Kurbijkurne forums: Soli tuvāk fantāzijai

Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )

> Sākot jaunu spēli, ievēro!

Nosaukuma beigās iekavās norādi, vai
1) tai ir Harija Potera noskaņa, tā notiek ar HP tēlu piedalīšanos: [HP];
2) tai ir Gredzenu pavēlnieka noskaņa, tā notiek ar GP tēlu piedalīšanos: [GP];
3) cita lomu spēle, bez HP vai GP varoņu piedalīšanās (X-Men, Matrix u.tml.): [C].

Kā arī norādi pieteikšanās nosacījumus
1) Brīva pieteikšanās, jebkurš var jebkurā laikā pievienoties: [BP];
2) Pieteikšanās ar privāto ziņu (vai pavedienā) spēles vadītājam: [PZP].

Visiem lomu spēļu rakstiem, tāpat kā visiem foruma rakstiem, jāiekļaujas kategorijā PG-13 (vairāk lasi foruma noteikumos).

> Pentaksa Smaile, [PZP], Fantasy
Sindra
iesūtīt 20.03.2017 14:23
Raksts #1


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012





Atkal tas sapnis...
Zvaigznes pulsēja tumšajās debesīs gluži kā atbildot sirds ritmam. Un ar katru pukstienu, ar katru reizi, kad tās iemirdzējās spožāk, kāda daļa no tām bija pazudusi. Kā atskaite kaut kam nozīmīgam un lielam. Un tad pienāca mirklis, kad uzmirdzējušas spožāk, izdzisa arī pēdējās zvaigznes.
Viņi zināja, ka tagad modīsies no miega. Zināja neomulīgo sajūtu, kas neatstāsies ilgu laiku. Bet šoreiz tumsa neizklīda miega aizdzīta.. Tā turpinājās pēc pēdējās zvaigznes pazušanas un viņi sadzirdēja klusi minētu vārdu: Aralita.
Tad spoži uzplaiksnīja gaisma un tumsa izklīda. Kārtējais murgu sapnis bija beidzies. Un varēja sākties jauna diena. Tā solījās būt parasta diena. Tā arī bija parasta diena, līdz viņus pārsteidza savāda sajūta. Tā kā reibstoša galva, tā kā kaut kāds spēks, kas vilktu sevī iekšā. Tas pieņēmās spēkā un ļaunākais bija tas, ka tā īsti šim spēkam nebija iespējams pretoties. Viņu pasaule sagriezās tumsas apvīta. Uz mirkli pārņēma bezgalīgas brīvības sajūta un tad viņi attapās kaut kur, pavisam citā, sev nezināmā vietā.

* * *



Bija jauka, saulaina diena. Arī silta. Varētu teju vai pateikties dieviem, vai vienalga kādiem spēkiem, par aukstā nakts murga nomainīšanu pret kaut ko patīkamāku. Tikai tas vairs nebija sapnis. Vieta, kurā viņi bija nonākuši izskatījās pēc pavisam īstas pasaules, un pavisam noteikti ne pēc tās pasaules, kurā viņi bija atradušies vēl pirms mirkļa.
Varbūt nebija tā sliktākā vieta, kur atrasties. Daba bija zaļa un skaista. Kaut kur netālu varēja dzirdēt strautiņa čalošanu.. Tik vien kā netālu no vietas, kur viņi atmodās, skaistā daba bija cietusi. Uz zemes bija izdedzis simbols, kurš gan šķita jau tā kā aizaudzis un ne gluži tā, ka nesen zemē ievilkts. Un vietām zemē gulēja melni, apdeguši akmeņi, kas gan sadrupa pelnos, tiklīdz kā tiem pieskārās.

Netālu no simbola zemē gulēja kāds stāvs. Izskatījās pēc vīriešu kārtas. Samērā jauna puiša. Gaišiem, teju vai pavisam baltiem matiem. Viņa apģērbs, bija ieturēts nepraktiski gaišos toņos, kurš kādreiz varēja būt darināts no visai smalka un dārga auduma, tagad bija ceļa putekļu noklāts un vietām apsvilis. Uz jaunekļa pirkstiem bija pamanāmi visai uzkrītoši gredzeni ar lielu dārgakmeņu acīm. Uz labās rokas divi gredzeni ar sarkanām acīm. Uz kreisās viens gredzens, kuram bija trīs dažādu akmeņu acis. Zaļa, dzeltena un violeta. Viņa neērtā poza, kurā jauneklis gulēja, lika domāt, ka viņš varētu būt miris.
Bilde
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
10 Lapas V  < 1 2 3 4 5 > »   
Sākt jaunu pavedienu
Atbildes (40 - 59)
echo3
iesūtīt 23.03.2017 20:00
Raksts #41


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 11.08.04
Kur: Nu jā, - pašlaik pie datora
Klusais censonis



Brina neticīgi iesmējās un apsēdās zemē blakus Nerisam. Ko viņš tur runā? Nezināmi vārdi, nepazīstami nosaukumi! Neva pat piemirsa pamācoši novilkt "re, ka nav vis beeeeeeeigts" nerimšam, kura roku arhimags bija atlaidis. Starp citu, Brina no visa vārdu biruma tomēr dažus zināja, bet juceklis galvā no tā īsti nesamazinājās. Jo tā taču bija pasaka! Pentaksa smaile!

Brina ieskatījās tieši pelēki dzirksteļojošajās acīs. - Kas ir Arsīda? Kur mēs esam? Un, šķiet, kaut kur ir vēl kāda Neva. Tāda, ar Lielo Māti. Uz tās Nevas, kas ir manas mājas, nekādas Lielās Mātes nav. - Neva mirkli apdomājās un uzdeva vēl vienu jautājumu, - Kas ir Aralita?

Viņa neieprātojās, ka viss tagad notiekošais ir saistīts ar nejauko zvaigžņu dzišanas sapni, tāpēc par to neko nepajatāja.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Axel
iesūtīt 23.03.2017 20:50
Raksts #42


Cep speķi Dūdijam
*

Grupa: Biedri
Pievienojās: 18.03.17



Pēc varenā Jarno metiena Tieliikh palidoja 2 metrus un turpat gaisā pēkšņi apstājās. Dažus mirkļus velāk, kad Tieliikh bija parliecinājies, ka nekas viņam nedraud, atgriezās savā iepriekšējā stāvoklī. Viegli izstarojot siltumu un turpinot pārsūtīt enerģiju, Tieliikh sāka lēnam nolaisties lejā, līdz apstajas 15cm virs zemes. Gravitācijas lauks vēl joprojām bija aktīvs.

Kad beidzot objekts, kam viņš sūtīja enerģiju, sāka kustēties, Tieliikh samazināja plūsmas intensitāti, lai nejauši neizdaritu kaut ko kaitīgu mazākajai būtnei, no kā viņš enerģiju bija ņēmis.

Tieliikh uztvēra skaņas, un dažas no tām pēc savas tonalitātes un skaņas viļņu raksta bija viņam pazistamas. Viņš pats turpināja karāties 15cm no zemes aptuveni 2m attālumā no baltmatainās būtnes.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Sindra
iesūtīt 23.03.2017 21:32
Raksts #43


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012



Arhimaga skatienam sastopoties ar šurp atgādāto varoņu apmulsušajām, galīgi neheroiskajām sejām, prāta tumšākajā nostūrī atausa aizdomas, ka kaut kas te līdz galam nav kārtībā. Vēlreiz atritinājis skrolli, baltmatis tajā ieurbās pētošu skatienu, pāris reizes pavicināja pergamentu, it kā to sakratot burti varētu sakrist pa vietām veidojot citus vārdus. Kratīšanai nepalīdzot, burvis pāris reizes novēzēja ar roku pār pergamentu. Un tad tas nozaigoja sarkanā, tad zilā krāsā. Bet arī tas neko nelīdzēja.
- Nu labi. - viņš noteica pametis skrolli gaisā un uzsita knipi. Pergaments sašķīda putekļos un nobira zemē. Turpat blakus Nerisa kājai.

Uzmetis īsu skatienu Mona amuletam, burvis pamāja. - Nu, protams, ka tas nav tāds. Ja tu domāji, ka tam ir jābūt kā manējam. Nē, nē... Amuleti nav pazīšanās zīme. Es parādīju savu, lai jūs zinātu, ka tiešām piederu 'Sargu Brālībai'. Bet izskatās, ka tā nav mūsu lielākā problēma. Daļa no jums nezina par Pentaksa un citu pasauļu esamību? - kā gan vēl varēja izskaidrot pārmetumus par sektantu muļķībām.
Nu, izskatījās, ka Arsīdas varoņi vismaz nāca no pasaulēm, no kurām viņa tos bija paredzējusi. Izņemot to vienu, kas teicās, ka galīgi nebūšot. - Ja? - Neriss palūkojās uz Brinu. - Tu zini pilnīgi visus savas pasaules iedzīvotājus? Tas ir interesanti... - viņa uzacs izbrīnā parāvās augstāk. Tās bija ievērojamas zināšanas, ja tādas pastāvēja. Lūk, piemēram, burvis neņemtos apgalvot, ka viņa pasaulē nav neviena, kurš sevi paslepus, vai atklātāk dēvētu par Vareno tēvu vai Lielo māti vai Septīto dēlu. Neriss Neveiksmīgais dēls, piemēram.

Bet no Nevas iemītnieces puses nāca ne tikai sašutums par nepareizo vārdu, bet arī jautājumi. - Arsīda ir simbolu zinātāja. Šamane. Viņa ir Pentaksa 'Zemes māsu' ordeņa vadītāja. Viņa veica rituālu, lai jūs atgādātu uz šejieni. - Neriss pamāja uz zemes pusi, kur vēl joprojām atradās simbols. - Demeja laidņi gan mums traucēja. Un... - viņš mirkli aizdomājās. - Es patiesībā nezinu, kas notika ar Arsīdu. - Neriss paraustīja plecus.
- Bet Arsīda nav būtiska. Galvenais bija atdabūt jūs uz šejieni. Un tagad jūs esat šeit. Pentaksā. - viņš pamāja ar roku, norādot uz apkārtni. It kā tas paskaidrotu par vietu, kurā viņi atradās. - Jums jādodas uz Pentaksa Smaili. Tur jūs sagaidīs Viedais Valle un izstāstīs, kas tālāk jādara. - Neriss piecēlās un nopurināja no apģērba gružus.
Vien jautājums par Aralitu lika viņam atskatīties uz Brinu. - Kas jautā? - viņš apjautājās, acis samiedzis nedaudz ciešāk.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
echo3
iesūtīt 23.03.2017 22:37
Raksts #44


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 11.08.04
Kur: Nu jā, - pašlaik pie datora
Klusais censonis



Brina godīgi centās visu saprast. Tas bija grūti, jo viss notiekošais pārsniedza jebkādu dīvainības līmeni. Nemaz nerunājot par to, ka viņa bija te izmesta kā zivs krastā, uz gluži svešas planētas, bez nojausmas, vai jelkad tiks atpakaļ uz mājām. Neva atkal paberzēja savus deniņus ar plaukstu pamatnēm.

Tas vārds iesēdās prātā, kad Arsīda un tu mani gādājāt uz šejieni. - Par citiem Brina nezināja. Par visu nevu pazīšanu Brina nekomentēja, jo nekādi nespēja iedomāties, kāpēc kādai nevai vai nevam būtu kaut kā jāsaucas savādāk nekā vārdā. Te dara kā citādi? Bet tam jau arī nav vairs nekādas nozīmes, vai ne? Brina ir "atgādāta" uz Pentaksu, un neviens vairs nemeklēs citu Nevu.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Urdrunir
iesūtīt 23.03.2017 23:44
Raksts #45


Veic pētījumu par katlu dibenu biezumiem
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 19.01.04
Kur: starp likumu un dvēseli



Šalle Rendija uzmanīgo staigāšanu pavadīja ar tik pat uzmanīgu un neuzkrītošu savu galu novietošanu zem suņa ķepām. Likās, ka tā bija iesaistījusies spēlē par to, vai Rendijam ir lemts aizceļot līdz savam gala mērķim nepaklūpot vai nē.

Tomēr Nerisa vārdi šallē izsauca kaut kādu rezonansi. Tieši pie "Skarfanodarona" šalle notrīsēja, atraisīja savu mezglu un noslīdēja pāri Rendija skaustam lejup. Zemē tā izlocījās pāris slaidos līkumos un sastinga. Tikai piebāžot degunu pavisam tuvu izskatījās, ka šalles dzīpari viegli kustas kā vēja aizskarti zāles stiebri.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Rouzijs
iesūtīt 24.03.2017 09:55
Raksts #46


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.09.09
Kur: In heaven
Nervu bende 2013



Jauna pasaule, nezināma vieta un tās iemītnieki, tas Deinu biedēja, bet varbūt nebija sliktākais variants, galu galā uz Taladrosas viņa nebija iemīļota persona, pareizāk sakot, mājās tumšmate bija nolemta vientuļai dzīvei, ja vien nespētu beidzot atdarīt labu ar savām spējām.
Bet tas diez vai notiks.

- Tas vārds... Aralita. To es arī dzierdēju, miegā sapņojot par zvaigznēm, kuras izdziest. Bet tikai vienu reizi. - Deinas skatiens pievērsās Brinai. Ja jau savādā būtne bija arī to dzirdējusi... tad varbūt to dzirdēja visi, ja jau viņi te kopā stāvēja uz svešas pasaules.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
echo3
iesūtīt 24.03.2017 10:52
Raksts #47


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 11.08.04
Kur: Nu jā, - pašlaik pie datora
Klusais censonis



Kad Neriss piecēlās, Brina beidzot ievēroja arī tās dīvainās būtnes (laikam jau), kas tagad atradās gluži vai blakus - matainais melnbaltais četrkājis, plakantārps ar bārkstīm, kurš pats noraisījās un nokrita zemē, un apaļais akmens, kurš nebija ļāvies aizsviesties un tagad lidinājās plaukstas augstumā virs zemes. Un, protams, nevai pašai līdzīgie. Visi tik sveši un citādi!

Tad viņai ienāca prātā, ka Neriss laikam jau bija vēlējies uzzināt viņas vārdu, nevis paskaidrojumu par to, kā neva zina Aralitu. Tikai pajautājis to bija samudžināti, nu, viņam jau laikam viss bija skaidrs, - Brinas domas bija tās šobrīd samudžnātās. - Es esmu Brina Ehoom.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 24.03.2017 11:59
Raksts #48


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Šallei atbrīvojot Rendija kaklu, viņš atviegloti uzelpoja, nopurinājās un ar pakaļķepu pakasīja kaklu, kur šalle bija cieši piespiedusi viņa apmatojumu. Tad viņš kādu brīdi pavēroja baltmataino būtni, un īpašu uzmanību piesaistīja viņa acis. Tās gan nezibsnīja, bet mazliet atgādināja dzirksteles. Tātad, acu īpašnieks bija maģisks. Tas nebija nekāds pārsteigums.

Nedaudz vairāk izbrīnīja gaisā karājošais akmens. Arī tajā bija redzamas nelielas dzirksteles. Atkal maģija. Mazliet pat līdzīgi kā redzētajā sapnī. Tam noteikti bija saistība.

Tad Rendijs palūkojās uz šalli. Viņš nekad iepriekš nebija sastapis apģērba gabalu, kas kustētos pats, tomēr nešaubījās, ka prasmīgākie studenti kaut ko tādu spēja paveikt. Atlika tikai atrast uzrakstu, kas šo šalli bija iekustinājis. Izvairoties pieskarties un dabūt atkārtotu žņaugu, Renlijs nopētīja savādo veidojumu, bet neko līdzīgu rokrakstam uz tās neatrada. Labi noslēpts, viņš sprieda.

Personīgos novērojumus pārtrauca tumši tērptā būtne. Brīdī, kad viņa ieminējās par sapni, Rendijs pacēla purnu un domīgi piešķieba galvu. Līdz šim viņam bija šķitis, ka vienīgais pārbaudāmais students te bija viņš pats, un viss notiekošais - profesoru sagādāta pārbaude. Bet varbūt tā nebija tiesa? Viņš vēlreiz pakasījās un uzlūkoja pārējos.

Tomēr uzdevums bija skaidrs - viņiem esot jāatrod Pentaksa smaile, kur visu paskaidrošot. Vienalga, vai tas viss bija tikai eksāmens vai viņš patiesi bija nokļuvis leģendā, Rendijs bija ar mieru smaili meklēt. Viņš piecēlās un raitā solī apskraidīja tuvējo pļaviņu, meklējot kādu ceļazīmi, pāri krūmiem redzamu torni vai citu nepārprotamu norādi, kurā virzienā viņiem būtu jādodas.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 24.03.2017 13:15
Raksts #49


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



Neriss gandrīz izjauca priekšnesumu, jo, protams, Kurmītis itin nemaz nebija gribējis salīdzināt amuletus. Vai nu vinš nezināja, kāds ir viņējais? Un tagad redzēja to, kas ir Nerisam. Aha. Tad tādi ir 'Sargu Brālības' amuleti, lai kas arī nebūtu Sargu Brālība.
Viņiem būšot kaut kur jāiet, bet kamēr tas vēl nenotika, puisis necentās strauji piecelties kājas. Viņam patika sēdēt zemē. Tā te bija tik stabila, tāda patīkama. Nu labi. Laikam tomēr būs jāceļas.

- Es arī sapnī dzirdēju vārdu Aralita, - Kurmītis pievienoja savu paskaidrojumu citu teiktajam, un lēnām cēlās vien kājās. Tagad varēja novērtēt, kāda te ir raiba sabiedrība. Sievietes un vīrieši, daži no tiem spīd, citi izskatās ūdenī dzīvojuši, vēl dažiem ir gauži maz apģērba gabalu un izskatās, ka tas tā būtu parasti, tad vēl... un kas tas tāds? Acis pievērsās levitējošajam dzirkstīgajam akmenim. Tas taču ir tas, ko te mēģināja aizmest pa gaisu? Kā Neriss teica? Tur bija dažī dīvaini vārdi, un tad tie attiektos tad uz šo akmeni, ja? Un citi uz skraidošo četrkāji, un vēl kādi uz šalli? Laikam.

- Kur ir Pentaksa Smaile, kur mums jādodas? - Kurmītis gluži praktiski pavaicāja. Kaut kas tā kā par citām pasaulēm bija dzirdēts, arī par Pentaksu, bet tā kā ikdienā viņam to nevajadzēja, atmiņā bija aizķērušies vien daži vārdi.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Elernass
iesūtīt 24.03.2017 18:16
Raksts #50


Attīsta savu iekšējo Aci
***

Grupa: Biedri
Pievienojās: 25.02.04



Sata šobrīd sarunās vairs neiesaistījās. Viņa skatiens slīdēja no viena personāža pie cita un šķita, ka viņš tā īsti nespēj noticēt notiekošajam.
Līdz beidzot viņa skatiens apstājās pie levitējošā akmeņa.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Margo
iesūtīt 24.03.2017 21:45
Raksts #51


Knakts autobusa konduktors
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 02.03.06



Trekajs? Ciltī ikviens zināja šo vārdu. Tas bija stāsts par kādu no Narū vecajiem. Kāpēc šī leģenda bija zināma Citādajiem?

Visiem bija jautājumi, taču vienīgais, kurš zināja vai spēja atrast uz tiem atbildes bija gaišmatainais jaunēklis. Skatiens cieši nomērīja viņa augumu un vaibstus, pirms roka atlaidās no ieroča, kas gulēja pie jostas. Tik daudz kas arvien bija neskaidrs, taču konkrētas aprises bija ieguvušas tikai savādas sakritības: visi vai liela daļa no Citādajiem bija redzējuši savādo sapni par debesu spīdekļiem un dzirdējuši izskanām Aralitas vārdu. Iespējams vissvarīgākais jautājums bija - kāpēc? Ko tas nozīmēja? Tomēr līdzīgi kā daba bija lēmusi noteiktu laiku pavasara atnākšanai, arī atbildes taujātājam tapa zināmas tikai īstajā laikā. Atlika vien būt pacietīgam.

Kamēr Šīla turējās nomaļus un ļāva citiem uzdot jautājumus, kas dega arī uz pašas mēles, skatiens izmantoja mirkli, lai vēlreiz nopētītu klātesošos. Pēkšņi sieviete juta arī savā virzienā vērstu interesi, taču pagriežot galvu, svešinieka acis jau bija atradis jaunu fokusa punktu, un neviļus arī viņa ieraudzīja gaisā levitējošo akmeni. Apziņa fiksēja šo vēl vienu savādo - priekšmetu vai būtni? - un atgriezās pie vīrieša, kurš bija nosaucis sevi par Sata Devatu. Šķiet, arī viņš bija izvēlējies līdzīgu stratēģiju: novērot un nogaidīt. Instinkts čukstēja, ka briesmu gadījumā, viņš varētu kļūt par vērtīgu sabiedroto, lai gan prāts spītīgi atsacījās uzticēties ikvienam.

Šo rakstu rediģēja Margo: 24.03.2017 21:47
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Jormungandrs
iesūtīt 25.03.2017 07:53
Raksts #52


Izrāda pirmās maģijas pazīmes
*

Grupa: Biedri
Pievienojās: 25.12.15



Jarno beidzot sāka saprast, ka te laikam slēpjas kas vairāk par kāda idiota pranku. Tas ir, pēc gadiem videospēļu spēlēšanas, bija pienācis Jarno mirklis spīdēt. Vai ne gluži spīdēt, bet vismaz izlikties, ka kaut ko saprot. Viņš gan būtu krietni labāk ticis galā ar variantu, kurā visi šie radījumi bija kaut kādi dzīvie miroņi, kurus viņam stratēģiski jāiznīcina, tomēr... tomēr. Gan jau arī šeit kaut kā varēs.

Bet nu jā, Nerisam taisnība bija. Ne par kādu Pentaksu Jarno nezināja gan. Viņš bija dzirdējis par citām pasaulēm no tiem pašiem sektantiem, par piederību kuriem bija apsūdzējis Nerisu, tomēr nekādus vārdus vai specifiku puisis nezināja. Un viņam tā īsti neinteresēja, jo tas nebija nekas tāds, ko varētu pierādīt. Un, ja Jarno nebija nekādu pierādījumu, Jarno netaisījās ticēt visādām muļķībām.

Vienīgi... arhimags, ja? Un tas papīra gabals rīkojās pretēji visiem papīra gabalu principiem. Tad varbūt arī bija mags. Kāpēc tieši mums kaut kur jāiet? Kāpēc Tu nevari? Negribas rokas smērēt, ja? Jarno nemaz netraucēja tas, ka tagad, Nerisam pieceļoties un viņam paliekot sēdēt, bija jāatgāž galva, lai saskatītu puiša seju.

Aralita... nē, nu. Jarno arī to bija dzirdējis. Un arī sapnī. Ja nu vienīgi šie visi ķēmi nebija ekstra labi aktieri (par ko Jarno konkrēti šaubījās, jo nu c'mon, paskatieties uz viņiem), tad tiešām. Laikam viņš bija atradis savu pierādījumu. Nopūties, skeptiski palūkojies uz effin akmeni, kas karājās gaisā un gan jau ņirgājās par viņu, arī Jarno piecēlās. Kājas tāpat bija sākušas tirpt, tā stulbi zemē tupot. Pidžambikšu pakaļpusi noslaucījis, viņš pastiepa roku pret Nerisu. Jarno. Tas ir, es esmu Jarno. Ne Zalko. Viņš laikam piešmauca Tevi. Tipisks Zalko, ne? it kā Neriss zinātu, kāds Zalko vispār bija. Bet, hei, sava archenemy reputāciju pabojāt Jarno nekad nebija iebildumu. '
Savu vārdu nosaucis, viņš pagriezās arī pret pārējiem un tiem pamāja, stulbi un pārāk plati smaidot (viņš noteikti bija labāks aktieris par šiem visiem).
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Sindra
iesūtīt 26.03.2017 21:13
Raksts #53


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012



Droši vien apdomība varētu būt Nerisa otrais vārds. Brinas jautājums bija vienkāršs un skaidrs, taču burvis nesteidzās ar atbildi. Pirms kaut ko atbildēt, viņa skatiens aizklejoja arī līdz Deinai un puisim, kurš sevi dēvēja par Kurmīti, jo arī viņi abi teicās redzējuši sapni un kāds tiem minējis Aralitas vārdu.
- Tad jau sanāk, ka Arsīda varbūt tomēr nav kļūdījusies. Un jūs tomēr esat izredzētie, kurus viņai vajadzēja. Sapnis par zvaigznēm, tā ir zīme, ka mūsu pasaulēm draud briesmas. Bet Aralita... tas ir vārds, kuru mēs skaļi neminam. Viņa smeļas spēku no tā, kad kāds viņu piemin. Tas ir vārds, kuram vajadzēja pazust, tikt aizmirstam. Es neesmu tiesīgs jums atklāt par viņu. Ja viedie uzskatīs, ka jums jāzina, viņi pastāstīs. - Neriss vēl mirkli apdomājās, bet acīmredzami vairs neko piebilst negrasījās.

Daudz vieglāk bija atbildēt uz jautājumu kur atrodas Pentaksa Smaile. Šoreiz bez liekas apdomāšanās, Neriss pamāja ar roku dienvidu virzienā. No jaunekļa rokas aizplūda tāda kā caurspīdīga vēsma un tās iespaidā mežs, kas viņus ieskāva kļuva caurspīdīgs un tālumā viņi spēja saskatīt ēku, kuras torņi slējās debesīs. - Kādu divu dienu gājiens. - viņš paskaidroja un nolaida roku. Protams, tūlīt arī maģijas efekts beidzās un dažādo pasauļu iemītniekus ieskāva mežs.

Palūkojies uz Jarno pastiepto roku, burvis tomēr tai nepieskārās. - Ļoti priecājos. - viņš atteica, viegli pieliecis galvu sveicienam. - Neņem ļaunā, burvji nesveicinās pieskaroties citiem. Patiesībā, mēs vispār izvairāmies pieskarties citiem, ja no kontakta ir iespējams izvairīties. - Neriss paskaidroja, soli atkāpies no Jarno. Un pasmaidīja. - Kaut kā iztiksim bez Zalko. -

Bet ne tikai par roku smērēšanu. Vēl bija jautājumi. - Jums ir jāiet uz Smaili, jo tur ar jums runās viedie. Es nevaru jums atklāt, kas jums ir jādara. Piedevām, Pentakss vairs nav drošs. Smaile ir vienīgā drošā vieta, par kuru mēs varam būt pārliecināti, ka neviens neizseko un nenoklausās. Un pat ja jūs atsacīsieties paalīdzēt, Smaile ir vienīgā vieta, no kuras, jūs spējat atgriezties savās pasaulēs.
Es nevaru šobrīd jūs nogādāt uz Smaili ar maģijas palīdzību. Jums nāksies iet ar kājām. Savukārt, es došos noskaidrot, kas notika ar Arsīdu un satikšu jūs Smailē. -
tāds bija plāns, kuru Neriss piedāvāja.
Pirms doties, viņa skatiens vēlreiz uzlūkoja Pentaksa potenciālos glābējus. Ja nu kādam vēl bija kādi neatliekami jautājumi.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 27.03.2017 10:43
Raksts #54


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Apmetot līkumiņu ap nelielo klajumu, vienā brīdī Rendijs pamanīja smaili un ierējās. Tai vajadzēja būt īstajai, un viņš to bija pamanījis! Priekam un entuziasmam plūstot pāri malām, viņš pagriezās, lai par atradumu ziņotu pārējiem, bet izrādījās, ka citi to jau ir pamanījuši, jo vismaz baltmatis, kas sevi sauca par arhimagu, uz to norādīja ar roku. “Ou,” Rendijs vīlies iesmilkstējās un nedaudz sašļuka. Tas laikam nebija atrisinājums, bet gan dotais lielums. Rendijs nokāra galvu un kautrīgi paostīja zāli.
Tomēr ilgi viņš nesēroja par savu kļūdu. Ātri sakārtojis domas un padzinis vilšanās sajūtu, Rendijs saņēmās un uzmanīgi iegaumēja virzienu. Kā kalnos dzimušam, viņam parasti visai labi izdevās ieturēt uzņemto kursu pat tad, ja apkārtējie akmeņi, nogāzes un virsotnes aizsedza redzamo mērķi. Tāpēc arī tagad viņš īpaši neraizējās, ka varētu smaili pazaudēt pat tad, kad koki un krūmi aizsedza skatu.
Nekādu specifisku jautājumu Rendijam nebija. Viss bija skaidrs – viņiem bija jādodas uz Smaili, kur drošībā varēja izstāstīt visu par pasaulēm, izbēgušiem cietumniekiem un veicamajiem uzdevumiem. Te nebija droši, tāpēc bija jāiet. Rendijs tā arī neatstāja vietu, kur viņaprāt bija jāpamet pļaviņa, lai dotos uz attālo torni. Viņš brīdi pavēroja pārējos un tad ierējās vēlreiz, aicinot viņus doties līdzi.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Jormungandrs
iesūtīt 27.03.2017 10:53
Raksts #55


Izrāda pirmās maģijas pazīmes
*

Grupa: Biedri
Pievienojās: 25.12.15



Jarno pavisam noteikti bija redzējis ko tādu videospēlē. Nu, pavedienu, kas rāda ceļu. Tikai spēles parasti neskopojās tik ļoti un tomēr ļāva šo skatu saglabāt. Patērējot manu, bet... bet. Divu dienu, ierēķinot tualetes pauzes, vajadzību papriecāties par skatu un iespējamu saindēšanos ar... kaut ko, kas izskatās ēdams? Vai arī tas ir tā, taisnā līnijā, nenovirzoties? tas principā bija svarīgi. Jo Jukka arī reiz bija Jarno iestāstījis, ka līdz kaut kādai pamestai, interesantai ēkai var nokļūt pusstundā. Neierēķinot to, ka Jarno varētu apmaldīties un gandrīz tikt aptīrīts.

Jarno neapvainojās. Arī Olkari bija tādi, kas izvairījās no lieka kontakta. Laikam jau domājot sevi tik varenu, ka varētu netīšām pakļaut arī kādu olkari, ne tikai mehānismu. Jarno gan par tādām lietām nesatraucās. Viņš nebija tik iedomīgs. Jarno vispār patika būt... visur. Skaļi, jūtami, neignorējami. Bet nu, ja ne, tad ne. Es saprotu. viņš paraustīja plecus un uzsmaidīja platu, zobus atsedzošu smaidu. Bet pareizi vien ir. Zalko tāpat agrāk vai vēlāk visu uzmestu.

Nu jau Jarno sāka justies pārliecinātāks par visu. Nu labi, viņš bija puspliks un bruņots ar zobbirsti(vispār, nebija vis bruņots. kur viņš to nometa?), bet vismaz tagad, kad tā kā bija skaidrs, kas te notika, viņš vismaz jutās gatavs doties un iekarot pasauli. Kalnu. Vienalga. Tikai... ja jāiet ar jautro (sarkasms. sarkasms! viņi visi bija drūmi pūšļi) baru, tad... viņu uztrauca viena lieta. Pagriezies pret vienu no bara, caururbjošu, dzintarainu skatienu piekalis puisim, Jarno ļoti svarīgā balsī jautāja: Kāpēc Tevi sauc par Kurmīti?
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 27.03.2017 12:30
Raksts #56


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



Kurmītis domīgi uzrauca uz augšu uzacis un viegli piesķieba galvu. Pagaidām te nebija nekā ļoti nesaprotama, un, ja tie viedie vēlāk visu paskaidros, tad vispār ir super.
- Tad ir skaidrs, kāpēc sapnī pazūd zvaigznes. Viņa tās savāc, kad tiek pieminēts viņas vārds, - un ir skaidrs, kāpēc pamostoties ir tāda tizla sajūta. Cerams, pa īstam vēl zvaigznes nepazūd? Lai kāda skarba bija Kurmīša paša pasaule, viņš tiešām negribēja, lai viņu sistēmas zvaigzne pazustu un viņa pasaule līdz ar to.

- Man tikai viens jautājums, - puisis vērās virzienā, kur Neriss tikko bija parādījis smaili un kur atkal bija mežs. - Vai kaut ko ēdamu vai dzeramu pa ceļam varēs dabūt? Vismaz dzeramu? Ā, nē. Divi jautājumi. Kas esam mēs, tie, kam jāiet uz Smaili?
Ja nē, tad iztiktu, protams, divas dienas nav daudz. Vismaz bez ēšanas iztiktu. Re, skraidošais četrkājis (un kā tos sauca? Un kā sauc tieši šo?), šķiet, aicina sekot. Vismaz tā izskatās, ja vien Kurmītis pareizi atcerējās redzēto mācību filmās. Un, ja viņš pareizi atcerējās, tad šie četrkāji labi prata atrast pēdas. Labi. Tad redzēs. Par savādo akmeni arī nebija skaidrības. Tas arī nāks, ja?

- M? - pidžambiksēs tērptā jautājums bija pēkšņs un negaidīts. Gribējās atteikt - vai nav vienalga?, tomēr Kurmītis nolēma, ka te derētu plašāks paskaidrojums. Viņš pats labprāt uzzinātu, ko var pārējie.
- Tā ir mana iesauka. Tāpēc, ka labi jūtu zemi, zinu, kas ar to dabiski notiks, un tāpēc, ka mati melni un acis tumšas.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Jormungandrs
iesūtīt 27.03.2017 13:51
Raksts #57


Izrāda pirmās maģijas pazīmes
*

Grupa: Biedri
Pievienojās: 25.12.15



Ā... nu labi. Tas laikam bija loģiski. Nē. Patiesībā jau nebija vis. Tad jau sanāk, ka Tu esi kaut kāds baigi krutais? Nu... Tu tajā savā... kaut kādā tur zemē, esi viens no retajiem tāds? to noteikti varēja pamanīt Jarno plašajā smaidā un satraukumā mirdzošajās acīs, nu, to, cik ļoti viņu fascinēja šī doma. Ka vismaz viens no visiem šiem tizleņiem šķita esam uz kaut ko spējīgs. Tas ir, vismaz tā viņš domāja, jo, ja ja reiz tāda spēja Kurmīša zemē būtu ierasta, viņus visus sauktu par Kurmīšiem. Vai arī... Pag. Vai arī jūs visus tur tā sauc? Nu, par Kurmjiem? šajā mirklī visi, kas uz viņu skatījās, varēja novērtēt, cik ļoti viegli bija nolasāmas viņa emocijas, jo šeit viņa smaids izgaisa un piere saraucās, gandrīz vai skumjās. Nu, drīzāk raizēs. Jo tad... nu. Ja visi tādi bija, tad tikpat labi varēja būt, ka šis Kurmis, numur sazin kas, bija kaut kāds tizliķis un nekam nederēja uz savu ļaužu fona.

Šo rakstu rediģēja Jormungandrs: 27.03.2017 13:54
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 27.03.2017 14:51
Raksts #58


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



- Mhm, - Kurmītis piekrītoši pamāja, acīm smaidot un nebūt negrasoties skaidrot savu krutuma pakāpi. Jā, viņš ir kruts. Jā, nebūt visi Dunias iedzīvotāji varēja izdarīt to, ko viņš darīja, tik labi kā spēja viņš.
- Nē, tā ir tikai mana iesauka. Vispār mēs esam zemes čukstētāji, - tā, kā Neriss bija nosaucis no Dunias nākt paredzēto Menaku, lai kas arī nebūtu Menaks. Iespējams, tas bija kāds no spējīgākajiem Kurmīša profesijas pārstāvjiem, bet pat tikai tāda planēta kā Dunia ir pietiekami liela un ar pietiekami daudz iedzīvotājiem, lai visi par visiem nebūtu dzirdējuši arī, ja darīja vienu un to pašu darbu.
- Man gan nav skaidrs, kāpēc tas pašlaik būtu svarīgi, - puisis beigās atzinās. - Varbūt sākam iet, lai kādreiz nonākam galā?
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Jormungandrs
iesūtīt 27.03.2017 15:02
Raksts #59


Izrāda pirmās maģijas pazīmes
*

Grupa: Biedri
Pievienojās: 25.12.15



Jarno zināja, ka ir kaitinošs. Viņam principā par to visai bieži atgādināja. Tomēr ko viņš varēja darīt, ja viņš vēlējās zināt? Pie tam, tieši tagad un tūlīt, kamēr tas vēl bija aktuāli? Bija jājautā. Kamēr tiek līdz savai atbildei, viņam apnīk tincināt, vai vienkārši viņam liek atšūties. Un tā īsti... nu, tā īsti Kurmītis jau nebija teicis, lai viņš atšujas. Vai ne? Bet kāpēc tikai Tevi tā sauc? Ja jūs visi tādas lietas darāt? pusis gan paredzēja, ka atbildi nesaņems, tomēr mēģināts vēl nav vis zaudēts.

Viņš neatbildēja, kāpēc tas ir svarīgi, jo viņš pats nezināja. Jarno prātā reti bija atrodami iemesli tam, ko un kā viņš darīja, un kāpēc, tur vienkārši bija uzdevumi. Ar kuriem jātiek galā. Nu labi. Manis pēc varam iet... bet mēs tikai divi? Vai arī jūs pārējie šeit Jarno skatiens pievērsās pārējām olkaroīdajām formām arī taisāties nākt līdzi?

Viņš kaut kā nebija pamanījis suni viņus kaut kur aicinām. Jo principā viņš to īsti nesaskatīja kā aicinājumu, jo nu kas zina, kā suņi, kuri nav paredzēti pusdienām, uzvedas. Viņš galu galā Scionā bija bijis tikai vienu reizi, un tur suņi vazājās saviem saimniekiem līdzi pavadās. Vai atradās uz galda, cepti. Šis nebija ne pavadā, ne cepts, līdz ar to Jarno īsti nebija nekāda sākumpunkta, no kura tālāk ko secināt.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Elernass
iesūtīt 27.03.2017 18:09
Raksts #60


Attīsta savu iekšējo Aci
***

Grupa: Biedri
Pievienojās: 25.02.04



Sata pamāja ar plaukstu lidojošā akmens virzienā un tas lēnām un cēli sāka levitēt uz viņa pusi. Kad akmens bija novietotojies nedaudz virs viņa plaukstas, Sata lika tam lēnām rotēt un uzmanīgi to nopētīja.
Šķita, ka viņš ko ļoti cītīgi mēģina tajā saskatīt.


Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu

10 Lapas V  < 1 2 3 4 5 > » 
Atbildēt pavedienāSākt jaunu pavedienu
3 lietotāji/s lasa šo pavedienu (3 viesi un 0 anonīmie lietotāji)
0 biedri:

 



RSS Lo-Fi versija Pašlaik ir: 09.04.2020 05:46