Dziesminieka Bīdla teikas Opcijas

[ils]

Roulinga ir pabeigusi rakstīt Dziesminieka Bīdla teikas – burvju teiksmu kolekcijas izdevumu, kas aprakstīts arī pēdējā Harija Potera grāmatā Harijs Poters un Nāves relikvijas. Manuskripts ir rakstīts ar roku un autores bagātīgi ilustrēts, 160 lappuses ir uzrakstītas ar roku gatavotā itāļu piezīmju bloknotā brūna safjāna vākos ar sudraba ornamentiem.

"Cilvēki man teica, ka es būšot priecīga kādu brīdi atpūsties no rakstīšanas, lai gan es rakstīšanu nemaz nebiju pārtraukusi. Es pilnībā ar roku uzrakstīju šos jaunos stāstus, un tas bija brīnišķīgs veids, kā atvadīties. Sajūta ir, kā uznirstot no liela dziļuma."

Viena no septiņām kopijām tiks piedāvāta izsolei, visas pārējās būs autores dāvana savai ģimenei un tiem, kas cieši saistīti ar šo fenomenāli sekmīgo sēriju. Izdevuma sākuma cena būs 30 000 mārciņu (apm. tikpat daudz latu). Sotheby's izsole notiks 2007. gada 13. decembrī un grāmata satur šādas teikas: The Fountain of Fair Fortune, The Wizard and the Hopping Pot, Babbitty Rabbitty and her Cackling Stump, The Warlock's Hairy Heart un, protams, Trīs brāļu teika, kas pieminēta 7. grāmatā.

Tiek piedāvāts arī limitēta izdevuma 48 lapu biezs minētā izdevuma katalogs. Tajā ir autores vēstule par šo darbu un paša manuskripta attēli. Peļņa no kataloga pārdošanas nonāks The Children's Voice rīcībā. Tā ir labdarības kampaņa organizācijai Children’s High Level Group, ko 2005. gadā nodibināja Dž. K. Roulinga kopā ar Emmu Nikolsoni.

Šo rakstu rediģēja eyedam: 08.11.2007 23:28

[eyedam]

Kā ziņo NRA, minētā grāmata ir pārdota par 1,9 milj. mārciņu (apmēram tikpat latos).

Paldies ilam par norādi!

[Elony]

Šeit, amazon.com lapā, var apskatīt izsoles ekseplāru liela formāta fotogrāfjās.

SnitchSeeker lapā var apskatīt grāmatas lapu fotogrāfijas.

Šeit var palasīt dažas teikas angļu valodā

Starp citu, liekas, ka manuskripts tika pārdots par 1,95 miljoniem mārciņu, nevis 1,90 miljoniem.
Un tajā ir 157 lappuses...
Sīkumi, zinu, bet tomēr...

Šo rakstu rediģēja Elony: 16.12.2007 15:32

[ils]

Atklāti sakot, diezgan atbaidoša grāmata. ja skatās tuvplānā.
Man liekas, ka visādu galvaskausu bildēm ir slikta aura.

[Elony]

Par to auru nezinu, bet arī man liekas, kas galvaskausu ir par daudz.
Nu, Harija pasaulē tā grāmata bija tā kā domāta bērniem, ja?

Varētu domāt, ka tur viss ir par nāvi un tādā garā...

Es uzmetu skatu tiem tekstiem, bet tur it tikai spoiler warning un tādā garā. Nelikās, ka sakarīgi iztāstītas teikas.
Saprastu, ja spoileri ir teikai par trim brāļiem, bet pārējās?
Bet vienalga būtu labi, ja kāds iztulkotu, man pietrūkst pacietības un arī prasmes.

[berserks]

Gan jau iekš dc vai torrentiem parādīsies

[Elony]

Gan jau iekš dc vai torrentiem parādīsies

Šeit jau ir daži tekti. Nevajag torrentus, vajag kādu kas iztulko...
lūdzu...

7. grāmata mani jau piebeidza, visu laiku jūk Harry un Harijs... ar mokām spēju šo to iztulkot dienas pareģim...
Bet šeit vairākas lappuses teksta...

[berserks]

Nu tur jau ir to stāstu apraksti, ne jau paši stāsti ... bet nu vakarā, ja sanāks, patulkošu ...

EDITED Tātad

Amazon.com apskats par Dziesminieka Bīdla teikām.

1. "Burvis un lēkājošais katls"
Tāpat kā Harija Potera sērijā, pirmā stāsta - Burvis un lēkājošais katls - pirmās lapas augšpusi rotā zīmējums. Šajā gadījumā - apaļš katls uz pārsteidzoši labi uzzīmētās kājas (ar pieciem pirkstiem, ja jūs gribat zināt, un es zinu ka kāds grib). Šis stāsts sākas pietiekami jautri ar kādu jauku vecu burvi, kuru mēs sastopam tikai uz īsu brīdi, bet kurš tik ļoti atgādina mums tik dārgo Dumidoru, ka vajag apstāties un ievilkt elpu.

Šis visu cienītais vīrs izmanto savu maģiju vispirms lai palīdzētu saviem kaimiņiem, gatavojot viņiem burvju dziras un pretindes savā, kā viņš to sauc, laimīgajā vārāmajā katlā. Pārāk ātri pēc mūsu tikšanās ar šo jauko un dāsno vīru, viņš nomirst (nodzīvojot līdz krietnam vecumam) un atstāj visu savam vienīgajam dēlam. Diemžēl dēls it nemaz nav līdzīgs tēvam ( un pilnībā pārāk līdzīgs Malfojam). Pēc tēva nāves, viņš atrod katlu un tajā (visai noslēpumaini) vienu čību un zīmīti no tēva, kurā rakstīts " Veltās cerībās, mans dēls, ka tev nekad šo neievajadzēsies." Kā vairumā stāstu, šī ir vieta, kur sākas visas nepatikšanas...

Dusmīgs, ka viņam nav nekā cita kā vien katls un bez jebkādas intereses par ik vienu, kurš neprot burties, dēls uzgriež muguru pilsētai, nošķiras no kaimiņiem. Pirmā pie viņa nāk kāda veca tantiņa, kuras mazmeitai ir kārpas. Kad dēls aizcērt durvis vecās tantiņas deguna priekšā, viņš tūlīt izdzird skaļu šķindēšanu virtuvē. Viņa tēva vecajam vārāmajam katlam ir izaugusi kāja, kā arī pamatīgas kārpas.Smieklīgi un reizē pretīgi. (Vintage Rowling.) Neviena no viņa burvestībām nelīdz, un viņš nevar tikt vaļā no lēkājošā, kārpainā katla, kas viņam visur seko, pat līdz gultas malai. Nākošajā dienā pie dēla atnāk kāds vecs vīrs, kuram pazudis ēzelis. Bez ēzeļa palīdzības viņš nespēs aizvest preces uz pilsētu un viņa ģimene cietīs badu. Dēls (kurš, kā skaidri redzams, nekad nav lasījis pasakas) aizcērt durvis vecā vīra priekša. Bez šaubām, tur jau nāk kārpainais(befooted) šķindošais katls, tagad klāt bija pievienojušās arī brēcoša ēzeļa un bada vaidu skaņas. Pēc īstām pasaku tradīcijām, pie dēla atnāk vēl vairāki apmeklētāji, un ir nepieciešamas nedaudzas raudāšanas, daži vēmieni un suņa gaudas līdz beidzot burvis pakļaujas savam pienākumam un tēva īstajam mantojumam. atsakoties no sava egoisma, viņš aicina visus ļaudis tuvu un tālu, lai nāk pie viņa pēc palīdzības. Vienu pēc otras viņš izārstē viņu slimības un tādā veidā arī tukšojas katls. Kā pēdējā izlec noslēpumainā čība, kas perfekti der tagad klusā katla kājai un abi aiziet (un aizlec) saulrietā

2. "Tīras veiksmes strūklaka".
Stāsta, kas varētu kļūt par vienu no mīļākajiem, sākumā ir dzirkstošas, plūstošas strūklakas zīmējums. Tagad kad esam jau grāmatas trīsdesmitajā lapaspusē, ir skaidrs, ka Roulingai patīk(un viņai padodas) zīmēt zvaigznes un dzirkstis. Gandrīz katra stāsta sākums un beigas ir nobērts ar spīgulīšiem/laumiņu putekļiem (à la Pīters Pens - fani zinās, ka Roulingas laumiņas neatstāj tik jauku spīguļu ceļu). Pirmajā lapā ir arī mazs rožu krūms teksta apakšā. Tā ir visai jauka un kā zināms ikvienam, kurš mēģinājis zīmēt rozi, nav tik viegli (pull off) - fakts, kas padara mazāk ticamu to, ka Roulinga tā izdarīja, lai noslēptu kļūdu( kā daži no mums varētu darīt). Tas ir lielisks veids kā iesākt, un tas dod "Tīrās veiksmes strūklakai" daudz ko pēc kā tiekties. Iespējams tas ir iemesls, kāpēc stāsts iesākas tik iespaidīgi un ar tik atbilstoši pilnīgu un noslēpumainu stāsta vietu - apburts un sienu ieskauts dārzs, ko aizsargā "spēcīga maģija". Reizi gadā vienam neveiksminiekam tiek dota iespēja atrast savu ceļu uz strūklaku, mazgāties tās ūdenī un "iegūt tīru veiksmi uz visiem laikiem". Ahhh, tas ir tas, par ko sapņo Harija Potera fani. Patiesībā šis stāsts izceļas kā mīļākais daļēji tāpēc, ka seko notikumu lokam, ka fani iemīlas viņas stāstos - tas, pēc kā mēs vēl aizvien alkstam.

Zinot, ka šī varbūt ir vienīgā iespēja patiešām uzlabot savas dzīves, cilvēki (ar maģiskām spējām un bez) ceļo no visattālākajām valsts malām, lai mēģinātu iekļūt dārzā. Šeit arī satiekas trīs raganas un izstāsta viena otrai savus bēdu stāstus. Pirmā ir Asha, slima ar "ļaunumu, ko neviens dziednieks nevar izārstēt", kura cer, ka strūklaka varēs viņu izārstēt. Otrā ir Altheda, kuru aplaupijis un pazemojis kāds burvis. Viņa cer ka strūklaka spēs aizgaiņāt viņas bezpalīdzības sajūtu un nabadzību. Trešo raganu, Amata, pametis viņas mīļotais, un viņa cer, ka strūklaka palīdzēs izārstēt viņas "skumjas un ilgas". Dažās lappusēs roulinga ir nevien radījusi kolosālu stāsta drāmu, bet arī interesantu konfliktu - gan jauni gan veci lasītāji var saistīt sevi ar vismaz vienu no visu triju raganu Asha, Altheda, un Amata likstām. (un cik lieliski ir ši e raganu vardi, vai ne?) Kā lai izvēlas kura uzvarēs? Raganas (līdzīgi kā personāži no mūsu mīļakās sērijas) nolemj, ka trīs galvas ir gudrākas par vienu un apvieno savus spēkus, lai sasniegtu strūklaku kopā. Gaismai austot, sienā parādās plaisa un tajā parādās "vīnstīgas" no dārza kas aptinas ap Asha, pirmo raganu. Viņa saķer Altheda, kas satver Amata. Bet Amata saŗ kāds bruņinieks. Un kad vīnstīgas sāk vilkt Asha iekša, visas trīs raganas līdz ar bruņinieku tiek izrautas caur sienu un ierautas dārzā.

Tākā tikai vienam būs ļauts mazgāties strūklakā, pirmās divas raganas bija apbēdinātas, ka Amata netīši ievilkusi vēlvienu sāncensi. Tā kā viņam nav maģisku spēju, ierauga, ka viņas ir raganas un ir piedienīgs savam vārdam - sers Neveiksminieks, bruņinieks paziņo par savu nodomu pārtraukt meklējumus. Amata tūlīt norāja viņu par vēlmi padoties un aicināja pievienoties viņu bariņam. Tas ir iepriecinoši redzēt, ka Roulinga turpina plaši izmantot draudzības un biedrisuma tēmas savā darbu sērijā, nemaz nerunājot par viņas spēju radīt stiprus, inteliģentus sieviešu personāžus. Mēs septiņāss grāmatās skatījāmies , kā Harijs mācījās, ka tas nav nekas sliktsjust vajadzību pēc draugu palīdzības un atbalsta. Un tās pats uzskats par dalīšanos atbildības nastā ir stiprs arī šajā stāstā.

Ceļā uz strūklaku raibais pulciņš sastopas ar trīs pārbaudījumiem. Mēs esam labi pazīstamā pasaku teritorijā, bet tā ir stipra, vienkārša izdomās tēlainība ("milzīgs balts tārps, piepūties un akls") un veids kā personāži darbojas kopā, lai uzvarētu likstas, kas padara šo stāstu tik baudāmu un atpazīstamu kā Roulingas darbu. Vispirms viņi satiek tārpu, kas pieprasa "jūsu sāpju pierādījumu". Pēc vairākiem neauglīgiem uzbrukumiem ar maģiju un citādos veidos, Asha's vilšanās asaras beidzot apmierina tārpu un visi četri var doties tālāk. Tālāk viņi nonāk pie stāva uzkalna un no viņiem tiek prasīti "viņu darbu augļi". Viņi stundām mēģina un mēģina uzkāpt kalnā, bet bez panākumiem. Beidzot, Altheda's uzmundrinājums draugiem( it īpaši sviedri no viņas uzacīm) , dod viņiem iespēju tikt tālāk. Beigās viņi nonāk pie upes, kur lai tiktu tālāk ir jāsamaksā ar "pagātnes dārgumiem". Centieni pārpeldēt vai pārlekt cieš neveiksmi, līdz Amata iedomājas ar zizli izvilkt atmiņas par mīļoto, kas viņu pametis, un iemest tās upē (sveika, Domnīca!). Parādās akmens pakāpieni un visi četri var šķērsot upi un nonākt pie strūklakas, kur nu viņiem jāizlemj, kurš tad īsti tajā mazgāsies.

Asha sabrūk no noguruma un ir tuvu nāvei. Viņa cieš tik lielas sāpes, ka nevar aiziet līdz strūklakai, un viņa lūdz trīs draugus lai viņu nekustina. Altheda ātri pagatavo spēcīgu mikstūru, lai atdzīvinātu viņu, bet virums patiesībā izārstē viņas ļaunumu, tāpēc strūklaka viņai vairs nav nepieciešama.(daži no jums jau redz uz kurieni virzās šis stāsts, bet turpiniet lasīt - Roulingai ir vēl daži pārsteigumi padomā). Izārstējot Asha , Altheda saprot ka viņai ir spējas dziedēt citus un tādā veidā arī nopelnīt iztiku. Arī viņai vairs nav vajadzīgi strūklakas ūdeņi, lai izārstētu viņas bezpalīdzības sajūtu un nabadzību. Trešā ragana, Amata, saprot, ka aizskalojot savas skumjas pēc mīļotā, viņa spēja ieraudzīt viņa patieso būtību ( "ļauns un neuzticams"), un arī viņai strūklaka vairs nav nepieciešama. Viņa vēršas pie sera Neveiksminieka un piedāvā viņam iespēju izmantot strūklaku kā balvu par viņa drosmi. Bruņinieks, pārsteigts par savu veiksmi, nomazgājas strūklakā un un metas "savās rūsainajās bruņās" (šī ir Roulingas ģenialitāte - pieliekot vienu vārdu, rada mums smieklīgu bruņinieka bildi, kas mazgājas strūklakā pilnā apbruņojumā) pie Amata's kājām un lūdz "viņas roku un sirdi". Katra ragana sasniedz savus sapņus par izārstēšanos, nelaimīgs bruņinieks uzzina par savu drosmīgumu, un Amata, ragana, kas viņam ticēja, saprot, ka ir atradusi "vīru, kas ir viņas vērts". Lieliskas "laimīgās beigas" mūsu jautrajam pulciņam, sadevušamies rokās. Bet tas nebūtu Roulingas stāsts, ja nobeigumā nebūtu kāds āķis: mums tiek parādīts, ka četri draugi dzīvoja ilgi un laimīgi, nemaz neiedomādamies, ka patiesībā strūklakas ūdenim " nemaz nebija nekādu spēju". Labākais. Nobeigums.

Tāpat kā citos savos stāstos, Roulinga akcentē, ka īstais spēks ir mūsos pašos, ne tikai zizlī vai prātā, bet sirdī. Ticība, uzticēšanās un mīlestība deva viņas varoņiem spēku, lai uzvarētu pārbaudījumus. Viņa nesludina saviem lasītājiem, bet vēstijums tajā noteikti ir:ja tu dod sev iespēju uzticēties un mīlēt citus, tu spēj izmantot spēkus, kas jau ir tevī. Cik lielisks vēstījums bērniem (un pieaugušajiem) ko iegaumēt, un , ak, cik jauks un neaizmirstams ietvars.

3. "Burvja matainā sirds".
Uzmanieties dārgie lasītāji - trešajā un drūmākajā stāstā caur Roulingu runā brāļi Grimmi. "Burvja matainajā sirdī" ir maz smiešanās un piedzīvojumu, tikai ceļojums pa kāda burvja dvēseles ēnainajām dzīlēm. Stāsta pirmajā lapā nav laumu putekļi, tā vietā mēs redzam zīmējumu, kurā attēlota sirds, noklāta ar rupjiem matiem un pilošām asinīm (atkal, tas tiešām nav viegli uzzīmēt pa īstam sirdi, ar vārstuļiem un visu pārējo, bet Roulingai tas ir izdevies tieši tā kā vajag - rupjie mati un viss pārējais). Zem teksta ir uzzīmēta veclaicīga atslēga ar trīs riņķiem augšpusē, guļam asiņu peļķē, skaidri norādot, ka šis nebūs tāds kā pārējie stāsti. Nesaki, ka netiki brīdināts ...

Sākumā mēs sastopam izskatīgu, prasmīgu un bagātu jaunu burvi, kurš ir apmulsis par savu iemīlējušos draugu muļķīgajām izdarībām. Viņš ir tik pārliecināts, ka nekad nevēlas piedzīvot šādu vājību, ka jaunais burvis izmanto "Tumšās zintis", lai neļautu sev jebkad iemīlēties. Faniem šeit vajadzētu ievērot brīdinošā stāsta sākumu - Roulinga savā grāmatu sērijā ir pavadījusi tik daudz stundu skaidrojot jaunības straujumu un un ar to saistītajiem riskiem, šādam spēkam esot jaunatnes rokās.

Nezinot, ka jaunais burvis ir aizgājis tik tālu, lai pasargātu sevi, viņa ģimene vien pasmejas par viņa mēģinājumiem izvairīties no mīlestības, domājot, ka īstā meitene mainīs viņa domas. Bet burvis dzīvo lepns, pārliecināts par savu gudrību un patīkami pārsteigts par savu spēju kļūt pilnīgi vienaldzīgs. Pat laikam ejot un viņam noskatoties kā viņam līdzīgie apprecas un izveido ģimenes, burvis paliek apmierināts ar sevi un savu lēmumu, ņemot vērā savu brīvību no šīs emocionālās nastas, kas viņaprāt pamazām samazinās un pagaist no pārējo sirdīm. Kad burvja vecāki nomirst, viņš pēc tiem nesēro, bet tieši otrādi - jūtas atvieglots. Šajā vietā Roulingas rokraksts mazliet izmainās un tinte kļūst mazliet tumšāka. Iespējams viņa spiež stiprāk - vai viņa ir tikpat noraizējusies un vīlusies savā jaunajā burvī tāpat kā mēs? Gandrīz visi teikumi kreisajā lapaspusē gandrīz pilnībā ir sagājuši grāmatas locījuma vietā, kur ir aprakstīts, ka burvis jūtas ērti savu mirušo vecāku mājā, pārvietojot savu "lielāko dārgumu" viņu cellē. Blakus lapā, kad mēs uzzinam, ka burvim liekas, ka viņš tiek apskausts par savu lielisko un perfekto vientulību, mēs redzam pirmo stomīšanos Roulingas rokrakstā. Izskatās, it kā viņa nespētu uzrakstīt vārdu "lielisko", jo tas ir tik nepareizs un neatbilstošs. Burvis tiek maldināts, kas padara viņu vēl bēdīgāku, kad viņš dzird divus kalpus pļāpājam - viens jūt līdzi viņam, otrs viņu izsmej, jo viņam nav sievas. Tāpēc burvis nolemj apņemt sievu, iespējams visskaistāko, bagātāko un talantīgāko, lai visi viņu apskaustu.

It kā viņam uzsmaidītu laime, nākamajā dienā viņš arī satiek skaistu, prasmīgu un pārtikušu raganu. Redzot viņu kā "balvu", dzenas pēc viņas, paliecinot tos, ko viņš pazīst, ka tagad ir cits cilvēks tagad. Bet jaunā ragana - kurai viņš liekas apburošs un reizē pretīgs - jūt viņā atsvešinātību, pat tad, kad piekrīt apmeklēt mielastu viņa pilī. Viesībās, starp bagātīgi klātiem galdiem un dziesminieku dziesmām, burvis bildina raganu. Beidzot viņa atsaka, ka viņa noticētu viņa mīļajiem vārdiem, ja vien būtu pārliecināta ka viņam patiešām "ir sirds". Smaidošs (un aizvien lepns) burvis aizved jauno meiteni uz celli, kur parāda maģisku "kristāla šķirstiņu" , kurā guļ viņa paša "pukstošā sirds". Mēs taču brīdinājām, ka šis būs drūms stāsts.

Raganai šis skats iedveš šausmas - sirds ir sarāvusies un kļuvusi mataina pa to laiku kamēr bijusi ārpus ķermeņa - un viņa lūdz burvi "likt to atpakaļ". Tā kā viņš zin ka šāda rīcība padarītu viņu mīļu viņas acīs, burvis atver šķirstiņu ar zizli un ieliek "mataino sirdi" atpakaļ krūtīs. Saviļņota, ka burvis tagad var mīlēt, jaunā ragana apskauj viņu (pārsteidzoši, jo mēs taču saucam viņai "Bēdz projām no viņa!"), un briesmīgā sirds ir satriekta no raganas ādas skaistuma un matu jaukās smaržas. Kļuvusi savāda no ilgās atrašanās ārpus ķermeņa, tagad aklā un neprātīgā sirds izrīkojas mežonīgi. Ja vien mēs varētu šeit apstāties un ļaut jums minēt par turpmāko raganas un burvja ar mataino sirdi likteni. Bet Roulinga turpina stāstu tālāk, kad viesi saķ uztraukties, kur palicis namatēvs. Vairākas stundas vēlāk viņi pārmeklē pili un atrod abus cellē. Uz grīdas guļ mirusī jaunava ar atvērtu krūškurvi. Viņai blakus notupies "sajukušais burvis", kurš glāsta un laiza viņas "spīdošo spilgti sārto sirdi" vēlēdamies samainīt to ar savējo. Viņa sirds tomēr ir stipra un atsakās pamest viņa ķermeni. Burvis, zvēredams vairs nekad nebūt savas sirds pārspētam, satver dunci un izgriež savu sirdi no krūtīm, īslaicīgi padarot sevi par uzvarētāju, ar sirdi "katrā asiņainajā rokā", līdz sabrūk pār jaunavu un mirst. Pēdējā rindkopa, kurā aprakstīta burvja nāve, ir pirmā kas izskatās nevienāda - rokraksts sagriežas uz augšu un pa labi pietiekami daudz, lai būtu pamanāms, liekot beigām izskatīties vēl vairāk negaidītām un apbēdinošākām.

Roulinga, tāpat kā vairums patiešām lielisko rakstnieku, nejūt nekādu žēlumu pret ļaunajiem. Rīkojoties lepnuma un patmīlības vadīts jau no paša sākuma, izolējot un nocietinot sevi pret visām jūtām, burvis atvēra sevi neprātam, pēc tam paņemot nevainīgu dzīvību, un iznīcinot arī savējo (vai neizklausās kā jebkurš cits nelietis?). Tāpat kā pārējos stāstos, ko mēs lasījām, noslēpums ir tēlainībā, abās īstā un iedomātā(sevišķi, kad ieraugi zīmējumus pirmajā lapā). Satraucošais un neaizmirstamais skats - neprātīgs burvislaiza asiņainu sirdi - ir konkurents Brāļu Grimmu drūmākajiem skatiem. Ņemot vērā, ka šis stāsts (un protams arī viss pārējais teksts) ir domāts kā fabulu krājums jauniem burvjiem un raganām, Roulinga ir radījusi stāstu,kas vislabāk parāda, ka Melnās maģijas nepareiza lietošana ir visbriesmīgākā un to ir visgrūtāk vērst par labu. Ar Melno maģiju, kā mēs ,fani, zinām, nevar spēlēties ...

*Nebija daudz laika, tāpec šoreiz tikai viens klāt, bet es turpināšu tulkot ...

Šo rakstu rediģēja berserks: 20.12.2007 01:42

[lirella]

paldies par ieskatu... tas gan man neliedz pasūtīt grāmatas... jo nekas nav labāk par literatūru orgīnālvalodā...
diez' latviskis Jumava izdos?

Šo rakstu rediģēja lirella: 05.12.2008 10:50

[photozõõm]

Nopirku grāmatu angļu valodā, jo vajadzēja lasīt priekš angļu valodas darba.
Es neesmu lasījis nevienu no Harija Potera grāmatām un filmas arī esmu redzējis tikai pa pusei, tāpēc diez gan grūti lasīt nezinot kas ir visi Muggli, Shugli un vēl nezinu kas. (:

[berserks]

Pēc lūguma

4.Babitija Truse un viņas smejošais celms.
Liels celms (ar 20 gadskārtu gredzeniem - mēs saskaitījām) tup uz Roulingas ceturtā un visgarākā stāsta pirmās lapas. Piecas taustekļiem līdzīgas saknes stiepjas no pamatnes no kuras apakšas spraucas zāle un pieneņu kāti. Pie celma pamatnes vidū ir tumša plaisa, tajā divi balti punktiņi, kas izskatās kā divas mazas acis, kas pētoši lūkojas lasītājā. Zem teksta ir mazas smalkas ķepiņas nospiedums(ar četriem pirkstiem). Nav tik šaušalīgs kā asiņainā matainā sirds no iepriekšējā stāsta (un šoreiz pirmajā lapā IR redzami laumiņu putekļi), bet mums īsti tomēr nepatīk tā celma izskats.

"Babitija Truse un viņas smejošais celms" sākas (kā sākas visi labi stāsti) sensenos laikos tāltālā zemē. Alkatīgs un "dumjš karalis" izlemj, ka viņš grib iegūt visu maģiju tikai sev vienam. Bet ir divas problēmas: pirmkārt viņam vajag sasaukt visus wsošos burvjus un raganas; un otra, viņam jāiemācās lietot maģiju. Reizē ar pavēlēm "Raganu Mednieku Grupai" bruņotai ar baru negantu melnu suņu, viņš izziņo savu vajadzību pēc "Maģijas Instruktora" (nav diezko prātīgs tas mūsu karalis, ne?). Saprātīgie burvji un raganas labāk paslēpās nekā atsaucās viņa aicinājumam, bet "viltīgs šarlatāns", kuram nebija vispār nekādu maģisku spēju, piesakās par maģijas instruktoru pierādot savas spējas ar pāris lētiem trikiem.

Pasludināts par galveno burvi un karaļa personīgo instruktoru, šarlatāns pieprasa zeltu maģijas priekšmetu iegādei, rubīnus burvestību radīšanai un sudraba kausus burvju mikstūrām. Šarlatāns tos, pirms atgriešanās pilī, noglabā savā mājā, bet viņš nepamana, ka viņu novēro karaļa vecā "veļas mazgātāja" Babbitija. Viņa vēro kā viņš nolauž rīkstes, kuras vēlāk uzrāda karalim kā zižļus. Viltīgais šarlatāns iestāsta karalim, ka zizlis ātrāk nedarbosies, kamēr "Jūsu Majestāte nebūs zižļa cienīga".

Katru dienu karalis un šarlatāns trenējas burvestībās(Roulinga šeit izceļas, attēlojot smieklīgu karali kurš vicina savu zaru un "izkliedz muļķības pret debesīm"), bet kādu rītu viņi izdzird smieklus un ierauga Babbitiju vērojam viņus no savas mājas, smejoties tik ļoti, ka viņa knapi spēj nostāvēt kājās. Pazemotais karalis kļūst nikns un nepacietīgs un pieprasa lai rīt tiktu nodemonstrēta īsta maģija viņa pavalstnieku priekšā. Izmisušais šarlatāns saka, ka tas nav iespējams jo viņam rīt esot jāpamet karaļvalsts un jādodas garā ceļojumā, bet aizdomu pilnais karalis piedraud uzsūtīt viņam raganu medniekus. Nevaldāmā niknumā karalis arī piedraud, ja "kāds par mani smiesies", tad šarlatānam tiks nocirsta galva. Un tā mūsu dumjais, alkatīgais, bez-maģijas karalis tiek pārādīts arī kā lepns un nožēlojami nedrošs - pat šajos īsajos, vienkāršajos stāstos Roulinga spēj radīt sarežģītus un interesantus personāžus.

Lai atbrīvotos no vilšanās un dusmām, viltīgais šarlatāns dodas tieši uz Babbitjisa māju. Ielūkojoties pa logu, viņš redz mazu večiņu šežam uz krēsla un tīrot savu zizli, pa to laiku palagi paši mazgājas baļļā. Saprotot, ka viņa ir īsta ragana un gan cēlonis gan risinājums viņa problēmām, viņš pieprasa viņas palīdzību, pretējā gadījumā viņš nodos viņu raganu medniekiem. Ir grūti aprakstīt šo spēcīgo pavērsiena punktu stāstā (un vispār jebkuru no šiem stāstiem). Pamēģiniet atcerēties Roulingas greznos un krāsainos stāstus un iedomājieties ...(nevarēju īsti izdomāt tulkojumu, bet tas nav tik svarīgi).

Nemaz nesatraucoties par viņa prasībām(viņa tomēr ir ragana), Babbitija pasmaida un piekrīt "darīt visu kas viņas spēkos" lai palīdzētu. Šarlatāns saka viņai lai paslēpjas krūmā un izdara visas burvestības karaļa vietā. Babbitija piekrīt, bet skaļi nodomā, kas būs ja karalis gribēs izpildīt neiespējamu burvestību. Šarlatāns, vienmēr paŗliecināts par savu gudrību un citu muļķību, pasmejas par viņas bažām, norādot ka Babbitijas maģija noteikti ir daudz spēcīgāka par jebko ko muļķis varētu iedomāties.

Nākamajā rītā cilvēki sapulcējas lai redzētu karali buramies. Uz skatuves karalis un šarlatāns viec pirmo burvestību - sievietes cepures pazušana. pūlis ir pārsteigts un izbrīnijies, nemaz nenojaušot, ka Babbitija, kura slēpjas krūmos, ir tā, kura veic burvestību. Nākamajam varoņdarbam karalis pavērš savu "rīksti" pret savu zirgu paceldams to augstu gaisā. Lūkodamies apkārt pēc vēl labākas idejas savai trešajai burvestībai, karali pārtrauc viņa raganu mednieku vadonis, turot rokās vienu no karaļa suņiem(kurš nomiris no indīgas sēnes). Viņš lūdz karali atdzīvināt suni, bet kad karalis pavērš rīksti pret suni , nekas nenotiek. Babbitija smaida savā paslēptuvē, nemaz nemēģinot burties, jo viņa zina, ka "nekāda maģija nespēj atgriezt mirušos"(vismaz ne šajā stāstā). Pūlis sāk smieties, nojaušot, ka pirmās divas burvestības bija tikai lēti triki. Karalis kļūst nikns un kad viņš pieprasa paskaidrot kāpēc burvestība neizdevās, viltīgais un nodevīgais šarlatāns norāda uz Babbitijas slēptuvi un sauc, ka ļauna burve bloķē burvestības. Babbitija izskrien no krūmiem, un kad raganu mednieki palaiž suņus viņai pa pēdām, viņa pagaist, atstājot suņus "rejam un skrāpējoties" pie kāda veca koka saknēm. Izmisis šarlatāns sauc ka ragana pārvērtusi sevi par mežābeli (kas pat šajā saspringtajā un dramatiskajā mirklī izraisa smieklus). Baidīdamies ka Babbitija var pārvērsties atpakaļ un nodot viņu, šarlatāns pieprasa koku nocirst, jo lūk tīeši tā izrīkojas ar ļaunām raganām. Tā ir visai spēcīga aina, netikai dēļ "galvu viņai nost" drāmas, bet tapēc ka šarlatāna spēja uzkurināt pūli atgādina īstas raganu medības. Drāmai turpinoties Roulingas rokraksts kļūst nedaudz neglītāks - atstarpēs starp vārdiem palielinās , radot ilūziju , itkā viņa pierakstot domātu stāstu tālāk un pierakstot to cik ātri vien spēdama.

Koks tiek nocirsts, bet kad pūlis uzgavilē un taisās doties atpakaļ uz pili, atskan skaļi ļauni smiekli, šoreiz no celma. Babbitija, sauc, ka burvjus un raganas nav iespējams nogalināt pārcērtot tos uz pusēm un lai pierādītu savu vārdu taisnību viņa piedāvā pārcirst uz pusēm karaļa instruktoru. Šajā brīdī šarlatāns lūdz pēc žēlastības un atzīstas. Viņš tiek aizvilkts uz cietumu, bet Babbitija vēl nav pabeigusi sarunu ar muļķo karali. Viņas balss, nākdama no celma, paziņo ka viņa rīcība ir uzsūtījusi lāstu karaļvalstij, ka katru reizi kad karalis darīs ļaunu kādam burvim vai raganai, viņš arī jūtīs sāpēs, tik briesmīgas, ka labāk vēlesies nomirt no tām. Izmisušais karalsis metas ceļos un apsolas aizsargāt ikvienu burvi un raganu viņa zemē un atļaut tiem burties bez ierobežojumiem. Apmierināts bet nepilnībā gandarīts, celms ļauni iesmejas vēlreiz un pieprasa lai Babbitijas statuja tiktu uzstādīta uz ši celma lai atgadinātu karalim par viņa paša muļķību. Apkaunotais karalis apsola ka skulptori izveidos un uzstādīs zelta statuju un ar saviem galminiekiem dodas atpakaļ uz pili. Beigās tukls vecs trusis ar zizli zobos izlec no cauruma zem celma (tad redz no kurienes tās mazās baltās acis) un pamet karaļvalsti. Zelta statuja tā arī stāvēja uz celma uz visiem laikiem un burvji un raganas nekad vairs netika vajāti šajā zemē.

"Babbitija Truse un viņas smejošais celms" izceļ vecās raganas atjautību - kam faniem vajadzētu atgādināt par vēlkādu gudru un atjautīgu burvi - un jūs varat iedomāties, kā vecā Babbitija varētu kļut par elku jaunajiem burvjiem un raganām. bet vairāk kā pastāsta par gudras raganas uzvaru, stāsts brīdina par cilvēces vājībām - alkatību, augstprātību, savtību un divkosību un parāda kā šie noklīdušie(bet ne ļaunie) personāži iemācās atgriezties uz pareizā ceļa. Fakts ka šis stāsts seko iepriekšējam par trako burvi norāda uz svarīgu lietu, ko Roulinga vienmēr sev noteikusi: Babbitija atklāj karalim viņa augstprātību un alkatību, tāpat kā lēkājošais katls parāda burvja egoismu un strūklaka atklāj trīs raganu un bruņinieka apslēptās spējas. No pirmajiem četriem viņas stāstiem tikai burvi ar mataino sirdi piemeklē tiešam briesmīgs liktens, nepiedodamā tumšās maģijas pielietošana un nevēlēšanās ieraudzīt savu īsto seju, liedz viņam apžēlošanu.

*rīt gan jau iztulkošu pēdējo atlikušo

[berserks]

*Nu vo pēdējais piektais

5."Stāsts par trīs brāļiem"

Pirmo rindkopu netulkoju, tur nav nekā svarīga.(Nu lab, lab man bij arī slinkums)

No pēdējā no pieciem stāstiem (kā mēs gribētu lai viņu būtu daudz vairāk) pirmās lapas uz lasūtāju lūkojas trīs zobaini galvaskausi. Vidējam galvaskausam uz pieres ir iegrebts simbols - vertikāla līnija aplī, ko ietver trijstūris. Zem teksta ir uzzīmēts auduma gabals uz kura atrodas zizlis(no kura izšļācas mirguļojošas dzirksteles) un priekšmets, kas izskatās kā mazs akmens.

Šis spokainais stāsts par trīs brāļiem, trīs izvēlēm, trīs atsevišķiem likteņiem tā vien prasās lai to izlasa skaļi - īstenībā, pirmā reize kad mēs satiekam trīs brāļus ir kad Hermione izlasa stāstu Harijam un Ronam (un Ksenofilliusam Mīlabam). Trīs brāļi, ceļojot pa pamestu ceļu "krēslā" (pusnaktī, pēc misis Vīzlijas stāsta versijas) nonāk pie "nedrošas" kuru viņi nespēj šķērsot. Prasmīgi maģijā, viņi rada tiltu ar savu zižļu vēzieniem. Pusceļā pāri upei viņus aptur "apmetnī tērpta būtne". Nāve ir dusmīga un saka brāļiem (smieklīgs moments no nāves dāvestiem, kad Harijs pārtrauc stāstu šajā brīdī ar vārdiem "atvaino, bet nāve runāja ar viņiem?), ka viņi ir piemānījuši viņu nekļudami par jauniem upuriem, jo cilvēki parasti noslīkst mēģinot šķērsot šo upi. Bet Nāve ir viltīga un piedāvā katram brālim balvu par to ka bija tik gudri un spēja "izbēgt" no viņas( Tos kurus interesē sīkās detaļas, mūsu eksemplārā ir lietots vārds "izbēgt" atšķirībā no 7. HP grāmatas kur tiek lietots "izvairīties"). Mūsu mīļākajiem stāstiem ir tas pats "izvēlies savu likteni" sižets - tu vari tik daudz uzzināt par personāžu no vienas viņa izvēles, un labākie stāsti, tāpat kā šis, noved pie gala iznākuma , ko tu nekad nebūtu iedomājies.

Vecākais brālis, kaujiniecisks vīrs, vēlas varenāko zizli, kāds jebkad bijis - zizlis, kurš uzvarēs jebkuru dueli savam saimniekam, tāds kas piestāv burvim kas "uzvarējis Nāvi". Tā Nāve izgatavo (liktenīgo) zizli no "Plūškoka" (ar lielo burtu mūsu eksemplārā) un iedod to ķildīgajam un lielīgajam brālim. Otrs brālis, augstprātīgs vīrs, kurš ir nolēmis pazemot Navi arī turpmāk, prasa pēc spējas atsaukt citus no Nāves. Paceļot no zemes akmeni, Nāve saka brālim, ka akmenim piemīt šī spēja. Jaunākais brālis, necilākais un gudrākais no trijiem, "neuzticas Nāvei" tāpēc prasa kautko kas ļautu tam "izbēgt no Nāves". Zinādama ka var tikt pārspēta gudrībā, Nāve iedod "viņas pašas" neredzamības apmetni ar " ļoti sliktu auru" (pretēji 7. HP grāmatā rakstītajam "negribīgi"). Katra brāļa izvēle parāda daudz ko par viņu motivāciju: vecākais brālis grib lai Plūškoka zizlis padarītu viņu stiprāku pār citiem, otrais brālsi grib varu pār Nāvi, un trešais brālis grib droši izvairīties no Nāves.

Beigu beigās brāļi paņem savas dāvanas un iet katrs savu ceļu, pretī dažādiem likteņiem. Pirmais brālis aizceļo uz "kādu ciematu"("attālu" 7. gramatā) un izseko burvi ar ko viņš iepriekš cīnījies, lai izaicinātu viņu uz dueli, ko "viņš nevar neuzvarēt". Pēc pretinieka nogalināšanas viņš aiziet uz iebraucamo vietu, kur izlielās par Plūškoka zizli, kā viņš to vinneja no "pašas Nāves", un ka tas padara viņu par visstiprāko. Tajā naktī kāds burvis pielavās pie viņa un nozog zizli, pie reizes arī pārgriežot viņam kaklu "pēc nopelniem". Sekošana notikumiem apraujas un pēcvārds,kurā Roulinga apraksta Nāvi, kas paņem brāli pie sevis, palīdz gan nostādīt stāstu kā brīdinājumu, gan arī pamacīt par nāves neizbēgamību. Viens no svarīgākajiem vēstijumiem šajā stāstā un tieši no šī brāļa apraksta, ir uzskats, ka spējas ir jāizmanto labiem mērķiem(padoms kuru Roulinga nopietni ievēro).

Otrs brālis nonāk savās tukšajās mājās, kur viņš akmeni "paviļā trīsreiz saujā" lai "atsauktu Mirušo" (ar lielo burtu mūsu eksemplārā). Viņš ir saviļņots ieraugot viņa meiteni atgriežamies, ko viņš kādreiz gribēja apprecēt bet viņa ir "auksta un klusa"("bēdīga" 7. grāmatā) , un cieš jo viņa vairs nepieder "mirstīgo pasaulei". Izmisis un pilns "bezcerīgu ilgu", otrais brālis padara sev galu, lai būtu kopā ar viņu, tā ļaujot nāvei atgūt savu otro upuri.

Jaunākais brālis izmanto savu "neredzmības apmetni" (pat tiem kuri vēl nav izlasījuši 7. grāmatu, vajadzētu saprast ka tomēr šī varētu vairs arī nebūt tikai leģenda) lai noslēptos no Nāves, kamēr "ļoti lielā vecumā" viņš to novelk un atdod savam dēlam. Tad viņš sveicina Nāvi "ar prieku" un "kā vecu draugu", aizejot no "šis dzīves". Tik atbilstošs noslēgums šim stāstam - atstāj patīkamu iespaidu pat pēc otrreizējas izlasīšanas. Vienkāršs, spēcīgs un sērīgs, "Stāsts par trīs brāļiem" iepazīstina ar pieņēmumiem par pareizu un nepareizu spēju izmantošanu(arī daudz iztirzāti HP sērijā) un satur svarīgas pamācības par dzivi un nāvi. Šis stāsts daudzos veidos raksturo un pastiprina Hariju Poteru un Nāves Dāvestus (zinātkārajiem ieteicams pārlasīt 35 nodaļu "Kingskrosas stacija" un pārrunāt), bet mūsu mīļākais ir izcelts ar vēstijumu ko Dumidors pats sniedz Harijam par Nāves pieņemšanu un Dzīves izdzīvošanu:"Nežēlo mirušos, Harij. Žēlo dzīvos un pāri visam žēlo tos kuri dzīvo bez mīlestības." Jaunākais brālis nemēģināja piemānīt Nāvi vai nodarīt pāri citiem. Tā vietā viņš izmantoja dāvanu, lai nodzīvotu savu dzīvi vienkāršībā un bez bailēm no Nāves, lai pēc gara laimīgi un priecīgi nodzīvota mūža, viņš spētu aizietu no šīs pasaules labprātīgi.

Tas ir īsts apliecinājums Roulingas talantam, ka viņas stāsti satur tik spēcīgas pamācības, bet tās nekad nekļūst moralizējošas vai pārāk pamācošas (šis fakts attiecas uz viņas grāmatām dubultā, un daļēji ir iemesls kāpēc viņas ir tik īpašas).Dziesminieka Bīdla teikas ietver vairākas tās pašas pamācības kuras ir arī Harija Potera sērijā, un stāsti atstāsta to pašu ko Dumidora brīdinājums par to ka izvēlēties "to kas ir pareizi vai to kas ir vieglāk". Neatkarīgi no tā vai viņa brīdina nepaļauties iedomībai vai alkatībai, atklājot atbildību, kas nāk kopā ar milzīgu varu, vai cildina mīlestības un ticības sev nozīmību, Roulingas neizmērojamā iztēle un meistarīgais stāstījums uztur viņas uzticīgajos fanos (gan jaunos gan vecos) vēlmi pēc vēl nākošajām pamācībām.

*Visai ātri izbeidzas tā editēšanas iespēja. Nezin, varbūt modi var salikt visus piecus vienā postā ... lab, me