Daudz esmu lasījusi un arī dzirdējusi par cilvēkiem,kas sastapušies ar pārdabiskām būtnēm.Pašai par prieku man nav nācies kaut ko tādu redzēt .Vai esi kādu būtni,vai kaut ko tam līdzīgu redzējis....????
Es privāti neesmu redzējusi nevienu pārdabisku būtni, bet no visas sirds gribētu. Man ir tikai gadījies tāds atgadījums, ka pamostos, jo mani kāds sauc vārdā. Kaut mājās neviena nebija
neesmu.. bet mamminja gan ir , kad vinja gaaja mani barot.. BUU...
Es tos moskus neesmu redzejusi, tatad ari neticu.
Savu mirusho kaji,kas runaaja ar mani
dzirdeeti jau ir visaadi staasti par paardabiskaam buutneem, bet pagaidaam(un par laimi) neesmu nevienu redzeejusi un nemaz negribu....
Nē neesmu gan. Un ceru, ka nesastapšos. Vēl gribu dzīvot ar saprātu, ka es esmu normāla, citādi pēc tādas "satikšanās" diezko tā būs pagrūti domāt.
Pluss vēl, kāds pareizi rakstīja vienā pavedienā "cilvēks redz ar smadzenēm nevis ar acīm". Ja tu skaidri sev ieskaidrosi, ka redzi kādu pārdabisku būtni, tad tev arī tā liksies. Bet galu galā, tā var būt koka zaru ēna.
Nē, neesmu redzējusi un neesmu pārliecināta vai vēlētos.
Tieši tā, ja cilvēks sev iestāsta, ka redz, ko pārdabisku, tad viņš to arī redz! Man arī gadījās tā pārprast, tomēr tā izrādījās tikai manas rotaļlietas - suņa - pakaļpuse. Komisks gadījums, vispār.
Es neēsmu redzējusi. tomēr būtu interesanti kautko tādu ieraudzīt.
Neesmu un patiešām nevēlētos sastapties. Kaut gan tad, kad esi palicis viens mājās, visādas domas nāk prātā.. tad cilvēks jūtas kā pa karstām oglēm staigājot -- un visu laiku atskan neizskaidorjamas skaņas un būkšķi, tad kāds tevi saķer aiz rokas (bet īstenībā tā ir piedurkne, kas ieķērusies durvju rokturī) .. fuj, man negribētos .
jaa, jaa... tie buukshkji ir vislabaakie. kad biju mazaaka, bija vairaak briiva laika, un es shad un tad nevareeju aizmigt. njam tad arii buukshkjeeshana bija saasinaajusies. tagad gan tikai retu reizi virtuvee noshkjind trauki. (nu, bet nedomaajiet, ka dzirdeeju vienaa laidaa buukshkjus. vnk ja ieklausaas, katra mazaakaa skanja paartop soljos, vaidos utt. )
redzeejusi gan neko neesmu.
Noup, sastapis neesmu, bet, runājot par tiem būkšķiem, paliek tā neomulīgi. Piemēram, kad nakšņoju kādreiz pie omas, kaut vai tas, ka ledusskapis sāk rūkt, man šķiet, ka kāds grib ielauzties iekšā, jo tas tāds rajons ne visai labs. Arī mājās, ejot dažreiz naktī pa gaiteni, liekas, ka gaiteņa galā aiz drēbju skapja kaut kas ir, un tas parādīsies, tiklīdz es aizgriezīšos prom. Bet sastapis neesmu un arī negribu, citādi dabūtu sirdstrieku.
Nu es īsti neesmu pārliecināta- redzēju vai nē pārdabisku būtni... Es viendien apmaldījos Teikā un piegāju pie kāda sirmjgalvja, lai pajautātu ,kur atrodās pietura. Vīrietis(man tā vismaz likās) bija īsa auguma un ar baltiem, kupliem matiem, tātad vecs. Bet kad viņš pagriezās pret mani es gandrīz zaudēju valodu, kaut kas viņā mani fascinēja, vai pareizāk sakot hipnotizēja. Viņa seja bija tik jauneklīga un gluda, acis lielas, lielas. Un man prātā palicis tāds kā gaišums, kas apņēma viņu. Un viņš šausmīgi izskatījās pēc tādas kā lelles. Tik nedabīgs... Es pat nezinu, ko tobrīd jutu, it kā bailes un pārsteigumu reizē. Un balsi es neatceros, vien zinu, ka tas bija kas īpašs. Atskatoties uz šo atgadījumu es apsveru iespēju, ka esmu redzējusi elfu vai rūķi, vai kaut ko tādu.
Diemzzeel vai par laimi, es ar taadaam buutneem saskaarusies pati personiigi neesmu, taccu zinu cilveekus, kuri ir un vinni nemelo. Kaut vai mans draugs viens ir saskaaries ar ssitaadaam lietaam lloti daudzas reizes. Vinnams ir veca lauku maaja, kurai nepatiik dazzi konkreeti cilveeki un tapeec tajaa reizeem meedz spokoties. Buutiibaa, taam maaja sevi aizsargaano briesmaam...
es personīgi nē bet mans vectētiņš gadu nogulēja slimnīcā un teica ka bija redzējis mazu vīriņu ar garu baltu bārdu....gan jav ka es redzēšu ar kādreiz kaut ko...
Man visu laiku rādās grāmatas Ulabella meitene, ka uz vāka. Ik pa brīdm. Varbūt beidzdot jāizlasa tā grāmata, lai viņa liek mani mierā?
Nez, vai tā bija mistiska būtne, vai drīzāk, kāds savādnieks, bet Tajā pašā Teikā dzīvojot, ar draudzeni bieži vien pastaigājāmies pa Pēkšēna ielu. Viņa dzīvo uz garākās ielas daļas, bet pāri Bajāru ielai ir turpinājums, kas beidzas strupceļā. Uz tās ielas ir kādas četras mājas un otrā no Bajāru ielas puses, balta, kādreiz degusi.
Otrajā stāvā dzīvoja vīrietis ar ārkārtīgi spicām ausīm, neparastas formas galvu (tādu kā pagarinātu) un melnām acīm. Bieži viņš sēdēja pie loga un smēķēja, turklāt vienmēr pavadīja mūs ar tādu pretīgu skatienu. Pēcāk tieši tas dzīvoklis nodega un es viņu vairs neesmu redzējusi.
Mēģinu sev iegalvot, ka viņš lietoja pilienus vai lēcas, lai padarītu acis viscaur melnas un izdarīja operāciju, lai pagarinātu ausis.
Hmmm...pašai nekad sastapties nav nācies vismaz aci pret aci ar kādy pārdabisku būtni, bet jāsaka, ka mistiskuma dzīvē kaut kā nav trūcis. Piemēram kaut vai šis atgadījums: Pirms pāris gadiem sēdēju ar tēvu divatā mājās (toreiz vecāki vēl nebija izšķīrušies) virtuvē diezgan lielā augstumā man atrodas Skapis, kura durvis ļoti stingri uz knikšķa taisās ciet un vaļā viņas ir pagrūti dabūt pat ar roku raujot aiz roktura. Tad lūk tieši tāpēc, ka durvis bija tik grūti skapitim dabūt vaļā- tajā glabājām nevajadzīgos traukus. Nu lūk un tad vienā jaukā dienā es pārbijos līdz nāvei, kad virtuvē atskanēja drausmīgākais troksnis un kad mēs ar tēvu aizgājām paskatīties, kas noticis atklājās, ka tieši no tā skapīša kuram bija cieši aiztaisāmās durvis ir izkritušas divas bļodiņas...Nu labi izkritušas izkritušas...ja vien bļodiņu plauktā viņas nebūtu bijušas tikai divas. Pārējās plauktā bija glāzes un durtiņas jau sen neviens nebija virinājis. Laikam būtu lieki piebilst, ka pēc diviem mēnešiem mani vecāki izšķīrās...Lūk tā gadās dzīvē un netici vēl pēc tā visa mistiskām lietām.
es nekad neesmu redzēju neko pārdabisku, bet tik ļoti gribētu! es jau kopš mazotnes ticu spokiem, poltergeistiem, sniega cilvēkiem un kam tik vēl nē, bet man nekad nav gadījies redzēt kaut ko tādu savām acīm...
nu labi, ja es redzētu kaut ko savādu, es droši vien pārbītos līdz nāvei, es esmu šausmīgi bailīga
es nemsu, bet vienreiz viena veca zurnala laiju, ka var sastapties ar lauminjam un elfiem, tur vajadzeja tadu klusu, bet tiru mezu , jabut vinam, un ta jaiet emza, u bez jebkadas skanjas kadas 2, 3 stundas neas nav jadara, tikai jasez, pat domat isti nedriks, un ta VARBUUT ieraudzis lauminjas, nu bet ne man tada meza, ne patikas tur vienai sita sedeet, isti ari neticu.
Man liekas, ka es vienreis esmu redzējusi spoku. Tas bija manos laukos. Kāda balta ēna slīdēja gfarām tuvējā pamežā. Bet es neesmu pālrliecināta...
Nu varbuut esmu redzeejusi ko paardabisku tachu varbuut tie ir tikai mani fantaazijas augli...
Nu jebkuraa gadiijumaa izstaastiishu!
Vienreiz es gaaju ar meiteneem ciemos, un atpakal bija tumsh un mums jau sen vajadzeeja buut maajaas taadeelj mees nodomaajaam nogriezt celu caur Shokloaades kalnu(muusu pilseetas pilskalns) nu kaapaam mees kalnaa un tad peekshni es dzirdeeju kaut kadu uuuuuuu, un tyad mees ar draudzeneem redzeejaam kaut kaadu cilveeku, tachu maybe arii nee, vins bija vienaas apenees un abigi spalvains(nezinu vai tas vinam taads apmatojums vai kas) un vins kaa meenesserdziigais gaaja rokas izstiepis uz prieksu. Nu nezinu tas bija vienkaarshi kaut kaads cilveeks vai arii kaut kas vairaak, tachu zinu tikai to ieraugot vinu mees skreejaam cik jaudas un lpat neatskatiijamies un veel zinu ka maajaas dabuujaam sukas par kaveejumu!
mana mamma redzēja! siena šķūnī iegāja un redzēja tādu kā suni ar apaļu galvu un mērkaķa ausīm un viņš bijā ar milzīgu ķēdi ap kaklu, necik ilgi neblenza, bēga ko kājas nes. kaut kāds neradījums, neīsti suns, ne mērkaķis. un tas patiešām neesot bijis ne viņu pašu suns, ne kaimiņu kāds.
veicas tiem,kas nav to piedziivojushi.
neesmu redzeejusi dziivajaa,bet-
1)man viens radinieks dziivo muizjaa,kur spokojas,un reiz bija radu saiets.veelaak uz divaam bildeem bija taads kaa miglains teels(taa pieklaajiigi malinjaa)
2)man nav veicies ar skolu-taa ir sena mediibu pils,kuras iipashnieks kara laikaa tur pakaaraas.kliist baumas,ka muusu klasee.biezji durvis pashas atveraas,un veelu paliekot skolaa,ir sajuuta,ka kaads atrodas blakus.shausmiigi.
Jā laikam jau esmu, vienu tādu pārdabisku būtni katru dienu redzu - spogulī
"....kādu pārdabisku būrni??? "" rodas tikai viens jautājums, kas ir būrne ? LOL
neesmu redzeejusi un kaa vairaakums gribeetu redzeet,pat veel vairaak-pati gribeetu buut paardabiska buutne
nu es nezinu vai skaitaas, jo gluzi neredzeeju... bet varu pastaastiit kaa tad bija:
man bija pieci gadi, mamma ar teevu aizgaaja uz veikalu. maasas protams toreiz nebija.. es maajaas biju viena ar savu suni, vinjam kaa vienmeer vbija jaadziivo vienam pa virtuvi, kura bija aiztaisiita ciet., maate un teevs peikodinaaja neveert valjaa. toreiz mees vel dziivojaam divistabu dziivoklii. man mana vilku sugas sunja sametaas zeel un es vinju no virtuves izlaidu. vins jau gribeeja kaapt blakus man - diivanaa. bet es vinju nogruudu un teicu FU, RIMSTIES! un liku guleet zem diivaana - no man zem kaajam. es ksatiijos multenes lielajaaa istabaa. viss bija ieriigi, peesni suns saceela ausis un saaka dikti ruukt. aisteidzaas uz to istau un saak riet. es aiskreeju un aizstuumu vinju no taas istabas laukaa. vins bija dikti nobijies, ruuca, reeja, pectam nomierinaajas.
tajaa istabaa virs diivaana stavaeeja pie sienas piestiprinaatie skapji, kur daudz daudz graamatu. peeksni dzirdu bum bum, it kaa graamatas kristu uz diivaana. es ashi aiskreeju drebeedama uz to istabu, bet tur nekaa nebija. domaaju - suns. bet suns ruukdams veel arvien tajaa istabaa, zem diivaana snauda. vins atkal bija sasleejis ausis un ruuca.
es taa nobiijos! bet mees dziivojaam tresajaa staavaa, un mums bija lodzija, bet ar logiem prieksaa. tasu logi neveeraas - tie bija saluuzush un iespruudushi, pat mans teevs nevareeja atveert... un tas bija slikti, jo mans teevs boija mans varonis un vareeja visu! vins ir neizsakaami speeciigs... ok, tas nu taa. zaglu un citu versiju vareeja izleegt. takal atskaneeja buuksi uz diivaana, suns man pie rokas saknosiijaas, panjeemu vinju aiz skvarkas un gajaam abi uz to istabu. vins buudams liels vilka mani liidzi, es leenaam skeersoju lielo dziivojamo istabu. bet atkal nekaa! nekaadu paziimju, pat diivaana paarklaajs nebija sakusteejies. un tie nevareeja buut aukstaava kaiminji, jo traa biaj triisstaavu maaja, bet beeninju tur nav un uz jumta nekad enkaadu putnu bnav bijis, nu ne taadu, aks troksni leilu vareeja sacelt. shoiespeeju arii izsleedzam. un nevareeja buut straadnieki, jo muusu maajai bioja riktriigs remonts pirms diviem gadiem. vieniigaa neizsleegtaa iespeja bij...
spoki.
mmm... varētu teikt, ka esmu redzējusi pārdabisku būtni, to nevarētu saukt par būtni, bet par jocīgu "ēnu".
_Mēs ar draudzeni bijām izgājušas vakarā ārā <piiezīme-tas bija pirms kādiem 2 gadiem>... Mēs runājāmies, staigājām pa pagalmu... Tad es pagriezos uz kaimiņsētas pusi <starp mūsu un kaimiņu pagalmiem bija drāšu sēta> un ieraudzīju kā "ēna" pārlec kaimiņu ārējai dēļu sētai.. Pēc tam ilgi to pārdomāju un secināju, ka cilvēks tas nevarēja būt, jo nespētu vienā rāvienā pārlēkt 2 metrus augstai sētai...tas bija jocīgi...
es šausmīgi gribētu redzēt! bet es uzskatu ka mājā ir kāda neredzama pārdabiska būtne. mums katru vakaru čīkst kāpnes. jā! pa taam neviens nekaapj! un arii zhaluuzijas pa reizeem novelkaas uz leju vai augshu.zheel ka neko neesmu redzeejusi. TAA GRIBAAS!!!!!!!!!!!!!!!!! gribu taapat kaa aitinja buut paardabiska buutne arii un kautvai draugs tai paardabiskajai buutnei! paardabiskaas buutnes ir tik reti sastopamas, jo taas ir iekliidushas muusu pasaulee. taas dziivo kat kur citur. taam ir kaads portaals uz muuspasauli. un to portaalu atrod tikai paardabiskaas radiibas! ja to uzzinaatu tie reportieri!
1 kaart!)vinjiem par nosleepuma atklaashanu maksaatu veselu zhuuksni naudas!
2 kaart!)savairotos spoki kas nemaz nebuutu labi!
Es neesmu. Mana mamma gan reiz redzēja NLO.
Nav gadījies satikties ar Svešo vai Viņiem.
Visbriesmīgāk mani ir nobiedējusi omīte naktskreklā - kad dzīvojos pie vecvecākiem, gulēju caurstaigājamā istabā. Ir nakts. Tumšs. Es parasti guļu kā murkšķis un neko nedzirdu, bet negaidot pamostos, pat nezinot,kāpēc. Tā nu pagriežos uz otriem sāniem (sak, ko tur daudz, jāguļ tik nost!), kad piepeš ieraugu Viņu. Viņš ir tēls baltās drānās, kas klusi slīd cauri istabai, gar manu gultu. Nu je dritvai, kā es pārbijos! A ome izrādās gribējusi tikai klusi paiet garām, lai padzertos virtuvē ūdeni.
Eu, jā man vienreiz gandrīz iekoda kaut kāds vampīrs - pēc tāda izskatījās.
Un es vienreiz redzēju citplanētiešus, kas nolaidās pļavā - ees redzēju daudz gaismas aplī un no rīta tur atradu noliektu zāli un mirušus kukainīšus un vardes - tā, bez bez iemesla nomirušus.
Un vēl daudz kas ir bijis...
brrrrr... sabijos... negribu redzeet! negribu, un neredzeeshu!!! negribu sajukt praataa... domaajot par to vine shkjiet ka tuuliit sajukshu praata... ja veel ieraudziishu tad varat teikt man goodbye... tad es to pashu teikshu savam veselajam sapraatam...
Nē, šķiet, ka neesmu redzējusi.. vismaz nekas tāds nenāk atmiņā.. un tiešām ceru, ka arī neko tādu neieraudzīšu.. Man labāk patīk lietas, ko var izskaidrot, kuras ir izprotamas un pierastas skatienam.
Jā, miljoniem pokemonu.
Es neesmu neko redzeejusi, bet no savas pieredzes pilniigi varu pateikt - jo cilveeks saak par TAAAM lietaam vairaak intereseeties, jo vinjam vairaak rosinaas domaaashana/izteele, jo visaadas lietas tak var piedomaat, jo vairaak paaurbina taas peleekaas shuuunijas kuras ir tik neizpeetiitas, un manupraaat, tas viss rodas tur, jo tas tak ir gudriibas un visa iemiesojums. Tas nav domats taa, ka taaas lietas cilveeks vienkaarshi izteelotos, bet gan taa, ka vinsh taas lietas ar domu paliidziibu rada..
Mna klasee viena meitene teica ka vinja redzeeja to Lohnes monster... bet pashai man nav neka sagadiijies redzeet... Mna gan ljoti patiik skatiit filmas par shitaam teemaam...
Nezinu, vai tas bija kas pārdabisks, diez vai, visticamāk pārskatījos, bet interesanti gan bija.
Ir tādi suvenīri, dekoratīvās figūriņas- ne visai gaumīgi māla zvēriņi ar dzijas kažokiem, dažādu krāsu, dažāda lieluma, īsti neatceros, kur tādus varēja nopirkt, bet ir. Nu aptuveni stādieties priekšā.
Novembra priekšpusdiena, šķīst slapjš sniegs no gaisa, vienvārdsakot ne tas mīlīgākais laiks. Saulkrasti aptuveni starp Inčupes un Pabažu stacijām, kāpas. Eju pastaigā, eju jau labu laiku, kāpā neviena cilvēka, lai gan apbūvētā josla knapu 100 metru atstatumā, stipri vientulīgi. Eju viena pati jau labu laiku un īsinu ceļu, pati ar sevi skaļi pļāpājot, jo nav tak neviena, kurš klausītos.
Eju, eju un ieraugu tālāk priekšā priedē ko elektrorozā. Tā kā kāpa jau mājām te pat blakus, bērni te nāk spēlēties, sakāruši pat priedēs visādas striķu šūpoles un ko tik vēl ne, sākumā domāju, ka kāds šalli vai kādu jaku kokā aizmirsis, maz kas. Eju tik uz priekšu un brīnos, jo nākot tuvās nemaz neizskatās pēc saņurcīta apģērba gabala, kas tādā vējā un slapdraņķī karātos kokā, šausmīgi košs, tīrs un pūkains, un vienmērīgi apaļīgs. Man jau maz vajag lai nobiedētu, sāku palikt nervoza, un sāku tā kā runāties ar to rozā apaļo, sak, hei, kas tu tāds, vai te kāds ir, es no tevis nebaidos u.t.t. Par laimi nekādas reakcijas, eju eju, skatos skatos, šis kā bijis tā bijis, kaut kur trīs četri metri augstu guļ uz viena zara un visādā ziņā stipri atgādina izcili bezgaumīgu māla ezi ar rozā dzijas cilpu adatām.
It kā nekas baigi briesmīgs vai kā, bet kaut kā galīgi trūka vēlmes izpētīt tuvāk, steidzīgi vien špegoju uz mājām.
Nu moins lasu un domaaju... fiksi jaatinaas guleet jo visi aizhgaajushi guleet a es taa kaa slima buudama riit uz skolu ta neeju... baigi beiliigi palika jo es tam visam ticu... es neesmu neko redzeejusi un dzirdeejusi... es ar iisti nezinu vai gribeetu jo no baileem nojuugtos bet tai pashaa laikaa es apzinos ka tas ir tikai acu maans vai tieshaam kaada nokliidusi dveesele kura meklee mieru ta teikt... nu es saku es taadaam lietaam ticu un shkjiet gribas izpeetiit to visu bet drosmes ta nav... viss ko nepaziistu tas mani nedaudz biedee saakumaa...
Nu varbuut vieniigaa neparastaa buutne ko liidz shim esu redzeejusi ir MareRegina
*svārkos lauriņ.
ticu un esmu redzeejusi. mirshjo vecvecmaaminju *laukos* vinja bija sienā portretaa ar wisu to lakatinju ar ko winju apglabaaja unj teica lai es sho nemodinot. bet tas 6 gados bija so.. so.. un Es negulēju . Tas nebija sapnis. citaadaak winja nerunaatu.
Es esmu redzējis savu vec vecmammu, njā skats bijā dīvains. Bet es viņu tāpat mīlu.
Manaam abaam vecmammaam, kuras arii bez taa ka pashas ir visai diivainas bez visiem gadiijumiem,ir notikushi 2 visai ziimiigi notikumi:
1.)Ome nr 1 savos jauniibas gados ejot uz kleeti virs taas 1metra augstumaa redzeejusi lidinaamies oranzhu ovaalu, saakumaa notureejusi to par meenesi, bet tad sapratusi ka tas lidinaas turpat tuvumaa paarbijusies un iemetusies kleeti, peec kaada laika vinja izskreeja no kleets un neatskatiidamies aizbeega uz maajaam,diivainaa kaartaa vinja to nevienam nav staastiijusi tikai man shodien, tagad vinja pati briinaas kapeec, veel shi ome ir pieredzeejusi ugunsbumbu ielidojam pa kraasni negaisa laikaa bet tas jau ir cits staasts un vispaar zinaatniski pieraadiits...
2.)Ome nr2 savukaart taalajos padomju laikos, kad iipashi aktuala bija Nlo teema un kad Nlo bija arii visai biezhi noveerojama paraadiiba,pa savu logu rezeejusi ieraapjamies diivainu buutni, saakumaa paarbijusies, bet tad kautkaadaa veidaa buutne omi nomierinaajusi.Veelaak ome nr2 visiem satraukti staastiijusi par sho atgadiijumu un pat apgalvojusi ka cienaajusi buutni ar teju.Es devos pie omes lai noskaidrotu vai taa ir patiesiiba kaa man to bija teikusi ome nr1, kurai to bija savulaik pastaastiijusi pati ome nr2, bet ome nr 2 teica ka tas viss ir muljkjiibas un ka lai es neaizraujoties ar tamliidziigaam lietaam un vairaak domaaju par maaciibaam.Es biju viilusies bet tiesa ome nr 2 izskatiijaas taada iztruucinaata un nervoza kad to teica, taa kaa shis notikums paliek man par nosleepumu, vairaak vinjai neuzdroshinos par to vaicaat.
nu varat mani uzskatiit par diivainu bet varu tekt ka jaa... (kaut gan tas ir neiespeejami)
es redzeeju spoku.. nu no saakuma jau es protams neko.. viss notiek un tad es kaut kur redzu to pashu cilveeku tikai tur teikts ka vinjsh miris tajaa un tajaa gadaa... tas bij nedaudz diivaini... un nesakiet lai es mazaak staigaaju gar kapiem!!
pati neesmu redzējusi,bet man ļoti patīk spoku stāsti,dažus palasīju,laikam šonakt negulēšu,jo domas ies tikai uz spokiem...palīgā!
Nu baac! Salasiijos te visaadus spoku staastus, tagad atkal nevareessu normaali aizmigt...
Pati par laimi neesmu neko spociigu redzeejusi, es arii negribeetu... Lai gan gribaas jau zinaat, vai pastaav NLO???
Labaak tomeer dziivot nezinnaa, taapat ir lloti labi...
Bet, ja nu tomeer taadi ir?! Mazie, zallie cilveecinni...
reiz, kad jau pēc pusnakts gulēju savā gultā, tumsā, es skaidri dzirdēju, kā kāds šļūcinās cauri manai istabai, līdzīgi kā mans tēvs. trakums ir tas, ka tajā naktī abi mani vecāki bija pie viena vīrieša, mierinot viņu sakarā ar mātes(vai ko tādu) nāvi/bērēm. un es skaidri zināju, ka mājā neviens cits nebija...arī mana mamma ir stāstījusi līdzīgas lietas par mūsu iepriekšējo dzīvesvietu.
Nē, neesmu, un par to ārkārtīgi priecājos. Laigan, šķiet, ka mistiskas skaņas gan ir dzirdētas (mana iztēle gan spēj būt visnotaļ dzīva un tādēļ neko tā īsti droši nevar zināt! )
Ir gan dzirdēti stāsti no draugiem un visādām paziņām par manītām mistiskām būtnēm, kas parasti gan ir tikai kā ēna uz sienas vai ēna ar spīdīgām malām
jā, es redzēju. tas bija šausmīgi. es pamodos, piegāju pie spoguļa un ieraudzīju sevi!!!
bet pa nopietnam-nē, neesmu redzējusi.
Nu viena reize itkā ir bijusi. Tas bija vienā vasarā. Tad man bija kādi, nezinu, aptuveni 15gadi. Bijām ar brāli aizbraukuši pie omes uz laukiem. Sēdējām laukā pie akas, runājamies. Tad vienā brīdī es ar acs kaktiņu pamanīju aizskrienam nelielu tādu kā tumšu dūmaku, ēnu. Kad es pagriezos, nekā nebija. Ome tajā brīdī stāstija stāstu par velnu. Kad es viņai teicu par to, ko redzēju, viņa atbildēja, ka tas būs bijis velns, kas skrēja no akas uz dīķi(mums tur gabaliņu no mājām ir dīķis). Toreiz noticēju, tagad pārdomājot, tas laikam bija vien kāda pāri lidojoša putna ēna ... bet toreiz tā bišk baisi palika gan
Nee...bet man ir bijusi situācija, ka pie vecmāmiņas man rādās vis vis vis vis visādi murdziņi, kas agrāk ir tur arī notikuši
zinu ka mans tetis ir redzejis NLO uz isu bridi un es vinjam ticu, pati arii vienreiz redzeeju - tas bija tad kad guleju un bija tads agrs riits, man gulta staveeja tiesi pretii logam, paveru acis, biju vel tada miegaina un tad pa logu ara ieraudziju tadu skaistu zilu lidojosu ojektu, apaljaa formaa ar tadiem gredzeniem apkart, nu tadiem kaa saturnam vai taam planetaam kuram ir tie gredzeni apkart, vinjs bija loti skaistaa tumsi zilaa krasaa, var jau buut ka man tas pa miegam jo tas bija tikai viens mirklis kad to redzeeju bet veel tagad atceros to zilo krasu un ta formu
nu...vispaar jau vienreiz kad mana draudzene bija manos laukos tad mees taakaa redzeejaam balto daamu! Un veelaak notika kautkas *slikts! mees gaajaam pastaigaaties un nejaushi iekritaam dubljos liidz celjiem un knapi tikama aaraa
*-runaa kad redzot balto daamu tad veelaak notiek kautkas slikts,vinja taakaa par to briidinda.
Es nēesmu un negribu tādus redzēt!
Nav gadījies sastapt kādu briesmoni, mošķi vai kādu citu pārdabisku būtni. Arī nekādas dīvainas parādības un spocīgi gadījumi ar amni nav notikuši. Vienīgais gadījums, ko mazāk vai vairāk varētu pieskaitīt pie jocīgiem/spokainiem, ir šāds.
Biju veinreiz slimnīcā, un mūsu nodaļā nozuda gaisma. Māsiņa ieslēdza, bet tā atkal izslēdzās, ieslēdz, izslēdzas. Tā vairākas reizes. Notika tas diezgan pasen. Man vēl bija 6 gadi. Jāatzīst, ka biju nobijusies.
Lai gan šim gadījumam ir visai loģisks izskaidrojums - problēmas ar elektrību, kas jau iepriekš bija piemeklējušas to nodaļu.
Vispār man nav īpaši liela vēlme satikties ar kādu pārdabisku lietu/parādību. Man patīk dzīvot tā, kā ir.
P.S. Pink cat, kā izskatās baltā dāma?
Nēsmu redzējis, bet gribētos gan, jo tas taču būt pasakaini piedzīvot kaut ko tādu, par ko ir tik daudz aprakstīts un runāts
Es esmu redzeejusi Saatanu.
un vispaar parasti jau taadas paraadiibas vairaak sjuut nekaa redz,ir jaabuut loti speeciigam Magam lai tamliidziigas enrgeetiskaas struktuuras redzeet vareetu fiziskajaa pasaulee.
Ir arii rituaali kuru ietekmee var redzeet piem-Geenijus,Deemonus.
Tachu parasti jau visi tik saka ka var to izdariit,tachu veelaak bikses pietaisa,kad nakts melnumaa izdzird kaut mazaako troksniiti.
Nju it kā esmu redzējusi nāvi, bet škietami arī nē. Vēl kaut kādu dabas kļūdu satiku gliemiezi ar 8 ragiem!
Ir bijuši dīvaini cilvēki un kad biju maza, tepat Bauskā gāju pa ielu it kā netīši ieraudzīju vīrieti, kas gāja pa pretējo ielas pusi, kad pēc pāris sekundēm paskatījos atkal viņa vairs nebija...bet nebija ielas kur iegriesties, nebija māju, kur ieiet...dīvaini, nezinu, vai tas katru dienu notiek...
Hm...pārdabiskas tādēļ, ka grūti izskaidrojamas šīs būtnes un parādības? Itkā jau nekā pārdabiska tajā nav, vienkārši cilvēks vēl tik tālu, lai konkrēti nodefinētu- kas tad tas ir un kāpēc radies, nav ticis. Nu, bet labi... viena no parādībām, kura šad un tad tika redzēta (tas bia lauku mājās, kur vispār notika dīvainas lietas) baltā ēna. Parasti gar logu paejam garām, reizēm pašā mājā ieksā. Ir gadījies dzirdēt balsis, kaut arī mājā 100% (kā pēc brīža izrādās) neviena nav...arī tas bija tajā pašā lauku mājā (protams, e vēl būtu jājautā par manis pašas psihisko veselību )
vai... cik var stastit pa tiem garinjiem moshkjishiem unj visiem tiem pukainishiem. es vinjus esmu redzejusi 10mitiem reizhu. vaivairak esmu saukusi Pikja damu (dazhas reizes nesanaca,bet citas bija vnk super!) unj rukjishus kuri atbild uz jautajumiem. viens gars man pateica, ka es mirshot 18 gados tads miluliiitis....
kkad pirms 4iem gadiem redzeeju kkaadu lidojoshu objektu gabalinju virs preteejaas maajas jumta..a tas objektinjs nekusteejaas...nu vismaz ljoti maz kusteejaas...
tas laikam viss ir no mistiskaas puses
Pagaidām vēl nav gadījies. Man gribētos satikt kādu pārdabisku būtni, tikai labi noskaņotu pret mani, es iedomājos, cik tas būtu forši, ja man būtu labs draugs spociņš, ko neviens cits bez manis nevarētu ne dzirdēt ne redzēt pēc manas vēlēšanās un kad skolā būtu koncis, spociņš man varētu teikt priekšā,pasakot, ko ir uzrakstījis klases gudrākais skolnieks u.tt.
Esmu ar draudzenēm centusies izsaukt zaļo rūķīti, redzēt neredzējām bet izsaukt sanāca. tā pārbijos.
neesmu satikusi butnes bet gribetu... tikai dazi sapniji kuros vis notiek mats mata ka tas notiks pec dazam dienam dzive....
Redzējusi nekad neesmu,bet jutusi un dzirdējusi gan esmu..
Ceru,ka kadreiz ieraudzīšu to mošķi,kas saplēsa manu mīļāko krūzi tieši tad kad grasījos to ņemt rokās!!!
Vēl pus sekunde un es to būtu paņemusi,bet nē!!! Tā nokrita un saplīsa!!!
Un es pat tai nepieskāros!!
Nu, ja sapnī redzētu mirušu cilvēku, kas tev piezvana un sāk ar tevi runāties var uzskatīt par pārdabisku būtni,tad varu atbildēt, ka jā.
Vispār man ir gan gadījies un varu par to pastāstīt. Nebija no patīkamākajiem gadījumiem, lai kas tas arī bija...
Pirms gada vēl dzīvoju Mežaparkā, ielā, pa kuru iet tramvajs līdz galapunktam [pie pieturas "Mežaparks"]. Vienmēr uz tramvaju gāju uz pieturu, kas atrodas tieši pie ZOO. Bija vēss rudens rīts, kad bija jādodas uz skolu. Parasti es braucu kopā ar savu draudzeni, kas dzīvoja divas mājas atpakaļ no manis. Pulkstens bija apmēram 7:10 no rīta, laiks, kad satiekamies un ejam uz tramvaju. Kad izgāju uz ielas, bija vēl tumšs. Kaitinoši ik pēc pāris metriem uz trotuāra spīdēja vecās, dzeltenās laternas, kas atgādināja morgu. Vējš svilpoja gar ausīm un zēģelēja, iela bija tukša. Cilvēku nebija. Sakritušās rudens lapas pa vējam pinās man gar zābakiem. Es paskatījos uz draudzenes mājas pusi, pa labi. Pie viņas vārtiem, trotuāra vidū, zem laternas gaismas stāvēja kaut kāds neradījums. Izskatījās pēc melna suņa, bet galva viņam nebija, atceros tikai to, ka viņam bija četras stīvas kājas un caurums vidū. Tas bija īss mirkļa iespaids, no tāluma dūmakainajā apgaismojumā nevarēju īsti viņu saskatīt. Tikai piefiksēju, ka viņš skrien uz manu pusi. Redzēju viņu tikai pāris sekundes un jau metos skriet uz tramvaja pusi, ko kājas nes. Biju apstulbusi un nobijusies, neizpratnē par notiekošos. Skrēju, cik varēju. Kamēr sasniedzu tramvaja pieturu. Apstājos. Noelsusies. Atskatījos uz ielas galu, no kurienes skrēju pāri ielai. "Suņa" vairs nebija. Tikai klusas gaudas. Tālumā nāca tramvajs, biju laimīga. Tur jau arī nāca mana draudzene, kas pusceļā jautāja man, kādēļ tā aizskrēju, pirms viņu sagaidīju. Man nebija, ko atbildēt...
man kāpņu telpā kautkas dzīvo. XD
pagāšnedeļ slēdzu gaismu iekšā. trieka gandrīz ķēra. lol. balts. bet pazuda, ````.
Pardabiskas buutnes man saistas vairak ar tadam kuras es negribetu redzeet! bet ja runa ir par jebkadam? tad pilnigi noteikti
jā man bija saskarsnās ar pārdabisko,tieši tadēļ arī sāku lasīt poteru...
...nedaudz skumji....
Oj, cik gan daudz viskautkaa nav bijis, bet viens no visdīvainākajiem atgadījumiem bija tas ka manas vecmammas dzīvoklī ne no šā ne no tā uzsprāga krūze, pilnīgi parasta un pilnīgi tukša krūze turklāt sīksīkās drumstalās, vecmāmiņa īsu brīdi bija šokā bet pēctam atrada kā jau parasti kautkādus tjipa loģiskus izskaidrojumus, man nu gan liekas ka tur kaukaada mistika tomēr bija gan
Es ticu pārdabiskām būtnēm, bet neesmu ar tām saskārusies. Ja esam kaut ko dzirdējuši no fizikas stundām,tad zinam, ka daudzas "neparastās" parādības var ļoti viegli izskaidrot. Piemēram,tās pašas vāzes pēkšņas plīšanas var izskaidrot,piemēram, ar temperatūras izmaiņām.
Pārdabisku būtni neesmu redzējusi, ja godīgi, arī nevēlētos rēdzēt. Tas pats vecais iemesls, ka varētu palikt traka.
Taču kaut ko mazliet mistisku esmu piedzīvojusi.
Vienreiz bija tā, ka taisījos iet gulēt, jau izslēdzu gaismu, kad pēkšņi likās, ka kāds klusi klauvē pie loga. Jām, pie otrā stāva loga. Nu, varbūt tiešām tikai "likās", bet... Šaubos vai tik klusā naktī kaut kas tāds varētu tikai likties.
Un vēl vienreiz bija tā, ka man pagāja garām viens vīrietis [nu tāds, ka ar kādu citu cilvēku nevarētu sajaukt] un pēc kādām 2 sekundēm viņš vēl vienu reizi man pagāja garām. Tas bija jocīgi.
vienreiz biju nometnē un nometne notika vecā pilī ,vienu vakaru kad visi gāja gulēt bija ienācis istabas galvanais un lika visiem iet gulet,un durvis bija palikušas vaļa (mēs gulējām otrajā stava bēniņos) un vienu brīdi es paskatijos uz durvīm un es ieraudzīju cilvēka ēnu, es atri nogriezos no durvīm nakoano reizi kad skatijos vairs nebija nekā ,un cilvēka ēna izskatījas pēc sievietes mājkalpotājas,un bija leģenda kad pili cēla iemūrēja tris cilvēkus pilī strādnieku ,mājkalpotāju un māklapotājas bērnu.
P.S.tas nebija viens vienīgs atgadijums šajā pilī.
kad man bij' kādi 7 gadi, istabas stūrī redzēju kaut kādu baltu stāvu, bet iespējams man tikai likās. tā es nekādus brīnumus neesmu redzējusi. gribētos gan redzēt, bet tikai tādu, pēc kuras es nekristu ģībonī.
Diemžel neesmu. [spoiler]Ja vien tas nav man izdzēsis atmiņu [/spoiler]
Bet domāju, ka tādas ir.
Mh. Esmu saukusi [sen] k-kādu rūķīti...nekas cits nebija kā tikai balons, kas sakustas un mukšana gultā.
visticamāk balons sakustējas no gaisa plūsmas virsu !
es pati nē un es arī domāju ka tādu nekad nesastapšu...
Runājot par NLO! Mana teeta mamma (vecmaaminja) laukos gaaja pie teeta sievas mammas paliidzeet slaukt govis!:)Un bija jau diezgan veels!Mežiem vareeja redzeet tikai siluetu un paar mežiem leenaam sliideeja tumši sarkana bumba ar melnu nokraasu...nolidojusi apmēram 500 metru taa nenormaalaa aatrumaa pazuda aiz tumshajiem maakonjiem!!!
P.S-Es to neizdomaaju!!!!!!!!:(((
jaa man arii vecmaate laukos redzeeja sarkanu shkiiviiti lidinamies gaisaa, varbuut mums ir viena un taa pati vecmaaminja? vai varbuut mums ir dariishana ar iipashu lauku citplaneetieshu sugu?
jā-mūsu matemātikas skolotāju!
bet tā tieši neesmu redzējusi, laikam nav noveicies...bet es vēl esmu jauna
Tikai televīzorā un dotorā!!
Jā, kaut kādu zvēru ar švammei līdzīgā veidojumā salipušiem matiem un notecējušu tušu kā arī noberztu sarkano lūpukrāsu, kas izskatās kā asinis pāri pusei sejas. Spogulī.
p.s ```` tevi, Viesi. tā bija mana ideja *smej*
uzreiz neatbildēšu, vai esmu redzējusi, pārāk sarežīti izteikt.
Bet- tiem, kas domā, ka NLO neesot.
Vai tad mēs tiešām esam tik pašapzinīgi, lai iedomātos, ka visā plašajā visumā ir tikai viena apdzīvota planēta- absurds taču, vai nē?
Gribētu zināt, kurš man iebilst...
jā, šausmīgi interesanti stāsti, paldies visiem, kas dalās pieredzē
Liels paldies par atbildi!
Tātad ir vajadzīgs dziļāks izskaidrojums, kā tas man bieži gadās. es muļķīgi 'mēdzu iedomāties, ka cilvēki visu sapratīs tieši tādā pašā veidā kā es.
Lūk,- man protams derēja piebilst NLO, citplanētieši un tamlīdzīgas lietas. Bet likās, ka tas jau tā arī tiks saprasts, jo ikdienā jau mēs nemēdzam to visu tik predzīzi definēt. Kaut vai tāpēc vien, ka ufoloģija- UFO-Unknown Flying Objekt- nodarbojas ar pilnīgi visām šīm lietām- gan ar ziņojumiem par spožiem objektiem pie nakts debesīm gan dīvainiem cilvēciņiem, kas nenāk no Zemes- vienalga vai nu šī info būtu kaut cik ticama vai nē.
Nākamais- nospriedu, ka runājot par šiem objektiem, mēs reizē varam pieņemt tos kā "dzīvus" (diskutējams jēdziens, ņemot vērā, ka viss jau tāpat ir dzīvs) vai arī kaut kā dzīva radītus. Nu- ar sava veida apziņu, augstāku, zemāku vai līdzīgu mums tikai pavisam citādāku. Nu kaut kādi radījumi.
(protams, nerunājam par kaut ko līdzīgu meteorītiem, kas vēl nebūtu identificēti un pret kuriem klasiskajai zinātnei nebūtu nekas iebilstams
Tātad- vairums cilvēku, šķiet, ar jautājumu,- vai tici NLO?- saprot tieši kaut ko "pārdabisku", tādu kas mums vēl nav saprotams un pierasts, tik atšķirīgs, ka gluži neticams.
un vairums cilvēku gan laikam joprojām uz to atbildēs ar nē
tad nu pie galvenā- ir vai nav??
Doma, ka cilvēce apbrīnojami ilgu laiku ir meklējusi citplanētiešus, izraisa smaidu. Kas gan ir pārdesmit miljoni vai pat pārdesmit miljardi gadu pret visu Visuma laiku un telpu? Vai tad tādā kriksītī ir viegli kaut ko atrast? Tas līdzinās, izmantojot banālo metaforu, adatas galviņas meklēšanai miljards siena kaudzēs, kuras samestas miljardiem pļavās, kuras apaugušas miljardiem nogāzes... labi, aizrāvos.
Vēl jau būtu jājautā, ko mēs saprotam ar vārdu cilvēce- no akmens laikmeta līdz mūsdienām vai tomēr agrāk? un pat ja tā, sienakaudžu metafora diez ko nemainās.
un tomēr- ir iespējams, ka adatas galviņa ir atradusies un pat vairākas, jo senajām kultūrām, Dienvidamerikā un Indijā ir saglabājušās liecības- un pat mūsdienās ir dažas ziņas, kas izraisa interesi- par to var lasīt Mistērijas 2005 gada oktobra nr. un lapā www.krystallyncs.com
Vai es to varu pierādīt. pierādīt taču kā zināms var jebko, bet tas nebūt nav mans mērķis. Paldies Dievam!
Trakākais jau ir tas, ka mēs nezinām to kas notiek uz mūsu pašu planētas. Vai tad mēs ceram, ka tai dienā, kad beidzot VIŅI tiks atklāti, kāds, šos uzaicinās Panorāmā, lai visi var redzēt savām acīm un divdesmit neatkarīgu ekspertu grupa apliecinās- jā viņi tiešām ir tie, pēc, kā izskatās.
Tiešām, šķiet, neviens tā īsti nav pateicis kādi pierādījumi tad ir vajadzīgi. tāds pats blefs var būt šī Panorāmas reportāža, kā tas ka šie 20 zinātnieki to paziņotu ar bildēm, filmām, aprēķiniem, kartēm utt, tikai cilvēks jau laikam noticētu tikai tad kad varētu šim paspiest roku vai no otras puses- tikt nomušīts.
bet kamēr mēs gaidām apsolūti TICAMUS pierādījumus, tikmēr palaižam garām daudz kā interesanta.
pasaulē ir cilvēki kas varētu pastāstīt par savu personīgo pieredzi un tāpat ir akmenī kaltas uc veida līecības, tikai ko gan vairums no mums par to zina? to kas rakstīts enciklopēdijās un žurnālos- pēc tā nevar izšķirties par konkrētu atbildi, bet tas vismaz rosina domāt. Un ko gan vairāk mēs varam šādā diskusijā?
mani nebūt neuztrauc, ka cilvēku vairums netic citplanētiešiem, es tikai gribēju salīdzināt savas domas ar citiem un tieši par to Paldies Tev!
Par veco labo "mēs esam vieni"- mēs pavisam noteikti tādi neesam un šoreiz nerunājot konkrēti par citplanētiešiem, bet citām dzīvības formām- dabas gariem, tām pašām mirušo dvēselēm (vai to "nospiedumiem") un rūķīšiem un elfiem- man par lielu prieku arī šeit tādas ziņas parādījās un tas stāsts par jauno srmgalvi ir burvīgs.
tā nu nonācām pie manas pieredzes- esmu gan redzējusi gan dzirdējusi gan citādi sajutusi dabas garus. un vēl kaut ko, ko nezinu kā nosaukt- tieši tāpēc nevar pateikt -redzēju spoku- jo to gan neesu redzējusi, bet gribētu. Un vēl- riskējot izklausīties tukši vai iedomīgi, (bet neko tādu es nevēlos) šī pieredze tomēr ir pārāk personiska lai stāstītu neierobežotam skaitam nepazīstamu personu. es šeit varu izlikt svas domas bet ne dvēseli. Tieši tāpēc esmu ļoti un patiesi pateicīga tiem, kas ir ar mieru dalīties pieredzē un kas to neuztver tik personiski kā es.
Apsveicam par pacietību tos, kas izurbās šim "palagam"cauri.
Mēs esam pamatīgā offtopikā - ja pārlasa nosaukumu "Vai esi redzējis kādu pārdabisku būtni?", tad ir skaidrs, ka te nav runa par NLO, citplanētiešiem (kas nekādi NAV pārdabiskas būtnes), u.tml., bet gan par spokiem, gariem, vampīriem, vilkačiem, fejām, vienradžiem, u.c. mistiskām būtnēm un parādībām. Varbūt turpinām diskusiju pareizā vietā?
Bet uz vienu lietu es dabūju atbildi - Mistērija un līdzīgi izdevumu, raidījumi utt. nekādi nav zinātne, uz ko pamatoties, ja interesējies par citplanētiešu esamību/neesamību/meklēšanu/atrašanu/faktiem/pierādījumiem.
Varētu arī turpināt TUR
bet faktiski sāku runāt par visām "neticami neparastajām" būtnēm, tāpēc iesāku te
Vispār-mēs sakam- vairums saka tā vairums šitā- patiesībā mēs nevaram droši apgalvot par visu pasaules vairumu. es runāju tikai par to vairumu, kas man ir apkārt un viņiem doma par NLO šķiet drīzāk neticama. jā, taisnība, vairums laikam atzīst, ka nezin. Gribēju tekt, ka viņu attieksme ir diezgan nicīga.
atkal par pierādījumiem- es jau arī to teicu, ka vislabākais ir personīgā pieredze, bet to mēs katrs diez vai tik drīz dabūsim.
Un vēl- ir taču zināms, ka mēs diendienā esam spiesti ticēt veselai kaudzei zinātnieku un arī viņi kļūdās tik pat bieži kā tie kas pēta neparasās parādības.
Vecais labais jautājums par zinātni- kurā vietā lai to apspriež?
tagad laikam beidzot jānoskaidro jēdzieni-
NLO un cipl- kā tos saukt ja tie nav pārdabiski?
(vnk īsti nesaprotu)
reāls nereāls- tāpat viss ir ilūzija
bet tie kas paši sastapuši šīs būtnes nevar apgalvot, ka tās nav, tāpat kā nevarētu noliegt luksoforu eksistenci, tikai tāpēc, ka daļa cilvēku tos neredz un tiem netic.
ikviena cilvēka kā dzīvības formas, uztvere ir ierobežota- diemžēl vai par laimi? Ir neattīstītā sestā maņa un ir vēl citas maņas ko mēs pat iedomāties nevaram. Tieši tāpēc daudzi visas neparastās būtnes uzskata par neiespējamām un neesošām. Tas uzreiz nenozīmē, ka viņi vispār nespēj tās uztvert, bet nav mēģinājuši, vai arī nezin, kā to darīt- (praktiski visiem no mums ir šis zināšanu trūkums.)
kā jau teicu, esmu saskārusies ar dabas gariem. katrai stihijai ir savs gars tāpat katram dabas objektam- avotam, akmenim, kalnam utt. Protams, ne jau katrs katru reizi ejot garām dižkokam pamanīs tā dzīvību. Bet reizēm, kad visas tavas sajūtas ir tīras un atvērtas, ar jebkuru no maņām ir iespējams to sajust- redzi, dzirdi, ožu tausti vai vairākām kopā. Citreiz tas sūta tev ziņu mentāli, kas atskan kā balss tavās domās, skaidros vādros, bet tu skaidri zini, ka tas nāk no ārpuses. Patiesībā tas vienmēr iet caur sajūtām ne tikai acīm un ausīm, tikai citreiz spēcīgāk citreiz mazāk. Gluži tāpat kā ar cilvēkiem.
dzīvs nedzīvs- viss ir dzīvs un visam ir apziņa
minerāliem-augiem-dzīvniekiem-cilvēkiem-?? un tiem, kas seko tālāk, mēs nezinām cik līmeņos
Dabisks pārdabisks. Nav nekā pārdabiska ( tikai pieņemts tā runāt) tāpat kā nav dabas kļūdu. Daba zina, ko dara, kad laiž pasaulē jaundzimušoas ar defektiem. Viss ir dzīvs, tāpat kā Zeme ir dzīva un zina, ko dara, kad palaiž slimības, stihijas vai lablaiku un ražu.
bet to visu ietekmējam mēs paši, visi, kas mītam uz šis zemes- ar savām domām-darbiem-enerģijām.
Katrā no mums un katrā grupā valstī utt ir daļa tumsas un daļa gaismas, kas plūst un mainās, vienā pasaules daļā izraisot avārijas, otrā kāzas, veidojot tā lai viss kopumā būtu līdzsvarā. Tas ir spēks, kas darbojas pats no sevis un nekļūdīgi, bet no mums pašiem, mūsu gribas un vēlēšanās, ir atkarīgs, kāda būs mūsu apkārtne.
Katra labvēlīgā doma (pat vissīkākā) neizbēgami izraisa atbilstošas sekas, izplatoties, kā neredzami putekšņi no viena pie otra un atgriežoties atpakaļ. Tas pats ir ar melnajām, sarkanajām zilajām dzeltenājām un citām domām un darbiem.
P.S. It kā aizvirzījos vēl dziļāk offtopikā, it kā nē, jo nezinu, kur vēl lai to paskaidro. tas viss ir neatraujami sastīts ar šo tēmu, ja gribam ko izprast dziļāk ne tikai uzskaitīt.
P.P.S. neesmu necik daudz lasījusi par ufo utml. tikai ir izveidojies savs priekšstats, bet tas nenozīmē, ka negribētu uzzināt vēl.
Nu tad laikam jāprecizē kas tad ir NLO un citplanētieši?
NLO - neidificēts lidojošs objekts - jebkas ko novērotājs nevar atpazīt kā pazīstamu siluetu.
Tas var būt gan citplanētiešu kuģis,gan plazmas bumbas,gan lidojošs dzīvnieks.
Un citplanētieši ir konkrētas būtnes no citas planētas,nekas pārdabisks vai neizskaidrojams...
Un man ir gadījies saskrueties ar visādām jokainībām.Un parasti kopā ar citiem,kas arī redzējuši to pašu.
Melniem kunkuļiem kas naktī,vecā parkā veļas pa zemi.
Vienreiz izdevās piefiksēt uz fotofilmiņas plazmas bumbu vai lodveida zibeni.
Reiz redzējām itkā Balto Dāmu.Sekojām,bet neko neatradām un neredzējām. Tās bija itkā vīzija un nepilnu minūti un viss.
Tos, ko izdodas piefiksēt uz filmiņas mēdz dēvēt par šongiem- vienā vecā Ievā ir raksts. Jā man arī ir viena bilde. Un viņi šķiet dzīvo tepat uz Zemes.
Bet visu laiku man ir bijis iespaids, ka tos, kas nāk vai varētu nākt no citas planētas vai starpl. telpas un kas būtu kaut kādā vaidā domājoši jebkurš "normāls" cilvēks sauktu par pārdabiskiem. Nu tādi ierindas cilvēki, kas neapgrozās šim līdzīgos forumos. bet ok, tagad sapratu- tie, kas interesējas, tos uzskata par dabiskiem, bet neparastās būtnes, kas dzīvo mums blakus, par pārdabiskām.
ir tā?
bet jocīgi- konkrētas būtnes no citas planētas- cik saprotu, to lieto tikai tie, kas ir redzējuši un tic, ka tādas ir.
nekas nesaprotams!! Fantastiski- sanāk, ka pāris reižu ieraugot vai sazinoties ar kādu no viņām, mēs jau visu par tām saprotam?
nē, es neapstrīdu nekādus terminus tikai filozofēju.
Es esmu redzējis atprātotājam līdzīgu - bet tikai roku
ttikai tad es nebiju lasiijis hp
ok tagad par citpl terminoloģiju ir skaidrs
bet turpinot par sākuma tēmu
kāds bija tas gadījums ar atprātotāja roku. Sīkāk, ja drīkst lūgt
Nu labs ir:
Es skatos televizoru.Pēkšņi pa durvju spraugu kaut kas izlien.Kaulaina,skeletaina roka!! Kaut kur melna apģērba strēmele. Es esmu pilnīgi piesists pie krēsla. Te pēkšņi tā ielien atpakaļ. Viss, vēl sīkāk?
A ,un kad es lasīju trešo grāmatu un paskatījos uz aizmugurējo vāku, tas bija gandrīz kā deja vu un es vēl mēnesi negriezu to uz aizmugurējo pusi.
Nu zini, ja Tu mani un visus pārējos drausmīgi neāzē... kam gan ir grūti noticēt...
Stāsts nudien izklausās reāls, negriezt otru vāku- kaut kas tamlīdzīgs ir gadījies.
Nu ko- vai nu tā bija vai nē-(man gribas ticēt)- jebkurā gadījumā baismīgi aizraujoši
Tas izklausās pēc Stīvena Spīlberga (ja nemaldos, bet tā bija kāda no slavenībām, kas ņemas ar šausmu gabaliem) vienas no intervijām, kur viņš apgalvo - "es nekad neguļu gultā tā, ka rokas karājas pāri malai".
Fobija.
Ja labi sadomājas, tad ne tādas vien nevēlēšanās, kā skatīties uz grāmatas vāku, uzrodas.
Es domāju, ka gints pats ir izāzēts. Mazāku vai lielāku brāļu vai māsu mājās nava?
nee protams ka nav tas bij pirms 4 gadiem un manai mazakajai māsai ir 4 gadi
pašai par nepatiku neesmu... dikti gribās. citi stāsta ''vot, es vakar redzēju spoku'' vai ''mēs ar vecākiem izsaucām pīķa dāmu'', un tad manī iedegas greizsirdības liesmas, pilnīgi gribas samelot. vienmēr manas redzētās ''pārdabiskās būtnes'' ir baiļu radītas ilūzijas.
neesmu gan, neticu tādiem, bet būtu interesanti.
es vakar redzēju korkiju, vai ar to pietiks...
nu labi, ja nopietni tad man liekas, ka esmu šad tad redzējusi kaut ko, bet tas ir bijis tik tāds īss mirklis... vārdu sakot neko daudz, bet man ar to pietiks. pagaidām...
Diemžēl neesmu! ><
Kad nomira mans vec'tevs pagajusaja vasara, dienu pirms tam mana ome guleja viena pati jau, taja maja ir divas istabas, so vina guleja, bet pamodas no ta, ka dzirdeja solus it ka kads peiietu pie vinas istabas durvim un pastavetu, un tad fiksi aizietu pro jam, vina teica, ka tas varetu but mans vectevs, kurs nakti kad nomira naca atvadities, man pilngig baisi paliek, nezinu vai butu spejiga pie omes parnaksnot...un vel viens gadijums ar mani- kadu vakaru, kad visa gimene bija istaba un skatijas Tv, es veros loga un peksni ieraudziju tadu ka raketi aizlidojam, tas likas tik tuvu un ilga kadu sekundi, man likas , ka sapnoju, bet maybe ta bija isteniba, un rastot so te prata nak vel viens gadijums, ko statstija otra ome, vine ar opi dzivoja dzivokli, un tajos laiks radija to krievu burvi vai whatever Kaspirovski, un pec tam vinai radijas , ka istabas vidu ir kada maza nenosakama butne, vina sausmigi parbijas un parmeta krustu, bet ta butne esot vinai teiokusi, ka krusts neko nepalidzesot un tam nekaitejot, tad vina iesaucas - AK Jezu, palidzi man un peksni vina redzeja ka gaismas kulis paradas un iet virsu tai melnajai butnei, ta butne palika arvien mazaka, mazaka, un izbega pa balkonu...diezgan baismigi ne?
Neko tādu neesmu redzējis.
Neko tādu es neesmu redzējusi, bet dzirdējusi gan. Pastāstīt? Nu labi.
Tas notika pirms vairākiem gadiem. Ir tā sagadījies, ka dzīvoju blakus muižai, precīzāk Nurmuižai. Kādu laiku mans tētis šai muižā strādāja par pārvaldnieku. Reiz viņš atļāva man un vēl trīs draudzenēm palikt tur pa nakti. Tad nu mēs iemitinājāmies vienā no ēkas neskaitāmajām telpām, kurā, starp citu, atradās vairākas gultas. Jūs teiksiet - viss šausminošais parasti notiek pēc tumsas iestāšanās? Nekā! Mēs visu nakti nogulējām saldi šņākuļodamas, neko nemanīdamas. Nākošajā rītā piecēlušās nolēmām izveidot pašas savu fotosesiju muižas iekštelpās. Ņemiet vērā to, ka ārā neviena no mums nebija gājusi, un vienīgā iespējamā ieeja bija stingri aizbultēta no iekšpuses. Tad nu mēs lēnā garā klīdām pa muižu. Pēkšņi aizcērtas durvis. Viena no manām draudzenēm - "Caurvējš!" Pārējās māj ar galvu. Soļojam tālāk. Pēkšņi aizcērtas vēl vienas durvis. Mēs visas četras apstājamies un brīdi klausāmies. Tā pati meitene, kas iepriekš - "Caurvējš!" Ejam tālāk. Dzirdam - klusu nočīkst durvis un skaļi [gandrīz pārspīlēti] soļi, kādus rada smagi zābaki, sizdamies pret klona grīdu. Mēs visas pārbijušās, skaļi kliekdamas, aizskrienam uz to telpu, kur esam gulējušas, izmetam pa logu [mēs atradāmies otrajā stāvā] visas "mīkstās" mantas - segas, drēbes, spilvenus - paņemam rokās "plīstošās" mantas un skrienam laukā no muižais un vēl apskatamies - durvis tiešām ir ciet. Viena no manām draudzenēm kopš tās reizes vēl neuzdrošinās iet uz muižu.
Kā ta ne! Reizi nedēļa vismaz redzu dažādus mošķus (tiesa tad es guļu gultā zem siltas segas un aizvērtām acīm)
Be ja tā pavisasm nopietni, tad nev gadījusies tā neizsakāmā laime ieraudzīt kaut ko pārdabisku
Par laimi, vai par nelaimi, nekādas pārdabiskas būtnes man nav rādījušās. Atklāti sakot, no vienas puses es ļoti priecājos, ka šamējās nav iecienījušas tusēt manā klātbūtnē.
Protams. Katru dienu sastopos ar pārdabiskām būtnēm. Piemēram, tagad man blakus ir elfs( mans brālis). Parasti es ar viņu kaujos un tad kad pa īstam sakaujamies iemetu akvārijā pie viņa dūņpirkstēm. Kad zirgērglis (mama ) pārnāk no darba, mēs mēdzam uzspēlēt viena otra slaktēšanas spēli un tad visiem rādās eņģelīši. Klusībā zirgērgli saucu par Švītknābi!Kentaurs( tētis) parasti mājā atnes kādu mazu, mazu elfiņu un tad tos ieslogam burciņās un liekam uz palodzēm un kaimiņi nez kāpēc brīnās. Bet es pati, ja gadījumā aizmirsu pieminēt, esmu sfinksa. Tāda nu mēs esam draudzīga ģimenīte-kentaurs, zirgērglis, elfs un es sfinksa.Interesants salikums. Bet naktīs es mēdzu ietusēt ar vampīriem. Esmu pat pagaršojusi savas asinis, tiesa kad nokritu un sadauzīju celi. Mana draudzene ir drakons un dažreiz mums sanāk tādi ugunīgi strīdiņi. Bet nekas patiesi sliks nav noticis, ja vien neskaita ka viņa man nosvilināja spalvu , bet es toties viņai izlauzu ilkņus un nogriezu astes galiņu.
Bet tā nopietni nekādas pārdabiskas būtnes neesmu redzējusi. Tikai tad kad tās ieraudzīšu sākšu patiesi riktīgi ticēt!
Man reiz gadījās redzēt kautko baltu aizslīdam gar sienu uz loga pusi. drusciņ noraustījos.
Arī man pazīstams cilvēks 2 reizes redzēja kautko. Itkā vienu dienu viņa gāja no darba iegāja veikalā un satika paziņu. Tad kad viņa atnāca mājās viņas radinieki pateica ka tas paziņa ir nomiris.
Tad vēl mans pazīstamais naktī pamodies un ieraudzījis tādu kā citplanētieti.
Man pašai mājās arī skan visādi trokšņi, bailīgi ir, bet cenšos par to nedomāt. Ja arī kāds tur ir lai arī ir.
Jā!
redzējis, dzirdējis, jutis, pat sasmaržojis.
Nekādas pārdabiskas būtnes neesmu redzējis.
Man liekas, ka šito vajadzētu uztaisīt par aptauju.
Es gan esmu ļoti daudz.
Nodarbojos ar okultismu un melno maģiju.
Esmu izsaucis pietiekami daudz semonus lai tos kartigi izpetitu.
Nav attiecināms tikai un vienīgi uz šo pavedienu, bet ja jau šobrīd šis aktuāls, taad te arī izteikšos.
Kas tas ir ar visiem tiem nereģistrētajiem? Ir maz foruma biedru, kas izteiktos, ka kaut ko redzējuši vai piedzīvojuši, vai, vēl jo vairāk, izsaukuši (vai tā būtu Pīķa dāma, vai kāds dēmons). Tas it kā statistiski arī ir tā, kā tam vajadzētu būt. Toties nereģistrētu (un bieži mazgadīgu) mistiķu, kas visu zin, visu ir redzējuši un darījuši un tikai reģistrēties nav spējuši, to ir papilnam. Tas rada visai pārliecinošu iespaidu par cilvēkiem, kuriem patīk anonīmi pamuldēt. Parasti atturos no šādu viedokļu publicēšanas, taču pēdējā laikā tā jau ir kaut kāda sērga minēto indivīdu ir ļoti daudz.
Īsāk sakot, šādi raksti nešķiet diezko ticami, nemaz nerunājot par to, ka gan jau nav arī nekādu pierādījumu, kas apstiprinātu stāstītā patiesumu.
Bija plkst. ~8, devos uz skolu. Ārā bija migla, redzēju zēna siluetu, kas no apakšas izgaist.
Nezinu, vai tā tiešām bija vai man nogļuhoja ;D
Nēsmu redzējis un esmu 100% parliecināts, ka nekad neredzēšu. Galu galā neticu....
Foruma dzinējis: Invision Power Board (http://www.invisionboard.com)
© Invision Power Services (http://www.invisionpower.com)