees abi ar cilveecinju
aizejam kaa zvaigzhnju pudurinji...

-----------------------------------

Ziedinjsh

Tik kluss un tik maigs
kaa pusplaucis zils linu ziedinjsh
tavs miiljais vaigs.

Ar siltu dvashu,
ko shkjiroties puushu rokjelees tavaas,
es atdotu tev sevi pashu.

Man gribas buut zilajaa ziedinjaa,
Un ziedeet. Un vairaak
itin nekaa.

Fricha Baardas romantiskie dzejolji ir vienkaarshi fantastiski!... rolleyes_a.gif

Iesūtīja: Yume ; laiks: 24.02.2004 21:31

Bricis Baarda
Pavasaris

Man izhuvushos pirkstos zeltais ziedonsh viist,
Sen izdzeesusi tumsa klusos vaidus manus,
Bet nu kaa vainags, man ap galvu gaisma sviist
Un dzirdu klusi zvanaam taalos zvanus.

Sirms akmenis triis muuzhiibas uz kruuts
Man guleejis un meemas saapes dzeeris,
Bet dzirdu pirmaas bites paari ziediem duuc,
Kaa zelta lentu redzu, acu neatveeris.

Es leeni meeginaaju atvert smagos plakstus,
Caur vinju baarkstiim, kaa caur pumpurainiem zariem,
Es redzu saartas debesis un maakonrakst,
Un sudrabkrastaa staavu, spaarniem baltiem gariem..

Vinsh naak un neredzeeta gaisma visu zeltii,
Shkel sirmo akmeni un iededz krutiis liesmu,
Un ietver mani savu spaarnu baltaa teltii,
Un klusu dzied man sveshu saulu dziesmu.

Un baltu, skeepu lilju, spiezh vinsh manaa rokaa,
"To glabaa tu kaa puki un kaa aavi"
Es piecelos un eju nu kaa burvju lokaa,
man pirkstos baltais zieds ar dziiviibu un naavi.


Turpinot Baardas teemu, shis ir mans miilaakasi dzejolis latvieshu valodaa... happy.gif

Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 25.02.2004 10:19

Visu neatceros, bet tomēr...

O. Vācietis

Rīt jau arī jābūt rītam labākam,
ja ir laba šī nakts, nosirmojusi
tādā labā rasā, kura glābj
tos, ko sava uguns kauj vai nost.
bail ar roku jasmīnzaram pieskarties -
ziedi sadegs, zaļās lapas nomelnēs.
Viss no baltās rasas balts un biezs
šajā aizmirstajā Rīgas nomalē.
Roku liec pie rasas, rasa uzvārās,
piedzimst miglas zirgs un projām aizauļo,
nakts ir tāda laimīga, kā uzvara,
laimīga līdz nemaņai un aiz.
Ai, zem kādām zvaigznēm tas viss notiek,
zied un nozied, atkal zied un nozied!
Es tev tikai klusu teikšu "Ļoti",
un tas visu, visu, visu nozīmē.

Kaut ko klusiņām, klusiņām - kā krīt sniegs,
Kaut ko viegliņām, viegliņām - kā tālu atmiņu
Tu man nodziedi, viss vienalga, no kurienes,
Es tik tuvu tev esmu, ka noteikti dzirdēšu,
Tuvāk būt, tas vienalga nav iespējams,
Es tik tuvu tev esmu, ka tālumu nemana.
Viss, kas pastāv starp mums, tikai savieno -
Tāda caurspīdīga var pasaule būt, kad ir laimīga.
tad var klusiņām, klusiņām - kā krīt sniegs
Un tik viegliņām, viegliņām - kā tālu atmiņu
Nodziedāt pašu skumjāko, bet būs priecīgi.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 25.02.2004 12:19

Ārija Elksne

* * *

Es šo dienu neatdošu putekļiem,
Neatļaušu sarūsināt raizēm,
Mirdzošu kā viņu saņēmu,
Gribu to līdz mūža galam aiznest...
Nestāstiet, ka dzīvojam mēs nākotnei,
Ka vislaimīgākie esam darbā, —
Tikai tādu dienu vārdā mēs
Spējam izturēt šīs zemes skarbumu...
Lai cik ilgi klejojam un maldāmies,
Lai cik daudz no tumsas trauka dzeram,
Katrs kaut kur dziļi dvēselē
Mēs ar tādu dienu tikties ceram,
Kad pār kalnu, rokas izpletuši,
Balti bērzi smejot pretim skrien
Un mums — nogurušiem, neticīgiem, salauztiem —
Zilus spārnus prieks pie pleciem sien.

Iesūtīja: Sauron ; laiks: 25.02.2004 12:39

O.Vācietis BismarckRing


Ja parasto reizrēķinu
ieber cepurē
un labi sakrata
Tad iznāk gandrīz vai vēsture

Kur :
2x2=4

Pliekšāns
pardēvējās par Raini
Rainis
Aiziedams
pārdēvējās par Raiņa bulvāri

Un:
2x2=eins...
Nevis kautkāds Raiņa bulvāris
bet -
Alfred Rosenberg Ring.
Jo iejaucas
Ostladnes reihsministrs
ar izbalējušām acīm
un terpentīgām teorijām
ja tās liek
cilvēkam īstajā vietā.
Un:
1x1=1

Alfred Rosenberg
dabū to Ring
no virves
ap kaklu

Un mēs nesam Raini atpakaļ
uz to bulvāri
un es tajā Rainī stāvu
un brīnos
par vēstures reizrēķinu

Kā zem šī liepu smaragda
var būt kāds
reihsministrrings?

Bet zaļā Milda
piemiedz aci
no augšas:
Un kā vēl var
Ja ik uz soļa
ņem bijīgi cepuri nost,
tad dzīve
tajā bet parastu reizrēķinu
un labi sakrata

-----------------------------------------------------------------------

O.Vācietis
Pūt Vējiņi

Tā ir tautas sirdsapziņa
un tai mūžam tādai būt
pūt vējiņi, dzen laiviņu
pūt vējiņi,pūt

Rijas klons vai pļavas ciņi
vai nu vagars,vai nu jods
un tik vien tā "pūtvējiņi"
cik tu Jāņu naktī zodz

Esi mierīgs dzīvo rāmi
kamēr kauli sausi kalst.
Dieviņš aizdos savu prāmi
nokļūt tur kur veļu valsts

Pūt vējiņi,dzen laiviņu
aizdzen mani kapsētā

Muižas svilkst kā darvas ķīpas
Platā mugurā kā galds
piektais gads velk savas strīpas
apkārt sarkans vidū balts

Pārāk cieta āda viņiem
tad lai palīdz miets un "pļī"
nav nekāda "putvejņi'
ir- "Bože,carjā hraņī"

Pūt vējiņi dzen laiviņu
aizdzen mani katorgā

Durkli zemē,plecā somu
"Pūt vējiņi" spārnus plēt
pietiek pelēt,jāsāk domāt
pietiek kaut un jāiet sēt

Paliek gaisā sapņi zili
ej,kur tālums gaida zils
Laiks.Un svešā Pēterpilī
sākas tava Pēterpils

Pūt vējiņi, dzen laiviņu
Aizdzen Revolūcijā

Atkal liktens bungas uzsit
atkal viņam ņirdzīgs spīts
vienam stobrs uz vakarpusi
otram ņemts uz grauda rīts

"Pūt vējiņi" vienāds šķietas
tiem,kas abās pusēs ļimst
Divas laivas stāv uz vietas
un pat arī varbūt grimst

Pūt vējiņi, dzen laiviņu
Borovskā un Volhovā


"Pūt vējiņi",skan saldi
kaut tavs mūzš pēc nāves salds
neviens skangals tā nav skaldīts
neviens pīslis tā nav malts

Pūt vējiiņi cik ir dūšas
ne tik viegli masti lūst,
pūt,vējiņi,kamēr pūšas,
kamēr buras ir kur pūst

Pūt vējiņi,dzen laiviņu
aizdzen tautu mūžībā

Tā ir tautas sirdsapziņa
un tai mūžam tādai būt
pūt,vējiņi dzen laiviņu
pūt,vējiņi,pūt...

Iesūtīja: Hareki ; laiks: 25.02.2004 15:06

Mans visu laiku miiljaakais dzejnieks Ojaars Vaacietis

Dziesminja par strazdu

Es neprotu laist ziepju burbulju kraasainaas domas pie kafijas tases un zilganu actinju bezdibens tukshumaa verdziski izdomaat peerles un vispaar uz spogulju parketa griidas es esot kaajslaukja meerogaa prasts.

Bet es svilpoju taalaak, jo es esmu buuris un manii ir apmeties strazds.

Es neprotot izskaitljot satiktos ziedus un smaidus, un noticot parastai nopuutai es esot aizvests paar draudoshu juuru tik taalu, ka vairs arii ruudiitu vanagu aciim nekur neesot samanaams krasts.

Bet es svilpoju taalaak, jo, kameer strazds manii nes mazuljiem paeest, man kaut vai tikai ar shuupulja dziesmu ir jaaizstaaj starzds

Es nemiilot straadaat, jo pamaniits esot, ka rokas pa reizei gar saanim man kriitot kaa virves un pats reizeem gaazoties cilveeku priekshaa kaa pensijaa izdziits un eetrai pa graabienam gadiijies masts

Bet es svilpoju klusi, jo manii ir beeres, jo prieciiga puishelja shaujamaa palaista prieciiga akmenja celjaa bij aizmirsies un saveejai muuzikai liidz pashai peedeejai spalvinjai atdevies strazds

Iesūtīja: NovemberNövelet ; laiks: 25.02.2004 16:28

Ārija Elksne
"Lūgums"
Aizved mani uz Slīteres siliem,
Kad tur sila purenes zied!
Man tik bieži šai dzīvē ir vīlies,
Gribas kaut ko no tīra mazliet.

Aizved mani uz Morica salu,
Kad tur ozoliem lapas sāk plaukt,
Man tik bieži šai dzīvē ir salis,
Gribas sauli par māsu reiz saukt.

Aizved mani no draugiem, no radiem,
Aizved mani no dienas, no nakts,
Lai es pabūtu ārpus gadiem,
ārpus visa, kas tajos reiz rakts!

Aizved mani..Es lūdzos un prasu,
Bet tu brīnies uz pieri rauc:
Es tev liekos kā meitene maza,
Kurai aplam daudz vaļas ļauts..

Ieva Melgalve


neviens taču neko nevar darīt
nevar neko man padarīt
noliec ziedu uz zemes
violets pret melnu
stāsts ir par bērnu
viņš vienmēr smejas un
neviens nezina ka
viņš vienmēr raud
stāsts ir par ēnu
stāsts ir par rēgu no ļauža
stāsts ir par sniegšanos pēc mērķa
par ērcēm un vabolēm saujās
visaugstākās vīnogas skābas
visdziļākās asinis rūgtas
stāsts ir par ēnu no ēnas




Eiridīkes motīvs

kurš ir skatījies atvarā kurš ir skatījies aizā
kurš ir redzējis mani uz ielas
kurš ir redzējis smeldzošā aizslēgtā klusumā
meitenes dzīvību grimstam

kurš ir sēdējis bāli zaļganā tumsā
kad starp izrautām stīgām dziest metronoms
kurš ir pastiepis roku kad ir jau par vēlu
un sagriezis delnu smilšu pulksteņa lauskās

kurš ir redzējis manu smejošo stāvu
bez baiļu, bez atvadu atstraumi vērpjot
kurš ir redzējis šīgada pirmo sniegu
asiņu plēksnes kas kusa mums plaukstās

kurš ir redzējis mani noliektu galvu
aizejot naktī bez lietus bez vārda
ja viņš būtu pagriezis galvu kaut reizi
varbūt viņa meitene atgriezties spētu


Un shim autors ir kaads stundents, savu vaardu vinjsh nemineeja..

The Cry


He stands alone at the top of the hill
And sings his mournful cry,
His mate and cubs are missing
He's not certain why.

He had been out hunting
Was gone for only a day,
And hurried back with empty jaws
So scarce now was their prey.

He wasn't gone long
Eager to get home,
But the den was cold and empty
And he sensed something was wrong.

The smell of man was everywhere
With footprints in the dirt,
And blood shed from his family
He knew they had been hurt.

He sat and waited day by day
With hopes they would return,
There wasn't much he could do
Except quietly sit and yearn.

That was many moons ago
And they have not come back,
But he will not stop hoping
For the reunion of his pack.

He now knows men are murderers
But still does not know why,
And every night he climbs his hill
And sings his mournful cry.

Iesūtīja: NovemberNövelet ; laiks: 25.02.2004 18:06

*Labi, Reiki buus miilja un neteiks, ka tas dzejolis ir no vienas vinjai ljoti, ljoti paziistamas HP laughing.gif *

САМОЕ ГЛАВНОЕ

Не это ли самое главное?
Закрылось туманами озеро...
И белое легкое пламя
С размаха бросается о землю...
Не это ли самое главное?

Что лебеди с лепетом стрелами
Срываются стаями плавными.
Кружатся над листьями прелыми.
Не это ли самое главное?

На листья, печалью спаленные,
Упасть и забыться бесславными,
Как лебеди после полета...
Не это ли самое главное?

А может быть самое главное -
В холодных, задумчивых сумерках
Стихи бесконечные складывать
О разном беспечном и суетном?

А может быть самое главное -
Осыпаться прошлого стружками
И, разъединенность разламывая,
Светиться ответною дружбою?

Что ж все-таки самое главное?

ПОСЛЕДНИЙ ВОПРОС

Не бросьте меня
Когда я исчезну.
И памятью мрачной
Не мажьте Вчера...
Летит кувырком
В захмелевшую бездну
Мой призрак облезлый
А бездна - черна.
Манящее Это
Зовет неотступно.
И в нем разомлевшее
Счастье всерьез.
Приходит ответ
Безвозвратным поступком,
Навек разрешая
Последний вопрос.
Но только не надо
Плевков запоздалых,
Прощальных вокзалов,
Печальных речей.
Нашелся ответ
И вот это - немало.
Усталость - устала
И чей-то - Ничей!!!

Iesūtīja: Hareki ; laiks: 26.02.2004 12:56

Vēl divi fantastiski dzejoļi no Ojāra Vācieša

Balāde par Matisonu I

Kas tu par vilku? – saka man.
Es tiešām esmu mājas suns,
bet tikai māju man vairs nav,
kur mājas bij, tur vēji smilkst.
Un tā es esmu vilks.

- Tu lec un kod! – tā saka man.
Bet kaut ko sargāt gribu es.
Bet visu nevar nosargāt,
jo pasaule par lielu ir.
Un vilkam skumji ir.

- Par visu, kas tev sāp, tu kod! -
tā saka man un kožu es.
Bet katrs kodiens pašam sāp.
Kad nātru aiztiek, tā sāk kost.
Vien tā es mierinos.

Reiz visi suņi mājas nāks,
neviens no tiem vairs nebūs vilks,
un būs, ko sargāt, būs ko riet...
Bet pagaidām visapkārt dun.
Un gaudo tālāk, sun.

Balāde par Matisonu V

Kā nav kauna,
ja tu mani, mēmo dzirdi,
kā nav bail
likt pukstēt nepukstošai sirdij...
Mieru,
lieciet beigtam Matisonam mieru!

Miers.
Virs zemes.
Cilvēkiem.
Labs prāts.
Labi.
Gulēt.
Nomirušie.
Nekrāc.
Labo prātu.
Labāk iespundējiet.
Labā mucā.
Stipri to.
Ar mīlējošām rokām.
Apstīpojiet.
Labāks.
Par to labo prātu.
Ir labs neprāts.

Nu, un labi,
un es atkal eju.
Vai jūs vēl atceraties manu seju...
Seju,
neesošā Matisona seju?

Miers.
Zem zemes.
Vienīgi tur.
Citur.
Citus.
Cita dziņa.
Dzen.
Zem zemes.
Mēs te.
Arī dzenam.
Jokus.
Miers.
Tām visām.
Jūsu jezgām.
Jokus.
Dzen zem zemes.
Bet virs zemes.
Nedzen.

Silti iesaku izlasīt arī otro trešo un ceturto Balādi par Matisonui - varbūt, ka pati reiz ierakstīšu, bet tās man neturas tik labi atmiņā - jāatkārto

Iesūtīja: tumsīgā ; laiks: 01.04.2004 16:08

Tad nu tā... Te trūkst vienas nemirstīgas tēmas par dzejoļiem, bet ne mūsu pašu. tongue.gif Gribētu zināt, kas ir iemīļotākie dzejnieki jūsu vidū. Man pašai patīk daži no jauno laiku dzejniekiem un vēl E. Veidenbaums. Biogrāfija viņam arī ļoti iteresanata (un īsa whistling.gif ) Viņa dzejoļi rakstīti jau kur tas laiks, bet daži liekas nesen kā rakstīti, un baigi var just viņa dzejoļos tādu skarbu traģismu...
Un tad vēl šajā pavedienā varētu ievietot sev tīkamākos dzejolīšus. Un tad te arī divi Veidenbauma dzejoļi:

***

Daudz godīgu cilvēku pasulē dzīvo:
Tie strādā kā skudras un rūpīgi krāj,
Tie nolād alu, tie nolād sīvo
Un strādā, un krāj, līdz smiltis tos klāj.

Daudz prātīgu cilvēku pasaulē dzīvo:
Tie manīgi citu nopelnu slauc,
Ar manšetēm baltām, ar apkakli stīvo
Tie pasaules drūzmā kā valdnieki brauc.

Bet ticīgo muļķu visvairāk ir radīts:
Tie galviņas nodur un dieviņam tic;
Tāds rokas laiza, kad sists tiek un badīts,
Un dievam pateic, kad piekrāpj to cits.

Un ārprātīgie ir ceturtā suga, -
Diemžēl, ka viņu tik visai nedaudz, -
pie sirds kam ķeras šī bēdu luga,
Kas muļķus pie gaismas, pie brīvības sauc.


***

Tumsa un migla
Pasauli sedz.
Mūžīgas rūpes
Dzīvē tik redz.

Velti ir strādāt,
Veltīgs ir darbs:
Galā tik zemē
Grauž tevi tārps.

Laimības sapņi -
Blēņas un nieks!
Nava virs zemes
Sagaidāms prieks.

Ciešanas, sāpes
Sirds tikai jūt:
Nolādēts liktens
Cilvēkam būt!

Iesūtīja: trobelius ; laiks: 01.04.2004 17:35

xe ...... un kur nu veel laikam viszinaamaakais vinja dzejolis....un arii dziesma
"reiz zaljoja jauniiba"
xe
man pasham shitais patiik vislabaak.....

Iesūtīja: red_chicken ; laiks: 10.04.2004 19:11

Nu ja no Veidenbauma dzejas, tad man patīk...
Ej un dzenies tik pēc naudas,
Krāp un blēdī, cik tik jaudas,
Skaties tik uz savu labu,
Rauj no citiem, rauj, kur dabū,
Tomēr strādā tikumīgi.
Krietni, stingri, likumīgi.

Valdniekiem godu rādi,
Lai tie būtu vai nu kādi.
Bagātniekus turi cieņā:
Līdzēt var tie ļaunā dienā.
Tā tu dzīvo tikumīgi,
Stingri, cieti, likumīgi.

Būs tev nauda, būs tev vieta,
Dzīves grunte droša, cieta;
Cienīs tevi klanīdamies,
Strādās tevim lādēdamies,
Valdīsi tu tikumīgi,
Sodīs` stingri, likumīgi.

Tad tu vari palīgsmoties,
Labi sevi pamieloties;
Paņemt sievu padevīgu,
Tuklu dumju paklausīgu;
Papriecāties tikumīgi,
Radīt bērnus likumīgi.

Forši viņš raxta ar atskaņām..un gluži vai par mūsdienām wink.gif

Iesūtīja: eziic_miglaa ; laiks: 19.04.2004 13:35

izskataas, ka neesmu vieniigaa veidenbauma cieniitaaja sajaas parindaas.
mas miilaakasi no vineejiem tomeer ir tas

kaa gulbji balti padaebesi skrien

tas ir laps

Iesūtīja: hillaryduff ; laiks: 03.06.2004 13:59

Te taads pavediens nezinu vai jav ir bijis bet nu!!!

Lūdzu, turpmāk tiešām pārbaudi, vai tāds pavediens nav bijis!
Pavedieni sapludināti.


Shii ir dzeja un gribu lai juus te ieliekat savus miljakos dzejolsju shis nav manC miljakasi - tas taa iedvesmai;)

* * *
Es vienmēr esmu baidījies
no caurvēja,
mani baidīja tieši
cauri un tūlīt projām būšana.
Bet tagad es gribu, lai pūš:
es atveru visas
savas durvis un logus vaļā
tava dzīvības vēja ceļā,
jo kāds var otrā palikt,
ja sanāk
caur dvēseli vējš.

Un šoreiz, zini, vajag,
lai sanāk.

1999.

* * *
Ne tev, ne man
teikt nav ļauts,
kas lūpās kaist,
kas ziedos plaukst,
kas vējā plīvo
un vairs neizgaist.

Ne tev, ne man
sasiet nav ļauts
to, kas iesien mūs
tajā, kas kaist,
tajā, kas zied,
tajā, kas smaržu puteņos
mūžu zeltā aizplīvos.

Gan tev, gan man
jādod netveramajam
zaļas dzīvības svētība,
lai sargā no visa,
kas izdzēš kaistošo,
kas izdzēš ziedošo,
kas atbur no mums
saules putekšņos iedvēseļoto.

2000.

Atnākšana

Skaļāka par gaismas soļiem,
kas rītam matos izdzēš tumsu,
klusāka par laika balsi,
kas četros vējos smejas,
tā kā nekurienes ceļam vijušās
divu torņu zvanu
vienas dziesmas basu skandas
un kā ilgojumu krustcelēs
laimes teorēmu pirmās kristības
dedzinoša viļņa brāzmā ceļas
mūsu vienam pie otra atnākšana.


2000.

* * *

Nu ir rīti –
atmodušies senie mīti
par to, ka viņš un viņa
šajos krastos tiksies,
ka agra saule būs
un akmeņi ar balsīm mīsies
un stāstīs vēlreiz teiksmu
tiem diviem to mūžīgo,
bet neatkārtojamo,
un mēs abi
gar krastu dziļā miglā klīstam
un līdzi zūdam
uz to, kur viss top atrasts,
lai tikai tava roka manā cieši
un viena telpa,
un mūsu elpa
viena – cieši, cieši.

2002.


* * *

Iezib, iezibeņo sirdī,
slāpē, dedzina un ārda,
tevi pārkaļ tajā smēdē,
kurā gaisma dzīva top.

Atnes, atved seno ziņu,
seno atmošanās dziņu –
tev to celt kā lāpu augstu,
tev tās priekšā ceļos krist.

Un ja tu jau pārpilns esi –
lai nekad tev nepietiek,
tā lai paliek tava lielā alka,
tā lai ir tavs pirmatnības ūdens,
tavai krāsnij – laba malka.

Sajaukts, sagriezts kājām gaisā,
tālāk iesi dzīvesredzīgs,
jo, no neitrāluma pestīts,
elektrizējies tavs laiks.

Iesūtīja: Dekaels ; laiks: 03.06.2004 17:55

ASPAZIJA (No vācu valodas atdzejojis RAINIS)

IKDIENAS CILVĒKI

Jums dūšas nau, ne lepna naida
Pret ikdienību saslieties,
Jūs lielā pūļa spriedums baida,
Priekš tā jūs priekšā lokāties.

Jums dzīve vienmēr rūpes dara,
Kā tik uz vietas stāvēt ciet,
Kam cīņas, negaisu, kam kara?
Kam slavu gūt un bojā iet?

Jums dūšas nau, lai kaislu dzelmē
Līdz bezdibenim nogrimtu -
Un lielu darbu karstā svelmē
Lai varonību rādītu -

Ko dvēslei der - cik neprātīgi! -
Cēls karaļmētels, svēts un dārgs.
Jūs lēti, silti, omulīgi
Sedz ikdienības rīta svārks.

JEL DODAT MILZEŅA DOMU MAN

Jel dodat milzeņa domu man,
Lai veldzē tā dzīvi no jauna,
Un brīvu darbību atverat,
Kas rautu no bezdarba kauna!

Ak dodat man tik ilgas vēl,
Sīs smagās miesas kas šķeltu
Un tālu pār ikdienas dzīvi pār
Pret zildzidrām debesīm celtu.

Mani spārni nes, man rokās spēks,
Es grauju - un pasaule plaisā,
Un brīvu elpu es atelšos vien
Tik aukā un pērkoņu gaisā.

Iesūtīja: Žanete ; laiks: 06.06.2004 20:47

Luuk arii viens man miilsh dzejolis :

Savam sapnu teelam

mans sapnu teels, mans engelis,
es luugdamies izstiepju rokas:
ej apkaart pa pasauli plasho
un mazini cilveeces mokas.

ej buudaas un mitros pagrabos,
kur mana tik saapes un vaidus,
un tur uz seerdienu luupaam spied
sen zaudeetus, aizmirstus smaidus.

uz vaajnieku galvaam rokas liec,
lai tie no saapeem top briivi;
bet aarsteet ja vinus vairs negribi,
tad ved uz labaaku dziivi ...

ej dzisini karstaas pieres tiem,
kas gurst zem nemieru spaida,
kas jautaajumos tuukstoshos
par velti atbildes gaida.

ej glaab ikvienu no apstaakliem,
kam launas un tragiskas sekas,
un apgaismo irdis jau grimushiem,
lai neiet vairs tumshas tekas.

ej lido ap nabaga jaunavaam,
deel maizes kas paardot grib godu;
ej spiedies sogu sirds dzilumos,
lai nespriez vairs netaisnu sodu.

mans sapnu teels, mans engelis,
es luugdamies izstiepju rokas;
ej apkaart pa pasauli plashajo
un mazini cilveeces mokas.

bet, ja tu sho luugumu paklausiit
arvien veel gribeesi kaveet,
tad muuzam es tevi vairs neveelos
ne redzeet, ne miileet, ne slaveet !

/edvards treimanis - zvaargulis/

Iesūtīja: AngelFireGirl ; laiks: 06.06.2004 21:06

tas naw dzejolis, bet dziesmas waardi, kuri man ir SHAUsmiigi miilji.. smile.gif
[ waardus tachu war uzskatiit par dzeju... wink.gif]

Miljoniem, Miljardiem

Daudz, miljoniem, miljardiem krīt
Zvaigznes, bet tavējā spīd,
Un manējā ar’.
Un, kad tu dzisīsi, tad arī es
Mainīšu pasaules,
Vai gribu vai nē.

Vēl mazliet, un es zināšu vairāk kā drīkst.
Vēl mazliet, ne, nē, tālāk nedrīkst…

Klausies, un tad mēs reiz teiksim – tas mūsu.
Un ziema, un pavasars vēls,
Un meita, un dēls.
Un tad, kad pienāks pasaules gals
Vai iestāsies mūžīgais sals,
Mēs sadegsim kopā.

Vēl mazliet, un es zināšu vairāk kā drīkst.
Vēl mazliet, ne, nē, tālāk nedrīkst…

Mums jāmācās pieskarties lietām, kas deg,
Neslīkt, ja dziļumā ved, un negulēt,
Ja nāk miegs.
Mums jāmācās redzēt neredzamo,
Mīlēt ienīstamo,
Un sajust to pašu NEKO…

Vēl mazliet, un es zināšu vairāk kā drīkst.
Vēl mazliet, ne, nē, tālāk nedrīkst…

Iesūtīja: Žanete ; laiks: 07.06.2004 17:11

O. Vaacietis

* * *
Dziives magiskums
un naaves tragiskums -
un tu
pa vidu.

Viens luupu atveeriens,
viens skata satveeriens -
un tu
jau lido.

Viens veeja pasviediens,
viens debes pasmaidiens -
un tu
jau miiti.

Viens domas palaidiens,
viens speeka atlaidiens
un tu
jau kriiti.

Uz zemes dreb
vien luuzni
vaari ,
un vairs ne debesi,
bet muuzs
iet paari.

-*-*-*-*-*-*-*-*-*-*-*-*-*-

Edvards Treimanis - Zvaargulis
Uz sliipas klinshu kraujas ....

uz sliipas klinshu kraujas
staav ozols sirmojis, -
no vina kuplajiem zariem
dazs luuzis, dazs nokaltis.

vietvietaam launi laudis
tam mizu pleesushi
un vina valeejaas saknes
visapkaart teesushi.

viens noluuks laudiim tik bijis:
kaut dzelmee tas iegaazies!
bet, jo vinsh vairaak cietis,
jo lepnaak paceelies.

kur vina kaimini alkshni
no veeja pat truukushies,
tas visustipraakaa veetraa
nav luudzies, nedz lociijies.

paar meziem taalu raugaas
vinsh keenishķaa ceelumaa, -
kaut buutu jaamirst jau riitu,
vinsh nevaidees zzeelumaa ...
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
ak, visu koku rota,
tu kruutiis ilgas man dves:
kaut savaa dziivee un naavee
tev buutu liidziigs es!

kaut visaas veetraas un saapees
man nezustu spiitiibas spars,
kaut lepnaak veel galvu celtu,
kad apkaart rej kvekshu bars.

un, kad man no spiiteem un spara
vairs neatliktos nekaa,
kaa ozols bez vaida, bez smaida
kaut gaazstos es bezdibenaa !

neapdaliishu juus no saviem kraajumiem
smile.gif smile.gif smile.gif

Iesūtīja: miraazza ; laiks: 07.06.2004 21:10

Peters Brūveris
KUR?
Kur koki aug visstaltākie?
Kur mākoņi visbaltākie?
Kur putni dzied visskaļāk?
Kur zāle zeļ viszaļāk?
Dzimtenē.
Kur avoti visdzidrākie?
Kur kovārņi visgudrākie?
Kur kaķi ņaud vismīļāk?
Kur zivis peld visdziļāk?
Dzimtenē.
Kur velli lec visellīgāk?
Kur mellenes vismellīgāk?
Kur pļavas zied viskošāk?
Kur pasaulē vis drošāk?
Dzimtenē.
Savā tautā.

Iesūtīja: giraffe ; laiks: 17.06.2004 16:12

Luuk, dzejolis, kas man ir kljuvis ljoti miiljsh! rolleyes_a.gif

Viks
"Autobuss debesīs"

Tavs zvans. - Ja vien...
Nē, es... ja kas...
ja pārdomāji...
jā... nekas...

Pa trepēm lejup.
Kaimiņš. Ko?
Uz ielas benzīns
(jānosmok?)...

Buss piestāj. Uzraksts
TIKAI TIEM,
KAS MĪL VIENS OTRU
(mīlniekiem?).

Tik vienkārši -
TIEM, KURI MĪL.
Reiss tikai viņiem
DEBEŠĶĪGS.

Lieks viss, kas ticis
runāts, teikts.
Lieks viss, kas ticis
nepateikts,

neviena paša
`kur?` un `kad?`,
neviena paša
`kālabad?`,

nekā no tā,
kas galē, kauj,
ir tikai - ciešāk
mani skauj.

Kur paliek sāpe?
Viens, div, trīs,
buss aiziet
stāvus debesīs.

Iesūtīja: Chou ; laiks: 01.07.2004 09:19

Man ir tā pavairāk mīļu dzejolīšugan nopietnu, gan nepārāk, bet nez kapēc man pirmais prātā ienāca tas par kaķīti un zaķīti, vēl arī Rīgas kinostudijas multfilma bija par šito dzejoli, pacentīšos atcerēties

Mazs zaķīts, mazs kaķīts
Uz ceļa satikās un brīnījās
Kur leksi zaķīt? uz kāpostiņiem
Un tu tā lēnītēm
uz pelītēm.....
tātāk neatceros, bet tur kutas bija sakarā at traci......aaaa....atcerējos dzejolis saucas "Tracis" tikai autoru neatceros (Bārda vai Vācietis vai tik nebija, nezinu?)
vispār tads nu īsti mīļš dzejolis, varbūt tāpēc, ka mans bērnības mīļākais lirikas pārstāvis....

No tādas nopietnākas dejas man patīk ļoti daudzi, es varu tikai autorus pieminēt: K. Elsbergs, Rainis, Čaks, Zālīte, Veidenbaums un vēl daži.....pārsvarā laikam latviešu autori, jo tos visvairāk esam literatūrā mācījušies, bet pašai kaut ko meklēt man mazliet trūkst laika......vispār dzeja ir forša padarīšama, man patīk palasīt to un padomāt par to, ko esmu izlasījusi...........

Iesūtīja: saulove ; laiks: 03.07.2004 22:39

Man ļoti patīk manas māsas dzejoļi - labāk gan latviešu nevi angļu valodā, bet patīk. Tie ir ļoti nopietni, bet mīļi, depresīvi, bet pamācoši.
Ja kāds vēlas izlasīt, tos var izlasīt http://www.luaviv.lv/spideklisi.htm.
Pašu mājas lapu visā tās spožumā grin.gif var redzēt http://www.luaviv.lv

Iesūtīja: Žanete ; laiks: 05.07.2004 18:50

mazliet atceroties ... pabishku no visa ... smile.gif

Edvards Treimanis Zvārgulis

MAZULIET ...

Ausis brīvestības rīts:
Varam smiet un diet, -
Tikai kara stāvoklītis
Traucē mazuliet.

Brīvību bez gala dots:
Augstu galvu sliet!
Tikai cietums ,nāves sods
Traucē mazuliet.

Brīv ,kur mums vien iegribas,
Braukt un iet ,un skriet, -
Tikai lodes ,nagaikas
Traucē mazuliet.

Runas turēt vairs nav grēks,
Mītiņos var iet, -
Tikai policijas spēks
Traucē mazuliet.

Katrs savu dzīvokli
Aizsargātu škiet, -
Tikai spegi ,okšķeri
Traucē mazuliet.

Drukāts vārds bez cenzūras
Brīvi tautā iet, -
Tikai konfiskācijas
Traucē mazuliet.

Balstiesībās sapnis sens
Piepildījies šķiet, -
Tikai augstais mantas cenzs
Traucē mazuliet.

Židiņiem pat pavasars ...
Kurš vairs iet tos smiet?
Tikai huļigānu bars
Kauj tos mazuliet.

Jā ,jā ,visā Tēvija
Laimē var nu diet:
Viņai dota brīvība -
Tikai - mazuliet.

atceries ... bet tur jau viss buus pateikts ...

Ojārs Vācietis

REZUMĒJOŠĀ

Kalns uz augšu ies,
avots lejaa skries,
savaam vietaam tie
neapmainīsies.

Sīka sēkla zemē liesā ...
sējiet ,bet ir zemes tiesa -
maizes nav,
ko notiesāt,
un var tevi
notiesāt.

Kalns uz augšu ies,
avots lejā skries,
neaizmirstinies,
kur tu atrodies.

Suns uz celma rej ar asti,
vienai upei četri krasti,
ej ,kur gribi, -
ceļi stieg,
sargies ,sargies,
ceļiniek!

Kalns uz augšu ies,
avots lejā skries,
aktu mīļais dies -
neapmaldinies.

Raudzē vēnās sarkanvīnu,
ugunīgu sarā viņu,
gadu soļus
sadzirdi,
jauno audzi
padzirdi.

Kalns uz augšu ies,
avots lejaa skries,
savaam vietaam tie
neapmainīsies.

Iesūtīja: fire ; laiks: 05.07.2004 22:16

hmmm... saistošs, varbūt ne mīļākais, bet...
Māris Čaklais

Saldus saule
Rudenī viņa kā rupjmaize
simtiem gabaliem laužama.
Ziemā, kabatā sildītu,
es viņu kā burkānu graužu-

sauli, ko vienreiz var iegūt,
sauli, ko nevar vairs zaudēt.

Vasarā bērniem galviņas
viņa tik blīvi pieglāsta,
ka atnākamgaidīšana
kļūst tik pavasarviegla-

uz sauli, ko vienreiz var iegūt,
uz sauli, ko nevar vairs zaudēt

Pāri Kalnsētas kokiem austošā,
visur līdzi man bijusī-
mana zelta kontrabanda,
mana kabatas baterija-

saule, ko vienreiz var zaudēt,
saule,ko nevar vairs iegūt.

Iesūtīja: Sirradze ; laiks: 06.07.2004 12:23

Ojārs Vācietis

Tas rūķītis, kurš man atnesa pelēku matu
un teica - tu glabā, jo to tev sūtīja tava,
lai tev ir ko spēlēt, kad vijolei satrūks stīgas,
lai ir ar ko pasaules eglē kārt sarkanu sirdi
un lai ir kam spīdēt, kad saule paliek bez stariem,-
tas rūķītis uzvelk uz ausīm no citronu mizas mici
un, blēdīgi piemiedzis aci, pa atslēgas spraugu aiziet,
un kaimiņš, atradis divatā mani ar matu,
rēc:- Kas tik viss nav tajās ēdnīcu zupās!-
Un domāju es, kāds mute ir dīvains caurums.

***

Kaut ko klusiņām, klusiņām - kā krīt sniegs,
kaut ko viegliņām, viegliņām - kā tālu atmiņu
tu man nodziedi, viss vienalga, no kurienes,
es tik tuvu tev esmu, ka noteikti dzirdēšu.
Tuvāk būt - tas, vienalga, nav iespējams,
es tik tuvu tev esmu, ka tāluma nemana,
viss, kas pastāv starp mums, tikai savieno-
tāda caurspīdīga var pasaule būt, kad ir laimīga,
tad var klusiņām - kā krīt sniegs -
un tik viegliņām, viegliņām - kā tālu atmiņu -
nodziedāt pašu skumjāko, bet būs priecīgi.

***

Kamēr zāle sniegam cauri duras,
kamēr zemei nav tā lielā miega,
apsēdies pie mana ugunskura
taisīt tējai cukuru no sniega,

Ka tu neesi to aizmirsusi,
to es vakar redzēju no malas,
kad tu stāvēji pie beigta strazda
kā pie visu dzīvošanu gala.

Izkusa no tavas apstāšanās
tur tā viena aiziešana bojā,
svina debesīs tu paskatījies,
un es redzēju - strazds aizlidoja.

Vēl es redzēju, kā tu uz sveces
roku lēnām uzliki un žēli,
un es zinu, kuriem liesma neko?,
bet ar sārtu, siltu suņa mēli

nolaiza par to, ka tāda esi,
un par to, kas ir ar tevi bijis.
Sirdi tu vairs tagad slēdz vai neslēdz,
viss vienalga, es tur esmu bijis.

***

Tu guli manās rokās mierīgi kā sniegs
uz egļu zaļiem, bārkstainajiem zariem guļ,
un balti vēji klusām meža malā stāv,
jo tiem nav atļauts tevi šodien modināt,
stāv ceļi baltos līkumos, jo viņiem nav ko vest,
un grīdu dēļi klus, jo nav kam pāri iet,
kā tukšas šūnas koncertzāles dus,
un aizmidzis pie klavierēm sirms muzikants,
un klusām smēķi ģenerālis dedz,
jo šodien nav kam šaut un nav - ar ko,
kā egļu bārkstainajos zaros guli tu
uz manām rokām mierīgi kā sniegs.

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 13.07.2004 22:51

Fricis Baarda.
Rasas princesiite.

Mazaa rasas princesiite,
Baalaa pusnakts varviiksniite,
Cik teav nieciigs viss un mazs,
Tiiri kaa viens it nekas!

Neliikst asninjsh, kur tu eji,
Netruukst tiimekliits, kur deji,
Ak, cik briinishkjiigi mazs
Ir tavs mazais itnekas.

Teic, kur tik daudz peerlju njeemi,
Beertin apbeert visu zemi?
Viss mans mazais itnekas
ir vien zvaigznju asaras!

Iesūtīja: B.D. ; laiks: 14.09.2004 17:58

Laima Līvena. Man, piemēram, patīk šitāds viņas dzejolis:

tomātiņš maziņš
tomātiņš maziņš
tomātiņu nevar pazīt

mazs, bet glīts no vaiga
pasaulē viņš staigā

meklē radus meklē draugus
meklē cilvēkus un augus.

Laima Līvena "Rubenis"

kur vakar
brokastis ēdu tur palika
sudraba karote

kur rītā
pabrokastošu
atstāšu sudraba
karoti

man visi bērni
un mazbērni
sudraba karotēm
baroti

streb putru ar sudraba
karoti
no tīra sudraba
trauciņa
pie trešā dēla mums jābrauc rīt
trīs
varenu rubeņu raudzībās

trīc
rasa uz bērzu pumpuriem
marts rūcot rit bērzu
stumbros
jautri vizbuļi mirdzina
manas sudraba karotes dumbros

kur brokastis ēdu
tur palika
mirdzoša
sudraba karote

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 15.10.2004 19:51

Viens no maniem mīļākajiem, trakajiem dzejoļiem... laughing.gif

Aspazija

Nebēda

Pa laukiem un grāvjiem tik teciņiem!
Suku juku pinkainiem matiņiem!
Kājiņas basas, bez apaviem!

Gan zirneklītis izaudīs
Priekš manis audumiņu,
Un kurmītis man atnesīs
No samta kažociņu.

Bez diedziņiem, šuvām un āķīšiem,
Visu sasienu saules stariņiem,
Visu saspraužu kopā ar dadzīšiem!

Ko bēdāt man kad atnāks rīts,
Ko bēdāt vakariņa!
Es karājos kā kukainīt's
Pie puķu pakariņa.

Nu, tagad rakstot es vispār vīnu dziedu, jo maziņa mācījos to kā dziesmiņu, tagad, kad pavisam skumji, šis dzejolītis nāk prātā... rolleyes_a.gif

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 15.10.2004 20:09

Khe, khem... Te nu būs:

Māra Misiņa
Ko katrs māca


Māca mākonis savaldīties,
Dusmoties- negaiss un krusa.

Ko māca man rasa no rīta?
Sakrāt mirdzumu tumsā klusi.

Sniegs un sals. Tie ir gleznotāji,
Dubļiem baltākas drānas iedod.

Piedzimst cālis uz kājelēm vājām,
Paaugas, māca man dziedāt.

Sūdzēties iemāca vārna.
Spītību- vāvere kokā:
Lidot, kaut arī nav spārnu,
Lidot un nedoties rokā!

Dikti man šitais dzejolis patīk. It īpaši pēdējās divas rindiņas.

Iesūtīja: NovemberNövelet ; laiks: 15.10.2004 21:39

Viens no maniem iemīļotākajiem dzejoļiem vispār.

Ķiršogu princese

Liec savu roku manā, ja tev tīk
Bet neturi uz mūžu mani ciet
Nekad man klejošana neapnīk
Uz mūžu mīlestība nespēj siet

Par tālēm vilinoša melodija dzied
Jau agri prom no mājām devos dīks
Es esmu tas, kurš visam garām iet
Liec savu roku manā, ja tev tīk.

/Jalmars Gulbergs/

Iesūtīja: kuitala ; laiks: 18.10.2004 13:45

Man dzeja kā tāda nevisai, bet protams gadās dažas tāāādas rindas, ka nu...

Piemēram, kā šis dzejoļa noslēgums:

V. Belševica
(nosaukumu tā uz reiz neatceros) Pavasaris (laikam)

... uz krupīšu kāzām riepas švīkst
visas šosejas krupīšu asīnīs.

Iesūtīja: Vinky ; laiks: 20.10.2004 21:19

Lauztās Priedes

Vējš augstākās priedes nolauza,
Kas kāpās pie jūras stāvēja.
Pēc tālēm tās skatieniem gribēja sniegt,
Ne slēpties tās spēja, ne muguras liekt.

"Kam lauzi mūs naidīgā pretvara,
Vēl cīņa pret tevi nav nobeigta!"
Vēl ilgās pēc tālēm dveš pēdējais vaids,
Ik zarā pret varu šņāc nerimstošs naids.

Un augstākās priedes pēc lauzuma
Par kuģiem iz ūdeņiem iznira.
Pret vētru lepni cilājās krūts,
Pret vētru cīņa no jauna dūc.

"Brāz bangas tu, naidīgā pretvara,
Mēs sniegsim tāles, kur laimība.
Tu vari mūs šķelt, tu vari mūs lauzt,
Mēs tāles sniegsim, kur saule aust !"

/Rainis/

Iesūtīja: FallenBeautiful ; laiks: 21.10.2004 13:24

Mans enģelis
Es mekleju savu Engeli,
Kuru Man Burve noveleja,
Savu vienigo Engeli,
Kursh mani milet spetu,
Tikai tumsa..............
Tiaki tad kad zvaignes un Meness,
Pie debesiem un celu raditu,
Pie Mana Tumsas Engela

Sajukusii Pilseta
Spelejot paslepes tuksa pilseta,
Ar sajukuso likteni,
Tumsa Es jutos tik ,,Navigi`` labi,
Bezdzive iesucas sirdi,
Nepieskaries Man!
Ta Tu vari,
Mani nogalinat nejausi un paviam.


Asaras
Man asaras birst,
Bet ne par tevi,
Pae to ka man tagad sap.
Tu pameti,
Bet neatvadijies,
Nepateici..........
Mums pat nebija pedeja atvadu skupsta........
Man asaras birst,
Par to ka taga esmu viena

Iesūtīja: shary ; laiks: 31.10.2004 11:53

Māra Zālīte
        Tā runāja puķu tirgonis

Jā, es ir filfaku beidzis
A kas?
Lai es rubīju šūlē?!
tur ir bardakst vēl lielāks kā Vefā.
Ē, uzrāvos viņreiz
ar pāris lampočkām ķešā.
Izručījos, a kakže.
Vovka man partkomā šancē
Par šoferi, ne jau . . .
Vot, puķītes atveda šorīt ar volgu
Dullais, priekš kam
lai audzēju pats!
Olga pa veikalu šeptē
un puķītes vienmēr ir frišas.
Viģiku nopirkām nesen
Piekāp, ja asinis riņķo par lēnu
Šitās? Ē, vecīt, šitās tu neņem,
tikai kā draugam - tās ir no kapiem.
A šitās tu var paņemt
priekš brūtes! Sarkanas neļķes
Revolūcija, biedrīt, tā sakot.
Asiņu zieds


nepaej garaam izlasi šito

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 30.11.2004 20:19

Kaarlis Skalbe
Beerna sapnni

Sudrabaina sapnim bārzda,
Sudrabainas matu sprogas.
Aiztureejis veeja elpu,
Viņš pie šūpulīša zogas.

Mēnes staru auklas raisa,
Vēja zīdu mezglā sien,
Slēpj zem bārzdas manu bērnu,
Dziļi miega pļavā brien.

Baltas zvaigžņu meitenītes
Zilas miglas govis gana,
Kam zem platām,lēnām krūtīm
Plakans vara zvaniņš zvana.

Un kā pasakā tur bija
Baltās puķēs liepu galds,
Zelta krūze,vara kanna,
Iekšā sapņu dzēriens salds.

Dzer un dziļi aizver acis...
Salds ir sapņu mielastiņš.
Tālu skan pie lēnām krūtīm
Plakans vara pulkstentiņš.


Vis labaak man patika 3. pantiņš smile.gif

Iesūtīja: Good ol' Grim ; laiks: 30.11.2004 23:00

Pāris dzejoļu, kas iemūžināti manā matemātikas kladē. Autors ir M. Melgalvs, bet nosaukuma džēl nav. Dalījums rindās ir tāds kā 9.klases literatūras grāmatā no kuras es to norakstīju.
____________________________________________________
Balta ziema balta ziema balta
ziema Šaujmannost
Ja tu ķēms no cita ciema
Saraustīšu gabalos

Uzmauc savu cepurīti Vārtu staba galiņā
Sitjānīti pudelīti trotuāra maliņā
Pudelīte mirdzēdama Prom pa reni aizripo
Mutīt mana pelnītāja Nesaki man vairs neko

Mella nakte Mella nakte Mella
nakte ietpagais
Ka vēl kādu nenoslaktē
Kas tai rozes nepakais

Bet pa vidu Bet pa vidu Gavilē vēl kāda balss
Balta ziema Balta doma Balta mute neaizsals
___________________________________________________
Melna čūska vidū jūras
samaļ manu zelta tiltu
uz uz katra betonmūra
uzber šķipsnu velna miltu

Peronmalā malku cirtu
sliežu starpā kūru sārtu
Divvilcieni gaisā skrēja
Pārbraukdami manu vārtu

Krauklīts sēž stabiņā
pašā staba galiņā
Kādu dziesmu koklē viņš?

Kas meitiņu baltu dara
ja ne krāna ūdentiņš?

Iesūtīja: NovemberNövelet ; laiks: 04.12.2004 18:51

Fernandu Pesoa

Es ieklausos... Šķiet, ka mani
Šai brīdī kāds atceras...
Kā mūzika - neatvairāmi
Un mānīgi smaržojošs dārzs.

Kā atmiņa - līdzīga dvašai,
Kā smaids, ko ar pūlēm jauš...
Kā cerība, kurai pašai
Jau sen vairs cerības nav.

Kā lai zinu, ko es gaidu,
Ja pat sirds to neizprot..
Vien klausos un jūtu smaidu,
Kurš negrib no manis neko.

Vēl gribējās ielikt. Ceru, ka neviens neiebildīs pret valodu

Прости , я что-то не сказала...

Прости, я что-то не сказала.
Ну вот.. теперь я говорю.
Я так тебя давно искала
И все равно ведь ухожу.

Я так хочу с тобой быть вместе,
Не расставаться никогда,
Но не сидится мне на месте -
В том мое счастье и беда...

Хочу, чтоб звал меня любимой,
Хочу дарить свою любовь,
Но прохожу я снова мимо.
Бурлит во мне шальная кровь.

Я не хочу тебя обидеть.
Люблю тебя.. виню себя...
Скажи, ты будешь ненавидеть,
За то, что предала, любя?

[dzejolis atrasts i-netā bez autora]

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 05.01.2005 01:18

Man ļoti iepatikās Rovielas atsūtītais Friča Bārdas dzejolis.

Pie akas iet meitas un tumsu smeļ
un salej pagalmā traukos.
Pa pļavu miegs pelēkus kalnus veļ.
Grieze vērpj palagu rudzu laukos.

Caur upi mēness aizsnaudies brien -
sudraba ķēde mirdz kājās.
Ķiršos gari baltus spārnus sien
un rindā gar sētu stājas.

Zem kūts jumta zib lietuvēna acu gailes.
Visos vītolos šūpojas tumšas bailes...


Bet vispār ļoti labprāt lasu jauno dzejnieku dzeju.

Iesūtīja: ~Vanesa~ ; laiks: 18.03.2005 12:05

Nav gan mīļākais dzejolis tomēr ļoti patīk.

Raivo Bitenieks

dus Esmeralda Kvazimodo skavās
visapkārt līķi ģindeņi bet mīla

ir katru nolikusi vietā savā
prieks visiem zeme viena debess zila

starp kropļiem skaistuļiem un dāsno
vidusslāni
ikviens ir tas kas citiem šķiet tobrīd

ik enģelī var pamodināt zvēru
ik zemcilvēkā debess būtne mīt.

Iesūtīja: B.D. ; laiks: 20.03.2005 20:18

Iepostošu sev divus ļoti mīļus dzejoļus.

Eduards Aivars

Sazināšanās

(Šeit ir nereāli)
Meitene baltā tērpā parādās pie avota
pasniedz slimajiem ūdeni
Izdzēs ugunis
Svilpiens (vilciens), automobilis un Kristus
Viņa neatbrauca (jo labāk)
Šeit agri iet gulēt un nekas nenotiek
Neesi tik bāls, es tev pavēlu
Par vēlu, jauneklim ir vēzis
Cik skaista un eleganta meitene!
Man bailes no Dieva dusmām
Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs
Tikai iekod, lai Joko Ono to izstāda

Tā mēs neesam spēlējuši
Te vajag vēl vulgārāku grimu
Gribi, mīļais, es tev iedošu izlasīt
mana vīra vēstules
Sargi sevi, neļauj skumt tik bieži
Es esmu tava sieva, tu mani nepazīsti
Labdiem, tu esi tik skaista
Vēl pavisam meitene
Kāda ir atšķirība starp katoļiem un marksistiem
Piedodiet, starp pagāniem un mamutiem?
Ēd saldējumu un nemuldi
Šī ir trakomāja un tikai
Nesakiet, ka esmu skaista, tas jums iznāk kā ņirgāšanās
Vīrieši atrada aizstāvību un glāstus pie manis
Vai tad te kāds var aizmigt
Dod taču padomu
Lūdzu, te būs veseli trīs
a ) tiec vaļā no mauk as
B ) būvē lidaparātu
c ) nošaujies

Es atnācu, lai neaizietu
Ir diena vai nakts
Vai tad viņa nav velns?


Putni elso, zirgi krāc
Sievietes pie spoguļiem kailiem lakatus sien

Viņš visu laiku ir tuvumā
Ja tev sāp galva, ej paguli
That's what they always say
Es nespētu būt neuzticīga
Jo tu redzi, ko tu saskati šajā pasaulē
Nomierinies, es viņu jau redzēju
Šī te ir dzimusi martā vai aprīlī
Viņš runā tā, it kā teiktu patiesību
Tas mani padara traku
Tas ir slikti - nezināt kas ir meli, kas patiesība
Ņem vērā, arī tu neesi vienveidīga
Maza mietpilsone - un tomēr viņa dzied

Šī ir mana diadēma
Kas jūs esat?
Nav svarīgi. Vai es varu palikt?
Beidzot man ir savs harēms
Viņš mūs apmīļo un aizmieg
Es neaizmiegu, es domāju
Man nokrita auskari
Jūs manī pat neklausāties
Laime ir teikt patiesību, neliekot nevienam ciest

Tu biji mans vīrs, es tava sieva
Kusties maigāk
Es tev neesmu vajadzīgs, varbūt pat traucēju
Ko tu darīsi viena
Vai tad es jau neesmu viena?
Ar ko tu tagad esi?
Ko tu mīli?


Guna Ozola

Pilsēta mana Mans brīnišķais tūkštošgalvu pūlis
Smaku himera – es tavs blondais zaķis
No Marijas ielas līdz pat Brīvības piemineklim
Na vsegda tvoja, kak Maska4ka
Forever your’s as McDonalds & CocaCola

Pilsēta lietus sēta, nu paradi, paraudi
Katram reiz grūti iet, nav jau viegli reizi gadā sēra asaras liet
Es mūžam tavs ūdeņraža spox get real pilsēta pilsētiņa
Čuhņa, es tava kārtējā vakara pasaciņa
Ne viena es tāda, vietējā ražojuma duņa.

Dod mums absolute controll pār visu dzīvo
Pār visu brīvo, tas nekas, ka karogs vecmodīgais nekaunīgi kulturāli
Augstākajā mastā plīvo Za to prezidente ir mūsu
Rollingstouni ir mūsu un grass vairs nav greener on the otherside
Lokālie dievi ir atrasti tepat Grīziņkalnā Lokālā Dievastēzija

Forever tava pilsēta Tuc tuc melno meršu un bembju jūrā
Maska4ka Imanta Purčix Bolderāja Sarkandaugava
Es jūtu kā pulsē tava betona sirds Tuc Tuc Tuc caur tonētiem stikliem
Tikai tavas kāpņutelpas stāsta to pašu stāstu
Jesļi bjot zna4it ljubit

Vai tu zini kas ir parks arkādija un studenta piks Čax
Bija tik naivs Prostitūta vairs sen jau neizsauc sašutumu
Un pat real lady nekaunas paņemt mutē sapni par vārdu ````
Un neona meitenes, pokemoni un blondās duņas
Saka korī ```` ```` ```` stils mīļā Nekā rupja Tikai stils

Katra ilzīte apskauj savu laimiņu
Make it happen šī pilsēta ir krāsaina
Melna čūska miltus mala un tai čūskai gleznā pliki pupi bija
Un kas par to ka eto mi ņe prohoģiļi
Eto mi sami uže davno naučiļis

Tavas svētnīcas supermārketērijas, no gonga līdz gongam
Buy or die izvemj un ierij ļaužu pitonus visurredzīgo
Pircēja drop dead laimīgo aci Dievs deva, pats
Mīļais Dieviņš deva pudeli eļļas par 3 santīmiem
Lētāk. Pērkamais cilvēkbērns

Vai tu zini zini cik vienaldzīgi tavi telefoni vientuļiem
Cilvēkiem pīkst? Cik grūti pazust pūlī un cik patīkami
Piederēt tam liec pavēli sodi lai Top lai TOP viss pelēks
Melnbalts, balts pīrsingots Neskarts blonds Tumšblonds melnmatains Jā
Tavā izrādē viss ir OK uzvirtīgais ceremonijmeistar

Paņem mūs aiz rokas un aizved turp
Kur vel sentēvu asinis nenomazgājamas verd But we don’t care
But we don’t care Tas bija sen
Pārāk sen Nāc labāk nopirksim dzintara krelles
Un rupju ( nepieklājīgu) maizi. Phie mhums Ahmerikā ghan fiss ir lapāk

Netiepies klasē ispiestā šprote, all equal
36 šeit, 36000 vel citur akreditēti Programmēti
Izskaloti un atpakaļ sapakoti Reiz sensenos laikos bija
Viens tāds vīrs...tas...nu tu zini...tas ar to balto bārdu
Viņš radīja pilsētu, belašus un šprotes.

Pilsēta mana Protočaklā skudra dūmgāzu ešafots parkiem
Es mūžam tavs blondais zaķis
No CCSR līdz ES
Tu esi gatava! Tikai rūķiem – pilsētu gremdētājiem
Neviens vairs netic čepuha proč čohnutij gljuk We can do it by
Ourselves.

Iesūtīja: rowzee ; laiks: 01.04.2005 18:02

Nu ļoti skaists dzejolis!

A. Čaks

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.

Kamdēļ teikt un smaidot solīt klusi,
Ka tu nāksi tad, kad saule riet,
Ja tu zini, ka uz citu pusi
Gribas tev tai pašā brīdī iet?

Laikam tīk tā doma tev un jūta,
Ka es mokos, tevi gaidot viens,
Kamēr vējš pār zemi nakti sūta,
Tumsā pazūd ceļu baltais piens.

Kā lai zin, varbūt tā arī labi,
Ka te sēžu skumjš un vientulīgs, -
Mani draugi tagad - ceļa stabi,
Nakts un klusums, klusums brīnišķīgs.

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.

Iesūtīja: ~Vanesa~ ; laiks: 08.04.2005 21:33

Lielisks dzejolis!

Ādolfs Gaujietis

Ievas

Sniegi nokūst
Un aiztek uz jūrām,
Bet mēs vēl rokās
Ilgi dūraiņus turam.

Uzzied ievas -
Kupeņu baltas līcī.
Bet tu stāvi un skaties,
Rokās dzimdus mīcot.

It kā pavasars būtu
mūsu dzimtā pusē.
Bet tu stāvi cimdos
Un domīgi klusē.

Iesūtīja: B.D. ; laiks: 06.06.2005 23:05

Imants Ziedonis

Ir jau ļoti vēls. Te starp svešiem -
Ko es tik ilgi kavējos?
Es viens te, zem svešiem padebešiem, -
Es iešu meklēt savējos.

Alus kļūst rūgts, sirds kļūst smaga
Un maize arvien sājāka
Man pašam sevis tā nevajaga,
Kā vienu savējo vajaga.

Es slavētais, es lamātais, nīstais,
Es bīstamais un es baidītais -
Es arī gribu draugs būt īstais,
Kādam cilvēkam - gaidītais,

Kājas noaut. Galvu nolikt.
Lai kādam arī par mani ir prieks,
Sēžu savās mājās sirdi rokā kā oli.
Dziedu savās mājās kā svešinieks.

Triekt savu sirdi kā oli grīdā!
Vienas kapeikas dzīve! Viens sū! Viens cents!
Triekt un vairs nepamosties rītā.

Sentiments.
Nolādētais sentiments.


~~


Vēl viens. silent.gif

Jānis Peters.
Prologs lugai Stikla Kalns

kruķi kruķi slēpes slēpes
miglā karogs asaro
riņķo kara lidmašīnas
tā kā laiks ap zemi šo

kara ostā dzelžu zivīm
žaunas žūst zem ūdeņiem
zilus tiklus zaļus ledus
katedrāle zvana tiem

man zeme kara osta
karostā kur klibo sirds
katedrāle krustu tura
debesīs
bet kas tur ņirrrdz?

vārna ņirrrdz
un garrr-nizoni
aizbrauc paliek pestītājs
kurš uz savas naivās galvas
dzintaru un ogles krāj

atdod sulas! atdod starutus!
tauta tevi nežēlos!
rokas augšā! kreklu zemē!
atdod visu vai neko!

Iesūtīja: Aziz ; laiks: 21.06.2005 15:49

Māris Melgalvs

***
Balta ziema Balta ziema Balta
ziema Šaujmannost
Ja tu ķēms no cita ciema
Saraustīšu gabalos
Uzmauc savu cepurīti Vārtu staba galiņā
Sitjānīti pudelīti Trotuāra maliņā
Pudelīte mirdzēdama Prom pa reni aizripo
Mutīt mana Pelnītāja Nesaki man vairs neko
Mella nakte Mella nakte Mella
nakte Ietpagais
Ka vēl kādu nenoslaktē
Kas tai rozes nepakais
Bet pa vidu Bet pa vidu Gavilē vēl kāda balss
Balta ziema Balta doma Balta mute neaizsals


Skaisti. happy.gif

Iesūtīja: B.D. ; laiks: 27.06.2005 16:36

Imants Daksis
Fragments no "Rīts, kad atausa atmiņa par saules civilizāciju"

Tavas ģitāras stīgas no rūķīšu vēnām,
Pa tām plūst rūķīšu asinis lēnām.

Iesūtīja: spitzbube ; laiks: 28.06.2005 15:59

I. Ziedonis
Mīlestība


Mīlestība divreiz neatnāk,
Mīlestība mūžā ir tik viena,
Tā kā tava zārka smagais vāks,
Tā kā tava piedzimšanas diena

Tā nav mīlestība, kura māk
Gadiem ķircināt un gadiem plosīt,
Mīlestība tā kā zibens nāk -
Atnāk, balta uzliesmo un nosti.

Tā mēs ejam. Dienas dziest un aust.
Uguns šautrās ilgu spriegums krājies.
Zibens! Tavs! Un atkal tas nav tavs,
Uzliesmo tavs draugs un blakus gājējs.

Viens pēc otra sadeg smaidoši
Zilā zibens trāpītie un ķertie.
Ejam tālāk! Ejam gaidošie,
Zibens netrāpītie, nenospertie!

Dievinu Ziedoni happy.gif mans viņa mīļākais dzejolis happy.gif .

Iesūtīja: zuzee ; laiks: 01.07.2005 19:32

Nu hmmm Vizma Belševica
riits paar sarkano laukumu
paar sarkano laukumu peleeciigs riits
dzeesh rubiina zvaigznaajaa bargo kveeli,
un laternu blaazma kuust austoshaa gaismaa,
kas gulstas kaa sarma uz zobainaam sienaam
paar sarkano laukumu peleeciigs riits.
vien egles pret zemi liec platpirkstu ketnas.
un nelaizh eenas un nelaizh naktis.
no skujoto pazaru dzelksnainaa guustaa
paar sarkano laukumu peleeciigs riits
kaa soliijums saspringt liek domaam un gaitaam
liidz sejaa sit kurantu pierasti zvani
viens divi triis chetri pieci seshi
mirst sarkanaa laukuma nedzimis riits...

Iesūtīja: Milēdija Vintere ; laiks: 03.07.2005 04:04

Aleksandrs Čaks

Miglā asaro logs (Atzīšanās)
Miglā asaro logs, ko tur liegties nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēlo tik sarkanu dvesmu?

Tur kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet - tās tukšas es notekās beru.

Kur tu esi, mans draugs ? Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā ?
Jeb no tevis man tik, kā šīs ilgas, kas lūzt
Manā asā un satrauktā dzejā ?

Miglā asaro logs, ko tur liegties nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu,
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

Iesūtīja: trobelius ; laiks: 26.07.2005 16:20

Inga Gaile

Balts rīts, švīkst laiks zem riteņiem,
un bailes nobrāž lūpas,
kāds dusmās apmaldījies zīmē manā logā,
un mīlestība šļūkā pāri ledum
ar neļķēm un ar motorzāģi rokā.

Iesūtīja: summer angel ; laiks: 28.07.2005 18:53

Kad rudens pār klajumu šalkodams iet
Ar sārtām un dzeltenām lapām,
To grāmatu klusējot aizdaru ciet
Ar mūžības vārdiem uz lapām.
---------------------------------------------
Rowenny

Viens mirklis man šodien pēc mūžības smaržo
Viens mirklis, ko nevar vairs atmiņā tvert
Tavs vaigs, tavas acis un elpa, kas dvašo
Viens mirklis- to nevar ar mūžību svert.
Viens mirklis tik ātri aiz pakalna slēpjas
Kur pazūd gan saule gan vējš, itin viss
Viens mirklis, kad dvēsele klusībā dvašo...
Viens mirklis man šodien pēc mūžības smaržo.

Iesūtīja: B.D. ; laiks: 04.08.2005 23:15

No ūberšizīgās izrādes Ludviga Prodžekts (Dailes Teātrī)


Mans tēvs ir ķirurgs
viņš zāģē Siāmas dvīņus uz pusēm;
mana māte – piromāne
dedzina kūlu un kaimiņam ņem mutē;
mana māsa dzīvo šķūnī
atstutēta pret malkas grēdu –
lūk mana mute, kā es ēdu,
jo, kad tētis mūs zāģēja uz pusēm
man tika mute,
tādēļ viņa tikai blenž un klusē.
Starp citu – viņai tikai viena krūts –
aug kreisajā padusē,
bet tas nu tā,
dzīvot gribas šā vai tā.
Un tad es satiku savu mīļoto, -
Mums piedzima kroplis –
mēs to izmetām miskastē,
jo gaidījām jau nākošo.
Nezinu, vai tā bija viņa vai viņš,
bet deguns bij skaists, -
to mēs nogriezām piemiņai
un pārējo atkal izmetām miskastē.
Ai, nē! Pirms tam es to iedevu māsai,
Jo viņa gribēja kaut kādai lellei
ieslaukt savu paduses krūti,
no kuras bij sākusi tecēt zilgana eļļa.
Kad sīcis bij nopuvis un sāka smirdēt
māsa to ietina starp divām briketēm
un tad mēs to izmetām miskastē,
bet tas nu tā,
dzīvot jau gribas šā vai tā.
Es pat nezinu, no kā
mēs tādi radāmies vai palikām,
skatoties sluma filmas,
kur sunīts bij radioaktīvs,
bet kaķītim galvu bij izēdis vēzis.
Man jau liekas, ka labāk
dzemdēt mūs nevajadzēja,
jo maz tur prieka, ka
jūs liedzat mums eitanāziju
un liekat mirt tik lēni,
lai ilgāk varētu skatīties sejās,
jo mēs pēdējie pasaules bērni.

Iesūtīja: Milēdija Vintere ; laiks: 16.08.2005 01:17

Imants Ziedonis
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp (1965)

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Pats visas elles var paciest.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un kad viņš skatās tev acīs
Un mēmi klusē, un nelūdz nekā,
Lai sāpju smagums tiek dalīts.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un tu nezini, kā lai palīdz.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 16.08.2005 11:01

Šito es skaitīju, kad stājos Kultūras akadēmijā aktieru kursā.

Meitenes pirmā vēstule.

Tu piedod ja es pārāk strauja biju
Un ja ko nemanīja skats
Bet sirds ir sirds es viņai paklausīju
Un ko man atbildēt Tu zini pats

Kad upē ledus lūst tai miera nav
Tai vajag tālāk putodamai steigt
Es arī nācu tāpēc dzīvē Tavā
Un teicu to ko vajadzēja teikt

Jo vēlāk grūti būs par visu taujāt
Cik ļoti sāp, Tu sapratīsi pats
Kad iziesi par savu laimi kaujā
Un līdzi Tev ies manu acu skats

... (tālāk diemžēl neatceros....)

Vēl no tā paša autora cita dzejoļa:

Nāks diena
Saule rītos zvaigznes aizstās
Un ja ko nezinu, lai neuzzinu to
Jo sapņus vajag pārtraukt tad, kad ir visskaistāk
Un nevajag līdz galam visu izsapņot

Laikam jau nav arī īsti precīzi, rakstu tā kā atceros no galvas.
Bet doma noteikti ir tā pati smile.gif

Iesūtīja: riffly ; laiks: 16.08.2005 13:47

O.Vācietis

***
Ej un tikai sargies samīt gliemezi,
Notraukt niedru strazda ligzdas pinumus!
Pats starp brīnumiem tu esi brīnums,
Pats tu esi viens no viņiem, piemini!

I.Ziedonis

***
Nu lai! Lai visas durvis ir ciet.
Man nevajag daudz - man vajag mazliet.
Jo viss, kas liels ir bijis, izzudīs,
Un paliks tikai mirklis īss.

Pār visiem sniegiem mirdz pirmais sniegs,
Uz mirkli debesīs dzērve kliegs,
Un ilgāk par mirkli - nekas nespēj būt,
Un vairāk par mirkli mums neiegūt.

Mums tālu nav jāiet un nevajag iet,
Dod man no sevis tikai mazliet
no visa -
mazliet tikai neizris.
Un daudz tas nav, bet tas ir viss.


A.Vējāns


Mīliet visus dzīves gaišos ceļus,
Mīliet vējus, kas pār laukiem steidz.
Mīliet savu darbu, draugus, dzīvi-
Skaisto saudzējiet un dodiet dzīvei līdz.

D.Avotiņa

Cilvēkam vajag tik maz -
maizi uz galda,
jumtu virs galvas,
mazdrusciņ laimes
kā sāli
pie ikdienas ēdiena.
Reizēm visa cita par daudz
pietrūkst šis sāls.

Iesūtīja: pekene ; laiks: 16.08.2005 14:35

Imants Ziedonis. Mans mīļākais dzejnieks. Un šie - daži no man vismīļākajiem viņa dzejoļiem.

Par to, ko cilvēks cilvēkam
I
Es esmu redzējis, kā cilvēks cilvēku iekāro.
Es esmu redzējis kā cilvēks cilvēku iekaro.
Kā cilvēks cilvēku ņem un bauda
No katras dvēseles kustības. No katra miesas auda.

Cilvēks var cilvēku grauzt
Dēļ maizes, dēļ slavas, dēļ lupatām
Līdz saules rietam no tās dienas kad saule aust,
Pa zobam, pa stundai, pa drupatām.

Cilvēks var norīt otru kā pitons
Atbilstoši savas rīkles platumam
Un tad ar baudu un ilgi gremot
Pa molekulai, pa atomam.

Un var kā kokteili cilvēku izsūkt.
Punšs ledu kausē un irdina,
Un tad, kad izsūc visu,
Tad nāk pirmdiena.

II
Bet cilvēki avoti ir.
Es savu galvu uz skujām lieku.
Es padzeros un zinu:
- Tos nevar iegūt.

Tos nevar iztukšot.
Tie ir tik dzidri un tīri...
Tajos ir jūlija mākoņi
Un izkusuši sniegavīri.

Kaut kas no rudens krusas
Un maija salnām.
Es saku paldies eglēm.
Es saku paldies kalnam.

Es saku paldies zemei,
Kas man tevi deva.
Tu esi avots,
Un tevi izdzer nevar.

Es būšu stiprs,
Kad mani soļi cauri laimei un postam ies.
Un, ja tas viss ir sapnis,
Tad labāk lai neatmostamies.


***
Rīts. Uz mana pleca mostas
Divas acis zilas, platas.
Un uz mazā naktsgaldiņa
17 matadatas.

Kas ir redzējis, tas zina,
Kā tiem reizēm acis gailē -
17 maziem velniem
Katras matadatas smailē.

Reizēm sajūku es prātā:
Katrā kadrā, katrā skatā
Nāk no ekrāna uz mani
Aktrise ar matadatām.

Naktī greizsirdīgi velni
Mani dur un mani krata:
- Vai tu zini, kur tā bija?
Tā ir viņas matadata.

Drīz būs jāieziemo rozes,
Jāsedz egļu skujām platām.
Es pie zemes rožu kātus
Spraudīšu ar matadatām.

Atnāks vecums. Šļuks pār ausīm
Vecā hūte malām platām,
Mana bezzobainā mute
Šļupstēs vēl par matadatām.

Jūs man sakāt: Mīlestība.
Es jums saku: ejiet ratā!
Mīlestība, tā ir inde.
Mazā, melnā matadatā.


***
Ak, cik tā smalka lieta - mokas.
Kas var tik smalki aplēst!
Tavus matus aptīt sev ap roku
un līdz kliedziena robežai paplēst.

Sāpes darīt, sāpes darīt.
Starp nopietnību un joku.
Pamīlēt tevi un darīt pāri,
tavus matus aptīt ap roku.

Nē, kāpēc piedošanu lūgties!
Tā gribas glaudīt un kost.
Pamīlēt tevi, pamīlēt tevi
un zemē
ar spēku
spiest nost.

Iesūtīja: kikmeitene ; laiks: 22.08.2005 11:46

wub.gif
Kas miilēs,kas mācēs
Kas varēs,kas zinās
Tas visu varēs
Tas tomēr maksās



autors:Ieva

Iesūtīja: riffly ; laiks: 31.08.2005 11:16

Jānis Ziemeļnieks

***

Tava mīla tikai pusnakts tumsā
Kvēla bij kā tvanu vasara,
Tādēļ mana sirds pret rīta sauli
Mirdzēja kā zelta asara.

Nu tu gāji...bet es atkal ciešu,
Nezinādams, ka tas beigsies viss,
Kur bez tavas mīlsetības iešu -
Mirt vēl netīk, dzīvot - apnicis.

(šamējais dzejolis ir diezgan skumīgs, bet pirms dažiem gadiem man ļoti patika...)

Iesūtīja: pekene ; laiks: 05.09.2005 22:53

Tātad. Visi - Imanta Ziedoņa. Visi iekļauti Imanta Ziedoņa mīletības dzejoļu izlasē gaismas parāds, kuru piektdien nospēru skolas bibliotekā. Jau sen metu acis uz to grāmatu, bet grāmatnīcās acīmredzot nepietiekami meklēju - neatradu. Citas iespējas nebija. Nospēru. Šie man patīk no visiem šīs grāmatas dzejoļiem vislabāk. Enjoy.

●●●
ar tevi es lasīju kastaņus
rudens trūdošās milzīgās lapās
un rudens bij nosalis un kluss
kā atvests no dienvidiem papuass

bij slapjš un mazliet drēgns un auksts
ar mākoni lielu un zilu
un pēkšņi man likās: tu esi man draugs
un ka es... tevi mazliet mīlu

tev bij tādas rokas nosalušas
un tu runāji visādus jokus
un debesis bij zilas, zemas un pušas
pār mums abiem kastaņkokos

es neteicu nekā, bij kastaņi skaistumā
jau no bērnības apbrīnoti
teikt vai neteikt, kas tevi... nu jā
un varbūt pat ļoti


Es tevi gribu
Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, -
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.

Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.

Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.

Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Ta zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.

Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.


○○○
Es mīlu tavas acis.
Tajās kā egles ciekuru
Sauli kaļ dzenis.
Un es mīlu tavas acis,
Kad tajās uzlec mēness.

Tad viņas tumšas un platas
Manī skatās un brīnās.
Es mīlu tavas acis,
Kad tajās saule ar mēnesi cīnās.

Es mīlu tavas acis,
Kad tās kā čūskas divas
Guļ izmisušas un aukstas,
It kā nemaz nebūtu dzīvas.

Es mīlu tavas acis,
Kad tās kā lāzeri divi
Izdeg un izskrien
Caur manu dzīvi.

Bet visvairāk es mīlu, kad tavās acīs
Dzenis sauli kā ciekuru kaļ
Un zelta sēkliņas mazas
Birst dvēselē atpakaļ.

Mazas zelta sēkliņas birst...
Es to nomodā redzu un miegā.
Reizēm kāda sēkliņa iekrīt
Arī pie manis sniegā.


●●●
Īsa elpa, šaura telpa,
Krūtis gaisu kampj un rij.
Tajā naktī, grūtā naktī
Tikai trīs man elpas bij:

Tālā, garā mežu elpa.
Dzejā elpas rāviens drošs.
Tava elpa.
Pārējais viss -
Elpas trūkums smacējošs.


○○○
Dīvainos tālumos klusais,
dīvainais tukšums, kas skan.
Paliek aiz muguras krusa,
sniegs aiz muguras man,
tu paliec, vējš paliek, straume,
dūmi kāpj debesīs.
Kāda man dīvaina gaume:
mīlu es tikai trīs.
Tevi, kas bija un nāca,
tevi, kas blakus nu stāv,
tevi ko sirds un prāts
meklē un kuras nav.

Paliek aiz muguras krusa,
sniegs kūst aiz muguras man.
Dīvainais. Tālumos. Klusais.
Kā tas vēl skan un skan.


●●●
Ak, cik tā smalka lieta - mokas.
Kas var tik smalki aplēst!
Tavus matus aptīt sev ap roku,
Un līdz kliedziena robežai paplēst.

Sāpes darīt, sāpes darīt.
Starp nopietnību un joku.
Pamīlēt tevi un darīt pāri,
tavus matus aptīt ap roku.

Nē, kāpēc piedošanu lūgties!
Tā gribas glaudīt un kost.
Pamīlēt tevi, pamīlēt tevi
un zemē
ar spēku
spiest nost.


○○○
Atteikties, atteikties, atdot,
paciest - lai sāp! Lai iet!
Neteikt ne vārda, atdot -
sāpes lai nesariet
tā, ka vairs nevari atdot
to, kas nav paturams.
Atdot laikus - ej badā! -
nepieder tev ne grams.
Nebūs ne zieda tev namā,
nepaliks sirds, ne spīts,
atsaki visu un pamet,
kamēr nav izpostīts.
Atsakies, vēl pirms atņems
(atņems jau tik un tā).
Mīlēju tevi pa sapņiem,
un tas bija īstenībā.


●●●
Rīts. Uz mana pleca mostas
Divas acis zilas, platas,
Un uz mazā naktsgaldiņa
17 matadatas.

Kas ir redzējis, tas zina,
Kā tiem reizēm acis gailē -
17 maziem velniem
Katras matadatas smailē.

Reizēm sajūku es prātā:
Katrā kadrā, katrā skatā
Nāk no ekrāna uz mani
Aktrise ar matadatām.

Naktī greizsirdīgi velni
Mani dur un mani krata:
- Vai tu zini, kur tā bija?
Tā ir viņas matadata. -

Drīz būs jāieziemo rozes,
Jāsedz egļu skujām platām.
Es pie zemes rožu kātus
Spraudīšu ar matadatām. -

Atnāks vecums. Šļuks pār ausīm
Vecā hūte malām platām.
Mana bezzobainā mute
Šļupstēs vēl par matadatām.

Jūs man sakāt: mīlestība.
Es jums saku: ejiet ratā!
Mīlestība - tā ir inde
Mazā melnā matadatā.


○○○
Nekas tev nepaliks no maniem pirkstu galiem,
Tas tikai pieskaršanās mirklis mazs.
Nāks diena, un ar cilvēkiem un paliem
Tā atkal mani projām aizmazgās.

Nekas tev nepaliks no tā, kā paskatījos.
Varbūt kādreiz - tik acis piemiegsies.
Un kādos vientulīgos brīžos trijos
Trīs acumirkļi garām ies:

Nekas. Neko. Nekam.
Trīs mazi sprīži,
Dievs dod, lai tevim gaismu neaizsedz.
Un varbūt vienīgie. Un varbūt tīši
Tik maziņi, ka tikai viņus redz.

Lai tavas pēdas, pļavu ejot, nejūt,
Kā iedur dadzis, trejžuburu ass.
Nekas lai nepaliek. Viss bija garāmejot.
Un arī garāmejot - nebija nekas.


●●●
Kur biju? Nezinu. Mans bijums
tik melns kā ievu ievārījums.

Un atvars ačgārniski maļ
uz ievu ziediem atpakaļ.

○○○
Es atkal iegūt gribu, gribu gūt...
Tāpat kā gaisā zili dūmi zūd.
Jo, re, kā koki izaug - it kā plūstot.
Jo, re, kā sniegs krīt, neko neiegūstot.

Nekā - ne iegūt grib, ne ņemt, nekā.
Bet tikai vēl lielākā klusumā
Promatnākt, šurpaiziet. Un stāvēt plūstot.
Un visu dabūt, neko neiegūstot.


●●●
Mazā bilžu rāmītī
man ir bilde tava.
Citas bildes pasaulē
man tik skaistas nava.

Tur ir tāds kā novakars,
saule laižas slīpi,
zelta pienenes tu spraud
kafijkannas snīpī.

Tu no zelta esi man,
es esmu no vara.
Tevi pazinu vēl pirms
pirmā pasaul's kara.

Es tad biju resns turks,
ķitelī un čalmā,
tevi ieraudzīju es
Nikolaja galmā.

Vēlāk biju aizsargos
(ja nu virsū brūk kas).
Tu tad biji aizsardze,
cepi āboļkūkas.

Komjaunatnē stājāmies -
ienaidniekus grausim!
Sapratu, ka esmu es
tevī jau līdz ausīm.

Laiki mainās, laiki jūk,
laika daudz vairs nava.
Mazā zelta rāmītī
man ir bilde tava.


○○○

Tu atnāci pie manis nu jau otrām lādzēm.
Ar acīm mirdzošām - un mirdzot rokassprādzēm.

Bij kastaņlaiks. Tie paukšķēdami plīsa.
Un kļuva pēkšņi žēl, ka dzīve ir tik īsa.

Tik tiek, cik gaismu ieraudzīt ļauj Dievs,
kad tu man garām ej un iemirdzies.

Es nežēlojos. Dzīvi jānem smejot.
Tik, cik tā iemirdzas. Kā garāmejot.



Nieki. Nekas
II

Paldies par tavām acīm lielām!
Nāk jaunais gads ar tumšām ielām,
un tikai jumti pilni sniega,
un dvēsele, pakārta pie diega,
re, debess vidū šūpojas.

Nekas man nepieder, nekas!

Es negribu ne kāpt, ne vīties.
Cik viegli nu ir atsacīties
no zābakiem, kas mani nes,
no putekļiem uz palodzes.

Ne sauciena, ne pieskāriena.
Kāds milzīgs miers un klusa diena.

Ak, tas nav ticēt, tas nav - cerēt.
Cik skaisti ir tā - nepiederēt!
Nekam, nekur. Kā palags linu
es lēni sevi izbalinu.

Un saplūstu ar vakarēnām.
I tevi aizmirstu es lēnām.

Ne melns, ne balts, ne vēss, ne kairs.
Un es jums nepiederu vairs.


●●●
Ne lapa nekustas.
Es šonakt degšu sveci
un iešu, sveci rokās, tālu pļavās.
Varbūt caur kādu nezināmu teci
es pēkšņi iestaigāšu domās tavās.

Tu pļavu redzēsi. Un mūžību.
Iet puisēns mazs. Un pārvēršas par veci.
Un līdzi gaismu nez. Tā esi tu.
Es tik to jokam saucu tā par sveci.

Iesūtīja: webberly ; laiks: 06.09.2005 06:23

Tā kā būtu mīļš dzejolītis, bet īstenībā jau tikai tāpēc, ka dievinu to dziesmu, kurai vārdi no šī dzejoļa -

Māris Čaklais

Lietus sašuj

Lietus sašuj,
Lietus sašuj to, kas saulē nolobījies.
To, kas šķēlies šķēlēs,
Plaisās pakritis, pirms uzsavijies.

Tās ir manas, saku lietum,
Neaiztiec! Mierā liec!
Tev ir visas pilnas puķes.
Uguns ir mans zieds.

Lietus rimti remdē,
Savāc gaišiem, tāliem pirkstiem tas
Visas šorīt piedzimušās, izkliedētās dzirkstis.
Lietus rimti remdē.

Tās ir manas, saku lietum,
Neaiztiec! Mierā liec!
Tev ir visas pilnas puķes.
Uguns ir mans zieds.


un arī šis dzejolis tapis par dziesmu -

Austra Skujiņa

Elēģija

Atkal rūtīs spiežas šī tumsa melnā
Un vakars gausi, gausi soļus ceļ
Diena izkvēlo kā cigaretes pelni
Un mūžs no gadu akas sāpes smeļ

Un logā uzzied ledus zieds
Kas smaržojoši zied
Vai varbūt tā ir paša sirds
Zem sapņu saules siltās
(Kas izgaro un lēni krūtīs mirst)

Jau atkal krūtīs spiežas tumsa melnā
Un atkal nakts un ēnas durvis ver
Pa pieri glāsta vientulības delna
Un mūžs no gadu akas sāpes smeļ

Iesūtīja: webberly ; laiks: 13.09.2005 20:59

Ārija Elksne

•••


Viss, kas bija,
Bij no tīra vēja.
Ne man tevis,
Ne tev manis
Vajadzēja...
Tā mēs, vējā sapinušies,
Gājām,
Likteni un ļaudis
Kaitinājām.
It kā komēdijā,
It kā jokā –
Gredzens klusu iedzinkstējās
Rokā...
Viss, kas bija
Bij no tīra vēja.
Aizzibēja.
Aizskanēja.
Aizkūpēja.





Aleksandrs Čaks


Šovakar


Šovakar gribas man sapņot
par visu, kas augstāks par torņiem.

Skvērā uz sola –
uz sola, kur garām rūc tramvajs,
vai nejūti smaržas no pļavām
brīnišķi vāras un maigas kā lietus?
Droši tur bērzi debesīs zilās
stāv balti kā naktskreklos.
Jasmīni smaržo.
Govis nopūšas kūtīs.
Šķūnīšos mazos kā alga
varētu iegrimt tur sienā,
skūpstošā sienā.

Šovakar gribas man sapņot,
tik sapņot
un aizmirst, ka vajaga naudas,
ka pazoles cauras
un rīt
jāatrod darbs.

Iesūtīja: pekene ; laiks: 01.11.2005 20:19

Imanta Ziedoņa triolets. Vai trioleta ermm.gif. Katrā ziņā grāmatā bija rakstīts Imanta Ziedoņa trioletas.

Ko runājat par mīlestību,
Ja tāda vārda vairs jau nav.
Ir vienkāršāk: ''Es viņu gribu.''
Nav jārunā par mīlestību.
Kad Dievs no Ādama ņem ribu,
Tas akts ir mehanizēts jau.
Ko runāt vēl par mīlestību -
Tā vārda tāda ja vairs nav.

Iesūtīja: Adenaide ; laiks: 01.11.2005 20:27

My favorite is Eduards Veidenbaums.

Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka,
Tad asins bij karsta, tad gaišs bija laiks
Un pasaule visa tik krāšņa tik jauka,
Un nākotne spoža kā saules vaigs.

Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi,
Viss mira, kas agrāk bij daiļš, kas bij svēts,
Reiz dievīgie tēli tik bāli, tik drūmi,
Un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts.

Un, tukšām paliekot zinību slāpēm
Un beidzoties visam, kas daiļš bij, kas svēts,
Sirds pildījās nāvīgām asiņu sāpēm,
Bet pagātne arī jau sāpes sedz.

Un tagad es nicinu pasaules lietas,
Jo redzu, ka viss tikai murgi un nieks.
Par laimi, pret nelaimi krūtis ir cietas,
Man gluži vienalga, vai bēdas vai prieks.

----------------------------

Vienmēr smaidu,kad lasu ->

Grāmatu kaudzes
Velti tu šķirsti,
Mirušās audzes
Pētī, līdz mirsti.

Zinību nieki
Muļķus lai baro!
Pasaules prieki
Gaišāki staro.

-----------------------------
Un vēl viens bezgala skaists dzejolis ->

Konstantīns Simonovs.

Жди меня, и я вернусь.
Только очень жди,
Жди, когда наводят грусть
Желтые дожди,
Жди, когда снега метут,
Жди, когда жара,
Жди, когда других не ждут,
Позабыв вчера.
Жди, когда из дальних мест
Писем не придет,
Жди, когда уж надоест
Всем, кто вместе ждет.

Жди меня, и я вернусь,
Не желай добра
Всем, кто знает наизусть,
Что забыть пора.
Пусть поверят сын и мать
В то, что нет меня,
Пусть друзья устанут ждать,
Сядут у огня,
Выпьют горькое вино
На помин души...
Жди. И с ними заодно
Выпить не спеши.

Жди меня, и я вернусь,
Всем смертям назло.
Кто не ждал меня, тот пусть
Скажет: - Повезло.
Не понять, не ждавшим им,
Как среди огня
Ожиданием своим
Ты спасла меня.
Как я выжил, будем знать
Только мы с тобой,-
Просто ты умела ждать,
Как никто другой.

Iesūtīja: Blizz ; laiks: 09.11.2005 11:37

Man patīk Čaks dēļ siltuma un Veidenbaums deļ skarbuma, nu tā, lai ir līdzsvarā.
Bet tā kā viņi jau šeit ir pārstāvēti, stādu priekšā ļoti skaist Ojāra Vācieša dzejoli

Pasaki man priekšā,
kur ir rietumi.
Es to pusi aiztaisīšu ciet,
jo man šodien negribas,
lai saule riet.

Un, ka pulksteņi iet,
šodien negribas.

Jo sit pulss
tik taisnīgi un asi,
ka nav
laika
stundās,
kalendāros,
mirkļos.

Laiks ir asinīs.

Iesūtīja: Demetra ; laiks: 11.11.2005 23:18

Maza sirma kumelina , jaj pa celu pasacina
Atri , atri steidzas vina
Roka zelta patadzina
Jaj un jaj un neapstajas
Zemes virsu nav tai majas.


Sis ir tikai neliels gabalins no Aspazijas dzejola . Es to macios kad man bija 5 gadini . Tas man ir loti mils un sirdij tuvs , kaut gan sis ir bernu dzejolis un es vairs neesmu berns ... blush.gif

Iesūtīja: trobelius ; laiks: 18.11.2005 11:33

Raudi, tu mazajā latviešu tauta
Censoņu vaiņagā iris
Atkal jau viens no viskošākiem ziediem -
Eduards Veidenbaums miris.
(E. Treumanis)

Iesūtīja: pekene ; laiks: 22.11.2005 16:42

Klāvs Elsbergs
Neatvadīsimies

rūgts ir ne tikai analgīns
bet arī dzīve ziniet
nevajag zaķi nesteigsimies
neatvadīsimies

asara zirnekļa tīklā
tāds ir mans liktenis ziniet
bet nevajag notraukt vienalga
neatvadīsimies




Māris Melgalvs
***

Izeju es Pārdaugavas ielās,
negaidot, līdz sevi pieteiks rīts.
Kur tu dzīvo, Mīlestība lielā?
- Medus ielā. Numurs nolaizīts. -

Kur man tevi meklēt, netveramā,
kādas man tev dāvāt daiļas rotas?
- Es vairs nedzīvoju šajā namā.
Lietus namā mītu. Pēdas noskalotas. -

Taksometru ķeršu, tevi meklēt braukšu,
varbūt vēl kāds šoferis ko zinās.
Ko tu atbildēsi, kad es balsī saukšu?
- Velti pūlies. Ceļš ir aizputināts. -

Aušu kājas ceļa. Tevi sargāt iešu.
Pulverdūmi plaušās noguls vēsi.
Nezinu, vai raudāšu. Nezinu, vai smiešu.
- Soļo drošs. Es tevi sameklēšu. -

Gan jau arkal kādreiz Pārdaugavas pusē
nosmaržos mums abiem. Pēc traka lietains rīts.
Kur tu biji paslēpusies? Ko tu tagad klusē?
- Medus ielā. Numurs. Atkal nolaizīts.

Iesūtīja: pekene ; laiks: 14.12.2005 20:28

Imants Ziedonis

○○○
Un negribas vairs dzīvot tālāk,
Tā gribas dzzīvot atpakaļ.
Skan vārdi bālāk, arvien bālāk...
Un negribas vairs dzīvot tālāk.
Bet noiet kaut kur klusu malā,
Tur, kur no miltiem graudus maļ...
Kā negribas vairs dzīvot tālāk,
Bet gribas dzīvot atpakaļ.

Iesūtīja: Laimīgā* ; laiks: 15.12.2005 17:36

Klāvs Elsbergs
Viss rudens

Viss novītis, kam jānovīst.
Piesegsim visu, kas palicis,
ko rudens vēl nav aizticis.

Rudiens ies,
rudens aizies, un tavas gaudas
un tavas gaudas
skanēs kā nauda.

Viss lietus nolīs, kam vajadzēs līt.

Lapas aizver acis un krīt.

Sadzīs viss, kam nevajag dzīt.


***
lūk tādā balsī ir jābrēc kaijai
ko gabalos rausta vējš
bet es nezinu kā ir jārunā
man ar tevi kad šķiramies mēs
es to nezinu tavos matos
neganti virpuļo brāzmas
varbūt man tagad ir jāsabrūk zemē
jāņem un jāapgāžas
bet aplaizu sausās lūpas
nezinu ko tev teikt
mēs ejam caur pagalmu skaties es saku
šis kaķis laikam ir beigts

Iesūtīja: PinkDust ; laiks: 15.12.2005 19:27

Laimonis Vāczemnieks

Prieks

Uh, debeszilā debestiņ!
Ē, pasaulīte baltā!
Zaļsārtos ledus stikliņos
Mirdz egle sudrabkaltā.

Visapkārt baltā baltumā
Snauž piesniguši sili,
Un es pa vidu klajumā
Sev ceļu baltu pili.

Tā pils līdz malām piebērta
Ar sudrabotu prieku,
Bet pats es tajā sudrabā
Par sniegavīru tieku!

...

Iesūtīja: riffly ; laiks: 19.12.2005 13:33

Un tev jāvar un tev jāmāk
Tumsu prom no sevis dzīt,
Katru sāpi nemanāmi
Saules stariem aizlāpīt.
/Ā.Elksne/

Iesūtīja: rakitins ; laiks: 19.12.2005 14:51

Es nezinu autoru, bet baigi smuki. Itkā atgremoti, bet tai pat laikā viņam cauri vijas tāda smalka, nekur neredzēta neloģika.

Laime ir darbs, kas grūti
bulta, kas mērķim darāms,
garām skrien;
Rīta rasa, trīsoša skarā
Kura uzdzirkst tik mirkli vien.

Laime ir pelēka lakstīgala -
dziesma, ko dzirdēt, bet neredzēt
Laime ir zeltaina mākoņu mala -
tīrums, ko sēt.

Iesūtīja: joua ; laiks: 19.12.2005 23:37

Ļoti mīļš M.Zālītes dzejolis
Ugunsputns
Starp vārnām ,zvirbuļiem un pāviem
Es ugunsputnu ieraudzīju reiz.
Tas spārnos necēlās un nelidoja,
Nu bija saburnīts un greizs.

Tas tikko bija izperējis cāļus,
Un nu bija noguris un īdzīgs.
Jo neviens no jaunajiem putniem
Nebija tam ne druskas līdzīgs.

Tie derēja vien kaušanai un letei
Kur tos ātri izķertu bars,
Vienalga,ir vai nav
Tiem cēlais Ugunsputna gars.

Vienu spārnu pa zemi vilkdams,
Viņš aizgaja vēl reizi perēt.
Starp vārnām,zvirbuļiem un pāviem
Vēl reizi uz Ugunsputnu cerēt.

Iesūtīja: pekene ; laiks: 04.01.2006 01:08

Imants Ziedonis.

○○○

Aukstā dvēsele
aukstajai dvēselei
roku uz pleca liek.

Auksta dvēsele
blakus aukstai dvēselei
aukstā vakarā mieg.

Auksta roka
blakus aukstai rokai
mostas no rīta.

Nav izdarīts
auksts noziegums,
nav vardarbība izdarīta,

tikai auksta bišu māte
aukstas oliņas dēj,
kas pārvēršas aukstos peros.

Kāda auksta atmiņa:
es vairs siltumu neatceros.

Iesūtīja: Evian ; laiks: 07.01.2006 23:39

Māra Zālīte

POĒMA PAR SKATUVI
Veltīta Latvijas Nacionālajam teātrim

1

Skaties, skatītāj: Skatuve –
tumša, tukša un klusa.

Tumša? Tukša? Un klusa?

Kas tur šaudās par šņorbēniņiem?
Sikspārņi? Nopūtas? Smiekli?
Kas tur skrubinās kulišu kaktos?
Peles? Kaislības neremdināmas?
Kas tur staigā zem skatuves grīdas?
Kaķis vai nāve?

Kam ir ausis, tas dzird.
Kam ir acis, tas redz.
Katru nakti te proklamē Latvijas valsti.

Skat, skat – skatuve –
valzivs atvērta mute
ar priekškaru žaunām,
kas atvāžas ieelpā,
aizvāžas izelpā... Katrs
top norīts, pirms apjaust vēl spēji
ķermeni milzīgo, miklo un dzīvo.
Katrs top izspļauts,
kas pabijis vēdera gotiskās velvēs,
attapdams sevi
aiznestu tālu
nemiera ūdeņos, mūžības jūrā.
Neizpeld malā neviens.

Un kādreiz, bet tas gadās reti,
kāds noķer šo milzīgo zivi
un uzšķērž. Tad brīnās –
kāds lērums tur gredzenu,
aproču, sprādžu,
saktu un matadatu,
pogu un ķēžu
no viltota zelta!
Tad iekārto muzejus.
Grāmatas saraksta –
par gredzeniem,
aprocēm, sprādzēm,
saktām un matadatām,
pogām un ķēdēm
no viltota zelta.
Bet priekškara žaunas aizvien
atvāžas ieelpā,
aizvāžas izelpā.

Skaties – skatuve - galds,
klāts katru vakaru noteiktā laikā
bada cietējiem visiem
tikpat, cik diētu kalpiem,
ko nomoka pārmērīgs svars.

Acu cienastam kauts
te katru vakaru vērsis!
Pa laikam tiek aizmirsts šai smeldzīgā kņadā,
ka jāziedo Dievam,
pirms pašiem pie mielasta ķerties.
Dievs tad nu pats
ņem savu tiesu. (Arī ķeizars to grib,
bet priekšroka tomēr ir Dievam) –
kādu zvaigzni viņš ņem sev par ziedu
tieši no skatuves
sprauzdams
pie Debesu tumšzilās frakas.

Skaties – skatuve – galds,
allaž klāts mūžīgām dzīrēm.
Dzīvi te svin! Ko gan citu?
Kalpi, ģērbušies karaļu drānās,
karaļi, ģērbušies ubagu skrandās,
iznēsā uzkodas, piepilda kausus
ar vīnu.
Neba no pudelēm liets tas,
bet gan no dvēseļu mūžīgi rūgstošiem traukiem.
Jo vairāk top izliets no tiem,
jo straujāk tie pildās no jauna.

Un katru nakti te proklamē Latvijas valsti.

Skaties – skatuve – rija
un krāsns ar atvērtām durvīm.
Es – aktieris – rijkuris esmu.
Es baroju kvēlošo muti
ar savas dvēseles degvielu lēto,
ko iegūstu, urbdams pats sevi.
Pilni te kakti ar veļiem –
čukst, čalo un čab. Atkārto lomas.
Kulises pilnas kā tramvajs.

Kam ir ausis, tas dzird
Kam ir acis, tas redz.
Te nevar paspert ne soli.

Andrejs Upīts un Rainis.
Dace Akmentiņ. Mirdza Šmithene.
Jānis Brigaders, Skulme un Kuga.
Biruta Skujeniece.
Aleksis Mierlauks un Annuss,
Liberts, Suta un Akuraters.
Lilija Ērika. Marija Leiko.
Ludmila Špīlberga. Jūlija Skaidrīte.
Ģērmanis, Amtmanis–Briedītis,
Jūlijs Pētersons, Aspazija,
Anna Brigader. Anta Klints.

Katru nakti te proklamē Latvijas valsti.

Osis. Lidija Freimane.
Gunārs Cilinskis.
Zigfrīds Kalniņš.
Pēteris Pētersons...

Skatuve – rijas krāsns negause mute.
Visi tie rijkuri bija kā es.
Tur viņi stāv. Te viņi ir.
Un zālē, – katrā krēslā sēž daudzi.
Bet viegli ir veļi,
un var pat nemanīt to,
ka šajā pat mirklī
es baroju viņus,
kurinot riju ar degvielu lēto,
kas esmu es pats –
aktieris.

2

Skat, skatītāj, skatuve – lete.
Pulēta desmitiem gadu
ar elkoņiem vingriem
un nošļūkta sāpošām kājām.
Spīdīga tā kā pakausis pliks.
Skat, skatuve – lete.
Es – kupcis, uzmetu preci
ar vēzienu plašu –
lūk – zvērādas, pērles un zelts!
Kaut zinu – es krāpnieks.
Un pērles – no stikla,
mudž zvērādā kodes
un zelts ir no eglīšu bumbuļiem gūts.
Bet krāpju es priecīgs!
Un tu arī priecīgs
par to, ka es krāpjos tik priecīgs!

Skat, skatuve – lete un bārs,
kur publika pasūta dzērienus -
apskurbt un aizmirsties gribot.
Vai tad man žēl!
Skurbsti un aizmirsties!
Kad izrāde beidzas – no garderobes
ārā peld mēteļi, kažoki, jakas,
gaisā peld cepures, šalles un cimdi.
Dīvains tāds virsdrēbju gājiens,
jo cilvēks ir aizmirsis sevi
pie letes
un nevēlas atgriezties mājās
kopā ar mēteli, kažoku, jaku,
kopā ar cepuri, šalli un cimdiem.
Vēlāk pie aktieru izejas –
pēdējā brīdī
es pagūstu panākt
pats savu
mēteli,
šalli un cimdus.

Skat, skatuve –– veikala lete.
Dzīves tūristiem pārdod te
suvenīrus. Jūtu kopijas
dabiskā lielumā. Naids. Mīla. Un nāve.
Asaras. Smiekli. Un sāpes.
Kailas dvēseles. Liktens.
Viss dabiskā lielumā. Ak,
mānīties –– aktiera daba.
Viss te ir īsts!
Naids. Mīla. Un nāve.
Asaras. Smaidi un sāpes.
Kailas dvēseles. Liktens.
Jums būtu par smagu,
ja katrreiz jūs zinātu to.
Tālab es saku: dzīves tūristiem!
Suvenīri! Jūtu kopijas!
Dabiskā lielumā! Kopijas! Kopijas!

Bet kad aplausi nerimst –
zinu – esmu pieķerts es melos.
Bet kad aplausi nerimst,
jūs zināt – viss īsts.


3

Skat, skatītāj, skatuve – upe.
Sperdams te kāju, es zinu –
tā nav vairs tā pati, kas vakar,
un rīt tā vairs nebūs, kas šodien.
Šai ziņā mēs līdzīgi esam.

Skat, skatītāj, –– upe ar pārceltuvi.
Pārcelt jūs pāri? Ak, nē.
Kas piedien Haronam, nepiedien man.
Pārbaudiet biļetes! Vienmēr ir kāda,
kas neder vairs atpakaļceļam.
Esmu vien airētājs, galeru vergs
robežas šķirtnē starp tagad un toreiz,
starp esmu un būšu,
starp dzīvi un sapni,
starp sevi, kas krastos stāv abos.
Es airēju, nekāpdams malā nevienā,
jo tad, kad es kāpšu,
tad kļūšu par vēl vienu zvaigzni
pie Debesu tumšzilās frakas.

Skat, skatītāj, skatuve – auss.
Vaļā auss milzīgā gliemežnīca.
Grīda kā saspriegta bungādiņa.
Membrāna vibrē. Auss,
ziņkārā, tramīgā auss
vienmēr ir vērsta uz zāli.
Kā māte zīdaiņa elpā
tā bažīgi klausās, un dzird itin visu –
nopūtas, elsas,
konfekšu papīru nekautros čukstus,
mobilo tālruņu signālus (šķiet,
ka tie pienāk no Marsa),
sirdis, kas sitas pret krūšukurvi,
piepeši kļuvušas pārlieku lielas...
Taču visvairāk, skat, skatuve – auss –
ieklausās klusumā.
Pārpilnās zāles dziļajā klusumā.
Tad es pieķeros laimīgs šai ausij
kā auskars, un arī
klausos
pārpilnas zāles dziļajā klusumā.
Vienlaikus jūtot, kā klusi top ieslēgts
kāds noklausīšanās aparāts.
Zinu – tas pieder Dievam.
Nu jau es klausos
kopā ar Viņu –
pārpilnas zāles dziļajā klusumā.

Pārpilnas zāles dziļajā klusumā.
Tajā viss pateikts un savienots tiek.
Pagātne. Nākotne.
Bēdas. UN PRIEKS!

1998

Iesūtīja: pekene ; laiks: 11.01.2006 20:25

Imants Ziedonis

***
un pēkšņi tāds klusums
ka saule apstājas debesmalā
un arī stāv, elpu aizturējusi

varbūt mainīsies vējš
varbūt mainīsies sardze
varbūt mainīsies balss:
pārāk ilgi esmu bijis jauns




***
I

Pasaki man vēlreiz,
Kā tu teici daudzreiz:
"Kam savs draudziņš,
Tas ar savu draudziņu."

Ai, rudzu lauki
Jūlija miglā!
Muzikanti nokliedz
Pēdējo valsi.

Tumša nakte ziedēja,
Zaļa zāle elpoja,
Lakstīgala klusēja,
Vairs nespēdama.

Tā es tevi mīlēšu!
Tā es tevi mīlēšu!
Kam nav draudziņa,
Tas ar cisu maisu.


II

Ak, traka nakts! Vējš salmus nes pa gaisu.
Es ceļos nometos un viņas kurpju siksnas raisu.
"Kam savs draudziņš, tas ar savu draudziņu,
Kam nav draudziņa, tas ar cisu maisu."

Vēl spēlē vijolnieks. Un acīs karstums sauss.
Un mutē tavas mutes garša salda.
Vēl spēlē vijolnieks. Bet velns drīz viņu raus,
Tik paliks tukša vijole uz galda.

Iesūtīja: pekene ; laiks: 24.01.2006 20:46

Varat ij neminēt. Ziedonis. Tas, kas Imants.




***

es iegāju spogulī, otrrādī
un spogulī viss bija otrādi
tur čigānietei es zīlēju
un tevi es otrādi mīlēju
tur projām, tur spogulī, atpakaļ
kur tavi kauli manus kaulu maļ
no aubes jau vecīgi čaganās
jā, vellatās, jā, raganās
jā, medus, mēnesis, medījums
medus gadījums, medīgs radījums
jā, āzis, jā, kazenēs, ievainē
kur Ādams nav teicis vēl Ievai "nē"
vēl tālāk, vēl tālāk otrrādī
kur pēc visa reiz kādreiz vienreiz uzreiz
es satiku tevi pirmoreiz
tālāk - skolas, bērnudārzi un nami
un neesam mēs vairs pazīstami
tu izzūdi, un tu man pazūdi
mazi meitēni, rīti rasoti
bizbizmārīte uz pirksta man sanēja
bizbizmārīte kura būs manējā
kura no viņām - caur pasaciņām
tevi nes sevī - kura no viņām
bet viss zūd vēl tālāk bijušā zibā
vēl dziļāk - otrādi bezgalībā
un es izkāpjos lēnām atpakaļ
te, kur zīle dzied, te, kur dzenis kaļ
un apgriežu savu otrrādi
apkārt uz mutes, otrādi
kāda dīvaina iedoma
atpakaļ zīlēt
spogulī mīlēt
spogulī zīlēt
atpakaļ mīlēt




***

Cik tīra kartupeļu garša -
Bez specijām un majonēzēm.
Cik labi, ka es eju aršus
Un tīri pļaušus eju reizēm.

Vai - tīri ecēšus vai - kaut
Pret sauli guļu pēdām basām.
Cik tīri, tīri ziema raud
Ar pārslām sešstūraini asām.

Iesūtīja: trobelius ; laiks: 26.01.2006 23:04

Pelegrīns.


Taisnīgā cīņa

Tu
Esi maza žīdu m.auka,
Es – čalis no Arāja rotas.
Nu!
Paplet vēl platāk kājas,
Tā tu mazināsi sev mokas.

Re!
Mēnestiņš spīd aiz eglēm,
Zaķi ved bērnus uz pirti...
Viņš,
Nolādētais čigāniņš
Rāmi vēro šo asinspirti.

Kad
Noskanēs pēdējais šāviens,
Es došos mājās pie Baibas.
Un
Viņa man prasīs par karu
Es teikšu, ka gāja raibi.

Kliedz!
Neviens tevi nesadzirdēs,
Dievs nostājies manā pusē
Dievs
Ir aiz kauna noslē```` acis
Un, pats sevi nicinot, klusē.

Tu
Esi maza žīdu m.auka,
Es – čalis no Arāja rotas.
Nu!
Paplet vēl platāk kājas,
Tā tu mazināsi sev mokas.





Lūgšana

Sastingušas balerīnas
Vienā rindā klusē;
Nedod, Dievs, man kādreiz
Nostāties stiprāko pusē.

Rituālas pašnāvības
Pabeigtas līdz pusei;
Nedod, Dievs, man kādreiz
Nostāties stiprāko pusē.

Ziņkārīgi pirkstu gali
Ik dienas mūsu brūcēs;
Nedod, Dievs, man kādreiz
Nostāties stiprāko pusē.

Es nu iešu lauka vidū
Apgulties un rūsēt;
Nedod, Dievs, man kādreiz
Nostāties stiprāko pusē.

Iesūtīja: pekene ; laiks: 28.01.2006 20:47

Jau divreiz esmu mīlējusi,
un pietiks man šī labuma, ja?!
Es krāsoju zilas acis,
es krāsoju lūpas rozā,

es esmu balta un tīra,
un lepnums ir manā pozā,
es putnu no galvas izmetu,
lai būtu viss salts un tīrs...

...bet ja tu nāktu un pieskartos,
tu būtu mans sniega vīrs.

/Inga Gaile/

Iesūtīja: Evian ; laiks: 04.02.2006 21:15

Astra Tomsone

ŠAI KLUSĀ VAKARĀ...

Šai klusā vakarā
pie manis nāc.
Es durvis atvēršu
jau viegli piesarkusi,
No prieka noreibšu,
kā senāk, Tevi satikusi.

Šai klusā vakarā
pie manis Tu.
Vēl liegi valsis skan
un svece tvan uz galda,
Tu piederēsi man,
ja netic kāds,
tas maldās.
Šai klusā vakarā
es esmu Tava.

Jauns mēness uzlēcis
un rāda zelta ragus,
Bet zvaigznes mirguļo,
kā sniedziņš egļu zaros.
Līst glāzēs vīns,
tas prieka saldmi nes,
Balts plīvurs visu tin
un spēlē vijoles.

Šai klusā vakarā
Tu esi mans.

~~~

Inga Gaile

Kailsala tuvošanās, papēžiem klaudzot pret asfalta ietvi tumšajās pilsētas šķērsielās.
Vējā šūpojas ielas spuldze, spocīga, blāva gaisma.
Sals aizvelk lūpas ar metāla stieplītēm un iecērt vaigos sārtumu.
Viņa novelk cimdu no labās rokas un ejot atglauž matus.
Krūtis elpo kā divi zvērēni - zem mēteļa, sarkanas šalles, koši zilas jakas un melna krūštura.
Acis ir kailas.
Soļo droši.
Pirmās krunciņas pierē.
Un jutekliskums katrā pieskārienā durvju rokturiem, autobusa sēdekļu turekļiem, papīra lapām, naudas zīmēm, ziediem, cigaretēm, cimdu iekšmalai, košļājamās gumijas paciņai...
Vienatnē pretī ziemai.

~~~

Inga Gaile

Laiks, ````, ir apstājies!
Laiks ir apstājies, ````!
Tieši manī ar visām četrām
baznīcu zvanus skaita.
Es zaudēju mirkli pirms simtā baltā,
uzliesmojums un basas pēdas,
Pusmiegā bikls čuksts:
"Laiks ir ````."

~~~

Inga Gaile

mani draugi ir vilki,
no kūstošiem mežiem
iznāk marta pirmajās dienās,
palu ūdeņus dzer,
piedomotās ietvēs,
saber ogas par acīm.
ieskaitot saules starus,
pasauli iegriezt cer.
pasaules riņķis klusē.
pirms tu pasaki vārdu, kakla iedobītē
izlauzies krokusa skūpsts.

Iesūtīja: N.C. ; laiks: 04.02.2006 21:32

Vispār man baaaaAigi patīk Jāņa Plotnieka dzeja.
Bet te daži dzejoļi. :

J.Plotnieks

Tevi lūdzu

Jūras dziesmā mūsu dziesma radās,
Jūras balsī bija mūsu balss.
Tomēr dziļā ziemā reizēm gadās -
Pāri jūrai ledus salst.

Tevi lūdzu - piedod man ja vari,
Tev par visu klusi pateicos.
Manī dzīvos tavas saules stari,
Pāri mūžiem tavu gaismu dos.

Atmiņām un vējiem līdzi maldos,
Ziedos sasalusi rasa lās.
Jāsatiek man kāpu kalnos baltos
Mūsu tikšanās un škiršanās.

Kaut gan neticu, bet jūras krastos
Cilvēki vēl ilgi redzēs mūs, -
Diviem sapņu kuģiem divos mastos
Vienu ilgu vienāds karogs būs.

Tevi lūdzu - piedod man ja vari ..
Tev par visu klusi pateicos..


Vēlviens J.Plotnieka dzejolis

Tevi Meklēju

Veco ledu, vecās kupenas samalis,
Marta viesulis aizmieg ābeles zarā.
Ilgi vēroju sniegā ietīto pamali -
Tu man putenī pagāji garām.

Tomēr atkal tevi sameklēt nosolos.
Visas debesis rieta ugunīs pielās.
Tavu attēlu redzu mākoņu ozolos,
Tevi mekēju sniegotās ielās.

Savām ilgām, savam nemieram paklausu,
Mani aicina divas vilciena sliedes,
Tavu atbalsi bērzu birztalās saklausu,
Tevi meklēju Jūrmalas priedēs.

Vienmēr ceļā vienu cerību paņemu :
Varbūt vasara tavu adresi iedos.
Tikai atbildes vietā ceriņus saņēmu
Tevi meklēju zilajos ziedos.

Dienas rudeni atved dzeltenā pavadā,
Salnā nosirmo vecās ābeles zari.
Tomēr viena nojauta pavada:
Tevi satikšu vēlākais parīt.

Nu ta bij vēl daudz foršiņu dzejoļu, bet man tagadiņ' nav laika.

Iesūtīja: Žanete ; laiks: 05.02.2006 01:37

Aleksandrs Čaks

Vai tā bij laime


Abi
Uz dīvāna cieta un zaļa kā kaska.
Un labi.
Tumsa smaržoja vāri pēc vaska.
Plauktos
Grāmatās runājās burti,
Un putekļi,
Putekļi slīka uz pasauli smagi un gurdi.
Meitenes sirdi
Es dzirdēju pukstam uz saviem pirkstiem.
No viņas lūpām
Asinis kāpa uz mani kā smaržas.
Laime?
Vai tas bija klusums,
Vai viņas acis brūnās,
Vai skūpsti, kas dusēja, lūpās kā šūnās.
Laime?
Mākoņi slīdēja pāri tikzemu,
Ka valgumu paņēma līdzi no acīm
Un satvēra elpu kā putnu.
Laime?
Bet kāmdēļ es nespēju aizmirsties,
Aiziet projām no visa,
No telpas,
No izstabas, kurā mēs bijām,
Paklājiem.
Kāmdēļ vēl pasuli jūtu es smadzenēs dziļi kā nazi?

Laikam tāmdēļ, ka vārgs vēl es biju
Un nespēju to, ko es gribu

Un tad es sapratu labi:
Viss,
Viss, ko es daru,
Tikai nieki.

Un laime?

Logā ieniris putna spārns,
Reibums,
Siengs.
Un tad es sapratu labi.

Pagalmā vējš
Spēlēja sēri uz mēness dzeltenās dombras,

Peļķēs gulēja laternu zeltainās astras,
Un kaut kur tālumā
Drūmi
Auga jau skumjas kā Momblāns.

Iesūtīja: ligaanna ; laiks: 05.02.2006 16:20

Man patiik taadi baisaaki dzejoļi

Jānis Rainis
Pirmie upuri

Kā aizturētas elsas kaklu žņaudz,
Un sirdi plosa nesakāmas žēlas:
Tik daudz to kritušo, tik daudz, tik daudz,
Vēl viņu vātis čūlo sarkanjēlas.

Jums versmē dusmas tvīkst, sirds krūtīs klaudz,
No smiltīm dārgās asins sasmelt vēlas,
Kas mēmā stingumā pēc soģa sauc.

Kā draudot izmisušas acis skatās,
No stīvā skata miesas šalkās krātās.

Iesūtīja: Evian ; laiks: 07.02.2006 13:52

Ojārs Vācietis

DABŪJIS

Dabūjis pasi
un kļuvis cilvēks.

Saskaitījis naudu
un kļuvis bagāts.

Nopircis mašīnu
un kļuvis ātrs.

Nopircis binokli
un kļuvis tālredzīgs.

Nodzīvojis dzīvi
un kļuvis...

Neteiksim,
ka gluži nekas,
bet diez kas nav.
Kļuvis.

~~~

Ojārs Vācietis

IZGLĪTĪBA

Manam draugam bija
laba oma,
laba pidžama,
laba kafijas krūzīte
uz melnas tasītes.

Vēl viņam bija
laba alga
un pavirša informācija,
ka Zeme ir apaļa.

Mans draugs
ar kuģi
apbrauca apkārt Eiropai.

Tagad arī informācija viņa
bija laba:
viņš atgriezās tieši tai vietā,
no kuras izbrauca, -
pie labas omas,
labas pidžamas
un labas kafijas krūzes
uz melnas tasītes.

~~~

Inga Gaile

***

Ja es iekļūtu savās smadzenēs,
tās izpurinātu, iztīrītu un nostādītu uz kājām,
ievilktu tīru elpu bez laktozes, nikotīna un menstruāciju smaržu nogulsnē,
tīru, dzestru rītu ievilktu smadzeņu plaušās,
ja es tiktu uz kājām,
ja manās smadzenēs kā Augeja staļļos staigātu tikai saules stari un pavasara vējš,
ko tad?
jautājums - ko es iesāktu tad?

~~~

Inga Gaile

***

Dzeltenzila elpa - piedošana,
krūtīs ir krabītis un grauž,
bet zem sērsnas, sniega sērsnas asas,
lapsiņas ar elpu asniem ceļu lauž.
Kāda pilsēra, kam draudot noslīkšana,
saceļ brunčus, dejo renstelēs,
aizbrauc mūsu sapņi, dienu laivinieki,
zivju zelta zvīņām dzinkstot strēbelēs.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 07.02.2006 14:18

Tā kārtīgi nezinu vai jau nav bijis, cik skatījos nebija, be ko es zinu.?! Nu vispār man šitais dzejolītis ir viens no mīļākajiem

Raganas rūgtie vārdi

Tev vairs nekad nebūs labi,
Jo es tā gribu.
Tev negūt šai saulē
Vairs mīlestības.

Tu mūžīgi tikai skumsi,
Jo es tā vēlos.
Neviens tev nebūs, kas glāsta,
Kas žēlo.

Tev saule pelēka ausīs,
Jo es tā buršu.
Un uguni, pat tev nosalstot
Neiekuršu

Mūžīgi tevi nīdīa,
Sāpīgi urdošā spītā
Man mīla pret tevi,
Mana atraidītā.

/Māra Zālīte/

Iesūtīja: grunt+ ; laiks: 07.02.2006 15:40

Ārija Elksne
PILNĪbA


Man patīk skatīties kā tauriņš gaisā plīvo,
Es domāju - lūk, cik viņš brīvi dzīvo!
Bez domu smaguma, bez pienākuma važām,
No smaržas un no medus lāsēm dažām.

Man patīk skatīties kā puķe ziedēt taisās,
Es domāju lūk drusku silta gaisa,
Un drusku valguma, un smilšu siekas,
Un viņa pārvērtīs to skaistumā un priekā!

No tauriņa un puķes mācīties es nespēju,
Nav spārnus devis Dievs,
Un mantu dalīdama māte daba,
Nav piešķīrusi spārnus man, ne saknes.

Tik saprātu, kas mani liec un loka,
Un pretstata gan dzīvniekam, gan kokam,
No dabas harmonijas ārā plēš,
Dzēš instinktus un tomēr nenodzēš.

Un kaut kur pusceļā uz ideālu,
Es kādu dienu aizaugšu ar zāli,
Uz kurieni mēs ejam - es un tu,
No dabas pilnības, uz sapņu pilnību?

Iesūtīja: Laya ; laiks: 08.02.2006 16:51

Jānis Vēveris - dzejolis no grāmatas "Spoguļu vīns"

Sniedz pirmam sniegam roku
un aizvirmo ar to
jā aizvirmo bez mokām
lai tevi nesastop.

Bet negribas virmot ar sniegu
Tas ir slikti, bet tā tas ir.
Nesaredzami diegi
Šuj pie zemes un neatirst.

Reiz ar puteņu virvēm patiešām
biju es pie ik mākoņa piešūts
Tagad mani tur - kas? Vienkāršs diegs
kad tik baismīgi balti snieg.



K. Bindemanis

***
Tu esi rubīns
Kas laistās man pelnos
Starp tavām lūpām
Sārts mēness dzimst
Starp sarkaniem un baltiem traipiem
Palagos melnos
Gultā, kur ik nakti
Kāds naktstauriņš mirst.

Iesūtīja: anchi ; laiks: 08.02.2006 17:09

A. Čaks
(fragments no dzejoļa)
"... Es nezinu, un iešu, jo man jāiet-
Pat smarža savu ceļu noiet prot.
Lai notekās pie smakām glābjas vājie,
Es nemācīšos ubagot."

Iesūtīja: Evian ; laiks: 10.02.2006 11:56

Māra Zālīte

Ko godīga mute var viena darīt,
ja godīgas mēles nav, kas viņai kalpo.
Es noņemu katlam vāku kā skalpu
un iedomu ēzelī jāju pa Alpiem.

Līst decembra lietus ar jūniju gēnos,
un koki dej kaili kā aborigēni.
Kāds šovasar atkal augs indīgā sēnē,
kāds šovakar atkal notēlos Mēnesi.
Bet tu laikam mēms esi, nevarot sacīt
par baļķi,
ko skaidri saskati acī.

Ko godīga mute var viena darīt,
ja godīgas mēles nav, kas viņai kalpo.
Man solīja sudraba mēli likt mutē,
bet izrādās — tā ir karote, alpaka.

~~~

Ojārs Vācietis

No kaut kādas iesāktas vietas
man ir šī zeme, šīs bēdas un prieki,
šī saule un ūdensrozes
un šie bezgala ziemeļu lieti,
un cilvēki - līdzinieku,
un to ir ti daudz,
ka nāve ir papīra puķe.

Es auļoju vakar
uz vienīgi trakumu griboša zirga
no kaut kādas iesāktas vietas
uz...
kaut kādu iesāktu vietu.

Zirgam no muter
zelta gundegās krita kā mākoņi
putas,
tāpēc, ka itin nemaz
un itin nekam nav beigu.

Mākoņu kleitas
un grūsno ābeļu svētītais skatiens
man apsolīja, ka turpinās.

~~~

Ojārs Vācietis

Ne ar saknēm,
bet ar kvadrātsaknēm
daudz savā zemē ieaug
prātiski.

Viņus dzīve
reizinās un dalīs
kamēr beigu beigās atņems
matemātiski.

Uzdevums būs atrisināts,
zeme kustēs,
it kā nekā bijis nebūtu.

Zināt, nebija jau uzdots uzdevums,
bet rēbuss.

~~~

Inga Gaile

No vienas bezgalības uz otru mēs raudam -
Briesmoņi, enģeļi, kūstošas lāstekas
Zemeņu smaržā pirms saullēkta.
Mans mīļais, kā šovakar snieg,
Debesis sārtas, sniegs balts, un mēs esam kopē
Manā sirds dunoņā.
Šorīt es pamodos tumsā, un mana adrese bija mainījusies,
Manas acis bija divi narkotiku indifikatori
Un rokas, valša satvērienā.
Princeses dala skūpstus, es tos vācus
Pa sētmalēm, notekcaurulēm un aizaugušiem dīķiem.
Tu kādu brīdi panās man līdzi pārgājienā pēc 100 baltiem zirgiem
Un paliec iededzināts kakla iedobē kā lilijas zīme.

Iesūtīja: pekene ; laiks: 13.02.2006 20:45

Klāvs Elsbergs


* * *

viņa gāja gar jūras malu
un viņas soļi
ir debesīs

skaista slaida
un gandrīz kaila
un viņas soļi
ir debesīs

stindzinošajā rīta velvē
maigi spēlējas vēja gars

vienīgais cilvēks
kurš viņu ir redzējis

ir kāds noklīdis
saules stars

viņa gāja gar jūras malu
viņa gāja gar debesu malu
tu jau tiecies
pēc viņas smeldzes
tagad tu sekosi viņai
no dzelmes
viņas soļi ir debesīs
tavi soļi ir debesīs

jaunekļu neiepazītās meitenes
klusi kopā ar viņiem gaist

nokritīsim uz ceļiem
šai brīdī
kad jūra un debesis
netiekas vairs

viņa gāja gar jūras malu
un viņas soļi
ir debesīs
viņas mati un viņas lūpas
un viņas glāsti
ir debesīs

Iesūtīja: Evian ; laiks: 13.02.2006 21:33

Inga Gaile

***

meitene nes arbūza daivu,
pār ielu brauc kuģinieks
čīkstošu laivu,
un saule ar asfaltu slinku triec.
kāds burinieks, kāds teicamnieks,
kāds ēverģēlīgs leijerkastnieks,
kāds suns bez balss,
kāds kaķis bez astes,
kāds kaimiņš un kāds dusmīgs pastnieks -
it visi saskrien skatīties,
kā meitene cauri aplim ies,
caur saules degošām cigaretēm,
car plastmasas meldiju klarinetēm -
vai pieskarsies? vai pakārsies?
vai novērsīsies un brīnīsies?
bet laivinieks svelpj pīpi un mana
pār ielu dziedādama
un meitene nes arbūza daivu,
no mēness brauc nakts ar asaru laivu,
balts zirneklis plakstus aizvirpina,
pret uguni zāles nobirdina,
kā lietū mērcētas lūpas spīd,
varbūt parīt, bet varbūt jau rīt,
kāds burinieks, kāds teicamnieks,
kāds ēverģēlīgs leijerkastnieks,
kāds suns bez balss,
kāds kaķis bez astes,
kāds kaimiņš un kāds laimīgs patsnieks,
vienā virtenē savērpsies,
caur kuru meloņu meitene ies
un apaļās acis birdinās,
un mazus zvirbuļus dzemdinās
uz laiku maiņu, un drošāku maņu,
uz cauriešanu, uz palikšanu
meitene nes arbūza daivu
pa asfalta stariem uz miega laivu,
pirms nakts pie miega steķiem stās,
kāds skatītājs vārdu uzzinās
un dūrītē čukstēs, pirm satumsīs,
bet mēle mulsīs un neklausīs,
pret zobu režģiem tā sitīsies,
un nejaukas svepstošas vērpetes sēs,
kad kaklā jau burzguļos ceļa vējš,
kas naktī caur asinīm izrausies
un meklēt meitenes laivu ies.
Tad dauzīs slēģos un plosīsies,
uz parketa dēlīšiem jūras lies,
kāds burinieks, kāds teicamnieks,
kāds ēverģēlīgs leijerkastnieks
no miega dimdoši pietrūksies,
pie acu logiem lornetes stieps
un sūtīs maņas uz pār Daugavu,
lai redzētu kuģu pienākšanu.

Iesūtīja: Drakula ; laiks: 16.02.2006 12:55

Shitas dzejolis ļoti mīļš:

Valda Mora
Svētā naktī

Šai svētā naktī zem' un debess zvīļo,
Šai naktī sirds ar zvaigznēm sarunājas,
Viss ienaids rimst, cits citu atkal mīļo,
Par visu miera siltie spārni klājas.

Šai naktī ejot zaigo tavas pēdas,
Šī nakts spēj šaubās cerību tev iedot,
Šī nakts ļauj aimzirst visas, visas bēdas
Un māca tevi mīlot visu piedot.

Šī nakts ir debess vārtus atvērusi,
Pār zemes tumsu dedz tā zvaigžņu loku,
Un naktī šai uz katra galvas klusi
Dievs svētot uzliek savu mīļo roku.

Iesūtīja: rakitins ; laiks: 09.03.2006 15:22

Kikōne.

uz šīs netīrās ielas kanalizācijas vākiem sauļojas ceļu policisti
elektrība sprakšķ un cilvēkiem rauj nost rokas, kas gan ir rokas, ja norauj veselus ķekarus siržu:
dāmas elegantiem suņukiem pastaigājas
JO VIŅAS IR INTELIĢENCE
jo viņas ir elite
JO VIŅĀM NERŪP ROKU PASTIEPUŠAIS IZSALKUŠAIS
jaunieši ar drediem pīrsingiem grebenēm pulcējas un spriež par drediem pīrsingiem grebenēm
JO VIŅI IR JAUNĀ PAAUDZE
jo viņi izliekas nejūtam sāpes
JO VIŅU DZĪSLĀS TEK STILS aiz mājas stūra netīrs pagalms
bērni spēlējas ar smiltīm un smilškastēs suņi kakā
JO VIŅI IR SUŅI
jo viņi nezina kas ir pokemoni
JO VIŅI SMILTĪS ROK KAULUS
aiz šalles aizslēpies klīst brīvdomātājs un izdomā nevienam nevajadzīgas domas
JO VIŅŠ IR FILOZOFS
jo viņš ir brīvs
JO VIŅŠ NEZINA KUR NOPIRKT LĒTĀKO PIENU
ogļrači nāk mājās melni kā purva dzintars
JO VIŅU JĒGA IR KĻŪT PAR OGLI
jo viņi naktīs neguļ
JO VIŅI IZVARO ZEMI
atslēgu meistars darina atslēgas
tās visas ir domātas atslēgu meistariem
neviena nav derīga uz šīs netīrās ielas
JO VIŅŠ DARINA NO METĀLA
jo viņš nezina sevi
JO VIŅŠ NAV IZKALIS SIEVIETI DZELZĪ
krogū nodzeltējušām oficiantēm iekrīt acis
glāzes kļūst netīras sulas sarūgst
JO VIŅAS LIETO KĀ SIRDSZĀLES
jo viņas ir sakaltušas kā lašmaizītes uz apputējušās letes
JO PAR ILGU NEJĀJ BALTIE PRINČI
diriģents steidz mājās pabarot sievu un trīs mazās mutes
JO VIŅAM NEPIESTĀV BALTIE CIMDI UN LOCIŅŠ
jo vairāk viņā ir neapēsto cerību neizdzerto sapņu
JO KAIMIŅI IENĪST KLASISKO MŪZIKU
parkos pīles peldas ūdeņos
un bezpajumtnieki mazgājas
JO VIŅU VAKARIŅAS IR CEPTA PĪLE
jo pīles nomazgājas tīrākas
JO JĀDZĪVO TĀLĀK LAI BAROTU SAULI
un pārējās sirdis atņirdz zobus un kož viena otrai

JO NEVIENS NESAKA KUR IR IZEJA JO LAIKI MAINĀS BET VISS PALIEK PA VECAM JO DĀRZNIEKI NEMĀK SPĒLĒT ŠAHU JO SKUMJIE SAKAUJ ZVAIGZNES JO NEVAR NOMIRT SAULAINĀ DIENĀ JO IZLIETOTI CILVĒKI JĀIZMET MISKASTĒ JO ESAM PRET VIDES PIESĀRŅOJUMU JO NEVAR PAMEST SAVU TERITORIJU JO IEROČUS NEMĀKAM LIETOT KĀ KIJAS JO ZIŅAS PAR KARA UPURIEM IZSAUC TIKAI ŽĀVAS JO UZMANĪBU: GANDRĪZ PAR VELTI BRĪVĪBA JO KOMUNISTI NESASKATA KOMUNISTUS FAŠISTOS JO KAD PALIEK BAISI VAR AIZVĒRT ACIS JO KAD PIETRŪKST ELPAS VAR ATŅEMT TO CITAM JO KAD BĒRNI SALAUŽ SAVAS ROTAĻLIETAS TĀS VAIRS NAV TIKAI ROTAĻLIETAS JO ŅEM 3, MAKSĀ PAR DIVIEM JO VAR SMIETIES UN SMIETIES ZOOPARKĀ JO ZVĒRI TAČU IR BŪRĪ JO KUR PALAISTUVES TUR SILTI JO VAIRS NENOSLĒPT UGUNI KAS PLOSA JO SIRDĪ IETETOVĒTAIS KAROGS IZBALOJIS JO BAILES NORAUJ ZĪDĪTĀJĀM PIENU JO TIKAI ***,* $ MAKSĀ MANA DRAUDZĪBA JO DEMONSTRĀCIJĀS IET TIKAI PAR ZOBUPASTAS MARKU JO NEKUR NEAIZBĒGT NO SEVIS JO DZĪVAM SEJĀ NEUZDRĪKSTAS SPĻAUT JO PAT UZ BEZPALĪDZĪGIEM PUTNĒNIEM KĀPJ AR ARMIJAS ZĀBAKIEM JO NOMALES TUALETĒS IR DAUDZ VIENĀDA AR TO KO DRĪZ AIZMIRSĪS SAUKT PAR DVĒSELI JO SKURSTEŅSLAUĶI TIKAI KRĪT BEZ LAIMES JO KUR {EQ TUR ARĪ GBPLF JO BĒRNOS MANTOJAS IZGĀZTUVES JO VĒJI NĀK BET MEITENĪTEI TĀDS SMAIDS JO ROZĪNES BEZ KAULIŅIEM NAV ROZĪNES JO MĀTES RAUJ DZIMUMZĪMES NO SAVA BĒRNA MIESĀM JO SKAIDRĀKS PRĀTS JO TUVĀK NĀVEI JO SKAIDRĀKA SIRDS JO TUVĀK MĪKLAS ATMINĒJUMAM JO SEVIS PIEPILDĪJUMS IR ĒRKŠĶI JO NĀVI PANKIEM JO SKVOTOS DZĪVO TIE NETĪRIE UTAINIE ŽŪPAS JO MANA DZĪVE IR MANA VĀRTRŪME JO POLICISTI IR LABIŅI JO TV RĀDA VARDARBĪBU JO HUMPALĀS TIRGOJAS AR PAGĀTNI JO KAD PIRKSTU GALI NOSALUŠI APJĒDZ KA TEV IR SILTI JO PULKSTEŅU PENDELES VISUIZSAKOŠIE SOĻI IR PASAULES ROŅI KAS IZNIRST STARP 3 VAĻIEM LAI SAPLUINĪTU GAISMASTUNEĻAGALĀ BALSIS JO PUTNI DZIED DZELZSBETONA BALSĪ JO
JO JO JOŅOJAM TĀLĀK SAMINOT VIENS OTRU TIECOTIES VIENS PĒC OTRA

Iesūtīja: Seila ; laiks: 15.03.2006 18:05

Aleksandrs Čaks

---Tramvajā---



Tramvajā
svārciņus augšup ceļiem
ar acīm es pacēlu
augstāk.
Bet viņa
sēdēja pretī
tik auksta
kā tramvaja misiņa margas
divdesmit grādu salā.

* * * * * * * * *
Jaunkundze,
ai, kaut jūs zinātu,
ka mana sirds
pukst
gluži tik ātri,
kā jūsu pirkstiņi
uz Royal rakstāmmašīnas,
pārrakstot ministra pavēli.

* * * * * * * * *
Bet viņa
sēdēja pretī
tik auksta
kā tramvaja misiņa margas
divdesmit grādu salā.

* * * * * * * * *
Kāda tai daļa gar subjektu
žokeja cepurē un nodrāztos zābakos.

* * * * * * * * *
Viņa brauca uz viesībām,
kur tā saldi sūks liķieri,
dejos čarlstonu
un ap četriem no rīta
tumsā atdosies
lepni frakotam jauneklim.

Imants Ziedonis

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp (1965)

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Pats visas elles var paciest.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un kad viņš skatās tev acīs
Un mēmi klusē, un nelūdz nekā,
Lai sāpju smagums tiek dalīts.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un tu nezini, kā lai palīdz.

Jānis Rainis

Pazudušais dēls


Līst lieti, vēji pūš un vakars vēls.
Viņš vienās skrandās ģērbts un basām kājām.
Jūs domājat, ka pazudušais dēls
Nāk sagrauzts atpakaļ uz tēva mājām?

Bet vai jūs neredzat, ka viņa tēls
Ir lepni nesalauzts, ap viņa vājām
Un kuslām miesām skrandains purpurkvēls?

Nē, nenāk viņš, lai jūgā plecus liektu, -
Viņš nāk kā tiesātājs, lai jūs iz tempļa triektu.






Iesūtīja: pekene ; laiks: 14.04.2006 16:09

Ronalds Briedis

Es tevi mīlu
Tevi mīlu es
Mīlu es tevi
Tevi es mīlu
Es mīlu tevi
Mīlu tevi es

Iesūtīja: Laya ; laiks: 03.05.2006 17:26

***
Kauns stāstīt,
Bet tā tiešām bija.
Mēs toreiz rumu dzērām,
Ārā lietus lija,
Tu mani gribēji,
Es teicu - nē,
Bet rums un lietus lija,
Līdz rokas atkusa
Un smalkus tīklus vija.
Nakts karsta sprēgāja,
Slapjš suns aiz loga
Mūsu smieklus kāri rija,
Mums visiem trijiem drusku
Bēdas dzija.
Rīts nāca ar sauli,
Šo to vēl pielāpija -
Es gāju mājās.

Un vai tad slikti bija?

***
Es nezinu, nezinu, nezinu,
Manī asinis vai sarknais vīns,
Bet gribu, lai šonakt ar mani
Esi maigs, esi mežonīgs.

Es nezinu, nezinu, nezinu,
Gribu ziedēt es vairāk vai mirt.
Mirt tevī, ar tevi, no tevis
Līdz rītam lai apstājas sirds.

Es nezinu, nezinu, nezinu,
Tas ir kliedziens vai pirmatnīgs prieks.
Vari atstāt man krelles ap kaklu,
Viss pārējais šobrīd ir lieks.

Es nezinu, nezinu, nezinu,
Kas vēl ir tik brīnišķīgs!
Sarkans vīns, nakts dejas un tu,
Tik maigs un tik mežonīgs.

***
Tu gribi vēl apskaidrību
Un debesu augstāko dziesmu.
Gribi sievieti melnās zeķēs
Un viskija pudeli klāt.

Tu gribi vēl alkaini dzīvot
Un gribi mazliet arī mirt.
Tad gaidi mani. Es nāku
Mazliet tevi mierināt.

(Ramona Vazdika)

Iesūtīja: trobelius ; laiks: 14.05.2006 15:28

Marts Pujāts

Es uzcelts stāvu,
Un kukaiņi pa mani iet.
Es gatavots no rāvas,
Un manī kaut kas vaļā, kaut kas ciet.

Un tas, kas vaļā, tas pa mani klejo,
Tas manī iet un manī paliek ejot,
Tas grib, lai nāktu kāds pa sazaroto taku,
Lai nāktu kāds un uzceltu man Tevi blakus.


Kārlis Vērdiņš

PASAKA PAR TRĪS SIVĒNTIŅIEM

NIF-NIFS SĒDĒJA VIĻŅĀ
SALMU MĀJIŅĀ

NAF-NAFS SĒDĒJA RĪGĀ
SPRUNGUĻU MĀJIŅĀ

NUF-NUFS SĒDĒJA TALLINĀ
AKMENS MĀJIŅĀ

UN AIZ STŪRA GAIDĪJA VILKS

Iesūtīja: felissa ; laiks: 18.05.2006 08:05

Klāvs Elsbergs
neatvadīsimies

rūgts ir ne tikai analgīns
bet arī dzīve ziniet
nevajag zaķi nesteigsimies
neatvadīsimies

asara zirnekļa tīklā
tāds ir mans liktenis ziniet
bet nevajag notraukt vienalga
neatvadīsimies

Imants Ziedonis

Es esmu es pats.
Es esmu pīlādzis.
Ap mani uguns ķekariem
Pasaules strīdīgie domu strazdi
Salaižas baros.
Kādēļ tu gribi
Ozolu zīles kārt manos zaros?

Es esmu kartupeļa zieds.
Kādēļ tu gaidi no manis
Neļķu un rožu dvesmu?
Kādēļ tu gaidi,
Lai es neesmu tas, kas es esmu?

Mans, kā tu saki, puiciskais skats -
Tas esmu es pats.
Mans pirmais sirmais
Un pēdējais sirmais mats -
Tās nedzēšamās slāpes,
Tas neremdināmais dvēseles bads
Un ātruma prieks,
Un apstāšanās sāpes -
Tas esmu es pats.

Pie tavām kājām es neesmu kritis,
Caur tavu mīlu es neesmu cēlies -
Ko tu no manis vēlies?

Iesūtīja: ils ; laiks: 23.05.2006 15:04

http://www.lu.lv/laikraksts/skatuve/50/index.html
Arī šeit ir dzejoļi, daži pavisam labi.

Iesūtīja: Adē ; laiks: 01.06.2006 16:53

Veronika Strēlerte

Jērs


Mazais un priecīgais jērs, kas pārskrējis tikko no lauka,
Pienāk man draudzīgi kāt, rožainu purniņu sniedz,
Patīk tam cilvēka roka, ja smagi tam muguru brauka,
Nelaižas klātu viņš tiem, rājas kas allaž un kliedz.
Ko gan tu iesāksi tāds šai pasaulē rupjā un ļaunā ?
Senajos audeklos tev apkārt dzied eņģeļu pulks -
Redzu to dienu, kad šausmās tev nodrebēs dvēsele jaunā,
Miesnieka nazis un maks būs tavas mūžības tulks.


Iesūtīja: evija ; laiks: 01.06.2006 16:57

Visi ir Māras Zālītes.

*

No ezera skatienā manā
ielēca zivs —
dzīva,
lunkana, vēsa un sveša.

No skatiena mana ezerā
ielēca zivs —
dzīva.
Nekad to vairs neredzēšu.

Aplis apvelkas apkārt
un pielaiko mani laikam.

Laiks pieder mums?
Mēs piederam laikam?

Laikam.


*

Es neesmu burve,
Es tikai mācos,
Man tā vēl īsti
Noburt nav nācies,

Bet naktīs, kad skumjas
Kā pūces smejas,
Man gribas, lai nātres
Kļūst orhidejas,

Un rītos, kad gaisma
Kā pelēka seja,
Man gribas, lai akmeņi
Aizpūko vējā,

Un dienās, kad mākoņi
Nēsā dzeju,
Man gribas, lai debesis
Papīrā lejas,

Bet vakaros, taureņi skropstām garām
Kad ugunī iekšā dejo,
Es dzirdu — jā — skumjas atkal
Kā pūces smejas.

Es neesmu burve,
Es tikko mācīties sāku,
Tik daudz es gribētu noburt,
Man neiznāk.

*

Atstāšu lapu uz galda pa nakti,
Varbūt, ka tumsa tur parakstīsies,
Un es beidzot uzzināšu,
Kas viņa ir īsti.

Ko viņa grib no manis,
Laipna līdz apnikumam,
Ko pie gultas man stāv
Kā pie šūpuļa kūma.

Ko viņa iedomājas,
Ka maniem sapņiem izvēlas tēmas.
Redzu tevi, tevi un tevi. Vai tas
Ir Laimas vai Nelaimas lēmums?

Varbūt beidzot es uzzināšu,
Kas viņa ir īsti.
Atstāšu lapu uz galda pa nakti,
Varbūt tumsa tur parakstīsies.

*

Es nelūdzu tev it neko.
Es pielūdzu.
Bet visus pārējos es ielūdzu
uz mūsu šķiršanos.

Mēs dejosim kā lapas,
kad tās krīt no koka,
nerrs nerros mūs un jokā
vērtīs visu,
dzers rūgtu misu viesi,
skaļās balsīs izkliegs — salds! —
galds servēts à la rococo.

Es nelūdzu tev it neko.
Es pielūdzu.
Bet visus pārējos es ielūdzu
uz mūsu šķiršanos.

*

Tajā naktī mēs izšķīrāmies.
Ceriņu krūms
Vilka sīkus, smaržīgus krustus
Mums abiem pāri.
Grieze pabeidza savu griežamo,
Un mēs kļuvām
Par divām daļām —
Tu — viena,
Es — otra.

Tajā naktī mēs izšķīrāmies.
Bet starp ceriņu krustiem
Es atradu vienu
Sīkziedīti, sīklaimīti
Septiņām lapiņām
Smaržīgu, smaržīgu.

*ELĒĢIJA

violets vakara gulbis
lēni vēcina spārnus
pār torņiem kārniem
pār kārniņiem

guļ Daugava drēgnos vālos
rītu nāks bāla
un neizgulējusies austra
varbūt tā būs
Skujiņu Austra

lēnām pār tiltu lēnām
tu vari uzgrūsties
mirušu dzejnieku ēnām

lēnām pār tiltu lēnām
pār latviešu Sēnu
lēni vēcina spārnus
violets vakara gulbis

Iesūtīja: Kairo ; laiks: 01.06.2006 17:02

Vizma Belševica

Tu biji kails un vēju aplauzts koks
Es - lapots tītenis ar ziliem ziedu zvaniem.
Pie stumbra rētainā, kas smalkām stīgām plok.
Nu pilni tavi zari ziediem maniem.

Nu dūc ap tevi atkal bišu spiets
Un putni ligzdo zaļo lapu ēnā.
Tu stāvu raženo pār upes dzelmi liec
Un spoguļojies ilgi vilnī rēnā

Tev liekas ka tu ssalapojis pats
Tu gribi izrautes no manu stīgu skavām
Dreb sāpēs tītenis un zila zieda acs
Lej asaras pār lapu rokām tavām

Bet ciešāk vēl pie raupjā stumbra plok
Vēl maigāk zvana ziliem ziedu zvaniem
Es aiziet nevaru no tevis, raupjais koks
Lai kails tu nepaliec bez lapu lokiem maniem.

Iesūtīja: miu : miu ; laiks: 01.06.2006 17:26

O. Vācietis

Piesaukšana

Kuries
slīpā lietū, mana uguns,
kuries.

Buries
pāri senču kauliem,
mana sirdsapziņa,
buries.

Kur ies
mana tauta,
mana dūša
tur ies.

Turies
debesīs un zemē,
mana nolemtība,
turies.

Iesūtīja: N.C. ; laiks: 01.06.2006 17:59

J.Plotnieks

Divas puses

Melnā naktī tālas gaismas salas
Rāda man, kur aiziet putnu ceļš:
Balta josta debess puses dala,
Arī sirdi man uz pusēm šķeļ.

Pirmā puse putnu ceļā ietu,
Otra paliks te, kur bite dzeļ.
Paliks salnā sargāt baltu ziedu.

Paliks te un melnu vagu dzīs,
Lai var pirmā aiziet debsīs.

Iesūtīja: evija ; laiks: 05.06.2006 12:07

Roberts Mūks

LŪGŠANAS SKICE PASAULES TELPAS LAIKMETA SĀKUMĀ

Kas visa pasaules telpa būs apbraukāta
un visās zvaigžņu ieliņās būts,
es mīlēšu Jūs atkal,
būdams vecāks un zinīgāks,
ka ir vajadzīgi gismas gadi,
lai aizbēgtu no sevis
un ieraudzītu -
cik tuvu jūs esat vislielākā tumsā.

Varbūt reiz mēs visi atjēgsim,
ka bēgt no jums ir tas pats, kas jūs meklēt,
un, ks strssdtd, Jūs itkā bēgat no mums.
Mūsu tēvs, ka neesat debesīs.

Iesūtīja: sudz_mane ; laiks: 05.06.2006 12:17

Aleksandrs Čaks.

Strēlnieka dziesma latviešu meitenei.

Ja tev skumji, mans draugs,
neej,
neej augšā, kalna apaļā kafejnīcā:
tur vairs sēd tikai dāmas,
kas smaršo pēc labākās lūpu pomādes,
austrumu esencēm
un savu mīļāko cigāriem,
tur vijolists žīds, par daudz skaists,
un daži jaunekļi
kavējas stundām pie vienīgās kafijas tases,
slepeni veroties vientuļās jaunavās.
Neej.

Ja tev skumji, mans draugs,
nāc pie manis.

Man sveces gals
izdzertā balzama pudelē,
mazs, iebrūns pasjansa galds,
ko es nopirku vakar,
un glāze matrožu degvīna.
Nāc.
Es tev paklāšu mēteli savu uz grīdas,
mēness mums spīdēs pa logu,
uz kaimiņu jumta dūdos paklusi dūjas,
un es tev dziedāšu dziesmas
par putniem un ūdeni

Nāc...

Iesūtīja: rakitins ; laiks: 02.07.2006 02:26

Māris Čaklais. man ne īpaši, bet es iemaldījos viņa saitā un pāris kontrolcē-kontolvē tomēr gribējās uzveikt.

Kājāmgājējs un Mūžība

Jūrā peld diži kuģi,
Padebešos peld lidmašīnas.
Mēs peldam, lidojam... Tad
Izkāpjam no šiem brīnumiem

Un topam kājāmgājēji,
Iejūkam cilvēku barā.
Vēdera rūpēs, lupatu rūpēs
Dzīve var aizslīdēt garām.

Un tad pēkšņi skatāmies -
Arī viens kājāmgājējs!
Iet un savā nodabā
Ar mūžību sarunājas.

"Muļķis vai arī savādnieks,"
Ar epitetiem mēs devīgi.
"Cik jocīgs - iet un sarunājas
Pats ar sevi."

Balāde par zivi un invalīdu.

Invalīds nenēsā ordeni,
Bet koka kāju smagu.
Ik vakaru atnāk pie upes
Pēc darba mazliet saguris,

Atslēdz būdu, paņem airus
Un līdz naktij upē pazūd.
Ko nu viņš tur noķer,
Bet tāpat kādu mazumu.

Toties - kas par mieru -
Tikai retumis kāda motorlaiva vai barža.
Toties - kas par klusumu -
Ūdenszāļu un vasaras vakara smarža.

Zivs arī bija laimīga
Ūdens plašumā šajā -
Tārpu un kukaiņu pietiek,
Un ko tad daudz vairāk vajag?

Plašumu vajag? - Plašums milzīgs:
Kur gribi, tur staigā.
Mēs visi kādreiz laimīgi esam.
Līdz zināmam laikam.

Zivs bija līdz dzenskrūvei.
Līdz kuģa dzenskrūvei smagai.
Un tagad nu slapjajās smiltīs guļ -
Sa-vainota, sa-dragāta.

Nāk invalīds airiem pār plecu
Un slaikiem makšķerkātiem.
Zivs sausumā beidzas nost
Un slāpdama žaunas plāta.

Briesmīgi ir, ja jāmirst
Un uz priekšu nekādi netiek,
Kad līdz brīvībai tikai
Trīsdesmit centimetri.

Invalīds paņem airi,
Tūlīt zivi upē bīdīs - -
Cilvēki, iegaumējiet
Un atcerieties šo brīdi!

Atcerieties savās svētku dienās,
Savos ikdienas sīkumos:
Var gadīties kaut kas līdzīgs -

Nelaimīgais sit nelaimīgo.

Sit, it kā darītu darbu.
Kā spēcīgāk iesist meklē.
Sit, un - nevienas skaņas.
Zivis nekliedz.

(..)


Sveicinājums bīskapam Albertam

Esi sveicināts, bīskap Albert,
Pagānu zemē.
Netici tiem, kas teic,
Ka mēs tevi nemīlot.

Tā nav taisnība. Mēs tevi mīlam
Pat ļoti.
Mēs tevi mīlam tikpat,
Cik tu mūsu meitenes
Izvarotās.

Mēs tevi mīlam tikpat,
Cik tu mūsu tautu -
Kristīto, pazemoto.

Tu droši vien zini -
Ir tāds sakāmais:
"Dots pret dotu."

Tu mums soli -
Ļaut cītīgi kalpot
Septiņus simtus gadu.
Mēs esam maza tauta.
Daudz nav mums ko solīt.
Bet kaut ko mēs varam atdot.

(..)

Kā būšot ar mūsu kaunu?
Kā nu tā vēl var prasīt?
Tavu kristījumu
Mēs Daugavā nomazgāsim.

Kaut arī nekristīta
Šī upe un grēcīga,
Tā tomēr ir
Visuspēcīga

Nu tad nāc vien, bīskap,
Mēs tevi gaidām.
Nevajag baidīties -
Mēs taču smaidām.

Dzejolis par divdesmit pieciem gadiem

Šovakar sanāks draugi,
Un man tiks parādīts gods -
Kā nekā gadsimta ceturksnis
Nodzīvots.

Mēs dzersim tumšu vīnu,
Un zvaigzne logā stāvēs.
No vīna mēs mazliet ieskurbsim
Un pārspriedīsim par dzīvi un nāvi.

Ceturksnis, ceturksnis, ceturksnis...
Ceturto nodzīvo retais.
Un tā nu galu galā
Nomirst tīrais un nomirst netīrais.

Un tā nu galu galā
Nomirst krāpējs un nomirst kāpējs.
Dažs tik ātri, ka nepagūst pajautāt,
Kam viņš dzīvo un kāpēc.

Cits nodzīvo grūti un smagi,
Cits noslido kā ar slidām...
Bet svarīgākais nav gals.
Svarīgākais ir tas, kas pa vidam.

Svarīgākais ir uzceltais nams,
Koks, iestādīts klajā laukā,
Svarīgākais ir čūskai atņemta inde
Zilganā stikla traukā.
Bet vispār tagad cilvēki dzīvo ilgi -
Vidēji tā ap septiņdesmit pieci.
Tā ka mums nav ko uztraukties,
Mēs varam būt priecīgi.

Mēs priecājamies un dzīvojam.
Nokrīt zvaigzne aiz loga,
Bēda pie durvīm pieklauvē,
Un atnāk pirmais nogurums...

Divdesmit pieci, un neder vairs
Kazlēnu priecīgums.
Tas nemaz nav tik maz -
Divdesmit pieci.

Veidenbauma vecums
(Kapsētā oši nošalc).
Un vēl pēc diviem -
Ļermontovu nošaus.

Kā saka, jūsmas laiks jau aiz muguras,
Kaut kam jau jābūt darītam,
Un nevar visu atstāt vairs
Parītam.

Nokrita pirmā zvaigzne...
Un, kad pulkstens divpadsmit sitīs,
Mēs pamanīsim, ka tā nav bijusi vienīgā.
Ir arī citas.

Nu tad, mani viengadnieki,
Gaišus prātus un gaišus logus!
Un lai pēc divdesmit pieciem nav jāraksta
Jubilejas nekrologi.

Lai paliek redzīgas acis
Pret pašu un citu trumiem.
Nu tad, kā tagad mēdz sacīt,
Uz jauniem sasniegumiem!

Dzejolis par ļoti vecu tēmu

Katram savs darbiņš jādara.
Un tādēļ nav noslēpums -
Šim nolūkam spārnoti zirgi
Pegazi doti mums.

Kā saka, daudz ūdeņu aiztecējis
Kopš tā sengrieķu mīta.
Kādi tikai darbi nav tikuši
Un kādi vēl netiks padarīti!

Kā jau dzīvē parasts,
Viens strādā ar gudru prātu,
Otrs ar to nevar lepoties,
Bet trešais tik runā un plātās.

Vieni grauž spalvaskātus,
Glauda Pegazam spalvu un lūdz.
"Lops paliek lops," teic otri
Un tūlīt to arklā jūdz,

Un gudro, ko visupirms -
Savu vai piefermas lauciņu.
Bet Pegazam spārni ir,
Un tie mazliet traucē.

Cik tie Pegazi tomēr savādi!
Tu vari to sist kaut ar bomi -
Viņš tomēr neies pa vagu,
Bet drīzāk gan ņems un nomirs.

Patiešām, ja labi apdomā,
Ar viņiem ir tīrais negals,
Kaut arī spārni doti,
Tomēr nav eņģeļi Pegazi.

Bet paskaties - laikmetu pārgrozībās:
Vai zvaigzne tur debesīs dega?
Vai tā bija Vega, kas dega?
Nē, tikai Pegazs.
Pegazs

Šķiļ dzirkstis tērauda pakaviem,
Pret krūtīm, pret rūtīm dzirkstis.
Un pasaule skatās un klausās
Skrejošo zvaigžņu švirkstienus.

Un tad atkal norimst pakavi,
Un teikts top kārajām sejām:
"Šitas zirdziņš nav pārdodams,
Viņš tikai ir izīrējams."

Par ļoti dārgu maksu.
Pie tam - šajā trakajā skrējienā
Tu vari iegūt pasauli,
Tu vari to palaist vējā.

Puszirgs un pa pusei eņģelis,
Un tomēr ne viens, ne otrs - -
Starp zemi un debesīm
dzīvodams -
Noturies!
Noturies!
Noturies!


Iesūtīja: trobelius ; laiks: 14.07.2006 19:52

Knuts Skujenieks

vilciens izgāja no punkta A
vilciens izgāja no punkta A
vilciens izgāja no punkta A
nopūtās
un nomira

punktā B
punktā B
punktā B
gauži raudāja

Iesūtīja: evija ; laiks: 14.07.2006 20:46

Ieva Bite

*
klausulē
pasaulē
vienatnē
es apēdu
savu
cilvēku
apēd
tu
pats
savējo
vai
paturi
to
un izliec
apskatei
gan jau
tev
izdosies
viņu
piejaucēt


*
parklife!
es izklepoju plaušas
parklife!
pa dibenu izkrīt nieres
parklife!
es nokožu sev kājas pirkstu
parklife!
vēnas pušu
parklife!
palīdziet man noskrūvēt galvu


*
baloži pārojas tavā virtuvē
tu izcepi pankūkas
viņi tās apēda
tagad tie pārojas tavā virtuvē

Iesūtīja: rakitins ; laiks: 23.07.2006 02:46

Tautasdziesma.

Dievs nolaida bumbul' zemē,
Bumbuls negrib zemē augt;
Dievs nolaida cilvek' zemē,
Cilveks negrib bumbuļ' raut;
Dievs nolaida spieķit' zemē,
Spieķits negrib cilvek' sist;
Dievs nolaida ugun' zemē,
Uguns negrib spieķit' degt;
Dievs nolaida ūden' zemē,
Ūdens negrib guni dzēst;
Dievs nolaida vērsi zemē,
Vērsis negrib ūden' dzert!
Dievs nolaida slakter' zemē,
Slakters negrib vērsi kaut;
Dievs nolaida nāvi zemē,
Nāve grib to slakter' kaut.
Slakters grib to vērsi kaut,
Vērsis grib to ūden' dzert,
Ūdens grib to ugun' dzēst,
Uguns grib to spieķit' degt,
Spieķits grib to cilvek' sist,
Cilveks grib to bumbul' raut,
Nu grib bumbuls zemē augt.

Iesūtīja: kentaurinjs ; laiks: 23.07.2006 07:19

CITĀTS(evija @ 01.06.2006 17:57) [snapback]644227[/snapback]

Visi ir Māras Zālītes.

*ELĒĢIJA

guļ Daugava drēgnos vālos
rītu nāks bāla
un neizgulējusies austra
varbūt tā būs
Skujiņu Austra

lēnām pār tiltu lēnām
tu vari uzgrūsties
mirušu dzejnieku ēnām


Nu ko-seit dazi dzejolji no Austras iisaas biograafijas lapaam.. unsure.gif

Tu vari raudāt

Tu vari raudāt, un tu vari lūgties,
tu vari saļimt nevarīgs un slims -
tik rudens vēji pieklauvēs pie rūtīm,
bet soļu ritmi ielās neaprims.

Tu vari noasiņot, nomirt ceļa malā,
neviens tev nenāks pieri glāstā skārt,
neviens...Tik bezgalīgo zvaigžņu starā
gaišs mirgos svešu sauļu mirdzums vārs.

Tu vari atmosties no jauna, sākt no gala-
viss būs tāpat. Varbūt pat ļaunāk vēl:
nevienas durvis nevērsies tev vaļā,
nekur kur iet, kad krēslo vakars vēls.

"Mans draugs."

Mans draugs ir tas, kas neprot dzīvot,

kam spārni straujāki kā bezdelīgai,

kas skumju važas iesviež vējos brīvos

un skanēt liek pat satrūkušai stīgai.



Mans draugs ir tas, kam acīs sapņi kvēlo,

kas atstāj dzimto krastu, meklē jaunu zemi

un bijušā nekad vairs nenožēlo,

kas mīlē dzīvi pelēko un lēto

un gavilēm sveic dienu neredzēto."

Tukšums

Cik jauna tu, cik pārāk jauna esi,
ja tev vēl patīk
skatīties uz zvaigznēm
un nesaredzēt
tukšumu aiz tām.

Tev viņas dzirkstis met kā acis,
kas raudājušas maz,
un zili salti stari blāv
kā rokas,
kas citai pierei glāstot pāri slīd,
bet tevi
aizmirsušas.

Un vēl tu netici,
ka arī mīla beidzas tukšumā,
ka cilvēks noveco ar katru gadu
un zeme atdziest, sauli pārklāj traipi,
kaut mežs un klajs ir vienmēr jaunās krāsās
un jauns ir pavasars, kas jūrā
ledu lauž,
un rudens cits
un citas-
svešas skumjas
pār seju nogurušo pārsviež grumbu ēnas...

Krīt zvaigznes rudeņos,
skrien dienu gājputni uz dzīves
rieta pusi,
un visu, visu
skauj saltā zārkā bezgalīgais tukšums.

silent.gif

Iesūtīja: evija ; laiks: 05.08.2006 01:18

Hildegarde Grīnberga

sažņaugta tipveida roka
lokās viena kā vienmēr
pastāstiet man kas es biju pirms
pastāstiet man kā bija pirms
naktīs mokās vasaras zelts uz sārtām lūpām
gaida gaida gaida
tikai vienu zvanu privātā čatrūmā
vienu skatu nevērīgu
garāmslīdošā kafejnīcā
es esmu plaģiāts un
manas galvas tur vairs nav
pietiek
ir laiks
ir laiks noguris un smags tikai
viena diena
mani turpina
neviļus jautā
kā tev iet

Iesūtīja: evija ; laiks: 08.08.2006 00:41

elīna veckaktiņa

saule izskrēja piedzimšanu
un vasaras sagraizītajās karstuma plaukstās
parādijās lāsteka
ar mitriem glāstiem aplaimoja lapas
kas atlidojušas no ārzemēm
un pļavu cietokšņus
ar neasām žiletēm
un smaržas izskrēja elpas
un lietu
neskaidrības
ar ūdeni
mainījās ar zibens glāstiem
saulei ir karsti no sevis
tagad mēs dzīvojam
dubultpoēzijās

Iesūtīja: drausmis ; laiks: 09.08.2006 10:24

Valts Ernštreits


Bez dzīvošanas atļaujas

Un tad pienāk brīdis, pēc kura nekā nav, ko sacīt.
Un debesis klusē kā nobijies vakars uz sliedēm. Tik
gaišs bija sniegs, pa kuru mēs nācām šurp, un tik
netīrs tagad, kad mums ir jādodas projām.

Un tas viss, kad šeit bijis - nekad tas nav bijis
mūsu. Tā kā Baltijas dzelzceļš, tas bija un paliks
zem kājām. Kādreiz šosejas malā izdzersim pudeli
šņabja, un tad atkal būs labi. Man pietiek,
ka zinu - tu esi.

Un mēs aizejam atkal svešu pilsētu aukstajās rokās.
Tās mūs glāsta un saka: pacieties tikai šo ziemu.
Notiek lielais brīnums - mēs pārejam pāri sāpēm.
Tikai - kam gan to vajag. Mazi brīnumi nemēdz notikt.

Gadam tuvojas beigas. Un nākamais arī nav labāks.
Varbūt jāpaiet brīdim, lai atkal mēs sāktu runāt. Lai
snieg sniegs. Aukstās pilsētās vienkāršāk dzīvot.
Tikai - kas gan to saprot. Esmu noguris. Mīlu.
Beigas.


_________

20 l dīzeļa un 1 burka ar eļļu -
dzīve ir tramvaja līnija
no pilsētas centra uz elli.

Maršruta pēdējā pieturā,
kurā kase jau gadiem ir slēgta,
nopērkams alus, bulciņas,
pasaules karte un rētas.

20 soļi līdz debesīm -
ne vairāk kā pārdesmit metru.
Tikai nav it neviena tramvaja
no elles uz pilsētas centru.

__________

Visiem, kas gāja pret rītu aiz ziemeļu polārā loka, lai dzīvotu naktīs, bet
dienās mirtu. Visiem, kas neatgriezās no ziemeļblāzmām un varavīkšņu
ceļiem. Es uzcelšu māju ar 365 durvīm, un aiz katrām no tām ik dienas
būs daļa saules.

Iesūtīja: trobelius ; laiks: 12.08.2006 21:39

Artis Ostups

*

un atkal atceros:
es guļu zem lodžijas

divi silti bēthoveni skrien mani samīļot
viņiem ir uguns astros ieaugušas acis

nez par ko viņi domā
kad nāk un aplaiza manu purniņu
kad nāk un redz kā es satumstu
bez sava lācīša


*

aizlāčo zili pielijis gaiss
plaukstās kas iemigušas aizsmēķētiem pirkstiem

pār ezeru zaigo degoša lapene
(klusītēm aizcilpo satraukta diena)
piemiedzu sev ar gaismu ---
es katrus ziemassvētkus zibsnīju
nevainīgo eglīšu korī
pelēks un bez mantiņām
pelēks un bez mantiņām


MILZIS

mani sauc lejā no kalna

bet mākonim kāds uzsitis melnu zilumu
es taču
nevaru atstāt viņu vienu šeit bimbojam
es raudu līdzi

un milzim padusē mazi punktiņi sarunājas:
gāž kā ar saujām

Iesūtīja: trobelius ; laiks: 15.08.2006 00:00

Andris Akmentiņš

pēc lietus es izeju laukā pavērot sliekas
pēc lietus sliekas rāpo pa ceļiem un nesatiekas
tieši pēc lietus uz ceļiem ir treknāko slieku bari
tikai tāpēc tās ir tik tievas ka nostiepušās tik garas
tik sķērsām sliekas pēc lietus pār ceļiem lien ka liekas šīs sliekas šos ceļus pārzina labāk
jo sliekām nav labo vai kreiso sliekām ir priekša un pakaļa
un ja kārtīgai sliekai jāiet tā pakaļu savelk uz priekšu
un priekšu pastumj tālāk uz priekšu un tālāk jau iet kā pa sviestu

Iesūtīja: evija ; laiks: 15.08.2006 18:42

kārlis vērdiņš

ceturtdienās es esmu dievs
un pasaule ir mans vaļasprieks
līdz pusdienlaikam gulu gulu
mākoņus slaku ar burkānu sulu
pusdienās aicinu kalnu grēdu
no viņas rokas rasolu ēdu

redzu: nav dzīvoklim jumta un sienu
vāvere katlā čiekuru iemet
gājputni atgriežas pārlido pāri
klačojas pieber vannu ar sāli
papīrgrozā sēkliņas saber
izdīgst trausls līķabāls rabarbers

pagaršoju un jūtu baudu
iesnaužos: sapnī par pasauli raudu
pamostos tumsā un esmu viens
aiz logiem egļu zobeni vien
lēnām paveras pusnakts slūžas
circenis pamet krāsni uz mūžiem

aizlido lejāk kur zvaigžņu vermuts
nolīst pār mēness sudraba spermu
apslaka mani rāmu un dzestru
atkal atceros kas es esmu
slauku istabu saslaukas maisu
no saslaukām rītdienas rasolu taisu

Iesūtīja: Kalevale ; laiks: 27.08.2006 18:54

Ojārs Vācietis.
Meitene no manas klases.


Ir aizaugušas takas, redzi pati -
Tur katru pavasari jauna zāle dīgs,
Bet uz to puisi, kas reiz tevi satiks,
Es laikam būšu mazliet greizsirdīgs...

Ne tāpēc, ka mēs skatus mijām biežāk
Un tagad gandrīz nepārmainām tos, -
Nē, divi ceļi bieži projām griežas,
Lai tālumā ar citiem sastaptos.

Ne tāpēc, ka pār Gaujas krasta pļavām,
Kad palu migla atnāk iepīt,
Es gāju, tavu roku jūtot savā
Un baidīdamies... tevi noskūpstīt.

Nē, toreiz krūtīs neliesmoja sāpes,
Kaut kāda trauksme, kaut kas dīvains bij',
Jo šķīrāmies un it nekādas sāpes
Tās tālās dienas sauli neapvij.

Bet tagad šeit - uz lielās dzīves trases -
Man, tevi atceroties, silti mirkļi būs,
Tu esi meitene no manas klases,
Kaut zvans jau sen uz klasi nesauks mūs.

Un dzīve visus - viņu, tevi, mani -
Kur vajadzēja, nostādīja draugi.
Mūs skolas klusie koridoru zvani
No tādām tālēm kopā nesasauks.

Nu atbrauc! Nē... tu sapratīsi pati -
Drīz mūsu gravās atkal zāle dīgs
Un uz to puisi, kas reiz tevi satiks
Es tomēr laikam - esmu greizsirdīgs.

Iesūtīja: nera ; laiks: 13.09.2006 17:43


* * *

naktstauriņi paukšķēdami
krita atsitās pret
mūsu elpām
ēnu nenotveramajām dejām
krita atsitās
samirka sāļās lāsēs
smagi kā dimanti
zvīļodami
naktstauriņi paukšķēdami
krita atsitās krita
sajuka elpu neprātā
ievijās starp mūsu delnām
kā mēnesgaisma iepinās
sapinās atsitās krita

/Magdalēna/

Iesūtīja: sudz_mane ; laiks: 17.09.2006 20:15

Gitai.

I. Ziedonis

Kādām dīvainām kustībām, greizām un lauztām,
Kādām dīvainām drēbēm, kas zin no kā austām,
Kādām dīvainām acīm - kā paegļu mežs -
Gar mūsu vārtiem iet cilvēks svešs.

Un tu man teici: "Tas cilvēks tēlo.
Kāpēc viņš tā iet viens caur vakaru vēlo?"

Pie vārtiem viņš apstājās, sauca mūsu suni.
Kā kaulu tam pasvieda malduguni
Un prasīja: "Kā jūsu krupi sauc?
Vai viņš izlien no paklēts, kad govis slauc?"

Un tu man teici: "Tas cilvēks tēlo.
Kāpēc viņš tā runa caur vakaru vēlo?"

"Vai deg jums svecītes pirkstu galos?
Man ir zelta sirds. Vai jūs gribat, lai ar jums dalos?
Un kuru daļu lai jums dod -
To, ko saprot, vai to, ko nesaprot?"

Un tu man teici: "Tas cilvēks tēlo.
Kāpēc viņš tā runā caur vakaru vēlo?
Mēs toreiz pa vārtiem to neielaidām.
Tagad nu gaidām. Vēlreiz gaidām.

Bet nakts, kā nakts,
Un diena - kā diena.
Govs gadā noēd kaudzi siena,
Bet nenāk krupis pēc mūsu piena.
Un dīvainā cilvēka - arī nav neviena.







Iesūtīja: hram ; laiks: 26.09.2006 23:17



Manfelde
viņai vispār jauki sanāk


svētdienās pastniece dzer
spirtu un gāzēto ūdeni
svētdienās viņa nenāk
silts it kā lietus
plīst ziepju burbuļi
neaizsniedzot
zemi un ādu

pirmdien pastniece lūgs
sērkociņus
nodrebēs roka
un neuzšķils
it kā no lietus
vēstuļu nav nē nav

pasniedziet norēķinu
un šeit zem datuma
būs vajadzīgs paraksts paldies
nekaunīgi balts
pret jāņrožu lillīgo ādu

gadu gredzeni
cilvēkam
skaitāmi esot kā kokam
tikai vajagot pāršķelt
-------------------
ja nedreb roka

Iesūtīja: Tension.WithoutWings ; laiks: 26.09.2006 23:23

Imants Ziedonis

Naktī pa klinti augšup no dzelmes rāpjas kuģi. Augšā tur būdā vecais kapteinis guļ.
Mēs, kas pa naktīm guļam, to nebūtu zinājuši. Ja nebūtu enkura ķēdē viens kuģis pakāries.
Tas bij no rīta. Starp diviem milzu klints zobiem - iesprūdis enkurs. Tā karājās kuģis pār fjordu.
Un tad mēs sapratām, ka augšā uz klints veco būdu naktīs pie vecā kapteiņa kuģi lien.

Iesūtīja: Adē ; laiks: 27.09.2006 14:08

Mirdza Ķempe- "Ne jums"

Ne jums es vaicāšu: kas labs, kas ļauns?
Ne jums būs manu dzīvi vest pret gaismu!
Ne jums es vaicāšu: kas grēks, kas kauns?
Par velti draudat man ar tumsas baismu!
Es pati savu dzīvi celšu-
Vienalga man, kur ceļam reiz būs gals...
No savas dvēseles tik spēkus sevim smelšu
Lai trako ziemelis, lai stingdams ceļas sals!
Lai krīt uz mani jūsu zaimi,
Lai zvērodams ar mani kvēlo naids...
Es nīstu jūs- un jūsu laimi,
Un sejā neidzīs mans nicinošais smaids.
Es nezinu, kas mani sauc, kas baida.
Es nezinu, vai ceļš mans ļauns vai labs...
Es nezinu, vai gaisma mani gaida...
Vai tumšais, nevairāmais kaps...
Vienalga man! Es droši tālāk traucu.
Mans brīvais "es" pats ceļu sevim lauž,
Ja pati to par īsto dzīvi saucu,
Vienalga man, ko citi par to pauž!


Iesūtīja: Lady Calisto Rose ; laiks: 27.09.2006 14:21

Māra Zālīte.

Es tevi ļoti gaidīšu
Bet ne pie pulksteņa. Pie Laika.
Pie debesīm es stāvēšu,
Un manā rokā slaikā

Trīs zvaigznes būs,
Lai pazītu tu mani.

Es tevi ļoti gaidīšu
Pie Darba un pie Gribas.
Pie Dziesmas, Goda, Valodas.
Pie mūsu mīlestības.

Es tevi ļoti gaidīšu
Bet ne pie pulksteņa. Pie Laika.
Pie debesīm es stāvēšu,
Un manā rokā slaikā

Trīs zvaigznes būs,
Lai pazītu tu mani.

Iesūtīja: Veela ; laiks: 02.10.2006 12:25

man ļoti patīk Māras Zālītes un Imanta Ziedoņa dzeja. daži dzejoļi, kas šeit vel nav:

Imants Ziedonis
***

Ir tādi cilvēki - sirds ļoti dziļi.
Liekas, ka sirds viņiem nemaz nav.
Vai viņi ļauni? Vai viņi mīļi?
Kad viņi smejas? Un kad viņi raud?

Tev likās - vētrām tu pasauli sedzi.
Žilbinošs prieks un līdz sāpēm ass!
Aiziet un pāriet, un vēlāk tik redzi -
Tas jau vēl nebija it nekas.

Ir tādi cilvēki - sirds ļoti dziļi.
Liekas, nekā viņi neapjauž,
Bet pašā dziļumā mīlestība
Nobrāztām rokām akmeņus lauž.

Nobrāztām rokām, bez viena vārda
Akmeņus salauž un akmeņus šķeļ.
Uzceļ sev pasauli, sagāž, ārda,
Nojauc un atkal no jauna ceļ.

Ku ir tavs "mīlu", un kur ir tavs 'gribu"?
Kur it tavs koks, un kur ir tavs zars?
Kur ir tavs ceļš uz bezgalību?
Kur ir tavs arkls, kas tevi ars?

Kas tev ir draugi, un kas tev ir mīļi?
Tu jau nemaz pats to neapjaud.
Ir tādi cilvēki - sirds dziļi, dziļi
Smejas par tevi
Un par tevi raud.

Māra Zālīte
***

Mana sirds vēl kumeļu baro,
Bet jau virsskaņā lido mans prāts.
Esmu krustceles. Manī abas.
Tu, kas aizej, un tu, kas nāc.

Pagātne. Nākotne. Krustceļu krustu
Nesu kā grēcinieks kāds.
Manī cīnās un izmīda mani
Skaidra sirds un samaitāst prāts.

Skaidra sirds un samaitāts prāts.

Iesūtīja: Kalevale ; laiks: 23.10.2006 13:41

Ojārs Vācietis.
Traģēdija.

Viņam bija vajadzīgi
piķis un zēvele.
Viņš bija uguns meistars,
viņam bija mānija -
sildīt.

Viņai bija vajadzīgi
piķis un zēvele.
Viņa bija sildīties meistare,
viņai bija mānija -
sildīties.

Tajā pat laikā:
divas vardes lēca
viena otrai pretī
un aizlēca garām.

Iesūtīja: Mazais Princis ; laiks: 28.10.2006 17:01

Ojārs Vācietis.
Savukārt.

Savukārt
der zināt savu kārtu,
savu reizi -
savu nepielūdzamo,
savu dzīvei maksājamo artavu;
nomirstiet tie,
kas gaida, lai tos lūdz.

Savukārt
nav izlūdzams nekas,
pašas tās tur izlūgšanās tiesības
vai nu tevi pļauj
kā asmens ass,
vai tev verga zīmi
iededzina miesā.

Savukārt
lūgt, tas ir - sevi kārt -
sirdsapziņu,
godu savu,
slavu
kārt!

Savukārt
ir tik daudz lielu sīkumu,
kuri liek
tev apkārt iet ar līkumu,
jo tu pats sev
apkārt ej ar līkumu
savukārt.


Imants Ziedonis.

ar tevi es lasīju kastaņus
rudens trūdošās milzīgās lapās
un rudens bij nosalis un kluss
kā atvests no dienvidiem papuass

bij slapjš un mazliet drēgns un auksts
ar mākoni lielu un zilu
un pēkšņi man likās: tu esi mans draugs
un ka es... tevi mazliet mīlu

tev bij tādas rokas nosalušas
un tu runāji visādus jokus
un debesis bij zilas, zemas un pušas
pār mums abiem kastaņkoks

es neteicu nekā, bij kastaņi skaistumā
jau no bērnības apbrīnoti
teikt vai neteikt, ka es tevi... nu jā
un varbūt pat ļoti

Iesūtīja: pekene ; laiks: 30.10.2006 18:21

Ronalds Briedis

***
Divreiz vienā upē
Neiekāpsi

Divreiz vienā upē
Neiekāpsi


***
Zem tavas plaukstas
Es patveršos no lietus

Grēku plūdi
Aizies man garām

Un zibens pātaga
Atsitīsies pret pirkstiem

Zem tavas plaukstas
Es patveršos no lietus

Kamēr tā neaizsegs man
Sauli


***
Skrien basas kājas
Gar lielceļiem
Skrien tīrām kājām
Pa tīrumiem

Vēl zaļums sulīgs
Vēl nepļauts siens
Vēl kailu pēdu
Vēl pieskāriens

Skrien Laimes bērni
Bez apaviem
Skrien Laimes zirgi
Bez pakaviem


***
No debesīm šonakt
Zvaigznītes bira

Publika ielās
Sajūsmā mira

Sētnieki uzslauka
Sasistās plausktas

Zvaigznes prot krist
Tikai augšup un augšup


****
Lai citi ir šī laika sāls
Es atsakos no augstā goda

Ar savu mēra izjūtu
Es pārsālītu visu bļodu

Un pazustu zem kaudzes sāls
Tad rieciens simboliskās maizes

Un visi ēstu pudus sāls
Līdz kopā uznāk vēdergraizes

Teic sāli lietojot daudz raud
Ir apkopoti cipari

Lai citi ir šī laika sāls
Es labāk esmu pipari




Rihards Bargais

***
Sieviete sarkanā
Vīrietis melnā
Sievietes plaukstiņa
Vīrieša delnā

Skatieni laizās
Lencītes raisās
Bokseri krīt un aizās
Arskan nāvīgi smiekli

Atrast Īsto nav viegli

Iesūtīja: pure ; laiks: 30.10.2006 19:33

Kārlis Vērdiņš

kad ar seju ārkārtēju
smaidu velc pa manu gurnu
itnekad tu neievēro
manu karsto sauso purnu

kustības ir līmes pilnas
stiepti augšup lejup ritmi
priekškars atvēries līdz ausīm
ātri izsmelts vārdu limits

tīra tīra apkaklīte
arī bikšupriekša tīra
lūk ar kādu augstu noti
beidzas tava uvertīra

Iesūtīja: -LiL-zakis- ; laiks: 30.10.2006 20:00

Būt

Vienkārši būt,
Bez nopelniem,
Ko darbā vai
Sasniegumos gūt.
Būt
Kā rasai, kas
Saulē atmirdz
Kā dārgakmens
Un ātri žūst.
Būt
Kā upei
Augstu kalnos,
Kas pārgāzēs
Traucoties plūst.
Būt,
Baudīt vēju
Lietu un sauli...
Un savu –
Kaut mazo pasauli.

(veltīts bērniem ar attīstības traucējumiem)

/Inese Baltpurviņa/

Iesūtīja: Earnella (Still Alive) ; laiks: 30.10.2006 20:03

K. Elsbergs.



Klusē. Nobirdini pelnus (ja tu atkal pīpē).
Bēdas aizplūdīs pie velna, aizlīkumos slīpnē.

Pazemotais galvu cels, un apmānītais gūsies.
Veltīgi es agrāk melsu - mūžam neatgūsies.

Dvēsles rētas aizvilkdamās pārvēršas par kramu.
Būvē droši uz tā krama vienu stipru namu.
--------
^šis te man ļoti, ļoti asociējas ar kādu ļoti jauku cilvēku. happy.gif



K. Elsbergs.



es tevi atkarošu
eksistencei un varām

es tevi iekarošu
ar durstīgām smilgām un skarām

es tevi izkarošu
ar bezmiega naktīm garām

lai dzīve tev nepaiet garām
---------------

^lai cik reizes jau lasīts, šodien kaut kā atkal uzrunāja un sagribējās ierakstīt.


Iesūtīja: Mazais Princis ; laiks: 03.11.2006 18:48

Arvīds Grigulis.
Vējš ir mans brālis.

Es nebūt neesmu viens,
Vējš ir mans brālis
Un mēs dalām uz pusēm
Mieru un nemieru.
Tas bija viņš -
Mans brālis vējš,
Kurš aiznesa prom tavu vārdu
Un noslaucīja tavu soļu zīmes
No mana nama kāpnēm.
Tagad manā namā ir miers.
Tava kādreizējā pļāpāšana
Par mīlestību
Un klejojošām zvaigznēm
Ir iesalusi tālrunī
Un vairs neatkusīs nekad,
Jo pavasara vairs nebūs.
Esmu sapircis malku
Bezgalīgi garai ziemai,
Un man būs silti tāpat.
Mans brālis vējš
Kā pieradināts suns
Gulēs pie pliederu krūma,
Un ziemas dienas
Būs mierīgas un klusas.
Pārslas kritīs lēni, smagi un ilgi
Kā rudeņos zvaigznes.
Tās arī būs mana klusuma zvaigznes.

Iesūtīja: Mazais Princis ; laiks: 22.11.2006 15:31

Klāvs Elsbergs.
Neatvadīsimies.

rūgts ir ne tikai analgīns
bet arī dzīve ziniet
nevajag zaķi nesteigsimies
neatvadīsimies

asara zirnekļa tīklā
tāds ir mans liktenis ziniet
bet nevajag notraukt vienalga
neatvadīsimies


Klāvs Elsbergs.

tev nav vārda
bet lāgiem
slīd pāri tavs baltais vaigs
un tumšo dvēseļu zemē
iestājies saulains laiks

tev nav sejas
bet brīžiem
tu esi ikvienā vaigā
un tad mēs jūtam
tu atkal
esi atnācis laikā

tev nav balss
bet mēdz notikt
ka dzirdam tās vienīgās notis
bez kurām šai mazā tautā
it nekas nevar notikt

tev nav nāves
bet lāgiem
kad spokojas - tevis nav
mēs veramies augšup
tu esi
tu esi Atkal
tu Jau

Iesūtīja: ~Vanesa~ ; laiks: 26.11.2006 20:38

Aleksandrs Čaks

Elēģija

Varbūt tad reiz sirds man mierā paliks,
Ielu troksnis ausīs lēni rims,
Kad uz mūžu manas rokas saliks
Un zem plakstiem tumsa acīs grims.

Renstelēs tāpat vēl ūdens tecēs,
Būs zem kājām asfalts, ciets un glums,
Tik man gaisma izdegs zārka svecēs,
Lieks būs kļuvis vēsais saldējums.

Liepas plaukst tāpat vēl visās ielās,
Auto sauks, un zvanot tramvajs ies,
Tik no dzīves, brīnišķās un lielās,
Būšu es uz mūžu atšķīries.

Un nekad, nekad vairs klusi smaidot,
Nenākšu pie viņas atpakaļ,
Kad no bruģiem, jaunu sauli gaidot,
Visās ielās sniega kārtu kaļ.

Zvaigžņu pilnā, vienaldzīgā telpā
Līdzi gaisam klejošu es viens,
Tur, kur izzūd visas sāpes elpā,
Tur, kur nezin vairs, kā smaršo siens.


Iesūtīja: hellqueen ; laiks: 26.11.2006 20:45

Eduards Veidenbaums



***

Vēl desmit divdesmit gadu

Un lugai būs pienācis gals.

Vai slinkojis būtu, vai centies,

Reiz trūdēt sauc likteņa balss.



Bet tomēr te dzīvē sapņots

Par mūžīgām lietām tiek:

Par laimi, par godu, par salavu,

Uz kapa grib laurus lai liek.



Bet lauri, un gods, un slava,

Līdz iznīkst kā biedzies tu pats

Un tālāk un atkal tālāk,

Rit šausmīgais mūžības rats...

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 27.11.2006 15:02

I. Ziedonis
Upē naktī pīles kliedz

Upē naktī pīles kliedz.
Un tu arī neiemiedz!
Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.
Varbūt, ka ir ņemts par daudz,
Varbūt, ka par maz ir ļauts,
Un varbūt par maz ir arī sāpēts.

Izeju no mājām kluss.
Zvaigznes spīd un dubļi dus,
Un var skaidri redzēt laimes naudu.
Tas nekas, ak, tas tik tā,
Tas tik tādā klusumā,
Tik no malas izliekas, ka raudu.

Upē naktī pīles kliedz.
Un tu arī neiemiedz!
Visur kaut kāds troksnis kluss un slāpēts.
Tas nekas, ak, tas tik tā,
Tas tik tādā klusumā,
Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.

Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 27.11.2006 16:13

Ļoti patī šie dzeļoji
A.Terzens'

Čuču muižā labi iet
Tur var acis turēt ciet

Čuču muižas pārvaldnieks
Pats ir liels guļavnieks

Čuču muižā sabrauc viesi
Pilna sēta tā ka biezs

Katram līdzi spilvens savs
Nu tos čupu čupās raus

Čuču muiža melna nakts
Aizmidzis ikkatrs kakts

Bet pa sētu lielu punci
Staigā baltais sapņu runcis

Čuču muižā nodzied gailis
Guļavnieki nodreb bailēs

Ja tas gailis atkal dziedās
Mēs to liksiem katlā lielā

Čuču muižā ataust rīts
Viss vēl sapņu miglā tīts

Aizmidzis pat sapņu runcis
Apķēris pats savu punci


Čuču muižā labi iet
Tur vatr acis turēt ciet


A. Čaks

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.

Kamdēļ teikt un smaidot solīt klusi,
Ka tu nāksi tad, kad saule riet,
Ja tu zini, ka uz citu pusi
Gribas tev tai pašā brīdī iet?

Laikam tīk tā doma tev un jūta,
Ka es mokos, tevi gaidot viens,
Kamēr vējš pār zemi nakti sūta,
Tumsā pazūd ceļu baltais piens.

Kā lai zin, varbūt tā arī labi,
Ka te sēžu skumjš un vientulīgs, -
Mani draugi tagad - ceļa stabi,
Nakts un klusums, klusums brīnišķīgs.

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.

Iesūtīja: Eriette ; laiks: 28.11.2006 15:43

vai, visi šie atsauc mīļas atmiņas. te būs kas no manis :

Māra Cielēna
Slimais Bērns

Pusnaktī pie citiem bērniem
Slimais Bērns nāk klusiņām -
Sadūšojies darīt to, ko
sird visvairāk kāro tam :

Viņš ar t a v ā m vieglām kājām
skrien, kā skrējis dienā nav
Lec kā varde, jož kā zaķis
un kā stārķis ilgi stāv.

Kamēr tu pa sapņiem lido
Slimais Bērns pa sapņiem skrien.
Neaizmirsti savas kājas
tam uz nakti aizdot vien!

Pastiep pretī savu roku -
viņš tev roku pretī dod.
Tad būs abiem diviem droši:
Skrienot - tam, tev - lidojot...



Ļoti patīk šis dzejolis, īpaāi pēdējā rindiņa...

Iesūtīja: pure ; laiks: 29.11.2006 20:05

Jānis Vādons

***

biezas dūņu lupatas man zem kājām
viss ir tāpat
tumsa ar mazas meitenes rokām
plēš matus
un saveļ kankāļu laukus

es esmu vecs
vecāks par savu elpu kas izkaltē vaigu kaulus
vecāks par roku
neviena nelūgtu
izēstu tukšu plikiem kauliem bez ādas

pa ceļam nogrimstot
atnākot balsij
tīrai bez sapņu un asiņu dūrēm
aizlienot ceļā
vientulī vēju zēnā
zīmējot grabošus žoga rēgus
atspulgus trūdošu dēļu sirdīs

* * *

sen mēs tā gribējām lai šķind debesis un nakts siltie pirksti iegrimuši mākoņos
neaizmiedz šo tumsu var uzspēlēt pat bez augstpapēdeņu trompetēm
lēnētiem smaidiem glumām un spīdīgām frakām

zvaigžņu vijoles dāsni dzirksteļo un mēnesim citunakt nebūs
tik brangas bungas kas modina pat visdziļāk nolīdušo miegu
neaizmiedz brīnumi nebeidzas bet burvja vārds vēl nav zināms

varbūt ka mēs tikai viesi migla rāmi grābj sūnas un kaisa uz mūsu drānām
smaržo tu zini pēc kā un tu zini cik ilgi tā krāsa mums vēl būs jāklusē
neaizmiedz var pakrist ja sapnim tik tumša bura un nespīd nemaz
it kā tā būtu tikai lelle tikai pelni bez ogles

bet nebīsties daudz ilgāk par mums par šo mazo spēli
zeme būs stipra un sauks atpakaļ pasaulē laistos kuģus
un arī mēs vēl nāksim kad debesis būs tādas skaļas
un senajā karaļnamā nakts izsapņos vēl vienu rītu

Iesūtīja: ezermeitene ; laiks: 06.12.2006 18:57

Klāvs Elsbergs
Daba ņem elpu ciet



Daba ņem elpu ciet.
Zāle kā neprātā aug.
Bet nav viena cilvēka pļavā...

Nuja ...
Viņš ir miris jau.

Un skatos kā daltoniķis
uz dabas orģijām apkārt.
Kur junkurs? Kam netramda peles?

Nuja ...
Sen jau ir pakārts.

Sazaļo, zaļā vasariņ.
Cilājies, viļņojies, lauks.
Es gan šo burvību nejūtu ...

Nuja.
Esmu jau auksts.

Dvēselē džinkst un džinkst
kāds brutāli pārrauts vads.

Izkapti atvēzētu
fiksē bezjūtu acs.


Iesūtīja: Mazais Princis ; laiks: 07.12.2006 19:00


Mārtiņš Freimanis.
Sludinājums.

Izīrē dzīvi -
Tādu mazliet apbružātu,
Bet mīlīgu,
Kopā ar ledusskapi
un diviem logiem
Uz sētas pusi.
Lēti.
Par trīs saujām.
Skaidras un konvertējamas
Mīlestības.
Un kādu mazumiņu
Stabilitātes.
Laimīgos lūdzu netraucēt.


Mārtiņš Freimanis.
Dot.

Mēs protam dot.
Mēs dodam iespēju.
Mēs dodam mīlestību.
Mēs vispār dažreiz pie-dodam.
Gadās arī at-dot parādu.
Aiz-dot arī nenāk par ļaunu.
Dažs sa-dod pa purnu dažam.
Mēs no-dodam draugus
Un stafeti nākamajam.
Mēs iz-dodam sviestu
Mēs bērniem uz-dodam
Izpildīt visu,
Neatejot no skolas sola.
Tikai ņemt mēs nemākam,
Kā nu kuram tas padodas.


Mārtiņš Freimanis.
Teātris.

Zem taviem zemajiem griestiem,
Pie laternu staba,
Uz tavas slīdošās skatuves
Stāv mani aktieri un skumst.

Līdz galam neizspēlēti
Stāv mani rekvizīti,
Un tavās plaukstās deg aplausi -
Nevienam neveltīti.

Nav vērts!
Tava sirds tik un tā to noklusētu.
Nav vērts,
Jo priekškaru tāpat neviens neatvērtu.
Nav vērts
Deldēt plaukstas par izrādi lētu.
Nav vērts,
Jo tik un tā neviens to nedzirdētu.
Nav vērts!

Iesūtīja: pure ; laiks: 12.12.2006 21:08

Jānis Peters

Mārim Čaklajam

Latviešu dzejniekiem, latviešu zvejniekiem
pērtās un pārlauztās muguras dzīst,
Latviešu dzejnieki, latviešu zvejnieki
atkal stāv taisni un atsakās līst.

Latvijas cilvēki pasaulē ieiet,
dzejnieki zvejnieku laivās dzimst.
Šovakar saule kā Hikmeta sieviete
brūna sēž kāpās un pasaules dzejnieku,
lepnu kā zvejnieku,
gaida...

Iesūtīja: *NiiKe* ; laiks: 12.12.2006 21:26

Neszinu, kā jums, bet mani šis dzejolis ļoti iespaidoja un lika aizdomāties... Paskarbs, taču reāls.. un skumjš unsure_a.gif

Tu esi jauns,
tev viss vēl priekšā.


Tu esi jauns, tev viss vēl priekšā.
Vēl tava māte mirs un dzisīs tev uz rokām.
Ar sāpēm sapazīsies, satiksies ar mokām.
Vēl tevi draugi nodos. Mīlestība smies.
Vēl jēgu meklēsi un rūgti pievilsies.
Tu esi jauns, tev viss vēl priekšā.
Vēl tava māte mirs un dzisīs tev uz rokām.
Vēl šausmās skatīsies uz grumbām un uz krokām,
Kas seju krokos tev pēc sava prāta.

Kaut paēdis, tu allaž alksi sāta.
Tu esi jauns, tev viss vēl priekšā.
Par visu maksāsi, ko dzīrēs ņemt par velti,
Un nāves bailēs glābsi savu telti,
Kad daba redzēs, jo nav akla,
Ka pārāk ilgi sēdi tai uz kakla.
Gulst bāli ziedi šodien tavā riekšā.
Tu esi jauns. Tev viss vēl priekš


/Māra Zālīte/

Iesūtīja: Eriette ; laiks: 12.12.2006 21:44

Frici Bārdu var citēt mūžīgi.

Plaukstošas meitenes dzied (1)

Mēs nezinām, kas mūsos mostas,
mēs nezinām, vai drīkst tā tiekties...
pēc zvaigznēm kā pēc ķiršu ziediem
mums zilās naktīs patīk sniegties...

Mums tumsā celt tīk jaunās rokas
mums tīk, lai kāds tās ziediem sistu...
lai viņās sveši, silti putni,
kā apkampienu alkstot, kristu...

Un, kad tā esam piekusušas
un atpakaļ tad sevī slīgstam,
kā bāli, gurdi vītolzari
tad saldu skumju dzelmē līkstam...

Iesūtīja: Mazais Princis ; laiks: 16.12.2006 15:56

Māra Zālīte.

Rīkosim sazvērestību:
Turēsimies neizpostāmi,
Kamēr paiet šis tumšais laiks.
Novembrī jau nevar būt daudz gaišāks.
- Vai tu vēl turies? -es tev jautāšu.
- Es vēl turos.- tev man jāatbild,
Tāda ir parole.

Iesūtīja: Mazais Princis ; laiks: 12.01.2007 16:33

Austra Skujiņa
Tu vari raudāt.

Tu vari raudāt, un tu vari lūgties,
tu vari saļimt nevarīgs un slims -
tik rudens vēji pieklauvēs pie rūtīm,
bet soļu ritmi ielās neaprims.

Tu vari noasiņot, nomirt ceļa malā,
neviens tev nenāks pieri glāstā skārt,
neviens...Tik bezgalīgo zvaigžņu starā
gaišs mirgos svešu sauļu mirdzums vārs.

Tu vari atmosties no jauna, sākt no gala-
viss būs tāpat. Varbūt pat ļaunāk vēl:
nevienas durvis nevērsies tev vaļā,
nekur kur iet, kad krēslo vakars vēls.

Iesūtīja: ezermeitene ; laiks: 22.01.2007 20:58

Klāvs Elsbergs

kur neviens vēl nav bijis
kur dzīvo kam vēl nav vārda

tur staigā maziņi Klāvi
un debesu akmeņus spārda

tur dzīvo viss kas es būšu
un viss ko es neatgūšu

kur neviens vēl nav bijis

no turienes sapņi nāk
no turienes bērni nāk

kur neviens vēl nav bijis
kur neiekļūs mūžam neviens

mums liktenis ienāks manī
kā zirnekļa pavediens

Iesūtīja: Eskuela ; laiks: 30.01.2007 15:44

Ķiršogu princese

Liec savu roku manā, ja tev tīk
Bet neturi uz mūžu mani ciet
Nekad man klejošana neapnīk
Uz mūžu mīlestība nespēj siet

Par tālēm vilinoša melodija dzied
Jau agri prom no mājām devos dīks
Es esmu tas, kurš visam garām iet
Liec savu roku manā, ja tev tīk.

/Jalmars Gulbergs/

Iesūtīja: nera ; laiks: 05.02.2007 20:19

MAGDALĒNA

* * *

uz
pārtrūkušas stīgas
iemājojis tukšums
pēc
veciem āboliem un sniega
sen pamestā mājā smaržo tik
baložpelēkas un skumjas
plaukstas
atbalsojas sejā čukst
cik spēka
skriesim uz to pussabrukušo
pagrabu
spēlēt veco vijoli
un
mūsu
acu
vārdi
I Z M E Ž Ģ Ī S I E S

* * *

tur
atstāti sērkociņi degam
pirkstgali vēl mirguļo ugunī
un kaut kāda sarkana lupata
velkas nopakaļ
kā aizlauzts spārns neaizdzijis
un viens
akmeņi sviesti
saduļķotu sirdsapziņu precīzumā
atsitas ar apbrīnojamu zemes
pievilkšanas spēku
putekļi un pelni uz kājām
basām kā vienīgā rota
neaizej

* * *

čuksti sarkanā
brīvā
sarkanā čuksti
nemākot burties
sarkanas jāņogas
varbūt
V I L K A Č I E M .
par iemeslu aprūsējušos
sliežu galos karājoties
D E B E S Ī S.
gandrīz saindētā paradīzē
L Ū D Z O T I E S.
vara sarkanā nokaitētā
čuksti sarkanā
brīvā
sarkanā čuksti
no ārprātīgo lūgsnām
nemanot nozūdot
A T P A K A Ļ.
izgaistot ugunssrtenā
gaisā dzirkstelēs pelnos
T U M S Ā.
čuksti sarkanā
brīvā
sarkanā čuksti smejoties
N E N O R M Ā L I.

* * *

čuksti pelēkā *
zirnekļa tīmekļa migla melnā akacī
jo domājot prātīgi
normāli cilvēki sapņo normālus sapņus
tikai debesis pret pelēko
izskatās oranžas
SKAISTI.
čuksti pelēkā nejauši atklājot
sarkankrūtīšu mēmo
čuksti pelēkā
kamēr glūnoši plēsošas sāpes
KĀ.
ievainots vilks kauc čuksti
PELĒKĀ.
aplī kā dūmu stabs balo tas
stāvs ko griezi kā
VĀJPRĀTA.
virpulī traki kas izstaro
blāvumu čuksti pelēkā
aizvien vēl notverot
RĪTAUSMAS.
bezkrāsu krītot no elles
debesīs atpakaļ aizgūtnēm
kliedzot nebeidzot spītīgi
ČUKSTI.
pelēkā

* Ansis Rūtentāls

* * *

neskaitāmas
vēstules sarkaniem
asinsvadiem
rakstītas
aumaļām līst pāri sejai
lūpām
sašķidrinātas saules krāsā
nesalasāmas neizlasāmas
klīst
nepiederošu roku
iezīmētas
izplūdušās mēnesnīcās
riņķo atmiņas
orbītās noklīdušas

* * *

es tevi sajutu
pirmoreiz
pastaigājoties pa
vijoļu stīgām
lūdzošām satrūkušām
kā pa vilciena sliedēm
tukšums.
un mums pat vairs nebija
ko teikt
degoši akmeņi pār mūsu
galvām
bira vēlās kvēloja drupa
gailēdami
sargeņģeļi drebošām balsīm centās
gavilēt
oda priekam.
drebošām balsīm
sargeņģeļu oda vijoļu stīgām
lūdzošām satrūkušām
tukšums.

* * *

vārnas tupēja plikos kokos
ķērca kaut ko par laimi
noriju skūpstus un
vēlējos nomirt
ievīties kā asinīm smiltīs
iesūkties sakalst
par tumšsarkanu akmeni
pārvērsties sastingt
plikos kokos pārkliedzot vārnas
čukstēt aizgūtnēm
kaut ko par laimi

* * *

naidā
nokaitēti plūmju
kauliņi
iekvēlojas
nikni nošņirkst
starp zobiem
skūpstā.
kā aptaurēti
izstīdzējuši
putni
izstiepj kaklus
iekvēlojas
sadzeltējuši
rokraksti ko
mēģināju izķeksēt
no tavām
aizspogulijas
pastkastītēm
naidā.
iekvēlojas
nokaitētu plūmju
kauliņu krāsā
skūpstā.

* * *

toreiz nāvi.
varbūt kādā
darvas peļķē plunčājoties
peldinot kuģīšus
man pēkšņi ienāks prātā atcerēties
toreiz nāvi.
kad
izmisīgi dzīvoju
sarkaniem ugunsriņķiem
visapkārt
un vilkiem nebija bail
nemaz
tik un tā
toreiz nāvi.
un.
es.
ārprātā.
gaudoju.
viņu.
vietā.
toreiz nāvi.

* * *

naktstauriņi paukšķēdami
krita atsitās pret
mūsu elpām
ēnu nenotveramajām dejām
krita atsitās
samirka sāļās lāsēs
smagi kā dimanti
zvīļodami
naktstauriņi paukšķēdami
krita atsitās krita
sajuka elpu neprātā
ievijās starp mūsu delnām
kā mēnesgaisma iepinās
sapinās atsitās krita

Iesūtīja: Alchemy ; laiks: 15.02.2007 23:31

Klāvs Vērdiņš. <3


skandāla smarža no lielpilsētas
plūda pa platajiem rāmajiem ceļiem
rokas priekšautā slaucīdama
māte teica - dēliņ uz to pusi nelien

noskūpstījis raudošo māti
metos lielajā skandāla acī
inde pildīja manas nāsis
galvu glaudīja paparaci


***

draugi (1)

ātri skrienot no somas izkrita
visas mazās un skaistās lietas
nekam mazam un skaistam pie manis
neatrast vietas
neatrast vietas

haltūras knašās un ienesīgās
draugu un paziņu dzimšanas dienas
ātri skrienot no prāta izkrita
nav vairs nevienas
nav vairs nevienas

Iesūtīja: Maple ; laiks: 03.03.2007 21:36

Aleksandrs Čaks
Puķu meitene


Uz sola vienam sēdot man pie pašas dārza malas,
kur mūzika turp aizlido it kā no tālās salas,
tu klāt pie manis pienāci pa kājceliņu vecu
ar sīku kurvīti pār nodilušu plecu.

Tu klāt pie manis pienāci un piedāvāji ziedu-
tik gleznainu, tik mirdzošu kā logos saules rietu.
Bij tavas brūnās kājiņas no putekļiem tik melnas
un cietas, cietas atspiestas kā strādniekroku delnas.

Zieds klusi rokās drebēja, un brīnumzilās acis
tik biklas bij ka zaķītis, pie zemes bailēs placis.
Es, ziedu ņemot, nejauši tev pirkstus biju skāris,
un likās man, ka notvīka tavs bālais vaigu pāris.

Un likās man, tev negribot vēl zemāk acis grima,
un pēkšņi manā dveselē tad viena tvīksme dzima:
"Kas būtu, mana meitene, ja pēkšņi noskūpstītu
es tavu lūpu valgumu un tavu vaigu zīdu?"

Un tomēr es tik sēdēju un domāju: "Kā būtu?"
Pēc likuma man aizliegts bij šeit izteikt, ko es jūtu...


***




Iesūtīja: Iewinja ; laiks: 04.03.2007 12:12

Māris Čaklais
Zīmju gaidītājs.

Pluinīts, plosīts, tomēr
nesaliekts, nesaplēsts -
viņš
joprojām
gaidīja
zīmes.

Zvaigznes centās -
miedza ar abām acīm
kā tuvredzīgas.
Jūra izdeva
ilgi aijātus kokus un skeletus.
Vakara pamale ganīja
savus mūžam mainīgos ganāmpulkus.

Tik daudz,
no kā zīlēt.
Tik daudz, ko mīlēt.

Un tas
sajauca visu vēl vairāk.

Visi zina,
kas šodien ir trumpā.
Bet neviena, kas teiktu:
liec uz visu!
Bet zīmes audās
lūpu kaktos un pieres rievās,
iekšējos orgānos, kūkumos,
tikko drukātās, bet jau dzeltenās lappusēs,
pavēlētradušās, bet jau lūdzošās balsīs,
viņas - visur. Visur - viņas.

Zīmes negaidīja,
viņas bija.

Iesūtīja: Alchemy ; laiks: 12.03.2007 03:14

Ronalds Briedis.

***
es pārdēvēju tavā vārdā
visas ielas
pa kurām eju
visas pilsētas
ko apmeklēju
visas valstis
visus kontinentus
visas planētas un zvaigznes
es pārdēvēju tavā vārdā

es izsvītroju no kalendŗaa
citus vārdus
un trīssimt sešdesmit piecas reizes
ierakstu tavējo

es izmetu no alfabēta
visus burtus
un atstāju vien tos
kas veido tavu vārdu

cik gan laimīgām
ir jābūt tām sievietēm
kas nes tavu vārdu

cik gan lepnām
ir jājūtas tām sievietēm
ka viņas ir nosauktas
par godu tev


Deus Ex Machina
Dievs no mašīnas
Izmet mani laukā
Un turpmāk ar citiem
Dzejniekiem braukā

Cits manā vietā
Uz mutes kristu
Es ceļos un taisos par
Policistu

Piekasos
Pie kāda sīkuma
Un apturu viņu
Uz nākamā līkuma

Pārbaudu numuru
Paspārdu riepu
Satinu dzejoļus trubiņā
Un saku: -- Iepūt...

Iesūtīja: Soleisa ; laiks: 13.03.2007 10:28

Marts Pujāts( Tik ļooti patik viņa dzejoļi wink.gif )

***
ziema
jūra
viļņi šņāc kā radio kas regulēts uz neprecīza viļņa
ziemā jūra raud

tie kas vasarā veldzējās
tagad sēž dubultīgos vilnas džemperos un malko siltumu


bet tas nekas
tu nekreņķējies jūra
es esmu tepat
kad tev paliek auksti
tik pamet pāris vilnīšu un uzputo
tad es tevi apskaušu un sasildīšu






Iesūtīja: Alchemy ; laiks: 13.03.2007 11:18

Pujātu es arī varu ;D
lai gan man viņš tā pus uz pus, šad tad patīk, šad tad neē
bet vērdiņš ir teicis, lai citē viņu interneta dienasgrāmatās
un šis jau gandrīz vai skaitās :>


Es uzcelts stāvu,
Un kukaiņi pa mani iet.
Es gatavots no rāvas,
Un manī kaut kas vaļā, kaut kas ciet.

Un tas, kas vaļā, tas pa mani klejo.
Tas manī iet un manī paliek ejot.
Tas grib, lai nāktu kāds pa sazaroto taku,
Lai nāktu kāds un uzceltu man Tevi blakus.

***

ja neveicas mīlestībā
veiksies golfā

sēžot sofā redzu

bumbiņa ripo gar pasaules malu
un krīt bedrītē

smaidi
un ļauj man šo grumbaino laukumu mīlēt

Iesūtīja: negative ; laiks: 17.03.2007 15:20

Ojārs Vācietis

UZ IEVU ZIEDĒŠANU

viņa neatnāks.

Uz ābeļu un ķiršu
viņa neatnāks.

Uz rudens uguns vājprātību
viņa neatnāks.

Vairs ne uz kādiem ziediem
viņa neatnāks.

Jo viņa
visiem ziediem cauri
ziedēs.

Iesūtīja: Poesie* ; laiks: 18.03.2007 12:09

nostalģija

tajās tālīnās rudens rītu šūpolēs esmu kad līdz-
svarots kā ābečnieks pirmajā klasītē mauroju es kā
bullis kam goves gaisušas miglā bez miņas un dvē-
sele mana vienīgā ace asinīm pieplūst un
kārpu es debesi kā bullis ar kāju zemi kārpa kamēr
arīdzam pats gaistu miglā tajās tālīni tuvīnajās ru-
dens rītu šūpolēs


***

galīgi
zaļš
hamlets iz
vides aizsardzības kluba
karaļvalsts

iebridis ieklumzājis
zvaigznēs sapuvušās līdz
matu galiem un

hamlets
zaļais
taujā vaicā prašņā tam
visumam visam

būt vai
pūt


/aivars neibarts/

Iesūtīja: Orhideja... ; laiks: 20.03.2007 22:46

Pašreizejais, mans aboslūtais favorīts.


Tāda es esmu.
Aspazija.

Tik jautra kā burbuļu avotiņš,
Tik sēra kā pāri tam vītoliņš,
Deg acīs zaļš spītības uguntiņš,
Iz pirkstu galiem skrej zibentiņš-
Jā, tāda es esmu- To zinat!
Nu nākat un manu mīklu minat!

Starp ikdienas rūpju skārieniem,
Starp pārdzīvotiem uzskatiem,
es esmu kā roze starp rāceņiem,
Kā uguns star sausiem žagariem-
Jā, tāda es esmu- to zinat!
Nu nākat sev pirkstus apezinat!

Iesūtīja: negative ; laiks: 21.03.2007 21:24

Ojārs Vācietis

LĒNĀM, KĀ MĒNESS DILST

noplok sāpe
par savu nevietu
un savu nevajadzību
plaukstošā aprīļa
zaļoksnībā.

Ko tad es varu?
Nomīdīt kādu asnu.
Nobaidīt pirmo tauriņu.
Uzbrist soliņam,
kas pieder diviem,
un iztraucēt skūpstu.

Uz mirkli
nervu kumeļu
izlaist no grožiem...

Nevar zināt,
kādām margām tas pārlēks,
zem kāda braucamā metīsies,
pumpuru sprāgšanas
un savas brīvības apdullināts.

Es esmu vajadzīgs
vienīgi pats savam
idiotismam.

Viens otram vajadzīgi -
un viens otram
apnikuši.

Un tomēr -
lēnām, kā mēness dilst,
noplok sāpe.

Iesūtīja: Tension ; laiks: 29.03.2007 15:28

Imants Ziedonis
No abām pusēm

Salikt kopā
nesaliekamas lietas:
nepienākušas,
nepieietas.

Šķūnelī kopā
ar veco sienu
iemīdīt pantā
parītdienu.

Vienā ķēdē
ar durvju zvanu
iemontēt nāvi
un piedzimšanu.

Nebūt ne vakar,
nebūt ne rīt:
abas šīs gaismas
uz mani krīt

šurp. Un, te manī
satiekoties,
rāda: ka citur
nav kur doties -

no abām pusēm
spiež zelta gaiss -
un kurp iet: tu sev pats
esi vienīgais.

Iesūtīja: Tweety ; laiks: 29.03.2007 15:40

Viens no maniem mīļākajiem dzejoļiem...
Tikai autoru nespēju vairs atcerēties...

***
[center]Atkal magones,
Sarkanas magones kliedz,
Atkal tu kvēlošas lūpas
No magonēm sniedz.

Atkal tulpes,
Melnas tulpes pusnaktī tumst,
Atkal tavas acis
Melnajās tulpēs skumst.

Atkal lilijas.
Smarža caur logu kāpj,
Tavu roku maigums
Caur liliju smaržu sāp.

Atkal ceriņi,
Ceriņi nāk un bēg,
Tavi mati man ceriņu naktīs
Uz krūtīm deg.

Atkal sveces,
Baltas sveces klusumā raud,
Kāpēc tu esi visur,
Un nekur tevis nav.
[/center]

Iesūtīja: Poesie* ; laiks: 31.03.2007 21:25

***

Kā atvadu vēstule diena
ar sauli, no kuras sāp acis.
Un vakara ēnā mans paraksts
kā maigums, līdz pēdējam izšķiests.
Un zaļacu nakts nu būs pastnieks
ar vienīgo vēstuli somā,
un sapnī no pastkastītes
tu izņemsi aploksni spožu
kā sauli, no kuras sāp acis.


***

Kāds pārbīdījis mēbeles un ēnas
un spokains mājīgums te apmeties
bez manas atļaujas.
Daudz brīvas telpas starp pulksteņa
tikšķiem,
ik vārdam nozīmju vairāk par divām,
klavieru melnā bura
šūpojas gaišā vilnī
un iemirdzas grīdas dēļi,
pa kuriem drīz nāks mūsu bērns.

/A.Aizpuriete/

Iesūtīja: Salomeja ; laiks: 09.04.2007 16:39

F.Barda

Aka

Pie tumsas, dzilas akas
Reiz engelis staveja
Un vina asara aka
ka zvaigznite iekrita.
ir gajusas dienas un gadi,
bet aka vel zvaigznite mirdz.
-Ak, klusais engel,
vai zini, ta aka bij' mana sirds.

Iesūtīja: Dvēselīte ; laiks: 16.04.2007 19:14

Pēteris Brūvers
Mehāniskais ````s.


Mehāniskā ````a pienākumi nav grūti:
izlasi rīta un vakara avīzes,
izspiego kaimiņus, nemanot
un regulāri saīsināt mirkļu nogriežņus,
līdz tie nograb uz nomoda plaknes
kā sauja kaltētu zirņu
uz zārka vāka;

Mehāniskā ````a pienākumis nav viegli:
paturēt prātā visus čempion-
līgas spēlētāju vārdus, rūpēties,
lai neierūs laikrāžu mehānismi,
lai Laiks nekad neaizkavējas, lai kuģi laikus
atgriežas ostās un uz bruģa lai vienmēr
ir kāda samīta sirds;

Mehāniskā eņģeļa pienākumi ir viegli:
smaidot aplidot ciemiņu galdus, saliet kausiņos indi,
nodziedāt šāgada lipīgāko šlāgeri, satilpināt
simt caurumus vienā, pavēlēt no alus putām piedzimt
Afrodītei, ieiet sieviešu tualetē
un vairs neatgriezties;

Mehāniskā eņģeļa pienākumi ir grūti:
ik nakti pārvērsties par metronomu,
ik rītu uzsmaidīt rētainajam manekenam, uzvārīt
viņam kafiju, sacīt tos pašus vārdus, izvadot
laukā pa durvīm, reizē
būt par olu un vistu, neatcerēties
pārejošas parādības;

Mehāniskā ````a pienākumi ir mūžīgi:
nemitīgi mainīt vietām
dievišķas himnas ar sātaniskām
vārsmām, neļaujot nofiksēt neko vairāk
par šaubu kvintesenci, nepārtraukti
baidīt ar mūžīgu pārdzimšanu, izsist
ķeblīti no kājapakšas, smejot
savus metāliskos smieklus

Iesūtīja: Kalevale ; laiks: 16.06.2007 20:19

Sanita Stepēna.

Man vajag papīru!
Es neiešu kakāt,
Rakstīšu dzeju,
Vārtīšos aliču zaptē,
Kopā ar Pikaso
Dzēsīšu cigarešu galus
Nodzisušās sejās.
Un katram garāmgājējam
(Vienkārši par to, ka iet)
Uzdāvināšu pa plūmes kauliņam,
Ko audzēt puķupodā
Es atvadīšos, jo ļoti nopietni domāju -
Mēs visi esam garāmgājēji
Saviem puķupodiem,
kuros dīguļo nepiepildītie
nomoda sapņi.

Iesūtīja: branvels ; laiks: 16.10.2007 20:06

"Sapnis" (O.Vācietis)

Sapnī maziņš rūķītis man nāk
un ar mani atkal tiepties sāk:
- Iztaisi man tā un tā, un tā -
- vienu nakti ogles melnumā,
vienu rītu ogles sārtumā. –
Taisītu. Bet pasaki – no kā?
- Esi dzejnieks – taisi no nekā.

Lūdzu, un tad uztaisi vēl tā,
lai šai rītā feja pretī nāk,
lai mums mūžs ir egles staltumā,
lai mums mūžs ir ievas baltumā,
lai mēs noreibtu no salduma...
Es tam vēlreiz prasu – bet no kā?
- Esi dzejnieks – taisi no nekā. –

Paiet nakte ogles melnumā,
aizkvēl rīti ogles sārtumā,
aiziet mūži egles staltumā,
nobirst mūži ievas baltumā,
esi noreibis no salduma...
Kur ir rūķītis? Nu, kā tad tā...
Jāsāk viss no gala.
No nekā.

wub.gif

Baletomānija (K.Elsbergs)

Laimīgi atkal
Pie loga es smejos,
Manā sētā
````i dejo.

Viņi to labāk
Par normāliem māk,
Viņiem tas iznāk
Patiesāk.

Umpapā, umpapā,
````i dejo,
Umpapā, tralalā,
Stāvu un smejos.

````i dejo
Dienu un nakti,
Es tik stāvu
Un situ takti.

Kleinajām kājelēm
Baleta mānija,
Mazo gulbīšu
Grafomānija.

Pagalmā manā
Ir purvelis maziņš,
Pazūd jau tajā
````i daži.

Pasaulē tomēr
Ir ````u daudz,
Citi nāk vietā,
Ar mašīnām brauc.

Umpapā, umpapā,
````i dejo,
Umpapā, tralalā,
Stāvu un smejos.

Komplimenti
Smaržo kā spirts,
Cik labi tev iznāk,
Cik solītis tvirts.

Kleinajām kājelēm
Baleta mānija,
Mazo gulbīšu
Grafomānija.

Daži, ar kuriem
Es aprunājos,
Teica, ka tas vēl
Tik mēģinājums.

Īstenā deja
Pēc gadiem būs,
Pie sava loga
Es ielūdzu jūs.

Iesūtīja: Floriāna ; laiks: 01.11.2007 20:32

I. Ziedonis

taureņiem tik savādiem pilns gaiss
laikam neesmu te vienīgais
un tas salauzītais lidojums
gan jau kādam vēl te ir no mums

gaiss pilns taureņiem tik savādiem
jums nav jāgrib it nekas no tiem
gan jau virs tām rētām kuras dzīs
viņi debesīs ko ierakstīs

ķersies rīklē kumos taisni kamts
satrūdēs zem zaļas zemes samts
mana dzīve: salauzītā šī
mana ticība: ir taurenī

Iesūtīja: Zefīre. ; laiks: 07.11.2007 20:07

Ojārs Vācietis.
Greizsirdība.

Ko tu skatījies
Tajā nobirušajā kokā?

Viņš ir lapas aizlaidis pa vējam
Tā kā visi.

Ko tu skatījies
Tajā luksoforā?

Viņš ir dzeltens, zaļš un sarkans
Tā kā vienmēr.

Ko tu skatījies
Tajā vitrīnā?

Tur ir pērkamais un pārdodamais
Tā kā visur.

Nav nekā vairs?
Nav nevienas puses,
Kurp tu drīksti kaut vai paskatīties?

Nē, ir puses.
Lielas četras puses.
Četras debess puses.

Bet tu nemīli mani.

___

Ojārs Vācietis.
Ceļš.

Pie visa, kā eju
es eju kājām.

Es gribu atnākt
un nevis -
ierasties.

Bez ceļa piekusuma.
Bez ceļa vientulības.
Bez sevis satikšanas.
Bez ilgošanās pēc tevis.

Es gribu pienākt
un nevis -
uzrasties.

Bez attāluma.
Bez soļiem.
Bez soļu balss,
kas runā
neizrunājamo.

Jā, es noplēšu daudz
zoļu,
bet es nenoplēšu daudz
cilvēku.

___

Māra Zālīte.
***.

Dzimtais pavards
pie debesīm kuras.
Lai pārnāktu mājās,
mēs neveram durvis,
bet grāmatu vākus
un brīvojam telpu sevī,
kur dzimtenei būt.

No gliemeža mācīties nevaram,
jo mājas nav patvērums mums,
bet mēs būsim patvērums mājām.

___

Māris Melgalvs.
***.

Sapņi iet Daugavā.
Tie nav atmiņu sapņi.
Divreiz tās pašas ilgas
uz jūru neplūst.
Sapņi par to,
ka kaut kur

vēl stāvāki krasti būs,
vēl zilākas debesis būs
un kāds akmens nez kāpēc vēl raudās.

Daugavu vari
pat neredzēt.
Bet tās sapņi ir jāredz.

Iesūtīja: Zefīre. ; laiks: 20.11.2007 16:39

Ojārs Vācietis.
***

Cik daudz ir vajadzīgs,
lai saprastu,
ka nav uz pasaules mēmo.

Dažs tā ir nomirst,
sevī klausīdamies
tikai.

Un svēti ticēdams,
ka pārējie ir
mēmi.

Es putnu nopirku
un izlaidu no
būra.

Putns sēdēja
uz vietas
it kā būrī.

Bet pāri
brīvi padebeši bija -
pār abiem mums
un - vieni un tie paši.


Ojārs Vācietis.
Sarkanā.

Plandošas ugunis vēji nes,
Plandošas lāpas mēs rokās turam, -
Mūsu zeme no tālienes
Šodien ir kuģis ar sarkanām burām.

Pilsētas sarkani audekli tin,
Un tās ir vienādas gluži kā māsas, -
Šodien ir svētki, un svētkus svin
Magoņu, liesmu un asiņu krāsas.

Magones. Šodien ik karogā zied
Latvijas magoņu sarkanās liesmas -
Šodien, kad vējš līdz ar cilvēkiem dzied
Cīņu un uzvaru sarkanās dziesmas.

Liesmas. Cik tālu sniedz vēsturē skats,
Uzvaru kalni bij grūti un stāvi.
Blāzmo līdz šodienai Piektais gads,
Degošo muižu sarkanie kāvi.

Asinis. Viņas ik karogā kvēl,
Sarkanās, dzīvās un bezgala straujās,
Tās pland ik karogā vēl un vēl -
Pukstošās šodien un izlietās kaujās.

Ceļa vējš sarkanās buras pūš,
Mīļotā zeme, gan brālis, gan māsa,
Ir tavi matroži un viņu mūžs -
Magoņu, liesmu un asiņu krāsā.

Plandošas ugunis vēji nes, -
Plandošas lāpas mēs rokās turam, -
Mūsu zeme no tālienes
Šodien ir kuģis ar sarkanām burām.



Ojārs Vācietis.
***

Kā vējš alkšņiem
tu uzpūti man -
un es kļuvu
gaišāks.

Lapu apakšpuses
alkšņiem ir
baltākas.

Cilvēku iekšpasaule ir
trausli tīrāka
par viņu ārpasauli.

Tāpēc jau sargās,
kā nu kurš
māk.

Bet es vairs nemāku.

Lai nāk kas nākdams -
kāda varena balss,
Visstipra roka,
visvarena
vara
man ir lēmusi,
nolēmusi
un piespiedusi
no tevis
nesargāties.


Ojārs Vācietis.
***

Vientulībai ir zaļas lapas,
Vientulībai ir balti ziedi,
Vientulībai ir zila debess,
Uz ceļa trīcošas mēness ēnas,
Rietā degoši logu stikli,
Brīnumsvecīšu bērna prieki.
Tikai vientulībai nav acu.

Iesūtīja: lilsiiis ; laiks: 20.11.2007 17:59

Lija Brīdaka

vairs nezinu...
vairs nezinu, kā es to spēju,-
es biju aizslēgti vārti.
tu klauvēji, sauci un lūdzies,
un veltīgi, veltīgi viss...
un tagad man vienatnē izplēn
nakts uguņu dzirkstīties sārti
un krūtīs spītīgais lepnums,
lepnums ir izdzisis.
tagad durvis līdz galam,
līdz galam atvērtas, gaida,
es pati tev tiecos pretī-
noliecies, noskūpsti, nāc!
[..]
tikai - tu esi tālu,
un varbūt tā arī labāk-
lai manus vājuma mirkļus
vien istabas sienas glabā,
bet rīt, rīt es ieslēgšos sevī atkal
ieslēgšos sevī kā senāk,
kad sirds tavu satraukto elpu,
tavu soļu tuvumu jūt,
un, skatoties manī, tev prātā nenāks, nē nenāks,
ka varu kādreiz es citāda arī būt.

Iesūtīja: Kristiina ; laiks: 30.11.2007 16:55

Ojārs Vācietis.


BALTĀ ROMANCE.

Nāk nakts ar visīsāko miegu
un pašām visgarākām ilgām,
un rasainām sudraba smilgām -
nāk nakts ar visīsāko miegu.

Nāk laiks ar viskarstāko pļauju
un briesmīgu kastaņu krusu,
un zeltainu birztalu klusumu -
nāk laiks ar viskarstāko pļauju.

Kā sienāžu dziesma pār sniegu
tu atnāc un paliec un skani
caur pasauli visu un mani -
kā sienāžu dziesma pār sniegu.

Iesūtīja: kauliņš ; laiks: 01.12.2007 20:04

Ojārs Vācietis.

Aizturiet asaras,
aizturiet smieklus,
aizturiet mīļumu,
aizturiet naidu,
aizturiet elpu,
aizturiet,
aizturiet,
aizturiet...

Ko visu tik nemāca aizturēt!

Aizturiet asaras –
nelaikā izlīs.

Aizturiet smieklus –
nevietā paspruks.

Aizturiet mīļumu –
nepelnīts dabūs.

Aizturiet
elpu...
Tā pati aizraujas
brīnuma priekšā.

Neko no pasaules
neaizturiet,
īpaši – laiku.
Veltīgas pūles.
Bet sabrukt
var.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 02.12.2007 21:50

Māra Zālīte.

Nulles cikls.


Nulles cikls.
Viss izrakņāts.. Vienās dangās.
Dabūt nevar neko.
Būvmateriāli mangoti.

Nebūs te hesa,
Nedz teātra, nedz gaismas pils.
Ne māja kādam, ne muzejs,
Ne debesu skrāpētājs zils.

Te būs attīrīšanas ierīces.
Manām domām un jūtām.
Nulles cikls. Viss izraksņāts.
Zeme uz grūtām kājām.

Imants Ziedonis.

Kad dzērves atkal projām dodas.

Kad dzērves atkal projām dodas,
Tās gaidot skatās vēl uz mums
Un nesagaida. Kur viņs rodas -
Starp mums šis mēmais pārmetums.

Balts putns lido debess klajā
Un krīt, un viss, un beigts,
Un paliek mutē aizslēgtajā
Tas pārmetums, kas nepateikts.

Viens otru dzērām, kad mums slāpa,
Bet tagad balta puķe lūdz:
Tu, lūdzu, aiztaupi man sāpes! -
Kāpēc, tev mani jāapzūdz?

Vai lapai var ko pārmest lapa?
Un ko drīkst pārmest ziedam zieds?
Bet manu galvu kā pie kapa,
Kāds dīvains smagums lejup liec.

Un, kad tu balta nāc pār pelniem
Man nav tev spēka pretī iet.
Ar kādiem ziediem smagi melniem
Pret tavu sirdi mana zied!

***


Kā lietus knābā,
kā mūs lietus knābā...
Un - krusa, krusa krīt
Un neizdabā...
Un bailes, kādas bailes
visā dabā...

Es darīšu, cik varu,
tavā labā...

Iesūtīja: ogle. ; laiks: 02.12.2007 22:18

Ojārs Vācietis.
***

Es arī pats savu dzērvi
aizsūtīju uz ziemeļiem -
tur ir tik īsas vasaras,
ka vajag daudz dzērvju.

Uz dienvidiem lidotojot,
viņas pār mani
katra pa dzērvenei nomet.

Un šajā rubīnu lietū
viena oga ir
lielāka.

___

Ojārs Vācietis.
***

Es izstiepu roku,
lai barotu badaino tumsu,
bet sapratu,
ka es te ubagoju,
un man delnā iegūlās
bezsvara nakts.

___

Ojārs Vācietis.
***

Kauna lieta,
ka es tevis priekšā,
kura man dod šajā dzīvē
visvairāk krāsu,
skaņu,
un vārdu,
kļūstu bezkrāsains,
mēms
un šļupstošs.

Sāku raut riņķī
kā veca plate
uz vēl vecāka patafona:
`man tev jāsa...
jāsa...
jāsa...`


Un naktīs kā lietuvēns
gulstas uz krūtīm
tas viss,
kas man tev jāsaka.

Un es jūtos
kā kaimiņu ābolos pabijis
puika,
kas palicis
nepieķerts.

No tā vien šķebina,
ka tie āboli
neēsti paliks
un sapūs.

Kaut kas manā dzīvē
ir atgriezies
nevainības
visbērnišķīgākajā
orbītā.

____

Ojārs Vācietis.
Šķiršanās.

Pagājušas divdesimt septiņas stundas.
Varbūt...

Bet ir pagājis pavasars -
Es redzēju čurkstes,
kas ņudzēja Gaujas krastā,
un ķīvītes kliedza.

Varbūt blakus istabā raudāja bērns.

Pēc tam sāka smaržot siens
Un gaiss dūca.
Ar basu kāju es laikam uzkāp.is biju
Uz kameņu perēkļa.

Varbūt garām brauca mašīna.

Pēc tam
Kļavas lapa
Dzinās pakaļ autobusam,
Aizkusa, apstājās
un atkal dzinās -
It kā autobusā būtu aizbraucis
Tās pavasars.

Varbūt es vēl ticu, ka tu atnāksi.

Pēc tam bija krusa.
Tā krita patvertnes uzbēruma zaļakā zālē,
Ripoja lejup pa doma zaļgano jumtu,
Sitās caur divu koķetējošo
Mākslīgo vārdu saharīnu,
Bira skursteņos kuģiem,
Un kā trokšņu stacija dūdinājās uz palodzes,
Slāpējot sirdsapziņu diviem,
Kas zaga mīlestību `kaut kā pēc`,
Kam pietrūka ņemt to tāpat.

Varbūt, ka es vairs neatšķiru galveno.

Pēc tam nāca sniegs.
No sākuma kusa uz rokas,
Bet vēlāk vairs nekusa.
Tāpat kā toreiz es laikam jūtas Rīga,
Kad pa viņu brauc saldētavas.

---


Iesūtīja: kauliņš ; laiks: 16.12.2007 14:58

Rainis - Ubagu dziesma

Līku muguru
Apkārt klaidot,
Dāvanu lūgties,
Gaužot un vaidot -

Zemāka liktens
Vairs pasaulē nava:
Lūgties tā paša,
Kas tevi kava!

Kas tev atņēma
Tavu tiesu,
Kas tev nospieda
Garu un miesu!

Lūgties, lai dzīvību
Brīdi vēl vilktu,
Nabaga gaita
Par sprīdi vēl ilgtu!

Pirmdzimtas tiesības
Atļaut sev laupīt,
Lēcas virumu
Saudzēt un taupīt:

Mirēji ļaudis,
Mūžīgie nelgas,
Nu jums no asarām
Acis ir velgas.

Raudat sev, raudat, -
Kas gļēvos ies žēlot? -
Cīnīties, krist,
Ļaut sirdij kvēlot!

Iesūtīja: ogle. ; laiks: 16.12.2007 15:11

Ojārs Vācietis.
***

Man tev jāsaka

tik milzīgs mīļums,
ka man kauns
par viņa milzīgumu.

Es nevaru pierunāt lūpas,
lai viņas
to pasaka.

Es nevaru salīgt ar papīru,
lai tas viņu paņem.

Un neizsacīts
tas nevar palikt.

Ar katru sekundi
vairāk plīst kapilāri,
kamēr saplīsīs
pavisam.

Laikam tas viss
mēmi krājies pa gadiem,
apvārtījies ziedputekšņos
pa priekiem
un bēdām
un tagad pieprasa
savu reizi
un tiesu.

Un stāv tā reize
pār mani
kā šķīlies
un tagad vairs nedziestošs
zibens.

Cik negaisies bija jānāk,
cik zibeņiem
bija jāšķiļas,
lai beidzot tie kļūtu
nedziestoši!


Ojārs Vācietis.
Tu vari.

Tu vari
parādīties uz mirkli
kā zibens.

Tu vari atnākt ar ausmu
un aiziet ar rietu
kā diena.

Tu vari aizdegties
degot un dziestot
kā svece.

Tu vari būt visam pāri -
pirms manis,
man esot,
pēc manis
kā laiks.

Tu vari visu.
Tev nav atnākšanas
un aiziešanas -
tu esi manī.

Ojārs Vācietis.
***

zvaigzne skatījās uz leju
tikai neredzēja sevi
kā es tevi neredzēju
arī skatoties uz leju
dienu zāļu mūžamežā
krustām šķērsām liktos mūžos
tavu acu divas zvaigznes
arī skatījās uz leju
lai no dzīves nereibst galva.


[♥]

Iesūtīja: Samāra. ; laiks: 21.12.2007 19:40

Šis man lika smieties no visas sirds.. ^^

"Vārdi, kas būtu jāatcerās grūtos brīžos un pārdomām:
Galo
es krītu no biksēm un čurāju krēslā..
es jūtos kā Humpa Lumpa
tas sāk kļūt par iebiezinātu pienu priekš kafijas
/tas man-atcerei/

Ziemassvētki, Ziemassvētki
Sen jau jūsus aizmirsām
Būs zirnīši, būs pupiņas,
Būs brīvdienas vadziņā."


Iesūtīja: evija ; laiks: 29.12.2007 20:19

visiem zināms veidenbauma dzejolis.

tumsa un migla
pasauli sedz,
mūžīgas rūpes
dzīvē tik redz.

velti ir strādāt,
veltīgs ir darbs,
galā tak zemē
grauž tevi tārps.

laimības sapņi -
blēņas un nieks;
nava virs zemes
sagaidāms prieks.

ciešanas, sāpes
sirds tikai jūt,
nolādēts liktens
cilvēkam būt!

~~~

vācietis. vecenīte ar miķelīšiem.

vecenīte iet ar salnas puķēm -
padusē nes miķelīši sauju
tā kā pirtsslotu uz pirti.
vecenītes nedēļa ir galā,
lielā sestdiena ir pienākusi -
rudens lietus vecenīti mazgā,
rudens lapas vecenīti slauka,
rudens dīķis uzmet miglas sutu,
un par zilo pirtsslotu jau sacīts.

vecenīte iet ar salnas puķēm.
miķelīšu skropstās lāso lietus.
vecenītei blakus dzlzsceļš stiepjas -
satiekas un šķiras vēsas sliedes,
aiziet garām ešelons ar tankiem,
uzpūš vecenītei eļļas dvašu.
nodreb miķelīšu zilās skropstas -
tā ir mākslīga, bet arī salna,
kas pašreiz gar semaforu aizdārd.

vecenīte iet ar salnas puķēm,
blakus parkā bērni lasa zīles,
un aiz apsvilušiem rudens mežiem
kaut kur atber kartupeļus sēklai,
kaut kur sievas kliedz no labām sāpēm,
kaut kur zilā jupiterā skatās.
izskrien suns un vecenīti aprej.
vecenīte apstājas un klausās -
kamēr suns vēl rej uz tevi, vēl ir labi.


Iesūtīja: trobelius ; laiks: 05.01.2008 23:16

Iztoks Osojniks

Ēna

Pirms mana dvēsele
noslīkst tukšumā
un mana miesa
krematorijā izkūp dūmos,
man vēl daudz kas ir jāiemācās, -
šādus vārdus norūca bārdā Tagada kungs.
Piemēram, tas, ka man vienalga,
vai tieku godāts,
un ka negaidīts vēja pūtiens,
kas ietriecas sejā
un sajauc matus,
ir viss, kas cilvēkam vajadzīgs
labai omai.
Un ka viss cits ir tikai ēna,
kavēklis dvēseles gaitām.


Tagada kungs, ārsts no Osetijas

Nevienu neinteresē, kas mēs esam.
Vai kas esi tu.
Un vēl mazāk, kas esmu es.
Ģimenes ārsts kalnu ciemos,
kurš nupat vienam jaukam
skuķēnam izglābis dzīvību.
Pēs daudziem gadiem viņai piedzims puika,
kurš tagad lasa,
ko es sapņoju 1999. gada novembrī.


Pats pēdējais

Tagada kungs, tas, kurš jums
noteikti jau līdz kaklam,
debesīs paskatījās un teica:
Patiesi, ir mana pasaule liela kā visums
virs man ciema,
vienīgi žēl, ka pats ciems ir
ievērojami mazāks.

Iesūtīja: yuptuu ; laiks: 05.01.2008 23:24

Eduards Veidenbaums

***

Ja gribi tikt pie labas vietas,
Tad klanies, lokies, rokas laizi!
Gan citi sauc tās kauna lietas.
Par to nekas, kad nāk tik maize.

Pie bagātnieku lepniem galdiem
Tu pazemīgi klātu lieni
Un glaimošanas vārdiem saldiem,
Cik vien ir spējas, katru cieni.

Bet, dieva dēļ, ar zemākajiem
Nekad lai kopā neredz tevi!
Min labāk kāju virsū vājiem,
Jo prātīgs gādā tik par sevi.

Tā drīz tu augstā vietā tiksi,
Tev slavēs, teiks par lielu garu;
Tu līdzbiedrus zem kājām liksi,
Un katris bīsies tavu varu.

***


Jebkuram cilvēkam ar principiem šis dzejolis ies pie sirds wink.gif

Iesūtīja: ~Vanesa~ ; laiks: 13.01.2008 20:06

Cecīlija Dinere

Kas zin, cik paies vēl gadu,
Varbūt pat veseli simts,
Cilvēks nezinās dvēseles badu,
Jo viņš bez dvēseles dzims.

Mākslu mūzas sēdēs bez maizes
Un diedelēs garozas ielās,
Bet dzejnieki dvēseles aizstās
Ar jaunām ķīmiskām vielām.

Un ķīmiskas vielas tecēs
Pa artērijām un vēnām,
Un nomainīs paaudzes vecās
Ļaudis bez dvēselēm gēnos.

Tiek cildināts dvēseles seklums,
Tiek dvēsele plosīta driskās,
Šos trīszilbju vārdus meklēs
Vārdnīcās arhaiskās.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 18.01.2008 10:56

O.Vācietis

Vējš no Jūras.


Vakar taču bija visas peļķes ciet,
Sniegs bij koku zaros, sniegs bij gaisā
Un pat tie, kam nebija kur skriet,
Steidzās tur, kur taisnāk.

Sals jau sāka dienā cauri cimdiem durt,
Un pret vakaru tas bij vēl spalgāks,
Tikai divatā dažs bij šur tur,
Bet tai šķirai jau viss vienalga...

Šodien nav ne pārslas, šodien nav ne palts,
Žūžo bulvāri, tiem nav vairs, no kā bīties.
Sausai ielai pāri vēji šalc,
Zemes smaržas pilnie, siltie, negaidītie.

Zvirbuļiem jau šķiet, ka pavasaris būs,
Savā valodā tie rīko brēku.
...Mīļā pilsēta, tu atkal pārsteidz mūs,
Kur tu ņēmi tādu milzu spēku -

Vienā naktī izmēzt savus plašumus
Kā ar lielu slotu sīku telpu!
Pilsēta dun. Tikai vējš ir kluss,
Tikai vējā sajūt jūras elpu.

Lai mums arī katram cita dzīve plūst,
Sasnieg reizēm bēdas sūras, sūras,
Un tad pēkšņi jūtam - sniegi kūst...
Tur ir vainīgs vējš. Un noteikti no jūras.

Iesūtīja: pekene ; laiks: 18.01.2008 20:30

Inga Gaile

***
ir mēness gaišzilās debesīs,
ir nokaitēts bruģis zem kājām,
ir kāda piestātne pie kāda tilta,
ko šovakar sauc tu par mājām,
kāds spēlē klavieres aizlauztu balsi,
tevī ir izskaidrojums it visam,
tu skrien pa kāpnēm mirkli pirms kara,
mēs tevi vēl nepazīstam.
tu atnāksi stipri nosalis saulē
un teiksi - tur visas kaķes ir grūtas,
es pacelšos pirkstgalos,
tu pacelsies pirkstgalos,
un saudzētjot aizsvīdīs rūtis.


***
Mīlošas atmiņas paliks parkā uz sola,
tavs tēvs, tava māte un visa tā lidoņu skola.
Ko tu teiksi tai mirklī, kad plaksti lips ciet?
Man liekas, ka ceļa nemaz nav.
Ir tikai cilvēki, kuri iet.


***
Riteņbraucējs aizbrauc, atskatoties uz maniem logiem,
laukā pūšot vasaras vakara vējš,
nekas nekur nepazūd,
kaut ir skaidrs, ka pat mēs reiz aiziesim projām,
šonakt caur maniem pleciem iet bizbizmārīšu ceļš.


***
Nakts ieslēdz trešo ātrumu
un aizrullē caur sniegu
uz turieni, kur zvaigznes sadurtas uz stīgām,
kur akmens kastes elpo nemierīgā miegā.
Pirms mošanās ir visi koki kaili.
Bet katrā pirkstu galā pulsē Rīga.

Iesūtīja: Agate ; laiks: 10.02.2008 21:07

Imants Ziedonis

Ir svarīgi,
lai dūmu stabs kāpj debesīs, -
ja tev ir seši krēsli,
sadedzini trīs.

To rožu kroni,
ko ap logu pinat, -
ir svarīgi,
lai jūs to sadedzināt.

Un to, kā sadeg vārds,
jūs arī zināt.
Pirms nesadegu es,
jūs mani nepazināt.

Un viss, kas tiek
pirms sadegšanas svērts, -
cik dīvaini -
nav savu pelnu vērts.

***

Pēkšņi liekas, ka jāraksta dzejoļi -
un tieši par kaislībām mazām:
par sīku lietu gar logu skrejam,
par granti un drazām.

Par smaržu, kas paliek no jaunkundzes vējā,
par kaut kādiem skatieniem ciešiem,
par mirušu dzirksteli jāraksta dzeja,
par apēstiem peļu kviešiem.

Par sevi arī, par sevi visvairāk,
par sīko, sev pašam doto;
par sevi: starp mēnesi un sauli -
tumsā
un apgaismoto.

Putekļi spoži, maza, nepilna gaisma
apspīd un atkal klīst...
Tumsa visapkārt ir tā kā rēta -
milzīga rēta, kas dzīst.

Iesūtīja: ogle. ; laiks: 20.02.2008 14:10

Ojārs Vācietis.

Ja tu neatbrauksi.

Ziema - dziļa un pasakaina!
Tādu vairs tagad nav,
Tādas bērnībā ir..

Uzcēlām sniegavīru,
Ielikām ogļu acis,
Ielikām taisnības dēļ
Baltu un sniegainu sirdi.

Mātes mūs aizvilka mājās.
Pagalmā palika viņš -
Balts un viens pats.

Krēsla bij peļu krāsā,
Putenis - milzu pārslām.
Sniegavīrs skatījās sniegā,
Dzīvā, krītošā sniegā -
Ko tad viņš varēja darīt?
Kaimiņu bērni bij slinki,
Taisīja lēnām, lēnām
Mūsu sniegainim draugu.
Todien tas vēl nebija gatavs..

Pukstēja sniegaiņa sirds,
Baltā un sniegainā sirds:
- .. Balts un viens pats,
balts un viens pats.. -

Ietu pa pasauli meklēt
Kaut kur atrastu draugu..
Sniegainim nebija kāju.

Tā viņš skatījās krēslā,
Dzīvā, krītošā sniegā,
Skatījās, vai kaut kur nenāk..

Piemiegto acu ogles
Izskatīja vai pelnos,
Pukstēja sniegaiņa sirds,
Baltā un sniegotā sirds:
- Balts un viens pats..
Balts un viens pat.. -

Sniegainis kļuva akls!
Nenoturēja acis
Tālumam pievērstā pierē.
Un tās nokrita zemē,
Tāpēc, ka gaidot tevi,
Tāpēc, ka skatoties tālē,
Ogles bij kļuvušas karstas,
Ogles bij kļuvušas sarkanas.

___

***

Es gaidu tevi
Uz šī pavasarīgā stūra
Jau visu dzīvi.

Var būt, ka tu
Mani gaidi citur,
Bet, tikai šeit satikušies
Mēs satiksimies.

Mirguļo kupenas,
Un upēs ir daudz ūdens.

Lieli kuģi var peldēt
Pa tādu dziļu un brūnu ūdeni.

Bet es gaidu tevi
Un skatos
Uz papīra kuģīti
Marta ledos.

_____

***

Nebaidies, ka man šodien nav smieklu,
es esmu bagāts un smejos ar skumjām,
un bagāts es esmu tieši ar tevi,
tik ļoti bagāts, ka drusciņ ir jāskumst,
taisni par to, ka tik daudz ir kā pārāk -
gaišs līdz reibonim, laimīgs līdz sāpēm.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 20.02.2008 17:44

E.Veidenbaums

***
Iedzer brāl! Ātrām kājām
Mūža dienas projām skrien,
Nāve sauc uz tumšām mājām,
Iedzer, kamēr kapā lien!

Iedzer brāl! Laiki grūti,
Dzīves ērkšķi nikni dur.
Iedzer, mazāk sāpes jūti,
Jaunu dzīvi alus bur.

Iedzer brāl! Nodzer prātu -
Prāts tik bēdu kaudzes ceļ.
Muļķis tikai domas krātu,
Gudrais ellē viņas veļ.


M.Zālīte

Ekspertīzes slēdziens

Ne skauģis, soģis, ļaunvelis,
ne greizsirdis, ne draugs, ne rads.
Nevērīgi apejoties ar vārdu,
viņš sevi
ievainojis
pats.

Iesūtīja: ogle. ; laiks: 01.03.2008 22:18

Ojārs Vācietis.
Nemosties vēl.

Nemosties vēl.
Vēl ir auksts.
Zari dreb.
Cauri vētrām kaut kur
tavi gājputni
laužas uz mājām.

Pasmaidi miegā.
Un vieglāk
būs visiem,
kas iztur ziemu
tev blakus,
un tiem,
kas caur vētrām
pie tevis
nemaz nevar atnākt.

Pasmaidi miegā
tik viegli,
lai vieglāk
ir vizbuļiem tikt
cauri sniegam.

Nemosties.
Pasmaidi miegā
un pamāci
pasauli
pasmaidīt.

___

***


Tikai lai tās ievas ziedētu.
Ātrāk.
Mazlietiņ..

Kamēr vēl lakstīgalu
pietiek
acīs.

Kamēr vēl nepietiek
smaržu
nāsij.

Kamēr vēl mākoņi
krūtīs krīt
dziļi.

Tikai lai tu neraudātu..
Kad es
smejos.

Iesūtīja: nenuil ; laiks: 14.03.2008 22:59

klāvs elsbergs

viens lidinās gaisā un viņam ir labi
viņam ir spārni viņam ir knābis

viens klaigā sētā aiz atkritumkastes
viņam ir ūsas viņam ir aste

viens medī pa džungļiem un auro kā durns
viņam ir strīpas viņam ir purns

viens tek man garām un spīguļo silti
viņam ir krasti viņam ir tilti

viens pilēdams pil viņa rokas ir slapas
viņam ir zari viņam ir lapas

viens plešas un kratās aiz piepūles lielas
viņam ir kvartāli viņam ir ielas

viens klibo man pretī tik līks kā skumjas
viņam ir domas viņam ir dumjas

viens bija varens viens bija liels
viņam ir zārks viņam ir miers

viens ir apmeties drusku tālāk
viņam ir tornis ar krustu galā

-----------------

Cilvēciņš, kas izlēca
no manas sirds,
līdzīgs vienai pazaudētai
meičai ir.

Viņam gari mati,
līdz nabucītim krekls,
viss, ko saka cilvēciņš,
varbūt liekas sekls,

bet viņam ir daudz mīļuma.
Kas gan man to dos.
Nelaimīgais cilvēciņš,
viņš ilgi nedzīvos.

------------------

atvadies puisīti vecais
no gaišiem un ausainiem laikiem

kad sūkāji liepu lapas
un Salacā peldējies

tie bija lieliski laiki
maigi kā atmiņas

tu nezināji cik smalkā
diegā viss karājas

ir vasara pārtrūkusi
puisīti atvadies

Iesūtīja: Kalevale ; laiks: 17.03.2008 19:21

Amanda Aizpuriete

tu noskaties, kā viņi tevi aizmirst
tu piekrītoši galvu paklani
tu saki: tas ir dabiski
kā savādāk

galvenais no jautājumiem: vai
tu viņus mīli
vai ienīsti

Iesūtīja: saulė naktį ; laiks: 18.03.2008 08:20

M. Cvetajeva

Уж сколько их упало в эту бездну,
Разверстую вдали!
Настанет день, когда и я исчезну
С поверхности земли.

Застынет всё, что пело и боролось,
Сияло и рвалось:
И зелень глаз моих, и нежный голос,
И золото волос.

И будет жизнь с ее насущным хлебом,
С забывчивостью дня.
И будет всё — как будто бы под небом
И не было меня!

Изменчивой, как дети, в каждой мине
И так недолго злой,
Любившей час, когда дрова в камине
Становятся золой,

Виолончель и кавалькады в чаще,
И колокол в селе...
— Меня, такой живой и настоящей
На ласковой земле!

— К вам всем — что мне, ни в чем
не знавшей меры,
Чужие и свои?!
Я обращаюсь с требованьем веры
И с просьбой о любви.

И день и ночь, и письменно и устно:
За правду да и нет,
За то, что мне так часто — слишком грустно
И только двадцать лет,

За то, что мне — прямая неизбежность -
Прощение обид,
За всю мою безудержную нежность,
И слишком гордый вид,

За быстроту стремительных событий,
За правду, за игру...
— Послушайте! — Еще меня любите
За то, что я умру.


Cvetajeva


Iesūtīja: Massacre ; laiks: 03.04.2008 19:07

O. Vācietis
Piesaukšana

Kuries
slīpā lietū, mana uguns,
kuries.

Buries
pāri senču kauliem,
mana sirdsapziņa,
buries.

Kur ies
mana tauta,
mana dūša
tur ies.

Turies
debesīs un zemē,
mana nolemtība,
turies.

***

Rudeņos es turp iet nevaru.

Viņa dzīvo tai ielā,
Ko rudeņos bombardē kastaņi.

Vasarās es turp iet nevaru.

Vasarās iela auzaug
Kā zaļa ala
Un nevar ielīst.

Pavasaros es turp iet nevaru.

Man ir par karstu elpa,
Un zaļās lapiņas
Ir ļoti vārīgas.

Ziemās?
Nu, kur tad var aiziet ziemā?

Un vairāk diemžēl nav gadalaiku.
Un es turp iet nevaru.
Nevaru.


M. Zālīte
Mantojums. Arī tā

Kāpēc man jāstiepj šī tirgus taša,
Šie gadu tūkstoši, gadu simti?
Es piedzimu vakar, un ļoti labi,
Tieši vakar es gribēju dzimt.

Kas man daļas, ka vergojāt jūs
Tos septiņsimt nezciktosgadus,
Viens otru kavāt, skaudāt un nīdāt
Un mirāt mērī un badā!

Ar kādām tiesībām jūs
Manī sagrūdāt savus gēnus?
Manā baraviku mežā (patvaļa!)
Dīgst pagātnes suņusēnes.

Pēkšņas, baigas un svešas.
Jūtas, kas nav manas jūtas,
Ienaids, kas nav mans ienaids,
Grūtums, kas nav mans grūtums.

Bēdas jūs esot zem akmens,
Jāsmejas, palikuši.
Manī tās esat sabāzuši,
Manī tās esat salikuši.

Iesūtīja: Apaču tuksneša rēgs ; laiks: 03.04.2008 22:20

Egils Zirnis

Nakts
Pielijusi nakts pa koku lapām,
Vārtu ēnā skūpstās,
Skūpstās divas ēnas.

Skūpstās ilgi,
Neviens mājās nenāk,
Nakts smagi pil un elpo,
Nakts elpo arvien lēnāk.

Nakts tik smagi pil,
Neviens vairs mājās nenāk,
Vēl tik skūpstās ēnas
Tukšā vārtu ēnā.

Nakts nosirmo,
Uz bruģa tumsa ļimst
Kā ēna bālo diena.

Nakts nosirmo,
Uz bruģa tumsa ļimst,
Un diena vārdos dzimst.

Iesūtīja: Kalevale ; laiks: 13.05.2008 19:14

Ilmārs Šlāpins

labdien,
es par visu vairāk
esmu laimīgs
kad saule riet
visās pārējās
diennakts stundās
dzērienu veikalus
neveriet ciet

Iesūtīja: trobelius ; laiks: 02.07.2008 22:55

Imants Ziedonis

Ko taureņi dara zemestrīcē?
Taureņi neuztraucas zemestrīcē. Taureņi žēlo puķes
zemestrīcē, mierina bites zemestrīcē.

Jo tek ārā no šūnām medus zemestrīcē. Jo birst
bitēm no kājām un pazūd smiltīs ziedputekšņi zemstrīcē.
Taureņi mierina galotnes zemestrīcē. Jo ar dažām saknēm
ir pārtrūkuši sakari zemestrīcē.

Taureņi māca turēties gaisā zemestrīcē. Taureņi
atskrien un izlaiž sivēnu no maisa zemestrīcē. Nav
nekā baisa, nav nekā tāda tik baisa zemestrīcē, ka
pašiem tā jātrīc, ka pašiem tā jāsāk trīcēt zemestrīcē.

Jocīgi gan, ka tikai taureņi mums var līdzēt, kad
zeme sāk trīcēt.

Iesūtīja: evija ; laiks: 20.07.2008 08:06

inga gaile

izsvītrojiem mani no sarakstiem,
realitāte ir mani atgrūdusi.
pilnmēness baltā bura.
vēl jau ir debesis, vēl jau ir, vēl jau tā saule kuras.

viņa skatās lietū -
lāses krīt maigas un remdē slāpes.
zaļā uguns, kurā deg sirds, izplēn, un apvārsnis atgriežas acu
priekšā.

prieka man nav, māt. prieka nav.
mani roku kauli atsitas pret tavu vēderu.
tu stāvi, rokas nolaidusi, un nezini, ko teikt savam pāraugušajam
stādam, kurš vienmēr skatās caur pieri un kuram laikā, kad sulas
pulsē pat asfalta ciļņos un trolejbusa vadi smaržo maijpuķīšu tvanā,
prieka nav.
violeti griezīgi svārki un skropstas kā renuāra gleznās.
liecies nu mierā, bērns.
bērns skatās un rokās iespiestajiem skaitīkļiem un iekaucas kā
koijots stepē, bez skaņas.
kaut kut, kādā vīnstīgām apaugušā namā, kliedziens izsrit visus logus
un pamodina, pamodina...
sapnis neko nepaskaidros.
tikai smiesies un dejos. pa dubļiem, kā izmisis, ņujorkā iesviests
vīnogu stampātājs. pēcsvētku rītā nekur nelaulāts alkānu pārītis lasīs
pudeles un apstāsies zem mana loga. viņš, plūmju ziedu smaržas
iztramdīts, nolauzīs zaru savai pilsētas saulē un ļergā nobrūninātajai
kukažiņai. kāda smaržā, kāda dzīvības smarža.
kā toreiz, kad samulsis, pēc sviedriem un alus smakojošs vakarskolas
11.klases skolnieks pasniedz orhideju čaukstošā papīrā, kuru es
izmetīšu rīgas centrā, lai sajustu orhidejas kailuma pieskārienu. lai
nebūtu jāskatās uz čaukstošo papīru un caku cakoto lentīti, kas liek
domāt par puisi, kurš ar saviem korišiem pirms skolas pasākuma izdzer aliņu
un nospļaujas pie kājām garām ejošai blondīnei.
lai nebūtu jādomā par to, ar kuru kopā mēs cepām kartupeļus ar visu mizu.
tie čaukstēja un čurkstēja rudens kaislīgumā.
no kartupeļiem un neprāta ilgām būt siltumā katru mirkli un visur bijām
kļuvuši gandrīz caurspīdīgi.
lai nebūtu jādomā par meliem, saldajām lūpām un gultas galvgali, kurā
ieķeras manas rokas, un rīta gaismu istabā, kura nav mūsu.
un pirmo cigareti, kuru mēs ejam nostreļīt pie tuvākā trolejbusa pieturas.
lai nebūtu jādomā par tavu skatienu toreiz, kad tu stāvi viņpus sliekšņa un
es šaipus.
tavs krekls tik balts un labi izgludināts, acis tik neprātīgas, ka tikai
pilnmēness kaisles apreibinātai var likties, ka tās ir atvadas un vienu nakti.
pēc tam es stāvu kanālmalā. ir sācies rudens. līņā.
man ir ļoti glīts mētelis un berete.
man ir divas kājas un rokas.
man ir lūpas un acis, bet zeme lēnām aizslīd, un paveras bezdibenis.
kliedziens uz iekšu izdedzina tuneli līdz pašai kājstarpei. tuneli, kura
pārogļotajās sienās tikai pēc ilgiem, miglas pilniem gadiem mēģinās
atgriezties skudras.
līņā. es stāvu. tu kavē vēl tikai piecas minūtes, bet es jau zinu. zinu, ka, ja
es spēšu izkustēties no vietas, redzēšu savas sačervelējušās rokas un sirmos
deniņus spoguļojamies lāmā pie pulksteņa.
tad apklustu. ilgi braucu ar trolejbusu. dzeru tīru šņabi no kakliņa. vemju,
pieķērusies pie rokas savam lielajam, blondajam draugam. un, kad viņa
kopmītņu istabiņā iedziedas vilki, kliedzu, beidzot kliedzu - vienu īsu,
dzīvniecisku kliedzienu, kurā lēveru lēveros no manas mutes izplaukst
sarkanas orhidejas.
tas viss.
orhidejas, orhidejas. pieskārienu ziedi. bez smaržas.
orhidejas. nomirst uzreiz. bet paspēj saindēt ar ilgām pēc kalna gala
mākoņiem, pār kuriem lien ausma no pirmās cigaretes dūmiem.

Iesūtīja: Anomalia ; laiks: 21.07.2008 11:44

Austra Skujiņa

Ielās


Man ielās dažreiz skumjāk kļūst kā naktī,
kad miklā tumsā dziest pie loga logs.
Zem akmens cietokšņiem trūd sapņi dziļi rakti,
un bendzīntvanā asins upes plok.

Man brīžiem elpas pietrūkst zemes krastos
un kājas atsakās bez mērķa tālāk klīst,
kaut vēji šalko svešu kuģu mastos
un naktīs meteori mirdzot krīt.

Un tad es sajūtu, ka ielās pretī
man smaidu nesviedīs vairs it neviens,
ka dzīves šaha spēle pazaudēta,
bet tas, kas zaudējis, ir dzīvei lieks.

Ak, pilsēta, vairs mani tavās rokās
kā upju straumes jūrā neaizraus,
ne atdzimšu es mīlas saldās mokās,
ne mieru radīšu kā doktors Fausts.

Zem akmens cietokšņiem trūd sapņi dziļi rakti,
un benzīntvanā sirds kā putns smok,
bet ielās skumji, skumji kļūst kā naktī,
kad miklā tumsā dziest pēc loga logs.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 22.07.2008 22:23

Ilgi meklēju šo dzejoli un beidzot atradu.

Eduards Veidenbaums

***

Es, redzu, ka nāve jau mani skauj...
Kā žņaudz mani nost un līdzi sev rauj...
Re redzu, ka baznīcā bērnieki iet,
Un dzirdu, ka zvana un sēri dzied
Un priekšā rēgojas tumšais kaps,
Priekš mūžības dzīvoklis sataisīts labs...
Jau nāvē man gurušās acis bāl, -
Lūk! mīlēdams pasauli tiku tik tāl.

Iesūtīja: trobelius ; laiks: 17.08.2008 16:47


Un beigās tak viss nemiers meklēšanās manās
ir skumju tik un sāpju pilna atgriešanās
pie Dzīvības un Gaismas pirmavota,
no kura man šī dvēsles uguntiņa dota.

Tik atcerēšanās - šī atzīšana visa!
Lūk, skumju cēlonis: reiz bija gaišs, tad - dzisa.
Un pilnība - šī ilga visusvētā -
ir tumša atmiņa no vienreiz pazaudētā...

/F. Bārda

Iesūtīja: Dženija ; laiks: 28.08.2008 11:08

Pēdējā laika topa dzejolis:

"Šķiet gribi būt tu slīdenis,
Kā tēvs tev allaž stāstījis.
Tik vienu viņš nav sapratis -
Cik izcils esi Elšpūtis."
/Šķirmice/

Iesūtīja: Lilla. ; laiks: 04.09.2008 17:31

Es velku uz papīra līniju.
--------------------------
Es velku uz papīra līniju.
--------------------------
Līnija ir taisna : --------.
Līnija ir skaista: --------.


Es velku uz papīra līniju,
līnija ved uz Tevi.
Es skaitu un skaitu lūgšanu,
lūgšanu par tevi.

Neko citu es nemāku,
Es velku uz papīra līniju.

Es gaidu un gaidu.
-----------------
Pie palātas gaidu.
-----------------

Vai saulainu laiku?


Gaidu un gaidu.

Lai manai mīļajai labi iet.
Tik daudziem uz pasaules labi iet.

/Klāvs Elsbergs/

Iesūtīja: coffee ; laiks: 15.09.2008 20:26

O.Vācietis
GAUJA

Kurš ūdens tā būtu smējies,
Ja to pasmeļ ar sauju?
Dievs bija iemīlējies,
Pasaulē laizdams Gauju.

Mana mūžīgā kaite.
Mana spalva un ota.
Vidzemes asinssaite.
Latvijas kaklarota...

Vārdus, cik grib, var sacīt,
Neīsts man liekas katrs.
Es ar aizsietām acīm
Apņemos tevi atrast

Starp visām Jeņisejām,
Starp visām Gangām un Elbām,
Pie visbaltākām dzejām
Un pie vismelnākā nelabā.

Un lai mūžīgi pastāv
Gaišums uz tavas sēres,
Rudzi uz tava krasta,
Asaras cilvēku bērēs.

Lai ļaužu kāzās ievas
Aizkūpas baltā sārtā!
Es to nelīdzu dievam.
Es to izlūdzos laikam.

Kādi tie dievi ir vecīši,
To jau tu zini pati.
Dievi raganas necieš.
Man tu, ragana, patīc.

Ne dievi, ne velni lai nezina,
Kas mūsu jūtām vārdā.
Bet, ja nu noķer un dedzina,
Tad – abus uz viena sārta!

Сергей Есенин rolleyes_a.gif
БЕРЕЗА

Белая береза
Под моим окном
Принакрылась снегом,
Точно серебром.

На пушистых ветках
Снежною каймой
Распустились кисти
Белой бахромой.

И стоит береза
В сонной тишине,
И горят снежинки
В золотом огне.

А заря, лениво
Обходя кругом,
обсыпает ветки
Новым серебром.

Mazliet atļaujos atgādināt pavediena nosaukumu - "Dzejoļi latviešu valodā". Lūdzu turpmāk to ievērot. Ja vēlaties ievietot jaukus dzejoļus citās valodās, tam vajag izveidot atsevišķu pavedienu. http://www.kurbijkurne.lv/forums/index.php?showtopic=7696 jau ir.
Ar cieņu, Roviela

Iesūtīja: evija ; laiks: 21.09.2008 14:48

Ziedonis

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp


Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Pats visas elles var paciest.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un kad viņš skatās tev acīs
Un mēmi klusē, un nelūdz nekā,
Lai sāpju smagums tiek dalīts.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un tu nezini, kā lai palīdz.

Dzejolis par vārnām


Es ļoti mīlu dzejoļus par vārnām,
Kas vientulīgi savā ligzdā pārnāk,
Kur bērnu nav, un spogulītī skatās
Tik knābis liels un divas acis platās.
Un ielas somiņa, kas arī nav pēc modes,
Un skapī spalvas saēdušas kodes.
Un pašai kļūst tik ļoti sevis žēl:
Tā kaut ko gribētos pie visa vēl!
Kaut draudzeni - kaut kādu lakstīgalu!
Nu kaut vai kraukli piedzērušos alu!

Iesūtīja: Lilla. ; laiks: 24.09.2008 15:25

Meitene no manas klases

Ir aizaugušas takas,
Redzi pati,
Kur katru gadu
Jauna zāle dīgst;

Bet uz to puisi,
Kas reiz tevi satiks,
Es laikam esmu
Mazliet greizsirdīgs.

Vai tamdēļ, kad mēs
Skatus mijām biežāk,
Un tagad gandrīz
Nepārmainām tos,

Bet divi ceļi
Bieži projām griežas,
Lai tālumā
Ar citiem satiktos.

Bet tagad šeit,
Uz lielās dzīves trases
Man tevi atcerēties
Silti būs.

Tu esi meitene
No manas klases
Kaut zvans uz stundu
Sen vairs nesauc mūs.

Un dzīvē visus-
Viņu, tevi, mani,
Kur vajadzēja
Nostādīja draugs-

Mūs skolas klusie
Koridora zvani
No tādām tālēm
Kopā nesasauks.

Bet atbrauc gan-
Tu sapratīsi pati,
Drīz mūsu kraujas
Atkal ziedos plauks!

Bet uz to puisi,
Kas reiz tevi satiks,
Es laikam būšu
Mazliet greizsirdīgs.

[Ojārs Vācietis.]

Iesūtīja: trobelius ; laiks: 13.11.2008 01:29

Kailajos kokos...
kā pūkas
aizķeras ilgas pēc mājām,
ugunskurs iesnaudies,
vēls jau...
kaut kur kavējas vējš
kailajos kokos
tās ilgas pēc mājām,
nu jau vienalga,
tikai pēc mājām,
bet varbūt...
to nemaz nav.

Juris Helds

Iesūtīja: Kalevale ; laiks: 21.11.2008 20:29

Ojārs Vācietis.

Man tevi nedrīkst atņemt
neviens
visstiprais,
ne atvilt,
ne apvilkt ar miglu.
Uz sekundes miljardo daļu
man tevi aizsedza
saule.
Tu nevari iedomāties,
kā maurot var
nedzīvu tuksnešu koris!

Iesūtīja: Lilla. ; laiks: 28.11.2008 15:58

Minūte.

Cits atceras dzīvi pēc saplēstā.
Cits atceras dzīvi pēc iegūtā.
Bet satikts vēl nav, kas pēc apēstā.

Ac ieurbjas debesī sniegotā -
Ar ko tu man paliksi. minūte?
Un tev man jāpaliek, neliete...

Un minūte atbild, ka zin.
Un minūte atbild, ka velti.

Klus debesis sniegotās ļoti
Un tālumi trausli un plāni.
Un nepaliek tas, kas ir noticis,
bet vienīgi tas, kam bij jānotiek.

Un minūte nokrīt un saplīst,
Un asiņo kājas uz saplēstā...

/Ojārs Vācietis ''Dažāda garuma stundas'' /

Iesūtīja: evija ; laiks: 16.12.2008 23:59

Māris Salējs

es esmu beidzis vākt būtnes kuras spīd
dzīve jau tā ir bijusi pietiekami gara

viņai vēl vienu reizi jāpavīd
sudrabā zeltā un varā

dzīve tu esi tik neapstarota
dzīve tu esi garām

vai tu vēlreiz neatkārtotu
ceļmalu pilnu ar skarām?

jā taisnība tas viss ir gaistoši
bet neizsakāmi saistoši
atrasties gaistošā varā...

Iesūtīja: yuptuu ; laiks: 27.12.2008 21:44

O. Vācietis

Ja pirmās lapas sāpju nav,
nav lapas jaunai dzīvei -
un koks
pliks stāv
zem izģērbjošo vēju sīvuma.

Un zāģi nāk un zāģē nost,
un tikai pēc tam saredz,
ka dzīvu miesu
plosa.

Bet zāģi neprot paredzēt,
tie kož,
kā zāģiem pieņemts.

Un tāpēc tu -
drošs paliek drošs -
ik brīdi esi ieņemts.

Un skūpsties,
miesu liesmām ļauj
un savu bērnu dzemdē,
un tev nekādas daļas,
vai vecmāte nav
bende..

Iesūtīja: Kalevale ; laiks: 14.01.2009 20:13

Ojārs Vācietis.

Šo pašu svētāko
Tu neaizmirsti:
vai celies debesīs,
vai jūras dzīlēs nirsti,
vai draugu pulkā
dali savu prieku,
vai viens pats satiecies
ar pretinieku -
Tu esi Latvija!

Iesūtīja: Kalevale ; laiks: 05.03.2009 00:37

Aleksandrs Čaks.
Vilcienam, kas aizved uz dzimteni.


Un šodien gaidu atkal es tāpat
Kā senāk - tevi - svešas zemes malā,
Tik tagad galvu sudrabo dažs mats,
Un sirds ar daudz ko tikusi jau galā.

Tikt tagad smeldz zem kājām cita smilts,
Virs galvas smaržas citi koki brīvo;
Un, kaut gan apkārt gaiss tik zils un silts
Un klusās sādžās mīļas sirds dzīvo, -

Es tomēr jūtos vienmēr skumjš un svešs,
Un mana elpa prom kā dūja laižas,
Kur iesmaržots ar sveķiem priežu mežs,
Kur manas acis šūpos jūra gaišā.

Tur kailām kājām skūpstījies es reiz
Un sitis bumbas zilgmē saulei acīs, -
Vai vēl tāpat tas nams sliedēs greizs,
Kur savus sapņus es no smiltīm racis?

Ai, dzimtene, tas nevar, nevar būt,
Ka tavi bērzi man vairs pretim nenāks.
Sirds tavu vārpu pieskārienus jūt,
Un zvanīt sāk no līksmes ausīs vēnas.

Ko slēpt! Vēlreiz caur saviem pirkstiem laist
Man tavus ūdeņus un smiltis gribas.
Pēc tam kā akmeni ar mieru sirdi laist
Es kādā dīķī - zaļā varžu cibā.

Uz pleca sadrūp tālo gaitu krusts.
Pārlieku ņēmis manas ilgas plašums.
No visa diezgan. Gribas tikai just
Uz savām lūpām tavas zemes dvašu!

Iesūtīja: pekene ; laiks: 10.03.2009 22:37

Ojārs Vācietis

○○○
nāc sānis baltos miglas palagos
es atdodos

virs smilgām un virs naktsvijolēm zvaigznes
piever acis
es atdodos

nav debesu un elles vairs viss karstā
bezdibenī brūk
es atdodos

nāc sānis baltos miglas palagos
es atdodos

Iesūtīja: Ilžuk ; laiks: 17.03.2009 16:50

Aspazija

``````````````````````
Kamēr zāle sniegam cauri duras,
kamēr zemei nav tā lielā miega,
apsēdies pie mana ugunskura
taisīt tējai cukuru no sniega,

Ka tu neesi to aizmirsusi,
to es vakar redzēju no malas,
kad tu stāvēji pie beigta strazda
kā pie visu dzīvošanu gala.

Izkusa no tavas apstāšanās
tur tā viena aiziešana bojā,
svina debesīs tu paskatījies,
un es redzēju - strazds aizlidoja.

Vēl es redzēju, kā tu uz sveces
roku lēnām uzliki un žēli,
un es zinu, kuriem liesma neko?,
bet ar sārtu, siltu suņa mēli

nolaiza par to, ka tāda esi,
un par to, kas ir ar tevi bijis.
Sirdi tu vairs tagad slēdz vai neslēdz,
viss vienalga, es tur esmu bijis.

``````````````````````

Iesūtīja: Irena K ; laiks: 18.03.2009 18:01

Eduards Veidenbaums.

Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka,
Tad asins bij karsta, tad gaišs bija laiks
Un pasaule visa tik krāšņa tik jauka,
Un nākotne spoža kā saules vaigs.

Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi,
Viss mira, kas agrāk bij daiļš, kas bij svēts,
Reiz dievīgie tēli tik bāli, tik drūmi,
Un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts.

Un, tukšām paliekot zinību slāpēm
Un beidzoties visam, kas daiļš bij, kas svēts,
Sirds pildījās nāvīgām asiņu sāpēm,
Bet pagātne arī jau sāpes sedz.

Un tagad es nicinu pasaules lietas,
Jo redzu, ka viss tikai murgi un nieks.
Par laimi, pret nelaimi krūtis ir cietas,
Man gluži vienalga, vai bēdas vai prieks.

Iesūtīja: Andromeda ; laiks: 18.03.2009 22:49

Ojārs Vācietis
***
Var jau paņemt to stikla kasti,
Ko sauc par akvāriju.

Bet kuģi uz tevi skatīsies
Ar sarauktām pierēm.

Zelta zivtiņas nebūs vainīgas,
Ja ar apaļām,
Nicības pilnām acīm
Uz tevi skatīsies zivis,
Kad iesi pār tiltu.

Kur tu liksi to savu
Mikrookeānu?

Mikrodzīvokļa
Mikroistabas
Mikrokaktā?

Un viņš tur stāvēs
Bez vētrām,
Bez haizivīm
Un bez peldošiem lediem
Tavam mikropriekam.

Bet ledu kraus krastā
Rīgas jūras līcis,
Un Biskajs
Sakulsies šampanietī,
Un ledlauži spaidīs ar krūtīm
Pārējiem ceļu.

Un albatross ar savu spārnu
Iegriezīs vēl vienu robiņu
Zaļajā vilnī.

Un jūra nopūtīsies –
Vēl vies kļuvis ir
Mikrocilvēks.

Ar to es tev negribu teikt,
Ka mājās ir jātur zilonis.


Iesūtīja: signes_putni ; laiks: 27.05.2009 14:47

Emīls Buiķis
cikls "Pulkstens nosita divus"

„XXXX”

Lasīt Kafku.
Klusām. Vienam.
Gaidīt. Skaitīt.
Vilkt krustiņus
Uz sienām.

Meklēt. Vilties.
Atkal meklēt.
Tas triks nav apkārt skraidīt.
Bet krustiņus
Vilkt, klusi ciest.
Un gaidīt. Gaidīt. Gaidīt.


„Pulkstens nosita divus .”

Es zvanīju, tu teici man,
Ka drīz pie manis tikšot.
Bet laiks ir tiešām nežēlīgs
Un pulkstens nosit tikšķot.

Es zvanīju, tev gribot teikt:
„Vai ceļš tev tāls vēl ejams?”
Bet kvartāli, lai piedod man –
Numurs nepieejams.

Es lasīju, vai kāds to teica man,
Ka šonakt smagi snigšot.
Es gaidīju. Laiks nežēlīgs.
Un pulkstens nosit tikšķot.


„Burtnīca.”

Starp baltām rūtiņām es zīmēju sauli.
Kad ir auksti es zīmēju sniegu.
Starp baltām rūtiņām,
Ir svarīgi lai tu tur būtu,
Pirms es tur tieku.

Un man nav par grūtu,
Vienkārši tev par prieku.
Starp baltu sauli,
Baltām rūtiņām
Un baltu sniegu.


„Visvieglāk ir kad pulkstenis stāv”

Sasist.
Cerēt.
Tu aizej.
Es esmu tukšs.
Man nav nekā,
Kā divas rokas maizei.
Bet nākas pierast,
Ir vienmēr tā,
Kad aizej varu derēt -
Tu atnāksi.
Atliek gaidīt.
Palikt.
Sasist.
Cerēt.

es tikai ceru, ka autors ir pareizs grin.gif

Iesūtīja: Kalevale ; laiks: 27.07.2009 23:47

Imants Ziedonis

Ir jau ļoti vēls. Te starp svešiem -
Ko es tik ilgi kavējos?
Es viens te, zem svešiem padebešiem, -
Es iešu meklēt savējos.

Alus kļūst rūgts, sirds kļūst smaga
Un maize arvien sājāka
Man pašam sevis tā nevajaga,
Kā vienu savējo vajaga.

Es slavētais, es lamātais, nīstais,
Es bīstamais un es baidītais -
Es arī gribu draugs būt īstais,
Kādam cilvēkam - gaidītais,

Kājas noaut. Galvu nolikt.
Lai kādam arī par mani ir prieks,
Sēžu savās mājās sirdi rokā kā oli.
Dziedu savās mājās kā svešinieks.

Triekt savu sirdi kā oli grīdā!
Vienas kapeikas dzīve! Viens sū! Viens cents!
Triekt un vairs nepamosties rītā.

Sentiments.
Nolādētais sentiments.

Iesūtīja: Margareta ar zaļām acīm ; laiks: 23.09.2009 20:33

Guntars Godiņš
---Kāda sapņa atstāts---

Es sevi redzēju. Laikam jau sapnī.
Šai milzu spogulī vienaldzīgs vēros :
visapkārt zirnekļi, mušas un tārpi,
kas vērtās cilvēkos, putnos un zvēros.

Gaiss skaņām pildīja sviedrainas bailes,
es muti plātīju, bet beigti vārdi
ar baltiem vēderiem peldēja projām.
Es rokām rādīju, atvērās vārti,

un manī ieurbās tūkstošiem seju,
bez kāju, bez roku, vienīgi sejas.
Es dažas pazinu, dažas bij svešas,
bet skaidri dzirdēju - par mani smējās,

un tā kā pilieni paukšķot tās krita
tai dziļajā klusumā mēmajā mutē.
Es ceļu taustīju, nebija ceļa,
vien tumsa stāvēja aklajā hūtē.

Es gaismu meklēju, nebija gaismas,
un acis iesviedu tālajā stūri.
Te rokas sajutu, tūkstošiem roku,
kas mani ievilka kādā tur būrī.




Iesūtīja: Kalevale ; laiks: 29.10.2009 10:44

Austra Skujiņa
Roka ar puķi.


Ja zieds, ko tev sniedzu,
ir mīla
tad
neņem to pretī:
var smarža nokļūt līdz sirdij -
un beigas.

Ja ziegs, ko tev sniedzu,
ir sapņi,
svied zemē!
Sapņi dzeļ smadzenēs
rētas.

Balts prieka stars
caur aizmiglotu rūti -
zieds dzeltenais.
Vai tiešām neredzi:
ir vecā zeme
skaista.

Gājiens naktī.

Apcirptās lietas šai naktī
paceļ augstāk
kropļotos zarus
un namu fasādes liec
ēnu drebošās galvas,
atdodot godu
ne dolāru karalim stīvam
vai Eiropas skaistules smaidam,
bet cilvēkam,
dumpīgas domas kam
vērušas plaši
cietuma vārtus.
Šonakt vaidošās liepas
ir klusas,
un strandējis sapņotājs
nelād vairs dzīvi,
jo
tikties ar nāvi
garām pagāja cilvēks,
kas mīlēja dzīvi.

Dzīru naktī.

Tumšsarkans vīns tavā pokālā dzirkstī.
Kādēļ gan bailēs iedrebas pirksti?
Dzer!

Rīt vairs no mīlas pat atmiņas nebūs,
šonakt viņa vēl ziedus met slēpus -
tver!

Spied tos pie lūpām un noreibsti smaržā
kaut bieži skūpstam asaru garša -
nieks!

Vīns dzirkstī glāzēs, deg rīts zaļās liesmās,
skan, par spīti sāpēm, tev dziesmā
prieks!

Rīt liksies laime kā pasaka tāla,
rīt tava seja būs gurda un bāla -
dzer!

Iesūtīja: Kalevale ; laiks: 30.01.2010 18:14

Imants Ziedonis

Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, -
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.


Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.


Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.


Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Tā zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.


Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.

Iesūtīja: ~Vanesa~ ; laiks: 28.04.2010 21:31

Rihards Appens

Narcisa hronikas
Ieraksts nr. 43

Dodos iekarot Tavu sirds cietoksni
Munīcijā man:
Asiņaini mīlas vārdi
Tādi, ka Tu uzķersies
Un esot āķī - neatsvabināsies

Jaukuma vairogs man pie pleca
Turpināšu smaidīt
Ja vajag - līdz būsi sagrabējusi, veca veca

[kā nekā derības slēgtas uz Tavu sirdi
un tas ir vērts, kaut dēļ krustiņa pie sienas
Tev tā neliekas?]

Zobens man
Stingrais negantnieks
Ar iekaroto siržu daudzumu
Nemūžam nebūšu parādnieks

Purpura apmetnis
Citas Tavas sirds vēlmes apdzēsīs
Zinu - spožu uzvaru nesīs

Ja neesi dzirdējusi - man Tev jaunums
No šī mirkļa esmu Tavas sirds kungs

Iesūtīja: Kalevale ; laiks: 08.05.2010 23:30

"Dari ar mani, ko gribi.
Bet dari.
Tūkstoš sejas
man saplūst par vienu-
par vienu laimīgo
tavu,
par tādu, kādu es gribu
un varu
to padarīt.

Nē, nevis gribu.
Vai tad debesīs iesniedzies tornis
ko grib ?
Viņš ir,
un viņš citādi nevar.

Dari ar mani, ko gribi.
Nē, esi.
Esi tāds,
kāds tu citādi nevari."
/O.Vācietis/

Iesūtīja: winterfree ; laiks: 05.09.2010 14:43

Edvīns Raups

. . .

esmu radis pie mūzikas
ko neviens nav sacerējis
kas nerada manī svešas domas
tālus attēlus par kuriem
ir nojautis kāds cits
tā ir parasta nepiekāpšanās
jo laiks pil man aiz sienas
laiks pil kaimiņam vannītē
un es nakts vidū dzirdu
kā miegs sit spārnus šis
debesu miegs ko zvaigznes
nekad nespēj izlūgties
un kas pin pīnekļus no tavas
sarkanās elpas no mutes cauruma
atbalss un kas tāpat kā
visas labas notis atskan
tālu uz priekšu un atpakaļ un
bez nolūka it kā viss
notiekošais pilsētas tirgus
placī būtu skaidra nojauta
par visu un visiem nevis
sagudrotas lietas bez instinktiem


Esvīns Raups

. . .

viss te ir radīts tādā veidā
ka neko apturēt nevar un katrs
nākamais solis jau ietver sevī
kustības elementu vai pašsaprotamu
spēku jebkādam notikumam
un stāvot upes krastā visbiežāk
tu nemaz nenojaut ka esi kļuvis
darbs ko paveicis garām plūstošais
ūdens klausoties kā tu elpo vai
mēģini savirknēt pirmās artikulētās skaņas
pirmo dzejoļa sākumu nevīžīgi
bārstīdams gaisa apslēptas
zīmes kas turpina tavas alkas
apturēt šo mirkli kur viss jau ir
radīts naivi solot - ja neizdosies -
atnākt citreiz

Iesūtīja: Mūdzis ; laiks: 07.09.2010 19:02

Es ceru, ka neviens šo dzejoli nav iepostojies, bet tas ir viens no maniem mīļākājiem

Fricis Bārda
Rasas princestīte

Mazā rasas princesīte,
bālā pusnakts varavīksnīte,
cit tev niecīgs viss un mazs-
tīri kā viens it nekas.

Nelīkst asniņš, kur tu eji,
netrūkst tīmeklītis, kur deji,
ak-tik brīnišķīgi mazs
ir tavs mazais itnekas!

Teic, kur tik daduz pērļu ņēmi-
bērtin apbērt visu zemi?
-Viss mans mazais itnekas ir tikai zvaigžņu asaras.

Iesūtīja: evija ; laiks: 17.04.2011 10:29

Toms Treibergs
Žanna

tavi papēži atstāj robus gaitenī
klusītēm aizveras durvis
pie skolas vecāku padome salst

žanna tava zirgaste spēlē
dīvainas spēles ar mani

Iesūtīja: evija ; laiks: 29.05.2011 21:20

imants ziedonis

Es nezināju, ka manī ir tik daudz vietas -
Tev.
Līdz šim es savu dvēseli mēbelēju
Sev, sev, sev
Pats, pats, pats.
Tā aiz gada gads.
Pats priecājos, pats ciešu.
Tagad es pie velna visas šīs grabažas sviežu.
Tagad
Tu te esi.
No sienas līdz sienai.
No rīta sākot,
Cauri dienai.
No īsiem mirkļiem
Līdz vakariem gariem.
Starp grāmatu kaudzēm,
Starp mēness stariem.
Tu esi ap mani un manī,
Viena matērija,
Viens lauks.
Es jūtu, kā no maniem pleciem
Tavas rokas plaukst.
Izmisuma naktīs aklās
Tu esi manu sienu naglās,
Bet pēc naktīm baismām
Tu atkal esi pie griestiem rīta gaismā.
Tu esi zilajā, skumjajā vakara krēslā,
Es sadedzinu pa krēslam.
Tu redzi - es sadedzinu galdu,
Tu redzi - es skaldu.
Lai starp četrām dvēseles sienām
Nepietrūkst vietas mūsu dienām.
Nevienai lietai te vairs nav vietas.
Tās ir lietas, nevajadzīgas lietas.
Bet labāk iesim.
Tūliņ.
Un mēs vēl tālu tiksim.
Te ir par šauru.
Te mēs nepaliksim.

Iesūtīja: Simple Girl ; laiks: 03.07.2011 20:15

Cik man gadu?

Tikpat,
cik maniem jāņtārpiņiem.

Tik,
cik es spīdu.

/ O. Vācietis /


Jauna gaisma
Manā istabā.
Viena diena
Manā dzīvībā.

Tik vēlama,
Tik vēlama!

Mana pagātne
Manā atmiņā,
Mana nākotne –
Vēl sapnī tā.

Vēl sapnī tā,
Vēl sapnī tā!
Tik vēlama,
Tik vēlama.

/ Ieva Akuratere /

Iesūtīja: evija ; laiks: 10.09.2012 00:02

bāla kā palags
tu izplūdi uz kāpnēm
pat visciešākā
putekļu lāpstiņa
nespētu sadabūt
tevi kopā
es nometos blakus
caurspīdīgajam ezeriņam
kurā kā vientuļa sala
peldēja tava seja
un nolādēju
visas pasaules vijoles
kuras kaut reizi
tevi ir sāpinājušas
skrejošs puika
ar sunīti saitē
iebrida tevī
viņam likās
ka tu esi peļķe
dzintara pārdevējas
aizmiga
un sāka dūkt
tu iesūcies zemē
un kļuvi par
papīra lidmašīnu
lai atklātu reisu
uz maniem sapņiem

/Toms Treibergs

Iesūtīja: Kitijs ; laiks: 03.11.2012 11:52

Ceļi
Tikko mazs vējiņš uzvējos,
es pateikšu jums: kā es mīlēju tos.
Tikko mazs vējiņš noglaudīs,
es muļķītis būšu, mans prāts būs īss.
Es ieraudāšos, bet kad raudāt beigšu,
es iešu pa mājām un visiem teikšu,
ka nav nekas dārgāks par ceļiem šiem,
kas aiziet uz rītiem un vakariem.
Jūs naktsmājas dosit.
Es teikšu: paldies,
ja palikšu, kas manu ceļu ies?
Es nezinu, cilvēki, kur manas mājas.
Tik - balti putekļi putinājas.
/Imants Ziedonis/

Ceļš
Pie visa, kā eju
es eju kājām.

Es gribu atnākt
un nevis -
ierasties.

Bez ceļa piekusuma.
Bez ceļa vientulības.
Bez sevis satikšanas.
Bez ilgošanās pēc tevis.

Es gribu pienākt
un nevis -
uzrasties.

Bez attāluma.
Bez soļiem.
Bez soļu balss,
kas runā
neizrunājamo.

Jā, es noplēšu daudz
zoļu,
bet es nenoplēšu daudz
cilvēku.
/Ojārs Vācietis/

Neej garām,
Jo tu esi atoms
Manā neatklātā molekulā,
Frāze – neatklātā teorijā,
Zvaigzne – neatklātā galaktikā.
Netici tiem, kuri gudri melo.
Katrs pretimnākošais ir Kolumbs,
Un, ja pārāk maz ir Ameriku,
Tici –
Tā nav Ameriku vaina.
Pārāk maz ir stipru karavelu,
Pārāk saudzīgi un maigi
Sirdis plosa kilometru ērgļi,
Neprot, neprot cilvēkbērnu āda
Saules gaismu pārvēst hlorofilā.
Cilvēks paliek daudzsološs kā pumpurs,
Viņam bail no zieda eksplozijas.
Neej garām,
Nebaidies
Un tici –
Neizšautas patronas ir smagums,
Neizglāstīts maigums – tās ir sāpes,
Nenopļauta zāle – tā ir kūla,
Bet vienalga – tu man paliec atoms.
Un vienalga, kas man dzīvē būsi –
H20 vai ķēdes reakcija,
Grūtums mans vai mana vienaldzība –
Viss vienalga – tu man kaut kas esi,
Viss vienalga – tu mans atoms esi,
Un tu zini, ka viens atoms maina
Visas cilvēciskās asinsgrupas.
Nepazūdi.
Asins pārliešanā
Tad var iznākt liktenīga kļūda.
/Ojārs Vācietis/

Tracis
Mazs kaķīt’s,
Mazs zaķīt’s
Uz ceļa satikās
un brīnījās.
- Kurp lēksi, zaķīti?
- Uz kāpostiem, kaķīti!
Un tu tā lēnītēm?
- Uz pelītēm! -

Kāpostiņš čaukstēja,
Pelīte pīkstēja;
Puisītis klausījās,
Sunītis ausījās.
Suns pakaļ zaķīšam,
Puisītis – kaķīšam,
Ak, kas par riešanu,
Kas par skriešanu!
/Jānis Poruks/

Iesūtīja: Grendžera ; laiks: 05.11.2012 06:10

Ance Kazāka

...
Palaid vaļā aizspriedumus,
ļauj tiem aizlidot.
Nepārraksti stereotipus,
tie tev dzīvot nepalīdzēs.

Ļauj SEV būt par etalonu,
esi tas, pēc kā tu tiecies!
Tu netici mīlestībai,
bet neļauj iet tai garām.

Tu neredzi dzīves jēgu,
turklāt netici, ka es arī.
Man nav nepatikas pret tevi,
vienkārši vairs nav cieņas.

Mani vārdi tev ir kā fermāta,
kuru garumu un nozīmi
tu formulē kā vēlies.
Un tu vēl brīnies, kāpēc nerunāju.

Palaid vaļā aizspriedumus,
ļauj tiem aizlidot.
Man vienkārši nav cieņas vairs pret tevi.
Tas bija viss, kas man sakāms.

Foruma dzinējis: Invision Power Board (http://www.invisionboard.com)
© Invision Power Services (http://www.invisionpower.com)