Pagātnes ēnas, [GM][PZP] Opcijas

[Pūķēns Sāra]

No vēstules saņemšanas laika bija pagājušas septiņas dienas, visi, kas bija tās saņēmuši šobrīd atradās kādā neīpaši lielā istabiņā. Istaba bija ieturētu tumšos toņos un tajā kūrās kamīns, neskatoties uz to, ka ārā bija ap plus piecpadsmit grādiem pēc celsija skalas un saulīte apspīdēja zaļos laukus, kas bija redzami tālumā, palūkojoties laukā pa logu, kurš bija aizklāts ar ne pārlieku bieziem, bet ar gaismas necaurlaidīgiem aizkariem.
Pie kamīna atradās pāris krēsli, uz kuriem bija apmetušies trīs jauni cilvēki: Keita, Adams un Anastasija. Tālāk, pie sienas, kura bija pretī logam, atradās liels galds, ap kuru arī bija apmetušies cilvēki: Dereks, Mišels, Kals, Hēfaists, kā arī Edīte. Galds bija no ozolkoka un bija apklāts ar baltu galdautu, tikai greznās galda kāja, ļāva noprast, ka galds nav šāds tāds, uz galda stāvēja pušķītis lauku puķu, kuras viņš bija palūdzis saplūkt Esterei, kura šobrīd atradās tur pat pie vecās vīra, kurš sēdēja ērtā klubkrēslā un turēja mutē pīpi, kura gan nebija aizdedzināta, vecais vīrs lūkojās laukā pa logu un likās visai apmierināts, jo Deimians, kurš sēdēja tur pat blakus vīram, bija viņam nodevis ausij baudāmu ziņu.
Kopā skaitot telpā bija desmit jauni cilvēki un vecais vīrs, kurš sevi dēvēja par Kreontu, neviens gan īsti nevarēja saprasts vai tas ir vīra uzvārds vai vārds, jo vienmēr, kad tas tika kādam jautāts, tas neziņā raustīja plecus. Divi no šiem jaunajiem cilvēkiem bija atceļojuši ātrāk par noteikto laiku. Viena no tiem bija Estere, kura jau pie vīra atradās divas dienas. Kreonts pret meiteni izturējās ļoti labsirdīgi un kā jau piedienas pret patīkamu viesi, otrs bija Adams, kurš gan nebija mitinājies pie Kreonta, bet gan pie kādas ģimenes, kura pēc vīra lūguma, laipni atvēlēja puisim naktsmītni, pārējie bija ieradušies šajā rītā, kurš agrāk, kurš vēlāk, tas jau vairs nebija svarīgi.
-Esi tik mīļa, un atnes no virtuves kaut ko dzeramu un glāzes.- Labsirdīgi uzsmaidījis Esterei, kura atradās vecajam vīram pie kreisās rokas, viņš palūdza meiteni, kura jau labi zināja visa atrašanās vietu mājā. Jaunā meitene iegāja vienā no divām durvīm, kas veda laukā no istabas. Telpa bija salīdzinoši klusa, jaunie cilvēki tikai tagad sāka justies ērti šai siltajā telpā un sarunas bija tikai tapšanas stadijā. Pēc kāda brīža telpā atgriezās Estere, turot savās maigajās rokās paplāti ar divām krūkām, vienā atradās tīrs ūdens, otrā svaigs piens, un vienpadsmit māla krūzēm, kas noteikti nebija īpaši vieglas, jo īpaši priekš tik smalkas meitenes kā Esteres. Jaunā sieviete nolika paplāti uz galda, pie kura sēdēja pāris viesi, kad pulkstenis nosita vienpadsmit. -Paldies Ester,- vēl viens smaids no vecā vīra, kad viņš izņēma no mutes pīpi un aplūkoja katru jauno cilvēku, kas atradās telpā. Skatiens bija labsirdīgs, bet tomēr kaut kas lika nodrebināties, varbūt tas bija dēļ labsirdīgā smaida pazušanas, kad nopētot pēdējo no desmit viesiem, vīrieša sejā atkal iezagās labsirdīgs smaids.
-Es ceru, ka ceļš līdz šejienei jums bija mierīgs un patīkams,- Kreonts iesāka, pievērsdamies ikvienam telpā –Esmu pateicīgs, ka atsaucāties uz manu lūgumu, man kā jau vecam vīram, tas tiešām nozīmē daudz.- Piebilde– vecam vīram –likās neiederīga, jo sēžot klubkrēslā Kreonts izskatījās visai enerģisks un nemaz tik vecs, vien sirmie mati un iesirmā bārda bija spējīga nodot vīra īsto vecumu. Mirkli ieturējis pauzi, viņš turpināja –Nevilkšu visu šo lietu garumā un uzreiz ķeršos pie mūsu mērķa skaidrošanas. Ceļa ilgums būs tikai atkarīgs no pārvietošanās ātruma, tas vai mums vajadzēs šķērsot robežu, vai nē, būs atkarīgs no tā, kā viss pa šo laiku ir mainījies. Mūsu mērķis ir kāds ciematiņš, iemesls kādēļ tieši tur, lai paliek manā ziņā,- vīrs nedabīgi strikti noteica, kad jau mierīgi turpināja, -Domāju, ka esat jau paspējuši atpūsties pietiekami ilgi un ceļā varam doties pietiekoši drīz. Vēl mierīgi padzeraties un ja kādam vajag papildināt ēdienu krājumus, tad droši dodaties uz virtuvi. Tās atrašanās vietu varat lūgt Esterei vai Keitai. Pēc desmit apļiem jūs gaidu ārā.- Ar to Kreonts piecēlās no klubkrēsla un izgāja no telpas, atstājot savus viesus. Nu, viņiem bija izvēle, ko darīt atlikušās desmit minūtes. Vai nu palikt šeit, vai nu doties uz virtuvi, vai jau doties laukā, kur sagaidīt pārējos.

[Snorkes Jaunkund...]

Hēfaists bija ieradies torīt, un tagad sēdēdams pie galda, prātoja, ko gan vecais draugs ieplānojis. Viņš bija neparasti noslēpumains, vien pieminēja kādu ciematiņu un to, ka ceļā jādodas nekavējoties. Puiša acis vēl reizi nopētīja istabu, tad, paņēmis un izdzēris krūzi ar ūdeni, viņš cēlās kājās.
Ēdiens man pietiekami, gan iztikšu.
Hēfaists izgāja no telpas un tad no mājas, lai mēģinātu pārmīt vēl kādu vārdu ar veco vīru, pirms vēl ap viņu jau sapulcējušies pārējie.
Ārā saule uzreiz viņu apžilbināja - tumšā, siltā istaba bija viņu padarījusi nedaudz miegainu, tak tagad no saules gaismas kā atmodies, viņš dziļi ievilka elpu, un mēģināja saskatīt, kur palicis Kreonts.
Tomēr savādi... Kreonts tādu pulku savācis...
puisis apmulsis apdomāja telpā redzētos cilvēkus, kur daži bija zināti.

[Massacre]

Kad Edīte bija saņēmusi vēstuli, viņa un viņas pavadoņi grasījās šķērsot robežu. Balodis, kas ziņu atnesa izskatījās sabozies un saņurcīts, tāpēc Edīte negribēja to mocīt un par atbildi ieradās Kreonta mājā visā savā godībā šorīt, Erata pavadībā, kurš bija atteicies jāt pie viņas tēva bez paskaidrojumiem, ko būs ieguvis pats savām acīm.

Edīte noklausījās Kreonta runu un ātri domās pārcilāja darāmo. Ar ierastu kutību viņa izvilka no savu rakstaino svārku kabatas diezgan paburzītu lapiņu un rakstāmo.
"Sveiks tēt!
Kā jau tu zini tiku izsaukta pie Kreonta, taču viņš atsakās ko skaidrot tuvāk, bet es negrasos atteikties no šī ceļojuma. Līdzi es paņemšu daļu naudas no mūsu ieņēmumiem un arī dažas sīkas lietas, ko pārdot, ja ceļā ievajadzēsies. Holandietis un Lāse būs ar mani. Erats tev neko jēdzīgu nespēs paskaidrot, jo atstāju viņu ārā.
Ceru, ka bez manis izdzīvosiet."

Mirkli padomājusi Edīte pierakstīja: "Es nezinu, kad būšu atpakaļ; tu jau zini kāds ir Kreonts.
Sveicieni!"

Edīte paskatījās uz, glītajā rokrakstā nedaudz sarkasmu paudošo, vēstuli un pasmaidīja. Viņa tiešām cerēja, ka vismaz tēvs zinās kāds Kreonts ir.

Veikusi šīs darbības, viņa līgani piecēlās un liegā gaitā izgāja ārā pie sava pavadoņa Erata, kuram nebija ļāvusi nākt iekšā.

"Nodod šo tēvam un nebiedē viņu ar šausmu stāstiem par šo vietu. Šoreiz viņam tas nešķitīs smieklīgi."
Edīte atsēja no Erata jostas mazu maisiņu un no puiša zirga sedliem izcēla ūdens un ēdiena krājumus.
"Ar šo man vajadzētu pietikt. Par naudu tēvam pateicu. Un es vēl paņemšu dažas lietas pārdošanai," Edīte norādīja uz vienu citu mazu ādas somiņu, kas bija pievienota ēdamā un dzeramā paunām. "Tev es arī šo to atstāju. Bet ar pārdošanu neaizraujies - tēvam nepatiks, ka vienīgais pēdējais, kurš mani redzēja, kavēsies."
Visu ātri un operatīvi paskaidrojusi Eratam, Edīte ieskatījās puiša raižu pilnajās acīs un pasmaidīja. "Ar mani viss būs labi. Tu to zini." Puisis nedaudz saminstinājās un izteicis izjustu " Lai Tev vaicas!" uzleca sedlos un nekavējoties aizjāja.

Edīte pacēla smagos paunu maisus kā vienu nieku un piestiprināja Holandieša sedliem un apmierināti kostatēja, ka Erats zirgu un arī suni, kurš luncinājās turpat pie Edītes kājām, ir pabarojis un padzirdinājis kārtīgi.
Viņa iegājā atpakaļ ēkā, paņēma no Esteres anestās paplātes glāzi, ielēja sev pienu un atspiedusies pret durvju stenderi ņēmās pētīt visus klātesošos. Skatiens apstājās pie kādas meitenes,kura sēdēja vienā no trim pie kamīna esošajiem krēsliem, kas šķita kur redzēta. Brīdis un Edīti piemeklēja atklāsme:
"Keita?" viņas tonī jautās neticība un izbrīns.

[Margo]

Estere jau bija pavadījusi pie Kreonta divas pilnas dienas. Meitene gan nedaudz uztraucās par tēva saimniecību, taču tēvs taču bija viņu palaidis. Ļāvis doties uz šejieni. Turklāt viņš jau nebija viens, mājas darbos varēja palīdzēt visi mazie brāļi, kā arī vecākais.

Palocījusi galvu, Estere izpildīja Kreonta lūgumu aiziet un atnest viesiem ko dzeramu. Viņa iegāja virtuvē un sameklēja visu nepieciešamo. Ielējusi vienā krūkā pienu, otrā ūdeni, viņa uz paplātes sakrāmēja māla krūzes, pārbaudīdama vai tās turas pietiekami stabili. Paplāte bija smaga, taču Estere spēja to panest, kā nekā viņa ik dienas bija strādājusi virtuvē, lai sagatavotu pusdienas saviem pieciem ģimenes vīriešiem.

Tā kā neviens nebija izteicis vēlēšanos doties uz virtuvi (vismaz pagaidām), Estere nolēma paņemt arī savas mantas ceļam, kas jau bija sakārtots iepriekšējā vakarā. Meitene devās uz istabu, kuru viņai bija atvēlējis vecais vīrs, un paņēma no saklātās gultas savu pleca somu, uzmezdama to plecā, un melnu apmetni, ko pārmeta pār roku. Ejot ārā no istabas, meitene ieskatījās lielajā spogulī, kas atradās gandrīz tieši pie durvīm.

Meitene nogludināja tumšsārto, garo svārku kroku un savilka ciešāk savu korseti, zem kuras bija pavilkta lina blūze. Meitene bija centusies savaldīt savas matu sprogas, savelkot tos ciešā mezglā, taču tas nebija īpaši sekmējies. Lai kā arī Estere necenstos mati allaž spurojās. Aizlikusi aiz auss kādu matu šķipsnu, viņa devās ārā.

Anke! Estere uzsauca, iznākdama pagalmā. Viņa zināja, ka pinkainais ganu suns vienmēr ir tuvumā un nekur prom neaizklīst, tādēļ meitene allaž tam ļāva vaļu. Pēc mirkļa jau Esteres virzienā skrēja liels ganu suns. Strauji apstājies pie meitenes kājām, tas apsēdās turpat viņai blakus un uzmanīgi vērās notiekošajā. Pasmaidīdama, Estere sāka glaudīt Ankes galvu, gaidīdama tālākās norādes.

[Malduguns]

Keita bija saņēmusi vēstuli un par to viņas lūpās atmirdzēja smaids. Vēstulei nebija mērojams garš ceļš. Vien šī paša mazā ciematiņa robežās.
Kreonts, kurš bija Keitai gluži vai vectēvs, bija sūtījis vēstuli no netālās mājas.
Keita pie Kreonta bija ieradusies septītās dienas rītā. Viņa bija paņēmusi līdzi visu, kas nepieciešams un visas mantas un pārtika tagad stāvēja Zibens, viņas zirga, seglu somās.
Pati Keita bija saritinājusies savā ierastajā vietā un klausījās, ko saka Kreonts. Meitene pirms kāda brīža bija nopētījusi savus biedrus, tomēr viņas skatiens pāri klātesošajiem slīdēja visai pavirši. Kad meitene izdzirdēja savu savu vārdu kā vienu no tiem, pie kā var vērsties neskaidrību gadījumā, viņa pasmaidīja.
Pēc visiem Kreona paziņojumiem meitene piecēlās un grasījās vēl aizskriet uz mājām uz samīļot mazos brāļus un māti, tomēr viņas domas un mērķi iztraucēja kāda balss, kas sauca viņas vārdu. Meitene pagriezās un uzlūkoja saucēju.
-Edīte? Tā esi tu?-viņa vaicāja, kādu brīdi nopētījusi meiteni un centusies atsaukt atmiņā viņas vārdu.

[Roviela]

Kāda raiba kompānija, Deriks pie sevis nodomāja, vērodams visus klātesošos. Viņš bija ieradies šodien, kā izrādās, maldīgi domādams, ka būs vienīgais, bet te - re! vesels bars jau priekšā. Kreonta savādais runas veids viņu nemulsināja - pie tā pierasts no bērnības, un, protams, ne vecāki ne brāļi un māsas nebija iebilduši, ka Deriks dodas pie "vecā burvja", kā Deriks pie sevis klusībā dēvēja Kreontu. Savādi tikai tas, ka nav zināms, ko tad īsti vajadzēs darīt, bet puisis nolēma šo bēdu atstāt risināt pašam Kreontam - viņam vajag, tātad viņš pats arī zinās.
Pāris jauniešu istabā šķita pazīstami, teiksim, Kalu - kā tur bija? viņš sevi dēvēja par Pelēko? - Deriks noteikti bija redzējis tēva darbnīcā un, kur nu tikai tas, ka ieroču nēsātājs interesants, paši ieroči Derikam bija pazīstami līdz sīkumiem kaut vai tāpēc vien, ka tas toreiz bija neparasts pasūtījums. Un otra bija kāda meitene, par kuru puisis kādu brīdi gudroja, kur redzējis šo glīto seju, līdz atcerējās - tā bija Keita, šuvējas meita, kas viņam atmiņā bija palikusi vairāk pēc patīkamās sajūtas, ko radīja viņas roku pieskāriens noņemot mērus apģērbam.
Deriks ar pateicību paņēma vienu māla krūzi un ielēja sev ūdeni. Ēst negribējās, un ēdamais viņam bija pietiekami līdzi pašam. Izdzēris kausu, viņš pamirkšķināja turpat pie galda sēdošajam Pelēkajam un ieteicās:
- Negaidīju tevi te sastapt. Kā ieroči kalpo? Nav sūdzību? Ja ir, tad brīvā brīdī apskatīšos, tagad, re, tūlīt jau būs jādodas ceļā.
To teicis, Deriks piecēlās no galda un devās uz durvīm. Neko īpašu darīt viņš vairāk negrasījās - nonācis pagalmā, atsēja savu pelēko zirgu, un bija gatavs ceļam.

[Massacre]

Edīte nezināja kā raksturot šo sajūtu, par atkalredzēšanās prieku vai par izbrību, vai arī vienkārši neticību, bet uzrunatā meitene tik tiešām bija Keita un savā ziņā tas tik tiešām priecēja:

"Jā, tā esmu es, kā redzi. Vienā gabalā." viņa ar manāmu interesi nopētīja Keitu no galvas līdz kājām un apmierināti pasmaidīja "Redzu tu esi mainījusies tikai uz labo pusi. Cik ilgs laiks ir pagājis kopš redzējāmies? Trīs, četri gadi?"

[Malduguns]

Keita atplauka smaidā un nolūkoja Edīti.
-Paldies, tu arī izskaties izaugusi un pieaugusi,-Keita sacīja un atglauda kādu nepaklausīgu matu cirtu un plati uzsmaidīja savai senajai paziņai.
-Šķiet, ka visi četri gadi aizgājuši kopš iepriekšējās tikšanās. Tas šķiet tik sen. Nedomāju, ka sastapšu te kādu pazīstamo, bet te nu tu esi!

[Massacre]

"Jā, man arī škita, ka te neviena pazīstamā nebūs, bet es kļūdījos un nemaz nenožēloju to. Šķiet mums varētu būt daudz kas pārrunājams - četri gadi kā nekā?"
Edīte nu jau tiešam bija pārliecināta, ka priecājas redzēt seno draudzeni.Viņa veltīja siltu smaidu Keitai. Cik ilgs laiks bijis pavadīts tikai vīriešu - pavadoņu/tirgoņu kompanijās, kas to lai zina, bet šī būs patīkama pārmaiņa.
"Vai es tevi gadījumā neapturēju kādas darbības pusceļā?" Edīte pēkšņi pajautāja, jo Keita laikam bija cēlusies ar nodomu iet, nevis pļāpāt.

[Malduguns]

-Es grasījos vēl aizstaigāt pie savējiem, lai gan no viņiem jau šorīt atvadījos. Laikam tomēr vairāk nevajadzētu iet pie mammas savādāk nepalaidīs atkal,-Keita silti pasmaidīja, jo tik tiešām bija pteikusi to, ko domāja. Keitas māte nebija īpaši iepriecināta par to, ka Keita dodas uz nezināmu vietu un nezina, kad atgriezīsies, neraugoties uz to, ka tā bija viņu ģimenes drauga misija. Tas vēl vairāk sēja bažas Keitas mātes prātā.
Keita ielēja sev pienu un padzērās no māla krūzītes. Piens bija garšīgs un tā vien šķita, ka nekas garšīgāks nav dzerts.
-Nu tad stāsti, kā iet?-Keita piemetās uz krēsla un uzlūkoja Edīti.

[Massacre]

"Tu jau zini, kā vienmēr. Tirgojos, mācos, veidoju biznesu. Tikai beidzot šīm lietām ir nākusi klāt arī izklaide, jo tēvs vairs nav tik stingrs kā agrāk. Tirgošana man vairs nav slogs, bet gan patīkama nodarbe. Un pats jaukākais - pašlaik esmu ieskaitīta sarakstā pie tirgošanas meistariem. Līdz profesionāļiem man gan vēl jāmācās, taču..."
Edīte palika stāvot pie durvīm un salīdzinoši izvairīgi atbildēja, bet šis izvairīgums nebija manāms, smaids no sejas nepazuda. No malas varēja izklausīties, ka viņa pasaka daudz, bet tā tas nebija. Piesardzība vēl joprojām bija pirmajā vietā, it īpaši tik daudzu, nepazīstamu cilvēku klātbūtnē.

"Kā tev pašai?"

[Hworang666]

Mišels pats pie sevis klusām dungoja kādu mazpazīstamu melodiju, ko īpaši bija iecienījuši kalnu iedzīvotāji. Mierīgi izdzēris dzeramo, viņš apdomāja to, kur ir pamanījies iesaistīties. Nebija nekādu šaubu, ka vecais vīrs ir pamanījies sapulcināt ļoti atšķirīgus cilvēkus. To varēja noteikt kaut pēc drēbēm. Sejas viņam šķita svešas, varbūt daža kādreiz manīta, bet pat ar šiem cilvēkiem viņš runājis nebija. Piecēlies, viņš rūpīgi sakārtojās un tikai tad turpināja ceļu uz izeju. Galvā pārskaitījis naudu, viņš cerēja, ka šim ceļojumam ar to pietiks. Somā iečaukstējās papīra ruļļi. Pat šeit viņš bija pamanījies tos paķert līdzi. Viņš atcerējās, kā vecais vīrs pirms pāris gadiem bija viņam iedevis kādu vecāku karti, kurā varēja atrast kādu nomaļāku vietiņu, tiesa ar dīvainu nosaukumu, bet tā bija kļuvusi par "Mišela vietiņu", kurā viņš atpūtās no cilvēkiem. Izgājis ārā, viņš ļāva saulei apspīdēt savu seju un viegli pret stariem pievēris acis, aplūkoja pārējos. Tik tiešām, interesanta kompānija...

[Dvēselīte]

Nebija ne tik viegli, ne omulīgi atrasties vienā telpā ar tik daudziem jauniem un nepazīstamiem cilvēkiem. Nebija jau tā, ka viņai būtu problēmas saprasties ar vienaudžiem, vienkārši vieglāk bija kontaktēties ar vecākiem cilvēkiem un laikam tāpēc meitene izjuta simpātijas pret veco kungu, kura mājā šobrīd atradās. Bet atrašanās iemesli joprojām nebija īsti skaidri. Vēstule bija pienākusi negaidīti. Ja vien uzaicinājums nebūtu nācis tieši no viņa, tēvs Anastāsiju nemaz nebūtu laidis.

Bet tagad, kad priekšā gaidīja ceļojums, kurš, pēc vīra vārdiem spriežot, varēja sanākt nezin kāds, meitene nebija vairs tik sajūsmas pilna un alkstoša kur doties. Pirksti, kas atradās klēpi un bija saņemti kopā, tika nervozi lauzīti. Viņa visu uzrunas laiku nebija pacēlusi skatienu no kamīna, bet mīmika, par spīti tam, ka viņa neskatījās turp, kur pārejie, bija dzīva un izteiksmīga. Vajag tikai klausīties. Ik pa laikam parādījās mazs smaids vai arī izbrīnīta izteiksme. Viņš deva desmit minūtes, lai sagatavotos ceļam. Karavīriem, parasti, nav pat tik daudz. Tad jau viss būs labi.

Ēdienu nevajadzēja, somas bija sakramētas un nemaz nebija aiztiktas šurpceļā. Zirgā varēja sēsties jebkurā mirklī un doties, kurp acis rāda. Šī atklāsme biedēja. Negribēja viņa doties nezin kur. Vismaz ne viena pati. Beidzot pievērsusies istabai, Anja atklāja, ka šeit ir vairāk cilvēku, nekā bija licies sākumā. Vismaz viņi uzvedās klusāk nekā varētu sagaidīt no tāda daudzuma. Izskatījās, ka daļa ir savstarpēji pazīstami un jautri tērgā savā starpā. Nu, ko, jāsagatavojas. Tas bija domāts vairāk morāli, kā fiziski. Piecēlusies kājās, viņa aizgāja līdz galdam un ielēja sev krūzē nedaudz piena. Tikai sēžot viņa bija atskārtusi, ka brokastis, kuras bija vajadzējis paēst vēl majās esot, nez kāpēc neskartas atradās ceļasomā. Nedaudz iestiprināties un doties.

Piens tika dzerts maziem, ātriem malkiem, nepievēršot uzmanību tam, cik tas bija garšīgs. Viņa jutās neērti. Nolikusi krūzi atpakaļ uz galda un uzmetusi pēdējo nedrošo skatienu pārējiem, meitene klusiem soļiem devās ārā no istabas, lai lieku reizi pārbaudītu kā jūtas Furi, kaut par to uztraukties bija lieki un tas bija tikai lēts attaisnojums, lai būtu iemesls aiziet. Durvis, aiz viņas, aizvērās tik pat klusi, kā atvērās.

[Elony]

OCC: Pelēkais esmu Īsto vārdi viņš jau nestāsta, tikai vecais vīrs to zina.

Kad Pelēkais dabūja vēstuli, viņš grūdsirdīgi nopūtās.
Taču tā patiesībā bija prieka izpausme, jo solīja kādas nebūt pārmaiņas. Tāpēc viņš bez vārda runām devās ceļā, jādams uz pelēka zirga vārdā Sirmais. Nevienam nebija jātastāj ziņa, jo nebija neviena, kas par Pelēko uztrauktos.

Tiesa, vecā vīra runa lika vilties. Tikai viņa paša uzticība nelika pamest šo vietu uzreiz.
Dažus Pelēkais no šejieniešiem pazina. Ar vienu viņš bija strādājis kopā, otrs bija pakalpojis viņam.

Ja Kreonts vēlas, lai ar vieņiem sadarbojos, jābūt laipnam, nodomāja Pelēkais, kad viņu uzrunāja Dariks.
"Ieroči ir lieliski, esmu gatavs tava tēva darbnīci ieteikt jebkuram, kam daļa ar ieročiem. Tie ir asi un izturīgi, tas gan pateicoties pastāvīgajam lietojumam. Bet ja vēlies apskatīt..."

Pelēkais noņēma no jostas asmeņus ar ķēdi un kopā ar zobenu uzlika uz galda. Viņš pats tos aplūkoja ar sērīgām acīm, jo šīs mantas viņam, šķiet, bija tuvākas kā daudzi cilvēki.

[Roviela]

- Jā, gribu gan.
Deriks pirms iešanas laukā ar profesionālu aci un pirkstiem izpētīja Pelēkā ieročus, pie kuriem pats bija roku reiz pielicis.
- Nav nekādas vainas, - viņš apmierināti konstatēja, - kādu reizīti "uzvilkt", un tad kalpos vēl ilgi un labi.

[Elony]

Pelēkais pasmīnēja, bet neko netaica.
Viņs atkal aptina ķēdi ap vidukli un ievietoja zobeni stiprinājumā pie jostas. Tad sekoja Derikam, lai sagatavotu savu zirgu ceļam.

[Zōzā zač zač]

Deimiana seju rotāja labdabīgi mīļš smaids, kuru pastiprināja viņa izteiktie sejas vaibsti, kas lika viņam izkatīties, pēc piemīlīgākā radījuma visā sājā telpā. pff... īstneībā, tas tika tā izdarīts, tieši smaids, jo viņa acis, kā pogas ska'tijās uz meitnei, kas nesa krūzes telpā. Protams, viņš vēl bija pamanījis citas, bet tākā, viņam aŗi vajadzēja tikt uz virtuvi un papildināt savus krājumus. kas viņam bija? Maza ````šķīte, kur ūdeni var ieliet un pie jostas piestirpināta samērā paliela kulīte, kur viņam bija kāds maizes gabaliņš vai žāvēta gaļa.
Bet, par nelaimi, pirms Deimians spēja kaut ko pateikt, vai izdarīt meitene bija paspēusi iziet no telpas ārā tā apt, kā večuks.
OK, 10 minūtes, tātad...
Acis pazibērja pie citām šeit esošajām daiļavām. Tipiski.
...Uz virtuvi.
Puisis negribīgi nodomāja un ar smagu nopūtu devās meklēt virtuvi. Nu viņš devās uz to durvju pusi no kuras nāca meitene, cerēdams, ka tiks uz virtuvi.
pa cēlam vinš nespēja atraut acis no meitenēm, nu, nespēja. Lakam jāarstējas būtu Demianam. Bet kāpēc? Vismaz ir kāds, kas par viņām rūpēsies. Laikam.
Lēnām, bet toties straujā solī, puisis tomērt, kā par brīnumu, atrada virtuvi. Viņš virtuvē neuzkavējās ilgi. Paņēmis nedaudz maizes un žavētu gaļu, to ielicis savā kulītē, kas bija pie jostas, un nostiprinājis, tā lai no tās nekas neizbirst, paņēma ````šķīti un to pielēja ar ūdeni.
UN apmierināts ar sevi, ka to ir izdarījis devās ārā paglamā, kur bija daži cilvēki. bet šoreiz viņš neska'tijās uz cilvēkiem, bet gan debesīs.
sakārtojis uz muguras esošo loku un būltu maksti viņš divas reizes nosvilpās un pastiepis roku pret debesīm, ar laimpilnu smaidu gaidīja, kas notks tālāk. Tā vismaz būtu jāizskatās apkārtējiem.

[Malduguns]

-Tad jau laikam par savu dzīvi vari nesūdzēties. Es mācos mātes arodu un tas man diezgan labi padodas,-Keita pasmaidīja un vedināja Edīti ārā.
-Nāc, iesim vien ārā un gaidīsim visus tur. Jāpārbauda vai viss paņemts un tādā garā,-Keita nogludināja tumši violetās kleitas krokas un viegliem soļiem devās ārā, pagalmā.

[Semijs]

Adams kā jau iepriekš minēts bija palicis pie kādas ģimenītes, kura laipni viņu uzņēma, proti puisis ar tādu pašu laipnību atbildēja nama īpašniekiem. No rīta ticis pie labām brokastīm, Adams nespēja atturēties un pierunājas nama īpašniekus, atstāja tiem nedaudz naudas, ko varēja atļauties.
Nonācis pie vecā vīra mājās, Adams tur uzturējās un piepalīdzēja, ja bija vajadzības līdz visi atnāca no cilvēkiem. Fingona bija palikusi laukā pagalmā, jo puisis jutās kaut kā neērti, ar ideju vest vilku svešā namā. Cilvēki nu bija sanākuši un neviens nebija īsti pazīstams, tik viens cits puisis piesaistīja uzmanību(Deimians), taču nepagāja mirklis, kad Adams no viņa novērsās. Lielākā daļa jau devās uz pagalmu un puisis atļāvās pamieloties ar ēdienu, pie reizes paņemdams kaut ko priekš ceļa. Sakārtojis savas mantas, Adams lēnā gaitā devās uz pagalmu.

Fingona sēdēja ārā pagalmā, kā viņai tika teikts un negāja ne pie viena klāt, bet tiklīdz atnāca Deimians, vilcene piegāja klāt un apostīja puisi no nelielas distances. Fingonas acis pievērsās Deimianam un vilcene sāka luncināt savu asti.

[Massacre]

"Jā, sūdzēties tiešām nav par ko. Tava dzīve arī neizklausās sūdzēšanās vērta..." Edīte pasmaidīja un nolika savu tukšo glāzi uz galda, "Labi, ejam! Ārā galu galā ir labs laiks. Jāizbauda kamēr vien var."

Edīte izgāja ārā un tīksmi izstaipījās un auguma izlocīšanas praksei apgriezās ap savu asi, izveidodama dažas dejošanas figūras. Zaļie svārki, ar rakstainajām melnajām mežģīņu līnijām viscaur, veidoja dažādus rakstus brīvi griežoties līdzi un ādas josta, kas bija brīvi aplikta ap gurniem patīkami džinkstēja meitenes grozīšanās rezultātā un nedaudz sagriezās. Edīte apstājās juzdamās manāmi brīvāk un sakārtoja jostu, pārbaudot vai sānu makstī iekārtais mednieku nazis nav izslīdējis, vai mazie maisiņi nedraud ar atvēršanos. Tad viņa savilka savu sarkano lencīšu topiņu vietā, jo griešanās laikā tas bija nedaudz savilcies uz augšu un atkal pievērsās Keitai ar savu dzirkstošo zaļo acu skatienu.

"Kur ir tavas mantas?Es varu varbūt palīdzēt, manējās ir sakārtotas un..." Edīte pameta skatienu apkārt, nekur nemanījusi Holandieti un Lāsi, jautri piebilda, "Un izgājušas pastaigāties."

Šo rakstu rediģēja Massacre: 30.11.2007 15:46