Troļļu nakšu pasaule, ..pēc publikas atkārtota pieprasījuma Opcijas

[Kamazs]

Ievadam: Lai nemulsinātu neskaitāmus ar RPG un LFFB, kā arī TN nesaistītus cilvēkus, laicīgi paskaidrošu, ka viss tālāk rakstītais attiecas tikai uz tiem, kas saprata visus augstaak minētos saīsinājumus.
Pārējiem atliek vien tikai smagi nopūsties un pakratīt dūri...

Teiksma par Teodivaldi Lielo
Sanāciet, jel bērni ap mūsu cilts guni, stāstīšu jums senu teiksmu par lielo un vareno Teodivaldi Lielo..
Lai bīstas mūsu dievu priekšā tas, kas nezina vārdu Teodivaldis, lai mūžīgs kauns pār viņa muļķa pauri, jo par diženo kareivi dzied slavas dziesmas tuvu un tālu..Jau mazs puisēns būdams, dzimis starp ziemeļiem un dienvidiem, tas lielu drosmi, spēku rādīja. Tam veicās ikviena lieta, kurai ķērās šamāis klātin, ikviena zints, ik prasme ātri rokā tika. Viņš vēl puiškāns būdams varen slavu iemantoja kā labu labais mednieks. Tas zvērus viegli sekoja un mājās reti nāca tukšā. Bet puisis auga, dižs augumā tas arī tapa. Un garā stipris, un sirdi drošu tas sāka tālāk par ciemu dzimto lūkoties. Sauca tad vēl viņu Teo no Di dzimtas. Di dzimtai senas saknes šinīs zemēs ira, nav brīnums tāds varonis tai dzima. Un savā divi desmit pirmā gadā, pilni gadīgs kļūdams, Teo no Di dzimtas pie saviem vecajiem tad gāja un teica, ka nolēmis tas saulē doties plašajā. Un nevarēja vecajie tur neko iesākt, lai gan tie negribēja tādu dēlu projām laistin. Bet Teo no Di dzimtas griba bija kā nelokāms purgaala stiebrs un devās viņš patiesi plašajā saulē jo drīzi vien.
Kur ceļoja viņš, to zina nedaudz, tik skaidrs ir, ka trešajā pilņajā mēnesī tas Elfu zemēs tapa. Tur viņš nodrebēja no dailes, skaistuma un tikuma, un varenās elfu zints. Viņš apbrīnoja elfu viedi, to paražas un dzīves prasmi, tam vēlējās viņš tāpat arī mācīts tikt. Un gāja viņš uz Kuan-Li-Lu, šīs elfu zemes galvas pilsētu. Tas deviņmūriem jozts bij varens cietoksnis, tam astoņpadsmit sargu torņi apriņķī visam cietoksnim no tīrin tīra purgaala. Un dzīvoja tur vairāk kā trejdeviņas šektes goda vīru. Tur mita elfu ķēniņš Kuan Li-Lals, kas viedi valdīja jau šektin vasaru. Pie viņa taisnā ceļā nāca mūsu goda vīrs Teo no Di dzimtas un lūdza elfu ķēniņam to augstās zintīs mācīt.
Bet negribēja pils sargi vingro puisi sētā laist, jel nepatika jau tiem tas, ka nešķīsts cilvēks tikumīgo elfu zemi min, jo lielāks sašutums par to, ka elfu svētā pilī līst tas grib. Teo no Di dzimtas solīja tikumu, svērēja pie senču saknēm, ka goda vīrs jau trejdevītā paaudzē, bet sargi pils palika nelokāmi. Trīs dienas Teo no Di dzimtas pie pils vārtiem stāvēja, vai lija lietus, saule kvēli starus lēja, viņš palika pie sava, jo, ekuraug, viņš dzimis stūrgalvīgs vecajiem bija. Bet sargi vaigā un domā nemainījās, tie šķēpus krustoja un Teo no Di dzimtas iekšā nelaida.
Un nolēma, tad Teo no Di dzimtas ar viltu pilī iekšā tikt, viņš aizdevās uz gaišām kaŗavīru pirtīm, kur mūžam tīrā elfu cilts dienas sārņus skaloja ik vakarus un sagaidīja nākam pils sargu maiņu. Viņš nogaidīja mirkli mērotu un veikli drēbes, bruņas pievāca, jo dižā elfu valstī neviens nebijās savas mantas kaut uz ielas atstāt. Un Teo no Di dzimtas daiļā elfu ģērbā tērpās un veikli pie pils vārtiem devās. Viņš viegli izlikās par elfu, jo gaita viegla, elpa tīra un skatiens skaidrs kā elfam bija tam. Viņš nebīdamies gāja cauri vārtiem un Kuan-Li-Lu iekšā tika. Bet puse 'bēdas tā tik bija, jo vēl valdnieka pilī jātiek bija. Tur viņu pat kā pils-sargu nelaida, jo, akurāt, tā diži goda vieta iraid. Bet prāts Teo no Di dzimtas nebij tas pēdīgais, tāpat kā viņa rokas vingras. Viņš domāja un domāja, staigādams pa brīnumaino pilsētu, ik soli aizgrābdamies elpā no tā ko redzēja. Un vēl trīs dienas ne ēdis, ne dzēris, bez apstājas viņš klimta dižās sētas ielās ceļu augšup milzu ķēniņpilī lūkodams. Tā pils bija šektin šektu augsta, tās sienas tīrs kaariit sedza, kur nemanīga roka viegli slīdēja un augšup tikti nevarēja. Pils logi tikai trešā šektā sākās un visi purgaal restēm sisti, tai pilij treji vārti bij, bet visi ozolokoka dēļiem un šektin sargiem. Bet Teo no Di dzimtas mierā nelilkās, viņš iemanīja, ka visas sētas mājas ir skurbumogu stīgām noaugušas. Tās nebija vārgās ziemeļu gusnas, bet stiprin stipra elfu šlaka. Un Teo no Di dzimtas dunci laukā ņēma un stīgas grieztin grieza, tas šektin šektas stīga nogrieza un stingrā virvē pina, tad nolauza tas kādai mājai vējrādi un vēzējās tad dikti. Un uzmeta tas vējrādi ar klātin sieto virvi. Jau teicu es jums, tas puisi vingrs un spēkonis bij', tam buļļa spēki, seska veiklība, tas itin viegli līdz pirmam pils-logam virvi uzmeta un rāpās tas pa kariit sienu līdz pat pirmam logam. Un restes izlauza tur viņš, augstuma un nāves nebīdamies. Tā viņš pilī kļuva. Un meklēja tas ceļu pie ķēniņa. Bet nevarēja rast un nāves briesmas draudēja, jo sardzes pulki pilī klīda. Un atkal trejas dienas klimta viņš, nezinādams ceļa, pils milzu plašumos tam mute vaļit stāvēja vai brīdi - tādus brīnumus tas redzējs nebija ne mūžā. Un atkal puisis rada izeju - viņš sulaiņdrēbes laupīja. Tās viņam gauži labi klātin gāja, jo augumā tas slaiks, ar elfu sajaukt var. Viņš izlikās par kalpu un stiepa gardin gardus ēduienus'ķēniņam uz goda. Lai ēdis nebij' viņš jau dienas trej reiz trejas, 'Teo no Di dzimtas i kumāsiņu elfu gardumiem sev ne-ņēma. Viņš godam sulaini kalpoja, līdz izpelnījās uzdevumu pašam ķēniņam paplāti sniegt. Un iegāja viņš ēdamzālē, kas tīrā purgaal kalta bij' un ieraudzīja varen vareno Kuan-Li-Lalu, kas tiešām varens rādījās. Un nesa ēdienu tas kungam klātin un labi apkalpoja. Kā mācēdams tas izvedās. Un ķēniņam tas garām neslīdēja, viņš krietno kalpu uzteica un sauca tam pēc vārda, kas tik labi kalpot māk. Un meta zemē Teo no Di dzimtas sulaiņa drānas, nostājās tas vienās medniekdrēbēs tērpts un teica:
" Es Teo no Di dzimtas, klejodams pa sauli Elfu zemē diženā nonācu. Es brīnumus redzēju, es tikumu matīju, es goda paražas dzirdēju un tikās manam prātam to mācīties un savai ciltij izglītības guni nest. Un nācu es uz Kuan-Li-Lu, lai lūgtu godu tapt zintīs diženās mācīts un savai tautai par sūtni nācis. Pils sargi mani nelaida, trīs dienas zvērēju es goda, bet neticēja manim. Tad viltu viņus apkrāpu un sētā iekļuvu. Trīs dienas ceļa meklēju pie tevis, o ķēniņ, bet pils vārti slēgti mani bija. Bet vīnst''igas manim viegli augšā nesa un pilī tiku es. Trīs dienas mēģināju tevi sastapt, bet nevaid tas tik viegli bij. Par tavu kalpu pārģērbos, o ķēniņ, lai tavā priekšā tiktu. Un tad tu manim uzslavēji savas cilts puiskānu domādams, bet tavā priekšā stāv mežoņu netīrais cilvēks. Es lūdzu tev atļauju elfu zintīm mācīties un prāta apvāršņus sniegt un sauli darīt laimīgāku, vēlāk gudrību sēt." Tā runāja Teo no Di dzimtas un dievi liecinieki, runāja tas no sirds.
Ķēniņs palika domīgs un teica: " Tu varen varens cilvēks esi, ak Teo no Di dzimtas, mans gods ir tevi savām acīm skatīt šeitan. Nudien tu dažam labam elfu ciltstāvim par acuparaugu derētu." Tā runāja Kuan-Li-Lals, diženais trejdeviņu zemju elfu valdnieks, kas valdīja lielāko valsti šai saulē. Tā runāja Kuan-Li-Lals ar Teo no Di dzimtas un dievi liecinieki, runāja tas no sirds. Un tad viņš teica: " Bet, Teo no Di dzimtas, tevim tavu lūgum izpildīt nevaru ļaut. Tavs tikums ir varens, tava zints liela un gods tavs nesagraujams. Bet nevaru tavu lūgumu pildīt, ak Teo no Di dzimtas, jo redzin, jūs cilvēki krietni varait šķist, bet zem ādas jumts nevaldāma guns pelt. Tai nav ar elfiem tā gan, mēs nevaram tevi skolot kā elfu, jebait tu zem ādas cilvēks esi. Mēs nevaram tev elfu zintis varenās dotin, jebait tur, no kurienes nāc tās nepratīs mantot. Mēs nevaram tevi par elfu taisīt jebait tāds tu neesi no māts. Ej ar mieru, ak Teo no Di dzimtas, tevi bagātīgi balvos par spēku, drosmi un zinti, bet nelūdz mums to." Un tā runāja elfu dižķēniņš Kuan-Li-Lals. Un netika Teo no Di dzimtas tas, ko dzirdēja. Viņš sajuta kvēli sev krūtī, viņa acīs elles liesmās iekaisa par raidījumu ko sāņēmies. Bet noturējās viņš kluss, tik pateica: " Tā atmaksā tu manim, o ķēniņ, par godu un cieņu ko izrādu. Tu manim lamām nosvaidi un padzen no zemes. Bet nebīsties, o ķēniņ, pienāks reiz laiks, kad mans ciltstāvis runās ar elfu kā līdzīgs ar līdzīgu un mani valdījumi sniegsies tikpat tālin tālu kā tavi. paliec sveiks, o ķēniņ, bet neeju es ar mieru." Un nozibsnot divām acīm kā asins smaragdiem, Teo no Di dzimtas aizdevās prom.

[Kamazs]

Teiksma par Teodivaldi Lielo [2]
...Un atgriezās saules klejotājs Teo no Di dzimtas savu vecajo ciemā, kur sastapa pēdīgos izcilā priekā par dēlu atgriezto. Bet Teo no Di dzimtas bij' noslēdzies drūms, tam sirdī elfkunga raidījums kremta. Un dienu no dienas, nakti no naktes viņš to tik vien domāt spēja, kā piepildīt vārdus ko niknumā elfkungam devis. Treji mēneši aizritēja un Teo no Di dzimtas izdomāja. Viņš devās medībās uz trej trejām dienām un atgriezās milzlāci stiepdams. Tēvam tas dīrāt kustoni pavēlēja tā, lai trīs pirkstu taukkārta paliek pie plēves. Tēvs sabrīnījās, bet dīrāt dīrāja, jo, ikurāt, labākais āddzinis ciemā tas bij'. Tad nima dēls milzlāča ādi un sauskaltē lika, tas kurēja uguni diktu, bet rēnu, līdz āds nožuva, tad miecēja diž'boļu sulā tas plēvi trejdienas un raudzījās itin labu kažoku dabūjis. Tad paģērēja tas mātei, lai šuj bruņas no plēves. Nobrīnījās māte bet šuva un trejās dienās labum labās ādbruņas uzšuva. Un tika tas dēlam. Un Teo no Di dzimtas atkal uz trejām par trejām dienām no vecajo nama aizgāja, dižmežā iezuda tik cirvi tas paņēma. Un nobrīnījās ij vecāki, ij viss ciems, jo dīvaini likās, bet nebilda ne nieka, jo dēls vieds tiem šķita. Un pārnāca dēls stiepdams lazdkoka bluķi, tik resnu, ka 'treji vīri aptvert nivarēja, lai arī rokās devušies. Un tādus brīnumus cilts ij redzējusi nebij un dīvaini tas tiem šķita. Bet Teo no Di dzimtas paģērēja brālim Reo no Di dzimtas, lai tas varenu loku no lazdbluķa izkaļ. Un nobrīnījās bāliņš, bet varen labo loku tas izkala. No koka kas palika, tas trej deviņas taisnin taisnas bultas izcirta, labu jo labās, tik uzgaļu trūka - negribēja brāls parastos uzgaļus liktin tik bultām labām. Un atkal aizgāja Teo no Di dzimtas uz trejām par trejām dienām uz dižmežu. Un tas nešķita dīvaini vairs ciltij. Un atņāca vecajo dēls stiepdams trīspudu saini tīrtīra purgaal. Un noelasās visi, tie bagātību tādin tādu pirmiņ pirmo reizi matīja. Tie sprieda, ka varētu pili sev nopirkt par to. Bet Teo no Di dzimtas nostājās priešā un teica, ka purgaal pārdots netiks. Un nesa tas to pie kalēja ciemā un lika sev 'vairogu, ķiveri un labum labo zobinu izkalt. Un izkala kalējs to visu no tīrākā purgaal. Un apmierināts Teo no Di dzimtas bij, tas atnāca vecajo namā un mātei uzsauca, lai rīko dzīrtin dzīres vareni varenās, lai sauc ciemu visu un vēl trej deviņus kaimiņciemus. Un Māte nobrīnījās, bet nebilda ne vārda, jo Teo no Di dzimtas visu atlikušo purgaal tai deva, lai izdevumus segtu.

[Kamazs]

Teiksma par Teodivaldi Lielo
Un ritēja svinības varenas trejas dienas un naktis. Sabrauca radi un draugi, tuvi un tāli no divdesmit viena ciema un svinēja brangi. Un trešdienas vakarāno savu vecajo nama Teo no DI dzimtas nāca, pie katra ciema vecajā nāca un jautāja vai brangi ēduši, vai brangi dzēruši, vai miels brangs bijis. Un atbildēja tam visi kā viens, ka ēduši brangi, dzērušibrangi un mielu labāku baudījuši nav. Un izgāja Teo no Di dzimtas tad sava dzimajā ciema vidējā placī..[turpiinaajums sekos, man jaabeidz, sorr ]

[earnella]

Es sapratu saīsinājumus, bet tas jau nenozīmē, ka esmu saistīta ar TN - troļļu naktīm!!!

[Kamazs]

Teiksma par Teodivaldi Lielo
Un runāja viņš. Un runāja ilgi. Viņš runāja par ikkatru cilti, kā delnas izlika nelaimes, ligas un likstas. Viņš runāja par nabadzību, kādu cieta viņa tuvi un tāli, par apkārtzemju mošķiem un nopostīto ražu. Un runāja viņš par elfiem, kas lielvalstī dzīvo un nezina bēdu, par dižām pilksētām, ko ceļ tie negurdami un vareno zinti, kas apmirdz šo zemi. Un atzina vecajie Teo no DI dzimtas vārdus par tiesiem un grozīja galvas. Un turpināja Teo no Di dzimtas, tas savējos karā aicināja, teica nimmt zobinus, āvas un bruņas jozt. Viņš kā dzīvuguns iekaisa runā un vecajie klausījās vēri. Un piesauca Teo no Di dzimtas visus divdesmit vien ciemu vecajos celties un nākt viņam pulkā. Un cēlās tad vecajie vienins pēc otra. Un skaļi sauca šamanis vecajo vārdus. Astoņpadsmit vecajie Teo no DI dzimtas pulkā nāca un uzticību zvērēja. Un tapa Teo no Di dzimtas par Teodivaldi - Teo no Di dzimtas valdnieku - saukts. Un tuvīnās dienās viņš kaŗvīrus kaŗīnā veda un postīja zemes no Gaugunas līdz Gājai. Viņš nordimannus pakļāva, felitus ragā lieca un dienvidu pilpišus, burdus un hēligus zem varenās rokas ņēma. Un pletās viņzeme plaša un liela. Un ziemeļniekus tad sāka viss šos astoņpadsmit ciltstāvjus dēvēt un zemi par Ziemeļzemi. Trīs vecajie, kas uzteica Teodivaldi un nenāca viņam pulkā, jo bagātāko un lielāko ciemu vecajie irida, iespiesti savciemos tika un niekvalstis Kesla, Rībeka un Kalba veidoja. Un nerimās Teodivaldis līdz Ziemeļzemes robežas nespieda ikvienam še sānā un stiepās pat gar visu Elf-zemes austrumu robežu. Un Varena bij' Ziemeļzeme. Un varens bij tās vienvaldis Teodivaldis Lielais. Un varēja viņš runāt ar elfu ķēniņu Kuan-Li-Lalu kā līdzīgs ar līdzīgu.
Sūtīja Teodivaldis Lielais sūtņus pie diženiem elfiem un vareno pilsētu Kuan-Li-Lu, lai runātu tikšanos ar ķēniņu vareno Kuan-Li-Lalu. Un liels bij tā pārsteigums,kad atgriezās sūtņi izbīti un pārsteigti. Un brīnījās visi un neticēja, kad stāstīja tie, ka elfu vairs Elfzemē nevaid. Bet tiesu stāstīja sūtņi - elfi bij' pametuši skaistās pilsētas, pa zemi tik klaidas un plēsoņas klimta un nāvīgs miers pār šo zemi rimta. Un saskuma Teodivaldis Lielais, jo elfkungs bij tam gandarījumu laupījis.
..vēl diženas kaujas Teodivaldis Lielais cīnīja, vēl varenas lietas paveica, bet tas nav šis stāsts un šim stāstam te gals. Tekait nu bērni pie vecajiem saviem, eitan par acraugu gaišu un atbalstu vecumā!

[Kamazs]

Earnel, nu ja tu zini abreviatūru nozīmi, tad jau dzirdējusi par pasākumu būsi un kā rezultātā ar''i var rasties aptuvena skaidrība, kas šitas ir. Nu šitas bija diezgan dīvainā veidā izklāstīts Ziemeļvalsts izcelšanās stāsts.

[Andza]

Nu tikai laiks sho to veel noskaidrot par citaam zemeem un vietu, kur miit puselfi.