Gabriels Garsija Markess Opcijas

[jefeniite]

nu nesen es saaku lasiit vinja staastus un taa iepatikaas, ka arii simt vientuliibas gadus izlasiiju. gribetos zinaat kaa vinja darbi patiik citiem, jo man tieshaam patika, nevaru saliidzinaat ar citiem darbiem, paaraak atshkjiriigs. tad kad izlasa vinja darbus, tad saprot - cik gan laba dziive man ir!

[Hikari]

Kā man patīk tā grāmata! Simts vientulības gadu gan ir ļoti dīvaina, jo, piemēram, daudzas lietas man anv pieņemamas...

[Susuriņš]

Markess ir pieskaitāms pie tā saucamā latīņamerikāņu maģiskajam reālismam, ko pasaules atklāja, ja nemaldos, pagājušā gadsimta vidū un otrajā pusē.
Tas pavisam noteikti ir kas neparasts vidusmēra eiropietim - šis nepanesamais vieglums un spēja jaukt kopā ikdienišķo ar maģisko. Par šī žanra izcilāko pārstāvi es gan uzskatu H. L . Borhesu, bet Markesa darbiem arī piemīt savs šarms.

Es gan nedomāju, ka Markess aprakstītu kādus izteikti nelaimīgus cilvēkus vai neveiksminiekus. Tur vainojams ir viņa skatījums uz lietām. Atceros kaut kur sen izteiktu tēzi, ka uz jebko var skatīties gan no traģiskās, gan no komiskās puses. Un Markess ir izvēlējies kaut kādu šausminošu vieglumu, kas slēpj sevī eksistenciālas skumjas. Patiesībā jau daudzi no viņa aprakstītajiem cilvēkiem arī smējās, priecājās un aizmirsās, tikai autors ir uzskatījis par labāku uzsvērt citus viņu dzīves momentus.

[Hēbe]

Pagaidām esmu lasijusi tikai viņa stāstu izlasi. Stāsti bieži vien nedeva atbildes, tie bija mīklaini- piemēram, stāstā ''Ļoti vecais senjors ar milzīgajiem spārniem" tikai nosaukums kaut ko pastāsta par lidojošās būtnes mīklaino personību. Ne vienmēr galvenais ir zināt visu- galvenais ir zināt, ka cilvēks ir! Tāpat sirdi aizkustinošajā un pat brīžiem šermuļus uzdzenošajā stāstā par Ērendiru un viņas vecmāmiņu nekas daudz netika stāstīts par to kāpēc meitene izdarīja kādu izvēli- tas bija patīkami, ka autors mums ļāva pašiem nonākt pie secinājumiem.

[Mauvaise Mademoi...]

Ak!
"Atmiņas par manām skumjajām maukām" un "Mīlestība un citi dēmoni" ir izlasīti pāris lappuses, kā jau es parasti muļķīgi izdaru, lai ko secinātu un atstātu; bet es noteikti izlasīšu. Mani tā aizrāva. Dīvains salīdzinājums, varbūt - līdzīgs Koelju "Veronika grib mirt". Vienkārši, bet .. īpaši.

[jefeniite]

nu es gan gribeetu teikt, ja saliidzina markesu ar koelju, koelju ir lubenju autors. t

taa, kaa maak rakstiit markess, nevienam nesanaak. ir dazhi, kas meeghina, bet tas ir neiespeejami. it iipashi vinjhs biezhi vien apraksta dazhaadas smarzhas tik veiksmiigi, ka lasot es paaraak labi zinu kaa kuraa vietaa ozh.

[Malduguns]

Markess ir kaut kas īpašs. Noskaņai.
Par grāmatu "Atmiņas par manām skumjajām maukām" man pat ir īpašs stāsts.
Ģimenē esam četri cilvēki - es, mamma, tētis un vecmāmiņa. Visi arī grāmatu izlasījām. Tad nu atsauksmes.
Mamma - histēriski smējās lasīšanas laikā. Apgalvoja, ka grāmata ir līdzīga Adriana Moula dienasgrāmatai. Abi esot pārfanojušies par seksu, tikai atšķirīgos vecumos.
Tētis - apgalvoja, ka tie ir ierastie Markesa murgi. Nekas vairāk un nekas mazāk.
Vecmāmiņa - Šausminājās par to, kā gan tāds rakstinieks kā Markess ir spējīgs ko tādu uzrakstīt. Tas taču vispār neatbilst nekādām morāles formām.
Es - man patika. Lai gan līdzību ar Adrainu Moulu nesaskatīju. Bet grāmata laba. Daudz labu citātu tur iekšā. Markess vispār ir labs rakstnieks. Manuprāt.

[Mauvaise Mademoi...]

Vakardien izlasīju Atmiņas par manām skumjajām maukām, kā arī Mīlestība un citi dēmoni - abas mani uzrunāja un šis autors patlaban man ir ļoti tuvs. Man tīkas grāmatas, kuras rada manī mīlestību pret dzīvi un pasauli, jo reizēm man pašai tās pietrūkst.

[Antons Ego]

esmu lasījis to, kas ir izdots latviski, un, man liekas, vispatiesākais ir pulkvedis.

[Viesis_Viesis_Made_*_*]

Markesa rakstības stils ļoti patīk. Aizrauj, pamāca un izklaidē.
Sen atpakaļ izlasīju "Mīlestība un citi dēmoni", toties tagad "Atmiņas par manām skumjajām maukām", kas arī ir visnotaļ skaista!
Pirmā grāmata apbūra ar stāsta mistiskumu un maģijas pēcgaršu, savukārt otrā, ar savu ironiski patieso, reālo skatījumu, ja vien par reālu var uzskatīt 90 gadīgu večuku, kurš nekad nav bijis iemīlējies, bet nu krīt par upuri 14 gadīgai, nevainīgai, turklāt visu laiku guļošai palaistuvei Bet patīk!

[Mitrene]

Markess manuprāt ir ģeniālākais no autoriem (nu vēl Horhe Luis Borhess ar viņu var cīnīties)

Simts vientulības gadus ik pa brīdim pārlasu, un atkal un atkal sajūsminos par gaistoni. Markess tik tiešām spēj uzburt lielisku pasaules redzējumu plus vēl ģeniālus un izstrādātus tēlus kas tik tiešām ir dzīvi Nevis plakani un nejūtīgi kādi man liekas ļoti daudzi citu autoru tēli.

+ vēl Markess ir uzbūris tik daudz lielisku vizuālu tēlu iekš 100 gadiem, ka vāljorpojām kā acu priekšā redzu ilgo lietavu periodu, vai arī remediosas daiļās uzbraukšanu debesīs.

Simts vientulības gadus vislabak ir lasīt vasarā, pa dienu, kad līst jau otro dienu vai kopš rīta.



Stāstu krājums nestundā arī ļoti baudāms vaisvairāk patika stāsts "visskaistākais slīkonis pasaulē"

arī citi darbi viņam ir ļoti labi: mīlestība un citi dēmoni, stasts par erēdniru (vai kāviņutur) un viņas vecmāmiņu utt.

[Miss Doherty]

ō, par skumjajām maukām patika lasīt.
vēl mēs literatūrā mācījāmies, ka viņš pieder pie mitoloģiskā reālisma rakstniekiem, nu nezinu vai reālisma, bet ar mitoloģisko noteikti sakars bija, es tikai brīnos - kur tad tas mitoloģisms ir?

[nenuil]

es esmu izlasījusi pulkvedim neviens neraksta un atmiņas par manām skumjajām maukām

nu, man tā kā ir dalītas jūtas. no vienas puses man ir kkādi aizspriedumi pret grāmatām, kuras es varu izlasīt TIK ātri kā izlasīju šitās. nu, tā apmēram vakarā pirms gulētiešanas paņemu un izlasu. es tādas grāmatas neuztveru tā līdz galam nopietni un neko nevaru tur sev padarīt. liekas kkā pārāk vienkārši - tik ātri izlasīt un viss, nav pat laika tā kārtīgi padomāt par visu, kamēr lasu

bet no otras puses kā tādas ātri izlasāmas grāmatas man pat patika. bija jauki, patiesi un vienkārši. varbūt man vienkārši jāpierod pie tādām grāmatām, jo es esmu pieradusi lasīt biezas un ilgi. noteikti izlasīšu vēl kādu

[Antons Ego]

nu, man tā kā ir dalītas jūtas. no vienas puses man ir kkādi aizspriedumi pret grāmatām, kuras es varu izlasīt TIK ātri kā izlasīju šitās. nu, tā apmēram vakarā pirms gulētiešanas paņemu un izlasu. es tādas grāmatas neuztveru tā līdz galam nopietni un neko nevaru tur sev padarīt. liekas kkā pārāk vienkārši - tik ātri izlasīt un viss, nav pat laika tā kārtīgi padomāt par visu, kamēr lasu

paņem kaut kādus 100 vientulības gadus. vai mīlestību holēras laikos. vai dzīvot lai izstāstītu.
tos vienas nakts laikā pieveikt varētu būt diezgan neiespējami.

vispār es pārlasīju tos 100 vientulības gadus un reti kad man no grāmatas ir bijusi tāda katarse. kaut kā nenormāli šoreiz pavilkos. nenormāli.

Šo rakstu rediģēja Antons Ego: 06.01.2009 22:10

[*Kokonatiene]

esmu lasījusi "simts vientulības gadus" un tagad, atkal jau paralēli kādai citai grāmatai, sāku lasīt "dzīvot, lai izstāstītu".
"simts vientulības gadi" pilnīgi noteikti bija dīvainākais garadarbs, ko jebkad biju lasījusi. bet pilnīgi noteikti tā iekļuva arī manu visu laiku mīļāko grāmatu desmitniekā. tā bija un ir pilnīgi atšķirīga no visām mūsdienu grāmatām, kas tagad tiek vienkārši masveidā "ražotas" - bez kādas jēgas un izpratnes. "simts vientulības gados" markess visu ir atklājis pamazām un pilnīgi, neko neizlaižot, un kad es saku "neko", tad es tā arī domāju.
viennozīmīgi ieteiktu šo grāmatu izlasīt arī citiem. lai nu ko, bet to jūs nenožēlosiet.

[Flightless Bird]

Esmu lasījusi Simts vientulības gadus un Atmiņas par manām skumjajām maukām. Pirmā man patika daudz labāk, otrā salīdzinājumā ar to likās daudz bālāka.
Simts vientulības gadi tiešām ir meisterdarbs! Te mistiskais ar reālo jaucas ar tik burvīgu vieglumu, ka pat negribas vairs piedomāt, vai šādas ainas tiešām ir iespējamas. Visas ainas un visi Hosē Arkādio un Aureljāno saujaucas tādā kā krāsainā emociju un notikumu kaleidoskopā, radot teju reibinošu iespaidu. Manuprāt šo grāmatu nemaz nevar lasīt tā kā parastas grāmatas - lai uzzinātu par kādu notikumu vai cilvēka likteni. Te man daudz svarīgāka likās noskaņa un kopaina, kas radās.
Noteikti gribu izlasīt viņa stāstu krājumu

[Saranda]

Mmm, maģiskais reālisms... Mana pasaule. Ļoti, ļoti patīk Markesa daiļrade, lai arī izteiksmes veids ir ļoti specifisks un brīžiem pat liekas vienveidīgs, tomēr smalki izstrādātie, dzīvie tēli un plašais simbolu izmantojums ir nepārspējams. Tiešām maģiski dzīva pasaule - nav nemaz tik neiespējami, ka meitene, kas ir par skaistu šai pasaulei, varētu tamdēļ vienudien vienkārši pacelties gaisā un pazust aiz debesīm. Viņa burvestīgā stāstu brīvība mani iedvesmo un cenšos izstrādāt līdzīgu vieglumu savos darbos - lai arī vairāk izmantoju dažādus simbolus, vēlētos vairāk viegluma un gluži nemanāmu, tomēr nesaraujamu saikni ar pierasto realitāti, kas tādējādi kļūtu vairāk līdzīga sapnim. Markesam, manuprāt, tas izdodas izcili.